Delīrijs

Sešpadsmitā nodaļa

Nelaime ir jūgs. Laime slēpjas brīvībā.

Lai rastu laimi, neiztikt bez dziedniecības. Tikai tā piešķir brīvību.

“Vai tas ir sāpīgi? Jautājumi un atbildes par procedūru”, 9. izdevums, Amerikas zinātnieku asociācija, oficiāls ASV valdības aģentūras buklets

Cenšos tikties ar Aleksi katru dienu, ari tad, ja jāstrādā veikalā. Dažreiz mums piebiedrojas Hana. Daudz laika pavadām līča tālajā galā - parasti pēcpusdienās, kad visi citi no turienes jau aizgājuši. Aleksis oficiāli skaitās izārstēts, tāpēc biedroties mums nav aizliegts, tomēr, ja kāds uzzinātu, cik bieži esam kopā, vai redzētu mūs smejamies, plunčājamies, draiskojamies ūdeni un skraidām pa dumbrāju, viņam noteikti rastos aizdomas. Ejot pa pilsētu, turamies atstatu: mēs ar Hanu ejam pa vienu ielas pusi, Aleksis - pa otru. Turklāt izvēlamies vistukšākās ielas, nolaistus parkus un pamestas mājas, kur mūs neviens neredz.

Aizejam ari uz Dīringa kalnāju. Beidzot saprotu, kā Aleksim reida naktī izdevās atrast šķūnīti un tumsā izlīkumot

starp pauguriem. Katru mēnesi viņš pavada dažas naktis pamestā mājā, lai atpūstos no Portlendas trokšņiem un burzmas. Aleksis gan to nesaka, tomēr noprotu, ka šī vieta viņam atgādina Mežonīgo zemi.

Jo sevišķi iemīļojam māju Strauta ielā 37 - vecu sav-rupnamu, kur savulaik dzīvojusi kāda piekritēju ģimene. Tāpat kā daudzas citas ēkas DIringa kalnājā, ari šis nams kopš lielās tīrīšanas laikiem, kad apkaime kļuva kā izmirusi, stāv nožogots un dēļiem aizsists. Aleksis parāda, kā tajā iešmaukt, atbīdot dēli vienā no apakšstāva logiem. Savādi: lai gan te sirojuši zagļi, šis tas no mēbelēm un grāmatām nez kāpēc atstāts, un, ja uz sienām un griestiem nebūtu redzamas dūmu pēdas, varētu nodomāt, ka saimnieki kuru katru bridi atgriezīsies.

Pirmajā pastaigā Hana izraujas mums priekšā un tumšajās istabās sauc:

- Ū-ū! Ū-ū!

Pēkšņi nokļuvusi tumsā un vēsumā, notrīsu. Pēc žilbinošās saules gaismas esmu zināmā mērā satriekta. Aleksis pievelk mani ciešāk klāt. Beidzot esmu pieradusi pie viņa pieskārieniem, vairs nesaraujos un nemetu skatienu pār plecu ik reizi, kad viņš pieliecas, lai mani noskūpstītu.

- Vai negribi padejot? - viņš mani ķircina.

- Beidz, - es atgaiņājos.

Jūtos neparasti, runājot skaļi tik klusā vietā. Pa gabalu dzirdam Hanu. Nez cik plašs šis nams varētu būt, nez cik tajā istabu, kuras klāj bieza putekļu kārta un kuras slēpjas ēnā.

- Es nejokoju, - Aleksis iepleš rokas. - Labāku vietu būtu grūti atrast.

Stāvam telpā, kas savulaik bijusi skaista viesistaba. Tā ir milziga - noteikti lielāka par Kerolas un Viljama nama apakšstāvu. Griestus slēpj tumsa, taču blāvajā, pieticīgajā gaismiņā, kas iezogas pa aizsistajiem logiem, virs galvas saskatu lustru. Labi ieklausoties, dzirdu sienās klusi ložņājam peles. Tomēr nez kāpēc tās mani nedz traucē, nedz biedē - tieši otrādi, man tās šķiet jaukas. Domās redzu mežus un bezgalīgo augšanas, nāves un atjaunotnes ciklu, kaut tas, ko dzirdam, ir māja, kas pamazām atklājas, centimetru pa centimetram.

- Mums taču nav mūzikas, - saku.

Paraustījis plecus, Aleksis man pamirkšķina un sniedz roku.

- Mūzikas loma ir stipri pārspīlēta, - viņš atbild.

Ļauju pievilkt sevi klāt, līdz mūsu krūtis saskaras. Aleksis augumā ir krietni garāks - mana galva tik tikko sniedzas līdz viņa plecam. Dzirdu Alekša krūtīs sirdspukstus, un ar šo ritmu mums pietiek.

Vislabākais Strauta ielā 37 ir piemājas dārzs. Liels, aizaudzis zāliens, ko ieskauj veci koki, kuru grubuļainie un mezglotie zari veido virs mums dabisku kupolu. Cauri koku vainagiem laužas saule, metot zālē blāvus, gaišus plankumus. Dārzā ir tik vēsi un klusi kā skolas bibliotēkā. Aleksis atnesis un nolicis mājā segu. Atnākuši mēs izklājam to zālē, atguļamies - dažkārt uz vairākām stundām -, pļāpājam un smejamies bez īpaša iemesla. Dažreiz Aleksis vai Hana mūsu piknikiem sagādā pārtiku, un man reiz izdodas tēvoča veikalā nočiept trīs bundžas limonādes un veselu konfekšu kārbu. Tad mēs našķojamies uz nebēdu un ejam rotaļās kā bērnībā - spēlējam paslēpes, sunīšus, metamies četrrāpus un lecam cits citam pāri.

Dažiem kokiem stumbri ir tik resni kā četri atkritumu konteineri, kopā ņemti, un es nofotografēju Hanu, kas smiedamās mēģina apskaut tādu dižkoku. Aleksis saka, ka tie te augot jau simtiem gadu, un mēs ar Hanu apklustam. Tātad koki te bijuši jau pirms robežu ierīkošanas, mūru uzcelšanas un slimības iedzīšanas Mežonīgajā zemē. To dzirdot, man iesūrstās rīkle. Gribētos zināt, kā tolaik bija.

Tomēr visbiežāk esam divatā ar Aleksi, un Hana mūs tikmēr piesedz. Nedēļām nesatikusi draudzeni, pēkšņi sāku viņu apciemot katru dienu, dažkārt pat divreiz (kad tiekos vispirms ar Aleksi un tad - ar pašu Hanu). Par laimi, krustmāte mani neizprašņā. Laikam domā, ka bijām sastrīdējušās un tagad, salīgušas mieru, atgūstam zaudēto. Zināmā mērā viņai taisnība, un tas mani apmierina. Esmu tik laimīga kā... neatceros, kad. Kad saku Hanai, ka nemūžam nespēšu atlīdzināt viņai par palīdzību, viņa pasmaida:

- Tu jau esi man atlīdzinājusi.

Nezinu, ko viņa ar to domā, taču priecājos, ka viņa atkal ir manā pusē.

Divatā ar Aleksi neko īpašu nedarām, vienkārši sēžam un runājam, taču laiks izplēn kā papīrs ugunī. Vienubrīd pulkstenis rāda trīs, bet jau nākamajā - goda vārds! - debesis satumst un tuvojas komandantstunda.

Aleksis stāsta par savu dzīvi - par “krustmāti” un “tēvoci”, par to, ar ko viņi nodarbojas, lai gan viņam pašam nav īsti skaidrs piekritēju un slimo mērķis un viņš nezina, kā viņi grasās to sasniegt. Labi vien ir. Neesmu droša, ka gribu to zināt. Kad Aleksis ieminas, ka vajadzētu pretoties, viņa balss saspringst un vārdos mutuļo dusmas. Tādās reizēs, bet tikai uz mirkli, man no Alekša joprojām ir bail un ausīs sāk dungot vārds slimais.