Delīrijs

Astoņpadsmitā nodaļa

Mērij, iznes lietussargu! Saule smaida šajā dienā, Bet no gaisa pelni krīt, Mati pelēki tūlīt.

Mērij, paķer airus knaši!

Paisumā peld’ projām aši,

Turi sveci gatavībā,

Sarkans paisums ir kā asins.

Mis Mērija (tradicionāla bērnu dziesma ar plaukstu sišanu; saglabājusies no zibenskara laikiem). “Rotaļu vēsture”

Sargbūdu gaismas aši izplēn, it kā izzuzdamas melnā velvē. Ap mums sakļaujas koki, lapas un krūmi no visām pusēm pieskaras sejai, kājām un pleciem ar tūkstošiem tumšu plaukstu, un visapkārt sākas neparasta kakofonija: spārnu švīkstoņa, pūču ūjināšana, zvēru čabināšanās krūmos. Gaiss ir tā piesātināts ar puķu un dzīvības smaržām, ka atgādina biezu aizkaru, kuru var pavilkt malā. Ir tik tumšs, ka dur vai acī. Neredzu pat Aleksi sev priekšā, tikai jūtu viņa plaukstu, kas velk mani tālāk.

Šaipus robežai bailes pieņemas spēkā, tāpēc paspiežu Aleksim plaukstu, dodot ziņu, ka jāapstājas.

- Vēl mazliet uz priekšu, - tumsā dzirdu viņa balsi.

Aleksis velk mani tālāk, taču mēs virzāmies uz priekšu

lēnām. Visapkārt švīkst zari un šalc koki. Jūtu, ka Aleksis iet taustīdamies, lauzdams mums ceļu. Pārvietojamies gliemeža ātrumā, tomēr brīnumainā kārtā robeža un Portlenda ātri izgaist kā nebijušas. Aiz muguras melno tumsa. Ir tāda sajūta, it kā mēs būtu pazemē.

- Aleksi... - iesāku balsī, kas pašai šķiet sveša un aizžņaugta.

- Stāvi, - viņš saka, - pagaidi.

Jūtot, ka Aleksis atlaiž manu roku, neapzināti iekliedzos. Viņa plaukstas taustās ap manām rokām, bet lūpas, mani skūpstot, atduras pret degunu.

- Viss ir kārtībā, - Aleksis turpina.

Viņa balss skan gandrīz tikpat skaļi kā parasti, tāpēc nospriežu, ka briesmas mums vairs nedraud.

- Es nekur neeju, man tikai jāsameklē tas nolāpītais lukturis!

- Aha, skaidrs.

Cenšos elpot normāli un jūtos kā pēdējā muļķe. Varbūt Aleksis jau nožēlo, ka paņēmis mani līdzi. Tādu zaķapastalu.

It kā nolasījis manas domas, Aleksis uzspiež ašu skūpstu, šoreiz lūpu kaktiņā. Jādomā, arī viņa acis vēl nav apradušas ar tumsu.

- Tu esi drosminiece, - Aleksis mani uzmundrina.

Pēc tam dzirdu viņu čabināmies pa krūmiem un klusi lādamies, taču viņa monologu lāgā nesaklausu. Tad atskan īss, sajūsmas pilns sauciens un augšup paceļas plats gaismas stars, apgaismojot koku biezokni un krūmus.

- Rokā ir, - Aleksis smaidīdams dižojas ar lukturi, pagriezdams gaismu pret sarūsējušu, zemē ieraktu instrumentu kasti.

- To mēs atstājam robežpārkāpējiem, - viņš paskaidro. - Ejam?

Es pamāju. Redzot ceļu, jūtos daudz labāk. Zari virs mums veido kupolu, kas atsauc atmiņā Svētā Pāvila katedrāles velvju griestus - savulaik tur apmeklēju svētdienas skolu, kur mums mācīja par atomiem, varbūtībām un Dieva noteikto kārtību. Visapkārt šalko un trīs koki. To lapas veido mainīgus zaļi melnus rakstus un dancina neskaitāmas sīkas būtnes, kas steidzīgi lec no zara uz zaru. Ik pa brīdim luktura gaisma spoguļojas spožās, plati atvērtās acīs, kas vēro mūs no lapotnes un tad pazūd tumsā. Neticami. Nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi: visapkārt kūsā dzīvība, viss aug, zibenīgi plešas un šaujas augšup. Nespēju izskaidrot, kāpēc, bet jūtos kā dumja sīkaļa, kas ielauzusies ipašumā, kura saimnieks ir vecāks un godājamāks par mani.

Aleksis soļo jau drošāk, ik pa brīdim paceldams zaru, lai man ērtāka iešana, vai nogrūzdams kaut ko malā, lai varam turpināt ceļu. Tomēr taku es vēl neredzu un pēc piecpadsmit minūtēm sāku baiļoties, ka mēs metam bezmērķīgus lokus un ejam arvien dziļāk mežā. Gribu pajautāt, vai viņš maz zina, kur iet, bet tad ievēroju, ka lukturis ik pa brīdim apgaismo kokus, kas ieskauj mūs kā slaidi, rēgaini silueti. Daži stumbri ir iezīmēti ar zilu krāsu.

- Tā krāsa... - es iesāku.

Aleksis pamet skatienu pār plecu.

- Maršruta karte, - viņš atbild, paātrinādams soli, un tad piebilst: - Vari man ticēt, te apmaldīties nav patīkami.

Un tad pēkšņi koku kļūst arvien mazāk. Tikko vēl bijām meža vidū, bet nu jau ejam pa bruģētu ceļu - akmens lenti, kuru mēnesnīca pārvērtusi sudrabaini robotā mēlē.

Jūtu zem kājām bedres, vietām - plaisas un grambas, šur tur jāapiet akmeņu kaudzes. Ceļš met līkumu ap iegarenu, zemu pakalnu un beigās izzūd tumšos kokos.

- Dod roku, - Aleksis saka.

Viņš atkal čukst, un manī pamostas prieks. Nez kāpēc gan jūtos, kā iegājusi kapsētā. Abās pusēs stiepjas plaši izcirtumi, līdz viduklim aug sanoša zāle un daži sīki kociņi, kas klajuma vidū izskatās trausli un vāri. Šķiet, redzu ari milzīgus citu virs cita saliktus baļķus un mēness gaismā mirdzošus metāla savijumus.

- Kas tas? - čukstu Aleksim un tad aizturu kliedzienu, aptvērusi, ka atbildi jau zinu.

Čukstošās pļavas vidū stāv liels, zils un pilnīgi neskarts furgons - varētu domāt, ka kāds ar to vienkārši devies izbraucienā.

- Savulaik te bija iela. - Alekša balsi jaušu spriedzi. - Zibenskarš to sagrāva. Tādu ielu te ir bez sava gala. Sa-bumbotas, iznīcinātas.

Notrīsu. Tad tāpēc te jūtos kā kapsētā - zināmā mērā te tiešām arī ir mirušo vieta. Zibenskarš turpinājās veselu gadu. Tas bija krietnu laiku pirms manas piedzimšanas -mana mamma vēl bija maza. Kara mērķis bija atbrīvoties no visiem slimajiem un piekritējiem, kas negribēja pamest savas mājas un pārcelties uz oficiāli atzītām dzīvesvietām. Māte reiz ieminējās, ka visas viņas pirmās atmiņas aizēno bumbu sprādzieni un dūmu smarža. Viņa teica, ka vēl gadiem ilgi virs pilsētas peldējis ugunsgrēku smārds un vējš ikreiz atnesis pelnus.

Eju uz priekšu, valdīdama asaras. Tas, ko redzu, krasi atšķiras no vēstures stundās mācītā. Skolā mums rādīti attēli ar smaidošiem pilotiem, kas pacēluši īkšķus; ļaudīm, kas līksmo pie robežas, jo beidzot jūtas drošībā; glīti nodedzinātām mājām. Ne miņas no haosa - viss perfekts kā datora ekrānā. Vēstures grāmatās noklusēts, ka šajās mājās dzīvoja cilvēki. Mums tika mācīts, ka viņi ir tikai ēnas, rēgi un nereāli tēli. Taču, ar Aleksi rokrokā ejot pa sabumboto ceļu, saprotu, ka tā tas nebija. Te valdīja haoss un smirdoņa, plūda asinis un oda pēc degošas ādas. Te dzīvoja cilvēki - cilvēki, kas mēdza ēst, runāt pa tālruni, cept olas un dziedāt, ejot dušā. Mani pārņem skumjas par šo zudušo pasauli un dusmas uz tiem, kuri to pazudināja. Dusmas uz savējiem - pareizāk sakot, tiem, kas reiz bija manējie. Tagad es pati nezinu, kas esmu un kur ir mana vieta.

Nē, tas tomēr nav tiesa. Es zinu gan. Mana vieta ir blakus Aleksim.

Mazliet tālāk kalnā redzams kārtīgs, balts namiņš, kam nezin kā izdevies pārdzīvot zibenskaru neskartam, un, ja nebūtu greizi sagriezto slēģu, to varētu noturēt par kādu Portlendas māju. Tukšā vietā sagrauto kaimiņmāju vidū tas izskatās neparasti sīks - kā jērs, kas ieklīdis svešās ganībās.

- Vai kāds te vēl dzīvo? - pajautāju Aleksim.

- Reizēm kāds patveras no lietus vai sala. Taču tikai klaidoņi - slimie, kas nedzīvo vienā vietā.

Jau atkal, pirms izteikt vārdu slimie, Aleksis uz sekundes simtdaļu saviebjas, it kā juzdams mutē nepatīkamu garšu.

- Parasti mēs no šejienes turamies pa gabalu. Cilvēki baidās, ka atkal atlidos bumbvedēji, lai novestu savu posta darbu līdz galam. Vairāk gan māņticības dēļ - tiek uzskatīts, ka tā māja nes nelaimi. - Aleksis skumji pasmaida. - Turklāt tur viss ir izlaupīts - gultas, segas, drēbes un tā tālāk. Es te tiku pie saviem traukiem.

Aleksis man ir teicis, ka Mežonīgajā zemē viņam ir pašam sava īpaša vietiņa, bet, kad lūdzu pastāstīt vairāk, apklusa, vien piebilzdams, ka gan jau reiz redzēšu to savām acīm. Grūti iedomāties, ka tik tuksnesīgā vietā tiešām kāds dzīvo, izmanto traukus, segas un visu pārējo.

-Tur.

No ceļa Aleksis ved mani uz mežu. Atklāti sakot, nopriecājos, atkal nonākusi koku ielenkumā. Neparasti tukšais klajums ar vienu māju, pamesto kravas mašīnu un sagrautajām ēkām man šķiet kā dziļa brūce zemes vaigā.

Soļojam pa diezgan iestaigātu taku. Ik pa brīdim redzu ar zilo krāsu iezīmētus kokus, bet Aleksis tiem vairs lielu uzmanību nepievērš. Ejam ātri un bez apstāšanās. Necik ilgi, un esam tikuši izcirtumā, no kura izvākti ari krūmi, tāpēc iet ir daudz vieglāk. Pirms mums šo ceļu minušas daudzas citas kājas. Sirds man nemierīgi pukst, un jūtu, ka tuvojamies mērķim.

Negaidot Aleksis apsviežas riņķi tik strauji, ka gandrīz uzskrienu viņam virsū. Pēc tam viņš izslēdz lukturīti, un tumsā sāk slīdēt ēnas, kas, bridi pavirpuļojušas, izgaist.

- Aizver acis, - pēc balss jūtu, ka Aleksis smaida.

- Kāpēc? Tāpat neko nevar redzēt.

Tumsā jūtu, ka Aleksis nobola acis.

- Nu, bet, Lēna!

- Labi, labi.

Aizveru acis, un Aleksis, saņēmis manas rokas savējās, ved mani gabaliņu uz priekšu, murminādams:

- Kāp pāri. Te ir akmens. Mazliet pa kreisi.

Mani viss kņud un trīs. Beidzot mēs apstājamies, un Aleksis atlaiž manas rokas.

- Klāt esam, - jūtu viņa balsī satraukumu. - Atver acis!

Pirmajā acumirkli nespēju parunāt, vien vairākkārt noplātu muti un atkal to aizveru.

- Nu, kā? - Aleksis nemierīgi mīņājas man blakus. - Ko teiksi?

- Tā ir... tā ir īsta, - beigās izstostu.

- Ir gan, - Aleksis nosprauslojas.

- Tā ir brīnišķīga.

Speru soli uz priekšu. Šobrīd grūti pateikt, kādu es mēdzu iztēloties Mežonīgo zemi, tomēr noteikti ne šādu. Gari, plati izcirtumi, kur vietām debesīs tiecas ataugušo koku stumbri. Debesis paceļas virs mums kā plašs, mirdzošs kupols ar spožu, milzīgu mēnesi vidū. Mežrozītes apskāvušas saliektu norādi, kas gandrīz nav salasāma. Dažus vārdus tomēr izburtoju: KRAUJU CIEMA MOBILAIS PARKS. Izcirtumā redzami daudzi treileri, bet tiem blakus - ari radošāki mājokļi: starp kokiem izstieptas nojumes ar segu vai dušas aizkaru durvju vietā, sarūsējuši furgoni ar teltīm kravas kastes vietā, vecas mašīnas ar logiem priekšā aizvilktu audumu, lai patvertos no svešām acīm. Visapkārt melno ieplakas un svaigas ugunskuru pēdas, kas šobrīd, krietnu brīdi pēc pusnakts, joprojām gruzd. Gaisā ceļas dūmu gredzeni un smaržo pēc pārogļota koka.

- Redzi? - Aleksis smaidīdams iepleš rokas. - Visu zibenskarš nenoslaucīja.

- Tu man nestāstīji.

Pagriezusies uz izcirtuma pusi, apeju riņķī baļķiem, kas salikti aplī, veidojot brīvdabas viesistabu.

- Tu neteici, ka te ir šādi.

Viņš parausta plecus un tek man līdzi kā priecīgs šunelis.

- Tas jāredz savām acīm. - Viņš uzspārda nedaudz zemes dziestošam ugunskuram. - Rādās, ka ballīti esam nokavējuši.

Ejot cauri izcirtumam, Aleksis pievērš manu uzmanību katrai “mājai” un stāsta par cilvēkiem, kas tajās dzīvo, visu laiku runādams čukstus, lai kādu neuzmodinātu. Šo to esmu dzirdējusi, bet uzzinu ari daudz ko jaunu. Nespēju pilnībā koncentrēties, tomēr laimīga klausos viņa klusajā, rāmajā, pazīstamajā, uzmundrinošajā balsī. Apmetne nav pārāk liela: tā ir aptuveni divsimt metru gara, tomēr jūtu, ka manā priekšā paveras vesela pasaule, atklājot tādas šķautnes un dzīles, par kuru esamību man nav bijis ne jausmas.

Nekādu mūru. Nekur nekādu mūru. Līdzās Mežonīgajai zemei Portlenda šķiet kā sīka monēta.

Beigās apstājamies noputējuša, pelēka treilera priekšā. Logu vietā tam rēgojas cieši sastūķēti krāsaini auduma gabali.

- Mmm... klāt esam, - Aleksis samulsis pamāj.

Šovakar pirmo reizi redzu viņu uztrauktu, un ari mani

pārņem nemiers. Apvaldu histēriskus smieklus, kas grib izlauzties galīgi nevietā.

- Oho! Izskatās... ē...

- No ārpuses neko daudz neredz, - Aleksis mani pārtrauc un novērsies kodi lūpu kaktiņu. - Vai tu... vai tu gribētu ienākt?

Pamāju, baidīdamās runāt, jo tad atkal spētu izdvest vien klusu pīkstienu. Divatā esam bijuši bieži, tomēr šoreiz tas ir citādi. Vairs nav jāslēpjas no svešiem skatieniem, nav jābaidās no uzkliedzieniem un rokām, kas varētu mūs izšķirt, -tas viss palicis bezgala tālu. Satraucoši un vienlaikus baisi. Te var notikt jebkas. Aleksis pieliecas, lai mani noskūpstītu, un man krūtīs iegulst samtaina tumsa, maigas koku šalkas, neredzamu dzīvnieku rosība. Es izšķīstu un izgaistu naktī. Kad Aleksis atraujas, pāris sekunžu cīnos pēc elpas.

- Nāc, - viņš saka, ar plecu atgrūdis treilera durvis.

Ieejam pilnīgā tumsā, kur neredzu gandrīz neko, un, kad

Aleksis aizver durvis, vispār neko.

- Elektrības gan nav, - viņš paziņo un sāk staigāt turp un atpakaļ, uzgrūzdamies priekšmetiem un klusi lādēdamies.

- Vai sveču tev nav? - noprasu.

Gaiss smaržo pēc kritušām rudens lapām. Patīkami. Vēl te ož pēc tīrīšanas līdzekļa ar citrusaugu aromātu un mazliet ari pēc degvielas.

- Man ir kas vēl labāks.

Dzirdu, ka Aleksis ap kaut ko ķimerējas, un pēkšņi pār mani nolīst ūdens šalts. Iespiedzos.

- Piedod. Kādu laiciņu neesmu te bijis. Uzmanies! -Aleksis saka.

Atkal dzirdu viņu ķimerējamies, un negaidot pazūd jumts, atklādams debesis visā krāšņumā. Mums virs galvas rāmi spīd mēness, metot mājoklī sudrabainu gaismu. Ieraugu, ka “griesti” ir milzīga plastmasas plēve, ar kādu parasti pārsedz grilu. Uzkāpis uz krēsla, Aleksis ritina plēvi vaļā, arvien vairāk atklādams debesis, un visapkārt kļūst gaišāk.

Man aizraujas elpa.

- Cik skaisti!

Pametis skatienu pār plecu, Aleksis smaidīdams turpina darboties, ik pēc brītiņa pārceldams krēslu uz priekšu, lai ritinātu plēvi tālāk.

- Viendien vētra norāva pusi jumta. Labi, ka nebiju uz vietas.

Aleksis mirdz, viņa rokas un plecus klāj sudrabota gaisma. Tāpat kā reida naktī man ienāk prātā baznīcā redzētās svētbildes un eņģeļi.

- Laikam jānovāc vienreiz līdz galam.

Pabeidzis Aleksis viegli nolec no krēsla un smaidīdams mani uzlūko.

- Mana personiskā saliekamā mājiņa!

- Neticami, - saku un tiešām tā ari domāju.

Debesis ir tik tuvu. Tāda sajūta, ka atliktu vien mazliet pastiepties, un es pieskartos mēnesim.

- Tūlīt sameklēšu sveces.

Paspraucies man garām, Aleksis dodas uz virtuvi pēc svecēm. Tagad viss redzams skaidrāk, lai gan daudz ko joprojām slēpj tumsa. Stūri stāv neliela malkas plīts, pie pretējās sienas - divvietīga gulta. To ieraugot, kuņģis sāk kņudēt un prātā nāk tūkstošiem atmiņu: kā Kerola reiz, apsēdusies uz gultas malas, nosvērtā balsī stāstīja man par vīra un sievas pienākumiem; kā Dženija, uzlikusi roku uz gurna, zirgojās, ka liktenīgajā stundā es nezināšot, ko darīt; kā pa kaktiem notika sačukstēšanās par Vilovu Marksu; kā Hana garderobē skaļi prātoja, nez kāds tas sekss ir, kamēr es viņai blakus šņācu, lai apklust, un metu skatienu pār plecu, pārbaudot, vai kāds mūs nav izdzirdējis.

Atradis vairākas sveces, Aleksis tās iededz un uzmanīgi saliek gar treilera sienām. Beidzot manam skatienam paveras visa telpa. Visvairāk mani pārsteidz grāmatas: stūrainie silueti, kas pustumsā atgādināja mēbeles, pārvēršas augstās grāmatu grēdās - tik daudz grāmatu vienkopus esmu redzējusi tikai bibliotēkā. Pie sienas stāv trīs grāmatplaukti. Pat ledusskapis, kam durvis karājas eņģēs, ir pilns ar grāmatām.

Paņēmusi sveci, pārskatu vākus. Neko pazīstamu neredzu.

Daži sējumi ir tik veci un sabirzuši, ka baidos tiem pieskarties, lai grāmatas neizjuktu. Pētu tos nosaukumus, kuri vēl ir salasāmi: Emīlija Dikinsone, Volts Vitmens, Viljams Vordsvorts.

Aleksis pamet skatienu uz manu pusi.

- Dzeja, - viņš paskaidro.

- Kas ir dzeja?

Pirmo reizi dzirdu tādu vārdu. Skaists gan. Elegants un viegls - kā daiļa dāma garā kleitā, kas cēli pagriežas.

Aleksis iededz pēdējo sveci, un treileri piepilda silta, mirgojoša gaisma. Tad viņš nostājas man blakus, sāk kaut ko meklēt un, izņēmis no plaukta kādu grāmatu, pasniedz to man.

Mīlas dzejas izlase. Kad ieraugu vārdu mīla, kas bronzas burtiem mirdz uz vāka, kuņģis apmet kūleni. Aleksis uzmanīgi mani vēro, tāpēc, lai slēptu neveiklības sajūtu, atveru grāmatas pirmās lappuses un pārlaižu skatienu autoru sarakstam.

- Šekspīrs? - Šis vārds man pazīstams no veselības mācības. - Tas pats, kas sarakstījis to brīdinošo lugu Romeo un Džuljeta?

Aleksis nosprauslojas.

- Tā nav nekāda brīdinošā luga, - viņš saka, - bet gan vēstījums par lielu mīlestību.

Atceros dienu, kad laboratorijās pirmoreiz ieraudzīju Aleksi. Šķiet, ka tas bija tik sen. Toreiz man prātā dega vārds skaists. Atminos, ka vēl domāju kaut ko par ziedošanos.

- Dzeju aizliedza uzreiz pēc tam, kad tika atklāta dziedniecība. - Paņēmis no manām rokām grāmatu, Aleksis to atver. - Varbūt gribi paklausīties?

Es pamāju. Aleksis nokāsējas, iztaisno plecus un apļo galvu, kā iesildīdamies futbola spēlei.

- Uz priekšu! - es smejos. - Neminstinies!

Nokāsējies vēlreiz, Aleksis sāk lasīt:

- “Vai tevi saukt par pavasara dienu?”

Aizveru acis un klausos. Siltums aug un viļņojas mani kā jūra. Neko līdzīgu dzejai līdz šim neesmu dzirdējusi. Es gan nesaprotu visu - uztveru vien atsevišķus tēlus un teikumus, kas man šķiet nepabeigti, un viss plīvo kā košas, krāsainas lentes vējā. Pēkšņi saprotu, ka dzeja atgādina mūziku, kas gandrīz pirms diviem mēnešiem apbūra mani lauku mājās. Dzejai uz mani ir tas pats efekts: tā gan iepriecina, gan vieš skumjas.

Aleksis beidz lasīt. Atvērusi acis, redzu, ka viņš manī cieši noraugās.

- Kas ir? - jautāju.

Alekša skatiens ir tik spēcīgs, ka man aizraujas elpa, -šķiet, viņš skatās ne vien uz mani, bet manī.

Aleksis uzreiz neatbild, tikai pāršķir lapas, neatraudams no manis skatienu.

- Gribi dzirdēt vēl vienu? - Negaidīdams atbildi, viņš sāk skaitīt: - “Kā tevi mīlu? Ļauj pastāstīt tev, kā.”

Vārds mīlu atkal liek manai sirdij pamirt un tad drudžaini iepukstēties.

- “Es mīlu tevi dziļi, plaši, augstu, kā spēj man’ dvēsele...”

Zinu, ka Aleksis tikai izrunā cita rakstītos vārdus, tomēr liekas, ka tie nāk no viņa sirds dziļumiem. Viņa acīs dejo gaismiņas un atmirdz sveču liesmas.

Panācis soli uz priekšu, Aleksis noskūpsta mani uz pieres.

- “Bez tavas mīlas nevaru ne dienu...”

Grīda salīgojas, un man šķiet, ka kritu.

- Aleksi, - iesāku, bet tālāk netieku.

Maigi, tik tikko pieskardamies viņš noskūpsta man vienu vaigu, tad otru.

- “Es mīlu tevi brīvi...”

- Aleksi, - jau skaļāk ierunājos.

Sirds pukst tik neganti, it kā gribētu izlēkt no krūtīm.

Aleksis atraujas un skumji pasmaida.

- Elizabete Bareta Brauninga, - viņš pārbrauc ar pirkstu man pār degunu. - Tev nepatīk?

Alekša balss skan klusi un nopietni, un es nojaušu, ka patiesībā viņš runā par kaut ko citu.

- Nē. Tas ir, jā. Patīk, tiešām, vienīgi...

Pati vairs nezinu, ko gribu teikt. Nespēju ne skaidri padomāt, ne parunāt. Kā vētra, kā viesulis manī virpuļo viens vārds, un man cieši jāsakniebj lūpas, lai tas neizspruktu ārā. Mīla, mīla, mīla, mīla. Vārds, kuru nekad neesmu izrunājusi, nekad neesmu nevienam teikusi, vārds, par kuru pat neesmu īsti uzdrīkstējusies domāt.

- Tev nav nekas jāpaskaidro.

Aleksis atkāpjas vēl soli nostāk. Man atkal ir tāda neskaidra sajūta, ka patiesībā mēs runājam par ko citu. Kaut kādā veidā esmu likusi Aleksim vilties. Lai kas starp mums nupat būtu noticis - un kaut kas ir noticis, lai gan man nav ne jausmas, kas tieši, - esmu viņu apbēdinājusi. Redzu to Alekša acīs, lai gan viņš joprojām smaida. Gribu atvainoties vai apskaut viņu un lūgt, lai mani noskūpsta. Tomēr joprojām baidos pavērt muti - baidos, ka izrunāšu to vārdu, un baidos no tā, kas sekos.

- Nāc, - Aleksis noliek grāmatu un sniedz man roku. - Gribu tev kaut ko parādīt.

Aleksis ved mani uz gultu, un es atkal jūtu kautrības uzplūdus. īsti nezinu, kas viņam padomā, un apsēdusies nezinu, kur likt rokas.

- Viss kārtībā, Lēna, - Aleksis saka.

Kā vienmēr, kad viņš izrunā manu vārdu, atslābstu. Aleksis atgulstas uz muguras, es daru tāpat, un tagad mēs guļam viens otram lidzās. Gulta ir šaura: mums abiem tik tikko pietiek vietas.

- Redzi? - Aleksis ar zodu norāda augšup.

Mums virs galvas deg, mirdz un liesmo zvaigznes, tūkstošiem zvaigžņu: to ir tik daudz, ka šķiet - melnajās debesis virpuļo neskaitāmas sniegpārslas. Man izlaužas nopūta. Tik daudz zvaigžņu redzu pirmo reizi dzīvē. Debesis šķiet esam pavisam tuvu, tieši virs galvas, tepat virs treilera, kas palicis bez jumta. Tā vien šķiet, ka mēs tajās krītam; ja mēs lēktu no gultas kā no tramplīna, debesis mūs noķertu un turētu cieši, cieši.

- Ko teiksi? - Aleksis jautā.

- Es tās mīlu, - nedomādama atbildu, un smagums krūtis acumirklī izgaist. - Es tās mīlu, - atkārtoju.

Pirmoreiz izsacīt šo vārdu ir grūti, pēc tam kļūst vieglāk. Tas ir īss. Kodolīgs. Viegli izrunājams. Jocīgi, ka nekad agrāk neesmu to ņēmusi mutē.

Redzu, ka Aleksis ir apmierināts. Pēc balss jūtu, ka viņa smaids kļūst arvien platāks.

- Neremontētā māja man godu nedara, - viņš turpina, - bet tev jāatzīst, ka skats ir satriecošs.

- Kaut mēs varētu te palikt, - izmetu un tad steidzīgi izstomu: - Tas ir, ne jau pavisam. Ne jau uz visiem laikiem, bet... Tu saproti, ko es gribu teikt.

Aleksis pabāž roku man zem kakla, un es ērti iekārtojos viņam azotē.

- Man prieks, ka tu to visu redzi, - viņš saka.

Bridi mēs vienkārši guļam klusēdami. Alekša krūtis elpojot cilājas un sāk ieaijāt mani miegā. Kājas un rokas kļūst neticami smagas, bet zvaigznes pārvēršas vārdos. Gribu skatīties un atminēt, kas tām sakāms, taču plakstiņi kļūst tik smagi, ka acis nepielūdzami veras ciet.

- Aleksi?

-Jā?

- Nolasi man vēlreiz to dzejoli!

Nepazīstu pati savu balsi, un ari vārdi skan kā no tālienes.

- Kuru? - Aleksis čukst.

- To, kuru tu zini no galvas.

Es peldu, jau peldu.

- Es daudzus zinu no galvas.

- Tad vienalga kuru.

Ievilcis elpu, Aleksis iesāk:

- “Nesu tavu sirdi sevī, nesu savā sirdī. Tu ar mani kopā vienmēr...”

Aleksis skaita dzejoli, un vārdi slīd pār mani kā saules stari, kas pamazām ielaužas arvien dziļāk, izklīdinot tumsu. Acis esmu aizvērusi, taču neticamā kārtā joprojām redzu zvaigznes. Veselas galaktikas, sārtas un sarkanas saules, plašu, sudrabainu okeānu, tūkstošiem spilgtu mēnešu.

Kad Aleksis mani maigi modina, man šķiet, ka esmu gulējusi tikai piecas minūtes. Debesis joprojām ir piķa melnumā, mēness - spožs, taču, ieraudzījusi nodegušās sveces, saprotu, ka esmu nogulējusi vismaz stundu.

- Laiks doties atpakaļ. - Aleksis atglauž man matus no pieres.

- Cik pulkstenis? - samiegojusies prasu.

- Tūlīt būs trīs.

Aleksis uzslējās sēdus, izraušas no gultas un, pasniedzis roku, uzrauj mani kājās.

- Jātiek pāri robežai, kamēr Ērkšķrozlte vēl nav pamodusies.

- Ērkšķrozlte? - Apjukusi grozu galvu.

Aleksis klusi iesmejas.

- Pēc dzejas, - viņš pieliecas, lai mani noskūpstītu, - seko pasakas.

Tad mēs atkal ejam cauri mežam, pēc tam dodamies tālāk pa izdangātu taku, kas vijas gar sabumbotām mājām, un tad atkal nogriežamies uz meža pusi. Visu laiku man ir tāda sajūta, ka neesmu lāgā pamodusies. Pat kāpjot pāri žogam, nejūtu nedz bailes, nedz uztraukumu. Otrreiz tikt pāri dzeloņdrātīm ir neizsakāmi vieglāk, turklāt liekas, ka ēnas ir no auduma un sargā mūs kā mētelis. Sargs divdesmit pirmajā būdā sēž tāpat kā pirmīt, atgāzis galvu, uzslējis kājas uz galda un atvēris muti. Mirkli vēlāk jau ejam gar līci un tad jau klusi slīdam pa ielām uz Dīringa kalnāju. Prātā iešaujas pavisam ērmota doma, pa pusei bailes, pa pusei vēlme: varbūt šis ir tikai sapnis un es pamodīšos Mežonīgajā zemē? Varbūt es pamodīšos un zināšu, ka vienmēr esmu tur bijusi, un visa Portlenda ar laboratorijām, komandantstundu un procedūru šķitīs garš, ļauns murgs.

Strauta ielā 37 atkal iekāpjam pa logu, un degunā uzreiz iecērtas tveices un pelējuma smārds. Esmu pavadījusi Mežonīgajā zemē tikai pāris stundu un jau ilgojos pēc turienes - pēc vēja kokos, kas šalc kā okeāns, pēc brīnišķīgajām plaukstošu augu smaržām, neredzamajām bēgošajām radībām, pēc dzīvības, kas tur nemitīgi plūst un plešas uz visām pusēm...

Nekādu mūru...

Aleksis aizved mani uz dīvānu, uzklāj virsū segu, noskūpsta un novēl labu nakti, bet pats dodas uz laboratorijām, uz rīta maiņu. Laika viņam ir tik vien, lai pa ceļam ieskrietu mājās nodušoties. Dzirdu viņa soļus izgaistam tumsā.

Tad es aizmiegu.

Mīla - viens vienīgs vārds, pavisam īss, ne garāks par asmens šķautni. Tāda ari ir mīlestība - asmens, kas šķērso cilvēka dzīvi, sadalot to divās daļās: pirms un pēc. Dzīve paliek abās pusēs.

Pirms un pēc, un kamēr - mirklis, kas nav nedz īsāks, nedz garāks par asmens šķautni.