Sarkanā piramīda

7 Mazs vīrelis sasit galvu

sendija

Patiešām, Kārters dažreiz ir tik stulbs, ka man grūti noticēt, ka esam rados.

Ja kāds saka, es aizliedzu, tas nozīmē, ka to ir vērts darīt. Nekavējoties devos uz bibliotēku.

“Pagaidi!” Kārters iesaucās. “Nevar tā vienkārši…” “Dārgais brāli,” es teicu, “vai tava dvēsele atkal bija pametusi tavu ķermeni, kad Amoss runāja, vai arī dzir­dēji, ko viņš teica? Ēģiptiešu dievi ir īsti. Sarkanais kungs ir slikts. Sarkanā kunga dzimšanas diena: ļoti drīz, ļoti slikti. Dzīvības māja: nervozi, veci burvji, kas ienīst mūsu ģimeni, jo tētis bija tāds kā dumpinieks, no kura tu, starp citu, varētu mācīties. Līdz ar to mums — vie­niem pašiem — ir tikai pazudis tētis, ļauns dievs, kurš grib iznīcināt pasauli, un onkulis, kurš tikko nolēcis bezdibenī. Un viņu es par to nevainoju.” Es ievilku elpu. (Jā, Kārter, man arī dažreiz ir jāelpo.) “Vai es kaut ko iz­laidu? Jā, mans brālis esot diezgan spēcīgs un nākot no senas dzimtas bla, bla, bla un tā tālāk, bet viņam ir bail ieiet bibliotēkā. Tad tu nāc vai ne?”

Kārters sablisinājās kā dabūjis pliķi, ko es savā ziņā tiešām biju cirtusi.

“Es tikai…” Viņš vilcinājās. “Manuprāt, mums jābūt piesardzīgiem.”

Es sapratu, ka nabaga puika ir diezgan sabijies, un ko tur pārmest, tomēr izbrīnījos. Galu galā, Kārters ir mans lielais brālis — vecāks, vairāk pieredzējis, apceļo­jis pasauli kopā ar tēti. Lieliem brāļiem pienākas saņemt belzienus. Mums, mazajām māsām, pienāktos drīkstēt belzt, cik stipri vien gribam, vai tad ne? Bet es sapratu, ka, iespējams, tikai iespējams, es pret viņu biju pārāk skarba.

“Klau,” es teicu. “Mums jāpalīdz tētim, ja? Tai bib­liotēkā jābūt kam ļoti spēcīgam, citādi Amoss neturētu to aiz atslēgas. Tu taču gribi palīdzēt tētim?”

Kārters neveikli mīņājās no kājas uz kāju. “jā… pro­tams.”

Tā nu mēs bijām atrisinājuši vismaz vienu problēmu un varējām doties uz bibliotēku. Bet, tiklīdz Heopss no­prata, kas mums padomā, viņš nospruka no dīvāna un ar visu basketbola bumbu rokās pielēca priekšā durvīm. Kas būtu domājis, ka paviāni ir tik žigli? Viņš mums uzrūca, un man jāatzīst, ka paviāniem ir milzīgi ilkņi. Un pēc eksotisku košsārtu putnu noēšanas tie neizskatī­jās skaistāki kā parasti.

Kārters raudzīja ar viņu vienoties. “Heops, mēs ne­taisāmies neko zagt. Mēs tikai…”

“Agh!” Heopss sāka dusmīgi driblēt bumbu.

“Kārter,” es teicu. “No tevis nav nekādas jēgas. Paska­ties te, Heops. Man ir… ta-dā!” Es parādīju mazu, dzeltenu kastīti ar brokastu pārslām, ko biju paķērusi no galda. “Cheerio! Beidzas ar -o. Garšīgi!”

“Aghhh!” Heopss nokunkstēja un izklausījās drīzāk satraukts nekā dusmīgs.

“Gribi?” es labinājos. “Aiznes to līdz dīvānam un iz­liecies, ka mūs neredzēji, labi?”

Es aizsviedu pārslu paku uz dīvāna pusi, un paviāns aizmetās tai pakaļ. Satvēris paciņu vēl lidojumā, viņš sajutās tik iepriecināts, ka uzskrēja augšup pa sienu un, apsēdies uz kamīna malas, aizrautīgi sāka pārslas ēst pa vienai vien.

Kārters man uzmeta skaudīgu skatu. “Kā tu…”

“Daži no mums domā uz priekšu. Tagad mums jāat­ver šis durvis.”

Darbs nebija tik viegli paveicams. Tās bija smagas koka durvis, notītas ar smagām metāla ķēdēm un aiz­slēgtas ar daudzām slēdzenēm. Caurcaurēm pārspīlēti.

Kārters paspēra soli uz priekšu. Viņš lūkoja izman­tot paņēmienu, paceļot roku, kas bija līdzējis atvērt dur­vis iepriekšējā dienā, bet šoreiz nekas neizdevās.

Viņš pakratīja ķēdes un paraustīja slēdzenes.

“Nekas nesanāk,” viņš teica.

Aukstās adatas sāka durstīt man sprandu. Bija tā, it kā kāds vai kaut kas čukstētu man ausī. “Kas tas bija par vārdu, ko Amoss izmantoja ar to šķīvīti?”

“Savienoties?” Kārters atsaucās. “Hi-nehm vai kaut kā tā.”

“Nē, tas otrs — iznīcināt.”

“A, ha-di. Bet vajag pārzināt maģiju un hieroglifus, vai tad ne? Un pat tad…”

Es pacēlu roku pret durvīm, izstiepusi divus pirkstus un īkšķi, — dīvains žests, ko nekad līdz šim nebiju iz­mantojusi: tā kā iedomāta pistole, tikai īkšķis bija pa­vērsts uz leju.

“Ha-dir

Spoži zeltaini hieroglifi iemirdzējās uz lielākās slē­dzenes.

Un durvis uzsprāga. Ķēdes saira, koka atlūzas aizli­doja pāri visai Lielajai zālei, un Kārters nokrita gar zemi. Kad dūmi izklīda, Kārters piecēlās, noklāts skai­dām. Man nekas nekaitēja. Mafina trinās man gar kā­jām, apmierināti murrādama, it kā nebūtu noticis nekas sevišķs.

Kārters pārsteigts uz mani skatījās. “Kā tu…”

“Es nezinu,” es atzinu. “Bet bibliotēka ir vaļā.”

“Tev neliekas, ka tu mazliet pārspīlēji? Mums būs tādas nepatikšanas…”

“Mēs vienkārši izdomāsim, kā salikt durvis atpakaļ kopā.”

“Nekādas burvestības, lūdzu,” Kārters teica. “Tas sprādziens būtu varējis mūs nogalināt.”

“Tu domā — ja to burvestību pamēģinātu ar cilvē­kiem…”

“Nē!” Kārters nervozi pakāpās atpakaļ.

Nopriecājos, ka izdevies viņu iebiedēt, bet novaldīju smaidu. “Labāk izpētīsim bibliotēku.”

Īstenībā es nebūtu spējusi nevienam neko tādu no­darīt. Kolīdz paspēru soli uz priekšu, es sajutos tik slikti, ka gandrīz paģību.

Kārters mani satvēra. “Kas tev vainas?”

“Nekas,” es izmocīju samelodamās. “Nav spēka.” Man ieburkšķējās vēders. “Un gribas ēst.”

“Tu tikko paēdi brokastis.”

Tā bija taisnība, bet bija sajūta, it kā es nebūtu ēdusi nedēļām ilgi.

“Neliecies zinis,” es teicu. “Gan izdzīvošu.”

Kārters mani domīgi nopētīja. “Tie hieroglifi, ko tu uzbūri, bija zeltaini. Tētim un Amosam abiem bija zili. Kāpēc tā?”

“Varbūt katram ir sava krāsa,” es ieteicos. “Varbūt tavējie būs koši rozā.”

“Ļoti smieklīgi.”

“Nāc, rozā burvi,” es teicu. “Ejam iekšā.”

Bibliotēka bija tik satriecoša, ka man gandrīz pie­mirsās sliktā dūša. Tā bija lielāka, nekā es biju iztēloju­sies, — apaļa telpa, kas iesniedzās dziļi akmens klintī kā milzīga aka. Tas nebija iespējams, jo savrupmāja atradās uz noliktavas jumta, bet šai vietā jau nekas nebija nor­māls.

Kāpnes vijās lejā no vietas, kur mēs stāvējām, un beidzās trīs stāvus zemāk. Sienas, grīda un apaļie griesti bija noklāti krāsainiem zīmējumiem, kas attēloja cilvē­kus, dievus un briesmoņus. Es biju tādus zīmējumus re­dzējusi tēta grāmatās, (jā, labi, dažreiz, kad es biju Pikadilija grāmatu veikalā, es iegāju Ēģiptes nodaļā un apskatīju tēta grāmatas. Es to darīju, lai sajustu saikni ar viņu, nevis tāpēc, ka gribēju tās lasīt), bet attēli grāma­tās vienmēr bija izbalējuši un neskaidri. Šie te izskatījās nesen gleznoti un padarīja visu telpu par lielu mākslas darbu.

“Te ir skaisti,” es teicu.

Griestus klāja zilas, zvaigžņotas debesis, bet tās ne­bija vienkārši zils laukums. Debesis bija gleznotas dī­vainā, vijīgā stilā. Nopratu, ka tas ir sievietes veidols. Viņa gulēja, atlaidusies uz sāna, tumšzilo augumu, ro­kas un kājas nosēja zvaigznes. Bibliotēkas grīda tur, lejā, bija apgleznota līdzīgā stilā — zaļi brūnā zeme bija tē­lota vīrieša veidolā, un tā augums bija klāts mežiem, kalniem un pilsētām. Pār krūtīm viņam vijās upe.

Bibliotēkā nebija nevienas grāmatas. Pat ne grāmatu plaukta. Tā vietā sienas bija noklātas ar apaļiem plaukti­ņiem, kuros atradās tādi kā plastmasas cilindri.

Katrā no četriem kompasa punktiem slējās kerami­kas statuja. Statujas bija maza auguma cilvēki, ietērpti svārkos un sandalēs, tiem bija melni, spoži mati un acis iekrāsotas melnas ar acu zīmuli.

(Kārters saka — tas acu zīmulis esot īpaši šim nolū­kam paredzēta ogle, bet tas nav svarīgi.)

Katrā gadījumā, vienai statujai rokās bija rakstāmIrbulis un pergamenta rullis. Otra turēja kasti. Vēl cita turēja īsu, izliektu nūju. Pēdējai rokas bija tukšas.

“Seidij…” Kārters pamāja uz telpas vidu. Uz gara ak­mens galda stāvēja tēta darba soma.

Kārters jau devās lejup pa kāpnēm, bet es sagrābu viņu aiz rokas.

“Pagaidi. Kā ar slazdiem?”

Viņš sarauca pieri. “Kādiem slazdiem?”

“Vai tad ēģiptiešu kapenēs nebija slazdu?”

“Nu… dažreiz. Bet šis nav kaps. Turklāt biežāk viņi bija salikuši lāstus, tādus kā uguns lāsts, ēzeļu lāsts …” “Lieliski. Tas izklausās daudz labāk.”

Viņš noskrēja lejā pa kāpnēm, un tas man lika jus­ties muļķīgi, jo parasti es esmu tā, kas nedomājot dodas uz priekšu. Bet es nolēmu — ja reiz kādam jākrlt par upuri uguns lāstam vai aptrakušu ēzeļu uzbrukumam, tad labāk, lai tas ir Kārters, nevis es.

Mēs nonācām līdz istabas vidum bez jebkādiem starpgadījumiem. Kārters atvēra somu. Vēl joprojām nekādu slazdu. Viņš izcēla to dīvaino kasti, ko tētis bija izmantojis muzejā.

Tā bija taisīta no koka un apmēram tik liela, lai tajā ietilptu franču maizes klaips. Kastes vāks bija rotāts ar līdzīgiem zīmējumiem kā bibliotēka — ar dieviem un briesmoņiem, un cilvēkiem, kas dīvaini staigāja sāniski.

“Kā ēģiptieši spēja tā kustēties?” es jautāju. “Pagrie­zušies uz sāniem un izstieptām rokām un kājām. Izska­tās smieklīgi.”

Kārters man veltīja vienu no saviem “ak Dievs, cik tu esi stulba” skatieniem. “Viņi tā nestaigāja īstajā dzīvē, Seidij.”

“Tad kāpēc viņi ir tā uzzīmēti?”

“Viņi uzskatīja, ka zīmēts attēls ir maģisks. Ja tu sevi glezno, vajag attēlot visas savas kājas un rokas. Citādi pēcnāves dzīvē vari atdzimt bez kādas ķermeņa daļas.” “Tad kāpēc viņu sejas ir sānskatā? Viņi nekad neska­tās tieši pretim. Vai tas nozīmē, ka viņi pazaudēs to otru pusi sejas?” Kārters saminstinājās. “Manuprāt, viņi bai­dījās, ka bilde būs pārāk cilvēcīga, ja skatiens būs vērsts uz priekšu. Tā varētu mēģināt kļūt par tevi.”

“Vai ir kaut kas, no kā viņi nebaidījās?”

“Mazās māsas,” Kārters teica. “Ja tās pārāk daudz runāja, ēģiptieši viņas izbaroja krokodiliem.”

Uz brīdi samulsu. Es nebiju radusi, ka viņš joko. Tad es viņam iebelzu pa plecu. “Taisi vaļā to sasodīto kasti.” Pirmais, ko viņš izņēma no somas, bija balts pikucis. “Vasks,” Kārters paziņoja.

“Aizraujoši.” Es izcēlu koka rakstāmirbuli un pa­liktni, kurā bija mazi iedobumi tintei, tad izvilku arī pā­ris stikla pudelīšu ar tinti — melnu, sarkanu un zelta krāsā. “Un aizvēsturisks gleznošanas komplekts.”

Kārters izcēla pāris brūnas auklas kamolu, mazu melnkoka kaķa figūriņu un resnu papīra rulli. Nē, nevis papīru, bet gan papirusu. Es atcerējos, kā tētis skaidroja, ka ēģiptieši to gatavojuši no kaut kādām upes niedrēm, jo nebija izgudrojuši papīru. Tas bija tik biezs un raupjš, ka es neviļus aizdomājos, vai nabaga ēģiptiešiem nācās izmantot tualetes papirusu. Ja tā, nav ko brīnīties, ka viņi staigāja sāniski.

Visbeidzot es izņēmu vaska figūriņu.

“Fui” es teicu.

Figūriņa bija maza auguma vīrelis, un tā izskatījās raupji veidota, it kā tās izgatavotājs būtu steidzies. Vīreļa rokas bija sakrustotas uz krūtīm, mute pavērta, kājas apcirstas pie ceļgaliem. Ap vidukli viņam bija aptīta cil­vēka matu šķipsna.

Mafina uzlēca uz galda un apošņāja mazo vīreli. Viņai figūriņa likās visnotaļ interesanta.

“Te nekā nav,” Kārters teica.

“Ko tu gribi atrast?” es jautāju. “Mums ir vasks, maz­liet tualetes papirusa, neglīta figūriņa…”

“Kaut ko, kas izskaidrotu, kas notika ar tēti. Kā lai mēs viņu atgūstam? Kas ir tas liesmojošais vīrs, ko viņš izsauca?”

Es pacēlu gaisā vaska vīreli. “Tu dzirdēji, ko viņš teica, mazais, kraupainais trolli. Stāsti, ko zini!”

Es tikai jokojos. Bet vaska vīrelis vērtās silts un mīksts kā cilvēka āda un ierunājās: “Es atbildu uz tavu aicinā­jumu.”

Es iebrēkusies izmetu viņu no rokām, un vīrelis atsitās pret grīdu, nokrizdams uz galvas. Vai tad es biju vainīga?

“Au!” viņš izsaucās.

Mafina panācās tuvāk, lai viņu apostītu, un mazais vīrelis ņēmās lamāties svešā mēlē — varbūt tā bija seno ēģiptiešu valoda. Kad tas nenostrādāja, viņš iekliedzās angliski: “Ej prom! Es neesmu pele!”

Es satvēru Mafinu un noliku viņu uz grīdas.

Kārters no vaiga bija kļuvis tāds kā samīcīts un tik­pat viegli iedzeltens kā mazais vīrelis. “Kas tu esi?” viņš jautāja.

“Es, protams, esmu šabtil” vīrelis pakasīja savu sa­postīto galvu. Viņš joprojām izskatījās pēc vaska kluča, tikai tagad bija dzīvs. “Saimnieks mani sauc par Miklas puiku, lai gan es to uzskatu par aizskarošu palamu. Jūs varat mani saukt par visvareno spēku, kas uzveic savus ienaidniekus.”

“Labs ir, Mīklas puika,” es teicu.

Man liekas, ka viņš uz mani dusmīgi paskatījās, bet bija grūti saprast, jo seja viņam bija samīcīta.

“Jums nevajadzēja mani izsaukt! To dara tikai saim­nieks.”

“Tu domā tēti,” es jautāju. “Tas ir, Džūliusu Keinu?” “Jā, to pašu,” Mīklas puika noņurdēja. “Vai mēs būtu beiguši? Vai es esmu izpildījis savu pienākumu?”

Kārters mulsi uz mani skatījās, bet man likās, ka es sāku saprast.

“Tātad, Mīklas puika,” es teicu vaska vīrelim. “Tu tiki izsaukts, kad es tevi pacēlu augšā un izteicu tiešu pavēli: stāsti ko zini. Vai tā tas notiek?”

Mīklas puika sakrustoja savas tuklās rociņas. “Tagad tu par mani ņirgājies. Protams, ka tas notiek tā. Un, starp citu, mani izsaukt būtu jāspēj tikai saimniekam. Es ne­zinu, kā jums tas izdevās, bet viņš jūs saspridzinās gaba­los, kad dabūs zināt.”

Kārters noklepojās. “Mīklas puika, tavs saimnieks ir mūsu tētis, un viņš ir pazudis. Viņš ir kaut kur aizburts, un mums nepieciešama tava palīdzība…”

“Saimnieka vairs nav?” Mīklas puika pasmaidīja tik plati, ka man likās — viņa vaska seja pārplīsīs uz pu­sēm. “Beidzot esmu brīvs! Uz redzīti, muļļas!”

Viņš lēca uz galda malu, bet aizmirsa, ka viņam nav kāju. Nokritis ar seju pret galdu, viņš, balstīdamies uz rokām, sāka līst uz galda malas pusi. “Brīvs! Brīvs!” Aizrāpoja vēl centimetrus divus, pirms es viņu pa­cēlu gaisā un iemetu tēta burvju kastītē. Mīklas puika mēģināja tikt no tās ārā, bet kaste bija tieši tik augsta, lai viņš nevarētu aizsniegt tās malu. Es iedomājos, ka var­būt tā bija iekārtots ar nodomu.

“Ieslodzīts!” viņš gaudoja. “Ieslodzīts!”

“Aizveries,” es teicu. “Es tagad esmu tava saimniece. Un tu atbildēsi uz maniem jautājumiem.”

Kārters sarauca uzacis. “Kāpēc tu esi galvenā?” “Tāpēc, ka es biju tik gudra, lai viņu izsauktu.”

“Tu tikai jokojies!”

Es nelikos par brāli zinis, un tas, starp citu, ir viens no maniem daudzajiem talantiem.

“Tātad, Mīklas puika, vispirms, kas ir šabtiV’

“Vai tu mani izlaidīsi no kastes, ja tev atbildēšu?” “Tev man ir jāatbild,” es atgādināju. “Un, nē, nelaidīšu.” Viņš nopūtās. “Šabti ir “atbildētājs”, un to zina pat visstulbākais vergs.”

Kārters uzsita knipi. “Es atcerējos! Ēģiptieši veidoja figūras no vaska vai māla — kalpotājus, kas darītu jeb­kādus darbus pēcnāves dzīvē. Tām figūriņām bija jāatmostas, kad saimnieks tās izsauca, lai mirušais varētu atpūsties, kamēr šabti veica visus mirušā darbus.”

“Pirmkārt,” Mīklas puika iesaucās, “tas ir tipiski cil­vēkiem! Slinkot, kamēr mēs smagi strādājam. Otrkārt, strādāšana pēcnāves dzīvē ir tikai viena no šabti funkci­jām. Burvji mūs visādi izmanto arī šajā dzīvē, jo bez mums būtu pilnīgi nevarīgi. Treškārt, ja reiz tu tik daudz zini, kāpēc tad prasi?”

“Kāpēc tētis nogrieza tev kājas,” es skaļi domāju, “bet atstāja muti?”

“Es…” Mīklas puika aizklāja muti ar savām mazajām roķelēm. “Ļoti smieklīgi. Draudi vien vaska figūriņai!

Lielais drosminieks! Viņš, protams, nogrieza man kājas, lai es neaizbēgtu vai neatdzīvotos ideālā veidolā un viņu nenogalinātu. Burvji ir ļoti ļauni. Viņi sakropļo figūri­ņas, lai tās kontrolētu. Viņiem no mums bail!”

“Vai tu atdzīvotos un mēģinātu viņu nogalināt, ja viņš būtu tevi izveidojis ideālu?”

“Droši vien,” Mīklas puika atzina. “Vai mēs būtu beiguši?”

“Ne tuvu,” es teicu. “Kas notika ar mūsu tēti?”

Mīklas puika paraustīja plecus. “Kā lai es to zinu? Bet es redzu, ka trūkst viņa zižļa un burvju nūjas.”

“Jā,” Kārters teica. “Nūja — tā, kas pārvērtās čūskā, — sadega. Un zizlis… vai tas izskatās pēc bume­ranga?”

“Pēc bumeranga?” Mīklas puika pārvaicāja. “Svēto Ēģiptes dievu vārdā, jūs tiešām esat stulbi. Protams, ka tas ir zizlis.”

“Tas sašķīda gabalos,” es teicu.

“Pastāsti man — kā,” Mīklas puika pieprasīja.

Kārters viņam izstāstīja visu, kas noticis. Es nejutos pārliecināta, ka doma ir no spožajām, bet nospriedu, ka figūriņa desmit centimetru augumā mums nevar noda­rīt pārāk lielu postu.

“Lieliski!” Mīklas puika iesaucās.

“Kāpēc?” es jautāju. “Vai tētis vēl ir dzīvs?”

“Nē!” Mīklas puika teica. “Viņš gandrīz noteikti ir miris. Dēmonu dienu pieci dievi brīvībā? Satriecoši! Un ikviens, kurš cīnās ar Sarkano kungu…”

“Pagaidi,” es teicu. “Es tev pavēlu izstāstīt mums, kas tur notika.”

“Ha!” Mīklas puika iesmējās. “Man tev ir jāstāsta tikai tas, ko es zinu. Pamatotu pieņēmumu izklāstīšana ir pavisam kas cits. Es pasludinu savu pienākumu par izpildītu!”

To pateicis, viņš pārvērtās nedzīvā vaska figūrā. “Pagaidi!” es viņu pacēlu un sakratīju. “Izstāsti man savus pieņēmumus!”

Nekas nenotika.

“Varbūt viņam ir taimeris,” Kārters teica. “Viņš ieslē­dzas tikai vienreiz dienā. Vai varbūt tu viņu saplēsi.” “Kārter, tu varētu ierosināt kaut ko palīdzīgu! Ko lai mēs tagad darām?”

Viņš nopētīja četras māla statujas, kas stāvēja uz pa­augstinājumiem.

“Varbūt…”

“Vēl citi šabti?”

“Vērts mēģināt.”

Ja tās statujas bija atbildētāji, tad galīgi neprašas. Raudzījām tās turēt rokās, kad devām pavēles, lai gan tās statujas bija diezgan smagas. Mēģinājām norādīt uz tām ar roku un izkliegt pavēli. Centāmies jauki palūgt. Tās mums neatbildēja.

Es tā aizsvilos, ka gribēju tās ha-di-jot miljons gaba­liņos, bet joprojām biju tik nogurusi un izsalkusi, ka buršanās diez vai varēja nākt par labu manai veselībai.

Visbeidzot mēs izlēmām izpētīt sienu iedobumus. Tie plastmasas cilindri bija tādi, kādus varētu iedomā­ties piebraucamajā bankā — tādi varētu šaudīties šurpu turpu pa pneimatiskajām caurulēm. Katrā no tiem atra­dās papirusa rullis. Daži izskatījās jauni. Dažs šķita tūk­stošiem gadus sens. Uz katra cilindra bija uzraksts hie­roglifos un (paldies Dievam) arī angliski.

“Grāmata par svēto govi," Kārters izlasīja vienu no nosaukumiem. “Kas tas par nosaukumu? Kas tev tur ir, Svētais āpsis7 ."

“Nē,” es teicu. “Grāmata par Apopa nogalināšanu"

Mafina stūrī ieņaudējās. Kad es uz viņu paskatījos, kaķa aste slējās stāvus gaisā.

“Kas viņai vainas?” es jautāju.

“Apops bija milzīgs briesmonis čūskas izskatā,” Kār­ters nomurmināja. “Viņš bija ļoti ļauns.”

Mafina apcirtusies uzskrēja augšā pa kāpnēm, atpa­kaļ Lielajā zālē. Kaķi. Uz tiem nevar paļauties.

Kārters atritināja vēl vienu tīstokli. “Seidij, paskaties uz šo te.”

Viņš bija atradis papirusu, kas bija diezgan garš, un lielākā daļa no teksta bija hieroglifu rindas.

“Vai tu no tā kaut ko saproti?” Kārters jautāja.

Es uzmanīgi nopētīju rakstu, un dīvainākais bija tas, ka es nespēju to izlasīt — izņemot vienu rindu perga­menta augšgalā. “Tikai to daļu, kur būtu jābūt virsrak­stam. Tur rakstīts… Varenās mājas asinis. Ko tas no-

«5»

zīme?

“Varenā māja,” Kārters pārdomāja. “Kā tas izklausās ēģiptiešu valodā?”

“Per-roh. Ā, tas ir faraons, vai ne tā? Man likās, ka faraons ir valdnieks?”

“Jā, tā ir,” Kārters atsaucās. “Tas vārds nozīmē ‘lielā māja — valdnieka rezidence. Līdzīgi, runājot par prezi­dentu, saka “Baltais nams”. Tā kā šeit tas droši vien ir

domāts kā Faraonu asinis — visu faraonu visas dinasti­jas, nevis tikai viens faraons.”

“Kāpēc mani interesē faraonu asinis un kāpēc es ne­varu izlasīt neko no pārējā teksta?”

Kārters pētīja rakstu rindas. Pēkšņi viņa acis ieple­tās. “Tie ir faraonu vārdi, tie visi ir rakstīti kartušās.” “Kā, lūdzu?” es jautāju, jo kartuša izklausījās pēc rupja vārda, un es biju pārliecināta, ka tos es pārzinu.

“Tie apļi,” Kārters skaidroja. “Tie simbolizē maģiskas virves. Tās pasargā vārda īpašnieku no ļauniem spēkiem.” Viņš uz mani paskatījās. “Un, iespējams, arī no citiem burvjiem, kas mēģina izlasīt viņu vārdus.”

“Tu esi stulbs,” es teicu. Bet, paskatījusies uz uzvilkta­jām līnijām, es sapratu, ko viņš domā. Visi vārdi bija aizsargāti ar kartušām, un es tos nespēju izlasīt.

“Seidij,” Kārters satraukts ierunājās. Viņš norādīja uz raksta pēdējo kartušu — pašu pēdējo ierakstu visā ga­rajā dokumentā.

Apļa viducī bija divi vienkārši simboli — grozs un vilnis.

“KN,” Kārters paziņoja. “Šo es atpazīstu. Tas ir mūsu uzvārds — Keins.”

“Pietrūkst pāris burtu, vai tad ne?” Kārters pakratīja galvu. “Ēģiptieši parasti nerakstīja patskaņus. Tikai līdz­skaņus. Patskaņi ir jāsaprot no teksta jēgas.”

“Viņi tiešām bija traki. Tātad tur var tiklab būt rak­stīts IKONA vai AKNE.”

“Jā, iespējams,” Kārters piekrita. “Bet tas ir mūsu uz­vārds — Keins. Es reiz palūdzu tētim, lai viņš uzraksta mūsu uzvārdu ar hieroglifiem, un tas izskatījās tieši tā­pat. Bet kāpēc mēs esam šai sarakstā? Un ko nozīmē

ar • • »3»

faraonu asinis ?

Man sprands atkal sāka salti kņudēt. Atcerējos Amosa vārdus, ka abas mūsu ģimenes esot ļoti senas. Kārters uz mani paskatījās un, spriežot pēc sejas izteik­smes, bija nonācis pie tā paša secinājuma.

“Nevar būt,” es iebildu.

“Tas ir kaut kāds joks,” viņš piekrita. “Nemēdz būt tik senu dzimtas koku.”

Man piepeši izkalta rīkle, un es mēģināju norit sie­kalas. Pēdējās dienas laikā ar mums bija notikušas tik daudzas dīvainas lietas, bet, tikai ieraudzījusi mūsu vārdu šai sarakstā, es beidzot sāku ticēt, ka visas šīs tra­kās ēģiptiešu lietas ir īstas. Dievi, burvji, briesmoņi… un mūsu ģimene bija ar to visu saistīta.

Kopš brokastīm, kad es sapratu, ka tētis mēģinājis uzcelt mammu no mirušajiem, mani bija pārņēmusi šausmīga sajūta. Ne jau bailes. Jā, tā doma bija mazliet šaušalīga, daudz jocīgāka par manu vecvecāku sagla­bāto mammas pielūgsmes stūrīti. Un jā, es tev jau teicu, ka nedzīvoju pagātnē un nekas mammu nespēs atkal darīt dzīvu, bet es esmu mele. īstenībā es kopš sešu gadu vecuma esmu sapņojusi tikai par vienu: atkal ieraudzīt savu mammu. Iegūt iespēju viņu iepazīt, parunāties ar viņu, iet kopā iepirkties, darīt vienalga ko. Vienkārši būt ar viņu kopā vismaz vienu reizi, lai man būtu labākas atmiņas, pie kā pieturēties. Tā sajūta, no kuras es mēģi­nāju tikt vaļā, bija cerība. Es zināju, ka smagi vilšos. Bet, ja viņu patiešām būtu iespējams atdzīvināt, es biju ga­tava uzspridzināt ne vienu vien Rozetas akmeni.

“Turpināsim meklēt,” es teicu.

Nepagāja ne dažas minūtes, kad atradu zīmējumu, kurā bija attēloti pieci rindā sastājušies dievi ar dzīv­nieku galvām, un pāri tiem kā sargājošs lietussargs lie­cās mirdzošs sievietes stāvs. Tētis bija atbrīvojis piecus dievus. Hmm.

“Kārter,” es iesaucos. “Kas ir šis?” Viņš pienāca pa­skatīties, un acis viņam iemirdzējās.

“Tas ir īstais!” viņš paziņoja. “Šie pieci… un šī ir viņu māte Nuta.”

Es iesmējos. “Dieviete, kuru sauc Nuta? Vai pilnā vārdā — Nutella?”

“Ļoti smieklīgi,” Kārters teica. “Viņa bija debesu die­viete.”

Viņš pamāja uz griestiem — sieviete ar zilo, zvaig­znēm klāto ādu bija tā pati, kas zīmējumā.

“Kas ir ar viņu?” es jautāju.

Kārters savilka uzacis. “Kaut kas saistīts ar Dēmonu dienām. Tam bija kāds sakars ar šo piecu dievu dzim­šanu, bet tas bija sen, kad tētis man to stāstīja. Man lie­kas, ka šis rullis ir rakstīts hierātiskajā rakstā. Tas ir tāds kā hieroglifisks ātrraksts. Vai tu to vari izlasīt?” Es pa­kratīju galvu. Izskatījās, ka manas īpašās spējas attiecās tikai uz parastajiem hieroglifiem.

“Es gribētu atrast šo stāstu angliski,” Kārters teica. Tobrīd mums aiz muguras atskanēja troksnis. Tā sta­tuja, kurai nekā nebija rokās, nolēca no paaugstinājuma un soļoja mums klāt. Mēs ar Kārteru steidzīgi pamu­kām nost no ceļa, bet statuja pasoļoja mums garām, sa­tvēra vienu no cilindriem un atnesa to Kārteram.

“Tas ir piegādes šabti',’ es teicu. “Māla bibliotekārs!” Kārters nervozi norija siekalas un satvēra pasniegto cilindru. “Emm… paldies.”

Statuja aizsoļoja atpakaļ uz savu paaugstinājumu, uzlēca uz tā un atkal sastinga, kāda bijusi.

“Ja nu…” Es pagriezos pret šabti. “Sviestmaizi un čip­sus, lūdzu!”

Diemžēl neviena no statujām nepakustējās, lai mani apkalpotu. Varbūt bibliotēkā nebija atļauts ēst.

Kārters atvēra cilindru un atritināja papirusu. Viņš atviegloti uzelpoja. “Šī versija ir angliski.”

Lasīdams viņš pieri sarauca vēl vairāk.

“Tu neizskaties pārāk priecīgs,” es ierunājos.

“Tāpēc, ka es atcerējos to stāstu. Tie pieci dievi… ja tētis viņus tiešām atbrīvojis, tas nepavisam nav labi.” “Pagaidi,” es teicu. “Sāc no sākuma.”

Kārters satraukti ierāva elpu. “Labi. Tātad debesu die­viete Nuta bija precējusies ar zemes dievu Gebu.”

“Tas būtu šis te, uz grīdas?” es piesitu kāju pie grī­das, uz kuras bija attēlots zaļais vīrs ar kalnu, upju un mežu zīmējumiem.

“Tieši tā,” Kārters teica. “Tātad Gebs un Nuta gribēja bērnus, bet dievu karalis Ra — viņš bija saules dievs — padzirdēja sliktu pareģojumu, ka Nutas bērns…”

“Nutas bērns,” es ieķiķinājos. “Piedod, turpini.”

“…ka Geba un Nutas bērns vienu dienu Ra vietā kļūs par valdnieku. Kad Ra uzzināja, ka Nuta ir uz grūtām kājām, viņš iesvēlās panikā un aizliedza Nutai dzemdēt bērnus jebkurā gada naktī vai dienā.”

Es sakrustoju rokas uz krūtīm. “Viņai bija jāpaliek stāvoklī visu mūžu? Tas ir ļoti ļauni.”

Kārters pakratīja galvu. “Nuta izgudroja, ko iesākt. Viņa izaicināja mēness dievu Honsu uz kauliņu spēli. Katru reizi, kad Honsu zaudēja, viņam bija jāatdod maz­liet savas mēnessgaismas Nutai. Viņš zaudēja tik daudz reižu, ka Nutai izdevās savākt pietiekoši daudz mēness­gaismas, lai radītu piecas jaunas dienas un pieliktu tās gadam galā.”

“Nu, piedod,” es teicu. “Vispirms, kā var spēlēt uz mē­nessgaismu? Un, ja to varētu, kā no tās var izveidot jau­nas dienas?”

“Tas ir mīts!” Kārters iebilda. “Lai kā, ēģiptiešu ka­lendārā bija trīssimt sešdesmit dienas, tāpat kā trīssimt sešdesmit grādu aplī. Nuta radīja piecas dienas un pie­vienoja tās gadam galā — tās dienas nebija daļa no pa­rastā gada.”

“Dēmonu dienas,” es minēju, “Tātad šis mīts izskaidro, kāpēc gadā ir trīssimt sešdesmit piecas dienas. Un viņas bērni piedzima…”

“Šajās piecās dienās,” Kārters piekrita. “Pa bērnam ik dienu.”

“Kā var piedzimt pieci bērni pēc kārtas, katrs savā dienā?”

“Viņi ir dievi,” Kārters teica. “Viņiem kas tāds ir pa spēkam.”

“Tas ir tikpat nejēdzīgi kā vārds Nuta. Bet, lūdzu, turpini.”

“Kad Ra to uzzināja, viņš bija saniknots, bet bija par vēlu. Bērni jau bija piedzimuši. Viņus sauca Ozīriss …”

“Tas, kuru tētis gribēja izsaukt.”

“Tad sekoja Hors, Sets, Izīda un — hmm…” Kārters ieskatījās papirusa rullī. “Neftīda. Es vienmēr aizmirstu to pēdējo.”

“Un liesmojošais vīrs muzejā teica — “tu esi atbrīvo­jis visus piecus’”'

“Tieši tā. Ja nu viņi bija ieslodzīti visi kopā un tētis to nezināja? Viņi piedzima kopā, un varbūt viņus varēja atsaukt šai pasaulē tikai visus kopā. Lieta tāda, ka viens no viņiem, Sets, bija ļoti ļauns. Tāds kā ēģiptiešu mito­loģijas ļaunais tēls. Ļaunuma, haosa un tuksneša vētru dievs.”

Es notrīcēju. “Vai viņam bija kaut kāds sakars ar uguni?”

Kārters norādīja uz vienu no zīmētajiem attēliem. Tam dievam bija dzīvnieka galva, bet es nesapratu, kas tas bija par zvēru. Suns? Skudrulācis? Ļauns zaķis? Lai kas tas bija par dzīvnieku, dieva mati un drānas bija koši sarkanas.

“Sarkanais kungs,” es teicu.

“Seidij, tas nav viss,” Kārters teica. “Tās piecas die­nas — Dēmonu dienas — senajā Ēģiptē tika uzskatītas

par ļaunuma nesējām. Tajās dienās visi bija ļoti uzma­nīgi, valkāja veiksmes talismanus un nepasāka neko sva­rīgu. Un tētis muzejā teica Setam: “viņi tevi apturēs, pirms Dēmonu dienas būs pagājušas”.”

“Tu taču nedomā, ka viņš runāja par mums” es teicu. “Mums ir jāaptur tas Sets?”

Kārters pamāja. “Un, ja pēdējās piecas dienas no mūsu kalendāra vēl joprojām skaitās ēģiptiešu Dēmonu die­nas, tās sāksies 27. decembrī. Tas ir parīt.”

Izskatījās, ka šabti skatās uz mani, it kā kaut ko gai­dīdams, bet man nebija ne jausmas, kas tagad darāms. Dēmonu dienas un ļauni zaķu dievi — ja dabūšu dzir­dēt vēl kaut ko neticamu, man galva uzsprāgs.

Un kas bija vistrakākais? Mazā, uzstājīgā balss man galvā, kas teica: tas nav nekas neiespējams. Lai izglābtu tēti, mums jāuzveic Sets.

It kā tādus es biju ieplānojusi šos Ziemassvētkus! Satikt tēti — darīts. Atklāt dīvainas spējas — darīts. Uz­veikt ļaunu haosa dievu — darīts. Pilnīgs trakums!

Pēkšņi atskanēja skaļš troksnis, it kā kāds būtu ielau­zies Lielajā zālē. Heopss sāka satraukti riet.

Mēs ar Kārteru saskatījušies skriešus metāmies augšup pa kāpnēm.