Sarkanā piramīda

25 Mēs laimējam apmaksātu ceļojumu pretī nāvei

kārters

Pārvēršanās par ķirzaku tiešām var pamatīgi sačaka­rēt dienu. Iznācis no ejas, es centos noslēpt, ka jūtos diez­gan draņķīgi.

Tu droši vien domā: beidz, tu taču pārvērties par piekūnu? Kas tur liels? Taču, ja kāds tevi piespiež mainīt veidolu, ir pavisam citādi. Iedomājies sevi atkritumu saspiedējā: viss ķermenis tiek saspiests formā, kas ir mazāka par tavu plaukstu. Tas ir sāpīgi un pazemojoši. Ienaid­nieks iztēlojas tevi kā stulbu, nekaitīgu ķirzaku, tad uztiepj tev savu gribu, pārmācot tavas domas, līdz tev jā­kļūst par to, ko viņš vēlas. Laikam varēja arī būt ļaunāk. Viņš būtu varējis iztēloties mani par augļu sikspārni, taču tik un tā…

Protams, es biju pateicīgs Seidijai par izglābšanu, taču jutos arī kā totāls tizlenis. It kā nepietiktu ar to, ka apkaunoju sevi basketbola laukumā paviānu bara priekšā, biju arī nekam nederīgs kaujas laukā. Varbūt es labi tiku galā ar Leroju, lidostas briesmoni, taču, tiekoties aci pret aci ar pāris burvjiem (turklāt māla), es pirmajās

divās sekundēs tieku pārvērsts par reptili. Kādas gan ir manas izredzes pret Setu?

Es tiku izrauts no šīm domām, kad izkāpām no por­tāla, jo mēs noteikti neatradāmies Tota kabinetā.

Priekšā slējās dabiska lieluma piramida no stikla un metāla, gandrīz tikpat liela kā Gīzas piramīdas. Tālumā vīdēja Memfisas centra panorāma. Mums aiz muguras bija Misisipi upes krasti.

Rietošā saule zeltīja upi un piramīdu. Uz piramīdas priekšpuses pakāpieniem, līdzās sešus metrus augstai faraona statujai, zem kuras bija paraksts RAMZESS LIE­LAIS, Tots bija saposis pikniku ar grilētām ribiņām un krūtiņām, maizi un marinējumiem, un visu iespējamo. Viņš spēlēja ģitāru ar pārnēsājamu pastiprinātāju. Līdzās, aizspiedis ausis, stāvēja Heopss.

“O, forši.” Tots nostrinkšķināja akordu, kas skanēja kā slima ēzeļa pirmsnāves brēciens. “Jūs izdzīvojāt.”

Es sajūsmināts raudzījos piramīdā. “No kurienes tā uzradās? Tu taču to… neuzcēli, ko?” Es atcerējos savu ba ceļojumu uz Seta piramīdu un pēkšņi iedomājos, ka dievi visās ASV būvē sev monumentus.

Tots ieķiķinājās. “Es to neuzcēlu. Memfisas iedzīvo­tāji to uzcēla. Zini, cilvēki nekad pavisam neaizmirsīs Ēģipti. Ikreiz ceļot pilsētu upes krastos, viņi atceras savu, dziļi zemapziņā aprakto mantojumu. Šī ir arēna “Piramīda” — sestā lielākā piramīda pasaulē. To izman­toja kā sporta arēnu… kā sauca to spēli, kas tev patīk, Heops?”

“Aghl” Heopss sašutis atsaucās, un varu saderēt, ka viņš uz mani šķībi paskatījās.

“Jā, basketbolam,” Tots teica. “Taču arēnai pienākuši grūti laiki. Tā jau vairākus gadus ir pamesta. Bet nu vairs ne. Es tajā ievācos. Anhs pie jums?”

Es brīdi šaubījos, vai palīdzēt Totam bija laba ideja, taču mums viņš bija vajadzīgs. Es pasviedu viņam kak­larotu.

“Brīnišķīgi,” viņš teica. “Anhs no Elvisa kapa. Spē­cīga maģija!”

Seidija sažņaudza dūres. “Mēs gandrīz nomirām, pēc tā dzenoties. Tu mūs piemuļķoji.”

“Tā bija nevis muļķošana,” viņš iebilda, “bet gan pārbaudījums.”

“Tie’,' Seidija teica, “tie, šabti..’.’

“Jā, mans gadsimtu labākais veikums. Žēl bija sa­plēst, bet es taču nevarēju jums ļaut piekaut īstus burv­jus? Šabti ir lieliski kaskadieri.”

“Tad tu redzēji visu, kas notika,” es nomurmināju.

“O jā,” Tots pastiepa roku. Viņam plaukstā dejoja divas mazas liesmiņas — burvju būtības, ko redzējām iz­šaujamies šabti no mutes. “Šīs ir… ja tā var teikt — “ierak­stīšanas iekārtas. Es saņēmu pilnu ierakstu. Jūs uzveicāt šabti, tos nenogalinot. Man jāatzīst, Seidij, tu mani patī­kami pārsteidzi. Tu kontrolēji savu maģiju un Izīdu. Bet tev, Kārter, labi izdevās pārvērsties par ķirzaku.”

Man likās, ka viņš par mani ņirgājas. Bet tad pama­nīju viņa acīs patiesu līdzjūtību, it kā mana izgāšanās arī būtu bijis kāds pārbaudījums.

“Kārter, tu vēl sastapsi ļaunākus ienaidniekus,” viņš brīdināja.

“Pat tagad Dzīvības māja pret jums sūta savus labā­kos spēkus. Taču jūs ari sastapsiet draugus, kad to vis­mazāk gaidīsiet.”

Nezinu, kādēļ, bet man šķita, ka viņš runā par Ziu… vai varbūt es tikai vēlējos saskatīt to, kā nebija.

Tots piecēlās un padeva Heopsam ģitāru. Viņš pa­svieda anhu uz Ramzesa statujas pusi, un kaklarota pie­ķērās faraona kaklam.

“Lūdzu, Ramzes,” Tots teica statujai. “Par mūsu jauno dzīvi.”

Statuja vārgi iespīdējās, it kā saulriets būtu uzmirdzējis ar desmitkārtīgu spozmi. Mirdzums izplatījās pa visu piramīdu un pēc tam lēni izdzisa.

“O jā,” Tots prātoja. “Šķiet, ka būšu šeit laimīgs. Nā­kamreiz, bērni, kad jūs mani apciemosiet, man būs daudz lielāka laboratorija.”

Baisa doma, taču es centos nenovērst uzmanību no galvenā.

“Tas nav viss, ko atradām,” es teicu. “Paskaidro io.”

Atritināju zīmējumu ar kaķi un čūsku.

“Tur redzams kaķis un čūska,” Tots atbildēja.

“Paldies, gudrības dievs. Tu to tur noliki, lai mēs at­rastu, vai ne? Tu gribi mums sniegt kādu pavedienu.”

“Kas, es?”

Vienkārši novāc viņu, Hors teica.

Aizveries, es atbildēju.

Vismaz aizvāc ģitāru.

“Kaķis ir Basteta,” es teicu, cenzdamies ignorēt savu iekšējo, psihopātisko piekūnu. “Vai tam ir kāds sakars ar to, kādēļ mūsu vecāki atbrīvoja dievus?”

Tots pamāja uz piknika traukiem. “Vai es teicu, ka mums ir grilēta gaļa?”

Seidija piecirta kāju. “Mums bija noruna, Džehuti!” “Zini… man patīk tas vārds,” Tots prātoja. “Bet ne pārāk, kad tu to izrunā. Cik atceros, mēs sarunājām, ka paskaidrošu, kā izmantot buramvārdu grāmatu. Ar jūsu atļauju?”

Viņš pastiepa roku. Es negribīgi izvilku buramvārdu grāmatu no somas un pasniedzu viņam.

Tots atritināja lapas. “Ai, tas man uzdzen nostalģiju. Tik daudz brūvējumu. Sendienās mēs ticējām rituālam. Lai pagatavotu labu burvestību, dažkārt vajadzēja vairā­kas nedēļas un eksotiskas sastāvdaļas no visas pasaules.” “Mums nav nedēļas,” es teicu.

“Ak, šī mūžīgā steiga,” Tots nopūtās.

“Agh’,' Heopss piekrita, ostīdams ģitāru.

Tots aizvēra grāmatu un atdeva to man. “Seta sakau­šanai ir buramvārdi.”

“To mēs zinām” teica Seidija. “Vai tie viņu iznīcinās uz visiem laikiem?”

“Nē, nē. Taču tie iznīcinās viņa veidolu šajā pasaulē, izraidot viņu dziļi Duātā un samazinot viņa spējas, lai viņš atkal ilgi, ilgi nevarētu parādīties. Visticamāk, uz gadsimtiem.”

“Izklausās labi,” es teicu. “Kā to izlasīt?”

Tots skatījās manī tā, it kā atbilde būtu pašsapro­tama. “To nevar izlasīt tagad, jo vārdi ir izrunājami tikai Seta klātbūtnē. Kad būsiet viņa priekšā, Seidijai jāatver grāmata un jānolasa buramvārdi. Viņa zinās, kas darāms, kad pienāks īstais brīdis.”

“Pareizi,” Seidija teica. “Un Sets tā vienkārši tur mie­rīgi stāvēs, kamēr es nolasu viņam nāves spriedumu.” Tots paraustīja plecus. “Es jau neteicu, ka būs viegli. Lai burvestība iedarbotos, jums būs vajadzīgas arī divas sastāvdaļas: mutiskā sastāvdaļa — Seta slepenais vārds…” “Ko?” es protestēju. “Kā tad lai mēs to dabūjam?” “Pieļauju, ka ar grūtībām. Slepeno vārdu nevar vien­kārši nolasīt no grāmatas. Vārdam jāizskan no paša īpašnieka lūpām, viņa paša izrunā, tikai tad tas jums dos varu pār tā īpašnieku.”

“Lieliski,” es atbildēju. “Tātad mēs vienkārši piespie­žam Setu mums to pateikt.”

“Vai izmānāt to no viņa,” teica Tots. “Vai pierunājat viņu to izrunāt.”

“Citas iespējas nav?” jautāja Seidija.

Tots notrausa tintes traipu no laboratorijas uzsvārča. Hieroglifs pārvērtās kodē un aizplivinājās prom. “Do­māju… jā. Jūs varat palūgt Seta sirdij vistuvāko — to, kura viņu visvairāk mīl. Viņa arī spētu izrunāt Seta vārdu.” “Bet neviens nemīl Setu!” Seidija teica.

“Viņa sieva,” es minēju. “Tā dieviete Neftīda.”

Tots pamāja. “Viņa ir upju dieviete. Varbūt atradīsiet viņu upē.”

“Arvien labāk,” es murmināju.

Seidija sarauktu pieri pablenza uz Totu. “Tu teici, ka ir vēl viena sastāvdaļa?”

“Fiziska sastāvdaļa,” Tots piekrita. “Patiesības spalva.” “Kas tāds?” Seidija jautāja.

Taču es zināju, par ko viņš runā, un man dūša sa­skrēja papēžos.

“Tu domā — no Mirušo valstības.”

Tots pasmaidīja. “Tieši tā.”

“Pagaidi,” Seidija teica. “Par ko viņš runā?”

Es centos apvaldīt bailes. “Pēc nāves senajā Ēģiptē bija jādodas ceļā uz Mirušo valstību,” es skaidroju. “Tas bija ļoti bīstams ceļojums. Beigās cilvēks nonāca Tiesas zālē, kur tā dzīve tika svērta Anubisa svaros: vienā pusē sirds, otrā — patiesības spalva. Ja pārbaudījumu izturēji, sa­ņēmi mūžīgu laimību. Ja ne, briesmonis apēda sirdi un cilvēka eksistence līdz ar to beidzās.”

“Ammits Rijējs,” Tots domīgi novilka. “Piemīlīgs, mazs jaukumiņš.”

Seidija sablisinājās. “Tātad kā tieši mums no tās Tie­sas zāles dabūt spalvu?”

“Varbūt Anubiss būs labā noskaņojumā,” Tots minēja. “Tā gadās apmēram reizi tūkstoš gados.”

“Bet kā lai mēs vispār nonākam Mirušo valstībā?” es jautāju. “Tas ir… nenomirstot.”

Tots pavērās uz rietumu pamali, kur saule krāsojās asinssarkana. “Man domāt, naktī pa upi. Tā vairums cil­vēku nonāk Mirušo valstībā. Es brauktu ar laivu. Anubisu atradīsiet upes galā…” Viņš norādīja uz ziemeļiem, tad pārdomāja un norādīja uz dienvidiem. “Aizmirsu, ka šeit upes tek uz dienvidiem. Viss ir otrādi.”

“Aghl” Heopss pārlaida pirkstus pār ģitāras ladām un nodeva pamatīgu rokenrola frāzi. Tad viņš atraugājās, it kā nekas nebūtu noticis un nolika ģitāru. Mēs ar Seidiju tikai blenzām uz viņu, bet Tots pamāja, it kā paviāns būtu pateicis ko dziļdomīgu.

“Esi drošs, Heops?” Tots jautāja.

Heopss kaut ko atņurdēja.

“Nu, labi.” Tots nopūtās. “Heopss gribot doties jums līdzi. Es teicu, ka viņš var palikt šeit un drukāt manu doktora disertāciju par kvantu fiziku, taču tas viņu ne­interesē.”

“Nevaru iedomāties, kāpēc,” atbildēja Seidija. “Forši, ka Heopss brauks līdzi, bet kur mēs dabūsim laivu?”

“Jūsos rit faraonu asinis,” Tots teica. “Faraoniem vien­mēr ir pieejama laiva. Tikai izmantojiet to prātīgi.”

Viņš pamāja uz upi. Uz krasta pusi pukšķināja vec­modīgs lāpstiņu riteņa tvaikonis, kam no skursteņa plūda dūmi.

“Vēlu jums laimīgu ceļu,” Tots teica. “Uz tikšanos!”

“Mums jābrauc ar fo?” es jautāju. Bet, kad pagriezos, lai paskatītos uz Totu, viņš bija pazudis un paņēmis līdzi arī grilēto gaļu.

“Burvīgi,” Seidija murmināja.

“Agh\” Heopss bija vienisprātis. Viņš paņēma mūs aiz rokām un veda uz krastu.