Sarkanā piramīda

23 Profesora Tola pēdējais eksāmens

sendija

Te Seidija. Atvainojos par kavēšanos, lai gan ierakstā to droši vien nevar manīt. Mans brālis, lempis, iemeta mikrofonu bedrē, pilnā ar… ai, lai paliek. Atpakaļ pie stāsta.

Kārters pamodās, salēkdamies ar tādu joni, ka atsita ceļus pret dzērienu paplāti, kas izskatījās diezgan smiek­līgi.

“Labi gulēji?” es jautāju.

Viņš apmulsis samirkšķināja acis. “Tu esi cilvēks.”

“Cik jauki, ka pamanīji.”

Iekodos savā picā. Nekad nebiju ēdusi picu no por­celāna šķīvja vai dzērusi kolu no glāzes (ar ledu nc tik — amerikāņi ir tik jocīgi), bet es izbaudīju pirmc klasi.

“Pārvērtos pirms stundas.” Es nokremšķinājos. “Pa­līdzēja tas, ko tu teici par koncentrēšanos uz svarīgo.’

Likās muļķīgi teikt pat tik daudz, jo es atcerējos visu, ko viņš man stāstīja par saviem ceļojumiem ar tēti

kamēr biju klijas izskatā, kā viņš apmaldījies metro, kā viņam palicis nelabi Venēcijā, kā viņš spiedzis kā mazs bērns, kad atrada skorpionu zeķē. Tur būtu ko apcelties nez cik ilgi, taču savādā kārtā negribējās. Tas, kā viņš atklājās… Varbūt viņš domāja, ka es viņu klijas veidolā nesapratu, bet viņš bija tik godīgs, tik neaizsargāts, un to visu viņš darīja, lai mani nomierinātu. Nebūtu viņš devis vielu pārdomām, es droši vien vēl medītu lauka peles Potomakas krastos.

Kārters par tēti runāja tā, it kā viņu kopīgie ceļojumi būtu kaut kas vienreizējs, taču arī visai nogurdinošs, jo vienmēr vajadzējis censties izpatikt un labi uzvesties, un nav bijis neviena, ar ko atpūsties vai parunāt. Jāatzīst, ka tētis bija visai iespaidīgs. Būtu grūti nevēlēties viņa atzi­nību. (Skaidrs, ka es savu satriecošo harismu esmu man­tojusi no viņa.) Es redzēju viņu tikai divreiz gadā, bet pat tad man vajadzēja morāli sagatavoties šim pasāku­mam. Es pirmo reizi aizdomājos, vai Kārters tiešām sa­skaņā ar šo norunu ir ieguvējs. Vai es mainītu savu dzīvi pret viņējo?

Es arī nolēmu nestāstīt viņam, kas mani galu galā piespieda pārvērsties atpakaļ cilvēkā. Vispār par tēti es nemaz nedomāju. Es iztēlojos, ka mamma ir dzīva, iztē­lojos, ka mēs kopā ejam pa Oksfordstrītu, pētīdamas veikalu skatlogus, pļāpādamas un smiedamās. Tāda pa­rasta diena, kuru mums tā arī neizdevās piedzīvot. Ne­piepildāma vēlēšanās — es zinu. Taču tā bija pietiekami spēcīga, lai atgādinātu man, kas es esmu.

Neko par to neteicu Kārteram, taču viņš pētīja manu seju, un es manīju, ka viņš pārāk labi lasa manas domas.

Iemalkoju kolu. “Starp citu, tu nokavēji pusdienas.” “Tu nemēģināji mani pamodināt?”

Ejas otrā pusē atraugājās Basteta, tikko notiesājusi lasi, — izskatījās visnotaļ apmierināta. “Es varētu uz­burt Friskies',’ viņa piedāvāja, “vai siera sviestmaizes.” “Nē, paldies,” Kārters nomurmināja. Viņš izskatījās izmisis.

“Ak Kungs, Kārter,” es iesaucos. “Ja tev tas ir tik sva­rīgi, man ir palikusi pica.”

“Ne jau tas,” viņš atbildēja un izstāstīja, kā Sets gan­drīz sagūstīja viņa ba.

Krūtīs iemetās žņaudzējs. Es atkal jutos kā iespros­tota klijas veidolā un nespēju skaidri domāt. Tētis ieslo­dzīts piramīdā? Nabaga Amosu izmanto kā kaut kādu marioneti? Es paskatījos uz Bastetu, meklēdama uzmun­drinājumu. “Vai mēs neko nevaram darīt?”

Viņas seja bija drūma. “Seidij, es nezinu. Savā dzim­šanas dienā Sets būs visspēcīgākais, bet saullēkts ir ma­ģijai vislabvēlīgākais laiks. Ja tās dienas saullēktā viņš spēs ģenerēt vienu milzīgu vētras enerģijas izvirdumu, izmantojot ne vien savu maģiju, bet palielinot to ar citu paverdzināto dievu jaudu… Viņa atbrīvotā haosa spēks ir teju neaptverams.” Viņa paraustīja plecus. “Kārter, tu saki, ka šo ideju viņam pasvieda parasts dēmons?”

“Tā izklausījās,” Kārters atbildēja. “Vai arī viņš uzla­boja sākotnējo plānu.”

Viņa pakratīja galvu. “Neizskatās pēc Seta.”

Es noklepojos. “Ko tu gribi teikt? Tas izskatās tieši pēc viņa.”

“Nē,” Basteta neatlaidās. “Tas ir pārāk šaušalīgi pat viņam. Sets vēlas kļūt par valdnieku, bet šāds izvirdums var atstāt viņu bez valstības, kur valdīt. Gandrīz, it kā…” Viņa aprāvās; šķiet, ka doma bija pārāk baisa. “Es to nesaprotu, bet mēs drīz piezemēsimies. Jums nāksies pajautāt Totam.”

“Izklausās, ka tu nenāksi,” es ieteicos.

“Mēs ar Totu diez ko nesatiekam. Jūsu izredzes iz­dzīvot būs lielākas…”

Iedegās drošības jostas indikators. Kapteinis pazi­ņoja, ka mēs sākam nosēšanos Memfisā. Es palūkojos ārā pa logu un ieraudzīju platu, brūnu upi, kas caurvija ainavu. Lielākā upe, kādu jebkad biju redzējusi. Tā man netīkami atgādināja milzu čūsku.

Pienāca stjuarte un norādīja uz manu pusdienu šķīvi. “Viss, mīļā?”

“Tā šķiet,” es drūmi atbildēju.

Memfisa nebija pabrīdināta, ka pienākusi ziema. Koki zaļoja, un debesis bija koši zilas.

Mēs uzstājām, lai šoreiz Basteta “neaizņemas” ma­šīnu, un viņa piekrita nomāt, ja vien varēs dabūt kabrio­letu. Es nejautāju, kur viņa tikusi pie naudas, taču drīz mēs traucāmies pa visai tukšajām Memfisas ielām ar nolaistu BMW jumtu.

Pilsētu atceros tikai pa daļai. Mēs izbraucām caur kvartālu, kas varētu būt filmas “Vējiem līdzi” uzņem­šanas laukums: lielas, baltas savrupmājas ar plašiem mauriņiem, ko apēno cipreses, kaut gan plastmasas Santaklausi uz jumtiem šo iespaidu nedaudz sabojāja.

Nākamajā kvartālā mūs gandrīz nonāvēja veča, kas iz­brauca ar kadiljaku no baznīcas autostāvvietas. Basteta sagrieza stūri un notaurēja, bet vecā kundze tikai pa­smaidīja un pamāja. Dienvidu viesmīlība — es pieļauju.

Vēl pēc dažiem kvartāliem mājas jau atgādināja no­laistas būdas. Es pamanīju divus afroamerikāņu zēnus, kam mugurā bija džinsi un tēkrekli bez piedurknēm un kas sēdēja uz lieveņa, strinkšķinādami akustiskās ģitā­ras un dziedādami. Viņi to darīja tik labi, ka sagribējās piestāt.

Uz nākamā stūra slējās no paneļiem saslieta ēs­tuve — roku krāsotā izkārtne vēstīja “Cālis un vafeles”. Ārā stāvēja divdesmit cilvēku gara rinda.

“Jums, amerikāņiem, ir ļoti savāda gaume. Kas šī ir par planētu?” es jautāju.

Kārters papurināja galvu. “Un kur meklēt Totu?”

Basteta paošņāja gaisu un iegriezās pa kreisi, Papeļu ielā. “Mēs tuvojamies. Ja es pazīstu Totu, viņš atradis mā­cību centru. Bibliotēku, varbūt grāmatu krātuvi burvja kapā.”

“Tenesī tādu nav daudz,” Kārters minēja.

Tad es pamanīju izkārtni un plati pasmaidīju. “Var­būt Memfisas Universitāte?”

“Malacis, Seidij!” Basteta nomurrāja.

Kārters uz mani nikni paskatījās. Nabaga čalim skauž, es zinu.

Pēc dažām minūtēm mēs soļojām pa mazas koledžas studentu pilsētiņu: sarkanu ķieģeļu mājas un plaši pa­galmi. Bija neparasti kluss, ja neskaita pret betonu drib­lētas bumbas būkšķus.

Kārters, to padzirdis, atdzīvojās. “Basketbols!”

“Nu, piedod,” es novilku. “Mums jāsameklē Tots.”

Bet Kārters sekoja bumbas skaņai, un mēs — viņam. Apgājis ap mājas stūri, viņš sastinga. “Pajautāsim viņiem.”

Es nesapratu, par ko viņš runā. Tad pagriezos ap stūri un noelsos. Basketbola laukumā pieci spēlētāji bija iekarsuši aizraujošā mačā. Viņiem mugurā bija dažādu Amerikas komandu treniņjakas, un visi, šķiet, vēlējās uzvarēt — ņurdēja un rūca cits uz citu, čiepa bumbu un grūstījās.

Ā… un visi spēlētāji bija paviāni.

“Tota svētais dzīvnieks,” Basteta paskaidroja. “Lai­kam būsim īstajā vietā.”

Vienam no paviāniem bija spoži zeltaina spalva, daudz gaišāka nekā pārējiem un, emm, daudz košāka pēcpuse. Mugurā viņam bija sarkanzila treniņjaka, kas savādā kārtā šķita pazīstama.

“Vai tā ir… Lakers treniņjaka?” es jautāju, vilcināda­mās vispār pieminēt Kārtera muļķīgo apsēstību.

Viņš pamāja, un mēs abi pasmaidījām.

“Heops!” mēs kliedzām.

Tiesa, mēs jau necik labi nepazinām šo paviānu. Kopā ar viņu nepavadījām pat veselu dienu, turklāt laiks, kad bijām Amosa namā, šķita ļoti tāls, taču es tik un tā jutos, it kā mēs būtu atguvuši sen zudušu draugu.

Heopss ielēca man rokās un iekliedzās: “Agh! Agh!" Viņš pārcilāja manas matu šķipsnas, šķiet, utis meklē­dams, (Nemaz nedomā ko teikt, Kārter!) un nolēca zemē, pliķēdams ietvi, lai paustu savu prieku.

Basteta smējās. “Viņš saka — tu ožot pēc flamingo.” “Tu runā paviānu mēlē?” Kārters jautāja.

Dieviete paraustīja plecus. “Viņš ari grib zināt, kur jūs bijāt.”

“Kur mēs bijām?” es pārjautāju. “Nu, pirmkārt, pasaki viņam, ka es dienas lielāko daļu pavadīju kā klija, kas nav tas pats, kas flamingo un nebeidzas ar o’, tāpēc tam nevajadzētu būt viņa ēdienkartē. Otrkārt…”

“Pagaidi.” Basteta pagriezās pret Heopsu un teica: “Agh!” Tad atkal pievērsās man: “Labi, turpini!”

Es samirkšķināju acis. “Labi… emm, un, otrkārt, kur bija viņš?”

Viņa pārtulkoja to vienā agh.

Heopss nosprauslājies satvēra basketbola bumbu, kamdēļ visi viņa draugi paviāni traki ņurdēt, skrāpēties un rūkt.

“Viņš ielēca upē un atpeldēja atpakaļ,” Basteta tul­koja, “taču, kad atgriezās, māja bija sagrauta un mūsu vairs nebija. Heopss dienu gaidīja Amosu atgriežamies, bet viņš tā ari nepārnāca. Tad Heopss devās pie Tota. Galu galā, viņš ir paviānu aizstāvis.”

“Kādēļ?” Kārters jautāja. “Es negribu nevienu aiz­vainot, bet Tots taču ir gudrības dievs?”

“Paviāni ir ļoti gudri dzīvnieki,” Basteta sacīja.

“Agh!” Heopss paurbināja degunu, tad pagrieza mums savu košo dibenu. Viņš pasvieda draugiem bumbu, un tie sāka cīnīties par to, rādīdami viens otram zobus un pliķēdami pa galvu.

“Gudri?” es pārvaicāju.

“Nu nav jau gluži kaķi,” Basteta piebilda. “Bet jā, ir gudri. Heopss saka — tiklīdz Kārters izpildīs savu solī­jumu, viņš jūs aizvedīšot pie profesora.”

Es pamirkšķināju acis. “Pie prof… Ā, tu domā… pa­reizi.”

“Kādu solījumu?” Kārters jautāja.

Bastetas mutes kaktiņš noraustījās. “Acīmredzot tu esi solījis viņam nodemonstrēt savas basketbola iema­ņas.”

Kārtera acis satraukumā iepletās. “Mums nav laika!” “Nē, viss kārtībā,” Basteta solīja. “Es tagad labāk iešu.”

“Bet uz kurieni, Basteta?” es jautāju, jo negribēju at­kal no viņas šķirties. “Kā mēs tevi atradīsim?”

Bastetas acīs parādījās tāda kā vainas apziņa, it kā viņa būtu par cēloni kādai katastrofai. “Es atradīšu jūs, kad tiksiet ārā. ja tiksiet ārā…”

“Ko tu gribi teikt ar jaV' Kārters jautāja, taču Basteta jau bija pārvērtusies par Mafinu un skrēja prom.

Heopss ļoti uzstājīgi uzņurdēja Kārteram un aiz rokas rāva viņu uz laukumu. Paviāni uzreiz sadalījās divās ko­mandās. Puse novilka savas treniņjakas, bet puse atstāja tās mugurā. Diemžēl Kārters bija bezjaku komandā, un Heopss palīdzēja viņam novilkt kreklu, atklājot skatam jaunekļa kaulaino torsu. Komandas sāka spēlēt.

Es gan neko nezinu par basketbolu. Taču esmu diez­gan droša, ka diez vai vajag klupt uz līdzenas vietas vai noķert piespēli ar pieri, vai driblēt (tā to sauc?) ar abām rokām, it kā glaudītu potenciāli traku suni. Taču tieši tā spēlēja Kārters. Paviāni vienkārši samina viņu burtiskā nozīmē. Viņi izpelnījās punktu pēc punkta, kamēr Kārters streipuļoja šurpu turpu, dabūdams ar bumbu ikreiz, kad tā bija tuvumā, klupdams pār mērkaķu, līdz viņš bija tā noreibis, ka apmeta loku un nokrita. Paviāni pār­trauca spēli un neticīgi vēroja viņu. Kārters, sviedriem klāts, gulēja laukuma vidū un elsa. Pārējie paviāni pa­skatījās uz Heopsu. Bija visai acīmredzams, ka viņi domā: kurš uzaicināja šito cilvēku? Heopss aiz kauna aizklāja acis.

“Kārter,” es līksmi teicu, “visas tās runas par basket­bolu un Lakers, bet tu esi galīgs mu\\a\ Zaudēji mērka­ķiem!”

Viņš nelaimīgi novaidējās. “Tā bija… tā bija tēta mīļākā spēle.”

Es blenzu uz viņu. Tēta mīļākā spēle. Dies’, kā tas man neienāca prātā?

Acīmredzot viņš manu atkārušos žokli uztvēra kā turpmāku kritiku.

“Es… es varu tev nosaukt visu NBA statistiku,” viņš ne­daudz izmisis teica. “Atlēkušās bumbas, piespēles, soda metienu procentus.”

Pārējie paviāni atkal pievērsās spēlei, ignorēdami Kārteru un Heopsu. Pēdējais izgrūda riebuma pilnu skaņu — pa pusei norīstījās, pa pusei noņurdējās.

Es sapratu, kā viņš jūtas, taču pagāju uz priekšu un pasniedzu roku Kārteram. “Ejam. Tam nav nozīmes.”

“Ja man būtu labāki apavi,” viņš bilda, “vai ja es ne­būtu tik noguris…”

“Kārter,” es teicu ar sminu. “Tam nav nozīmes. Un es ne vārda neteikšu tētim, kad mēs viņu izglābsim.”

Viņš paskatījās uz mani ar manāmu pateicību. (Galu galā, es esmu diezgan burvīga.) Tad viņš saņēma manu roku, un es pierāvu viņu kājās.

“Tagad, Dieva dēļ, uzvelc kreklu,” es teicu. “Un tu, Heops, tagad ved mūs pie profesora.”

Heopss ieveda mūs pamestā zinātņu ēkā. Gaiteņos gaiss oda pēc etiķa, bet tukšo klašu laboratorijas izskatī­jās kā no “Amerikāņu vidusskolas”, nevis vietas, kur va­rētu uzturēties dievs. Vairums durvju bija ciet. Vienas bija atstātas vaļā, un pa tām varēja redzēt istabu, kas ne­bija daudz lielāka par saimniecības telpu un bija pie­bāzta ar grāmatām, mazu rakstāmgaldu un vienu krēslu. Es prātoju, vai tas profesors ir kaut kā nogrēkojies, ka dabūjis tik mazu kabinetu.

“Agh!” Heopss apstājās lakotu sarkankoka durvju priekšā; tās bija daudz skaistākas par citām. Uz stikla zaigoja svaigi uzkrāsots vārds: Dr. Tots.

Heopss bez klauvēšanas atvēra durvis un ielumpačoja iekšā.

“Pēc tevis, cāļa kungs,” es teicu Kārteram. (Un jā, esmu pārliecināta, ka viņš nožēloja, ka pastāstījis man par šo gadījumu. Galu galā, es nevarēju pavisam pārstāt viņu kaitināt. Man jārūpējas par savu reputāciju.)

Es gatavojos ieraudzīt vēl vienu saimniecības telpu, bet kabinets bija neiedomājami liels.

Griesti pacēlās vismaz desmit metru augstumā, un vienā kabineta pusē no visiem logiem pavērās skats uz Memfisas panorāmu. Metāla kāpnes veda uz bēniņiem, kur visvairāk vietas aizņēma milzīgs teleskops, un kaut kur no turienes nāca visai slikti spēlētas elektriskās ģitā­ras skaņas. Otra kabineta puse bija aizkrauta ar grāmat­plauktiem. Darba galdi vai lūza no jocīgiem krāmiem: ķīmijas piederumi, pussalikti datori, dzīvnieku izbāzeņi, kam no galvām līda ārā vadi. Telpa stipri smaržoja pēc cepta liellopa, bet ar kūpinātāku, skābāku garšu, nekā jebkad bija manīts.

Dīvainākais, ka tieši mums priekšā pusducis garkaklainu putnu — ibisu — sēdēja aiz galdiem kā admi­nistratori un ar knābjiem drukāja klēpjdatoros.

Mēs ar Kārteru saskatījāmies. Pirmo reizi man trūka vārdu.

“Agh!” Heopss sauca.

Strinkšķināšana bēniņos mitējās. Piecēlās izstīdzējis divdesmitgadnieks ar elektrisko ģitāru rokā. Viņam bija izpūrušu blondu matu ērkulis kā Heopsam, bet mugurā nospeķots, balts laboratorijas uzsvārcis, izbalējuši džinsi un melns tēkrekls. Pirmajā mirkli nospriedu, ka viņam no mutes kaktiņa tek asinis. Tad sapratu, ka tā ir kaut kāda gaļas mērce.

“Fascinējoši,” viņš plati pasmaidīja. “Heops, es kaut ko atklāju. ŠI nav Ēģiptes Memfisa.”

Heopss uz mani iesāņus paskatījās, un varu apzvērēt, ka viņa seja pauda — hallo!

“Esmu arī atklājis jaunu maģijas veidu, ko sauc par blūzu,” vīrietis turpināja. “Un grilēta gaļa. Jā, tev jāpa­mēģina grilēta gaļa.”

Heopss neizskatījās pārsteigts. Uzrāpies uz grāmat­plaukta, viņš paķēra Cheerios paku un sāka čāpstināt.

Ģitāras čalis noslīdēja pa margām, lieliski saglabā­dams līdzsvaru, un piezemējās mūsu priekšā. “Izīda un

Hors,” viņš teica. “Redzu, ka esat atraduši jaunus ķer­meņus.”

Viņa acis bija hipnotizējošas un kā kaleidoskops zai­goja divpadsmit krāsās.

Es centos izstomīt: “Enim, mēs neesam…”

“Ā, skaidrs,” viņš teica. “Cenšaties sadalīt ķermeni, ja? Nedomā, ka apmuļķosi mani, Izīda. Es zinu, ka tu esi galvenā.”

“Bet viņa nav gan!” es iebildu. “Mani sauc Seidija Keina. Es pieņemu, ka tu esi Tots?”

Viņš pacēla uzaci. “Tu gribi teikt, ka mani nepazīsti? Protams, ka es esmu Tots. Saukts arī par Džehuti. Tāpat arī par…”

Es apslāpēju smieklus. “Džehuti?”

Tots izskatījās aizskarts. “Seno ēģiptiešu valodā tas ir pavisam normāls vārds. Grieķi mani iesauca par Totu. Pēc tam viņi mani sajauca ar savu dievu Hermeju. Viņiem pat pietika nekaunības nosaukt manu svēto pil­sētu par Hermopoli, lai gan mums nav nekā kopīga. Tici man, ja tu kādreiz satiktu Hermeju…”

“Agh!” Heopss iebrēcās pārslu pilnu muti.

“Tev taisnība,” Tots piekrita. “Es aizrāvos. Tātad tu apgalvo, ka esi Seidija Keina. Un…” Viņš pamāja ar pirk­stu uz Kārteru, kas vēroja ibisus rakstām ar klēpjdatoriem. “Pieļauju, ka tu neesi Hors.”

“Kārters Keins,” Kārters atbildēja, aizvien iegrimis ibisu ekrānos. “Kas tas ir?”

Tots atplauka. “Jā, tos sauc par datoriem. Brīnišķīgi, vai ne? Acīmredzot…”

“Nē, es domāju, ko putni tur raksta?” Kārters šķie­lēja un lasīja no ekrāna. ““Jaki. īss traktāts par evolūClju ?

“Manas zinātniskās esejas,” Tots paskaidroja. “Es cenšos vienlaikus strādāt pie vairākiem projektiem. Pie­mēram, vai jūs zinājāt, ka šī universitāte nepiedāvā as­troloģijas un dēļu terapijas novirzienu? Šokējoši! Es plānoju to mainīt. Renovēju jaunas telpas tieši pie upes. Drīz Memfisa būs īsts mācību centrs!”

“Tas ir burvīgi,” es vienaldzīgi noteicu. “Mums vaja­dzīga palīdzība, lai sakautu Setu.”

Ibisi pārtrauca drukāt un blenza uz mani.

Tots notrauca no mutes gaļas mērci. “Tu iedrošinies man to prasīt pēc pagājušās reizes?”

“Pagājušās reizes?” es atkārtoju.

“Man te kaut kur ir pierakstīts…” Tots taustījās pa uzsvārča kabatām, izvilka saņurcītu papīra gabalu un izlasīja to. “Nē, iepirkumu saraksts.”

Viņš pārmeta to pār plecu. Tiklīdz papīrs pieskārās zemei, tas pārvērtās par kviešu maizes klaipu, piena paku un Mountain Dew sešpaku.

Tots pārbaudīja piedurknes. Es pamanīju, ka pleķi uz viņa uzsvārča ir izsmērēti vārdi, kas uzdrukāti visās valodās. Pleķi pārvietojās un mainījās, veidodami hie­roglifus, angļu valodas burtus, demotiskus simbolus. Viņš notrausa traipu no atloka, un uz grīdas novirpuļoja septiņi burti, veidodami vārdu vēzis. Vārds pārvēr­tās glumā vēžveidīgajā, tādā kā garnele, kas pakustināja savas kājeles vien mirkli, līdz ibiss to aprija.

“Ai, lai paliek,” Tots beigās teica. “Es jums vienkārši pateikšu īso versiju: lai atriebtu savu tēvu, Ozīrisu, Hors izaicina Setu uz dueli. Uzvarētājs kļūtu par dievu vald­nieku.”

“Hors uzvarēja,” Kārters teica.

“Atceries gan!”

“Nē, es par to lasīju.”

“Un vai atceries, ka bez manas palīdzības jūs abi ar Izīdu būtu pagalam? Ai, es centos vest sarunas, lai rastu risinājumu, kas novērstu cīņu. Ziniet, tas ir viens no maniem pienākumiem: uzturēt līdzsvaru starp kārtību un haosu. Bet n-ē-ē, Izīda pierunāja mani tev palīdzēt, jo Sets sāka kļūt pārāk varens, bet kauja gandrīz iznīci­nāja pasauli.”

Viņš pārāk daudz čīkst, Izīda ierunājās man galvā. Nebija tik traki.

“Nē?” Tots noprasīja, un man radās sajūta, ka viņš var dzirdēt Izīdas balsi tikpat labi kā es. “Sets izdūra Horam aci.”

“Au,” Kārters samirkšķināja acis.

“Jā, un es tās vietā ieliku jaunu, ko pagatavoju no mēnessgaismas. Hora acs “tavs slavenais simbols. To paveicu es — liels paldies. Un, kad tu nocirti Izīdai galvu…”

“Pagaidi.” Kārters paskatījās uz mani. “Es viņai no­cirtu galvu7 ."

Es atlabu, Izīda mani mierināja.

“Tikai tādēļ, ka es tevi dziedināju, Izīda!” Tots teica. “Un jā, Kārter, Hor, vienalga, kā tu sevi sauc, tu biji tik traks, ka nocirti viņai galvu. Saproti, tu biji pārgalvīgs: gatavojies uzbrukt Setam, būdams pārāk vājš, bet Izīda mēģināja tevi valdīt. Tas tevi tā saniknoja, ka tu paķēri zobenu… Nu, doma tāda, ka jūs gandrīz iznīcinājāt viens otru, pirms bijāt tikuši līdz Setam. Ja atkal uzsāk­siet cīņu ar Sarkano kungu, uzmanieties. Viņš izmantos haosu, lai jūs sanaidotu.”

Mēs viņu atkal uzveiksim, Izīda solīja. Totam vien­kārši skauž.

“Aizveries,” mēs ar Totu vienlaicīgi iesaucāmies.

Viņš pārsteigts paskatījās uz mani. “Tātad, Seidij… tu centies saglabāt kontroli. Ne uz ilgu laiku. Tevī varbūt arī rit faraonu asinis, bet Izīda ir manipulatīva, varas­kāra…”

“Es varu viņu valdīt,” es teicu, un man nācās izman­tot visu gribasspēku, lai neļautu Izīdai izgāzt apvaino­jumu gūzmu.

Tots ar pirkstu braukāja pa ģitāras grebumiem. “Ne­esi tik droša. Izīda tev droši vien pastāstīja, ka palīdzēja uzveikt Setu. Vai viņa arī pateica, ka bija par iemeslu tam, ka Sets vispār kļuva nevaldāms? Viņa izsūtīja trimdā mūsu pirmo valdnieku.”

“Tu domā Ra?” Kārters jautāja. “Vai tad viņš nekļuva vecs un nenolēma pamest zemi?”

Tots nosprauslājās. “Jā, viņš bija vecs, taču viņu pie­spieda doties projām. Izīdai apnika gaidīt, kad viņš no­lems atvaļināties. Viņa gribēja, lai par valdnieku kļūst viņas vīrs Ozīriss. Turklāt viņa alka iegūt lielāku varu. Tāpēc kādu dienu, kamēr Ra snauda diendusu, Izīda slepus savāca saules dieva siekalas.”

“Fui” es teicu. “Kopš kura laika vara tiek gūta ar sie­kalām?”

Tots uz mani apsūdzoši paskatījās. “Tu sajauci sieka­las ar māliem, lai radītu indīgu čūsku. Tonakt čūska ieslī­dēja Ra guļamistabā un iekoda viņam potītē. Nekāda maģija, pat ne manējā, nespēja viņu dziedināt. Viņš būtu nomiris…”

“Dievi var nomirt?” Kārters jautāja.

“Jā,” Tots atbildēja. “Protams, lielākoties mēs atkal galu galā atdzimstam no Duātas. Taču šī inde saēda pašu Ra būtību. Izīda, protams, tēloja nevainīgo. Viņa raudāja, redzēdama Ra ciešam. Viņa centās palīdzēt ar savu maģiju. Visbeidzot viņa pateica Ra, ka esot tikai viena iespēja viņu glābt: lai Ra atklājot viņai savu sle­peno vārdu.”

“Slepeno vārdu?” es jautāju. “Kā Betmenam?” “Visam radītajam ir savs slepenais vārds,” Tots skaid­roja. “Pat dieviem. Zināt būtnes slepeno vārdu nozīmē pār to valdīt. Izīda solīja, ka ar Ra slepeno vārdu viņa spēšot to izdziedināt. Ra cieta tādas sāpes, ka piekrita, un Izīda viņu izdziedināja.”

“Taču līdz ar to ieguva varu pār viņu,” minēja Kār­ters.

“Milzīgu varu,” Tots piebilda. “Viņa piespieda Ra at­kāpties uz debesīm, tā savam mīļotajam Ozīrisam pa­vērdama ceļu uz dievu valdnieka troni. Sets bija ievēro­jams Ra karakungs, taču viņš nevarēja pārdzīvot, ka brālis Ozīriss kļūst par valdnieku. Tas sanaidoja Setu un Ozīrisu, un te nu mēs esam piecus tūkstošus gadu vē­lāk — aizvien izcīnām šo karu, un viss Izīdas dēļ.”

“Bet tā nav mana vaina!” es iesaucos. “Es nekad neko tādu nedarītu.”

“Tiešām?” Tots jautāja. “Vai tad tu nedarītu visu, lai glābtu savu ģimeni, pat ja tas sagrautu kosmosa līdz­svaru?”

Viņa kaleidoskopa acis ieurbās manējās, un manī uz­virmoja spīts. Nu, un kāpēc man nepalīdzēt savai ģime­nei? Kādēļ lai šis laboratorijas uzsvārcī tērptais āksts man teiktu, ko es varu vai nevaru darīt?

Tad es sapratu, ka nezinu, kam pieder šīs domas — Izīdai vai man. Krūtīs sāka briest panika. Ja es nespēju atšķirt savas domas no Izīdas domām, cik gan ilgs laiks būs vajadzīgs, lai es galīgi nojūgtos?

“Nē, Tot,” es noķērcu. “Tev man jātic. Kontrole pie­der man — man, Seidijai — un man vajadzīga tava palī­dzība. Sets ir sagūstījis mūsu tēvu.”

Es izstāstīju visu: sākot ar Britu muzeju un beidzot ar Kārtera vīziju par sarkano piramīdu. Tots klausījās, ne vārda nebilzdams, taču varu apzvērēt, ka, man runā­jot, uz viņa uzsvārča parādījās jauni traipi, it kā maisīju­mam tiktu pievienoti daži no maniem vārdiem.

“Tikai uzmet aci kaut kam,” es nobeidzu. “Kārter, pa­dod viņam grāmatu.”

Kārters rakņājās pa savu somu un izvilka grāmatu, ko nozagām Parīzē. “Tu to sarakstīji, vai ne?” viņš jau­tāja. “Tajā teikts, kā uzveikt Setu.”

Tots atritināja papirusa lapas. “Ak, vai. Man riebjas lasīt paša vecos darbus. Paskat’ uz šo teikumu. Tagad es to nemūžam šādi nekonstruētu.” Viņš pačamdīja uz­svārča kabatas. “Sarkana pildspalva — kādam ir?”

Izīda dīdījās pret manu gribu, uzstādama, lai mēs

Totā ietriecam kaut cik sajēgas. Vienu ugunslodi, viņa lūdzās. Tikai vienu milzīgu, burvju ugunslodi, lūdzu?

Nevaru apgalvot, ka man tas nešķita vilinoši, taču es viņu apvaldīju.

“Klau, Tot,” es teicu, “Džehuti vai kā tevi tur sauc. Sets gatavojas iznīcināt vismaz Ziemeļameriku, iespē­jams, visu pasauli. Miljoniem cilvēku mirs. Tu teici, ka tev rūp līdzsvars. Tu mums palīdzēsi vai ne?”

Kādu brīdi klusumā pa taustiņiem vien klakstēja ibisu knābji.

“Jūs esat ķezā,” Tots piekrita. “Tad es jums gribu pa­jautāt: kādēļ, jūsuprāt, tēvs jūs iegrūdis šādā situācijā? Kādēļ viņš atbrīvoja dievus?”

Es gandrīz pateicu — lai atgūtu mammu. Taču es tam vairs neticēju.

“Mana mamma paredzēja nākotni,” es minēju. “Drau­dēja kaut kas slikts. Es domāju, ka viņi ar tēti centās to novērst. Viņi domāja, ka tas iespējams, tikai atbrīvojot dievus.”

“Pat ja tā, mirstīgajiem izmantot dievu spējas ir ļoti bīstami,” Tots uzstāja, “turklāt tas ir pret Dzīvības mājas likumiem. Starp citu, es pierunāju Iskanderu pieņemt šo likumu.”

Es atcerējos, ko vecais Virslektors man teica Laik­metu zālē. “Dieviem piemīt lielas spējas, taču tikai cil­vēki ir radoši.”

“Es domāju, ka mamma pārliecināja Iskanderu, ka noteikums ir nepareizs. Varbūt viņš to nevarēja pub­liski atzīt, taču viņa lika lskanderam pārdomāt. Lai arī kas tuvotos, tas ir tik ļauns, ka dieviem un mirstīgajiem būs jāsadarbojas.”

“Un kas tad tuvojas?” Tots jautāja. “Seta nākšana pie varas?” Viņa tonis bija izvairīgs kā skolotājam, kurš uz­dod āķīgu jautājumu.

“Varbūt,” es piesardzīgi atbildēju, “taču es nezinu.” Uz grāmatplaukta atraugājās Heopss. Viņš atieza zo­bus šmulīgā smaidā.

“Tev taisnība, Heops,” Tots prātoja. “Viņa neizklausās pēc Izīdas. Izīda nekad neatzītu, ka kaut ko nezina.”

Man domās nācās aizspiest Izīdai muti.

Tots pasvieda grāmatu atpakaļ Kārteram. “Paskatīsi­mies, vai jūs rīkojaties tikpat labi, cik runājat. Es iz­skaidrošu buramvārdu grāmatu, ja pierādīsiet, ka patie­šām kontrolējat dievus, nevis vienkārši atkārtojat tos pašus vecos modeļus.”

“Pārbaudījums?” Kārters jautāja. “Mēs esam ar mieru.” “Nē, pagaidi,” es iebildu. Varbūt, būdams mājmācībā, Kārters neapzinājās, ka “pārbaudījums” parasti nav ne­kas labs.

“Brīnišķīgi,” Tots teica. “Ir kāda maģiska relikvija, kas man vajadzīga no burvja kapa. Atnesiet man to.” “Kāda burvja kapa?” es jautāju.

Bet Tots izņēma krīta gabalu no uzsvārča un kaut ko uzskricelēja gaisā. Viņa priekšā atvērās durvis.

“Kā tu to paveici?” es jautāju. “Basteta teica, ka Dē­monu dienās portālus atvērt nevar.”

“Mirstīgie nevar,” Tots piekrita. “Bet dievs ar burvju spējām var. Ja jums veiksies, uzgrilēsim gaļu.”

Eja ierāva mūs melnā tukšumā, un Tota kabinets pazuda.