Sarkanā piramīda

37 lerojs atriebjas

kārters

Jā, varbūt man lēni pielec.

Jo tikai tad, kad stāvējām aci pret aci ar dievu Setu troņa zāles pašā vidū, ļaunuma piramīdas centrā, kad laukā plosījās dēmonu karaspēks un pasaulei tuvojās savam galam, es atskārtu, ka došanās šurp bijusi tiešām stulba iedoma.

Sets piecēlās no troņa. Sarkanādains, muskuļots, ar ugunīgām bruņām un melnu dzelzs zizli. Viņa galva brīžiem bija kā briesmonim, brīžiem kā cilvēkam. Vienu brīdi viņš siekalodamies vērās pretim tik alkatīgi kā mans draugs Lerojs, lidostas briesmonis. Taču jau nāka­majā mirklī viņš bija smilšdzelteniem matiem, izskatīgs ar robustiem vaibstiem un gudrām acīm, kur dzirkstīja humors un nelietīgs, blēdīgs smaids. Viņš paspēra mūsu tēvoci nost no ceļa, un Amoss iestenējās, tātad bija dzīvs.

Es biju tik cieši satvēris zobenu, ka asmens drebēja.

“Ziai bija taisnība,” es teicu. “Tu biji apsēdis Amosu.”

Sets noplātīja rokas, izlikdamies pieticīgi kautrīgs. “Nu, jūs jau zināt… Nebija jau pilnīga apsēstība. Dievi

spēj eksistēt vairākās vietās vienlaikus, Kārter. Hors tev to būtu izstāstījis, ja būtu bijis godīgs. Esmu pārlieci­nāts, ka Hors meklēja kādu jauku kara pieminekli, ko apsēst, vai militāro akadēmiju, visu ko, tikai ne tavu sīko, kaulaino stāvu. Lielākā daļa manis jau ir pārvāku­sies uz šo krāšņo celtni.”

Viņš lepni pavēcināja roku ap troņa istabu. “Lai kontrolētu Amosu Keinu, pietika ar nelielu dvēseles da­ļiņu.”

Viņš pastiepa savu mazo pirkstiņu, un uz Amosa pusi sāka līst sarkanu dūmu strūkliņa, kas iesūcās viņam drēbēs. Amoss sarāvās kā zibens sperts.

“Beidz!” es kliedzu.

Es skrēju pie Amosa, taču sarkanā migla jau bija iz­klīdusi. Tēvoča miesas atkal gulēja ļenganas.

Sets nolaida rokas, it kā viņu kas tāds garlaikotu. “Baidos, ka nekā daudz nav atlicis. Amoss labi cīnījās. Izpriecājos, viņš prasīja vairāk enerģijas, nekā biju iedo­mājies. Haosa maģija — tā bija viņa ideja. Viņš visādi mēģināja jūs brīdināt, centās likt jums saprast, ka es viņu kontrolēju. Smieklīgākais, ka es viņu piespiedu iz­mantot paša maģijas rezerves savu buramvārdu atsauk­šanai. Viņam gandrīz izdega dvēsele, cik ļoti viņš centās jūs brīdināt. Pārvērst jūs negaisā? Nu, beidziet. Kas par muļķībām!”

“Tu esi briesmonis!” kliedza Seidija.

Sets tēlotā izbrīnā ievilka elpu. “Tiešām? Es?”

Seidijai cenšoties aizvilkt Amosu patālāk no bries­mām, viņš iebaurojās.

“Amoss tonakt bija Londonā,” es iesaucos, cerot no­vērst viņa uzmanību. “Viņš droši vien mums sekoja uz Britu muzeju, un kopš tā brīža tu viņu kontrolē. Desžardēns nekad nav bijis tavs saimnieks.”

“Tas lauķis? Nu, beidz,” Sets pavīpsnāja. “Kā jau no­teikti būsit dzirdējuši, mēs vienmēr priekšroku esam devuši faraonu asinīm. Taču man patiešām patika jūs muļķot. Bon soir bija īpaši smalks žests, vai ne?”

“Tu zini, ka mans ba ari bija tur, vēroja. Tu piespiedi Amosu atbruņot pašam savu māju, lai tavi briesmoņi tiktu iekšā. Tu piespiedi viņu ieskriet lamatās. Kāpēc tu vienkārši neliki, lai Amoss mūs nolaupa?”

Sets noplātīja rokas. “Kā jau teicu, Amoss labi cīnī­jās. Bija šis tas, ko es nevarēju likt viņam darīt, jo tas viņu pilnībā iznīcinātu. Un es nevēlējos tik drīz iznīci­nāt savu jauno rotaļlietu.”

Mani kvēloja dusmas. Beidzot es sapratu Amosa dī­vaino izturēšanos. Jā, Sets viņu kontrolēja, taču viņš visu laiku bija pret to cīnījies. Konflikts, viņā samanāms, bija mums par brīdinājumu. Viņš, glābjot mūs, sevi gandrīz ieveda postā, un nu Sets viņu pasvieda malā kā salauztu rotaļlietu.

Ļauj man pārņemt grožus, mudināja Hors. Mēs at­riebsimies.

Es pats to nokārtošu, teicu.

Nē! iebilda Hors. Ļauj man. Tu neesi gatavs.

Sets iesmējās, it kā nojaustu mūsu čīkstinu. “Ak, nabaga Hors. Tavam saimniekam nepieciešams treniņš. Tu tiešām domā, ka varēsi mani pieveikt ar šo?”

Pirmo reizi Hors un es vienlaikus samanījām vienu un to pašu: nevaldāmas dusmas.

Bez liekas apdomāšanās mēs pastiepām roku un rai­dījām savu enerģiju pret Setu. Viņā ietriecās kvēlojoša dūre, un Sarkanais dievs atsprāga atpakaļ ar tādu joni, ka pārlauza kolonnu, kas uzgāzās viņam virsū.

Kādu brīdi virmoja putekļi un šņirkstēja gruži. Tad no gruvešiem atskanēja dobji smiekli. Sets piecēlies pa­stūma malā milzīgu akmeņu čupu.

“Jauki!” viņš iebrēcās. “Pilnīgi bezjēdzīgi, taču jauki! Es ar lielāko prieku saplosīšu tevi gabalos, Hor, tieši tā­pat, kā pirms tevis to izdarīju ar tavu tēvu. Lai spēcinātu savu negaisu, es jūs visus tepat apbedīšu — visus četrus savus dārgos brāļus un māsas, un negaiss būs tik stiprs, ka pārņems pasauli.”

Es samirkšķināju acis un acumirklī apstulbu. “Čet-

«5»

rus?

“O, jā.” Seta acis pievērsās Ziai, kas klusa stāvēja zā­les otrā galā. “Mana dārgā, es tevi neesmu aizmirsis.”

Zia izmisumā pavērās manī. “Kārter, par mani ne­uztraucies. Viņš mēģina novērst tavu uzmanību.”

“Piemīlīgā dieviete,” murrāja Sets. “Veidols nav tev piemērots, taču droši vien nebija izvēles, vai ne?”

Sets devās uz Zias pusi, zizlis iekvēlojās.

“Nē!” es iekliedzos. Metos uz priekšu, bet Sets nebija no vājiniekiem. Viņš paslēja zizli, un es attapos, pie­spiests pie sienas, it kā mani tur būtu iebliezusi vesela futbola komanda.

“Kārter!” iesaucās Sedija. “Viņa ir Neftīda. Viņa spēs par sevi parūpēties.”

“Nē.” Instinkts kliegšus kliedza, ka Zia nevar būt Neftīda. Iesākumā es pats tā biju pieņēmis, taču jo vai­rāk domāju, jo nepareizāk tas šķita. Es no viņas nejutu nākam nekādu dievišķo maģiju, un kaut kas man lika nojaust, ka es būtu to sajutis, ja viņā būtu iemājojusi dieviete.

Sets viņu nobeigs, ja vien es nedošos palīgā. Taču, ja Sets centās novērst manu uzmanību, tas viņam izdevās. Kamēr viņš spērās klāt Ziai, es cīnījos ar viņa maģiju, taču nespēju atbrīvoties. Jo vairāk centos apvienot savus spēkus ar Horu, kā iepriekš, jo stiprākas uzmācās bailes un panika.

Padodies, cita ceļa tev nav\ uzstāja Hors, un mēs abi cīnījāmies par iespēju valdīt pār manu prātu, kas vaina­gojās ar šausmīgām galvassāpēm.

Sets paspēra vēl soli uz Zias pusi.

“Ak, Neftīda,” viņš dudināja. “Pašos pirmsākumos tu biji mana nodevīgā māsa. Jau citā inkarnācijā, citā laik­metā, tu biji mana nodevīgā sieva. Tagad man šķiet, ka tu būtu ļoti garda uzkoda. Tiesa gan, tu esi vājākā no mums visiem, tomēr esi viena no pieciem, un tikai pilnā komplektā slēpjas vara.”

Viņš apklusa, tad ļaunīgi pasmīnēja. “Pilns kom­plekts! Smieklīgi! Nu ko, izvilksim no jums enerģiju un apbedīsim jūsu dvēseles, sarunāts?”

Zia paslēja zizli. Ap viņu iemirdzējās sarkana aizsarglode, taču pat es spēju saskatīt, ka aizsardzība ir vāja. Sets no sava šķēpa izšāva smilšu strūklu, un lode saira. Zia atstreipuļoja atpakaļ, no viņas matiem un drēbēm straumēm plūda smiltis. Es sakustējos, taču Zia ieklie­dzās: “Kārter, ne jau es! Koncentrējies! Nepretojies!” Pastiepusi zizli, viņa iesaucās: “Dzīvības māja!”

Uz Setu viņa raidīja ugunsbultu — šis uzbrukums noteikti prasīja visu atlikušo enerģiju. Sets atsita liesmas tieši uz Seidiju, kam nācās veikli pacirst gaisā zizli, citādi viņi abi ar Amosu izceptos. Sets gaisā parāva it kā nere­dzamu virvi, un Zia aizšāvās pie viņa kā lupatu lelle, tieši rokās.

Nepretojies! Kā gan Zia varēja ko tādu teikt? Es pre­tojos kā neprātīgs, taču tas neko nelīdzēja. Bezpalīdzīgs noraudzījos, kā Sets piegrūž degunu pie Zias sejas un nopēta viņu.

Sākotnēji Sets šķita triumfējošs, līksms, taču, necik ilgi, vaigā iegūla apjukums. Viņš drūmi blenza liesmo­jošām acīm.

“Kas tas par triku?” viņš noņurdēja. “Kur tu viņu esi paslēpusi?”

“Viņa nepiederēs tev,” Zia izdvesa, jo rīkli žņaudza Seta ciešais satvēriens.

“Kur viņa ir?” viņš aizsvieda Ziu sāņus.

Zia atsitās pret sienu un būtu iešļukusi, taču Seidija piesauca vēju, un gaisa strāva Ziu īstajā brīdī pacēla un noguldīja uz grīdas.

Piesteigusies klāt, Seidija pavilka viņu tālāk no kvē­lojošās tranšejas.

Sets ieaurojās: “Izīda, vai tā ir tava blēdība?” Viņš raidīja vēl vienu smilšu strūklu, taču Seidija pastiepa pretim savu zizli. Smilts satikās ar tādu spēku vairogu, kas tām lika plūst apkārt — smiltis triecās sienā aiz Seidijas, iecērtot klintī apļveida iedobi.

Es nesapratu, par ko gan Sets tā dusmojas, taču ne­drīkstēju pieļaut, ka viņš nodara pāri Seidijai.

Redzot, kā viņa viena mēģina aizsargāt Ziu pret dieva dusmām, mani kaut kas noklikšķēja, kā gadās, kad motors pārslēdzas citā ātrumā. Domas sāka skriet ātrā­kas un skaidrākas. Bailes un dusmas nepazuda, taču es sapratu, ka tās nav svarīgas. Tās man nepalīdzēs izglābt māsu.

Nepretojies, man teica Zia.

Ar to viņa nebija domājusi pretošanos Setam. Viņa domāja Horu. Piekūna dievs un es jau dienām ilgi cīk­stējāmies viens ar otru, jo viņš centās pārņemt vadību pār manu ķermeni. Taču nevienu no mums nebija iespē­jams kontrolēt. '1 ada, lūk, bija atbilde. Mums jādarbojas saskanīgi, pilnībā paļaujoties vienam uz otru, vai arī mēs abi mirsim.

Jā, nodomāja Hors, un spiediens atslāba. Es pārstāju pretoties, ļāvu domām salaisties kopā. Es sapratu viņa varu, viņa atmiņas un bailes. Ieraudzīju visus saimniekorganismus, kur viņš jelkad bija mitis savās tūkstoš dzī­vēs. Un viņš redzēja manu prātu — visu, pat to, ar ko es nelepojos.

Gaužām grūti aprakstīt šo sajūtu. Un no Hora atmi­ņām nopratu, ka šāda savienība gadās ļoti reti — kā da­žas reizes, kad monēta nenokrīt ne uz cipara, ne ģerboņa, bet gan uz malas, perfektā līdzsvarā. Viņš nekontrolēja mani. Un es neizmantoju viņu. Mēs rīkojāmies kā viens vesels.

Mūsu balsis skanēja harmonijā: “Aiziet!”

Un maģiskās važas, kas bija mūs saistījušas, sabirza druskās.

Uzbūrās piekūna avatārs, un es pacēlos gaisā, ieskauts zeltainā enerģijas laukā. Spēris soli uz priekšu, es pacēlu zobenu. Kareivis piekūns atdarināja manu kustību, klausīgs līdz pēdējam.

Sets pagriezies mani draudīgi nopētīja.

“Nu ko, Hor,” viņš ierunājās. “Beidzot esi atradis ritenīša pedāļus, ko? Tas vēl nenozīmē, ka proti ar to braukt.”

“Es esmu Kārters Keins,” es atbildēju. “Faraonu asins, Hora Acs. Un tagad, Set — brāli, tēvoc, nodevēj — es tevi nospiedīšu kā odu.”