Sarkanā piramīda

40 Es iznīcinu diezgan svarīgus buramvārdus

sendija

Atklāju, ka tur, augšā, neiet labi.

Kārtera saņurcītās cāļkareivja atliekas čurnēja pira­mīdas nogāzē. Sets tikko bija uzlicis virsotni un sauca: “Trīsdesmit sekundes līdz saullēktam!” Lejā Dzīvības mājas burvji kāvās cauri dēmonu armijai, izcīnot bezce­rīgu cīņu.

Skats būtu biedējošs, taču nu es uz to noskatījos kā Izīda. Kā krokodils, kam acis ūdens līmenī un kas redz gan virs, gan zem ūdens, es redzēju Duātu saplūstam ar parasto pasauli. Dēmoniem Duātā bija degošas dvēse­les, kas tiem lika izskatīties pēc dzimšanas dienas sve­cīšu armijas. Kur parastajā pasaulē stāvēja Kārters, Duātā — piekūns, taču nevis avatārs, bet viņš pats, ar spalvotu galvu, asu asiņainu knābi un mirdzoši melnām acīm. Viņa zobens mirdzēja zeltains. Ja runājam par Setu — iedomājieties smilšu kalnu, kas apliets ar ben­zīnu, aizdedzināts un griežas pasaulē lielākajā blenderī. Duātā viņš izskatījās šādi — iznīcinoša spēka stabs, tik spēcīgs, ka akmeņi pie kājām vārīdamies sprāga pušu.

Nezinu, pēc kā izskatījos es pati, taču jutos stipra. Caur mani plūda Maatas spēks; es vadīju pār Dievišķa­jiem Vārdiem. Es biju Seidija Keina, faraonu asins. Un es biju Izīda, maģijas dieviete, slepeno vārdu glabātāja.

Kārteram rāpjoties piramīdā, Sets tīksminājās: “Hor, viens tu mani neapturēsi — ne jau tuksnesī, mana spēka avotā!”

“Tev taisnība!” es iesaucos.

Sets atskatījās un savilka seju no labajām. Sakopojot maģiju, pacēlu zizli un šķēpu.

“Tu aizmirsti, ka Hors nav viens,” es teicu. “Un mēs necīnīsimies tuksnesī.”

Cirtu savu zizli pret akmeni un saucu: “Vašingtona, Kolumbijas apgabals!”

Piramīda sašūpojās. Uz brīdi viss pierima.

Sets saprata, ko es daru. Viņš nervozi iesmējās. “Tukšs numurs, Seidija Keina. Dēmonu dienu laikā por­tālu atvērt nevar!”

“Mirstīgais to nevar,” es piekritu. “Taču maģijas die­viete gan.”

Virs mums gaisu pāršķēla zibens. Alas virsotne iz­šķīda smilšu viesulī, kas bija tik liels kā pati piramīda.

Dēmoni mitējās kauties un šausmās palūkojās uz augšu. Burvji mēģināja izstostīt buramvārdus, sataisījuši bijīgas sejas.

Viesulis bija tik spēcīgs, ka aizrāva piramīdas bluķus un iesūca tos smiltīs. Un tad portāls sāka laisties lejup kā milzu vāks.

“Nē!” auroja Sets. Viņš centās portālu iznīcināt ar lies­mām, tad pacirtās pret mani, svieda ar akmeņiem un spēra ar zibeņiem, taču bija par vēlu — portāls aprija mūs visus.

Šķita, ka pasaule sagriezusies kājām gaisā. Sekundes simtdaļu es prātoju, vai neesmu pieļāvusi šausmīgu kļūdu aprēķinos — ja Seta piramīda portālā eksplodētu, man nāktos mūžīgi lidināties caur Duātu miljardiem Seidijas smilšgraudiņu izskatā. Tad, nodārdot skaļam blīk­šķim, mēs attapāmies vēsā rīta gaisā ar zilu debesjumu virs galvas. Zem mums plājās sniega klāts Vašingtonas Nacionālais parks.

Sarkanā piramīda vēl aizvien bija neskarta, taču tās virsmu izvagoja plaisas. Zelta virsotne mirdzēja centienos saglabāt savu maģiju, taču mēs vairs nebijām Fēniksā. Piramīda bija atrauta no sava spēka avota — tuksneša, un mūsu priekšā neskaidri iezīmējās vārti uz Ziemeļame­riku — augstais, baltais obelisks, Maatas spēka centrs: Vašingtona piemineklis.

Sets kliedza uz mani seno ēģiptiešu mēlē. Tas no­teikti nebija nekas labs.

“Es tevi saraušu gabalos!” viņš kliedza. “Es…”

“Mirsi?” ieteica Kārters. Viņš Setam aiz muguras bija pietrausies kājās un atvēzēja savu zobenu. Asmens ietriecās Seta bruņās pie ribām — cirtiens nebija nāvē­jošs, taču gana spēcīgs, lai Sarkanais dievs, zaudējis līdzsvaru, aizveltos lejup pa piramīdas nogāzi. Kārters dzinās pakaļ, un es saskatīju, kā Duātā no Vašingtona pieminekļa uz Flora avatāru aizstrāvo balta enerģija, to no jauna uzlādējot.

“Seidij, grāmatu!” skrienot uzsauca Kārters. “Ātrāk!”

Portāla izsaukšana mani droši vien bija apdulli­nājusi, jo Sets Kārtera teikto saprata daudz drīzāk par mani.

“Nē!” iesaucās Sarkanais dievs un klupa man virsū, taču pusceļā viņu pārtvēra Kārters.

Viņš iekampās Setā, raudzīdams to aizkavēt. Piramī­das bluķi krakšķēja un drupa zem viņu dievišķo veidolu svara. Piramīdas pakājē kņadu sāka celt visi tie burvji un dēmoni, kas tika ierauti portālā un pēc tam bezsa­maņā izmesti laukā.

Seidij, grāmatu… Dažkārt labi, ka galvā bez tevis darbojas vēl kāds, jo otru var iepļaukāt. Grāmatu taču!

Izstiepu roku un izsaucu zilo sējumiņu, ko nozagām Parīzē: Grāmatu par Seta pieveikšanu. Es atlocīju papi­rusu; hieroglifi bija tik skaidri kā pirmās klases ābece. Iz­saucu patiesības spalvu, kas tūliņ iemirdzējās virs lapas.

Buramvārdus es sāku ar Dievišķajiem Vārdiem, pa­cēlos gaisā un lidinājos pāris centimetru virs piramīdas. Noskandēju radīšanas stāstu: par pirmo kalnu, kas pacē­lās virs haosa, par dievu Ra, Geba un Nutas dzimšanu, par Maatas sākumu un pirmo cilvēces impēriju — Ēģipti.

Vašingtona obelisks iemirdzējās, pārklādamies hie­roglifiem. Tā virsotne atspīdēja sudrabota.

Sets centās mani sakampt, taču Kārters viņu pār­tvēra. Un sarkanā piramīda sāka brukt.

Iedomājos Amosu un Ziu, kas bija iesprostoti zem tonnām smagiem akmeņiem, un gandrīz sāku šaubīties, taču manī ierunājās mātes balss: mīļā, koncentrējies. Pa­turi acīs ienaidnieku.

Jā, piebalsoja Izīda. Iznīcini viņu\

Es nojautu, ka ne jau to māte bija domājusi. Viņa man lika vērot. Bija gaidāms kas svarīgs.

Caur Duātu es redzēju, kā ap mani sabiezē maģija, ietērpjot pasauli baltā mirdzumā, dodot Maatai jaunu spēku un iznīcinot haosu. Sets ar Kārteru turpināja cīņu, lai gan visapkārt piramīda bruka gabaliem vien.

Patiesības spalva spīdēja kā starmetis, pavērsts uz Sarkano dievu. Kad buramvārdi tuvojās galam, Seta vei­dols sāka šķīst un plukt.

Duātā viņam tika norauts virpuļviesulis, skatam at­klājot melnādainu, kalsnu stāvu, līdzīgu novārgušam Seta zvēram — dieva ļauno būtību. Taču mirstīgo pa­saulē, tajā pašā vietā stāvēja lepns kareivis sarkani gailo­šās bruņās, pilns apņēmības cīnīties līdz nāvei.

“Es saucu tevi par Setu,” es skandēju. “Es saucu tevi par Ļauno Dienu.”

Piramīda iebruka ar pērkonam līdzīgu dārdu. Sets iegā­zās gruvešos. Viņš centās piecelties, bet Kārters trieca savu zobenu. Sets tik tikko paguva pacirst pretim zizli. Viņu ieroči krustojās, un Hors lēni nospieda Setu uz ceļiem.

“Seidij, ātrāk!” kliedza Kārters.

“Tu esi bijis mans ienaidnieks” es skaitīju, “un lāsts šai zemei.”

Pa Vašingtona pieminekli lejup šāvās baltas gaismas strēle. Tā pletās kā plaisa — durvis starp šo pasauli un briljantspožo, balto bezdibeni, kas iesprostotu Setu un viņa dzīvības spēku. Iespējams, ne uz mūžu, taču uz ļoti, ļoti ilgu laiku.

Lai noslēgtu buramvārdus, bija jānorunā vēl viena rinda: “Maatas ienaidniek, tu, kas neesi pelnījis žēlastī­bas, tiec izraidīts uz pazemi.”

Rinda bija jāizrunā ar pilnīgu pārliecību. Tā piepra­sīja patiesības spalva. Un kādēļ gan lai es tam neticētu? Tā bija patiesība. Sets nebija pelnījis žēlastību. Viņš bija Maatas ienaidnieks.

Taču es vilcinājos.

“Paturi acīs ienaidnieku,” bija teikusi māte.

Es palūkojos uz pieminekļa virsotni — Duātas pusē manīju piramīdas atliekas un dēmonu dvēseles, kas aiz­šāvās debesīs kā salūts. Seta haosa maģijai izkliedējoties, viss uzkrātais spēks, kam vajadzēja iznīcināt kontinentu, tika iesūkts mākoņos. Un man tā noskatoties, haoss mē­ģināja ietērpties veidolā. Tas līdzinājās Potomakas sar­kanam atspulgam — milzīga, vismaz pusotru kilometru gara un simt metru plata asinssarkana upe. Tā locījās debesīs, lai iemiesotos pa īstam, un izstrāvoja negantas dusmas un vilšanos. Ne jau tā bija iecerēts. Par vāju bija gan spēki, gan haoss. Lai pienācīgi materializētos, bija nepieciešams miljoniem bojāgājušo, vesela kontinenta iznīcība.

Tā nebija upe. Tā bija čūska.

“Seidij!” kliedza Kārters. “Ko tu vēl gaidi?”

Es aptvēru, ka viņš to neredz. Neviens to neredzēja, izņemot mani.

Sets bija uz ceļiem, spirinājās un lādējās — baltā ener­ģija viņu rāva uz plaisas pusi. “Nu ko, ragana, trūkst dū­šas?” viņš auroja. Tad viņš paglūnēja uz Kārteru. “Redzi, Hor? Izlda vienmēr ir bijusi gļēvule. Nekad nav spējusi visu nostrādāt līdz galam.”

Kārters palūkojās uz mani, un uz brīdi es manīju šaubas viņam sejā. Hors viņu mudinātu uz asinsatrie­bību. Es vilcinājos. Šādi Izīda un Hors senā pagātnē no­stājās viens pret otru. Nevarēju to pieļaut tagad.

Vēl jo vairāk, Kārtera sejā pamanīju to skatienu, kāds viņam bija ciemošanās reizēs, kad bijām viens ot­ram sveši, bet spiesti pavadīt laiku kopā, izliekoties par laimīgu ģimeni, jo to no mums sagaidīja tētis. Es nevēlē­jos atgriezties tur. Es vairs neizlikos. Mēs esam ģimene, un mums jādarbojas kopā.

“Skaties, Kārter!” es pametu gaisā patiesības spalvu un sarāvu burvestību.

“Nē!” Kārters iekliedzās.

Taču spalva sašķīda sudraba putekļos, kas pielipa čūskas veidolam, liekot tam uz mirkli kļūt redzamam.

Kārters ar vaļā muti noraudzījās, kā virs Vašingtonas debesīs lokās čūska, palēnām zaudējot spēkus.

Netālu no manis kāds iekliedzās: “Nožēlojamie dievi!”

Es pagriezos un turpat blakus ieraudzīju Seta mī­luli — Šausmu Seju atņirgtiem ilkņiem un briesmoņa viepli — man virs galvas bija pacelts robains nazis. Pa­spēju vien nodomāt: esmu pagalam, tad ar acs kaktiņu samanīju metālisku zibsni. Atskanēja pretīgs būkšķis, un dēmons sastinga.

Kārters nāvīgi precīzi bija sviedis savu zobenu. Dē­mons, izlaidis nazi no rokas, saļima uz ceļiem un blenza uz asmeni, kas bija ietriekts viņam sānā.

Nogāzies uz muguras, viņš nikni nošņācās. Melnie redzokļi pagriezās pret mani, un viņš ierunājās pavisam citā balsī — griezīgā, sausā: tā rāpuļa vēders beržas pret smilti. “Vēl viss nav galā, dievēn. Šo visu es izkalu ar savu balsi vien, ar nelielu savas būtības drupaču, tupē­dams ieslodzījumā. Iedomājies, ko visu es spēšu, kad būšu saveidojies pilnībā.”

Pretīgi nosmīnējis, viņš pamira. No mutes izplūda sīka sarkanu dūmu strūkliņa — kā tārps vai tikko izšķī­lies čūskulēns — un cēlās debesīs, saplūstot ar to, no kurienes bija nācis. Dēmona līķis sabira smiltīs.

Es vēlreiz palūkojos uz sarkano milzu čūsku debesīs. Tad izsaucu spēcīgu vēju un izkliedēju to.

Vašingtona piemineklis nodzisa. Plaisa aizvērās, un man rokā vairs nebija buramvārdu grāmatiņas.

Es paspēru dažus soļus tuvāk Setam — tas vēl aiz­vien bija baltās enerģijas važās. Es biju izrunājusi viņa patieso vārdu. Viņš vismaz pagaidām nekur nepazudīs. “Jūs abi redzējāt čūsku debesīs,” es ierunājos. “Apopu.” Kārters pārsteigts pamāja. “Viņš centās ielauzties mirstīgo pasaulē, Sarkano piramīdu izmantojot kā vār­tus. Ja tā spēks atbrīvotos…” Viņš ar pretīgumu palūkojās uz smilšu kaudzi, izbijušo dēmonu. “Seta karakungs — Šausmu Seja… Viņu no sākta gala bija apsēdis Apops, dancinot Setu pēc savas stabules.”

“Smieklīgi!” Sets nikni blenza manī, spirinādamies savās važās. “Čūska debesīs bija viens no taviem tri­kiem, Izīda. Ilūzija.”

“Tu zini, ka tā nav,” es teicu. “Set, es būtu varējusi tevi aiztriekt bezdibenī, taču tu pats redzēji īsto ienaidnieku. Apops centās izlauzties no sava cietuma Duātā. Viņa balss bija apsēdusi Šausmu Seju. Viņš tevi izmantoja.” “Mani neviens neizmanto!”

Kārters ļāva izkliedēties savam kareivja veidolam. Viņš nolaidās uz zemes un izsauca savu zobenu. “Apopam tava eksplozija bija nepieciešama savu spēku vairo­šanai, Set. Tiklīdz viņš tiktu cauri Duātai un atklātu, ka esam miruši, varu saderēt, ka tu būtu bijusi viņa pirmā maltīte. Haoss būtu uzvarējis.”

“Es esmu haoss!” uzstāja Sets.

“Daļēji,” es piekritu. “Taču tu vēl aizvien esi viens no dieviem. Tiesa, ļauns, neuzticams, cietsirdīgs, zemisks… ” “Mās, tu liec man sarkt.”

“Taču tu esi visstiprākais dievs. Antīkajā pasaulē tu biji Ra uzticamais karakungs, sargāji viņa laivu no Apopa. Ra nebūtu spējis čūsku sakaut bez tevis.”

“Esmu diezgan foršs,” piekrita Sets. “Taču, pateicoties tev, Ra nu ir projām uz mūžīgiem laikiem.”

“Varbūt ne uz mūžīgiem,” es teicu. “Mums viņš jāat­rod. Apops ir modies, tas nozīmē, ka mums nepiecie­šami visi dievi, lai viņu sakautu. Arī tu.”

Sets paraustīja savas baltās enerģijas važas. Pārlieci­nājies, ka netiks vaļā, viņš man blēdīgi uzsmaidīja. “Tu piedāvā apvienoties? Tu uzticētos man?”

Kārters sāka smieties. “Tu taču joko. Bet tu mums esi rokā, jo mums ir zināms tavs slepenais vārds. Vai ne, Seidij?”

Es savilku pirkstus dūrē, un važas ap Setu savilkās ciešākas. Viņš sāpēs iekliedzās. Tam bija nepieciešams daudz enerģijas, un es arī jutu, ka nespēšu viņu šādi val­dīt uz ilgu laiku, taču nebija jēgas to Setam teikt.

“Dzīvības māja mēģināja izraidīt dievus,” es teicu.

“Tas nenostrādāja. Ja mēs tevi ieslodzīsim, mēs nebūsim ne par matu labāki par viņiem. Tas neko neatrisinātu.” “Es pilnībā piekrītu,” ierūcās Sets. “Ja vien tu važas atlaistu vaļīgāk…”

“Es tevi joprojām uzskatu par nelietīgu paklīdeni,” es teicu. “Taču tev ir jāveic uzdevums, un tevi nepieciešams kontrolēt. Es tevi palaidīšu vaļā,;a tu zvēri, ka uzvedīsies labi, ka atgriezīsies Duātā un netaisīsi nepatikšanas, līdz mēs tevi atkal sauksim. Un tad tu būsi nepatikšanās tikai kopā ar mums, cīņā pret Apopu.”

“Vai arī es nocirtīšu tev galvu,” piedāvāja Kārters. “Tādējādi tu tiksi izraidīts trimdā uz pietiekami ilgu laiku.”

Sets raudzījās te uz mani, te Kārteru. “Būt nepatik­šanās kopā ar jums, ko? Tā ir mana specialitāte.”

“Zvēri pie sava vārda un Ra troņa,” es teicu. “Tu ta­gad pazudīsi un parādīsies tikai tad, kad mēs tevi sauk­sim.”

“Ak, es zvēru,” viņš pārāk ātri piekrita. “Pie vārda un Ra troņa un mūsu mātes zvaigžņotajiem elkoņiem.”

“Ja tu mūs nodosi,” es brīdināju, “es izmantošu tavu vārdu. Otrreiz es tevi nežēlošu.”

“Tu vienmēr esi bijusi mana mīļākā māsa.”

Es devu viņam vēl pēdējo triecienu, lai viņš paturētu prātā manu spēku, un tad liku važām atraisīties.

Sets piecēlies izstaipīja rokas. Viņš parādījās kā ka­reivis — sarkanās bruņās un ādās, ar melnu, šķeltu bārdu un mirdzošām, ļaunām acīm; taču Duātā bija re­dzama viņa otra puse — nikna elle, kas tikko valdījās un gaidīja, kad tai dos vaļu, lai nodedzinātu visu, kas gadīsies ceļā. Viņš piemiedza ar aci Horam, tad pa jo­kam nošāva mani ar savu rādītājpirkstu, iztēlodamies to par pistoli. “Ak, tas gan būs labi. Mums ies tik jautri.”

“Pazūdi, Ļaunā Diena!” es teicu.

Viņš sastinga kā sālsstabs un pagaisa.

Nacionālā parka sniegā bija iekusis ideāls kvadrāts, tieši tik liels kā Seta piramīda. Stūros vēl aizvien gulēja kāds ducis apdullušu burvju. Kad portāls vērās ciet, nabadziņi bija sākuši uztraukties, bet, piramīdai sagrūstot, viņi no jauna atslēdzās. Cietuši bija ari citi mirstīgie, kas gadījās tuvumā. Uz celiņa bija pakritis kāds agrā rīta skrējējs. Tuvējās ielās nekustīgi stāvēja mašīnas, kamēr šoferi saldi dusēja uz stūres.

Kaut gan — ne visi bija aizmiguši. Tālumā gaudoja policijas sirēnas, un, saprotot, ka mēs esam teleportējušies gandrīz prezidenta pagalmā, biju droša, ka drīz vien mūs ielenks bruņoti vīri.

Mēs ar Kārteru skrējām uz izkusušā kvadrāta cen­tru, kur zālē gulēja Amoss un Zia. Nebija ne miņas no Seta troņa vai zeltītā zārka, taču es centos šīs domas at­vairīt.

Amoss ierūcās. “Kas…” Viņa acīs bija manāmas šaus­mas. “Sets… viņš… viņš…”

“Atpūšas.” Es uzliku plaukstu viņam uz pieres. Bija sācies drudzis. Sāpes viņa prātā bija tik asas, ka grieza kā ar bārdasnazi. Atcerējos buramvārdus, ko Izīda man iemācīja Ņūmeksikā.

“Kuš,” es nočukstēju. “Hah-ri.”

Virs viņa sejas iekvēlojās vārgi hieroglifi.

Amoss atkal iegrima miegā, taču es zināju, ka tas tikai uz brīdi.

Ar Ziu bija vēl ļaunāk. Kārters glāstīja viņai galvu un pārliecinoši stāstīja, ka viss būs kārtībā, taču viņa izska­tījās slikti. Āda bija dīvaini iesarkana, sausa un vārīga, it kā stipri apdedzināta saulē. Zālē visapkārt vāri zaigoja hieroglifi — atliekas no aizsargapļa —, un man šķita, ka zinu, kas bija noticis. Zia bija izmantojusi pēdējās ener­ģijas paliekas, lai pasargātu Amosu un sevi, kad pira­mīda iegruva.

“Sets?” viņa ar mokām izstomīja. “Vai viņš ir prom?” “Jā.” Kārters paskatījās uz mani un sapratu, ka sīku­mus labāk paturēt pie sevis. “Viss ir kārtībā, pateicoties tev. Slepenais vārds nostrādāja.”

Viņa gandarīta pamāja ar galvu un aizvēra acis. “Hei,” Kārtera balss drebēja. “Tev jāpaliek nomodā. Tu taču nepametīsi mani divatā ar Seidiju, ko? Viņa nav diez ko labs kompanjons.”

Zia mēģināja pasmaidīt, taču šī piepūle viņai lika saviebties. “Es nekad… neesmu bijusi šeit, Kārter. Tikai ziņa — vietas sargātāja.”

“Izbeidz. Nē. Tā nedrīkst runāt.”

“Atrodi viņu, labi?” lūdza Zia. Viņai pār degunu no­ritēja asara. “Viņai., būtu paticis… randiņš parkā.” Viņa lēni novērsās un ar neko neredzošu skatienu vērās de­besīs.

“Zia!” Kārters saspieda viņas roku. “Izbeidz. Tu ne­drīksti… Tu nedrīksti vienkārši…”

Es notupos viņam blakus un pieskāros Zias sejai. Tā bija auksta kā akmens. Kaut ari es sapratu, kas bija noti­cis, nekādi nenāca prātā, ko teikt un kā brāli mierināt. Cieši aizmiedzis acis, viņš nolieca galvu.

Un tad tas notika. Pa Zias asaras ceļu — no acs kak­tiņa līdz pat deguna pamatnei — viņas vaigs ieplaisāja. Parādījās mazākas plaisas, kas aizskrēja pār visu seju. Viņas miesa izkalta, sacietēja… pārvērtās mālā.

“Kārter,” es iesāku.

“Kas ir?” viņš izmisis pavaicāja.

Viņš paskatījās uz mani mirklī, kad no Zias mutes izpeldēja maza, iezilgana gaismiņa un uzlidoja debesīs. Kārters šokā atkāpās. “Ko — ko tu izdarīji?”

“Neko,” es teicu. “Viņa ir šabti. Viņa pati teica, ka ne­maz nav šeit. Viņa bija tikai vietas sargātāja.”

Kārters izskatījās samulsis. Bet tad viņa acīs atmir­dzēja gaisma — sīks cerību stariņš. “Tad… īstā Zia ir dzīva?”

“Iskanders viņu sargāja,” es teicu. “Kad Neftīdas gars savienojās ar īsto Ziu Londonā, Iskanders zināja, ka viņai draud briesmas. Iskanders viņu paslēpa un aizvietoja ar šabti. Atceries, ko teica Tots: šabti ir lieliski kaskadieri? Tāda bija viņa. Un Neftīda man teica, ka tiekot sargāta gulošā saimniekā.”

“Bet kur…”

“Es nezinu,” es atbildēju. Un apzinoties Kārtera paš­reizējo stāvokli, man bija bail uzdot patieso jautājumu: ja visu šo laiku Zia bija šabti, vai mēs viņu vispār pazinām?

īstā Zia nekad nav bijusi mūsu tuvumā. Viņa nezina, cik es patiesībā esmu brīnišķīgs cilvēks. Nedod Dievs, viņai pat Kārters varētu nepatikt.

Kārters pieskārās šabti sejai, un tā sabirza putekļos. Viņš pacēla Zias zizli, kas joprojām bija no dzelzs, taču turēja to vārgi, it kā baidītos, ka arī tas varētu pazust. “Tā zilā gaisma,” viņš atsāka, “es redzēju tādu izskrienam no Zias Pirmajā nomā. Līdzīgi kā šabti to darīja Memfisā — kad savas domas sūtīja atpakaļ Totam. Tātad Zia noteikti bija kontaktā ar savu šabti. To nozīmē gaisma. Viņas it kā dalījās atmiņās, vai ne? Viņai jāzina, ko pār­cietusi šabti. Ja īstā Zia ir kaut kur un dzīva, viņa varētu būt kaut kur ieslēgta vai tādā kā maģiskā miegā, vai… mums viņa jāatrod!” Es nebiju pārliecināta, vai būs tik vienkārši, taču nevēlējos strīdēties. Redzēju izmisumu viņa acīs.

Tad atskanēja pazīstama balss, kas man uzdzina tir­pas: “Ko jūs esat sastrādājuši?”

Desžardēns vārda tiešā nozīmē kūsāja dusmās. Viņa sadriskātais apmetnis pēc kaujas vēl aizvien kūpēja. (Kārters domā, ka man nevajadzētu pieminēt viņa gaiš­sārtos bokseršortus, bet tie tiešām rēgojās!) Viņa zizlis kvēloja, un vaigu bārda bija apsvilusi. Viņam aiz mugu­ras stāvēja trīs līdzīgi cietuši burvji, it kā nupat vien nā­kuši pie sajēgas.

“Re, cik labi,” es nomurmināju. “Tu esi dzīvs.”

“Jūs tirgojāties ar Setu?” Desžardēns niknojās. “Ļāvāt viņam aiziet?”

“Mēs neesam tavā pakļautībā,” iejaucās Kārters. Viņš

paspēra pāris soļu uz priekšu, uzlicis roku uz zobena spala, taču pastiepu roku un apturēju viņu.

“Desžardēn,” es ierunājos, cik rāmi vien spēju, “Apops ir modies, ja gadījumā esi to palaidis garām. Mums ir nepieciešami dievi. Dzīvības mājai no jauna jāieprotas senajās paražās.”

“Senās paražas mūs iznīcināja!” viņš kliedza.

Vēl pirms nedēļas viņa skatiens liktu man trīcēt. Viņš kaisa dusmās, un ap viņu kvēloja hieroglifi. Viņš bija Virslektors, un nupat biju sagrāvusi visu, pie kā Māja strādājusi kopš Ēģiptes krišanas. Kuru katru mirkli Desžardēns varēja mani pārvērst par kukaini, un tam vajadzēja mani biedēt.

Taču es ielūkojos viņam acīs. Šobrīd es biju spēcī­gāka par viņu. Daudz spēcīgāka. Un es liku viņam to saprast.

“Jūs iznīcināja lepnība,” es atteicu. “Alkatība un sav­tība, tas viss kopā. Ir grūti izsekot dievu ceļiem. Taču tā ir daļa no maģijas. Nevar to vienkārši noslēgt.”

“Tev vara sakāpusi galvā,” viņš nošņāca. “Tevi apsē­duši dievi, viņi vienmēr tā dara. Drīz tu aizmirsīsi, ka esi cilvēks. Mēs cīnīsimies un uzveiksim tevi.” Tad viņš nikni pablenza uz Kārteru. “Un tu — es zinu, ko Hors pieprasīs. Tu nekad nekāpsi tronī. Līdz pat pēdējam elpas vilcienam…”

“Aiztaupīsim to,” es atcirtu. Tad paskatījos acīs brā­lim. “Zini, kas mums jādara?”

Mēs sapratāmies. Nobrīnījos, cik viegli viss nola­sāms. Man šķita, ka tas noteikti dievu dēļ, bet tad ap­tvēru, ka tā notiek tāpēc, ka mēs abi esam Keini — brālis un māsa. Un Kārters, lai dievi man stāv klāt, bija arī mans draugs.

“Tu esi par to pārliecināta?” viņš jautāja. “Tā mēs bū­sim neaizsargāti.” Viņš nikni pavērās uz Desžardēnu. “Vēlreiz kārtīgi uzplāt ar zobenu?”

“Es esmu pārliecināta, Kārter.”

Es aizvēru acis un koncentrējos.

Apdomā labi, brīdināja Izīda. Tas, ko līdz šim esam paveikušas, ir tikai mūsu abu iespējamā kopspēka sā­kums.

Tur jau tā lieta, es teicu. Es neesmu tam gatava. Man tur jānonāk vienai, caur grūtībām.

Kā mirstīgā tu esi par daudz gudra, noteica Izīda. Ļoti labi.

Iedomājies sajūtu, kad jāatsakās no bagātības skaidrā naudā. Iedomājies, kā tas ir — izmest visskaistāko dimantu kaklarotu pasaulē. Nošķirties no Izīdas bija vēl smagāk, daudz smagāk.

Taču tas nebija neiespējami. Es apzinos savas iespē­jas, teica māte, bet tikai tagad es pati sapratu, cik viņa bijusi vieda.

Es jutu, kā dievietes gars mani pamet. Daļa ieplūda manā kaklarotā, bet lielākā tiesa — Vašingtona piemi­neklī, atpakaļ Duātā, kur Izīda dotos… kaut kur citur. Citā saimniekā? Nez vai.

Kad atvēru acis, man blakus stāvēja bēdu sagrauzts Kārters ar Hora acs amuletu rokā.

Desžardēns bija tik pārsteigts, ka uzreiz aizmirsa sa­vas angļu valodas zināšanas. “Ce nest pas possible. On ne pourrait pas…” (Tas nav iespējams. Jūs nevarējāt…)

“Mēs varējām gan,” es teicu. “Mēs no brīvas gribas at­teicāmies no dieviem. Un tev vēl daudz jāmācās par to, kas ir iespējams.”

Kārters nosvieda zobenu. “Desžardēn, es nekāroju troni, kamēr pats nebūšu to nopelnījis. Un tas ies ilgi. Mēs mācīsimies dievu ceļu. Mēs mācīsim citiem. Tu vari iznie­kot savu laiku, cenšoties mūs iznīcināt, vai arī palīdzēt.” Sirēnas jau bija daudz tuvāk. No visām pusēm tuvo­jās policijas automašīnas, pamazām ielencot Nacionālo parku. Mums bija vien dažas minūtes, tad aplenkuma loks noslēgsies.

Desžardēns atskatījās uz burvjiem — droši vien iz­vērtēja, cik lielu atbalstītāju pulku spēs savākt. Viņa brāļi izskatījās bijīgi. Viens pat sāka man klanīties, tad apdomājās.

Viens pats Desžardēns būtu varējis mūs iznīcināt. Mēs tagad bijām vienkārši burvji — ļoti noguruši burvji, kam izpalikusi jebkāda apmācība.

Desžardēna nāsis papletās. Tad viņš nolaida savu zizli, un nu pārsteigta biju es. “Šodien ir bijis pārāk daudz iznīcības. Taču dievu ceļam jābūt slēgtam. Ja jūs vēlreiz stāsieties Dzīvības mājai ceļā…”

Šos draudus viņš atstāja karājamies gaisā. Viņš pie­sita savu zizli, un četri burvji ar pēdējiem spēkiem sa­plūda ar vēju un izzuda.

Pēkšņi uzbruka pārgurums. Uzmācās šausmas par visu, kam iets cauri. Bijām izdzīvojuši, taču tas bija pā­rāk vājš mierinājums. Man pietrūka vecāku. Man viņu šausmīgi trūka. Es vairs nebiju dieviete. Es biju parasta meitene, kam atlicis tikai brālis.

Tad iestenējās Amoss — centās pieslieties sēdus. Po­licijas mašīnas un draudīga izskata melni busiņi visap­kārt bloķēja ceļu. Kauca sirēnas. Debesīs virs Potomakas upes traucās helikopters — tas strauji tuvojās. Dievs vien zina, kas mirstīgo ieskatos bija noticis pie Vašing­tona pieminekļa, taču es nevēlējos, lai mani rāda nakts ziņās.

“Kārter, mums jātiek prom no šejienes,” es teicu. “Vai tu vari izsaukt pietiekami daudz maģijas, lai pār­vērstu Amosu par kaut ko mazāku — par peli? Mēs paši varētu aizlidot.”

Viņš, vēl aizvien apjucis, pamāja ar galvu. “Bet tētis… mēs ne…”

Viņš aplaida bezpalīdzīgu skatu visapkārt. Es zināju, kā viņš jūtas. Piramīda, tronis, zelta zārks — viss bija pa­zudis. Mēs nomērojām tik garu ceļu, lai glābtu tēvu, un bijām viņu zaudējuši. Un Kārtera pirmā meitene gulēja viņam pie kājām kā māla lausku kaudze. Arī tas stāvokli nedarīja labāku. (Kārters iebilst, ka tā neesot bijusi ne­kāda meitene. Kā tad!)

Nedrīkstēju par to visu domāt. Man bija jābūt stiprai mūsu abu labā, vai arī tiksim aiz restēm.

“Svarīgāko vispirms,” es noteicu. “Amosu nepiecie­šams nogādāt drošā vietā.”

“Kur?” vaicāja Kārters.

Man prātā bija tikai viena vieta.