Sarkanā piramīda

29 Zia nosaka tikšanos

Kārters

(Jā, liels paldies, Seidij. Tu varēji stāstīt par Mirušo valstību. Man jāstāsta par 10. starpštatu šoseju, kas ved cauri Teksasai.)

īsāk sakot: ceļš ilga veselu mūžību un bija gaužām garlaicīgs, ja vien nešķiet aizraujoši skatīties uz govīm ganībās.

Jaunorleānu atstājām divdesmit astotajā decembrī, vienos naktī, — dienu, pirms Sets plānoja iznīcināt pa­sauli. Basteta bija “aizņēmusies” treileri, ko Federālā Ār­kārtas situāciju vadības aģentūra tur bija atstājusi viesuļ­vētras Katrīna seku likvidēšanas laikos. Vispirms Basteta ieteica doties ceļā ar lidmašīnu, taču, kad izstāstīju savu sapni par burvjiem eksplodējošā lidmašīnā, mēs no­spriedām no lidmašīnām turēties pa gabalu. Debesu die­viete Nuta tika solījusi drošu gaisa satiksmi līdz Memfisai, taču, tuvojoties Setam, nevēlējos izaicināt likteni.

“Sets nav mūsu vienīgā problēma,” teica Basteta. “Ja tava vīzija ir patiesa, burvji no mums novēršas. Un ne jau šādi tādi burvji, bet pats Desžardēns.”

“Un Zia,” piebilda Seidija, lai mani nokaitinātu.

Galu galā mēs izlēmām, ka drošāk būs braukt ar ma­šīnu, lai arī lēnāk. Ja mums veiksies, Fēniksu sasniegsim tieši laikā, lai izaicinātu Setu. Kas attiecās uz Dzīvības māju, vienīgā cerība bija no viņiem izvairīties, kamēr paveicam visu, kas darāms. Varbūt, kad būsim tikuši galā ar Setu, burvji izlems, ka esam forši. Varbūt…

Turpināju domāt par Desžardēnu, prātoju, vai viņš tiešām varētu būt Seta iemiesojums. Vēl vakar tas šķita loģiski. Desžardēns vēlējās iznīcināt Keinu ģimeni. Viņš ienīda mūsu tēvu un mūs pašus arī. Viņš droši vien gadu desmitiem, gadu simtiem gaidījis Iskandera nāvi, lai pats varētu kļūt par Virslektoru. Varaskāre, dusmas, iedo­mība, ambīcijas: Desžardēnam bija viss. Ja Sets meklēja dvēseles radinieku, labāku atrast viņam vārda tiešā no­zīmē neizdotos. Un ja Sets sāktu karu starp dieviem un burvjiem, kontrolējot Virslektoru, ieguvējs būtu tikai un vienīgi haoss. Turklāt Desžardēnu bija viegli ienīst. Kāds taču sabotēja Amosa māju un izpauda Setam, ka Amoss tuvojas.

Taču tas, kā Desžardēns metās glābt visus lidmašīnas pasažierus, nebija gluži Ļaunuma valdnieka garā.

Basteta un Heopss pārmaiņus vadīja automašīnu, ka­mēr mēs ar Seidiju te modāmies, te iemigām no jauna. Es nezināju, ka paviāni prot stūrēt, taču Heopsam izde­vās labi. Kad uz rīta pusi pamodos, viņš manevrēja auto cauri Hjūstonas rīta sastrēgumstundai, ilkņus ņirgdams un riedams, taču citi autovadītāji nemanīja neko aizdo­mīgu.

Brokastu laikā Seidija, Basteta un es sēdējām treilera virtuvē, atvilktnēm virinoties vaļā un ciet, traukiem šķindot, kamēr braucām kilometriem tālu nezin kurp. Basteta Jaunorleānas diennakts veikalā bija sagādājusi uzkodas un dzērienus (un, protams, Friskies), taču ne­viens no mums nebija izsalcis. Manīju, ka Basteta ir sa­traukusies. Viņa bija sadriskājusi lielāko daļu treilera polsterējuma un nu skrāpējās gar virtuves galdu.

Kas attiecas uz Seidiju, viņa turpināja virināt dūri un blenza uz patiesības spalvu, it kā tā būtu mobilais te­lefons, kam teju jāiezvanās. Kopš pazušanas Tiesas zālē viņa bija atturīga un klusa. Es nesūdzos, taču tas nav viņai raksturīgi.

“Kas notika ar Anubisu?” Es vai miljono reizi vai­cāju.

Viņa pablenza tā, it kā vēlētos noraut man galvu. Tad droši vien izlēma, ka es nebūtu to pūļu vērts. Viņa piekala skatienu mirdzošajai spalvai, kas lidinājās virs delnas.

“Mēs runājām,” viņa uzmanīgi izraudzījās vārdus. “Viņš uzdeva pāris jautājumu.”

“Kādus jautājumus?”

“Kārter, nejautā. Lūdzu.”

Lūdzu? Labi, tas tiešām nebija Seidijas stilā.

Es paskatījos uz Bastetu, taču no viņas nebija lielas jēgas. Kaķu dieviete ar nagiem palēnām dīrāja plast­masu.

“Kas vainas?” es viņai vaicāju.

Viņa turpināja lūkoties uz galdu. “Mirušo valstībā es jūs pametu. Jau atkal!’

“Anubiss tevi izbiedēja,” es atbildēju. “Tas taču nekas.”

Basteta pavērsa pret mani lielās dzeltenās acis, un mani pārņēma sajūta, ka es visu vēl vairāk sabojāju.

“Kārter, es tavam tēvam devu solījumu. Apmaiņā pret savu brīvību. Viņš man uzticēja svarīgāku darbu nekā cīņu ar Čūsku: pasargāt Seidiju un, ja būs nepiecie­šams, — jūs abus”

Seidija nosarka. “Basteta, tas… es gribēju teikt pal­dies un tā, bet mēs neesam svarīgāki par cīnīšanos., ar viņu.”

“Jūs nesaprotat,” Basteta teica. “Jūsos abos ne vien rit faraonu asinis. Jūs esat varenākie valdnieku bērni, kādi jelkad dzimuši. Jūs esat mūsu vienīgā cerība apvienot dievus un Dzīvības māju, no jauna apgūt vecās tradīci­jas, pirms ir par vēlu. Ja jūs varētu ieprasties dievu gud­rībās, jūs atrastu citus cilvēkus ar valdnieku asinīm un apmācītu viņus. Jūs atdzīvinātu Dzīvības māju. Tas, ko darīja jūsu vecāki, — viss, ko viņi darīja, bija priekšdarbi jūsu ceļam.”

Mēs ar Seidiju klusējām. Ko gan uz ko tādu var at­bildēt? Es vienmēr biju jutis, ka vecāki mani mīl, taču — ka viņi būtu ar mieru mirt manis dēļ? Ticēt, kas tas ir nepieciešams, lai Seidija un es spētu darīt brīnumu lie­tas pasaules glābšanai? Es nebiju to lūdzis.

“Viņi nevēlējās jūs atstāt vienus,” Basteta turpināja, vērojot manu seju. “Viņi to neplānoja, taču saprata, ka dievus atbrīvot varētu būt bīstami. Ticiet man, viņi sa­prata, cik jūs esat īpaši. Sākotnēji es jūs abus sargāju tā­pēc, ka biju solījusi. Taču tagad es to darīšu, pat ja ne­būtu solījusies. Jūs abi man esat kā kaķēni. Es jūs vairs nepievilšu.”

Atzīstu, man kaklā sakāpa kamols. Mani neviens vēl nebija dēvējis par savu kaķēnu.

Seidija nošņaukājās. Viņa kaut ko notrausa no acu apakšas. “Tu taču mūs nemazgāsi, ko?”

Bija tik labi atkal ieraudzīt smaidu Bastetas sejā. “Mē­ģināšu valdīties. Un, starp citu, Seidij, es lepojos ar tevi. Saviem spēkiem tikt galā ar Anubisu — tie nāves dievi mēdz būt nejauki klienti.”

Seidija paraustīja plecus. Šķita, ka viņa jūtas neērti. “Nu, es viņu nesauktu par nejauku. Tas ir, viņš neizska­tījās vecāks par pusaudzi.”

“Par ko tu runā?” es vaicāju. “Viņam bija šakāļa galva.” “Nē, nu kad viņš pārtaisījās par cilvēku.”

“Seidij…” Nu es sāku par viņu uztraukties. “Kad Anubiss pārtapa par cilvēku, viņam vēl aizvien bija šakāļa galva. Viņš bija milzīgs un biedējošs un, jā, diezgan ne­jauks. Pēc kā viņš izskatījās tavās acīs?”

Viņa pietvīka. “Viņš izskatījās… pēc mirstīga puiša.” “Iespējams, burvestība,” Basteta teica.

“Nē,” Seidija uzstāja. “Tā nevar būt.”

“Nu, nav svarīgi,” es teicu. “Mums ir spalva.”

Seidija nervozēja, ir kā tas būtu kas ļoti svarīgs. Tad viņa sakļāva dūri un patiesības spalva pazuda. “Tā mums neko daudz nelīdzēs, ja neizdibināsim Seta slepeno vārdu.”

“Par to ir domāts.” Bastetas skats apšāvās visapkārt, it kā viņa bītos no kāda slepena spiega. “Man ir plāns. Bet bīstams.”

Es paliecos uz priekšu. “Kāds?”

“Mums nāksies piestāt. Es negribētu piesaukt ne­laimi, līdz būsim galā, taču tas ir pa ceļam. Domāju — ies ātri.”

Es galvā rēķināju. “Šis otrās Dēmonu dienas rīts?” Basteta pamāja ar galvu. “Diena, kad piedzima Hors.” “Un rīt, trešajā Dēmonu dienā, ir Seta dzimšanas diena. Tas nozīmē, ka mums ir aptuveni divdesmit čet­ras stundas, līdz viņš iznīcinās Ziemeļameriku.”

“Un ja viņš piekļūs mums,” piebilda Seidija, “viņš kļūs vēl varenāks.”

“Laika ir gana,” teica Basteta. “No Jaunorleānai līdz Fēniksai ir divdesmit četru stundu brauciens, un mēs jau braucam vairāk nekā piecas stundas. Ja vien negadī­sies vēl kāds nejauks pārsteigums…”

“Līdzīgi tiem, kādi atgadās katru mīļu dienu?”

“Jā,” atzina Basteta. “Tādi.”

Es saraustīti ievilku elpu. Pēc divdesmit četrām stun­dām viss būs galā — vienādi vai otrādi. Vai nu izglābsim tēti un apturēsim Setu, vai ari visas pūles izrādīsies vel­tas — ne tikai manas un Seidijas, bet arī vecāku upuri. Pēkšņi šķita, ka es jau atkal esmu pazemē, vienā no tiem tuneļiem Pirmajā nomā, kur virs manas galvas bija mil­joniem tonnu akmeņu. Pietika zemei sakustēties, lai viss iegrūtu.

“Nu ko,” es teicu. “Ja esmu jums nepieciešams, būšu laukā, spēlēšos ar asiem priekšmetiem.”

Paķēru savu zobenu un devos uz automašīnas aiz­muguri.

Vēl nekad nebija redzēta pārvietojama māja ar visu lieveni. Zīme uz pakaļdurvīm brīdināja, ka tur iet ir bīs­tami, kamēr treileris brauc, taču es to ignorēju.

Tā nebija labākā vieta, kur trenēties zobenu cīņā. Pārāk maza, un lielāko daļu vietas aizņēma divi krēsli. Plosījās auksts vējš, ikviena bedre uz ceļa lika zaudēt līdzsvaru. Taču šī bija vienīgā vieta, kur varēju pabūt viens. Bija nepieciešams sakārtot domas.

Es trenējos izsaukt savu zobenu no Duātas un aizsū­tīt to atpakaļ. Drīz vien izdevās uzreiz, ja vien pienācīgi koncentrējos. Pēc tam vingrinājos pāris kustībās — blo­ķēšanā, dūrienos un sitienos —, līdz Hors neizturēja un sāka dot padomus.

Turi asmeni augstāk, viņš lika. Veido loku, Kārter. Asmens ir veidots tā, lai pretiniekam izsistu no rokas ieroci.

Aizveries, es norūcu. Kur tu biji, kad man vajadzēja palīgu basketbola laukumā? Taču es lūkoju turēt zobenu tā, kā Hors teica, un konstatēju, ka viņam ir taisnība.

Lielceļš vijās caur krūmājiem klātu klajumu. Ik pa lai­kam apdzinām kāda fermera kravas automašīnu vai ģime­nes automašīnu, un šoferiem, mani ieraugot, iepletās acis: melnādains puišelis vicina zobenu automašīnas aizmu­gurē. Es smaidīju un māju ar roku, un, pateicoties Heopsa šofera talantam, viņi visai drīz pagaisa putekļu mākonī.

Pēc stundu ilga treniņa aukstos sviedros izmirkušais krekls bija pielipis miesai. Es smagi dvesu. Nolēmu pie­sēst un atvilkt elpu.

“Tā tuvojas,” Hors teica. Viņa balss izklausījās reāla, nevis man galvā. Paskatījos un ieraudzīju viņu blakus, mirdzam zeltainā gaismā, sēžam otrā krēslā, tērpušos ādas bruņās un sandalēm kājās. Hora zobens, spokaina mana zobena kopija, bija viņam pie sāniem.

“Kas tuvojas?” es vaicāju. “Cīņa ar Setu?”

“Tā ari, protams,” Hors teica. “Taču pirms tam vēl kas, Kārter. Esi gatavs.”

“Lieliski. It kā man nebūtu gana ķezu.”

Hora sudrabaini zeltainās acis iemirdzējās. “Kad es biju mazs, Sets vairākkārt centās mani nogalināt. Mēs ar māti bēgām no vietas uz vietu, slēpdamies no viņa, līdz es biju gana pieaudzis, lai stātos viņam pretī. Sarkanais kungs tev uzsūtīs tieši tos pašus spēkus. Nākamie būs…” “Pie upes,” es minēju, atceroties savas dvēseles pē­dējo ceļojumu. “Kaut kas slikts notiks pie upes. Bet kāds būs izaicinājums?”

“Tev jāuzmanās no…” Hora tēls sāka bālēt, un dievs sarauca pieri. “Kas tas? Kāds mēģina… kāds cits…”

Viņa vietā uzradās Zias Rašidas mirdzošs tēls.

“Zia!” es pielēcu kājās, pēkšņi atskārtis, ka mirkstu aukstos sviedros un izskatos briesmīgi, kā tikko izrauts caur Mirušo valstību.

“Kārter?” Viņas tēls mirgoja. Rokā viņai bija zizlis, mugurā pelēks mētelis, apvilkts pār drānām, it kā viņai saltu. īsie melnie mati vilnīja. “Lai paldies Totam, ka tevi atradu.”

“Kā tu šeit nokļuvi?”

“Nav laika! Klausies: mēs dzenamies jums pakaļ. Desžardēns, es un vēl divi. Mēs īsti nezinām, kur jūs esat. Desžardēna izsekošanas burvestības nespēj jūs atrast, taču viņš nojauš, ka esam jums uz pēdām. Un viņš zina, kurp jūs dodaties — uz Fēniksu.”

Man galvā šaudījās milzums domu. “Tad viņš bei­dzot ir noticējis, ka Sets ir brīvībā? Jūs nākat mums pa­līgā?”

Zia papurināja galvu. “Viņš nāk jūs apturēt.” “Apturēt mūs? Zia, Sets taisās uzspert gaisā visu kon­tinentu! Tētis…” Man aizlūza balss. Riebās, cik bezspē­cīgs un nobijies izklausījos. “Manam tēvam draud bries­mas.”

Zia izstiepa mirdzošo roku, taču tas bija tikai tēls. Mūsu pirksti nesaskārās. “Man ļoti žēl, Kārter. Mēģini saprast Desžardēnu. Dzīvības māja gadsimtiem ilgi cen­tusies turēt dievus ieslodzījumā, lai novērstu kaut ko tādu. Tagad, kad jūs viņus esat izlaiduši…”

“Ne jau es to izdomāju!”

“Zinu, taču tu centies stāties pretī Setam ar dievišķo maģiju. Dievus nav iespējams valdīt. Var gadīties, ka tu nodarīsi vairāk ļauna nekā laba. Ja ļausi Dzīvības mājai par to parūpēties…”

“Sets ir pārāk spēcīgs,” es bildu. “Un es spēju valdīt Horu. Es to spēju.”

Zia papurināja galvu. “Jo tuvāk Setam nonāksi, jo būs grūtāk. Tu pat nevari iedomāties.”

“Un tu vari?”

Zia nervozi palūkojās pa kreisi. Viņas tēls kļuva ne­skaidrs kā slikta televīzijas signāla reizē. “Mums nav daudz laika. Drīz Mels tiks ārā no atpūtas telpas.”

“Jums ir burvis, vārdā Mels?”

“Klausies. Desžardēns taisās mūs sadalīt divās ko­mandās. Plāns ir nogriezt jums ceļu uz abām pusēm un apturēt jūs. Ja mana komanda sasniegs jūs pirmā, man šķiet, ka es gana ilgi spēšu atturēt Melu no uzbrukuma, lai mēs varētu aprunāties. Pēc tam mēs varētu izdomāt, kā apieties ar Desžardēnu, lai pierunātu viņu sadarboties.”

“Tikai nepārproti, bet kāpēc gan lai es tev uzticē­tos?”

Viņa saknieba lūpas un izskatījās līdz sirds dziļumiem aizskarta. Pa daļai jutos vainīgs, pa daļai kūros aizdo­mās, ka tas varētu būt triks.

“Kārter… Man tev kas jāsaka. Tas varētu jums palī­dzēt, bet man jāsaka tev personīgi.”

“Saki tagad.”

“Tota knābis! Tu gan esi spītīgs!”

“Jā, tāds talants.”

Mūsu skatieni sastapās. Viņas tēls sāka zust, taču es nevēlējos, lai viņa pazūd. Vēlējos vēl parunāties.

“Ja tu neuzticies man, man nāksies uzticēties tev,” teica Zia. “Es mēģināšu šonakt būt Ņūmeksikas pilsē­tiņā Laskrūsesā. Ja sadomāsi mani satikt, varbūt mums izdosies pārliecināt Melu. Un kopīgiem spēkiem pieru­nāsim Desžardēnu. Tu būsi?”

Es gribēju solīties, lai tikai satiktu viņu, taču tad iedomājos, kā mēģinu pārliecināt Seidiju un Bastetu par to, cik šī ir laba doma. “Zia, es nezinu.”

“Padomā,” viņa lūdza. “Un, Kārter, neuzticies Arnosam. Ja tu viņu satiec…” Viņas acis iepletās. “Mels ir klāt!” viņa nočukstēja.

Zia atsita zizli pret zemi, un viņas tēls pagaisa.