Sarkanā piramīda

32 krustu vieta

Es pamodos no tā, ka Mafina bija ērti iekārtojusies man uz galvas, murrāja un košļāja man matus. Pirmajā brīdī šķita, ka esmu mājās. Mūždien modos ar Mafinu uz galvas. Tad atcerējos, ka man nav māju un Basteta bija mirusi. Atkal apraudājos.

Nē, norāja Izīdas balss. Vajag sakopot spēkus.

Šoreiz dievietei bija taisnība. Es apsēdos un no sejas notraucu baltās smiltis. Mafina protestēdama ieņaudējās, paspēra divus soļus un tad nolēma iegulties vietā, ko jau biju iesildījusi.

“Tu esi pamodusies, tas labi,” teica Amoss. “Mēs jau grasījāmies tevi modināt.”

Vēl aizvien bija tumšs. Kārters stāvēja uz laivas klāja un ģērbās jaunās lina drānās, atrastās Amosa noliktavā. Heopss pieaulekšoja klāt un uzmurrāja kaķim. Man par pārsteigumu, Mafina ielēca viņa skavās.

“Es Heopsu palūdzu kaķi nogādāt atpakaļ Bruklinā,” teica Amoss. “Viņai te nav ko darīt.”

Heopss ierūcās, bija skaidrs, ka viņam tāds uzde­vums nav tīkams.

“Draudziņ, es tevi saprotu,” teica Amoss. Viņa balss ieskanējās skarbāka; šķita, ka viņš sevi iedomājas par paviānu barvedi. “Tā būs labāk.”

“Agh,” Heopss izgrūda, neskatoties Amosam acīs. Uzmācās nemiers. Atmiņā atausa Amosa vārdi, ka viņa bēgšana varētu būt bijusi Seta viltība. Un Kārtera vīzija: Sets cerēja, ka Amoss mūs nogādās līdz kalnam, lai tur varētu mūs sagūstīt. Ja nu Sets kaut kā ietekmēja Amosu? Man nepatika, ka Heopss jāsūta projām.

No otras puses, neatlika nekas cits, kā pieņemt Amosa palīdzību. Un, kad redzēju Heopsu ar Mafinu rokās, diez vai es spētu pārdzīvot, ja kādu no viņiem nāktos zaudēt. Varbūt Amosam tomēr bija taisnība.

“Vai viņu var tā laist?” es vaicāju. “Vienu pašu?”

“Ak, jā.” solīja Amoss. “Heopsam, tāpat kā visiem paviāniem, piemīt pašiem savas burvju spējas. Ar viņu viss būs kārtībā. Un ja nu…”

Viņš izvilka vaska krokodila figūriņu. “Tā palīdzēs, ja būs vajadzība.”

Es noklepojos. “Krokodils? Pēc visa tā, ko mēs…” “Tas ir Maķedonijas Filips,” paskaidroja Amoss. “Filips ir no vaska?”

“Protams,” teica Amoss. “īstus krokodilus ir pārāk sa­režģīti uzturēt. Un es taču tev teicu, ka viņš ir maģisks.” Amoss pasvieda figūriņu Heopsam, kas to apostīja un ielika pārtikas kulītē. Heopss pēdējo reizi nervozi paskatījās uz mani, bailīgi pašķielēja uz Amosu, tad lēk­šus metās pāri kāpas mugurai, vienā rokā turot kulīti, otrā — Mafinu.

Man nešķita, ka ar vai bez maģijas, viņi spēs te iz­dzīvot. Gaidīju, kad Heopss parādīsies uz nākamās kā­pas kores, taču tā nenotika. Viņš bija pazudis.

“Un tagad,” teica Amoss. “Ja pareizi saprotu no Kārtera teiktā, Sets plāno triecienu rīt saullēktā. Mums ir ļoti maz laika. Kārters gan nepaskaidroja, kā jūs plāno­jat iznīcināt Setu.”

Es palūkojos uz Kārteru un viņa acīs pamanīju brī­dinājumu. Uzreiz sapratu un izjutu pateicību. Tas puika, iespējams, nebija nemaz tik dumjš. Arī viņš neuzticējās Amosam.

“Būs labāk, ja to mēs paturēsim pie sevis,” es noskal­dīju. “Tu pats tā teici. Ja nu Sets tevi ir aprīkojis ar kādu noklausīšanās ierīci vai ko tamlīdzīgu?”

Amoss sakoda zobus. “Tev taisnība,” viņš negribīgi atteica. “Es pats nevaru sev uzticēties. Tas ir tik…. kaiti-

V • »

nosi.

Viņš izklausījās patiešām nomocīts, un es uzreiz sa­jutos vainīga. Jau grasījos pārdomāt un visu viņam iz­stāstīt, taču, kolīdz saskatījāmies ar Kārteru, es aprāvos.

“Mums jādodas uz Fēniksu,” es teicu. “Varbūt pa ce­ļam…”

Ieslidināju roku kabatā un sajutu, ka Nutas vēstule bija pazudusi. Gribēju Kārteram pastāstīt par savu sarunu ar zemes dievu Gebu, taču nevarēju saprast, vai runāties, kad Amoss dzird. Mēs ar Kārteru jau tik daudz dienu bijām vienā komandā, ka sajutu — Amosa klātbūtne man krīt uz nerviem. Kur nu vēl uzticēties vēl kādam! Ak Dievs, nespēju noticēt, ka to pateicu.

Kārters ierunājās. “Mums vajadzētu pieturēt Laskrū-

sesā.”

Nezinu, kurš bija vairāk pārsteigts — es vai Amoss.

“Tas ir tepat,” lēni ierunājās Amoss. “Bet…” Viņš pa­grāba sauju smilšu, nomurmināja buramvārdus, un pa­meta smiltis gaisā. Tā vietā, lai nobirtu, smilšu graudi saformējās un izveidoja bultu, kas norādīja uz dienvid­rietumiem — nelīdzenu kalnu grēdu, kas ēnojās pret apvārsni.

“Tā jau man šķita,” teica Amoss, un smiltis nokrita zemē. “Laskrūsesa nav mums pa ceļam, tas būtu vairāk nekā septiņdesmit kilometru likums pāri tiem kalniem. Fēniksa ir ziemeļrietumos.”

“Septiņdesmit kilometru nav nekas pārāk traks,” es atbildēju. “Laskrūsesa…” Šis nosaukums man šķita dīvaini pazīstams, taču nevarēju atcerēties, kāpēc. “Kārter, kā­pēc turp?”

“Es tikai…” Viņš izskatījās tik apjucis, ka es sa­pratu — tam ir kāds sakars ar Ziu. “Man bija vīzija.”

“Mīlīga?” es uzdrošinājos pavaicāt.

Uzreiz izskatījās, ka viņam rīklē iesprūdusi golfa bum­biņa, un tas stiprināja manas aizdomas. “Man šķiet, mums vajadzētu turp doties,” viņš teica. “Tur mēs atradīsim kaut ko svarīgu.”

“Pārāk riskanti,” atbildēja Amoss. “Tagad, kad jums uz pēdām ir Dzīvības māja, es nevaru ko tādu pieļaut. Mums vajadzētu palikt šeit tuksnesī, prom no pilsētām.”

Un tad pēkšņi: klik. Mans prāts piedzīvoja vienu no tiem brīžiem, kad tas darbojās, kā likts.

“Kārteram taisnība,” es teicu. “Mums vajag turp do­ties.”

Un nu pārsteigts bija mans brālis. “Man ir? Mums vajag?”

“Jā.” Es saņēmos un izstāstīju par savu sarunu ar Gebu.

Amoss no savas žaketes notrausa smiltis. “Intere­santi, Seidij. Taču, kā gan tur iederas Laskrūsesa?”

“Tas ir no spāņiem, vai ne?” es teicu. “Las Cruces. Krusti. Tieši kā Gebs man teica.”

Amoss saminstinājies pamāja. “Kāpiet laivā.”

“Par maz ūdens, ne?” es bildu.

Taču viņam nopakaļ iekāpu laivā. Amoss novilka mē­teli un nomurmināja burvju vārdus. Mētelis acumirklī atdzīvojās, aizpeldēja līdz pakaļgalam un sagrāba stūres ratu.

Amoss man uzsmaidīja, un viņa acis atkal iemirdzē­jās gandrīz pa vecam. “Kam gan vajadzīgs ūdens?”

Laiva nodrebējusi pacēlās debesīs.

Ja Amosam kādreiz apniks būt par burvi, viņš varēs strādāt par laivinieku. Skats pār kalniem bija elpu aiz­raujošs.

Iesākumā man tuksnesis salīdzinājumā ar zaļo An­gliju šķita neauglīgs un pretīgs, taču nu es sāku novērtēt tuksneša stingo skaistumu, īpaši naktīs. Kalni kā tumšas salas cēlās gaismu jūrā. Vēl nekad nebiju redzējusi tik daudz zvaigžņu, un sausais vējš smaržoja pēc salvijas un priedes. Laskrūsesa bija izplājusies ieplakā — kā mir­dzošs ielu un kvartālu deķis.

Kad bijām tuvāk, ievēroju, ka pilsēta nav nekas īpašs. Tikpat labi tā varēja būt Mančestra vai Svindona, vai jebkura cita vieta, taču Amoss mūsu kuģi vadīja uz pilsētas dienvidiem, uz reģionu, kas bija daudz senāks — ar ķieģeļu ēkām un zaļām alejām.

Kad sākām nolaisties, es nervozēju.

“Vai mūsu lidojošo laivu nepamanīs?” es vaicāju. “Es zinu, ka maģiju ir grūti saskatīt, bet…”

“Šī ir Ņūmeksika,” teica Amoss. “Te vienā laidā re­dzēti NLO.”

Mēs nolaidāmies uz nelielas baznīciņas jumta.

Uzmācās sajūta, ka mēs esam atgriezušies pagātnē vai kāda vesterna uzņemšanas laukumā. Pilsētas laukums bija apbūvēts ar ģipša ēkām — tāds indiāņu ciemats. Ielas bija gaišas un ļaužu pilnas — izskatījās pēc kaut kādiem svētkiem — tirgotāji piedāvāja sarkanos pipa­rus, indiāņu deķus un citus retumus. Blakus kaktusu pudurim bija novietoti veci pasta rati. Uz laukuma ska­tuves vīri ar lielām ģitārām un skaļām balsīm spēlēja mariači mūziku.

“Šī ir vēsturiska vieta,” teica Amoss. “Man šķiet, to dēvē par Mesilu.”

“Un Ēģipte arī pārstāvēta, vai ne?” es nedroši pavai­cāju.

“Ai, senajām Meksikas kultūrām un Ēģiptei ir ļoti daudz kopīga,” atteica Amoss, pagrābdams mēteli no stūresrata. “Taču par to parunāsim kādu citu dienu.”

“Paldies Dievam,” es nomurmināju. Tad ievilku gaisu nāsīs un saodu kaut ko savādu, bet patīkamu — kā ceptu maizi un kūstošu sviestu, tikai asāku, gardāku. “Esmu izsalkusi kā vilks.”

Necik ilgi, laukumā uzgājām pašceptas tortiljas. Mīlīt, cik tās bija garšīgas! Man šķiet — Londonā ari ir pa kādam meksikāņu restorānam. Mums taču ir viss. Taču es nekad nebiju kādā no tiem bijusi, un šaubos, ka tur tortiljas garšo tik debešķīgi.

Branga sieva baltā kleitā ar miltainām rokām izrul­lēja miklas pikas, saplacināja tās un cepa tortiljas karstā pannā, un pasniedza tās mums papīra salvetēs. Nevaja­dzēja ne sviestu, ne ievārījumu — neko. Tās bija tik gar­das, ka pašas kusa mutē. Liku Amosam samaksāt vismaz par duci tikai man vienai.

Arī Kārters priecājās, līdz pie cita kioska pagaršoja sarkanā čili tamales. Man šķita, ka viņa seja eksplodēs. “Karsts!” viņš iesaucās. “Dzert!”

“Uzēd kādu tortilju,” ieteica Amoss, ar pūlēm valdot smieklus. “Maize dedzināšanu nodzen labāk par ūdeni.” Es pati ari nogaršoju tamales, un man tās šķita lielis­kas, pat ne tik asas kā kārtīgs karijs. Kārters vienkārši kārtējo reizi izrādījās ņuņņa.

Visai drīz mēs bijām paēduši un pastaigājāmies pa ieliņām, meklējot… es pat nezinu, ko īsti. Tas bija zemē nomests laiks. Saule jau rietēja, un zināju, ka šī mums visiem būs pēdējā nakts, ja neapturēsim Setu, taču man nebija ne mazākās nojausmas, kamdēļ Gebs man lika do­ties uz šejieni. Tu atradīsi to, kas tev visvairāk nepiecie­šams. Ko tas nozīmēja?

Pārlūkoju pūli un nejauši saskatījos ar gara auguma tumšmatainu puisi. Pār muguru pārskrēja trīsas — Anu­biss? Ja nu viņš sekoja man, lai pārliecinātos, ka esmu drošībā? Jau nu viņš bija tas, kas man visvairāk nepie­ciešams?

Brīnišķīga doma, tikai tas nebija Anubiss. Es norāju sevi par domu, ka man tā varētu veikties. Turklāt Kārteram Anubiss bija parādījies kā briesmonis ar šakāļa galvu. Varbūt tas izskats, kādā Anubisu redzēju es, bija acu apmāns — triks, kas diezgan labi nostrādāja.

Es par to prātoju, tāpat kā par to, vai arī Mirušo val­stībā, diez, dabūjamas tortiljas, un tad mans skatiens at­dūrās pret laukuma otrā malā stāvošu meiteni.

“Kārter!” Es sagrābu viņa roku un pamāju uz Zias Rašidas pusi. “Kāds tevi vēlas satikt.”

Zia izskatījās gatava cīņai — plandošās drēbēs, rokā zobens un zizlis… Tumšie viļņainie mati bija sapūsti uz vienu pusi, it kā viņu te būtu atpūtusi spēcīga vēja brāzma. Viņas dzintarainās acis izskatījās tikpat drau­dzīgas kā jaguāram.

Viņai aiz muguras bija suvenīriem nokrauts galds un plakāts, uz kura rakstīts: ŅŪMEKSIKA: BURVĪGA ZEME. Šaubos, vai tirgotājs apzinājās, cik daudz burvības šo­brīd viņam ir turpat acu priekšā.

“Te nu tu esi,” teica Zia, kas izklausījās visai pašsa­protami. Varbūt iedomājos, bet, manuprāt, uz Amosu viņa skatījās ar bažām, pat bailēm.

“Jāāā,” nervozi novilka Kārters. “Tu, hmm, atceries Seidiju. Un šis ir…”

“Amoss,” nemierīgi atsvieda Zia.

Amoss paklanījās. “Zia Rašida. Kur tie gadi. Skatos, Iskanders atsūtījis labāko.”

Zia sarāvās, kā nupat dabūjusi pļauku, un es attapos, ka Amoss joprojām dzīvo neziņā.

“Emm, Amos,” es teicu. “ Iskanders ir miris.” Klausoties mūsu stāstā, viņš rādīja neticīgu vaigu. “Skaidrs,” viņš beidzot noteica. “Tad jaunais Virslektors ir…”

“Desžardēns,” es atbildēju.

“Ak. Sliktas ziņas.”

Zia sarauca pieri. Tā vietā, lai uzrunātu Amosu, viņa pagriezās pret mani.

“Nevērtē Desžardēnu par zemu. Viņš ir spēcīgs. Tev būs nepieciešama viņa palīdzība — mūsu palīdzība — lai pieveiktu Setu.”

“Vai tev nekad nav ienācis prātā,” es iejautājos, “ka Desžardēns varētu palīdzēt Setam?”

Zia blenza uz mani. “Nekad. Citi varētu. Bet ne Des­žardēns.”

Viņa noteikti domāja Amosu. Droši vien attiecībā uz tēvoci vajadzēja iesvelties vēl dziļākās aizdomās, to­mēr es tā vietā sadusmojos.

“Tu esi akla,” es teicu Ziai. “Pirmais, ko Desžardēns kā Virslektors pavēlēja, — lika mūs nogalināt. Viņš mē­ģina mūs apturēt, kaut arī zina, ka Sets gatavojas iznīcināt veselu kontinentu. Un tonakt Britu muzejā Desžardēns arī bija. Ja Setam nepieciešams saimniekorganisms…” Zias zižļa galā uzšķīlās liesmas.

Kārters mudīgi iespraucās pa vidu. “Nu, nu, jūs abas! Mierīgi! Mēs taču esam šeit, lai aprunātos.”

“Es jau runāju,” teica Zia. “Jums nepieciešams Dzīvī­bas mājas atbalsts. Jums jāpārliecina Desžardēns, ka neesat drauds.”

“Padoties?” es vaicāju. “Nu nē, paldies. Diez ko ne­gribas pārvērsties par saminamu vaboli.”

Amoss ieklepojās. “Baidos, ka Seidijai taisnība. Des­žardēns nemēdz ieklausīties argumentos, ja vien kopš mūsu pēdējās tikšanās nav mainījies.”

Zia satraucās. “Kārter, vai mēs varam aprunāties aci pret aci?”

Viņš mulsi mīņājās. “Klau, Zia, es saprotu, ka mums jāsadarbojas. Bet ja tu centīsies mani pārliecināt pado­ties Mājai…”

“Man tev kas jāpastāsta,” viņa uzstāja. “Kaut kas, ko tev vajag zināt.”

To dzirdot, man uzmetās zosāda. Vai par to bija ru­nājis Gebs? Vai bija iespējams, ka Zia bija atslēga tam, kā tikt galā ar Setu?

Amoss pēkšņi saspringa. Izrāvis zizli, viņš iesaucās: “Tās ir lamatas!”

Zia bija pārsteigta. “Ko? Nē!”

Un tad mēs visi ieraudzījām to, ko Amoss bija saju­tis. No laukuma labās puses tuvojās pats Desžardēns krēmkrāsas mantijā, ap pleciem Virslektora leopardādas apmetnis. Viņa zizlis gailēja purpursarkans. Gājēji un tūristi pašķīrās nervozi un apjukuši, it kā īsti nesa­prastu, kas notiek, tomēr pietiekami daudz, lai spruktu nost no ceļa.

“Uz otru pusi,” es steidzināju.

Atskatījusies redzēju, ka no kreisās puses tuvojas vēl divi burvji melnās mantijās.

Es izvilku savu zobenu un pavērsu to pret Ziu. “Tu mūs iegāzi!”

“Nē! Es zvēru…” Viņas seja apmācās. “Mels. Mels būs viņam izstāstījis…”

“Protams,” es norūcu. “Vaino Melu.”

“Nav laika paskaidrojumiem,” teica Amoss, un iešāva Ziai ar zibens šautru. Viņa sabruka pār suvenīru galdu.

“Ei!” protestēja Kārters.

“Viņa ir ienaidniece,” teica Amoss. “Un mums jau tā ir gana ienaidnieku.”

Kārters steidzās pie Zias (protams), kamēr gājēji krita panikā un pašķīda uz visā pusēm.

“Seidij, Kārter,” sauca Amoss, “ja notiek kas slikts, dodieties uz laivu un bēdziet!”

“Amos, mēs tevi neatstāsim,” es teicu.

“Jūs esat svarīgāki,” viņš uzstāja. “Es varu aizturēt Desžardēnu… Uzmanieties!”

Amoss pastiepa zizli pret abiem burvjiem melnā. Viņi murmināja buramvārdus, taču Amosa raidītā vēja brāzma tos nogāza no kājām, ieraujot nevaldāmā pu­tekļu vērpetē. Viņi aizvirpuļoja pa ielu līdz ar atkritu­miem, lapām un tamalēm, līdz nelielais tornado aizrāva kliedzošos burvjus pāri namu jumtiem, projām no acīm.

Otrā laukuma malā Desžardēns dusmās ieaurojās: “Kein!”

Virslektors trieca zizli pret zemi. Asfaltā parādījās plaisa, kas skrēja uz mūsu pusi. Plaisai kļūstot platākai, iedrebējās nami. No ēkām krita apmetums. Plaisa būtu mūs aprijusi, taču man galvā ierunājās Izīdas balss, pa­sakot priekšā, kas jāsaka.

Es pacēlu savu zizli. “Apklustiet. Hā-ru Acu priekšā iemirdzējās hieroglifi:

Netālu no manām kājām plaisa apstājās. Zemestrīce norima.

Amoss ievilka elpu. “Seidij, kā tu…”

“Dievišķie vārdi, Kein.” Desžardēns panāca uz priekšu līķa bāls. “Bērns uzdrošinājās izteikt Dievišķos vārdus. Viņā iemiesojusies Izīda. Un tu esi vainīgs, jo palīdzi dieviem.”

“Atkāpies, Mišel,” brīdināja Amoss.

No vienas puses, šķita amizanti, ka Desžardēna priekšvārds ir Mišels, taču biju pārāk nobijusies, lai iz­baudītu mirkli.

Amoss pastiepa zizli, gatavs mūs aizstāvēt. “Mums jāaptur Sets. Ja tu būtu gudrs…”

“Tad es — ko?” vaicāja Desžardēns. “Piebiedrotos jums? Sadarbotos? Dievi nes tikai iznīcību.”

“Nē!” atskanēja Zias balss. Ar Kārtera palīdzību viņa kaut kā bija tikusi uz kājām. “Skolotāj, mēs nedrīkstam viens pret otru cīnīties. Iskanders nebūtu to vēlējies.” “Iskanders ir miris!” auroja Desžardēns. “Paej malā, Zia, vai arī tu tiksi iznīcināta kopā ar viņiem.”

Zia palūkojās uz Kārteru. Tad viņa spītīgi pagriezās pret Desžardēnu. “Nē. Mums jādarbojas kopā.”

Es palūkojos uz Ziu citādām acīm. “Tu tiešām neat­vedi viņu šurp.”

“Es nemēdzu melot,” viņa atbildēja.

Desžardēns izstiepa zizli, un visās ēkās ap viņu ierā­vās plaisas. Uz mūsu pusi krita apmetums un ķieģeļi, taču Amoss izsauca vēju un novirzīja tos.

“Bērni, prom no šejienes!” kliedza Amoss. “Necik ilgi, būs klāt citi burvji.”

“Beidzot viņam ir taisnība,” brīdināja Zia. “Taču mēs nevaram atvērt portālu…”

“Mums ir lidojoša laiva,” ieteicās Kārters.

Zia piekrītoši pamāja: “Kur?”

Mēs norādījām uz baznīcu, diemžēl ceļā stāvēja Des­žardēns.

Desžardēns raidīja vēl vienu akmeņu zalvi. Amoss to ar vēju un zibeni apturēja.

“Vētras maģija!” smīnēja Desžardēns. “Kopš kura laika Amoss Keins ir haosa eksperts? Bērni, vai jūs to redzat? Kā gan viņš var būt jūsu aizstāvis?”

“Aizveries,” atrūca Amoss un, novēcinājis zizli, sa­cēla tādu smilšu vētru, ka tā apraka visu laukumu.

“Aiziet!” iesaucās Zia. Mēs apmetām lielu līkumu ap Desžardēnu, pēc tam uz labu laimi skrējām baznīcas vir­zienā. Smilšu vētra kodīja ādu un dzēla acīs, taču mēs at­radām trepes un uzrāpāmies uz jumta. Vējš norima, un otrpus laukumam es saskatīju Amosu un Desžardēnu — abi vēl aizvien cīnījās, dažādu spēku ieskauti. Amoss grīļojās, cīņa viņam bija atņēmusi pārāk daudz spēka.

“Man jāiet palīgā,” negribīgi teica Zia, “vai arī Desžardēns Amosu nogalinās.”

“Man šķita, ka tu Amosam pārāk neuzticies,” teica Kārters.

“Tā ir,” viņa atbildēja. “Taču, ja Desžardēns gūs virs­roku, ar mums visiem ir cauri. Mēs netiksim projām.” Viņa sakoda zobus, it kā gatavotos kaut kam patiešām sāpīgam.

Pastiepusi zizli, viņa nomurmināja buramvārdus. Gaiss sasila. Zizlis iemirdzējās. Viņa to palaida vaļā, un tas iedegās liesmās, pārtopot par uguns kolonnu — četru metru augstumā un metru diametrā.

“Desžardēnu,” viņa pavēlēja.

Uguns stabs tūliņ pacēlās no jumta un lēni, bet mērķtiecīgi laidās uz Virslektora pusi.

Zia sakņupa. Mums ar Karteru nācās satvert viņu aiz rokām, lai viņa nenokristu uz sejas.

Desžardēns palūkojās augšup. Kolīdz viņš ieraudzīja uguni, acis bailēs iepletās. “Zia!” viņš lādējās. “Kā tu uzdrošinies man uzbrukt?!”

Kolonna piezemējās caur koku lapotni, izdedzinot tur caurumu. Tā nolaidās uz ielas, grozījās virs ietves. Kar­stums bija tik stiprs, ka tas apdedzināja betona apmales un izkausēja asfaltu. Uguns tika līdz kādai automašīnai, un to nevis apgāja, bet izšāvās cauri metālam, pāršķeļot mašīnu uz pusēm.

“Labi!” kliedza Amoss. “Malacis, Zia!”

Desžardēns izmisumā pastreipuļoja sāņus. Kolonna pielaboja kursu. Viņš mēģināja to apdzēst ar ūdeni, taču šķidrums karstumā iztvaikoja. Viņš sakopoja laukak­meņu zalvi, taču tie izskrēja caur uguni un nokrita zemē izkusušās pikās.

“Kas tas ir?” es vaicāju.

Zia bija zaudējusi samaņu, bet Kārters izbrīnā spēja vien nošūpot galvu. Taču man galvā ierunājās Izīda. Uguns stabs, viņa apbrīnā teica. Tas ir stiprākais, ko uguns meistars spēj izsaukt. To nav iespējams uzveikt, no tā nav iespējams aizbēgt. To izsauc, lai nokļūtu līdz mērķim, vai arī lai sakautu ienaidnieku, liekot tam bēgt. Ja Desžardēns mēģinās koncentrēties uz ko citu, tas viņu pārņems un iznīcinās. Tas no viņa neatstāsies, līdz izkliedēsies.

Cik ilgi? es vaicāju.

Atkarīgs no izsaucēja spēka. Aptuveni sešas līdz div­padsmit stundas.

Es skaļi iesmējos. Lieliski! Protams, Zia tādēļ bija zau­dējusi samaņu, taču tas vienalga bija lieliski.

Šī burvestība ir izsmēlusi viņas enerģiju, teica Izīda. Viņa vairs nespēs burties, līdz stabs būs izkliedējies. Viņa atņēmusi sev spēku, lai palīdzētu jums.

“Viņa atgūsies,” es teicu Kārteram. Tad es iekliedzos, lai laukumā mani sadzird: “Nāc, Amos! Mums jādodas tālāk!”

Desžardēns joprojām atkāpās. Es redzēju, ka viņš ir nobijies no uguns, taču viņš noteikti gribēs mums at­riebties. “Jūs to nožēlosiet! Gribat spēlēt dievus? Man nav citas izvēles.”

Viņš no Duātas izsauca nūju mākoni. Nē, tās bija bultas — kādas septiņas.

Amoss pārbijies palūkojās uz bultām. “Tu taču ne…! Neviens Virslektors vēl nekad nav…”

“Izsaucu Sehmetu!” auroja Desžardēns. Viņš pameta bultas gaisā, un tās sagriezās virpuli ap Amosu.

Desžardēns apmierināti pasmaidīja. Viņš palūkojās uz mani. “Tu paļaujies uz dieviem?” viņš sauca. “Tad mir­sti no dieva rokas.”

Viņš pagriezās un skrēja. Uguns stabs, uzņēmis āt­rumu, metās tam nopakaļ.

“Bērni, prom no šejienes!” kliedza bultu ieskautais Amoss. “Es mēģināšu novērst viņas uzmanību.”

“Kā?” es vaicāju. Sehmetas vārds bija dzirdēts, taču pē­dējā laikā ausis bija nākuši /oti daudzi ēģiptiešu vārdi. “Kas ir tā Sehmeta?”

Kārters pagriezās pret mani, un pat pēc visa tā, ko pēdējo nedēļu laikā bijām piedzīvojuši, vēl nekad nebiju redzējusi viņu tik nobijušos. “Mums jāiet,” viņš teica. “Uz karstām pēdām.”