Sarkanā piramīda

12.Lēciens cauri smilšu pulkstenim

sendija

Laikam jau izklausījās ļoti iespaidīgi. Kaut tu būtu redzējis Kārtera ģīmi — viņš izskatījās pēc pārlaimīga kucēna. (Beidz mani grūstīt. Jā, grūdi gan!)

Bet es nemaz nejutos tik pārliecināta par Zias “Superburves” Rašidas spējām, kad skorpionu armija gāzās uz mūsu pusi. Kas gan būtu domājis, ka pasaulē ir tik daudz skorpionu, kur nu vēl Manhetenā! Mirdzošais aplis mums apkārt galīgi nešķita gana spēcīga aizsardzība pret mil­joniem kukaiņu, kas rāpās cits citam pāri, un to sievieti brūnajā tērpā, kas bija vēl baismīgāka par skorpioniem.

Pa gabalu viņa izskatījās normāla, bet, kad Serketa pienāca tuvāk, varēja redzēt, ka bālganā āda viņai mirdz kā kukaiņa apvalks. Acis — piķa melnas. Viņas garie, melnie mati bija nedabiski biezi, it kā tur kustētu mil­joniem kukaiņu taustekļu. Un, kad viņa atvēra itin kā cilvēka zobiem pilno muti, tās kaktiņos sacirzdamies snaikstījās kukaiņa žokļi.

Dieviete apstājās metrus desmit no mums un noska-

tījās. Naida pilnās acis pievērsās Ziai. “Atdod man abus mazuļus.”

Balss bija čērkstoša un dobja, it kā viņa nebūtu ru­nājusi gadsimtiem ilgi.

Zia burvju nūjiņu un garo nūju ar lauvas galvu sa­lika krustā. “Es esmu stihiju pavēlniece, Pirmās nomas rakstvede. Pazūdi, vai tiksi iznicināta.”

Serketa sacirta žokļus ļaunā smīnā. Daži no skor­pioniem metās uzbrukumā, bet, kolīdz pirmais no tiem pieskārās mūsu aizsargaplim, tā aizdegās un pārvērtās pelnos. Ticiet man, nekas nesmird riebīgāk par degošu skorpionu.

Pārējie pretekļi atkāpās, rāpodami visapkārt dievie­tei un līzdami augšā pa viņas kājām. Trīcēdama es pama­nīju, ka tie rāpjas viņai zem drēbēm. Pāris sekundēs visi skorpioni bija pazuduši viņas drēbju ielokos.

Šķita, ka aiz Serketas sabiezē tumsa, it kā viņa mestu milzīgu ēnu. Tad ēna pacēlās gaisā, un pāri Serketas gal­vai liecās milzīga skorpiona aste. Tā triecās mums virsū zibenīgā ātrumā, bet Zia pacēla nūju, un skorpiona dze­lonis pret to atsitās nočūkstēdams. No Zias nūjas cēlās tvaiki, un gaisā sāka ost pēc sēra.

Zia novēcināja nūju pret dievieti, un Serketas stāvs uzliesmoja. Dieviete iekliegusies kāpās atpakaļ, bet uguns nodzisa gandrīz nekavējoties. Serketas drānas gan bija apsvilušas, bet viņa pati šķita drīzāk saniknota, nevis cietusi.

“Tavs laiks ir pagājis, burve. Māja ir vāja. Sets iznici­nās šo zemi.”

Zia aizsvieda savu nūju kā bumerangu. Tā ietriecās skorpiona astē un uzsprāga žilbinošās uguns liesmās. Serketa spruka atpakaļ, uz brīdi novērsās, un tajā brīdī Zia no piedurknes izvilka kaut ko sīku — ieslēpjamu plaukstā.

Viņa svieda nūju, lai novērstu uzmanību, es nodo­māju. Burvja viltība.

Tad Zia izdarīja kaut ko neapdomīgu — izlēca no burvju apļa, ko mums bija piekodinājusi nedarīt.

“Zia!” Kārters iesaucās. “Vārti!”

Atskatījos, un man sirds gandrīz stājās pukstēt. Tempļa ieeja bija pārvērtusies stāvā smilšu tunelī, es it kā skatījos apgāzta smilšu pulksteņa piltuvē. Jutu, kā tas mani velk pie sevis ar maģisku spēku.

“Es tur iekšā nelīdīšu,” es uzstāju, bet vēl viens gais­mas uzliesmojums pievērsa manu uzmanību Ziai.

Viņas abas ar dievieti bija uzsākušas bīstamu deju. Zia griezās un virpuļoja ar savu degošo nūju, un it viss, kam viņa pieskārās, iedegās spožās liesmās. Bija jāat­zīst — viņa bija gandrīz tikpat gracioza un iespaidīga kā Basteta.

Uzbrāzās dīvaina vēlme palīdzēt. Es gribēju— īste­nībā pat ļoti gribēju — izkāpt no apļa un iesaistīties cīņā. Vēlme, protams, bija pilnīgi traka. Ko es būtu va­rējusi iesākt? Bet es jutu, ka es nevaru — nedrīkstu — lēkt vārtos, nepalīdzējusi Ziai.

“Seidij!” Kārters mani sagrāba un pavilka atpakaļ. Pašai nemanot, biju gandrīz jau pārkāpusi pāri krīta ap­lim. “Kas tev padomā?”

Es nezināju, ko teikt, bet skatījos uz Ziu un tādā kā transā nomurmināju: “Viņa izmantos lentas. Tas neno­strādās.”

“Ko?” Kārters pieprasīja. “Nāc, mums jāiet cauri vārtiem!”

Tad Zia pavēra plaukstu, un gaisā uzlidoja mazas, sarkanas auduma stērbelītes. Lentas. Kā es to zināju? Tās locījās kā dzīvas būtnes — kā zuši ūdenī — un sāka augt lielākas.

Serketa joprojām sargājās no uguns un centās izvai­rīties no Zias. Sākumā viņa laikam pat nemanīja lentas, kas auga lielākas, līdz bija vairākus metrus garas. Sa­skaitīju piecas, sešas, septiņas lentas. Tās lidoja apkārt, ieskaujot Serketu, un viņas ēnu skorpionam šāvās cauri kā tukšai ilūzijai. Visbeidzot tās apvijās ap Serketu, kājas un rokas piesaistot pie auguma. Dieviete iekliedzās, it kā lentas viņu dedzinātu. Viņa nokrita uz ceļiem, un ēnu skorpions pagaisa tintei līdzīgā miglā.

Zia apstājās. Viņa pielika savu nūju dievietei pie se­jas. Lentas iemirdzējās, un dieviete sāpēs iešņācās, bārstī­dama lāstus nezināmās mēlēs.

“Es tevi sasēju ar Hatoras septiņām lentām,” Zia teica. “Atbrīvo savu saimniekorganismu, vai arī tava būtība degs mūžam.”

“Tava nāve ilgs mūžam!” Serketa nošņācās. “Tu esi da­būjusi Setu par ienaidnieku!”

Zia sagrieza nūju, un Serketa raustīdamās un kūpē­dama novēlās uz sāniem.

“Es… ne…” dieviete šņāca. Bet tad melnās acis vērtās piena baltas, un viņa palika nekustīgi guļam.

“Vārti!” Kārters brīdināja. “Zia, nāc! Man liekas, tie veras ciet!”

Viņam bija taisnība. Izskatījās, ka smilšu tunelis grie­žas lēnāk. Tā maģiskais pievilkšanas spēks vairs nešķita tik spēcīgs.

Zia piegāja pie nokritušās dievietes, pieskārās viņas pierei, un no Serketas mutes sāka celties melni dūmi. Serketa pārvērtās un saruka mazāka, līdz mēs raudzījā­mies uz pavisam citādu sarkanajās lentās ietītu sievieti. Arī šai bija bāla āda un tumši mati, bet viņa nemaz nelī­dzinājās Serketai. Izskatījās pavisam parasta.

“Kas viņa tāda ir?” es jautāju.

“Serketas ķermeņa īpašniece,” Zia teica. “Nabaga mirstīgā, kas…”

Viņa pēkšņi paslēja galvu. Melnā migla vairs negaisa. Tā atkal kļuva biezāka un tumšāka un lēnām ietērpās veidolā.

“Nevar būt,” Zia nomurmināja. “Lentas ir pārāk spē­cīgas. Serketa nevar iemiesoties kur citur, ja vien…”

“Viņa tieši to šobrīd dara!” Kārters kliedza. “Un mūsu izeja veras ciet! Ejam!”

Es nespēju noticēt, ka viņš ir gatavs lēkt iekšā kus­tīgā smilšu sienā, bet redzēju, ka melnais mākonis pār­vēršas ļoti niknā skorpionā, kas bija divstāvu mājas augstumā, un tad izšķīros.

“Nāku!” es iesaucos.

“Zia!” Kārters kliedza. “Uz karstām pēdām!”

“Iespējams, ka tev ir taisnība,” burve nolēma. Viņa pa­griezās, un visi kopā mēs skriešus ielēcām smilšu virpulī.