Sarkanā piramīda

15 Dievišķa dzimšanas dienas balle

Kārteru aizveda uz citu guļamvietu, tāpēc nezinu, cik saldi viņš gulēja. Bet es ne acu neaizvēru.

Būtu pieticis tikai ar Zias komentāru par pārbaudī­juma nokārtošanu vai nāvi, taču arī meiteņu kopmītnes nebūt nebija tik stilīgas kā Amosa savrupmāja. Akmens sienas bija mitras. Pa griestiem lāpu gaismā dejoja baigu ēģiptiešu briesmoņu bildes. Man ierādīja ļodzīgu gultu, un pārējās meitenes, kas šeit bija uz apmācībām — jaun­uzņemtās, kā Zia viņas sauca, — bija daudz jaunākas par mani. Tāpēc, kad vecā kopmītņu uzraudze lika iet gulēt, viņas klausīja uz vārda.. Uzraudze novēcināja roku, un lāpas izdzisa. Viņa aizvēra aiz sevis durvis, un es dzirdēju, kā noklikšķ slēdzenes.

I.ieliski. Ieslodzīta bērnudārza pagrabā.

Blenzu tumsā, līdz dzirdēju, ka tās citas šņāc. Neat­stājās viena doma: vēlēšanās, ko es nespēju valdīt. Vis­beidzot izslīdēju no gultas un uzāvu zābakus.

Aiztaustījos līdz durvīm. Paraustīju durvju kliņķi.

Tās tiešām bija aizslēgtas. Sagribējās tām iespert, bet tad atcerējos, ko Zia izdarīja Kairas lidostas slotu skapī.

Es pieliku plaukstu pie durvīm un nočukstēju: sahad.

Slēdzene noklikšķēja. Durvis atvērās. Noderīgs triks.

Gaiteņi bija tumši un tukši. Izskatījās, ka Pirmajā nomā naktsdzīve nav no rosīgajām. Es lavījos cauri pil­sētai uz to pusi, no kuras bijām nākuši, un neredzēju neko citu, kā pāris kobru, kas pārslīdēja pāri ceļam. Pēc pēdējo pāris dienu notikumiem tas mani nemaz nesa­trauca. Iedomājos, ka varbūt vajadzētu uzmeklēt Kārteru, bet es nezināju, kurp viņš tika aizvests, un vispār gribēju visu nostrādāt viena pati.

Pēc mūsu pēdējā strīda Ņujorkā es īsti nesapratu, ko jūtu pret savu brāli. Ja iedomājos, ka viņš varētu ap­skaust manu dzīvi, kamēr pats varēja ceļot pa pasauli kopā ar tēti — nu, piedod! Un viņš uzdrīkstējās nosaukt manu dzīvi par normālu? Jā, labi, man bija pāris draugu skolā, piemēram, Emma un Lizija, bet mana dzīve ne­pavisam nebija viegla. Ja Kārters sastrādāja ko stulbu vai satika cilvēkus, kas nepatīk, viņš varēja vienkārši doties tālāk! Man bija jāpaliek, kur esmu. Neielaižoties garos skaidrojumos par to, cik dīvaina ir mana dzīve, es nevarēju atbildēt uz tik vienkāršiem jautājumiem kā “Kur ir tavi vecāki?” vai “Ko dara tavi vecāki?” vai pat “No kurienes tu esi?” Es vienmēr biju tā citādā meitene. No jauktās rases; amerikāniete, kas nav amerikāniete; meitene, kurai mamma mirusi; meitene, kuru pametis tētis; meitene, kas nemācēja uzvesties klasē; meitene, kas nespēja koncentrēties mācībām. Pēc kāda laika nā­kas iemācīties, ka iejukšana pūlī vienkārši nedarbojas.

Ja cilvēki uz mani blenž, es labāk pieraudzīšu, lai ir, uz ko blenzt. Sarkanas šķipsnas matos? Kāpēc ne! Armijas zābaki un skolas forma? Pavisam noteikti. Direktors saka: “Nāksies zvanīt taviem vecākiem, jaunā dāma.” Es saku: “Lai jums veicas.” Kārters nezināja neko par manu dzīvi.

Bet pietiks par to. Svarīgākais, ka šo konkrēto izpēti es izlēmu veikt viena pati un, pāris reižu nomaldījusies, tomēr atradu atpakaļceļu uz Laikmetu zāli.

Tu droši vien gribi zināt, kas man bija padomā? Es pavisam noteikti negribēju vēlreiz satikt ne ļauno monsinjoru, ne baiso, veco Salamandera kungu.

Gribēju redzēt tos attēlus — tos, ko Zia sauca par atmiņām.

Es atvēru bronzas durvis. Izskatījās, ka zāle ir pa­mesta. Ugunsbumbas pa gaisu nelidinājās. Nekur ne­manīja spīdošos hieroglifus. Bet starp kolonnām jopro­jām mirguļoja attēli, izgaismodami zāli dažādās krāsās.

Es paspēru pāris nervozu soļu.

Es gribēju vēlreiz redzēt Dievu laikmetu. Kaut kas tajos attēlos mani satrauca pirmajā reizē, kad gā­jām cauri zālei. Es zinu, Kārters domāja, ka es esmu ieslīgusi bīstamā transā, un Zia brīdināja, ka tie attēli atmiekšķēšot man smadzenes, bet radās sajūta, ka viņa tikai cenšas mani iebiedēt. Es jutu saikni ar tiem attēliem, it kā tur slēptos atbilde — svarīga, man nepieciešama.

Nokāpu no paklāja un tuvojos zeltainās gaismas aiz­karam. Es redzēju vēja dzītas smilšu kāpas, negaisa mā­koņus savelkamies debesīs, Nīlā peldošus krokodilus. Es redzēju zāli, pilnu ar cilvēkiem. Es pieskāros attēlam.

Un pēkšņi es atrados dievu pilī.

Milzīgi radījumi ņudzēja visapkārt, pārvērzdamies no cilvēkiem dzīvniekos un jaudīgos enerģijas laukos. Telpas vidū stāvēja tronis, un tajā sēdēja liels, musku­ļots, greznā melnā tērpā ģērbies afrikānis, no vaiga iz­skatīgs un ar siltu skatienu. Rokas izskatījās tik stipras, ka ar tādām varētu skaldīt akmeņus.

Pārējie dievi visapkārt baudīja svinības. Skanēja mū­zika — tik skaļa, ka trīcēja gaiss. Viņam blakus stāvēja skaista sieviete baltā tērpā, vēders bija izspiedies, it kā viņa būtu pāris mēnešu stāvoklī. Sievietes aprises no­raustījās: dažbrīd šķita, ka viņai ir krāsaini spārni. Tad viņa pagriezās šurp, un man aizrāvās elpa. Viņai bija manas mammas seja.

Neizskatījās, ka viņa mani redz. Vispār neviens no dieviem mani nemanīja līdz brīdim, kad man aiz mu­guras atskanēja balss: “Vai tu esi spoks?”

Apcirtusies ieraudzīju izskatīgu, apmēram sešpa­dsmit gadu vecu puisi melnā. Āda viņam bija gaiša, bet acis brūnas tāpat kā vīram, kas sēdēja tronī. Viņa mel­nie mati bija gari un sabužināti — diezgan mežonīgi, bet man tas patika. Puisis piešķieba galvu, un es beidzot atjēdzos, ka viņš man bija uzdevis jautājumu.

Centos izgudrot, ko teikt. Piedodiet? Sveiki? Preci mani? Jebkas būtu noderējis. Bet spēju tikai pakratīt galvu.

“Tātad neesi spoks?” viņš teica. “Varbūt baV’ Viņš pamāja uz troņa pusi. “Skaties, bet neiejaucies.”

Uz troni skatīties pēkšņi nemaz tik ļoti nekārojās, bet puisis melnā izgaisa pustumsā un pazuda, un nu vairs nekas nenovērsa uzmanību.

“Izīda,” bilda troni sēdošais vīrietis.

Sieviete stāvokli viņu uzlūkoja un pasmaidīja. “Mans kungs, Ozīris. Daudz laimes dzimšanas dienā!”

“Paldies, mīļā. Un drīz mēs svinēsim mana dēla, va­renā Hora dzimšanu! Viņa jaunā inkarnācija būs līdz šim varenākā. Viņš pasaulē nesīs mieru un labklājību.” Izīda saņēma vīra roku. Mūzika turpināja skanēt, dievi svinēja, un gaiss virmoja kā dejā.

Pēkšņi atvērās pils durvis. Karsts vējš nošūpoja lāpu liesmas.

Zālē ienāca vīrietis — garš un spēcīgs, gandrīz kā Ozlrisa dvīņubrālis, bet āda viņam bija tumši sarkana, mugurā drēbes asins krāsā, un viņam bija smaila bārda. Viņš izskatījās pēc cilvēka, tikai ne tad, kad smaidīja. Tad viņa zobi pārvērtās ilkņos, seja pārvērtās — pa pu­sei cilvēka, pa pusei vilka seja. Ar pūlēm novaldījos, lai neiekliegtos, jo to seju es biju redzējusi.

Dejas pierima. Mūzika apklusa.

Ozīriss piecēlās no troņa. “Set,” viņš draudīgi nopra­sīja, “kāpēc nāc?”

Sets iesmējās, un saspringums telpā atslāba. Par spīti ļaunīgajām acīm, smiekli viņam bija brīnišķīgi — ne­maz nelīdzinājās šaušalīgajam troksnim Britu muzejā. Tie bija bezrūpīgi un draudzīgi, it kā viņš nedomātu neko ļaunu.

“Ierados svinēt sava brāļa dzimšanas dienu!” viņš paziņoja. “Un esmu atvedis prieku.”

Viņš pamāja uz durvīm. Ienāca četri milzīgi viri ar vilku galvām, nesdami dārgakmeņiem rotātu zelta zārku.

Man sirds iepukstējās straujāk. Zārks bija tas pats, kurā Sets ieslodzīja manu tēti Britu muzejā.

Nē! Es gribēju kliegt. Netici viņam!

Bet sanākušie dievi dvesa vien, apbrīnojot zārku, kas bija rotāts ar hieroglifiem zeltā un sarkanā, un apdari­nāts ar rubīniem un opāliem. Vilku vīri nolika kasti zemē, un es redzēju, ka tai nav vāka. Kastes iekšpuse bija izklāta ar melnu linu.

“Šī guļamkaste,” Sets paziņoja, “ir manu labāko mākslinieku darinājums, un tās izgatavošanā izmantoti paši dārgākie materiāli. Tās vērtība nav izmērāma. Ja dievs tajā guļ kaut vai tikai vienu nakti, desmitkārt pie­ņemas spēkā! Paša gudrība viņu nekad nevils. Viņa spēks nekad nemazināsies. Tā ir dāvana,” — viņš uz­smaidīja Ozīrisam — “vienigajam dievam, kas tajā per­fekti ietilpst!”

Es nebūtu pirmā stājusies rindā, bet dievi metās kas­tei klāt. Viņi stūma cits citu malā, lai tiktu pie zelta zārka. Dažs tajā ierāpās, bet bija par īsu. Citi atkal — daudz par lielu. Neveicās arī tiem, kas izmēģinājās visos veidolos. Burvju kaste par viņiem it kā smējās. Dievi dusmojās un purpināja, un grūda cits citu malā, lai iz­mēģinātu veiksmi.

Uzlūkojis Ozīrisu, Sets labsirdīgi iesmējās. “Nu, brāl, pagaidām mums uzvarētāja nav. Vai pamēģināsi? Tikai labākie no dieviem spēj to paveikt.”

Ozīrisam iemirdzējās acis. Acīmredzot nekāds prāta dievs viņš nebija, jo bija pilnībā pārņemts ar kastes skaistumu.Visi pārējie dievi cerīgi vērās šurp, un es no­jautu, ko viņš domā: ja viņš ietilptu kastē, tā būtu lie­liska dzimšanas dienas dāvana. Pat gaviļnieka ļaunajam brālim Setam būtu jāatzlst patiesais dievu valdnieks.

Vienīgi Izīda šķita satraukusies. Viņa uzlika roku vīram uz pleca. “Nedari to, mans kungs. Sets nenes dā­vanas.”

“Es jūtos aizvainots!” Sets izklausījās patiesi aiz­skarts. “Vai es nevaru svinēt sava brāļa dzimšanas dienu? Vai mēs esam tik attālinājušies, ka es pat nevaru atvai­noties valdniekam?”

Ozīriss uzsmaidīja Izīdai. “Dārgā, tā ir tikai spēle. Tev nav no kā bīties.”

Viņš piecēlās no troņa. Dievi aplaudēja, kad viņš tu­vojās kastei.

“Visi klanieties Ozīrisam!” Sets iesaucās.

Dievu valdnieks iesēdās kastē un, kad paskatījās uz manu pusi, uz īsu brīdi viņam bija mana tēva seja.

Nē\ Es vēlreiz nodomāju. Nedari to\

Bet Ozīriss nogūlās. Zārks derēja kā uzliets.

Dievi uzgavilēja, bet, pirms Ozīriss paguva piecelties, Sets sasita plaukstas. Virs kastes parādījās zelta vāks un ar skaļu troksni uzkrita tai virsū.

Ozīriss dusmās iekliedzās, bet kliedzieni skanēja ap­slāpēti.

Vākam priekšā aizslēdzās slēdzenes. Citi dievi metās uz priekšu, lai iejauktos, — atkal uzradās pat tas puisis, ko satiku iepriekš, — bet Sets bija ātrāks. Viņš piecirta kāju tik stipri, ka akmens grīda notrīcēja. Dievi paklupa cits pār citu kā domino kauliņi. Vilku vīri izvilka savus šķēpus, un dievi bailēs atkāpās.

Sets izteica burvju vārdu, un gaisā parādījās milzīgs katls, kurā kaut kas vārījās. Tas apgāzās un pāri zārkam izlēja kausētu svinu, aizsprostojot to ciet un, visticamāk, uzkarsējot zārka iekšieni līdz tūkstoš grādiem.

“Nelieti!” Izīda iekliedzās. Viņa tuvojās Setam un sāka skaitīt lāstu, bet tas pacēla roku. Izīda pacēlās virs grīdas un ar rokām skrāpēja sev seju. Viņas lūpas bija sakniebtas kā cīņā ar neredzamu žņaudzēju.

“Ne šodien, jaukā Izīda,” Sets nomurrāja. “Šodien es esmu valdnieks. Un tavs bērns nekad nepiedzims!”

Pēkšņi no pūļa izskrēja cita dieviete — slaika sieviete zilā tērpā. “Vīrs, nē!”

Viņa nogrūda Setu gar zemi, un viņš uz brīdi izlaida grožus no rokām. Izīda nokrita uz grīdas un strauji ievilka elpu. Otrā dieviete iesaucās: “Bēdz!”

Izīda pietrūkusies metās skriešus.

Sets piecēlās kājās. Man likās, viņš sitīs dievietei zilajā kleitā, bet Sets tikai nošņācās. “Stulbā sieva! Kura pusē tu esi?”

Viņš vēlreiz piesita kāju, un zeltītais zārks ieslīga grīdā.

Sets dzinās pakaļ Izīdai. Pie pils robežas Izīda pārvēr­tās mazputniņā un aizlaidās. Sets izšāva dēmona spārnus un metās viņai pakaļ.

Tad pēkšņi es biju tas putns. Es biju Izīda, kas izmi­sīgi lidoja pāri Nīlai, jutu Setu aiz muguras — tuvoja­mies. Tuvojamies.

Tev jāizbēg, Izīdas balss skanēja man galvā. Atrieb Ozirisu. Kronē Horu par valdnieku!

Brīdī, kad man likās, ka sirds nupat pārsprāgs, es sa­jutu roku sev uz pleca. Attēli pagaisa.

Vecais skolotājs Iskanders stāvēja man blakus ar raižpilnu vaigu. Mirdzoši hieroglifi dejoja viņam apkārt.

“Piedod, ka iejaucos,” viņš ierunājās nevainojamā angļu valodā. “Bet tu gandrīz nomiri.”

Tad man kājas sagrīļojās, un es zaudēju samaņu.

Kad atmodos, biju saritinājusies pie Iskandera kā­jām uz pakāpiena pie tukšā troņa. Mēs zālē bijām vieni paši, un tā bija tumša, spīdinājās vien hieroglifi, kas vir­puļoja visapkārt.

“Esi sveicināta atpakaļ,” viņš teica. “Tev laimējies, ka izdzīvoji.”

Par to es drusku šaubījos. Sajūta bija tāda, ka galva būtu vārīta eļļā.

“Atvainojos,” es teicu. “Es negribēju…”

“Skatīties uz attēliem? Un tomēr tu to darīji. Tavs ba pameta ķermeni un iegāja pagātnē. Vai tevi neviens ne­brīdināja?”

“Brīdināja,” es atzinu. “Bet… tie attēli mani pievilka.” “Mmm.” Iskanders skatījās tālumā, kā atcerēdamies kaut ko no seniem laikiem. “Tiem ir grūti pretoties.”

“Jūs runājat nevainojamā angļu valodā,” es iemi­nējos.

Iskanders pasmaidīja. “Kā tu zini, ka es runāju an­gliski? Varbūt tu runā grieķiski.”

Es cerēju, ka viņš joko, bet kas to lai zina. Viņš šķita tik vārs un laipns, un tomēr… bija sajūta, ka sēžu blakus atomreaktoram. Bija sajūta, ka viņā slēpjas vairāk briesmu, nekā es gribēju zināt.

“Jūs taču neesat tik vecs?” es jautāju. “Es domāju — tik vecs, lai atcerētos Ptolemaja laikus?”

“Es esmu tieši tik vecs, mana dārgā. Es piedzimu Kleopatras VII valdīšanas laikā.”

“Nu, piedodiet.”

“Goda vārds. Man nācās pieredzēt Ēģiptes pēdējās dienas, pirms tā muļķa valdniece atdeva mūsu valsti romiešiem. Es biju pēdējais burvis, kas izgāja apmācību, pirms Dzīvības mājai nācās noiet pagrīdē. Zudībā aiz­gāja daudzi no mūsu vērtīgākajiem noslēpumiem, ieskaitot burvestības, ko mans skolotājs izmantoja, lai paildzinātu manu mūžu. Burvji arī mūsdienās dzīvo ilgi — dažkārt pat gadsimtiem ilgi —, bet es esmu dzī­vojis jau divas tūkstošgades.”

“Tad tu esi nemirstīgs?”

Smiekls pārgāja kāsā. Sakņupis viņš piegrūda plauk­stu pie mutes. Es gribēju viņam palīdzēt, bet nezināju — kā. Spīdošie hieroglifi visapkārt nomirgojuši apdzisa.

Beidzot klepus rimās.

Viņš ievilka elpu. “Ne tuvu nemirstīgs, mīļā. Īste­nībā…” Balss noklusa. “Bet tas nav svarīgi. Ko tu redzēji savā vīzijā?”

Droši vien vajadzēja klusēt. Es negribēju, lai mani pārvērš par kukaini tāpēc, ka esmu pārkāpusi kaut kā­dus noteikumus, un tas, ko redzēju, mani pārbiedēja — it īpaši, kad pārvērtos mazputniņā. Bet bija grūti turē­ties pretī Iskandera laipnībai. Es viņam visu izstāstīju. Nu, gandrīz visu. Noklusēju par smuko puisi, un jā, es zinu, ka tas ir muļķīgi, bet man bija kauns. Nospriedu, ka pa daļai vainojama mana trakā iztēle, jo seno ēģip­tiešu dievi nevarēja būt tik izskatīgi.

Iskanders brīdi sēdēja, sizdams spieķi pret pakāpie­niem. “Tu redzēji ļoti senus notikumus, Seidij: kā Sets ar varu pārņēma Ēģiptes troni. Viņš paslēpa Ozīrisa zārku, un Izīda pārmeklēja visu pasauli, lai to atrastu.”

“Tad viņa to atguva?”

“Ne gluži. Ozīriss tika atdzīvināts — bet tikai mirušo pasaulē. Viņš kļuva par mirušo valdnieku. Kad viņu dēls Hors bija liels, viņš izaicināja Setu uz cīņu par Ēģiptes troni un pēc daudzām sīvām kaujām viņu uz­veica. Tāpēc Horu sauca par Atriebēju. Kā es teicu — sens stāsts, bet tāds, ko dievi laika gaitā atkārtojuši ne reizi vien.”

“Atkārtojuši?”

“Dievi klausa ieradumam. Zināmā mērā viņi ir ļoti paredzami: vienas un tās pašas nesaskaņas un greizsir­dība uznirst atkal un atkal. Mainās vienīgi notikumu vieta un saimniekorganismi.”

Atkal tas pats vārds: saimniekorganisms. Es iedomā­jos to nabadzīti Ņujorkas muzejā, kas bija pārvērtusies Serketā.

“Manā vīzijā,” es teicu, “Izīda un Ozīriss bija precē­jušies. Hors grasījās dzimt kā viņu dēls. Bet citā stāstā, ko man stāstīja Kārters, viņi visi trīs bija brāļi un māsa, debesu dievietes bērni.”

“Jā,” Iskanders piekrita. “Kāds, kam dievu būtība ir sveša, to sauktu par neizdibināmību. Viņi nespēj staigāt pa zemes virsu savā patiesajā veidolā — katrā ziņā ne ilgāk kā pāris brīžu. Viņiem ir nepieciešami saimniek­organismi.”

“Tu runā par cilvēkiem.”

“Vai spēcīgi priekšmeti, tādi kā statujas, talismani, pieminekļi, tie vai citi mašīnu modeļi. Bet viņi dod priekš­roku cilvēkiem. Redzi, dieviem ir brīnumainas spējas, bet tikai cilvēki ir radoši. Cilvēkiem piemīt spēja mainīt vēsturi, nevis to tikai atkārtot. Cilvēki spēj… kā jūs to mūsdienās sakāt… domāt platāk.”

“Plašāk,” es izlaboju.

“Jā. Cilvēka radošā gara un dievu spēka apvienojums var būt diezgan vilinošs. Katrā ziņā, kad Ozīriss un Izīda pirmo reizi staigāja pa zemes virsu, viņu saimniekorganismi bija brālis un māsa. Bet mirstīgie saimniekorganismi nav mūžīgi. Tie mirst vai novalkājas. Vēlāk Ozī­riss un Izīda iemiesojās jaunos veidolos — cilvēkos, kas bija vīrs un sieva. Hors, kas iepriekšējā dzīvē bija viņu brālis, piedzima no jauna kā viņu dēls.”

“Sarežģīti,” es teicu. “Un tā kā pretīgi.”

Iskanders paraustīja plecus. “Dievi nedomā par at­tiecībām kā mēs, cilvēki. Viņiem saimniekorganisms ir kā cita drēbju kārta. Tāpēc jau senlaiku mīti šķiet tik sa­mezgloti. Dažreiz dievi ir aprakstīti kā precēts pāris, brāļi un māsas vai vecāki un bērni, un tas ir atkarīgs no viņu saimniekorganismiem. Faraonu dēvēja par dzīvo dievu. Ēģiptologi tos uzskata par mītiem, bet īstenībā daudzos gadījumos tā arī bija. Varenākie faraoni kļuva par dievu — lielākoties Hora — saimniekorganismiem. Viņš tiem deva spēku un gudrību un ļāva tiem izveidot Ēģipti par varenu impēriju.”

“Bet tas taču ir labi, vai ne? Kāpēc ir aizliegts uz­ņemt sevī dievu?”

Iskandera seja satumsa. “Dievu vēlmes nesaskan ar tām, ko lolo cilvēki, Seidij. Viņi var pārmākt savu saimniekorganismu un tiešā nozīmē izdedzināt to no iekš­puses. Tāpēc daudzi saimniekorganismi mirst jauni. Tutanhamons, nabaga zēns, nomira deviņpadsmit gadu vecumā. Ar Kleopatru VII bija vēl ļaunāk — viņa mēģi­nāja iemiesot Izīdu, bet nezināja, kā to panākt, un tas laupīja viņai prātu. Sendienās Dzīvības māja mācīja lie­tot dievišķo maģiju. Jaunuzņemtie varēja mācīties no Hora, Izīdas, Sehmetas vai daudziem citiem dieviem un ieprasties vadīt viņu enerģiju. Tolaik mums bija daudz vairāk jaunuzņemto.”

Iskanders aplaida skatu visapkārt, tukšo zāli it kā iztēlodamies pilnu ar burvjiem. “Daži lietpratēji spēja izsaukt dievus uz noteiktu laiku. Citi mēģināja iemiesot viņu garus… kā nu kuro reizi izdevās. Galvenais mērķis bija kļūt par dieva aci —mirstīgas un nemirstīgas dvē­seles ideālu kopību. Tikai retajam tas izdevās. Pat ne faraoniem, kas bija dzimuši ar šīm spējām. Daudzus šie centieni iedzina kapā.” Viņš parādīja man savu plauk­stu — tik dziļu dzīvības līniju redzēju pirmoreiz. “Kad Ēģipte beidzot nonāca Romas jūgā, mēs — es — sapratu, ka cilvēcei, mūsu valdniekiem, pat visspēcīgākajiem burvjiem trūkst pietiekami stipras gribas, lai valdītu dievu spēkus. Vienīgie, kas to spēja…” Viņa balss apslāpa. “Kas?”

“Nekas, mīļā. Es kļūstu pļāpīgs. Veca vīra vājība.”

“Tu runā par faraonu asinīm, vai ne?”

Iskanders ieskatījās man acīs. Viņa paša acis vairs neizskatījās aizmiglotas. Tās tīri vai dedzināja. “Tu nu gan esi dūšīga meiča. Līdzinies mātei.”

Man atkrita žoklis. “Jūs viņu pazināt?”

“Protams. Viņa tika šeit apmācīta, tāpat kā tavs tēvs. Tava māte… viņa bija ne vien lieliska zinātniece, bet arī apdāvināta pareģe. Tā ir viena no maģijas grūtākajām nozarēm, un viņa bija pirmā pēc daudziem gadsimtiem, kam piemita šādas spējas.”

“Spēja pareģot?”

“Redzēt nākotni. Tas ir ļoti sarežģīti, un redzējums nekad nav pilnīgi precīzs, bet viņa saredzēja šo to, kas lika griezties pēc padoma… neierastās instancēs. Šo to, kas lika pat šim vecajam vīram apšaubīt sen iedibinātas patiesības…”

Viņš jau atkal ieslīga atmiņu pasaulē, un es vai lecu gaisā, kad tā izdarījās mani vecvecāki, bet, kad tāpat iz­darījās visuspēcīgs burvis, kura rīcībā bija svarīga infor­mācija, es biju gatava vai zemes spert gaisā.

“Iskander?”Viņš pārsteigts paskatījās, it kā būtu aiz­mirsis, ka esmu tepat. “Piedod, Seidij. Ko es gribēju teikt: tev priekšā grūts ceļš, bet tagad esmu pārliecināts, ka tieši tas ceļš tev ejams mūsu visu labā. Brālim būs ne­pieciešams tavs padoms.”

Man sanāca smiekli. “Kārteram nepieciešams pa­doms? Kādā ziņā? Par kādu ceļu tu runā?”

“Visam savs laiks. Soli pa solim.”

Tipiska pieaugušo atbilde. Centos savaldīt dusmas. “Un ja nu man pašai būs nepieciešams padoms?”

“Zia,” viņš nevilcinoties izspēra. “Viņa ir mana la­bākā skolniece un gudra. Kad pienāks īstais brīdis, viņa zinās, kā tev palīdzēt.”

“Nūja,” es mazliet vīlusies teicu. “Zia.”

“Pagaidām tev jāatpūšas, mīļā. Un šķiet, ka arī es beidzot varu doties pie miera.” Viņš izklausījās skumjš, bet atvieglots. Nesapratu, par ko viņš runā, bet man ne­tika dota izdevība apjautāties.

“Žēl, ka pazināmies tik neilgu laiku,” viņš sacīja. “Dusi saldi, Seidija Keina.”

“Bet…”

Iskanders pieskārās manai pierei. Un es iekritu dziļā miegā.