Delīrijs

Divpadsmitā nodaļa

Laikā pirms procedūras ieviešanas slimība bija kļuvusi tik bīstama un izplatīta, ka tikai ārkārtīgi retos gadījumos cilvēks sasniedza pilngadību, smagi neinficējies ar amor deliria nervosa (sk. “Statistika. Pirmsrobežu laikmets”)... Daudzi vēsturnieki uzskata, ka pirms dziedniecības pati sabiedrība ir bijusi slimības spogulis. Tai bija raksturīga sadrumstalotība, haoss un nestabilitāte... Gandrīz puse laulību beidzās ar šķiršanos... Strauji izplatījās narkotiku lietošana un pieauga alkohola izraisīto nāves gadījumu skaits.

Cilvēki izmisīgi vēlējās atbrīvoties un aizsargāties no slimības, tāpēc sāka plaši eksperimentēt ar nāvējošiem tautas līdzekļiem un izmantoja parastu saaukstēšanās zāļu novārījumus, kurus sintezēja ārkārtīgi kaitīgos un bieži vien nāvi izraisošos savienojumos (sk. “Tautas dziedniecības līdzekļi gadsimtu gaitā”)...

Par delīrija dziedniecības procedūras tēvu tiek uzskatīts Kor-maks T. tiolmss, neirologs, Jauno zinātnieku konsorcijos biedrs un viens no pirmajiem Jaunās reliģijas sekotājiem (Jaunā reliģija sludina mācību par Dieva, Zinātnes un Kārtības Svēto Trīsvienību). Dažus gadus pēc nāves Holmss tika iecelts svēto kārtā. Viņa ķermenis ir saglabāts un izlikts apskatei Visu svēto monumentā Vašingtonā Kolumbijas štatā (sk. attēlus 210.-212. Ipp.).

E. D, Tompsons. “īsa Amerikas Savienoto Valstu vēsture”.

Pirms Robežas.

Karstā dienā jūlija beigās, ejot mājup no tēvoča veikala, dzirdu, ka kāds mani sauc. Pagriezusies ieraugu Hanu, kas skrien kalnup man pretī.

- Nu? - tikusi man tuvāk, viņa, mazliet aizelsusies, jautā. - Vai tagad tu tā vienkārši iesi man garām?

Mani pārsteidz aizvainojums viņas balsī.

- Es tevi nepamanīju, - atbildu, un tā tiešām ari ir.

Jūtos nogurusi. Veikalā šodien bija inventarizācija,

autiņu, bundžu, papīra dvieļu ruļļu pārcilāšana no plaukta plauktā, visu preču skaitīšana un pārskaitīšana. Tagad man sāp rokas, un, tikko aizveru acis, redzu svītrkodus. Esmu tik nogurusi, ka pat nejūtos neērti uz ielas netīrā veikala krekliņā, kas man krietni par lielu.

Hana novērsusies koda lūpas. Neesam runājušas kopš tās ballītes, un tagad izmisīgi gudroju, ko lai saka - kaut ko parastu un ikdienišķu. Pēkšņi šķiet neticami, ka viņa bija mana labākā draudzene, ka mēs varējām augām dienām būt kopā un vienmēr atradās, par ko runāt, ka mēdzām smieties tā, ka mājās gāju ar sūrstošu kaklu. Tagad jūtu, ka mūs šķir neredzama, necaurlaidīga stikla siena.

- Saņēmu kandidātu sarakstu, - beigās izmetu.

Hana tajā pašā laikā jautā:

- Kāpēc tu man neatzvanīji?

Abas pārsteigtas apklustam un tad atkal reizē ierunājamies.

- Vai tad tu man zvanīji? - es brīnos.

- Vai tu kādu jau akceptēji? - Hana jautā.

- Atbildi pirmā! - es saku.

Patiesībā šķiet, ka Hana jūtas neveikli: viņa skatās debesīs, pēc tam - uz bērnu, kas, tērpies maisveidīgā peldkostīmā, stāv ielas pretējā pusē, uz diviem vīriem, kas nedaudz tālāk kaut ko krāmē kravas automašīnā, - visur, tikai ne uz mani.

- Es tev atstāju trīs vai četras ziņas.

- Neko neesmu saņēmusi, - aši atbildu, sirdij drudžaini sitot.

Nedēļām ilgi dusmojos, ka Hana pēc ballītes nav mani meklējusi. Biju dusmīga un aizvainota. Protams, centos sev iestāstīt, ka tā ir labāk. Teicu sev, ka Hana ir mainījusies, varbūt viņai nav nekā man sakāma.

Hana skatās, it kā apsvērdama, vai nemeloju.

- Vai tad Kerola tev nepateica?

- Nē, goda vārds, nē!

Aiz prieka man gribas smieties. Pēkšņi saprotu, cik ļoti esmu pēc Hanas noilgojusies. Pat tad, kad dusmojas, viņa ir vienīgā, kas ar mani kopā ir tāpēc, ka ir to izvēlējusies, nevis ģimenes saišu, pienākuma, atbildības vai citu iemeslu dēļ, kuri kā svarīgi kopābūšanas faktori uzskaitīti DVL rokasgrāmatā. Visi pārējie manā dzīvē - Kerola un māsīcas, Svētās Annas skolas meitenes, pat Reičela - pavada ar mani laiku tikai tāpēc, ka tā vajag.

- Es pat nenojautu.

Taču Hana nesmejas, tikai sarauc pieri.

- Nekas. Nav jau tik svarīgi.

- Paklau, Hana...

Viņa mani pārtrauc pusvārdā:

- Es jau teicu - nav svarīgi.

Sakrustojusi rokas uz krūtīm, Hana parausta plecus. Nezinu, vai viņa tic man vai ne, tomēr viens gan skaidrs: kaut kas tiešām ir mainījies. Šis nebūs nekāds dižais, laimīgais mierizlīgums.

- Tu teici, ka tev jau ir kandidāts?

Draudzenes balss skan pieklājīgi, pat oficiāli, tāpēc pieskaņojos viņas tonim.

- Braiens Šarfs. Es piekritu. Un tev?

Hana pamāj, un viņas lūpu kaktiņš tikko manāmi noraustās.

- Freds Hārgrovs.

- Hārgrovs? Pilsētas galva?

- Viņa dēls.

Hana pamāj un atkal novēršas.

- Forši. Apsveicu!

Nespēju slēpt sajūsmu. Acīmredzot Hana novērtēšanā ir bijusi satriecoša. Bet to jau varēja gaidīt.

-Jā. Man paveicies.

Hanas balss ir zaudējusi dzīvību. Nav saprotams, vai draudzene ironizē vai ne. Tomēr viņai tiešām paveicies, apzinās viņa to vai ne.

Mēs stāvam uz vienas saules izdedzinātas ietves, bet jūtos tā, it kā mūs šķirtu simtiem kilometru.

Jūsu dzīves sākums ir ļoti atšķirīgs, un tāds būs ari turpinājums.

Sens teiciens, kuru Kerola bieži atkārto. Līdz šim nesapratu, ko viņa ar to domā.

Droši vien tāpēc krustmāte noklusēja par Hanas zvaniem. Trīs reizes jau nu aizmirst nevar, turklāt Kerola šajā ziņā ir visai precīza. Varbūt viņa gribēja pasteidzināt mūsu neizbēgamo šķiršanos un draudzības beigas. Kerola zina, ka pēc procedūras, kad atmiņas zaudēs nozīmi, mums ar Hanu nebūs nekā kopīga. Varbūt krustmāte centās mani pasargāt, kā nu viņa to prata.

Nav jēgas Kerolai ko pārmest. Viņa pat necentīsies neko noliegt. Uzmetis man tukšu skatienu un noskaitīs prātulas no DVL rokasgrāmatas: Jūtas nav mūžīgas. Laiks cilvēku negaida, bet progress gan gaida, kad cilvēks to ieviesīs dzīvē.

- Tu uz mājām? - Hana joprojām skatās uz mani kā uz svešinieci.

- Jā, - pamāju uz savu krekliņu. - Laikam jāsteidzas, kamēr neesmu kādu ar šito apžilbinājusi.

Draudzene beidzot atplaukst smaidā.

- Paiešos ar tevi, - viņas atbilde mani pārsteidz.

Brīdi soļojam klusēdamas. Līdz mājām nav pārāk tālu, un satraucos, ka tā arī noiesim visu ceļu, nepārmijušas ne vārda. Savu mūžu Hana nav bijusi tik noslēgta, un tas mani biedē.

- No kurienes tu nāc? - pajautāju, lai nebūtu jāklusē.

Hana satrūkstas, it kā pamodusies no sapņa.

- No īstendas, - viņa atbild, - stingri ievēroju sauļošanās grafiku.

Hana pieliek savu roku pie manējās. Viņējā ir daudz tumšāka. Mana roka vēl ir bāla, varbūt vienīgi vasarraibumai-nāka nekā ziemā.

- Tu gan laikam ne?

Šoreiz viņas smaids ir dabisks.

- Diemžēl. Diez ko bieži uz pludmali netieku. - Pati negribēdama, nosarkstu.

Par laimi, Hana to neievēro, vismaz neko nesaka.

- Zinu. Es tevi meklēju.

- Tiešām?

Palūru uz viņu ar acs kaktiņu.

Hana pabola acis. Man prieks, ka viņa beidzot atdzīvojusies.

- Neteiksim, ka pārāk aktīvi. Dažas reizes gan biju pludmalē, jā. Bet tevi tur neredzēju.

- Daudz darba, - es paskaidroju, noklusēdama, ka patiesībā tik daudz strādāju, lai izvairītos no īstendas.

- Vai tu vēl skrien?

- Nē. Kur nu tādā karstumā!

- Jā, es tāpat. Nospriedu, ka līdz rudenim jāmet miers.

Bridi ejam klusēdamas. Hana slepus mani pēta.

- Kas vēl jauns?

Jautājums pārsteidz mani nesagatavotu.

- Kas vēl? Ko tu ar to domā?

- Tieši to, ko dzirdi. Ko tad vēl? Paklau, Lēna, šī tak ir mūsu pēdējā vasara, vai aizmirsi? Pēdējā brīvā, bezrūpīgā vasara ar visiem tās jaukumiem. Ko tu visu šo laiku darīji? Kur tu biji?

- Es... nekur. Neko nedarīju.

Tieši tāds ir bijis mans mērķis - neko nedarīt, neiekulties nepatikšanās, uzvesties prātigi, tomēr nezin kāpēc, izsakot šos vārdus, man kļūst skumji. Vasara pēkšņi izbalē, tūlīt tā beigsies, un es vēl neesmu paguvusi to izbaudīt. Pie durvim jau klauvē augusts. Vēl piecas nedēļas laiks būs silts, bet pēc tam naktīs atkal auros vējš un kokiem lapu malas kļūs zeltainas.

- Bet tu pati? - es pajautāju. - Vai tev bijusi forša vasara?

- Kā parasti, - Hana parausta plecus. - Kā jau teicu, bieži gāju uz pludmali. Mazliet paauklēju Farelu bērnus.

- Ej nu ej? - saraucu degunu.

Hanai bērni nepatīk. Ne vienu reizi vien draudzene teikusi, ka tie ir ķepīgi kā konfektes, kas karstā laikā par ilgu noturētas kabatā.

Hana saviebjas.

- Jā, diemžēl. Vecāki izdomāja, ka man jāpraktizējas mājsaimniecībā un tā tālāk. Vai zini, viņi taču pat liek man izstrādāt ģimenes budžetu! Piemēram, sarēķināt, kā iztikt ar sešdesmit dolāriem nedēļā. Tā es iemācīšoties nomaksāt rēķinus, iegūšot atbildības izjūtu un vēl nezin ko.

- Bet kāpēc? Tev taču par naudu nav jāuztraucas!

Negribu būt škarba, tomēr atkal asi izjūtu atšķirību

mūsu nākotnes ceļos.

Atkal pieklustam. Hana novērš skatienu un piemiedz acis saulē. Varbūt mani tikai māc skumjas par aizejošo vasaru, bet pēkšņi manī spēcīgi uzvilni atmiņas. Tā vien šķiet, ka galvā pārkārtoju atklātnes: Hana aši atrauj tualetes durvis otrās klases pirmajā dienā un, sakrustojusi rokas, prasa: Vai mammas dēļ? Mēs abas pēc pusnakts vienā no retajām reizēm, kad mums tika atļauts palikt augšā līdz vēlai stundai, kad ķiķinādamas sapņojām, ka viendien mūs sapāros ar superpuišiem, piemēram, ASV prezidentu vai iemīļoto filmu kinozvaigznēm; skrienam blakus, kājām dunot vienā ritmā kā sirdspukstiem; sērfojam pa viļņiem, pa ceļam uz mājām nopērkam milzu saldējumus vafelēs un strīdamies, kurš gardāks - vaniļas vai šokolādes.

Labākās draudzenes vairāk nekā desmit gadu, un beigās tam pieliek punktu skalpeļa asmens; cauri smadzenēm izskrien lāzera stars, nozib ķirurga nazis. Mūsu kopējā pagātne tiek izoperēta, tā izplēn un aizpeld kā pārdurts balons. Pēc diviem gadiem, nē, jau pēc diviem mēnešiem mēs paiesim uz ielas viena otrai garām, tikai pamādamas -svešinieces, katra no savas pasaules, divas lēni rotējošas zvaigznes, kuras tumšajā Visumā šķir tūkstošiem kilometru.

Segregācija ir nepilnīga. Tai vajadzētu pasargāt mūs no cilvēkiem, kas beigās mūs pamet, no visiem, kas pazūd vai mūs aizmirst.

Varbūt ari Hana jūt nostalģiju, jo negaidot ierunājas:

- Vai atceries mūsu plānus šai vasarai? Visu, ko nolēmām beidzot izdarīt?

Nepamirkšķinājusi acis, atsaucos:

- Ielauzties Spensera skolas baseinā...

- ... un izpeldēties apakšveļā... - Hana pabeidz.

Izmoku smaidu.

- Pārlēkt pāri Ķiršu kalna saimniecības žogam...

- ... un leksēt kļavu sīrupu tieši no mucas.

- Noskriet visu ceļu no Kalna līdz vecajai lidostai.

- Dragāt ar riteņiem no pašnāvnieku nogāzes.

- Izmēģināt gumijlēkšanu, par kuru stāstīja Sāra Millere. Virs Foras upes.

- Ielavīties kinoteātri un noskatīties četras filmas pēc kārtas.

- Apēst Hobgoblina saldējumu pie Mae.

Smaidu līdz ausim, un Hana arīdzan.

Sāku skaitīt:

- Gigantiska porcija visiem gardēžiem, trīspadsmit bumbiņas ar putukrējumu un karameļu mērci...

Hana mani papildina:

- ... un garnējums pēc jūsu izvēles!

Abas smejamies. Šo reklāmu esam lasījušas tūkstošiem reižu. Par otro uzbrukumu Hobgoblinam sapņojam kopš ceturtās klases, kad īstenojām pirmo: toreiz Hana uzstāja, ka jānosvin viņas dzimšanas diena, un paņēma mani līdzi. Atlikušo vakara daļu pavadījām, vārtoties pa Hanas tualetes grīdu, un toreiz bijām tikušas galā tikai ar septiņiem saldējumiem.

Esam atnākušas līdz manai ielai. Ceļa vidū bērni spēlē “futbolu”, dzenājot konservu bundžu un kliedzot. Visi nosauļojušies brūni un tagad mirdz sviedros. Ieraugu starp bērniem ari Dženiju. Kāda jaunāka meitene stumj viņu malā, un Dženija pagriezusies nogrūž pretinieci zemē. Meitene sāk raudāt. No mājām neviens neiznāk, lai gan meitene auro spalgi kā sirēna. Vienā logā sakustas aizkars vai trauku dvielis, bet citādi ielā valda miers un klusums.

Izmisīgi vēlos nezaudēt šo labo noskaņu un uzlabot attiecības ar Hanu, kaut ari tikai uz mēnesi.

- Paklau, Hana, - vārdi, šķiet, rīklē pārvar milzu kamolu, un mani pārņem gandrīz tikpat liels satraukums kā pirms novērtēšanas, - šovakar parkā rāda Defektīvo detektīvu. Ja gribi, varam aiziet. Maiks Vins tur spēlē dubultlomu.

Defektīvo detektīvu abas ar Hanu iemīļojām jau bērnībā. Filmas galvenais varonis ir neapķērīgs detektīvs ar savu draugu suni, kurš atklāj visus noziegumus. Lomā iejutušies daudzi aktieri, bet mums vislabāk patika Maikls Vins. Bērnībā lūdzām Dievu, lai kādudien mūs sapāro tieši ar viņu.

- Šovakar? - Smaids Hanas sejā nodreb, un man sirds apmet kūleni.

Domās nolamāju sevi par stulbeni, bet galu galā - vai nav vienalga?

- Ja nevari, nevari. Man tikai tā ienāca prātā, - aši izmetu, novērsdamās, lai Hana neredzētu, cik dziļi esmu vīlusies.

- Nē, tas ir - jā, es gribētu, bet... - Hana ievelk elpu. - Vienīgi ballīte...

Viņa ātri sevi izlabo:

- Pasākums, uz kuru man jāiet kopā ar Andželiku Mār-stoni.

Mani pārņem tukšuma izjūta. Jābrīnās, cik liels spēks piemīt vārdiem - tie var tevi saplosīt. Ar vārdu var nosist un ari dziedēt. Tikai muļķi domā, ka tā nav.

- Kopš kura laika tu saejies ar Andželiku Mārstoni?

Jau atkal negribu būt skarba, tomēr aptveru, ka izklausos pēc činkstošas māšeles, kurai neļauj piedalīties rotaļā. Iekožu lūpā un novēršos, dusmodamās pati uz sevi.

- Zini, viņa nav nemaz tik dumja, - Hana laipni paskaidro.

Jūtu pēc balss, ka viņa mani žēlo. Sliktāk vairs nevar būt. Tad jau labāk kliegt vienai uz otru kā todien viņas mājās - pat tas būtu labāk nekā šis piesardzīgais tonis un cenšanās otru neaizvainot.

- Stulba viņa nav. Vienkārši mazliet kautrīga.

Andželika Mārstone pērn bija jauniņā. Hana mūždien

ņirgājās par viņas skolas formu, kas allaž bija kārtīgi izgludināta, bez neviena traipiņa. Krādziņa glīti nolocīta, svārki tieši līdz ceļgaliem. Hana mēdza teikt, ka Andželika ir iestī-vināta. Viņas tēvs ir laboratorijas zinātnieks, un viņai ir tāda gaita - stīva un piesardzīga.

- Tu taču viņu necieti, - es nopīkstu. Vārdi, šķiet, neprasa atļauju smadzenēm, paši skrien laukā no mutes.

- Neteiksim, ka necietu, - Hana runā tā, it kā mācītu divgadīgam bērnam algebru. - Es viņu nepazinu. Uzskatīju par baigo losi, atceries? Apģērba un izturēšanās dēļ. Bet tur jau vainīgi vecāki. Stingri, baigi aizbildnieciskie.

Hana papurina galvu.

- Bet Andželika galīgi nav lose. Viņa ir... pavisam citāda.

Mirkli gaisā vibrē vārds citāda. Iedomājos Hanu un Andželiku, kas, saķērušās rokās un valdot smieklus, pēc komandantstundas zogas pa ielām, un Andželika ir tikpat drosmīga, skaista un liksma kā Hana. Cenšos izdzēst šo ainu no prāta. Uz ielas viens sīkais spēcīgi iesper pa konservu bundžu, un tā ieskrien starp divām iebuktētām atkritumu kastēm, kas noliktas uz ielas vārtu vietā. Puse bērnu sāk lēkāt, vicinādami rokas, bet citi, ieskaitot Dže-niju, žestikulēdami kliedz, ka vārti nav gūti godīgi. Pirmo reizi iedomājos, cik neglīta mūsu iela izskatās Hanas acis -mājas saspiedušās cieši cita pie citas, puse logu bez rūtim, lieveņi vidū ieliekušies kā veci, novalkāti matrači. Spēcīgs kontrasts tīrajām, klusajām Vestendas ielām, cēlajām, spīdīgajām mašīnām, vārtiem un zaļajiem dzīvžogiem.

- Varbūt tu ari gribi nākt? - Hana klusi piedāvā.

Aizsvilstos naidā. Naidā pret savu dzīvi, mūžīgo šaurību

un saspiestību, naidā pret Andželiku Mārstoni ar viņas noslēpumaino smaidu un bagātajiem vecākiem, naidā pret Hanu - par to, ka viņa ir tik stulba, nevērīga un spītīga, bet arī par to, ka viņa pametusi mani pirms laika. Tomēr sirds dziļumos jūtu vēl ko citu, kas griež kā līdz baltkvēlei nokaitēts asmens. Nevaru to nosaukt vārdā, nespēju uz to pat koncentrēties, tomēr apjaušu, ka tieši šis “kaut kas” mani sanikno visvairāk.

- Pateicos par ielūgumu, - pat nemēģinu slēpt sarkasmu. - Izklausās vienkārši satriecoši. Vai tur būs ari puiši?

Hana vai nu neievēro manu toni, par ko gan šaubos, vai ari izliekas to nedzirdam.

- Nūja, tāda jau ir tā pasākuma ideja, - draudzene bezkaislīgi atbild. - Un vēl būs mūzika.

- Mūzika? - es atkārtoju, nespējot slēpt interesi. - Tāda kā toreiz?

Hanas acis iemirdzas.

-Jā, tas ir, nē. Cita grupa. Bet tie puiši esot kolosāli, pat labāki par tiem, kas spēlēja toreiz. - Brīdi klusējusi, viņa čukstus piebilst: - Varbūt gribi pievienoties?

Es klusēju. Pēc Rēcošo strautu ballītes mūzika nelika man mieru: dzirdēju to viļņojam vējā, šalcam okeānā un dūcam cauri mājas sienām. Ne vienu reizi vien uzrāvos nakts vidū, izmirkusi sviedros; sirds man krūtīs sitās kā negudra, un es dzirdēju mūziku. Pamodusies centos atcerēties melodiju, nodungot takti vai atsaukt atmiņā kādu akordu, taču velti.

Hana cerību pilna raugās manī un gaida atbildi. Brīdi mani moka sirdsapziņa. Kā vienmēr, gribu, lai Hana ir laimīga un gavilē ar gaisā paceltu dūri, raidot man savu izcilo smaidu. Bet tad atceros, ka tagad viņai ir Andželika

Mārstone. Kaut kas manī sastingst, un, zinot, ka tūliņ sagādāšu Hanai vilšanos, jūtu pat trulu gandarījumu.

- Šoreiz laikam nesanāks, - es atbildu, - bet tik un tā paldies.

Hana parausta plecus, un es zinu, ka viņa cenšas tēlot vienaldzību.

- Ja gadījumā pārdomāsi... - Viņa mēģina smaidīt, taču tas izdodas tikai sekundi. - Mežonīgā taka. Dīringa kalnājs. Tu zini, kur mani meklēt.

Dīringa kalnājs. Protams. Visu pamestais pussalas nostūris. Pirms desmit gadiem varasvīri atklāja tur piekritējus un, ja var ticēt baumām, pat dažus slimos, kas bija apmetušies vienā no lielajām savrupmājām. Tas bija milzīgs skandāls. Sekoja masu aresti un tvarstīšana vesela gada garumā. Beigās četrdesmit diviem cilvēkiem piesprieda nāves sodu, bet vēl simts tika iemesti Kapenēs. Kopš tiem laikiem Dīringa kalnājs ir rēgaina vieta - pamesta, aizmirsta, nolādēta.

- Nūja. - Hana mīņādamās pēta savas kājas.

Vairs nav nekā, ko teikt, taču nespēju pagriezties un vienkārši aiziet. Man ir tāda šausminoša sajūta, ka šī ir pēdējā reize pirms procedūras, kad tiekamies. Pēkšņi mani sagrābj bailes, un es labprāt atritinātu sarunu atpakaļ, izgrieztu no tās sarkastiskos, ļaunos vārdus, pateiktu, ka man viņas pietrūkst un ka gribu, lai atkal esam sirdsdraudzenes.

Taču brīdī, kad grasos to visu teikt, Hana aši pamāj.

- Nu tad labi. Gan jau vēl saskriesimies.

Mirklis izgaist un pazūd, un līdz ar to - mana iespēja runāt.

Hana dodas projām. Jūtu kārdinājumu skatīties viņai nopakaļ. Pēkšņi vēlos iegaumēt viņas gaitu - iemūžināt Hanu atmiņā tādu, kāda viņa ir, taču spilgtajā saules gaismā draudzene nav skaidri saskatāma. Viņas siluets saplūst ar citu tēlu, kas iznirst no manām atmiņām. Neskaidra ēna te pazib gaismā, te izzūd tumsā un tad grasās nolēkt no klints. Es vairs nezinu, kam ticēt, kam ne. Pasaule saplūst, rīkle sažņaudzas, un es pagriezusies ātri dodos uz mājām.

- Lēna! - Kad esmu jau pie vārtiem, Hana iesaucas.

Apmetos riņķī ar strauji pukstošu sirdi, cerēdama, ka viņa teiks: Man tevis pietrūkst. Sāksim visu no gala!

Lai gan mūs šķir labs gabals, redzu, ka Hana vilcinās. Tad viņa aši pamāj un iesaucas:

-Ai, nekas!

Šoreiz pagriežoties Hanas siluets vairs neizplūst. Stingrā, ašā soli viņa dodas projām, nogriežas gar stūri un pagaist skatienam.

Bet ko tad es gaidīju?

Galu galā tā taču ir: atgriezties pagātnē nav iespējams.