Delīrijs

Divdesmit trešā nodaļa

Miesai maizi, kauliem pienu, as’nim ledu, akmens sienu.

Tautā izplatīts skaitāmpants

at tad, kad cietuma vārti aiz mums cieši aizvērusies

un Kapenes attālinās, sajūta, ka esmu iesprostota čet-

A. rās sienās, neizgaist. Krūtīs joprojām jūtu drausmīgu, griezīgu spiedienu un tikai ar grūtībām varu kārtīgi ieelpot.

Aizvēsturisks cietuma autobuss grabēdams aizved mūs no robežas uz Dīringa kalnāju. No turienes abi ar Aleksi katrs pa savu ielas malu soļojam uz Portlendu. Ik pēc pāris soļiem Aleksis, pagriezis galvu uz manu pusi, atver un aizver muti, kā mēmi ko pauzdams. Zinu, ka viņš par mani uztraucas un varbūt domā, ka sabrukšu, tomēr nespēju ielūkoties viņam acīs vai parunāt. Skatos tikai uz priekšu un soļoju kā robots. Krūtis un kuņģis sāpīgi smeldz, taču citādi mans augums ir absolūti nejutīgs. Kājas nejūt zemi, un es nemanu nedz vēju, kas brāzmo kokos un trauc man gar seju, nedz karsto sauli, kas, par spīti visam, izlauzusies no baisi melnajiem mākoņiem un piešķīrusi pasaulei neparastu zaļumu, liekot visam izskatīties kā zem ūdens.

Bērnībā pēc mātes nāves - tas ir, tolaik, kad domāju, ka viņa ir mirusi, - savā pirmajā garajā skrējienā apmaldījos Kongresstrītas galā, kaut biju tur spēlējusies visu mūžu. Nogriezusies gar stūri, atrados ķīmiskās tīrītavas priekšā un pēkšņi nespēju atcerēties, kur esmu un uz kuru pusi ir mājas. Nekas vairs nešķita tāds kā agrāk. Kā trauslā, tālā gleznā, kur visa mana ierastā pasaule redzama greizajos spoguļos.

Šobrīd jūtos tieši tāpat. Apmaldījusies, atradusies un atkal apmaldījusies. Un tagad es zinu, ka pasaulē viņpus žoga, Mežonīgajā zemē, dzīvo mana māte - elpo, strādā, kustas un domā. Nez vai viņa kādreiz par mani iedomājas? Sāpes sažņaudz man krūtis, un es vairs nespēju paelpot, tāpēc apstājos un saliecos, piespiedusi roku pie vēdera.

Mēs joprojām esam uz pussalas, netālu no Strauta ielas 37, kur mājas citu no citas šķir plata savēlušās zāles josla un aizlaists, atkritumiem pilns dārzs. Tomēr uz ielas joprojām ir cilvēki - arī kāds virs, kurš izskatās pēc regulatora. Vēl pat nav pusdienas laiks, bet viņam uz krūtīm jau karājas skaļrunis un pie sāniem šūpojas koka steks. Laikam arī Aleksis ir viņu pamanījis. Palēninājis soli, viņš šķietami bezrūpīgi pārlaiž skatienu pār ielu un pačukst manā virzienā:

- Vari paiet?

Cīnos ar sāpēm, kas caurstrāvo visu augumu. Galva pulsē.

- Laikam, - es izdvešu.

- Nogriezies pa kreisi! Uz aleju.

Iztaisnojos, cik spēju, - vismaz tik daudz, lai varētu aizsteberēt līdz alejai, kas atrodas starp divām lielām ēkām. Pusceļā stāv divi lieli metāla atkritumu konteineri, kurus apsēdušas mušas. Smaka ir gandrīz tikpat baisa kā Kapenēs, taču es tik un tā ielienu starp konteineriem un jūtos pateicīga par slēptuvi un iespēju apsēsties. Pulsēšana galvā uzreiz pierimst. Atspiežos pret sienu, taču pasaule turpina griezties, un es jūtos kā kuģis, kas, atraisījis tauvas, dodas bangojošā jūrā.

Pēc brīža man pievienojas Aleksis. Viņš pietupstas tepat blakus un atglauž man no sejas matus. Šodien pirmo reizi viņš var man pieskarties.

- Man žēl, Lēna, - Aleksis saka, un es zinu, ka viņš to domā nopietni. - Bet, manuprāt, tev tas bija jāzina.

- Divpadsmit gadus, - es saku, - divpadsmit gadus es domāju, ka viņa ir mirusi.

Bridi klusējam. Aleksis velk apļus uz maniem pleciem, rokām, ceļgaliem - visur, kur vien tiek klāt, it kā izmisīgi alktu man pieskarties. Kaut varētu vienkārši aizvērt acis un pārvērsties sīkos putekļos, lai visas domas aizlido kā pieneņu pūkas vējā. Taču Alekša rokas atgriež mani īstenībā -alejā, Portlendā un pasaulē, kura pēkšņi zaudējusi jēgu.

Viņa kaut kur elpo, jūt slāpes, ēd, staigā, peldas. Tagad man šķiet neiespējami turpināt dzīvot kā līdz šim - gulēt, sasiet kurpju auklas skrējienam, palidzēt Kerolai novākt šķīvjus... Nezinu pat, kā gulēt blakus Aleksim pamestajā mājā, zinot, ka māte ir dzīva, tomēr tikpat neaizsniedzama kā tāls zvaigznājs.

Kāpēc viņa neatnāca man pakaļ? Šis jautājums izšaujas cauri smadzenēm kā elektrība, un man atkal uzmācas sāpes. Es aizveru acis, noliecu galvu un lūdzu, kaut tās pārietu. Taču nezinu, kam raidīt savu lūgšanu, un pēkšņi esmu aizmirsusi visas lūgsnas. Prātā nāk vien baznīca, kur bērnībā vēroju saules rotaļu loga vitrāžās un skatījos, kā gaisma pazūd, atstājot aiz sevis vien nespodrus, necilus krāsaina stikla gabaliņus.

- Lēna! Paskaties uz mani!

Ar lielām pūlēm atveru acis. Miglaini redzu Aleksi, lai gan viņš pieliecies man tik tuvu, ka mūs šķir vien daži centimetri.

- Tev droši vien gribas ēst, - Aleksis maigi saka. - Pavadīšu tevi uz mājām, norunāts? Varēsi paiet?

Viņš pavirzās nostāk, lai man būtu vieta, kur nostāties.

-Nē!

Tas izskan niknāk, nekā biju domājusi, un Aleksis satrūkstas.

- Nevarēsi?

Starp uzacīm viņam ievelkas maza rieviņa.

-Nē.

Tikai ar mokām spēju parunāt kā parasti.

- Tas ir, es nevaru iet mājās. Vispār.

Aleksis nopūšas un paberzē pieri.

- Varam kādu laiciņu pavadīt Strauta ielā. Kad tev kļūs labāk...

Neļauju viņam pabeigt:

- Tu nesaprati.

Kā melns kukainis, kas skrāpējas kaklā, manī briest kliedziens. Galvā deg tikai viena doma: Viņi to zināja. Viņi visi to zināja - Kerola un tēvocis Viljams, un varbūt pat Reičela. Un tik un tā viņi gadiem ilgi ļāva man domāt, ka mana māte ir mirusi. Viņi ļāva man domāt, ka viņa mani pametusi. Ka neesmu mīlestības vērta. Mani uzbango pēkšņas, mežonīgas dusmas: ja aiziešu uz mājām, viņus ieraugot, nespēšu savaldīties. Es nodedzināšu vai izdemolēšu visu māju - dēli pa dēlim!

- Gribu ar tevi bēgt prom. Uz Mežonīgo zemi - kā jau runājām.

Domāju, ka Aleksis būs laimīgs, bet viņš tikai gurdi novēršas un samiedz acis.

- Paklau, Lēna, tev bijusi ļoti smaga diena. Tu esi pārgurusi un izbadējusies un nespēj skaidri domāt...

- Es domāju pavisam skaidri!

Uzslejos kājās, lai neizskatītos tik bezpalīdzīga. Dusmojos arī uz Aleksi, lai gan zinu, ka viņš ne pie kā nav vainīgs. Mani plosa nevaldāms niknums, kas ik brīdi aug arvien lielāks.

- Es nevaru te palikt, Aleksi. Vairs nevaru. Ne jau pēc... pēc visa, kas noticis.

Rīkle man raustās, apvaldot kliedzienu.

- Viņi to zināja, Aleksi. Zināja un neko man neteica.

Ari Aleksis pieceļas kājās - lēnām, it kā justu sāpes.

- Tas nav droši.

- Ir gan, es zinu, - spītīgi palieku pie sava. Un patiešām - sirds dziļumos es to zinu.

Atceros māti, kas pārliekusies pār mani, atceros izplūdušu seju un balsi, kas man ausī dūdo: Es tevi mīlu. Neaizmirsti to! Neviens to nevar tev atņemt. Mātes lūpās dejo smaids. Arī viņa zināja - noteikti zināja, ka viņu savāks un aizvedīs uz to drausmīgo vietu. Un nepagāja ne nedēļa, kad, ieģērbta biezā, melnā kleitā, sēdēju pie tukša zārka un košļāju apelsīnu mizas, lai aizturētu asaras, kamēr visi, kam ticēju, cēla man visapkārt gludu melu mūri (“Viņa bija slima”, “Redz, pie kā noved slimība”, “Pašnāvība”). Patiesībā tai dienā apbedīja mani.

- Es nevaru iet mājās un neiešu. Palikšu pie tevis. Mēs varam iekārtoties Mežonīgajā zemē. Ir taču cilvēki, kas tā dara, vai ne? Ir cilvēki, kas tā ir izdarījuši. Mana māte... -Gribu teikt: Mana māte ir tā izdarījusi, taču man aizlūst balss.

Aleksis uzmanīgi mani vēro.

- Lēna, ja tu tiešām dosies uz turieni, tas nebūs tā kā man tagad. Vai tu to saproti? Tu nevarēsi ceļot turp un atpakaļ un nekad nedrīkstēsi atgriezties. Tavu numuru izdzēsīs no visiem reģistriem, un visi zinās, ka esi nodevēja. Tevi meklēs. Ja kāds tevi atradīs... ja kāds tevi notvers... - Aleksis apklust pusvārdā.

- Man vienalga, - atcērtu, vairs nespēdama valdīties. - Tu taču pats to ierosināji, vai ne? Un tagad, kad esmu gatava, tu pārvelc idejai svītru?

- Es tikai mēģinu...

Atkal pārtraucu Aleksi un turpinu niknoties, ar pūlēm apslāpējot vēlmi lauzt un plēst visu, kas pagadās.

- Tu esi tāds pats kā citi. Tikpat slikts kā viņi. Runāt - to tu māki. Bet, tikko kaut kas jādara, tikko ir man jāpalīdz...

- Es cenšos tev palīdzēt, - Aleksis skarbi atbild. - Bet tas nav vienkārši. Vai tiešām tu nesaproti? Tas ir nopietns lēmums, bet tu šobrīd esi pārskaitusies un pati nezini, ko runā.

Ari Aleksis sāk iekaist dusmās. Viņa balss mani sāpina, tomēr nespēju apstāties. Iznīcināt, iznīcināt, iznīcināt -gribu pielikt punktu itin visam: viņam, sev, mums, visai pilsētai un pasaulei.

- Nerunā ar mani kā ar mazu bērnu! - saku.

- Tad neuzvedies kā bērns! - viņš atcērt.

Redzu, ka Aleksis pateikto nožēlo jau tajā pašā brīdī. Pa pusei aizgriezies, viņš ieelpo un tad mierīgā balsī turpina:

- Paklau, Lēna! Man tiešām žēl. Zinu, ka tu... pēc visa, kas šodien noticis, nespēju pat iedomāties, kā tu jūties.

Taču ir jau par vēlu. Acis man aizmiglo asaras. Novērsusies ar nagu skribinu sienu, līdz nodrūp sīks ķieģeļa gabaliņš. Redzot to krītam zemē, iedomājos māti un drūmos, šausmīgos mūrus, un asaras birst vēl vairāk.

-Ja tev tiešām nebūtu vienalga, kas ar mani notiek, mēs tūlīt pat laistos prom.

- Man nav vienalga, - Aleksis atbild.

- Ir gan!

Zinu, ka tiešām uzvedos bērnišķīgi, tomēr nespēju savaldīties.

- Un viņai ari! Viņai es vispār esmu vienaldzīga.

- Tā nu gan nav.

- Kāpēc tad viņa neatnāca man pakaļ? - jautāju, joprojām novērsusies un ar delnu stingri atspiedusies pret sienu, it kā ari tā kuru katru bridi varētu sabrukt. - Kur tad viņa tagad ir? Kāpēc viņa mani nemeklēja?

- Tu taču zini, kāpēc, - Aleksis stingri atbild. - Tu taču saproti, kas notiktu, ja viņu atkal notvertu... ja jūs notvertu. Jums abām būtu beigas.

Zinu, ka Aleksim taisnība, tomēr man no tā nekļūst labāk. Stūrgalvīgi palieku pie sava, nespēdama apstāties.

- Nē, tas nav īstais iemesls. Vienkārši mātei par mani nospļauties un tev tāpat. Jums visiem ir vienkārši nospļauties!

Pārbraucu ar roku pār seju un noslauku degunu.

- Lēna. - Saņēmis aiz elkoņiem, Aleksis pagriež mani pret sevi.

Cenšos izvairīties, bet viņš paceļ manu zodu augšup un ieskatās man acīs.

- Magdalēna, - pirmo reizi kopš mūsu satikšanās Aleksis uzrunā mani pilnā vārdā. - Māte tevi mīlēja. Vai tiešām nesaproti? Viņa tevi mīlēja un mīl joprojām. Viņa gribēja, lai esi drošībā.

Man cauri izskrien karstuma vilnis. Pirmo reizi dzīvē nebaidos no vārda mīlestība. Kaut kas manī nožāvājas un izstaipās kā kaķis saulē, un es izmisīgi vēlos, lai Aleksis šo vārdu pasaka vēlreiz.

Alekša balss skan neizsakāmi maigi. Acis viņam ir siltas, gaismas pilnas un atgādina sauli, kas siltā rudens dienā kā sviests kūst virs kokiem.

- Un ari es tevi mīlu. - Viņš ar pirkstgaliem noglāsta man zodu un uz mirkli pieskaras manām lūpām. - Tev tas būtu jāzina. Noteikti jāzina.

Un tad tas notiek.

Kamēr visapkārt grūst pasaule, es stāvu pretīgā alejā starp divām smirdošām atkritumu tvertnēm un klausos Alekša vārdos, un pēkšņi mani izgaist visas bailes, kam esmu bijusi pakļauta kopš tiem laikiem, kad iemācījos sēdēt, stāvēt un elpot, kopš laikiem, kad man tika iestāstīts, ka esmu bijusi tikai vienu soli no posta un samaitātības. Mana sirds, mana visdziļākā būtība atraisās. Tā plīvo kā karogs, liekot man justies tik stiprai kā vēl nekad.

- Es ari tevi mīlu, - es atbildu.

Dīvaini, bet pēc šī notikuma alejā es pēkšņi aptveru sava pilnā vārda nozīmi, zinu, kāpēc mamma mani tā nosauca, un man kļūst skaidrs senais Bībeles stāsts par Jāzepu un viņa pamesto Mariju Magdalēnu. Tagad saprotu, kāpēc viņš Mariju atstāja. Jāzeps atteicās no viņas, lai savu iemīļoto izglābtu, lai gan viņu pašu tas salauza.

Jāzeps atteicās no viņas mīlestības vārdā.

Varbūt māte, jau man piedzimstot, zināja, ka kādudien viņai būs jādara tas pats. Laikam tā ar mīlestību ir vienmēr: mīlot ir no kaut kā jāatsakās. Dažreiz pat no tā, kuru mīli.

Abi ar Aleksi pārrunājam, ko zaudēšu, pārceldamās ar viņu uz Mežonīgo zemi. Aleksis grib, lai es pilnībā apzinos, kas mūs sagaida. Apstājušies pie Resnā runča maiznīcas, īsi pirms slēgšanas par vienu dolāru nopērkam apskretu-šus kliņģerus un siermaizltes, apsēžamies mola malā un vērojam kaijas, kas kliegdamas riņķo mums virs galvas, bet pēc tam apmetam loku ap lauku mājām. Katrs zāles stiebrs mirdz rasā, kā ieslēgts stiklā, un okeāns šalc bez apstājas, sirds ritmā veldams viļņus uz Portlendu. Soļojam pa ostas bruģētajām ieliņām garām veikaliem, kas pilni ar spilgtiem, skaistiem tērpiem, ko nemūžam nespēšu atļauties.

Nožēloju vienīgi to, ka jāatstāj Hana un Greisija. Pārējā Portlenda manis pēc var izzust nebūtībā - ar visiem saviem mirdzošajiem, izstīdzējušajiem un nedabiskajiem torņiem, aklajiem veikaliem un modrajiem, paklausīgajiem cilvēkiem, kas, noliekuši galvu, klausās kārtējos melos kā lopiņi, kas paši piedāvājas doties uz kautuvi.

- Ja aizbēgsim, tad būsim divi vien, - Aleksis visu laiku atkārto, it kā gribēdams būt pavisam drošs, ka es saprotu un nešaubos, - atpakaļceļa nebūs. Nekad.

- Neko citu es arī nevēlos. Tikai tu un es. Uz visiem laikiem, - es atbildu.

Un es tiešām tā ari domāju. Man nav pat bail. Tagad, kad zinu, ka Aleksis ir mans un mēs esam viens otram, man šķiet - es vairs nebaidīšos nekad un ne no viena.

Nolemjam atstāt Portlendu pēc nedēļas, tieši deviņas dienas pirms manas procedūras. Uztraucos, ka līdz tam jāgaida vēl tik ilgi: jūtu kārdinājumu tūliņ pat gaišā dienas laikā skriet un rāpties pāri žogam, taču, kā parasti, Aleksis mani nomierina un paskaidro, kāpēc ir svarīgi nogaidīt.

Pēdējos gados Aleksis ir šķērsojis robežu labi ja pāris reižu. Biežāk staigāt turp un atpakaļ ir bīstami. Taču nākamnedēļ pirms mūsu bēgšanas viņš pārkāps robežu divas reizes. Tas ir gandrīz pašnāvniecisks risks, tomēr viņš mani pārliecina, ka citādi nevar. Kad aizbēgsim un Aleksis vairs neies ne uz lekcijām, ne uz darbu, ari viņam tiks atņemts identifikācijas numurs, lai gan patiesībā jau Alekša pase nekad nav bijusi īsti likumīga - to sagādāja pretošanās kustības dalībnieki.

Un, kad mums būs atņemti identifikācijas numuri, mūs izdzēsis no sistēmas. Pilnībā. Tu tū! It kā mūsu vispār nebūtu bijis. Vismaz varam būt droši, ka Mežonīgajā zemē mūs nevajās. Tur nebūs nekādu reidu. Neviens mūs nemeklēs. Ja kāds no šis puses sadomās mūs medīt, varas iestādēm nāksies atzīt, ka esam no Portlendas aizbēguši, ka tas ir iespējams un ka slimie tomēr pastāv.

Mēs pārvērtīsimies rēgos, ēnās, atmiņās - un jau drīz vien, kad izārstētie stingri lūkosies nākotnē, lai maršētu cauri neskaitāmu vienādu dienu virknei, neviens mūs pat neatcerēsies.

Tā kā Aleksis Portlendā atgriezties vairs nevarēs, mums jāņem līdzi iespējami daudz pārtikas, ziemas apģērbs un viss cits, bez kā nevar iztikt. Slimie gan mēdz dalīties ar pārtiku, tomēr ziemas Mežonīgajā zemē ir bargas, turklāt pēc daudzajiem Portlendā nodzīvotajiem gadiem Aleksis nav diez cik izcils mednieks-vācējs.

Norunājam pusnakti satikties Strauta ielas mājā un turpināt plānošanu. Es grasos aiznest pirmās personiskās mantas, kuras vēlos ņemt līdzi, - fotoalbumu, zīmītes, ko ar Hanu esam sarakstījušas viena otrai matemātikas stundās, un ēdamo, ko izdosies sagrabināt tēvoča veikala noliktavā.

Kad atvados no Alekša un dodos mājup, pulkstenis jau rāda gandrīz trīs. Mākoņu sega ir saraustīta, pa tās spraugām kā izbalējis un apdriskāts zīds vīd gaišzilas debesis. Gaiss silts, taču vējā jūtams rudenīgs dzestrums un dūmu smarža. Necik ilgi, un ainavas leknais zaļums kļūs ugunīgi sarkans un oranžs, bet vēlāk ari tas atkāpsies ziemas un tumsas priekšā. Tad es jau būšu projām - izstīdzējušu, trīsošu koku vidū, ieputināta sniegā. Taču man līdzās būs

Aleksis, un mēs abi būsim drošībā. Mēs pastaigāsimies, sadevušies rokās, skūpstīsimies gaišā dienas laikā, mīlēsim viens otru, cik gribēsim, un neviens nemēģinās mūs izšķirt.

Par spīti šodienas notikumiem, jūtos tik mierīga kā nekad, it kā vārdi, kurus teicām viens otram, būtu ietinuši mani sargājošā dūmakā.

Jau mēnesi neesmu diez ko daudz skrējusi - gan karstā laika, gan Kerolas aizlieguma dēļ. Taču, aizgājusi mājās, uzreiz piezvanu Hanai un lūdzu gaidīt mani stadionā, kur parasti sākam krosu. Draudzene sāk smieties.

- Tieši nupat taisījos tev zvanīt un ierosināt to pašu, -viņa saka.

- Telepātija, - es atbildu, un Hanas smiekli uz mirkli pazūd tarkšķos, kas atskan klausulē, - kaut kur Portlendas vidū cenzors uz brīdi pieslēdzies mūsu sarunai. Visu redzošā modrā acs neguļ. Uz īsu brīdi mani pārņem dusmas, taču tās ātri izgaist. Drīz es izgaisīšu no radaru zonas uz visiem laikiem.

Cerēju, ka tikšu laukā no mājām, Kerolai nemanot, bet nekā: jau dodos uz durvju pusi, kad viņa mani notver. Kā vienmēr, krustmāte rosījusies pa virtuvi, nemitīgi gatavojot ēst un visu uzkopjot.

- Kur tu visu dienu biji? - viņa vaicā.

- Pie Hanas, - automātiski sameloju.

- Un tagad atkal iesi pie viņas?

- Mazliet jāpaskraida.

Pirms dažām stundām domāju, ka, satikusi Kerolu, nositīšu viņu vai vismaz iekraušu pa ģīmi. Taču tagad skatos uz viņu kā uz ziņojumu dēli vai svešu, autobusā satiktu cilvēku un nejūtu itin neko.

- Pusastoņos ir vakariņas, - krustmāte paziņo, - gribu, lai tu esi mājās un palīdzi uzklāt galdu.

- Labi, - apsolu.

Man ienāk prātā, ka šis nejutīgums un atsvešinātība ir Kerolas un visu izārstēto pastāvīgais dvēseles stāvoklis, kas jebkuras jūtas apslāpē kā stikla siena. Reti kas izkļūst tai cauri. Reti kas šķiet svarīgs. Skolā māca, ka dziedniecība padara cilvēku laimīgu, bet tagad es zinu, ka tie ir salti meli. Dziedniecības mērķis ir iedzīt cilvēkos bailes, bailes no sāpēm un pārestības - bailes, bailes, bailes... Akla dzīvnieciska eksistence, sišanās pret sienu un gaiteņiem, kas kļūst arvien šaurāki. Baisas, trulas un muļķīgas bailes.

Pirmo reizi dzīvē man kļūst Kerolas žēl. Man ir tikai septiņpadsmit gadu, bet jau tagad zinu to, kas viņai liegts: proti, ka dzīve nav nekāda dzīve, ja tu vienkārši peldi pa straumi. Es zinu, ka pats galvenais ir atrast to, kas tev svarīgs, turēties pie tā, cīnīties un neatkāpties.

- Labi. - Kerola izskatās samulsusi, kā vienmēr, kad grib teikt ko būtisku, bet īsti neatceras, kā to dara.

- Līdz tavai procedūrai palikušas divas nedēļas, - viņa beigās izmet.

- Sešpadsmit dienas, - es saku, bet domās rēķinu: tikai septiņas.

Septiņas dienas līdz brīvībai - līdz brīdim, kad tikšu prom no šiem cilvēkiem un viņu mākslīgajām dzīvēm, kas aizķeras cita gar citu un slīd, slīd, slīd no dzīvības uz nāvi. Atšķirību starp nāvi un dzīvību gan viņi tikpat kā nejūt.

- Tas, ka tu uztraucies, ir dabiski, - Kerola piebilst.

Ak tad to viņai bija tik grūti izdomāt! Lūk, kas prasīja tādu atmiņas piepūli: mierinājuma vārdi. Nabaga krustmāte Kerola: visa viņas dzīve ir vieni vienīgi trauki un iebuktētas pupiņu kārbas, un visas dienas ne ar ko neatšķiras cita no citas. Pēkšņi ieraugu, cik veca viņa izskatās. Seju izvagojušas dziļas rievas, matus caurauž sirmas šķipsnas. Vienīgi

Kerolas acis liek domāt, ka viņa ir mūžīga, - tās ir stingas un aizmiglotas, kā jau visiem izārstētajiem. Viņi vienmēr izskatās tā, it kā lūkotos tālumā. Jaunībā, pirms procedūras, Kerola noteikti bijusi skaista, vismaz tikpat gara kā mana māte un, iespējams, tikpat slaida. Domās redzu divas pusaudzes kā divas melnas iekavas, kuras šķir sudrabains okeāna vāls, un abas smiedamās šļakstina viena otrai virsū ūdeni. Nē, no tādām lietām nevar atteikties.

- Es nemaz neuztraucos, - atbildu. - Vari man ticēt. Nevaru vien sagaidīt.

Vēl tikai septiņas dienas.