Sarkanā piramīda

21 Tante Minna steidz palīgā

kārters

Biju redzējis bildēs, bet īstenība pārspēja visu.

“Seta zvērs,” Basteta sacīja, apstiprinādama manas bailes.

Zemu lejā neradījums ložņāja gar pieminekli, atstā­dams pēdas svaigi uzsnigušajā sniegā. Bija grūti noteikt tā izmērus, taču nezvērs bija vismaz zirga augumā un ar tikpat garām kājām. Tam bija nedabiski slaids, musku­ļots ķermenis ar spīdīgu, sarkanīgi pelēku spalvu. Gan­drīz varēja noturēt par lielu kurtu, ja ne tā aste un galva. Aste bija kā reptilim un galā sazarojās trīsstūrainos punktos kā kalmāra taustekļi. Tā šaustījās apkārt, it kā dzīvotu pati par sevi.

Pati dīvainākā bija radījuma galva. Pārmēru lielās ausis slējās stāvas kā trusim, taču to forma vairāk līdzi­nājās saldējuma vafeles konusam; tās bija ieliektas uz iekšu un augšā platākas nekā apakšā. Ausis grozījās gandrīz trīssimt sešdesmit grādu leņķī, tādēļ tām nekas nepaslīdēja garām. Radījuma snuķis bija garš un izliekts kā skudrulācim, tikai skudrulāčiem nebija bārdasnažu zobu vietā.

“Acis spīd,” es teicu. “Noteikti nav uz labu.”

“Kā tu vari tik tālu redzēt?” Seidija jautāja.

Viņa stāvēja man līdzās, cieši lūkodamās uz sīko stāvu sniegā, un es sapratu, ka viņas teiktajā bija loģika. Zvērs bija aptuveni simt piecdesmit metru lejāk. Kā gan es varēju redzēt tā acis?

“Tev aizvien ir piekūna redze,” Basteta minēja. “Un tev taisnība, Kārter. Spīdošās acis nozīmē, ka radījums ir mūs uzodis.”

Es paskatījos uz viņu un gandrīz salēcos. Mati Bastetai uz galvas slējās stāvus, it kā viņa būtu iebāzusi pirkstu rozetē.

“Emm, Basteta?” es jautāju.

“Ko?”

Mēs ar Seidiju saskatījāmies. Viņa bez skaņas izru­nāja vārdu bail. Tad es atcerējos, kā Mafinas aste mūž­dien izpūra, kad kaķi kaut kas iztrūcināja.

“Neko,” es atbildēju, lai arī tas, ka Seta zvērs bija tik bīstams, ka mūsu dievietei mati slējās stāvus, noteikti bija ļoti slikta zīme. “Kā lai tiekam no šejienes projām?” “Jūs nesaprotat,” Basteta sacīja. “Seta zvērs ir nepār­spējams mednieks. Ja viņš mūs ir uzodis, nekas viņu neapturēs.”

“Kāpēc to sauc par Seta zvēru?” Seidija satraukti pa­jautāja. “Vai tad tam nav sava vārda?”

“Ja būtu,” Basteta atbildēja, “jūs to negribētu izrunāt. To pazīst tikai kā Seta zvēru — Sarkanā valdnieka bries­moni. Viņam piemīt Seta spēks, viltība… un ļaunā daba.” “Burvīgi,” Seidija noteica.

Zvērs ošņājās gar pieminekli un rūkdams novērsās.

“Šķiet, ka tam nepatīk obelisks,” es bildu.

“Tā ir,” Basteta apstiprināja. “Pārāk daudz Maatas enerģijas. Taču tas viņu ilgi neaizkavēs.”

Kā pēc pavēles Seta zvērs uzlēca uz pieminekļa sāna un, cirzdams nagus akmenī, sāka rāpties kā lauva kokā. “Nu ir sūdi,” es teicu. “Pa liftu vai trepēm?”

“Abējādi būs par lēnu,” Basteta atbildēja. “Atkāpieties no loga.”

Viņa izšāva savus dunčus, pārgrieza stiklu un izsita to no rāmja, iedarbinādama trauksmes signalizāciju. Skatu telpā iepūta stindzinošs vējš.

“Nāksies laisties,” Basteta kliedza. “Tā ir vienīgā iespēja.”

“Nē!” Seidija nobāla. “Tikai ne atkal par kliju.” “Seidij, viss kārtībā,” es mierināju.

Viņa pārbijusies kratīja galvu.

Es satvēru viņas roku. “Es palikšu ar tevi. Es pārlie­cināšos, ka tu pārvērties atpakaļ.”

“Seta zvērs ir ticis līdz pusei,” Basteta brīdināja. “Mēs zaudējam laiku.”

Seidija paskatījās uz Bastetu. “Un ko tu? Tu nemāki lidot.”

“Es lēkšu,” viņa atbildēja. “Kaķi vienmēr krīt uz kā­jām.”

“Te ir vairāk nekā simt metru!” Seidija iesaucās. “Simt septiņdesmit,” Basteta precizēja. “Es novērsīšu Seta zvēra uzmanību, aizkavēšu viņu.”

“Tevi nobeigs,” Seidijas balss iedrebējās. “Lūdzu, es nevaru zaudēt arī tevi.”

Basteta izskatījās mazliet izbrīnīta, tad pasmaidīja

un uzlika roku Seidijai uz pleca. “Ar mani viss būs kār­tībā, mīļā. Tiekamies Reigana Nacionālajā lidostā, A ter­minālī. Esi gatava skriet.”

Pirms paspēju ko iebilst, Basteta izlēca pa logu. Man sirds gandrīz apstājās. Viņa planēja tieši pretī ietvei. Es biju pārliecināts, ka viņa nositīsies, taču krītot viņa iz­pleta rokas un kājas un šķita atpūšamies.

Viņa pabrāzās tieši garām Seta zvēram, kas izgrūda baigu kliedzienu kā ievainotais kaujas laukā, tad pagrie­zies aizlēkšoja viņai pakaļ.

Piezemējusies uz abām kājām, Basteta metās skrie­šus. Viņa droši vien bija kritusi ar kādiem simt kilomet­riem stundā. Seta zvērs nebija tik veikls. Tas piezemējās tik smagi, ka ietve ielūza, pakliboja dažus soļus, taču nelikās ievainots. Tad tas aizjoza pakaļ Bastetai un drīz jau mina viņai uz papēžiem.

“Viņai neizdosies,” Seidija raizējās.

“Nekad nenovērtē kaķi par zemu,” es teicu. “Tagad mūsu kārta. Esi gatava?”

Viņa dziļi ieelpoja. “Labi. Pirms es pārdomāju.” Manā priekšā uzreiz parādījās melnspārnota klija, kas vēcināja spārnus, lai stiprajā vējā nezaudētu līdz­svaru. Es vēlējos kļūt par piekūnu. Tas notika vēl vieglāk nekā iepriekš.

Pēc brīža mēs planējām pār Vašingtonu aukstajā rīta gaisā.

Lidostu atrast bija viegli. Reigana Nacionālā lidosta bija tik tuvu, ka varēja redzēt pāri Potomakai nolaiža­mies lidmašīnas.

Grūtākais bija atcerēties, ko es daru. Ikreiz, ieraugot peli vai vāveri, es instinktīvi novirzījos no kursa. Pāris reižu pieķēru sevi gatavu mesties lejā un man nācās ap­valdīt kārdinājumu. Vienreiz paskatījos atpakaļ un ierau­dzīju, ka esmu vairāk nekā kilometru priekšā Seidijai, kas bija devusies pati savās medībās. Man bija jāpiespiež sevi pielidot viņai līdzās un pievērst viņas uzmanību.

Nepieciešams gribasspēks, lai paliktu par cilvēku, brī­dināja Hora balss. Jo ilgāku laiku pavadīsi kā plēsējputns, jo vairāk domāsi kā plēsējputns.

Ko neteiksi, es nodomāju.

Es varu palīdzēt, viņš mudināja. Nodod vadību man.

Ne šodien, putna galva.

Beidzot es aizvirzīju Seidiju uz lidostu, un mēs sā­kām meklēt vietu, kur atkal pārvērsties cilvēku izskatā. Nolaidāmies uz autostāvvietas jumta.

Es vēlējos atkal kļūt par cilvēku. Nekas nenotika.

Kaklu aizžņaudza panika. Aizmiedzu acis un iztēlo­jos tēta seju. Domāju, kā man viņa pietrūkst, ka man viņš jāatrod.

Kad atvēru acis, biju pārvērties atpakaļ. Diemžēl Seidija aizvien bija klija, plivinājās ap mani un satraukti ķērca. “Ha-ha-ha!" Māsas skatiens bija neprātīgs, un šo­reiz es sapratu, cik ļoti viņa nobijusies. Jau pirmo reizi viņai bija gana grūti izkļūt no putna ādas. Ja otrā reize prasīs vēl vairāk enerģijas, viņai var draudēt nopietnas nepatikšanas.

“Viss ir labi.” Es pietupos, cenzdamies kustēties lēnām. “Seidij, necenties par katru cenu. Atslābinies.”

“Ha\” Viņa sakļāva spārnus. Krūtis cilājās.

“Paklau, man palīdzēja domas par tēti. Atceries, kas tev ir svarīgs. Aizver acis un domā par savu cilvēka dzīvi.” Viņa aizvēra acis, taču gandrīz uzreiz satraukti ieķēr­cās un savēcināja spārnus.

“Stop!” es saucu. “Nelido prom!”

Viņa pielieca galvu un lūdzoši bubināja. Es sāku ru­nāt ar viņu kā ar nobijušos dzīvnieku. Pie vārdiem pat nepiedomāju. Tikai centos saglabāt rāmu garu. Taču pēc minūtes pamanīju, ka stāstu viņai par ceļojumiem kopā ar tēti un atmiņām, kas bija man palīdzējušas izrau­ties no putna veidola. Stāstīju par reizi, kad mēs ar tēti iestrēgām Venēcijas lidostā un es apēdu tik daudz kanoli, ka man palika slikti. Es pastāstīju viņai par to, kā reiz Ēģiptē atradu zeķē skorpionu un tētis to nosita ar TV tālvadības pulti. Es pastāstīju, kā mēs reiz pašķīrā­mies Londonas metro un cik ļoti man bija bail, līdz tē­tis mani beidzot atrada. Izstāstīju viņai diezgan kaun­pilnas lietas, ko pirms tam nevienam nebiju atklājis, jo kam gan lai es tās stāstītu? Man likās, ka Seidija klausās. Vismaz viņa vairs nevēcināja spārnus. Viņas elpa palēni­nājās. Viņa kļuva ļoti mierīga, un acīs vairs nebija tādas panikas.

“Labi, Seidij,” es beidzot teicu. “Man ir ideja. Lūk, ko mēs darīsim.”

Es izņēmu tēta burvju lādi no ādas somas, aptinu somu ap apakšdelmu un nostiprināju ar siksnām, cik labi pratu. “Sēdies virsū!”

Seidija pacēlās gaisā un nosēdās man uz rokas. Viņas asie nagi dūrās man ādā pat caur manu improvizēto ro­kas sargu.

“Mēs dabūsim tevi atpakaļ,” es teicu. “Turpini mēģi­nāt. Atslābinies un domā par savu cilvēka dzīvi. Tev iz­dosies, Seidij. Es zinu. Līdz tam es tevi panesīšu.”

«Y T »

Ha.

“Uz priekšu,” es teicu. “Uzmeklēsim Bastetu.”

Ar māsu uz rokas es devos uz liftu. Pie durvīm gai­dīja kāds uzņēmējs ar čemodānu uz riteņiem. Mani ieraugot, viņa acis iepletās. Es droši vien izskatījos diez­gan dīvaini: garš, melnādains puisis netīrās, noplukušās ēģiptiešu drānās ar savādu lādi padusē un putnu otrā rokā.

“Kā sviežas?” es jautāju.

“Es kāpšu pa trepēm.” Viņš aizsteidzās.

Ar liftu nobraucu līdz pirmajam stāvam. Mēs ar Seidiju aizgājām līdz ietvei izlidošanas zonā. Es izmisīgi skatījos apkārt, cerēdams ieraudzīt Bastetu, bet tā vietā pievērsu policista uzmanību. Vīrietis sarauca uzacis un sāka slāt uz manu pusi.

“Esi mierīga,” es teicu Seidijai. Pretodamies vēlmei bēgt, es pagriezos un gāju iekšā pa virpuļdurvim.

Ir tā, ka policistu tuvumā es vienmēr sajūtos ne­daudz neomulīgi. Atceros, ka tad, kad man bija kādi septiņi vai astoņi gadi un es vēl biju mazs, jauks bērne­lis, tā nebija problēma; taču, kolīdz man apritēja vien­padsmit gadu, uz mani sāka blenzt: ko tas sīkais te dara? Vai viņš kaut ko nospers? Es zinu, ka smieklīgi, taču tā ir. Es nesaku, ka tā dara visi policisti, taču, ja kāds tā nedara, tas, teiksim tā, ir patīkams pārsteigums.

Šī nebija no patīkamajām reizēm. Es zināju, ka poli­cists man sekos, un es zināju, ka man jāizturas mierīgi un jāiet mērķtiecīgi…, kas nav viegli izdarāms, ja uz ro­kas sēž klija.

Ziemassvētku brīvdienas — lidosta bija diezgan pilna: galvenokārt ģimenes, kas stāv rindā pie biļešu kasēm, bērni, kas strīdējās, un vecāki, kas marķēja bagāžu. Es prātoju, nez kā tas varētu būt: parasts ģimenes ceļoju­mus, bez nekādām maģiskām problēmām un briesmo­ņiem, kas dzenas pakaļ.

Stop, es sev teicu. Tev ir darbs darāms.

Taču es nezināju, kurp iet. Vai Basteta būs aiz drošī­bas kontroles zonas vai pirms? Man ejot pa termināli, pūlis pašķīrās. Ļaudis blenza uz Seidiju. Es zināju, ka ne­varu klaiņot apkārt, izskatīdamies apmaldījies. Tas bija tikai laika jautājums, līdz poliči…

“Jaunais cilvēk!”

Es pagriezos. Tas bija policists no āra. Seidija ieķēr­cās, un policis atkāpās, uzlikdams roku uz sava steka.

“Šeit nevar ienest dzīvniekus,” viņš man skaidroja.

“Man ir biļetes…” es mēģināju aizsniegt kabatas. Tad es atcerējos, ka biļetes ir pie Bastetas.

Policis nikni palūrēja. “Nāc līdzi.”

Pēkšņi atskanēja sievietes balss: “Te tu esi, Kārter!”

Basteta steidzās šurp, spraukdamās caur pūli. Nekad mūžā nebiju tā priecājies ieraudzīt ēģiptiešu dievu.

Viņa sazin kā bija paspējusi pārģērbties. Mugurā gaiš­sārts bikškostīms, daudz zelta rotu un kašmira mētelis, tādēļ viņa izskatījās kā pārtikusi uzņēmēja. Nepievērs­dama uzmanību policim, viņa mani nopētīja un sarauca degunu. “Kārter, es taču tev teicu, lai nevelc tās drausmigās medību drēbes. Godīgi sakot, izskatās, it kā tu būtu nakšņojis uz lauka!”

Viņa izvilka kabatlakatu un aizrautīgi berza man seju, kamēr policists noraudzījās.

“Ai, kundze,” viņš beidzot saņēmās. “Vai tas ir jūsu…” “Krustdēls,” Basteta meloja. “Piedodiet, policista kungs. Mēs dodamies uz Memfisu, kur notiks sacensī­bas medībās ar piekūnu. Es ceru, ka viņš nav sagādājis problēmas. Mēs nokavēsim lidojumu!”

“Emm, piekūns nevar lidot…”

Basteta ieķiķinājās. “Protams, ka var, policista kungs. Tas taču ir putns!”

Viņa seja piesarka. “Es gribēju teikt — lidmašīnā.” “Ak tā? Mums dokumenti ir kārtībā.” Man par pār­steigumu viņa izvilka aploksni un pasniedza to policim kopā ar mūsu biļetēm.

“Saprotu,” policis teica. Viņš apskatīja mūsu biļetes. “Jūs esat iegādājušies… pirmo klasi savam piekūnam.” “Vispār tā ir melnā klija,” Basteta skaidroja. “Bet, jā, tas ir ļoti temperamentīgs putns. Laureāts, saprotiet. Lie­ciet tam sēdēt autobusā un piedāvājiet krekerus, un es neatbildu par sekām. Nē, mēs vienmēr lidojam pirmajā klasē, vai ne, Kārter?”

“Emm, jā… Minnas tant.”

Viņa man uzmeta skatienu, kas pauda: par to tu at­rausies. 'lād viņa atkal uzsmaidīja policim, kas atdeva atpakaļ mūsu biļetes un Seidijas “dokumentus”.

“Un tagad ar jūsu atļauju, policista kungs, mēs dosi­mies. Starp citu, ļoti izskatīga uniforma. Vai jūs trenēja­ties?” Pirms viņš paspēja atbildēt, Basteta saķēra mani aiz rokas un stiepa uz tuvāko drošibas kontroles punktu. “Neatskaties,” viņa klusi teica.

Tiklīdz bijām ap stūri, Basteta pavilka mani malā pie uzkodu automāta.

“Seta zvērs ir tuvu,” viņa teica. “Labākajā gadījumā mums ir dažas minūtes. Kas ir ar Seidiju?”

“Viņa nevar…” es murmināju. “Es īsti nezinu.” “Nekas, nāksies to nokārtot lidmašīnā.”

“Kā tu paspēji pārģērbties?” es jautāju. “Un doku­ments putnam…”

Viņa vienaldzīgi atmeta ar roku. “Ai, mirstīgajiem prātiņš vājš. Tas dokuments ir tukšs biļetes vāciņš. Bet manas drēbes nav īsti mainījušās. Tas ir tikai glamūrs.” Paskatījies vērīgāk, pamanīju, ka viņai ir taisnība. Jaunās drēbes mirguļoja kā mirāža pār ierasto leopardādas bodiju. Tiklīdz viņa uz to norādīja, maģija šķita vāja un pamanāma.

“Mēģinām tikt līdz izejai pirms Seta zvēra,” viņa teica. “Būs vieglāk, ja noglabāsi savas mantas Duātā.” “Ko?”

“Tu taču negribi stibit to kasti padusē visu laiku? Izmanto Duātu par mantu glabātavu.”

“Kā?”

Basteta nobolīja acis. “Nē, nudien, ko mūsdienās māca burvjiem?”

“Mums bija aptuveni divdesmit sekunžu ilga nodar­bība!”

“Vienkārši iztēlojies telpu gaisā, piemēram, plauktu vai dārgumu lādi…”

“Skapīti?” es jautāju. “Man nekad nav bijis skolas skapīša.”

“Labi. Uzliec tam atslēgu ar ciparu kombināciju, kādu vien vēlies. Iztēlojies, ka atver skapīti ar šo kombināciju. Tad iebāz iekšā kasti. Kad tev to atkal vajadzēs, vien­kārši iztēlojies to, un tā parādīsies.”

Mani māca skepse, bet es iztēlojos skapīti. Es tam uzliku kombināciju 13/32/33 — Lakers atvaļinātie nu­muri: Čemberlens, Džonsons, Abduldžabars. Izvilku tēta burvju lādi un palaidu to vaļā, pārliecināts, ka tā sašķī­dīs uz grīdas, taču tā pazuda.

“Forši,” es noteicu. “Esi droša, ka dabūšu to atpakaļ?” “Nē,” Basteta atcirta. “Tagad ejam!”