Sarkanā piramīda

11 Mēs satiekam cilvēkuliesmu metēju

sendija

Labi, es ņemu mikrofonu. Nav ne mazāko cerību, ka Kārters izstāstītu šo daļu precīzi, jo tā ir saistīta ar Ziu. (Aizveries, Kārter. Tu zini, ka tā ir taisnība.)

Ak kas ir Zia? Piedod, aizrāvos.

Jozām uz muzeja ieeju, un man nebija ne jausmas — kāpēc, ja neskaita to, ka milzīga, mirdzoša kaķu dāma mums likusi tā darīt. Tev jāsaprot, ka es jau biju galīgi satriekta pēc visa, kas noticis. Vispirms zaudēju tēvu. Tad mani patrieca mīlošie vecvecāki. Tad es uzzināju, ka it kā esmu cēlusies no “faraonu asinīm”, piedzimusi burvju ģimenē un vēl visādas muļķības, kas izklausījās ļoti iespaidīgi, bet no visa cēlās vienas vienīgas nepatikša­nas. Un, kolīdz atradu jaunas mājas — savrupmāju ar pie­nācīgām brokastīm, draudzīgiem mājlopiņiem un gana jauku istabu —, tēvocis Amoss pazuda, mani jaukie, jaunie draugi krokodils un paviāns tika iesviesti upē un savrupmāja nodedzināta. Un, it kā ar to nepietiktu, mana uzticamā kaķene Mafina bija izlēmusi iesaistīties

kaujā ar baru skorpionu. Vai skorpioniem to sauc par baru? Pūli? Ganāmpulku? Vienalga.

Galvenais — es nespēju noticēt, ka man liek atdarīt burvju durvis, kaut gan man acīmredzot nepiemīt tādas spējas, un tagad brālis vilka mani prom. Es jutos pilnīgi izgāzusies. (Nemaz nekomentē, Kārter. Ja es pareizi at­ceros, tu pats nebiji daudz labāks.)

“Mēs nevaram tā vienkārši pamest Bastetu!” es klie­dzu. “Skaties!”

Kārters turpināja skriet un vilka mani līdzi, bet es varēju skaidri redzēt, kas notiek pie obeliska. Bars skor­pionu bija uzrāpušies augšup pa Bastetas mirdzošajām kājām un mēģināja iekosties hologrammā, it kā tas būtu želatīns. Basteta ar kājām un dūrēm šķaidīja mūdžus simtiem, bet to vienkārši bija pārāk daudz. Drīz vien tie bija uzrāpušies viņai līdz viduklim un zaļganais vairogs sāka raustīties. Brūnajā tērptā dieviete lēnām tuvojās, un man bija aizdomas, ka tā nu būs daudz ļaunāka par visiem tiem kukaiņiem.

Kārters izvilka mani cauri krūmiem, un Basteta pa­gaisa no skata. Mēs izskrējām uz Piektās avēnijas, kas pēc tikko piedzīvotā maģiskā kautiņa šķita smieklīgi normāla. Jozām pa ietvi, pagrūdām malā pāris garām­gājēju un uzskrējām augšā pa muzeja kāpnēm.

Plakāts virs durvīm reklamēja kaut kādu īpašo Zie­massvētku pasākumu, kura dēļ, visticamāk, muzejs bija vaļā brīvdienā, bet es neizlasīju, kas tieši tas bija par pa­sākumu. Mēs ieskrējām pa taisno iekšā.

Kā tur izskatījās? Tas bija muzejs: plašs foajē, daudz kolonnu un tā tālāk. Necentīšos apgalvot, ka veltīju daudz laika interjera apbrīnošanai. Atceros, ka tur bija rindas pie biļešu kasēm, jo mēs paskrējām tām garām. Tur bija arī apsargi, jo tie uz mums kliedza, kad mēs pa­skrējām garām arī viņiem. Veiksmīgi tikām tieši Ēģiptes nodaļā, pie kaut kādas kapam līdzīgas vietas ar dau­dziem gaiteņiem. Kārters droši vien tev varētu paskaid­rot, kas tā bija par vietu un ko tā nozīmēja, bet man patiešām bija vienalga.

“Nāc,” es teicu.

Mēs iegājām izstāžu zālē, un izrādījās, ka ar to pie­tika, lai nez kur pazustu apsargi, kas dzinās mums pa­kaļ. Iespējams, viņiem vienkārši atradās citas, svarīgā­kas lietas, ko darīt, nevis dzīties pakaļ palaidnīgiem bērniem.

Kad iznācām no izstāžu zāles, uzmanīgi lavījāmies apkārt, līdz pārliecinājāmies, ka mums neseko. Ēģiptiešu nodaļā nebija daudz apmeklētāju — tikai pāris pensio­nāru un ārzemju tūristu grupa, kam gids franču valodā skaidroja, kas ir sarkofāgs. “Et voici la momie!”

Dīvainā kārtā neviens nepamanīja milzīgo zobenu, kas bija uzsiets Kārteram uz muguras un kas noteikti bija drošības noteikumu pārkāpums (nemaz nerunājot par to, ka tas bija interesantāks par izstādes eksponā­tiem). Pāris večuku mūs nomērīja ar savādiem skatie­niem, bet es pieļauju — tāpēc, ka mēs bijām tērpti lina pidžamās, izmirkuši sviedros un noklāti ar koku lapām un zāles traipiem. Mani mati droši vien izskatījās baigi.

Es atradu tukšu telpu un ievilku Kārteru iekšā. Stikla vitrīnas bija pilnas ar šabti. Pirms pāris dienām es tiem nebūtu pievērsusi uzmanību. Tagad nenolaidu no figūriņām ne acu — ka neatdzīvojas un nemetas uzbru­kumā.

“Ko tagad?” es jautāju Kārteram. “Vai tu manīji kādu templi?”

“Nē.” Viņš sarauca pieri, sasprindzinot atmiņu. “Vai tikai tā gaiteņa galā nav tempļa makets… vai varbūt tas ir Bruklinas muzejā? Vai varbūt Minhenes muzejā? Pie­dod, es kopā ar tēti esmu bijis tik daudzos muzejos, ka visi sajukuši kopā.”

Es pikti nopūtos. “Nabadziņš, tev nācies apceļot pusi pasaules, neiet skolā un dzīvoties kopā ar tēti, kamēr man pienācās veselas divas dienas gadā!”

“Klau!” Kārters pagriezās pret mani neparasti dus­mīgs. “Tev ir mājas'. Tev ir draugi un normāla dzīve, un tu nepamosties, katru ritu nesaprazdama, kurā valsti at­rodies! Tev nav…”

Stikla vitrīna turpat blakus sašķīda, un mums pie kājām nolija lausku lietus.

Kārters šokēts uz mani paskatījās. “Vai mēs tikko…” “Tāpat kā mana uzsprāgusī dzimšanas dienas torte,” es nomurmināju, cenzdamās noslēpt pārsteigumu. “Tev jāiemācās savaldīt savas dusmas.”

“Man?”

Sāka gaudot sirēnas. Gaitenī mirgoja sarkana gaisma. Skaļruņos atskanēja čērkstoša balss, kas lika visiem mierīgi virzīties uz izeju. Franču tūristu grupa paskrēja mums garām kliegdami, un viņiem uz pēdām mina ba­riņš pensionāru, kas ar visu gadu nastu plecos kustējās brīnum veicīgi.

“Pabeigsim strīdēties vēlāk?” es teicu Kārteram. “Ejam!”

Mēs skrējām pa citu gaiteni, un sirēnas apklusa tik­pat pēkšņi, cik piepeši bija iegaudojušās. Asinssarkanās gaismas tupināja mirgot pilnīgā klusumā. Tad es to sa­dzirdēju: to skorpionu šļūcošo graboņu.

“Kas ir ar Bastetu?” man aizlūza balss. “Vai viņa…”

“Nedomā par to,” Kārters teica, lai gan, spriežot pēc viņa sejas, pats domāja tieši par to. “Mums jāturpina kustēties!”

Drīz vien bijām bezcerīgi apmaldījušies. Cik no­pratu, Ēģiptes nodaļa šajā muzejā bija izveidota pēc iespējas sarežģītāka — ar gaiteņiem, kas nekur neveda, un telpām, kam bija vairākas izejas. Paskrējām garām papirusa ruļļiem, zelta rotaslietām, sarkofāgiem, faraonu statujām un milzīgiem kaļķakmens bluķiem. Kam gan ienācis prātā izlikt akmeņus apskatei? Vai tad pasaulē to nav gana daudz?

Mēs nevienu neredzējām, bet šļūkoņa pieņēmās spēkā, lai vai kurp mēs skrējām. Visbeidzot apcirtos ap stūri un ar kādu saskrējos.

Iespiegusies atsprāgu atpakaļ un uzgrūdos virsū Kārte­ram. Kaunpilnā kārtā abi atkritām uz dibena. Jābrīnās, ka Kārters neuzdūrās uz sava zobena.

Meiteni, kas stāvēja mums priekšā, uzreiz nemaz neatpazinu. Tagad, kad atceros, tas liekas dīvaini. Iespē­jams, viņa izmantoja kaut kādu maģisku auru, vai var­būt es vienkārši negribēju ticēt, ka tā ir viņa.

Meitene izskatījās mazliet garāka par mani. Droši vien arī vecāka, bet ne daudz. Melnie mati bija līdzeni ap­cirpti mazliet zem ausīm, priekšpusē garāki, tāpēc krita pār acīm. Āda bija karameļu krāsā, un seja — skaista, ar tādiem kā arābiskiem vaibstiem. Acis, pēc ēģiptiešu pa­ražas apvilktas ar melnu līniju, bija savdabīgi dzintardzeltenas — vai nu neparasti daiļas, vai biedējošas. Es nespēju izšķirties. Plecā viņai bija uzmesta mugursoma, mugurā tādas pašas brīvi krītošas lina drēbes kā mums, un kājās sandales. Izskatījās, ka viņa būtu ceļā uz cīņas mākslas nodarbībām. Ak Dievs, tagad, kad par to iedo­mājos, es saprotu, ka mēs droši vien izskatījāmies tāpat. Man tiešām neērti.

Pamazām atskārtu, kur viņa redzēta. Tā pati meitene no Britu muzeja. Pirms paguvu ko bilst, Kārters pielēca kājās, aizstājās man priekšā un satvēra savu zobenu, it kā gribēdams mani pasargāt. Vari iedomāties?

“Ej… atkāpies!” viņš stostījās.

Meitene no piedurknes izvilka grebumiem rotātu ziloņkaula priekšmetu — ēģiptiešu burvju nūjiņu — un novēcināja.

Kārteram zobens izlidoja no rokām un nokrita uz grīdas.

“Nepaliec par apsmieklu,” meitene stingri noteica. “Kur ir Amoss?”

Kārters izskatījās pārāk pārsteigts, lai runātu. Mei­tene pagriezās pret mani. Es nospriedu, ka viņas acis ir reizē gan skaistas, gan biedējošas un man viņa nemaz nepatīk.

“Nu?” viņa nerimās.

Es nesapratu, kāpēc man būtu viņai jāizpauž kaut jelkas, bet krūtis pēkšņi sāka uzradās spiedējs, it kā uz atraugu. Dzirdēju pati sevi sakām: “Amoss ir prom. Viņš devās projām šorīt.”

“Un tas kaķu dēmons?”

“Tas ir mans kaķis,” es teicu. “Un viņa ir dieviete, ne­vis dēmons. Viņa mūs izglāba no skorpioniem!”

Kārters atjēdzās un, pacēlis zobenu, atkal pavērsa to pret meiteni. Laikam jau viņš ir pelnījis uzslavu par ne­atlaidību.

“Kas tu esi?” viņš noprasīja. “Ko tu gribi?”

“Mani sauc Zia Rašida.” Viņa pielieca galvu kā ieklau­sīdamās.

It kā pēc pavēles visa ēka nodrebēja. No griestiem nobira putekļi, un mums aiz muguras skorpionu šļūcoņa atskanēja divtik skaļa.

“Un šobrīd,” Zia turpināja mazliet vīlusies, “man uz­dots glābt jūsu nožēlojamās dzīvības. Ejam.”

Laikam jau mēs būtu varējuši atteikties iet viņai līdzi, bet tad atlika vienīgi skorpioni, tāpēc mēs skrējām Ziai pakaļ.

Steigdamās garām vitrīnai ar statujām, viņa pieskā­rās tai ar savu burvju nūjiņu. Mazie granīta faraoni un kaļķakmens dievi sakustējās, nolēca no paaugstināju­miem un izlauzās cauri stikliem. Daži bija bruņoti. Citi nāca, vīstīdami dūres. Viņi palaida mūs garām un vērās atpakaļ gaitenī, it kā gaidīdami ienaidnieku.

“Pasteidzieties,” Zia teica. “Šie tikai…”

“Mazliet novilcinās laiku?” es minēju. “Jā, to mēs jau esam dzirdējuši.”

“Tu pārāk daudz runā,” Zia neapstājoties izmeta.

Gribēju rupji atcirst. Tiešām, es būtu viņu nolikusi pie vietas, bet tieši tad mēs ieskrējām milzīgā telpā, un es paliku bez valodas.

“Oho,” Kārters izdvesa.

Bija grūti nepiekrist. Tā vieta patiešām bija oho.

Telpa bija futbola laukuma lielumā. Aiz vienas sie­nas — no skaidra stikla — vīdēja parks. Uz paaugstinā­juma telpas vidū stāvēja senas celtnes rekonstrukcija. Tur bija apmēram astoņus metrus augsti akmens vārti, un aiz tiem vaļējs pagalms un četrstūraina celtne, kas bija celta no nelīdzeniem smilšakmens bluķiem, klātiem ar grebtiem faraonu, dievu un hieroglifu attēliem. Ēkas ieejas abās pusēs slējās divas kolonnas, ko apmirdzēja pārdabiska gaisma.

“Ēģiptiešu templis,” es minēju.

“Dandaras templis,” Zia teica. “Vispār to uzcēla ro­mieši…”

“Kad okupēja Ēģipti,” Kārters ieteicās, it kā vēstī­dams priecīgu ziņu. “Pēc Augusta pasūtījuma.”

“Jā,” Zia teica.

“Aizraujoši,” es nomurmināju. “Vai man jūs atstāt divatā ar vēstures grāmatu?”

Zia nozibināja acis. “Lai kā, šis templis tika veltīts Izīdai, tāpēc tam būs pietiekoši daudz enerģijas, lai at­vērtu vārtus.”

“Lai izsauktu vēl kādus dievus?” es jautāju.

Zias acīs iespulgojās dusmas. “Ja tu vēlreiz mani ap­sūdzēsi tādā rīcībā, es izgriezīšu tev mēli. Es runāju par vārtiem, lai dabūtu jūs no šejienes prom.”

Es jutos pilnīgi apjukusi, bet jau sāku pie tā pierast. Mēs sekojām Ziai augšup pa kāpnēm un iekšā pa tempļa akmens vārtiem.

Pagalms bija tukšs — bēgošie muzeja apmeklētāji bija projām, un tas likās mazliet baiss. Milzīgi grebti dievu attēli skatījās man virsū. Visur vīdēja hieroglifu raksti, un man bija bail pārcensties — ja nu izdodas iz­lasīt?

Pie kāpnēm, kas veda uz tempļa ieeju, Zia apstājās. Viņa pacēla savu burvju nūjiņu un uzrakstīja kaut ko gaisā. Starp kolonnām iemirdzējās pazīstams hieroglifs.

Atvērt — tas pats simbols, ko tētis bija izmantojis pie Rozetas akmens. Es gaidīju, ka tūliņ kaut kas uzsprāgs, bet hieroglifs vienkārši izgaisa.

Zia atvēra savu mugursomu. “Mēs paliksim šeit, līdz varēsim atvērt vārtus.”

“Kāpēc mēs nevaram tos atvērt tagad?” Kārters jau­tāja.

“Portāli parādās tikai noteiktos laikos,” Zia teica. “Saullēktā, saulrietā, pusnaktī, saules aptumsumu laikā, precīzā dievu dzimšanas laikā…”

“Nu, piedod,” es teicu. “Kā tad var to visu zināt?” “Lai atcerētos pilnīgi visu kalendāru, ir nepieciešami gadi,” Zia skaidroja. “Bet nākamais brīdis ir vienkāršs — tieši pusdienas laikā. Pēc desmit ar pusi minūtēm.” Pulkstenī viņa neieskatījās. Gribēju zināt, kā viņa tik

precīzi zina noteikt laiku, bet nospriedu, ka nav jau pats svarīgākais jautājums.

“Kāpēc lai mēs tev uzticētos?” es jautāju. “Cik atceros, Britu muzejā tu gribēji mūs uzšķērst ar nazi.”

“Tā būtu bijis vienkāršāk,” Zia nopūtās. “Diemžēl mana priekšniecība domā, ka jūs varētu būt nevainīgi. Tāpēc pagaidām es nevaru jūs nogalināt. Bet nevaru arī jaut jums nokļūt Sarkanā kunga rokās. Un tāpēc… jūs varat man uzticēties.”

“Nu, tu mani pārliecināji,” es teicu. “Es jūtos pavi­sam droši.”

Zia no somas izņēma četras mazas figūriņas — vīri­ņus ar dzīvnieku galvām, savus piecus centimetrus ga­rus. Tos viņa pasniedza man. “Saliec Hora dēlus mums apkārt, kardinālos punktos.”

“Ko, lūdzu?”

“Ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos.” Viņa runāja ļoti lēni, it kā es būtu kāda idiote.

“Es zinu kompasa punktus! Bet…”

“Tie ir ziemeļi.” Zia pamāja uz stikla sienu. “Izdomā pārējo.”

Es darīju, kā likts, lai gan nesapratu, kā tie mazie vīriņi varētu mums palīdzēt. Tai pašā laikā Zia iedeva Kārteram krīta gabalu un lika apvilkt mums apkārt apli, kas savienotu visus mazos vīriņus.

“Burvju aizsardzība,” Kārters teica. “Tādu pašu tētis izmantoja Britu muzejā.”

“Jā,” es murmināju. “Un mēs redzējām, cik labi tas nostrādāja.”

Kārters nepievērsa man uzmanību. It kā tas būtu

kaut kas jauns. Viņš tik ļoti gribēja iepriecināt Ziu, ka uzreiz metās pildīt savu ielu mākslinieka uzdevumu.

Tad Zia izņēma no somas vēl kaut ko: vienkāršu koka nūju — tādu pašu, kādu tētis bija izmantojis Londonā. Viņa kaut ko nomurmināja, un nūja pārvērtās divus metrus garā melnā zizlī ar grebtu lauvas galvu galā. Ar vienu roku viņa to grieza apkārt kā steku — izrādījās, ko citu! — un otrā rokā turēja savu burvju nūjiņu.

Brīdī, kad Kārters pabeidza zīmēt krīta apli, zāles durvīs parādījās pirmie skorpioni.

“Cik ilgi vēl līdz tam portālam?” es jautāju cerībā, ka neizklausos tik pārbijusies kā īstenībā.

“Lai kas notiek, palieciet apļa vidū,” Zia brīdināja. “Kad portāls atvērsies, leciet tam cauri. Un turieties man aiz muguras!”

Viņa pieskārās aplim ar garo koka nūju, atkal kaut ko nomurmināja, un aplis iemirdzējās tumšsarkans.

Simtiem skorpionu rāpoja tempļa virzienā, un grīda pārvērtās dzīvā masā. Tad zālē ienāca tā sieviete brūnajā tērpā — Serketa. Viņa mums salti uzsmaidīja.

“Zia,” es teicu, “tā ir tā dieviete. Viņa ir uzveikusi Bastetu. Kādas tev ir cerības?”

Zia pacēla savu nūju, un lauvas galva uzliesmoja kā maza, sarkana ugunslode, kas bija tik spilgta, ka izgais­moja visu telpu. “Es esmu Dzīvības mājas rakstvede, Seidija Keina. Mani ir mācījuši cīnīties ar dieviem.”