Sarkanā piramīda

18. Kas notiek, ja satracina augļu sikspārņus

kārters

Mēs saspiedāmies zem lielas, baltas valdības ēkas dzegas un vērojām, kā Konkordijas laukumā gāž lietus. Parīze tādā laikā ir draņķīga. Ziemas debesis bija sma­gas un zemas, bet aukstais, mitrais gaiss ēdās līdz pat kaulam. Nebija nedz tūristu, nedz gājēju. Visi, kam pie­tika prāta, sēdēja mājās un pie kamīna dzēra ko nebūt karstu.

Pa labi caur pilsētu gausi vijās Sēna. Milzīgā lau­kuma otrā pusē Tilerī dārzus ieskāva bieza migla.

Laukuma vidū vientuļš un tumsnējs pacēlās Ēģiptes obelisks. Mēs gaidījām, ka ārā izlēks vēl ienaidnieki, taču neviens nenāca. Es atcerējos — Zia tika teikusi, ka artefaktiem divpadsmit stundas jāatdziest, līdz tos var atkal izmantot. Cerēju, ka viņai bija taisnība.

“Stāvi mierā,” Basteta pavēlēja.

Es sarāvos, kad viņa piespieda roku man pie krūtīm. Basteta kaut ko nočukstēja ēģiptiešu valodā, un sāpes pamazām mitējās.

“Lauzta riba,” viņa paziņoja. “Tagad labāk, taču tev vismaz dažas minūtes jāatpūšas.”

“Bet kā tad burvji?”

“Pagaidām lai paliek. Māja pieņems, ka esat teleportējušies kaut kurp citur.”

“Kāpēc?”

“Parīze ir Četrpadsmitais noms — Desžardēna mītne. Jūs būtu galīgi ķerti, ja mēģinātu paslēpties viņa terito-

. . _ 5)

rija.

“Lieliski,” es nopūtos.

“Turklāt amuleti jūs sargā',’ Basteta piebilda. “Es varētu atrast Seidiju jebkur, jo esmu devusi solījumu viņu aiz­sargāt. Taču amuleti apslēpj jūs Seta un citu burvju acīm.” Es iedomājos par tumšo istabu Pirmajā nomā, kur visi bērni raudzījās eļļas bļodās. Vai viņi tagad meklēja mūs? Doma uzdzina šermuļus.

Es mēģināju apsēsties un atkal saviebos.

“Paliec mierā,” Basteta pavēlēja. “Kārter, tev nudien derētu iemācīties krist kā kaķim.”

“Es pie tā piestrādāšu,” es apsolīju. “Kā iespējams, ka tu vēl esi dzīva? Tās kaķa deviņas dzīves, ja?”

“Ak, tā ir tikai muļķīga teiksma. Es esmu nemirstīga’.' “Bet skorpioni!” Seidija pievirzījās tuvāk drebēdama un pār pleciem pārvilkdama Bastetas lietusmēteli. “Mēs redzējām, kā tie tevi aprij!”

Basteta iemurrājās. “Mīļo Seidij, tu raizējies! Jāteic, ka esmu strādājusi pie daudziem faraonu bērniem, bet jūs abi…” Viņa izskatījās no tiesas saviļņota. “Man žēl, ja sagādāju jums raizes. Taisnība: skorpioni mani pārmāca gandrīz pilnībā. Es tos aizturēju, cik ilgi spēju. Pēc tam man pietika spēka, lai pārvērstos par Mafinu un ieslī­dētu Duātā.”

“Man likās, ka tev ar portāliem diez ko neveicas,” es ieminējos.

“Pirmkārt, Kārter, Duātai ir daudz ieeju un izeju, daudz dažādu reģionu un slāņu: Bezdibenis, Nakts upe, Mirušo valstība, Dēmonu valstība…”

“Izklausās burvīgi,” nomurmināja Seidija.

“Jebkurā gadījumā portāli ir kā durvis. Tie slīd pa Duātu, lai vienu mirstīgās pasaules daļu savienotu ar citu. Un jā, man tie diez ko neklausa. Taču es esmu Duātas radība. Ja esmu viena, varu diezgan viegli ieslīdēt tuvākajā slāni un ātri patverties.”

“Un ja viņi tevi nogalinātu?” es jautāju. “Tas ir, no­galinātu Mafinu?”

“Tas mani aiztriektu Duātas dzīlēs. Tikpat labi va­rētu mani iestatīt spainī ar cementu un iemest jūras vidū. Paietu gadi, varbūt gadsimti, līdz es būtu pietiekami spēcīga, lai atgrieztos mirstīgo pasaulē. Par laimi, tā ne­notika. Es uzreiz atgriezos, taču, kad tiku līdz muzejam, burvji jau bija jūs sagūstījuši.”

“Mēs netikām gluži sagūstīti,” es iebildu.

“Tiešām, Kārter? Cik ilgi jūs atradāties Pirmajā nomā, līdz viņi izlēma jūs nogalināt?”

“Hmm, apmēram divdesmit četras stundas.”

Basteta nosvilpās. “Viņi ir kļuvuši draudzīgāki! Sa­vulaik mēdza satriekt pīšļos dievu iemiesotājus pirmajās minūtēs.”

“Mēs neesam, pag’, kā tu mūs nosauci?”

Seidija atbildēja, runādama, it kā būtu transā: “Iemie­sotāji. Tie mēs esam, vai ne? Tādēļ Zia no mums tā bai­dījās, tādēļ Desžardēns grib mūs nogalināt.”

Basteta papliķēja Seidijas celi. “Tev vienmēr bijusi gudra galva, dārgumiņ.”

“Paga,” es teicu. “Tu gribi teikt, ka mūsos iemiesoju­šies dievi? Tas nav iespējams. Man šķiet, es zinātu, ja…” Tad es iedomājos par balsi man galvā, kas mudināja slēpties, kad satiku Iskanderu. Iedomājos par visu, ko pēkšņi spēju, — piemēram, cīnīties ar zobenu un uzburt burvju bruņas. Tas nebija nekas tāds, ko es būtu apguvis mājmācībā.

“Kārter,” Seidija teica. “Kad Rozetas akmens sašķīda, tas atbrīvoja piecus dievus, vai ne? Tētis apvienojās ar Ozīrisu. Tā Amoss mums teica. Sets… es nezinu. Viņš kaut kā aizbēga. Bet tu un es…”

“Amuleti mūs pasargāja.” Es sažņaudzu Hora aci, kas bija man kaklā. “Tētis teica, ka tie mūs pasargās.”

“Ja mēs būtu palikuši aiz durvīm, kā tētis lika,” Sei­dija atminējās. “Bet mēs bijām istabā un noskatījāmies. Mēs gribējām palīdzēt viņam. Mēs burtiski uzprasījāmies pēc spējām, Kārter.”

Basteta pamāja. “Tas visu groza. Uzaicinājums.”

“Un kopš tā laika…” Seidija nedroši paskatījās uz mani, gandrīz izaicinādama mani viņu izzobot. “Man visu laiku ir tā… It kā manī runātu kāda balss…”

Tagad aukstais lietus bija izsūcies cauri drēbēm. Ne­būtu Seidija neko teikusi, varbūt es varētu liegties maz­liet ilgāk. Taču es domāju par Amosa vārdiem — ka mūsu ģimeni un dievus saistot nez cik sena vēsture. Es domāju par Zias vārdiem: “Dievi savus iemiesotājus izvēlas rūpīgi. Viņi vienmēr dod priekšroku faraonu asinīm.”

“Labi,” es atzinu. “Es arī dzirdu balsi. Tātad vai nu mēs abi ejam sviestā, vai arī…”

“Amulets.” Seidija izvilka to no krekla apkakles un parādīja Bastetai. “Tas ir dievietes simbols, vai ne?”

Sen nebiju redzējis viņas amuletu. Tas nebija tāds kā manējais. Man tas izskatījās pēc anha vai kādas moder­nas kaklasaites.

“Tas ir tets,” Basteta sacīja. “Burvju mezgls. Un, jā, to bieži dēvē par…”

“Izīdas mezglu,” Seidija teica. Es nesapratu, kā viņa varēja to zināt, bet izskatījās pilnīgi pārliecināta. “Laik­metu zālē es redzēju Izīdas attēlu, un tad es biju Izīda, kas mēģina aizbēgt no Seta, un, ak vai. Tā ir taisnība? Es esmu viņa.”

Viņa sažņaudza kreklu tā, it kā fiziski gribētu izvilkt dievieti no sevis. Man atlika vien noskatīties. Mana māsa ar savām pieķepušajām, sarkanajām matu šķipsnām, lina pidžamā un šņorzābakos — kā gan viņai varēja ienākt prātā sevi iedomāties par dievietes iemiesojumu? Kura dieviete gan varētu viņu gribēt? Ja nu vienīgi košļeņu dieviete.

Taču tad… es arī izdzirdēju sevī balsi. Balsi, kas pavi­sam noteikti nebija manējā. Es paskatījos uz savu amu­letu — Hora acs. Apcerēju man zināmos mītus par Horu: kā Horam, Ozīrisa dēlam, bija jāatriebj tēvs, uzveicot

Setu. Turklāt Luksorā es biju izsaucis avatāru ar piekūna galvu.

Man bija bail mēģināt, taču es nodomāju: Hor?

Nu tad beidzot, atbildēja otra balss. Sveiks, Kārter! “Ak, nē,” es teicu, panikai žņaudzoties krūtis. “Nē, nē, nē. Sadabūjiet kāds konservu attaisāmo. Man galvā ieperinājies dievs.”

Bastetas acis iemirdzējās. “Tu sazinājies ar Horu tieši? Izcils progress!”

“Progress?” es situ plaukstas pret galvu. “Dabū viņu

~ i» ara!

Nomierinies, teica Hors.

“Beidz komandēt!”

Basteta izbrīnījās. “Es neko neteicu.”

“Es ar viņu runāju!” es norādīju uz savu pieri.

“Tas ir briesmīgi,” vaimanāja Seidija. “Kā lai tiek no viņas vaļā?”

Basteta pavīpsnāja. “Pirmkārt, Seidij, tevī nav viņa visa. Dievi ir ļoti spēcīgi. Mēs varam eksistēt vairākās vietās vienlaikus. Taču, jā, daļa Izīdas gara tagad ir tevī. Tāpat kā Kārters nes sevī Hora garu. Un, taisnību sakot, jums abiem būtu jājūtas pagodinātiem.”

“Kā tad, ļoti pagodinātiem,” es teicu. “Vienmēr ir gri­bējies būt apsēstam!”

Basteta nobolīja acis. “Beidz, Kārter, tā nav apsēstība. Turklāt jūs ar Horu vēlaties vienu un to pašu: sakaut Setu, gluži kā Hors to izdarīja pirms tūkstoš gadiem, kad Sets pirmo reizi nogalināja Ozīrisu. Ja tu to neizdarīsi, ar tavu tēvu ir cauri, un Sets kļūs par pasaules valdnieku.” Es uzmetu skatu Seidijai, taču no viņas nebija nekā­das jēgas. Norāvusi amuletu no kakla, viņa trieca to pret zemi. “Izīda ielīda pa amuletu, vai ne? Nu, tad es vien­kārši…”

“Tavā vietā es to nedarītu,” Basteta brīdināja.

Taču Seidija izvilka savu nūjiņu un sadragāja amu­letu. No ziloņkaula bumeranga izšāvās zilas dzirksteles. Seidija iekaucās un nometa kūpošo nūjiņu. Roku klāja melnas apdeguma čulgas. Amulets bija vesels. “Au!” viņa izsaucās.

Basteta nopūtās, uzlika roku uz Seidijas plaukstas, un apdegums pazuda. “Es taču tev teicu. Izīda raidīja savas spējas caur amuletu, jā, taču viņas tajā nav. Viņa ir tevī. Un pat ja nebūtu, burvju amuleti ir praktiski neiz­nīcināmi.”

“Un ko lai mēs iesākam?” Seidija jautāja.

“Nu, vispirms,” Basteta sacīja. “Kārteram jāizmanto Hora spēks, lai sakautu Setu.”

“Un tas ir viss?” es jautāju. “Man vienam pašam?”

“Nē, nē, Seidija var palīdzēt.”

“O, superīgi.”

“Es jūs vadīšu, cik spēšu,” Basteta apsolīja, “taču bei­gās jums abiem būs jācīnās. Tikai Hors un Izīda var sa­kaut Setu un atriebt Ozīrisa nāvi. Tā tas bijis. Un tā jā­dara arī šoreiz.”

“Un tad mēs dabūsim atpakaļ tēti?” es jautāju.

Bastetas smaidā savilktās lūpas notrīsēja. “Ja viss ies, kā vajag.”

Viņa kaut ko noklusēja. Kāds tur brīnums. Taču galva man bija par daudz apdullusi, lai es noprastu, kas tieši.

Es paskatījos uz savām rokām. Tās nešķita mainīju­šās — nedz lielākas, nedz dievišķākas, “ja man piemīt dieva spējas, tad kāpēc es esmu tik…”

“Tizls?” Seidija minēja.

“Aizveries,” es atcirtu. “Kāpēc es nevaru savas spējas izmantot labāk?”

“Jātrenējas,” Basteta atbildēja. “Ja vien nevēlies no­dot kontroli Horam. Tad viņš izmantotu tavu ķermeni, un tev par to nekas.”

Es varētu, manī ierunājās balss. Ļauj man cīnīties ar Setu. Tu vari uz mani paļauties.

Kā tad, es viņam atbildēju. Kā lai esmu drošs, ka te­vis dēļ mani nenogalina? Tu varētu vienkārši iemiesoties atkal kur citur. Kā lai es zinu, ka tu tagad neietekmē ma­nas domas?

Es to nedarītu, balss atbildēja. Es izvēlējos tevi, Kārter, tava potenciāla dēļ, un tāpēc, ka mums ir viens mēr­ķis. Goda vārds, ja ļausi man vadīt…”

“Nē,” es atbildēju.

Es sapratu, ka esmu to pateicis skaļi; Seidija un Basteta skatījās uz mani.

“Tas ir, es nenododu kontroli,” es atbildēju. “Tā ir mūsu cīņa. Mūsu tētis ir ieslēgts zārkā, tēvocis — sagūs­tīts.”

“Sagūstīts?” Seidija jautāja. Es pārsteigts atcerējos, ka neesmu viņai izstāstījis par pēdējo ba ceļojumu. Vien­kārši nebija laika.

Kad es viņai visu sīki izstāstīju, viņa izskatījās sa­triekta. “Ak Dievs, nē.”

“Jā,” es piekritu. “Un Sets runāja franciski: bon soirb,

Seidij, tu teici, ka Sets aizmuka, bet varbūt viņš neaiz­muka. Ja viņš meklēja spēcigu cilvēku, kurā iemieso­ties…”

“Desžardēns,” Seidija izteica.

Basteta dobji norūcās. “Desžardēns bija Londonā tonakt, kad jūsu tēvs saplēsa Rozetas akmeni, vai ne? Desžardēns vienmēr ir bijis dusmu un ambīciju pilns. Viņš daudzējādā ziņā būtu ideāli piemērots, lai iemie­sotu Setu. Ja Sets ir pārņēmis Desžardēna ķermeni, tas nozīmē, ka tagad Sarkanais kungs kontrolē vīru, kas ir Mājas Virslektors… Pie Ra troņa, Kārter, es ceru, ka tu alojies. Jums abiem nāksies ātri iemācīties izmantot dievu spējas. Lai ko arī Sets plānotu, viņš to īstenos savā dzimšanas dienā, kad viņa spēks ir vislielākais. Tā ir trešā Dēmonu diena — pēc trim dienām.”

“Bet es jau esmu izmantojusi Izīdas spējas, vai ne?” Seidija jautāja. “Es izsaucu hieroglifus. Es iedarbināju obelisku Luksorā. Tā bija viņa vai es?”

“Jūs abas, mīļā,” Basteta atbildēja. “Jums ar Kārteru pašiem par sevi piemīt lielas dotības, bet dievu spējas ir pasteidzinājušas jūsu izaugsmi un devušas jums papildu krātuvi, ko izmantot. To, ko nāktos apgūt vairākos ga­dos, jūs esat paveikuši dienās. Jo vairāk jūs izmantojat dievu spējas, jo spēcīgāki kļūstat.”

“Un jo bīstamāks viss kļūst,” es minēju. “Burvji mums stāstīja, ka dievu iemiesošanās dēļ vari izdegt, tas var nogalināt vai padarīt traku.”

Basteta ieurbās manī ar skatienu. Uz mirkli viņas redzokļi vērtās aizlaiku spēcīga, bīstama plēsoņas acīs. “Tiesa, ne visi var iemiesot sevī dievu, Kārter. Taču

jūsos abos rit faraonu asinis. Jūsos apvienotas divas se­nas dzimtas. Tas ir liels retums, liels spēks. Turklāt, ja domājat, ka varat izdzīvot bez dievu spējām, padomājiet labi. Neatkārtojiet savas mātes kļūdu…” viņa aprāvās. “Ko?” Seidija prasīja. “Kas notika ar mūsu māti?” “Izrunājos lieki…”

“Atbildi, kaķi!” Seidija pavēlēja.

Es baidījos, ka Basteta varētu izšaut savus dunčus. Taču viņa vien atspiedās pret sienu un raudzījās lietū. “Kad jūsu vecāki atbrīvoja mani no Kleopatras adatas… tur bija daudz vairāk enerģijas, nekā bija domāts. Jūsu tēvs noskandēja izsaukšanas buramvārdus, un sprādziens būtu viņu uzreiz nogalinājis, taču jūsu māte uzbūra vai­rogu. Tajā mirklī es viņai piedāvāju savu palīdzību. Es piedāvāju apvienot mūsu garus un palīdzēt viņus pasar­gāt. Taču viņa nepieņēma manu palīdzību. Viņa izvēlē­jās izsmelt savu krātuvi…”

“Pašas maģiju,” Seidija murmināja.

Basteta skumji pamāja. “Kad burvis nodevies bur­vestībai, atpakaļceļa nav. Ja viņa pārsniedz savas spējas… nu, tad jūsu māte izmantoja visu savu enerģiju, lai pa­sargātu jūsu tēvu. Lai viņu glābtu, jūsu māte upurējās. Viņa burtiski…”

“Sadega,” es teicu. “Zia mūs par to brīdināja.”

Lietus gāza aumaļām. Es manīju, ka drebu.

Seidija notrauca no vaiga asaru. Pacēlusi amuletu, viņa to pikti nomērīja ar skatu. “Mums jāglābj tētis. Ja viņā tiešām ir Ozīrisa gars…”

Teiktais aprāvās pusvārdā, bet es zināju, kas viņai pa­domā. Es domāju par mammu, kad biju mazs, par viņas rokām, kas apvija manus plecus, kad stāvējām mūsu Losandželosas mājas pagalma verandā. Viņa man norā­dīja uz zvaigznēm: Polārzvaigzne, Oriona josta, Sīriuss. Tad viņa man uzsmaidīja, un es jutos, it kā būtu svarī­gāks par visiem debesu zvaigznājiem. Mamma bija zie­dojusies, lai glābtu tēta dzīvību. Viņa izmantoja tik daudz maģijas, ka burtiski sadega. Vai gan es kādreiz spēšu būt tik drosmīgs? Taču vajadzēja mēģināt glābt tēti. Citādi mammas upuris būs bijis velts. Un varbūt, ja mums izdosies izglābt tēti, viņš varētu visu vērst par labu, varbūt pat atgūt mammu.

Vai tas ir iespējams? Es jautāju Horam, taču viņš klusēja.

“Nu, labi,” es izlēmu. “Kā tad lai apturam Setu?”

Basteta mirkli padomāja, tad pasmaidīja. Uzreiz bija skaidrs — lai ko viņa teiks, man tas nepatiks. “Laikam ir viena iespēja, kā pilnībā neatdoties dieviem. Ir kāda grā­mata, ko sarakstījis Tots. Viena no dažām buramvārdu grāmatām, ko sarakstījis pats gudrības dievs. Tajā, kas man padomā, ir aprakstīts, kā uzveikt Setu. Tā ir kāda burvja gods un lepnums. Mums tikai jāielavās viņa cie­toksni, jānozog tā un jāpazūd pirms saulrieta, kamēr vēl varam atvērt portālu uz Savienotajām Valstīm.”

“Ideāli,” Seidija teica.

“Pagaidi,” es iebildu. “Kas tas par burvi, un kur ir cietoksnis?”

Basteta raudzījās mani kā uz kādu grūtgalvi. “Vai tad mēs jau viņu nepieminējām? Desžardēns. Viņa māja at­rodas šeit, Parīzē.”

Tiklīdz ieraudzīju Desžardēna māju, ienīdu viņu vēl vairāk. Tā bija liela savrupmāja otrpus Tilerī, Piramīdu ielā.

“Piramīdu iela?” Seidija nobrīnījās. “Pats par sevi sa­protams, ne?”

“Varbūt neatradās vietas Stulbo, ļauno burvju ielā,” es minēju.

Māja bija iespaidīga. Apzeltīti dzelzs vārtu pīķi. Pat ziemas lietū mauriņā zēla puķes. Acu priekšā slējās piecstāvīgas baltas marmora sienas un melni, slēģoti logi, un kā kronis visam — jumta dārzs. Esmu redzējis karaļpilis, kas mazākas par šo namu.

Es norādīju uz parādes durvīm, kas bija nokrāsotas koši sarkanas. “Vai tad sarkano Ēģiptē neuzskata par sliktu krāsu? Seta krāsu?”

Basteta paieskāja zodu. “Kad tu tā saki — jā. Tā ir haosa un iznīcības krāsa.”

“Es domāju, ka melnā ir ļaunuma krāsa,” Seidija ieteicās.

“Nē, mīļā. Kā jau ierasts, mūsdienu ļaudīm viss ir otrādi. Melnā ir auglīgas zemes, Nīlas augsnes krāsa. Melnā zemē var audzēt pārtiku. Pārtika ir laba. Tādēļ melnā krāsa arī ir laba. Sarkanā ir tuksneša smilšu krāsa. Tuksnesī nekas neaug. Tādēļ sarkanā ir ļauna krāsa.” Viņa sarauca uzacis. “Tiešām savādi, ka Desžardēnam durvis ir sarkanas.”

“Es nevaru nociesties,” Seidija dīdījās. “Ejam klauvēt.” “Tur būs sargi,” Basteta brīdināja. “Un lamatas, un signalizācija. Varu derēt, ka māja ir spēcīgi noburta, lai neielaistu dievus.”

“Burvji to spēj?” es jautāju. Es iztēlojos lielu pesti­cīdu bundžu ar uzrakstu Dievu atbaidīšanai.

“Ak Dievs, jā,” Basteta apstiprināja. “Es nevarēšu spert soli pār slieksni neaicināta. Taču jūs…”

“Es domāju, ka mēs arī esam dievi,” Seidija teica.

“Tur jau tas labums,” Basteta skaidroja. “Kā dievu iemiesotāji jūs neesat zaudējuši savu cilvēciskumu. Es esmu pilnībā pārņēmusi Mafinu, tāpēc esmu visnotaļ es pati — dieviete. Taču jūs aizvien esat jūs paši. Skaidrs?”

“Nē,” es atbildēju.

“Es ierosinu jums pārvērsties putnos,” Basteta teica. “Varat uzlidot jumta dārzā un iekļūt mājā. Turklāt man patīk putni.”

“Problēma numur viens,” es teicu, “mēs nezinām, kā pārvērsties putnos.”

“Viegli izdarāms! Turklāt labs pārbaudījums dievišķo spēju izmantošanā. Gan Izīdai, gan Horam ir putna vei­dols. Vienkārši iztēlojieties sevi kā putnus, un jūs par tādiem kļūsiet.”

“Tā vienkārši,” Seidija bilda. “Tu mums neklupsi

*5»

virsu?

Basteta izskatījās aizskarta. “Dies’ pasarg’!”

Es vēlējos, kaut viņa nebūtu teikusi pasarg’.

“Labi,” es teicu. “Uz priekšu.”

Es domāju: tu te esi, Hor?

Ko? Viņš īgni attrauca.

Putnu, lūdzu.

Ā, es saprotu. Tu uz mani nepaļaujies, bet tagad gribi, lai palīdzu.

Nu taču, vecīt. Vienkārši uztaisi to triku ar piekūnu.

Vai pietiktu ar emu?

Es sapratu, ka ar runāšanu tālu netikšu, tāpēc aiz­vēru acis un iztēlojos sevi par piekūnu. Āda uzreiz sāka svilt. Aiztrūka elpa. Es atvēru acis un noelsos.

Es biju ļoti, ļoti mazs — iepretim rēgojās Bastetas stilbi. Mani klāja spalvas, bet kāju pirksti bija pārvērtu­šies likos nagos. Es līdzinājos savai ba formai, taču šo­reiz viss bija no īstas miesas un asinīm. Manas drēbes un soma bija pazudušas, it kā būtu iekusušas spalvās. Arī redze bija pilnībā mainījusies. Es redzēju simt as­toņdesmit grādu amplitūdā, turklāt detaļas bija neap­rakstāmas. Saskatīju katra koka katru lapu.

Simt metru tālāk pamanīju tarakānu ieskrienam kanalizācijas caurulē. Es redzēju katru poru Bastetas sejā — tā nupat bija pārlikusi pāri un atplaukusi platā smaidā.

“Labāk vēlu nekā nekad,” viņa teica. “Vajadzēja gan­drīz desmit minūtes.”

Ko? Šķita, ka pārvērtība notika nekavējoties. Tad es blakus ieraudzīju skaistu, pelēku plēsējputnu, augumā nedaudz sīkāku, ar melniem spārnu galiem un zeltai­nām acīm. Es nezinu, kā, taču biju drošs, ka tā ir klija — tāds putns, nevis cepums.

Klija izdvesa tādu kā čiepstienu: “Ha, ha, ha!” Seidija par mani smējās.

Es atvēru knābi, taču nekas nenāca laukā.

“Ai, jūs abi izskatāties gardi,” Basteta sacīja, aplaizī­dama lūpas. “Nē, nē, tas ir, brīnišķīgi. Un tagad aiziet!”

Es izpletu savus cēlos spārnus. Patiesi izdevās! Es biju majestātiskais piekūns, debesu pavēlnieks. Pacēlos no ietves un ietriecos tieši žogā.

“Ha-ha-ha,” aiz muguras nočiepstējās Seidija.

Basteta pieplaka pie zemes un sāka savādi ņurkstēt. Ui, ui. Viņa atdarināja putnus. Es biju redzējis daudzus ka­ķus tā darām, kad tie lavījās pēc medījuma. Pēkšņi man prātā pazibēja paša nekrologs: Kārters Keins, 14 gadu vecs, miris traģiskā nāvē Parīzē, krītot par upuri māsas kaķim Mafinai.

Izpletu spārnus, atspēros un pēc trim spēcīgiem vē­zieniem es jau planēju caur lietu. Seidija bija man tieši aiz muguras. Mēs kopā uznesāmies gaisā.

Jāatzīst, ka sajūta bija vienreizēja. Kopš mazām dienām man sapņos mūždien rādījās, ka lidoju, un pēc tam vien­mēr riebās atmosties. Tagad tas nebija sapnis vai ba ceļo­jums. Tas notika par visiem simt procentiem. Es burāju aukstajās gaisa straumēs virs Parīzes jumtiem. Es redzēju upi, Luvru, dārzus un laukumus. Un peli — ņammīgi.

Koncentrējies, Kārter, es domāju. Nekādu peļu me­dību. Notēmēju uz Desžardēna savrupmāju, sakļāvu spārnus un šāvos lejup.

Es redzēju jumta dārzu, divkāršās stikla durvis, un balss galvā teica: Neapstājies. Tā ir ilūzija. Tev jāizlaužas caur viņu burvju barjerām.

Pilnīgs neprāts. Es kritu tik strauji, ka, noplīkšķē­dams gar stiklu, pārvērstos spalvainā pankūkā, taču ne­samazināju ātrumu.

Metos tieši durvīs un izlidoju tām cauri, it kā to ne­maz nebūtu. Izplestiem spārniem piezemējos uz galda. Seidija bija turpat uz papēžiem.

Mēs bijām vieni paši bibliotēkas vidū. Līdz šim viss gājis kā pa diedziņu.

Es aizmiedzu acis un vēlējos atgriezties parastajā veidolā. Kad atkal atvēru acis, biju tas pats Kārters, sē­dēju uz galda savās vecajās drēbēs ar somu plecā.

Seidija aizvien bija klija.

“Tu vari pārvērsties atpakaļ,” es viņai teicu.

Viņa pielieca galvu un dīvaini mani nopētīja. Tad nikni ieķērcās.

Es pasmaidīju. “Nevari? Esi iestrēgusi?”

Viņa ar savu izcili aso knābi ieķēra man rokā.

“Au!”es iesaucos. “Tā nav mana vaina. Centies taču!” Viņa aizvēra acis un bužināja spalvas, līdz šķita, ka tūlīt vai uzsprāgs, taču tik un tā palika par kliju.

“Neuztraucies,” es mierināju, valdīdams smieklus. “Basteta palīdzēs, tiklīdz būsim prom no šejienes.” “Ha-ha-ha.”

“Stāvi sardzē. Es pameklēšu.”

Istaba bija milzīga: tā drīzāk atgādināja parastu bib­liotēku, nevis burvja midzeni. Mēbeles bija no tumša sarkankoka. Visas sienas no grīdas līdz griestiem klāja grāmatu plaukti. Daudz grāmatu atradās arī uz grīdas. Dažas bija sakrautas uz galdiem vai sabāztas mazākos plauktos. Pie loga stāvēja liels atzveltnes krēsls, kurā sē­dēt un pīpi kūpināt varētu Šerloks Holmss.

Grīdas dēļi čīkstēja zem soļiem, tā ka sarāvos. Ne­dzirdēju, ka mājā būtu vēl kāds, taču negribēju riskēt.

Neskaitot stikla durvis, kas veda uz jumtu, vienīgā izeja bija no iekšpuses slēdzamas smagas koka durvis. Tās es aizslēdzu. Pēc tam pabāzu zem roktura krēsla at­zveltni. Diez vai tas varētu uz ilgu laiku aizturēt burvjus, taču es iegūtu dažas sekundes, ja kaut kas noietu greizi.

Vai veselu mūžību pārmeklēju grāmatu plauktus. Visas bija sagrūstas juku jukām — nekādas alfabētiskas secības, nekādas numerācijas. Lielākā daļa nosaukumu svešvalodās. Neviena nosaukuma hieroglifiskajā rak­stībā. Es cerēju ieraudzīt kādu grāmatu, uz kuras lieliem zelta burtiem būtu rakstīts Tota grāmata, taču nekas tāds nespīdēja.

“Nez kā tā Tota grāmata vispār izskatās?” es prātoju.

Seidija pagrieza galvu un nikni pablenza. Bija visai skaidrs, ka viņa liek man pasteigties.

Kaut te būtu kāds šabti, kas sadabū vajadzīgo, kā tie, kas bija Amosa bibliotēkā, bet te nevienu neredzēju. Vai ari…

Es noņēmu no pleca tēta somu, uzliku uz galda viņa burvju lādīti un noņēmu vāku. Lādītē vēl atradās mazā vaska figūriņa, tieši tur, kur to atstāju. Es pacēlu to un teicu: “Mīklas puika, palīdzi man šajā bibliotēkā atrast Tota grāmatu.”

Viņa vaska acis uzreiz atvērās. “Un kādēļ lai es tev palīdzētu?”

“Jo tev nav izvēles.”

“Ciest nevaru šo argumentu! Nu labi, pacel mani. Es neredzu plauktus.”

Es vadāju viņu pa istabu, rādīdams viņam grāmatas. Jutos diezgan muļķīgi, vadīdams ekskursiju vaska lellei, taču droši vien ne tik muļķīgi, cik Seidija. Viņa aizvien bija putns, skraidelēja turpu šurpu pa galdu un neap­mierināti klabināja knābi, cenšoties pārvērsties atpakaļ.

“Apstājies!” Mīklas puika uzsauca. “Šī te ir no senlai­kiem.”

Es izņēmu no plaukta plānu, linaudeklā iesietu grā­matu. Tā bija tik maza, ka es būtu to palaidis garām, taču uz vāka pavisam noteikti bija nosaukums hieroglifiskajā rakstībā. Es noliku to uz galda un uzmanīgi at­vēru. Tā vairāk atgādināja karti, nevis grāmatu: atlocījās četrās daļās, un manā priekšā bija plats, garš papirusa rullis ar tik seniem rakstiem, ka es knapi varēju atšķirt rakstu zīmes.

Es paskatījos uz Seidiju. “Varu derēt, ka tu spētu to izlasīt, ja nebūtu putns.”

Viņa atkal raudzīja man ieknābt, bet es atrāvu roku. “Mīklas puika,” es sacīju, “kas šis ir par rulli?”

“Laikā pazudusi burvestība,” viņš paziņoja. “Seni vārdi, kam piemīt milzīgs spēks!”

“Un?” es prasīju. “Vai tur teikts, kā sakaut Setu?” “Vēl labāk! Tās nosaukums ir Augļu sikspārņu izsauk­šanas grāmatai"

Es blenzu uz viņu: “Tu ko, nopietni?”

“Iešu jokot par ko tādu!”

“Kurš gan gribētu izsaukt augļu sikspārņus?”

“Ha-ha-haSeidija ķērca.

Es pagrūdu rulli malā, un mēs turpinājām meklēt. Pēc minūtēm desmit Mīklas puika sajūsmā iespie­dzās.

“Skat! Es atceros šo zīmējumu.”

Tas bija mazs eļļas portrets zeltītā rāmī, pakārts grā­matu plaukta galā. Droši vien bija vērtīgs, jo bija pa­slēpts aiz zīda aizkariņiem. Uz portretētā džeka sejas gaisma krita no augšas, tāpēc šķita, ka viņš tūlīt stāstīs spoku stāstu.

“Vai tas nav čalis, kas spēlē Vilkati?” es jautāju, jo viņam bija pamatīgi noaudzis žoklis.

“Tu man uzdzen riebumu!” Mīklas puika atcirta. “Tas ir Žans Fransuā Šampolions.”

Kāda sekunde pagāja, tomēr es šo vārdu atcerējos. “Džeks, kas atšifrēja hieroglifus uz Rozetas akmeņa.” “Protams. Desžardēna veconkulis.”

Es atkal paskatījos uz Šampoliona attēlu un varēju saskatīt līdzību. Viņiem abiem bija niknas melnas acis. “Veconkulis? Bet vai tad tas nepadarītu Desžardēnu…” “Aptuveni divsimt gadu vecu,” Mīklas puika apstip­rināja. “Tik un tā vēl jaunulis. Vai zināji, ka tad, kad Šampolions atšifrēja hieroglifus, viņš iekrita bezsamaņā uz piecām dienām? Viņš kļuva par pirmo cilvēku ārpus Dzīvības mājas, kam izdevies atbrīvot hieroglifu maģiju, un tā gandrīz nogalināja viņu. Saprotams, tas piesaistīja Pirmā noma uzmanību. Šampolions nomira, pirms pa­spēja piepulcēties Dzīvības mājai, taču Virslektors pie­ņēma par mācekļiem viņa pēctečus. Desžardēns ļoti le­pojas ar savu ģimeni… taču viņš ir arī nedaudz jūtelīgs, jo ir tāds jauniņais.”

“Tādēļ viņš nesatika ar mūsu ģimeni,” es minēju. “Mēs esam… senili.”

Mīklas puika tarkšķēja nerimis: “Un tavs tēvs saplēsa Rozetas akmeni! Desžardēnam tas ir personisks apvai­nojums. Ai, būtu tu redzējis tos strīdus, kas šajā istabā norisa starp Džūliusa jaunkungu un Desžardēnu.”

“Tu jau agrāk esi šeit bijis?”

“Vairākkārt! Esmu bijis visur. Es zinu visu.”

Mēģināju iztēloties tēti un Desžardēnu strīdamies šajā telpā. Nebija grūti. Ja Desžardēns ienīda mūsu ģimeni un ja dievi tiecās atrast iemiesotājus, kam bija tādi paši mērķi kā viņiem, kļuva pilnīgi skaidrs, kādēļ Sets gri­bētu apvienoties ar viņu. Abi alka varas, abi bija viegli aizvainojami un nikni, abi gribēja mani un Seidiju sa­triekt pīšļos. Un ja Sets tagad slepeni kontrolēja Virslektoru… Man pār seju noritēja sviedru lāse. Es gribēju iz­kļūt no šīs savrupmājas.

Pēkšņi zem mums kaut kas norībēja, it kā kāds lejā aizvērtu durvis.

“Parādi man, kur atrodas Tota grāmata,” es pavēlēju Mīklas puikam. “Ātri!”

Kamēr virzījāmies gar plauktiem, Mīklas puika man rokās tā sasila, ka es baidījos, vai tas neizkusīs. Viņš ne­pārtraukti komentēja grāmatas.

“Ai, Valdīšana pār pieciem elementiem!”

“Vai tā ir tā, ko mums vajag?” es jautāju.

“Nē, bet tā ir laba. Kā piejaucēt piecus visuma pa­matelementus “zemi, gaisu, ūdeni, uguni un sieru!” Sieru?

Viņš pakasīja savu vaska galvu. “Esmu visai drošs, ka tas ir piektais, jā. Bet ejam tālāk!”

Mēs pievērsāmies nākamajam plauktam. “Nē,” viņš iesaucās. “Nē. Neinteresanti. Neinteresanti. Ai, Klaivs Kaslers! Nē. Nē.”

Jau sāku zaudēt cerības, kad viņš iesaucās: “Re!”

Es sastingu: “Kur tad?”

“Zilā grāmata ar zelta rotājumu,” viņš teica. “Tā, kas…”

Es izvilku to ārā, un visa istaba sāka drebēt.

“…ir ielikta slazdā,” Miklas puika turpināja.

Seidija nepacietīgi ieķērcās. Es pagriezos un ierau­dzīju viņu šaujamies gaisā. No griestiem lejup metās kaut kas mazs un melns. Seidija ar to gaisā sadūrās, un melnais pazuda viņas rīklē.

Pirms es spēju piefiksēt, cik tas bija pretīgi, lejā at­skanēja signalizācija. No griestiem, griezdamies spalvu un spārnu vērpetē, krita vēl vairāk melno, kas šķita gaisā vairojamies vairumā.

“Lūk, atbilde uz tavu jautājumu,” Miklas puika man teica. “Desžardēns gribētu izsaukt augļu sikspārņus. Pa­ņemsi nepareizo grāmatu, izsauksi augļu sikspārņu sērgu. Tas ir slazds!”

Nejaucēni uzklupa man kā nobriedušam mango: me­tās man sejā, ķērās rokās. Es sagrābu grāmatu un skrēju uz galdu, bet knapi varēju redzēt. “Seidij, lido prom!” es kliedzu.

“ĶĒRK\” viņa iekliedzās. Cerams, tas nozīmēja — jā.

Sataustījis tēta darba somu, iegrūdu tur grāmatu un Mīklas puiku. Bibliotēkas durvis rībēja. Balsis klaigāja franciski.

Hor, laiks laisties! Es izmisīgi domāju. Un nekādus emu, lūdzu!

Skrēju uz stikla durvīm. Pēdējā brīdi attapos lidojam: atkal kā piekūns metos aukstajā lietū. Plēsoņas maņas man ziņoja, ka uz papēžiem min aptuveni četri tūkstoši niknu augļu sikspārņu.

Taču piekūni ir nežēlīgi ātri. Tiklīdz biju laukā, trau­cos uz ziemeļiem, cerēdams aizvilināt sikspārņus patālāk

no Seidijas un Bastetas. Es viegli apsteidzu sikspārņus, taču ļāvu tiem turēties tuvumā, lai tie nepadotos. Tad trakā ātrumā apmetu šauru loku un traucos pretī Seidijai un Bastetai, mezdamies lejā ar gandrīz divsimt kilo­metriem stundā.

Basteta pārsteigta paskatījās augšup, kā es metos lejā uz ietves un kūleņoju, atkal pārvērzdamies par cilvēku. Seidija satvēra mani aiz rokas, un tikai tad es apjēdzu, ka viņa ari atkal ir cilvēks.

“Tas bija briesmīgi,” viņa teica.

“Atkāpšanās stratēģiju, ātri!” es norādīju uz debesīm, no kurienes nenovēršami tuvojās niknu melnu augļu sikspārņu mākonis.

“Luvra,” Basteta paķēra mūs aiz rokām. “Tur ir tuvā­kais portāls.”

Trīs kvartālu attālumā. Mēs nekādi nepaspēsim.

Tad Desžardēna nama sarkanās durvis atsprāga vaļā, taču mēs negaidījām, kas pa tām iznāks. Mēs skrējām kā traki pa Piramīdu ielu.