Sarkanā piramīda

20 Es apciemoju zvaigžņoti vizuļojošo dievieti

sendija

Ne prātā nenāca, ka tas ir tik satraucoši. Kārters tika stāstījis, kā viņa ba miegā atstāj miesas, taču pašai to piedzīvot bija pavisam kas cits. Tas bija daudz ļaunāk par manu vīziju Laikmetu zālē.

Tā nu es planēju gaisā kā zaigojošs putnveidīgs gars. Bet mans ķermenis bija lejā, ciešā miegā. Mēģinot to ap­rakstīt vien, man jau apsāpas galva.

Pirmais, kas man iešāvās prātā, noraugoties uz savu aizmigušo miesu: ak Kungs, es izskatos drausmīgi! Ska­tīties uz sevi spogulī vai bildēs, kas ievietotas draugu tīmekļa vietnēs, jau bija gana šausmīgi, bet redzēt sevi dzīvajā — vienkārši neciešami. Mani mati atgādināja vārnas ligzdu, linu pidžama galīgi nepiestāvēja, un tā pumpa uz zoda bija vienkārši gigantiska.

Otrā doma, kas ienāca prātā, nopētot savādi mirgu­ļojošo ba apveidu: galīgi garām! Man bija vienalga, ka mirstīgie mani neredz. Pēc nelāgās pieredzes klijas ādā

man prātā nenāca plivināties riņķī kā Seidijgalvas cā­lim. Kārteram tas der, bet man ir savas prasības.

Es jutu raustīgās Duātas straumes mēģinām ievilkt manu ba tur, kur dvēseles devās savās vīzijās, taču es vēl nebiju gatava. Stipri koncentrējos un iztēlojos savu pa­rasto izskatu (nu labi, iespējams, vēlamo izskatu — ne­daudz uzlabotu parasto versiju). Un, voilа, mans ba pārvērtās caurspīdīgā un mirdzošā cilvēka formā, taču nu jau tas līdzinājās kārtīgam rēgam.

Tas nu būtu darīts, es nodomāju. Un ļāvu straumēm aizraut sevi līdzi. Pasaule satumsa.

Vispirms es biju nekurienē — tumšā tukšumā. Tad no pustumsas iznira jauneklis.

“Atkal tu,” viņš teica.

Saminstinājos.

Godīgi — tu taču tagad mani jau labi pazīsti. Tas nav man raksturīgi. Taču puisis bija tas pats, ko redzēju vīzijā Laikmetu zālē. Tas ļoti smukais puisis ar melno talāru un izpūrušajiem matiem. Tumši brūno acu ska­tiens mani ārkārtīgi satrauca, un es ļoti priecājos, ka vairs neesmu spožs cālis.

Es mēģināju vēlreiz un pārdabūju pār lūpām veselus trīs vārdus: “Ko tu šeit…”

“…daru?” viņš sacīja, galanti pabeigdams manu jau­tājumu. “Astrālie ceļojumi un nāve ir ļoti līdzīgi.”

“Īsti nezinu, ko tas nozīmē,” es teicu. “Vai man būtu jāuztraucas?”

Viņš pielieca galvu, it kā apdomādams jautājumu. “Ne šajā ceļojumā. Viņa tikai grib ar tevi parunāt. Ej!”

Viņš pamāja ar roku, un tumsā atvērās durvis. Es tiku aizrauta turp.

“Vai es tevi vēl satikšu?” es jautāju.

Taču puisis bija pazudis.

Attapos greznā dzīvoklī debesu vidū. Dzīvoklim ne­bija nedz sienu, nedz griestu, bet grīda — caurspīdīga un pavēra skatam pilsētas ugunis no putna lidojuma. Zem kājām peldēja mākoņi. Gaisam būtu jābūt stindzi­noši aukstam un par daudz retinātam, lai būtu viegli vilkt elpu, taču man bija silti un patīkami.

Uz asinssarkana paklāja ap stikla kafijas galdiņu puslokā stāvēja melni ādas dīvāni. Kamīnā dega uguns. Vietā, kur jābūt sienām, gaisā karājās grāmatplaukti un gleznas. Stūrī bija melna granīta lete, un aiz tās kāda sieviete gatavoja tēju.

“Esi sveicināta, mans bērns,” viņa teica.

Sieviete iznāca gaismā, un es noelsos. Auguma lejas­daļu sedza ēģiptiešu svārki, krūtis aizklāja vien bikini augšiņa, un viņas āda… Āda bija tumši zila un klāta zvaig­znēm. Es nerunāju par uzgleznotām zvaigznēm. Viņas ādu apdzīvoja viss kosmoss: zaigojoši zvaigznāji, žilbi­nošas galaktikas, spīdoši rozā un zilu putekļu miglāji. Vaibsti šķita pazūdam zvaigznēs, kas slīdēja pār viņas seju. Viņas mati bija gari un melni kā pusnakts.

“Tu esi Nuta,” es teicu. Tad iedomājos, ka varbūt tā nevajadzēja teikt. “Tas ir… debesu dieviete.”

Dieviete pasmaidīja. Viņas spoži baltie zobi uzšķīlās kā jaundzimusi galaktika. “Vari teikt — Nuta. Un, tici man, esmu dzirdējusi visus jokus par savu vārdu.”

Viņa ielēja no tējkannas otrā tasē. “Apsēdīsimies un parunāsim. Vēlies kādu malku sahlabaV’

“Tā nav tēja?”

“Nē, tas ir ēģiptiešu dzēriens. Vai esi dzirdējusi par karsto šokolādi? Šo varētu saukt par karsto vaniļu.”

Es būtu labprātāk dzērusi tēju, jo nebiju baudījusi kārtīgu tasi vai veselu mūžību. Taču šķita, ka būtu ne­pieklājīgi atteikt dievietei. “Emm… jā. Paldies.”

Mēs kopā sēdējām dīvānā. Brīnums, bet manas spo­žās gara rokas vienā mierā turēja tasi, un es varēju it viegli malkot. Sahlabs bija salds un garšīgs, ar nelielu kanēļa un kokosrieksta piedevu. Tas mani patīkami sa­sildīja un pildīja gaisu ar vaniļas aromātu. Pirmo reizi šo dienu laikā jutos drošībā. Taču tad atcerējos, ka šeit ir tikai mans gars.

Nuta nolika savu tasi. “Pieļauju, ka tu prāto, kādēļ esmu tevi šurp atvedusi.”

“Kur īsti ir tas šurp? Ā, un kā sauc šveicaru?”

Es cerēju, ka Nuta kaut ko izpaudīs par melnā tērpto puisi, taču viņa tikai nosmaidīja. “Es, mīļā, nedrīkstu izlikt savus noslēpumus kā uz delnas. Nevaru pieļaut, ka Dzīvības māja lūko mani atrast. Paliksim pie tā, ka esmu uzcēlusi šo māju ar skaisto skatu uz pilsētu.”

“Vai tas…” Es pamāju uz viņas zvaigžņoti zilo ādu. “Emm… vai tu esi iemiesojusies cilvēkā?”

“Nē, mīļā. Pašas debesis ir mans ķermenis. Šī ir tikai izpausme.”

“Bet es domāju… ”

“Ka ārpus Duātas dieviem vajadzīgs cilvēks, kurā iemie­soties? Es esmu gaisa gars, tāpēc man ir nedaudz vieglāk.

Biju viena no dažiem dieviem, ko neieslodzīja, jo Dzīvī­bas māja mani nespēja notvert. Esmu pieradusi būt… brīvā veidolā.” Pēkšņi Nuta un viss dzīvoklis noņirbēja. Tad dīvāns atkal palika nekustīgs.

“Lūdzu, nedari tā vairs,” es lūdzu.

“Es atvainojos,” Nuta atbildēja. “Lieta tāda, ka katrs dievs ir atšķirīgs. Taču tagad visi mani brāļi ir brīvi, visi meklē savu vietu tavā šolaiku pasaulē. Viņi neļausies at­kal tapt ieslodzīti.”

“Burvjiem tas nepatiks.”

“Nūja,” Nuta piekrita. “Tas ir pirmais iemesls, kādēļ esi šeit. Cīņa starp dieviem un Dzīvības māju tikai vairos haosu. Tev jāpanāk, lai burvji to saprot.”

“Viņi neklausīsies manī. Viņi domā, ka manī iemie­sojies dievs.”

“Tevī ir iemiesojies dievs, mīļā.” Viņa viegli noglās­tīja man matus, un es jutu, ka Izīda manī dīdās, cenzda­mās runāt manā balsī.

“Es esmu Seidija Keina,” es teicu. “Es neprasīju, lai Izīda lec iekšā.”

“Dievi pazinušies ar tavu ģimeni paaudzēm ilgi, Seidij. Sendienās mēs kopā strādājām Ēģiptes labā.”

“Burvji teica, ka impērija sabrukusi dievu dēļ.”

“Tā ir ilga un bezjēdzīga diskusija,” Nuta atsvieda, un es viņas balsī gandrīz saklausīju dusmas. “Visas impē­rijas sabrūk. Taču Ēģiptes ideja ir mūžīga — civilizācijas triumfs, Maatas spēku uzvara pār haosu. Šī cīņa risinās paaudzi pēc paaudzes. Tagad ir tava kārta.”

“Es zinu, zinu,” es teicu. “Mums jāuzveic Sets.”

“Vai tik vienkārši, Seidij? Arī Sets ir mans dēls. Sen­dienās viņš bija Ra stiprākais karakungs. Viņš sargāja Saules dieva laivu no čūskas Apopa. Lūk, tas bija ļau­nums. Apops bija haosa iemiesojums. Viņš ienīda visu, kas radīts, kopš no jūras izcēlās pirmais kalns. Viņš ienīda dievus, mirstīgos un visu, ko tie uzcēla. Taču Sets ar viņu cīnījās. Sets bija viens no mums.”

“Un tad viņš kļuva ļauns?”

Nuta paraustīja plecus. “Sets vienmēr ir bijis Sets, lai tur vai kas. Taču viņš tik un tā ir mūsu ģimenes loceklis. Ir grūti zaudēt ģimenes locekli… vai ne?”

Man aizžņaudzās kakls. “Tas nav taisnīgi.”

“Nestāsti man par taisnīgumu,” Nuta teica. “Piecus tūkstošus gaciu mani ir šķīruši no Geba — mana vīra.” Es miglaini atcerējos Kārtera stāstu, taču no viņas mu­tes tas skanēja citādi, es dzirdēju sāpes viņas balsī.

“Kas notika?” es jautāju.

“Sods par to, ka dzemdēju bērnus,” viņa rūgti atbil­dēja. “Es nepaklausīju Ra, tādēļ viņš lika manam tēvam Šu…”

“Kam tad?” es pārjautāju.

“Šu,” viņa atbildēja, “vēja dievam.”

“Ā!” Kaut tiem dieviem būtu normāli vārdi. “Lūdzu, turpini.”

“Ra pavēlēja manam tēvam Šu šķirt mūs uz mūžī­giem laikiem. Es esmu izraidīta trimdā uz debesīm, bet mans mīļotais Gebs nevar atstāt zemi.”

“Kas notiktu, ja jūs mēģinātu?”

Nuta aizvēra acis un izpleta rokas. Tur, kur viņa sē­dēja, uzradās caurums, un viņa izkrita laukā. Uzreiz mākoņos zem mums nošķīlās zibens. Dzīvoklī ielauzās vēji, izgrūzdami no plauktiem grāmatas, noraudami gleznas un aizsviezdami tās tukšumā. Man no rokām iz­krita tējas tase. Es pieķēros dīvānam, lai mani neaiz­pūstu prom.

Zem manis Nutas augumā iespēra zibens. Vējš viņu spēcīgi dzina augšup, aizpūšot man garām. Tad vēji ap­rima. Nuta atkal iekārtojās dīvānā. Viņa pamāja ar roku, un dzīvoklis pats sakārtojās. Viss atgriezās normas ro­bežās.

“Tā notiek,” viņa skumji noteica.

“Ai.”

Viņa raudzījās uz tālajām pilsētas gaismām. “Tas man ir licis novērtēt savus bērnus, pat Setu. Jā, viņš ir pastrā­dājis briesmu lietas. Tāda ir viņa daba. Taču viņš tik un tā ir mans dēls un ari viens no dieviem. Viņš spēlē savu lomu. Varbūt viņu var sakaut pavisam ne tā, kā esi iedo­mājusies.”

“Kādus mājienus, lūdzu.”

“Sameklē Totu. Viņš ir atradis jaunu mājvietu Mem­fisā.”

“Memfisā… Ēģiptē?”

Nuta pasmaidīja. “Memfisā, Tenesī štatā. Kaut gan vecais putns droši vien domā, ka tā ir Ēģipte. Tik reti paceļ savu knābi no grāmatām, ka šaubos, vai viņš pa­manītu atšķirību. Tu viņu tur atradīsi. Viņš var tev dot padomu. Taču esi piesardzīga: Tots bieži prasa pakalpo­jumus. Dažkārt viņš ir grūti prognozējams.”

“Jau sāku pie tā pierast,” es atbildēju. “Kā mums tur nokļūt?”

“Es esmu debesu dieviete. Es varu jums garantēt drošu ceļojumu līdz Memfisai.” Viņa pamāja ar roku, un klēpi man uzradās mape. Tajā bija trīs lidmašīnas biļe­tes no Vašingtonas līdz Memfisai — pirmajā klasē.

Es iepletu acis. “Pieļauju, ka tu dabū daudz bonusu kā pastāvīgs ceļotājs?”

“Tā var teikt,” Nuta piekrita. “Taču, kad pietuvosie­ties Setam, es jums nevarēšu palīdzēt. Turklāt es nevaru jūs pasargāt uz zemes — starp citu, tev drīz jāceļas. Seta rokaspuisis ir ceļā uz jūsu slēptuvi.”

Es izslējos. “Cik laika?”

“Minūšu jautājums.”

“Tad sūti manu garu atpakaļ!” Es iekniebu savā rēga rokā, kas sāpēja tāpat kā mana parastā roka, taču nekas nenotika.

“Tūlīt, Seidij,” Nuta solīja. “Taču tev jāzina vēl divas lietas. Dēmonu dienās man piedzima pieci bērni. Ja tavs tēvs viņus visus atbrīvoja, tad padomā, kur ir piektais.” Es lauzīju galvu, mēģinādama atcerēties visu piecu Nutas bērnu vārdus. Bez brāļa —Vikipēdijas cilvēka — bija diezgan grūti paturēt prātā tādus sīkumus. Tātad bija Ozīriss — valdnieks, Izīda — valdniece, Sets — ļau­nais dievs un Hors — atriebējs. Bet piekto Nutas bērnu, par ko Kārters bija stāstījis, es nevarēju atcerēties… Tad atminējos vīziju Laikmetu zālē: Ozīrisa dzimšanas dienu un sievieti zilā, kas Izīdai palīdzēja izbēgt no Seta. “Tu domā Neftldu, Seta sievu?”

“Padomā par to,” Nuta atkārtoja. “Un visbeidzot… pakalpojums.”

Viņa atvēra plaukstu un pasniedza ar sarkanu vasku aizzīmogotu aploksni. “Ja satiec Gebu… nodod to viņam.”

Mani ir lūguši nodot zīmītes, taču nekad dievu starpā. Godīgi sakot, Nutas sāpju pilnā seja ne ar ko ne­atšķīrās no manu mīlas moku plosīto skolasbiedru se­jām. Es prātoju, vai viņa kādreiz savā piezīmju kladē ir ierakstījusi: GEBS + NUTA = ĪSTA MĪLESTĪBA vai GEBA KUNDZE.

“Tas ir mazākais, ko varu darīt,” es apsolīju. “Un kā ar manu nosūtīšanu atpakaļ…”

“Laimīgu ceļu, Seidij,” dieviete novēlēja. “Un, Izlda, valdies!”

Izīdas gars mani rūca, it kā es būtu ieēdusi nelāgu kariju.

“Pag’,” es ierunājos, “ko tu domā ar valdies..!’

Taču, pirms paspēju pabeigt, man gar acīm sametās tumšs.

Es pēkšņi atmodos atpakaļ savā ķermenī Vašingtona piemineklī. “Pazūdam!”

Kārters un Basteta pārsteigumā salēcās. Viņi jau bija piecēlušies un kravājās.

“Kas noticis?” Kārters jautāja.

Es stāstīju viņiem par vīziju, kamēr nervozi pārmek­lēju kabatas. Nekā. Izčamdīju savu burvju somu. Līdzās manai nūjiņai un zizlim tur bija trīs lidmašīnas biļetes un aizzīmogota aploksne.

Basteta nopētīja biļetes. “Lieliski! Pirmajā klasē pa­sniedz lasi.”

“Bet kā ar Seta rokaspuisi?” es jautāju.

Kārters paskatījās pa logu. Viņa acis iepletās. “Jā, emm… klāt ir.”