Sarkanā piramīda

28. Man ir randiņš ar Tualetes papīra dievu

Bastetai bija interesanta vārda interesants definīcija: dažus kilometrus plats verdošs ezers, kas oda pēc degoša benzīna un puvušas gaļas. Mūsu tvaikonis uz brīdi ap­stājās vietā, kur upe ietecēja ezerā, jo ceļu bija nospros­tojuši milzīgi metāla vārti. Tas bija bronzas disks, kas atgādināja vairogu, apmēram tik plats, cik mūsu tvaiko­nis, pa pusei iegrimis upē. Nezinu, kā tas karstumā ne­izkusa, taču liedza doties tālāk. Abos upes krastos slējās pa milzīgam bronzas paviānam saslietiem spārniem, ar seju pret disku.

“Kas tas tāds?” es jautāju.

“Rietumu vārti,” teica Basteta. “Ra saules laiva izslīd tiem cauri, ezera liesmās atjaunojas, tad izslīd otrā pusē un ceļas jaunai dienai pa Austrumu vārtiem.”

Veroties milzīgajos paviānos, es prātoju, vai Heopsam zināms kāds slepens paviānu kods, kas mums palīdzētu iekļūt iekšā. Taču viņš vien rēja uz statujām un varonīgi slēpās man aiz apakšstilbiem.

“Kā mēs tiksim garām?” es vaicāju.

“Iespējams,” ierunājās kāda nezināma balss, “der pa­vaicāt man.”

Gaiss novirmoja. Kārters saslējās, un Basteta iešņā­cās.

Acu priekšā parādījās mirdzošs putnveidīgs gars: ba. Cilvēka galva, tītara rumpis, pieglausti spārni un mir­dzoša aura, taču šis ba bija citāds. Atpazinu gara seju — plikpaurains večuks ar brūnu, plānu ādu, pienbaltām acīm un laipnu smaidu.

“Iskander?” tik tikko dabūju pār lūpām.

“Sveika, mīļā.” Vecā burvja balss dunēja kā no akas dzīlēm.

“Bet…” es jutu pār vaigiem noritam asaras. “Tu taču esi miris, vai ne?”

Viņš norīstījās. “Ciktāl zinu.”

“Bet kāpēc? Es taču ne…”

“Nē, mīļā, tā nebija tava vaina. Bija pienācis laiks.” “Tik neīstā brīdī!” Izbrīns un skumjas pēkšņi aizšķīla dusmas. “Tu mūs pameti, pirms tikām apmācīti vai sa­gatavoti, un nu Desžardēns mums ir uz pēdām…”

“Mīļā, skat, cik tālu jau esi tikusi. Skat, cik labi tev klājas. Es nebiju tev vajadzīgs, arī papildu apmācības nebūtu līdzējušas. Mani brāļi ātri vien būtu izdibinājuši patiesību. Es baidos, ka viņi ir izcili dieviņu uzodēji un viņi nesaprastu.”

“Tu zināji, vai ne? Tu zināji, ka mums ir dievi.”

“Ka esat dievus iemiesojuši’.’

“Vienalga! Tu zināji.”

“Pēc mūsu otrās tikšanās. Vienīgi nožēloju, ka neat­skārtu jau agrāk. Es nevarēju aizsargāt ne tevi, ne tavu brāli, kā…”

“Kā ko?”

Iskandera acīs ielija skumjas un atsvešinātība. “Es izšķīros, Seidij. Dažbrīd šķita pareizi. Citreiz, turpretī…” “Tavs lēmums aizliegt dievus. Mana mamma tev iestāstīja, ka tā nav pareizi, vai ne?”

Saplivinājās spoku spārni. “Seidij, saproti taču. Kad Ēģipte krita romiešu rokās, mans gars tika salauzts. Tūk­stošiem gadu senais ēģiptiešu spēks un tradīcijas sašķo­bījās tās muļķīgās valdnieces Kleopatras dēļ — viņa iedomājās sevi par dievieti. Faraonu asinis šķita vājas un atšķaidītas — zudušas uz mūžīgiem laikiem. Tobrīd es vainoju visus — dievus, kuri iedomājās, ka izkausies caur cilvēkiem, Ptolemaja laika valdniekus, kas sagrāva Ēģipti, savus brāļus — jo viņi bija ļāvušies vājībām, al­katībai un naudas varai. Es sazinājos ar Totu, un mēs nolēmām — dievus vajag atlaist, padzīt. Burvjiem jātiek galā bez viņu palīdzības. Jaunie noteikumi divus tūksto­šus gadu pasargāja Dzīvības māju. Tobrīd tā bija pareizā izvēle.”

“Un tagad?” es vaicāju.

Iskandera mirdzums apslāpa. “Tava māte nomanīja pārmaiņas. Viņa paredzēja, ka visai drīz pienāks diena, kad Maata ies bojā un Haoss pārmāks visu, kas radīts. Viņa uzstāja, ka uzvarēt varam tikai tad, ja dievi sadar­bosies ar Māju. Nāktos atjaunot vecās paražas — dievu ceļu. Es biju vecs muļķis. Ar sirdi sapratu, ka viņai ir taisnība, taču negribēju ticēt… tāpēc tavi vecāki nolēma rīkoties uz savu roku. Viņi upurēja sevi, cenšoties visu iegrozīt pareizā gultnē, jo es biju pārāk iespītējies — ne­vēlējos pārmaiņas. Un es to ļoti nožēloju.”

Lai cik ļoti centos, nespēju dusmoties uz veco tītaru. Ļoti reti pieaugušais atzīstas bērnam, ka ir kļūdījies, īpaši, ja pieaugušais ir vieds un divus tūkstošus gadu vecs. Šādus mirkļus der ieglabāt atmiņās.

“Es tev piedodu, Iskander,” es teicu. “Patiešām. Taču Sets ir nolēmis iznīcināt Ziemeļameriku, liekot lietā sar­kanu milzu piramīdu. Ko man iesākt?”

“Uz to, mana mīļā, es nevaru atbildēt. Kā gribi…” Viņš pagrieza galvu uz ezera pusi, it kā dzirdētu balsi. “Vairs nav laika, esmu vārtu sargs, un man jātiek skaid­rībā, vai laist jūs klāt Uguns ezeram.”

“Bet man vēl ir tik daudz jautājumu!”

“Kaut mums būtu vairāk laika,” teica Iskanders. “Tev ir spēcīgs gars, Seidija Keina. Kādudien tu būsi izcila ba sardze.”

“Paldies,” es nomurmināju. “Nevaru vien sagaidīt, kad uz mūžīgiem laikiem kļūšu par mājputnu.”

“Varu tev pateikt tikai tik daudz: drīz tev nāksies iz­vēlēties. Neļauj emocijām pārmākt to, kas labāks, kā gadījās man.”

“Kas tā par izvēli? Kam par labu?”

“Tur jau ir tā lieta, vai ne? Tavs tēvs — tava ģi­mene — dievi — pasaule. Maata un Isfets, kārtība un haoss, sanīdīsies kā vēl nekad. Tu un tavs brālis būsiet tie, ko izmantos, lai šos spēkus līdzsvarotu vai visu no­lemtu iznīcībai. Arī to tava māte paredzēja.”

“Pagaidi. Ko tu…”

“Līdz nākamreizei, Seidij. Iespējams, kādudien varē­sim sarunu turpināt. Bet nu — brauc cauri! Mans pie­nākums ir novērtēt tavu drosmi — un tev tās ir pār­pārēm.”

Es vēlējos strīdēties pretī, ka nē — nav vis. Gribēju, lai Iskanders paliek un pastāsta, tieši kādu mamma pa­redzējusi manu nākotni. Taču viņa gars pagaisa, atstājot klāju klusu un tukšu. Tikai tad es apjautu, ka neviens cits tikmēr nebija izdvesis ne skaņas.

Es pagriezos pret Kārteru. “Atstāsi visu manā ziņā?”

Viņš, ne acu nepamirkšķinot, vērās tukšumā. Heopss vēl aizvien bija piespiedies man pie kājām kā pār­akmeņojies. Bastetas seja bija sastingusi šņācienā.

“Ēē, džeki?” es uzsitu knipi, un viņi atjēdzās.

“Bāā!” Basteta nosaucās. Tad viņa palūkojās apkārt un sapīka. “Pag, man šķita, ka es redzēju… kas te bija?”

Es nodomāju, cik gan spēcīgam ir jābūt burvim, lai apturētu laiku, lai apturētu pat dievieti. Kādudien Iskanderam nāksies man šo triku iemācīt, dzīvs viņš vai miris.

“Jā,” es teicu. “Es pamanīju ba. Taču nu tas ir prom.”

Paviānu statujas, spārniem nolaižoties, dārdēdamas sakustējās. Bronzas saules disks upes vidū iegrima, un ezerā atklājās ceļš. Tvaikonis traucās uz priekšu, taisni liesmās un verdošajos sārtajos viļņos. Virmojošajā kar­stumā es tik vien spēju, kā pamanīt ezera vidū salu. Tur vīdēja mirdzoši melns templis, kas nepavisam neizskatī­jās mīlīgs.

“Tiesas zāle,” es minēju.

Basteta pamāja. “Tādās reizēs priecājos, ka neesmu mirstīga.”

Kad pietauvojāmies salai, Asmens Asinstraips nāca atvadīties.

“Ceru jūs vēl kādreiz satikt, Keina kungs un kundze,” viņš nomurmināja. “Jūsu kajītes uz “Ēģiptes karalienes” ir sagatavotas. Ja vien nevēlaties mani atlaist.”

Basteta viņam aiz muguras kategoriski nopurināja galvu.

“Emm, palieciet tepat,” es teicu kapteinim. “Paldies par visu.”

“Kā vēlaties,” kapteinis atbildēja. Ja cirvis spētu sa­raukt pieri, man šķiet, tā arī būtu noticis.

“Lai acis asi trītas,” noteica Kārters, un kopā ar Bastetu un Heopsu mēs aizsoļojām pa trapu. Tvaikonis ne­vis attālinājās, bet vienkārši noslīka verdošajā lavā un pagaisa.

Es drūmi pavēros Kārterā. “Lai acis asi trītas?”

“Domāju — pa jokam.”

“Tu esi bezcerīgs.”

Mēs devāmies augšup pa melnā tempļa kāpnēm. Griestus turēja akmens pīlāru mežs. Ikvienā virsmā bija iegravēti hieroglifi un attēli, taču nebija krāsu — tikai melns uz melna. Cauri templim plūda ezera dūmaka, un, par spīti niedru lāpām ik pīlāra virsotnē, tumsā ne­bija iespējams neko saskatīt.

“Uzmanīgi,” Basteta brīdināja, ievilkusi gaisu nāsīs. “Viņš ir tuvu.”

“Kas?” es vaicāju.

“Suns,” nicīgi izgrūda Basteta.

Atskanēja rūciens, un no miglas iznira milzīgs melns veidols. Tas uzbruka Bastetai, kas apsviedusies sašutusi iešņācās kā kaķis, tad aizbēga, mūs ar bries­moni atstājot divatā.

Jaunuzradies lopiņš bija spīdīgs un melns, līdzīgs Seta zvēram Kolumbijas apgabala Vašingtonā, taču iz­teikti pēc suņa, graciozs un diezgan piemīlīgs. Atskārtu, ka tas ir šakālis — ar zelta kaklasiksnu.

Tad tas pārvērtās jauneklī, un man sirds vai pamira. Tas bija puisis no maniem sapņiem, patiešām — puisis melnā, ko divas reizes redzēju savās ba vīzijās.

īstenībā Anubiss bija vēl dievīgāks. (Ak…. ha-hā. Es sākumā nesapratu šo vārdu spēli, bet paldies tev, Kārter. Mirušo dievs — nāvīgi skaists. Jā, smieklīgi. Tagad varu turpināt?)

Āda viņam bija bāla, melnie mati izpūruši un acis tik brūnas kā izkausēta šokolāde. Viņš bija ģērbies mel­nās džinsa biksēs, armijnieku zābakos (tāpat kā es!), noskrandušā tēkreklā un melnā ādas jakā, kas ļoti pie­stāvēja. Augumā viņš bija garš un kalsnējs — kā šakālis. Ausis, tāpat kā šakālim, bija pastāvas (kas man šķita mīlīgi) un ap kaklu viņam bija zelta ķēde.

Lūdzu, saprotiet — es neesmu traka pēc puišiem. Ne­esmu! Skolas laikā es lielākoties kaitināju Lizu un Emmu, kuras bija, un labi, ka šobrīd viņu nebija klāt — abas būtu bez apstājas ķircinājušās.

Puisis melnā piecēlās un notīrīja savu jaku. “Es neesmu suns,” viņš norūca.

“Nē,” es apstiprināju. “Tu esi…”

Es, bez šaubām, būtu izspērusi — saldumiņš vai kaut ko tikpat stulbu, taču Kārters mani izglāba.

“Tu esi Anubiss?” viņš vaicāja. “Mēs nākam pēc pa­tiesības spalvas.”

Anubiss sarauca pieri. Savas skaistās acis viņš ieurba manējās. “Tu neesi mirusi.”

“Nē,” es atteicu. “Taču mēs šausmīgi cenšamies.”

“Es neņemos ar dzīvajiem,” viņš nelokāmi noteica, tad paskatījās uz Heopsu un Kārteru. “Taču jūs ceļojat kopā ar paviānu. Tas liecina par labu gaumi. Pirms es jūs no­galinu, ļaušu sniegt paskaidrojumus. Kāpēc Basteta jūs atvedusi šurp?”

“Vispār,” ierunājās Kārters. “Mūs šurp atsūtīja Tots.” Kārters sāka visu stāstīt, bet Heopss nepacietīgi iespraucās pa vidu. “Agh! Agh!”

Paviānu valoda droši vien ir jaudīga, jo Anubiss pa­māja ar galvu, it kā pēkšņi visu būtu sapratis. “Skaidrs.” Viņš drūmi paskatījās uz Kārteru. “Tātad tu esi Hors. Un tu…” viņš ar pirkstu norādīja uz mani.

“Es., es esmu., hm,” es stostījos. Parasti man mēle tā nemežģās, taču, skatoties uz Anubisu, es jutos tā, it kā man zobārsts būtu iespricējis pamatīgu devu novokaīna. Kārters uz mani pablenza tā, it kā es pēkšņi būtu pali­kusi traka.

“Es neesmu Izīda,” es spēju izdvest. “Es gribēju teikt — Izīda maļas iekšpusē, taču es neesmu viņa. Viņa., tikai viesojas.”

Anubiss pielieca galvu. “Un jūs abi esat nolēmuši iz­aicināt Setu?”

“Tāda ir galvenā doma,” piekrita Kārters. “Palīdzēsi?” Anubiss nozibināja acis. Prātā atausa Tota vārdi, ka Anubiss labā noskaņojumā esot tikai reizi miljards ga­dos. Un man bija sajūta, ka šī nebūt nebija viena no tā­dām dienām.

“Nē,” viņš sāji novilka. “Parādīšu, kāpēc.”

Viņš pārvērtās atpakaļ šakālī un aizskrēja atpakaļ, no kurienes nācis. Mēs ar Kārteru saskatījāmies. Nesa­prazdami, ko iesākt, steidzāmies nopakaļ Anubisam dziļāk tumsā.

Tempļa centrā bija milzīgs, apaļš kambaris, kas šķita kā divas vietas vienā. No vienas puses, tas izskatījās pēc milzīgas zāles, kur stāvēja degošu ogļu pannas un pašā galā — tukšs tronis. Telpas vidū bija svari — melna T-veida metāla konstrukcija ar virvēm, kurās iesieti zelta šķīvji, tik lieli, ka varētu noturēt cilvēku, — taču svari bija saplīsuši. Viens no zelta šķīvjiem bija pamatīgi ieliekts, it kā pa to būtu lēkājis kaut kas smags. Otrs šķī­vis karājās vienā virvē.

Svaru pakājē saritinājies un cieši aizmidzis gulēja ērmīgākais nezvērs, kādu līdz šim bija nācies redzēt. Viņam bija krokodila galva un lauvas krēpes. Ķermeņa priekšpuse kā lauvam, bet pakaļpuse spīdīga, brūna un resna — kā nīlzirgam, es nospriedu. Dīvainākais, ka ērms bija sīks — tas ir, ne lielāks par vidēja auguma pū­deli, kas, manuprāt, nozīmēja, ka šis ir nīlpūdelis.

Tāda bija zāle, vismaz viens tās līmenis. Tajā pašā laikā man šķita, ka atrodos spokainā kapsētā — trīsdi­mensiju projekcijā, kas telpai pārklāta pāri. Dažviet marmora grīdu nomainīja dubļu paltis un sūnām apau­guši bruģakmeņi. No kambara vidus kā riteņa spieķi uz visām pusēm stiepās kapi, it kā izkārtojušies pēc rindu māju parauga. Daudzas kapenes bija atlauztas. Dažas bija aizmūrētas ar ķieģeļiem, citām apkārt metāla žogs. Kam­bara stūru melnie pīlāri mainīja formu, dažkārt atgādi­not mūžsenas cipreses. Man bija sajūta, it kā es atrastos starp divām dažādām pasaulēm, un es nevarēju izšķirt, kura no abām bija īsta.

Heopss aizlēkšoja līdz svariem, uzrāpās pašā galā un iekārtojās kā mājās. Par nīlpūdeli viņš nelikās zinis.

Aizrikšojis līdz troņa pakāpieniem, šakālis atkal pār­vērtās Anubisā.

“Laipni lūgti,” viņš teica, “pēdējā telpā, ko jelkad ierau­dzīsiet.”

Kārters godbijīgi pavērās apkārt. “Tiesas zāle.” Palū­kojies uz nīlpūdeli, viņš sarauca pieri. “Vai tas ir…”

“Ammits Rijējs,” teica Anubiss. “Skatieties un drebiet bailēs.”

Ammits miegā izdzirdēja piesaucam savu vārdu. Nosmilkstējies viņš apvēlās uz muguras. Lauvas un nīlzirga kājas raustījās. Es pie sevis prātoju, vai pazemes bries­moņi, diez, sapņo par trušu trenkāšanu.

“Es viņu tiku iztēlojies… lielāku,” atzina Kārters.

Anubiss veltīja Kārteram bargu skatienu. “Ammitam jābūt vien tik lielam, lai varētu aprīt neliešu sirdis. Tici man, savu darbu viņš veic labi. Vai… veica labi.”

Heopss ieņurdējās, tupot svaru augšgalā, nogrīļojās uz vidus sijas, un ieliektais šķīvis atsitās pret grīdu.

“Kādēļ svari ir salauzti?” es pavaicāju.

Anubiss sarauca pieri. “Maata kļūst vājāka. Esmu mēģinājis tos salabot, bet…” Viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

Es norādīju uz spocīgajām kapeņu rindām. “Vai tā­pēc, hm, parādās kapsēta?”

Kārters uz mani dīvaini paskatījās. “Kāda kapsēta?”

“Kapenes,” es teicu. “Koki.”

“Par ko tu runā?”

“Viņš tos neredz,” teica Anubiss. “Taču tev, Seidij, tev ir asa uztvere. Ko tu dzirdi?”

Sākumā es nesapratu, ko viņš ar to domā. Viss ko dzirdēju, bija asiņu puksti ausīs un tālā Uguns ezera sprakšķi. (Un Heopsa kasīšanās un ņurdēšana, taču tas nebija nekas jauns.)

Tad aizvēru acis un izdzirdēju vēl kādu tālu skaņu — mūziku, kas uzjundīja senas atmiņas — tēva smaidu, kad mēs abi dejojām mūsu Losandželosas mājā.

“Džezs,” es teicu.

Es atvēru acis, un Tiesas zāle bija pazudusi. Vai arī — nevis pazudusi, bet izgaisusi. Es vēl aizvien redzēju salū­zušos svarus un tukšo troni. Taču nebija melno kolonnu, nerūca uguns. Pat Kārters, Heopss un Ammits bija pa­zuduši.

Kapsēta bija ļoti reāla. Ieplaisājis bruģis līgojās zem kājām. Mitrais nakts gaiss smaržoja pēc garšvielām un zivs sautējuma, un piepelējušiem kaktiem. Varbūt biju atpakaļ Anglijā — iespējams, kāda Londonas nostūra baznīcas pagalmā —, taču uzraksti uz kapakmeņiem bija franču valodā, un gaiss bija Anglijas ziemai pārāk silts. Koki bija zemu noliekušies un spēcīgi, apauguši tilandsijām.

Un skanēja mūzika. Otrpus kapsētas žogam pa ceļu parādē devās džeza grupa —melnos sēru uzvalkos un spilgti krāsainās ballīšu cepurēs. Līgojās saksofonisti. Gaudoja kornetes un klarnetes. Bundzinieki smaidīja un šūpojās, zibinot vālītes. Nopakaļ, ar ziediem un lāpām rokās, bars izvadītāju sēru drānās dejoja ap vecmodīgu, melnu katafalku.

“Kur mēs esam?” es izbrīnā vaicāju.

Nolēcis no kāda kapakmens, man līdzās piezemējās Anubiss. Viņš ievilka plaušās kapsētas gaisu, un vaibstos ielija miers. Es pieķēru sevi pētām viņa muti, apakšlū­pas izliekumu.

“Jaunorleānā,” viņš teica.

“Atvaino?”

“Nogrimušajā pilsētā,” viņš atteica. “Franču kvartālā, upes rietumu krastā — mirušo krastā. Man šeit patīk. Tādēļ Tiesas zāle tik bieži saplūst ar šo mirstīgās pasau­les daļu.”

Džeza procesija devās tālāk pa ielu, piesaistot arvien jaunus dalībniekus.

“Ko viņi svin?”

“Bēres,” teica Anubiss. “Tikko guldījuši kapā līķi. Ta­gad “atlaiž nelaiķi”. Sērotāji, vedot projām tukšo kata­falku, ar dziesmām un dejām svin mirušā dzīvi. Šis rituāls ir ļoti ēģiptisks.”

“Kā tu tik daudz zini?”

“Es esmu bēru dievs. Es zinu visas nāves ieražas pa­saulē — kā pareizi nomirt, kā sagatavot miesu un dvē­seli pēcnāves dzīvei. Es dzīvoju nāvei.”

“Tu noteikti esi ballīšu nagla,” es teicu. “Kādēļ tu mani šurp atvedi?”

“Lai aprunātos.” Viņš papleta rokas, un tuvākais kaps nodārdēja. No plaisas sienā izšāvās gara, balta lenta. Tā tuvojās, blakus Anubisam savijoties kaut kādā veidolā, un pirmā doma man bija — ak Dievs, viņam ir burvju tualetes papīra rullis.

Tad es sapratu, ka tas ir audums, apsienamais — mū­miju ietinamais materiāls. Audums saveidojās par solu, un Anubiss apsēdās.

“Man nepatīk Hors.” Viņš pamāja, lai piebiedrojos. “Skaļš un uzpūtīgs, un domā, ka ir pārāks par mani. 'lāču Izīda pret mani vienmēr izturējusies kā pret dēlu.” Es sakrustoju rokas uz krūtīm. “Man tu neesi ne­kāds dēls. Un teicu taču — es neesmu Izīda.”

Anubiss nolieca galvu. “Nē. Tu neuzvedies kā die­viete. Tu man atgādini savu māti.”

Šie vārdi mani aplēja kā ar auksta ūdens šalti (un diemžēl, pateicoties Ziai, es tiešām zināju, kā tas ir). “Tu esi ticies ar manu māti?”

Anubiss samirkšķināja acis, it kā apjautis, ka nošāvis greizi. “Es… es pazīstu visus mirušos, taču katra gara ceļš ir noslēpums. Man nevajadzēja par to ierunāties.”

“Nevar tā vienkārši izspert ko tādu un apklust! Vai viņa ir ēģiptiešu aizsaulē? Vai viņa gāja cauri tavai Tie­sas zālītei?”

Anubiss nemierīgi pavērās uz zelta svariem, kas kap­sētā mirdzēja kā mirāža. “Tā nav mana zāle. Es to tikai pieskatu, kamēr atgriezīsies Ozīriss. Man žēl, ja esmu tevi sarūgtinājis, taču es nedrīkstu neko vairāk teikt. Nezinu, kāpēc vispār kaut ko teicu. Vienkārši… tavai dvēselei ir tāds pats mirdzums. Spēcīgs mirdzums.”

“Cik glaimojoši,” es noburkšķēju. “Mana dvēsele mirdz.”

“Piedod,” viņš vēlreiz noteica. “Lūdzu, apsēdies.” Negrasījos ne mainīt tēmu, ne kopā ar viņu sēdēt uz mūmijas autu čupas, taču tieši informācijas ievākšanas paņēmieni laikam nestrādāja. Nozvēlos uz sola un cen­tos izskatīties pēc iespējas sapīkusi.

“Tātad,” es uzmetu viņam īgnu skatienu. “Un kas tas par veidolu? Tu esi dievība?”

Viņš sarauca pieri un uzlika roku krūtīm. “Tu domā, vai esmu iemiesojies cilvēkā? Nē, es varu iemiesoties kapsētā, ikvienā mirstošo vai sērojošo vietā. Šis ir mans dabīgais izskats.”

“Ak.” Pa daļai cerēju, ka man blakus sēž īsts puisis — kāds, kurā iemiesojies dievs. Taču man vajadzēja saprast, ka tas ir pārāk skaisti, lai būtu patiesi. Jutos vīlusies. Pēc tam dusmojos uz sevi, ka atļāvos justies vīlusies.

Nav jau tā, ka būtu bijusi iespēja, Seidij. Es norāju sevi. Viņš ir sasodīts bēru dievs. Savus piectūkstoš gadus vecs.

“Nu ko,” es teicu, “ja nevari pastāstīt neko noderīgu, vismaz palīdzi. Mums nepieciešama patiesības spalva.” Viņš papurināja galvu. “Tu neapjēdz, ko lūdz. Patie­sības spalva ir pārāk bīstama. Atdot to mirstīgajam no­zīmētu pārkāpt Ozīrisa likumus.”

“Taču Ozīrisa te nav.” Es norādīju uz tukšo troni. “Tā ir viņa vieta, vai ne? Vai tu redzi Ozīrisu?”

Anubiss palūkojās uz troni un pārvilka pirkstus pār savu zelta ķēdi, it kā tā būtu kļuvusi ciešāka. “Tais­nība — savā postenī esmu gaidījis veselu mūžību. Mani neieslodzīja kā pārējos. Nezinu, kāpēc… taču es darīju visu, ko spēju. Kad padzirdēju, ka pieci ir izlaisti, cerēju, ka Ozīriss atgriezīsies, bet…” viņš noraidoši pašūpoja galvu. “Kāpēc viņš nepilda savus pienākumus?”

“Varbūt tāpēc, ka ir iesprostots manā tētī.”

Anubiss blenza uz mani. “Paviāns to neteica.”

“Nu, es nevaru izskaidrot tik labi kā paviāns. Bet principā, mans tētis dažus dievus gribēja izlaist, kaut arī iemeslus es ne… Iespējams, viņš domāja: nuka ieskriešu Britu Muzejā un uzsperšu gaisā Rozetas akmeni! Un viņš izlaida Ozīrisu, taču tāpat izkļuva Sets un pārējā varza.” “Tad Sets ieslodzīja tavu tēvu, kurā bija iemiesojies Ozīriss,” teica Anubiss, “kas nozīmē, ka Ozīrisu ir ieslo­dzījis mans…” Viņš aprāvās. “Sets.”

Interesanti, es nodomāju.

“Tātad tu saproti,” es teicu. “Tev mums jāpalīdz.” Anubiss vilcinājās, tad papurināja galvu. “Es nevaru. Man būs nepatikšanas.”

Es paskatījos uz viņu un sāku smieties. Nevarēju val­dīties, viņš izklausījās tik smieklīgs. “Tev būs nepatikša­nas? Cik tev gadu — sešpadsmit? Tu esi dievs!”

Tumsā bija grūti saskatīt, bet varu apzvērēt, ka viņš nosarka. “Tu nesaproti. Spalva necieš pat niecīgākos me­lus. Ja es tev to iedotu un tu kaut vienreiz samelotos vai rīkotos negodīgi, tu pārvērstos pelnos.”

“Tev šķiet, ka es esmu mele.”

Viņš pamirkšķināja acis. “Nē, es tikai…”

“Tu nekad neesi melojis? Ko tu tikko grasījies teikt — par Setu? Es minēšu — viņš ir tavs tēvs. Vai tā?”

Anubiss aizcirta muti, tad to atkal atvēra. Izskatījās, ka viņš vēlētos dusmoties, taču nespēj atcerēties, kā to dara. “Vai tu vienmēr tā krīti uz nerviem?”

“Parasti vēl vairāk,” es atsviedu.

“Kādēļ tava ģimene nav tevi izprecinājusi kādam, kurš dzīvo tālu, tālu prom?”

Jautājums it kā nāca gluži pašsaprotams, un nu bija mana kārta mulst. “Atvaino, nāves puika! Man ir div­padsmit gadu! Nu… gandrīz trīspadsmit, diezgan daudz trīspadsmit, taču ne jau par to ir runa. Manā ģimenē meitenes “neaizprecina”. Tu varbūt zini visu par bērēm, taču ir skaidri redzams, ka uzmanības izrādīšanas rituālu lietās esi krietni atpalicis!”

Anubiss izskatījās apstulbis. “Droši vien.”

“Tieši tā! Pag, par ko mēs runājām? Ak cerēji, ka va­rēsi mani novirzīt no tēmas? Es atceros. Sets ir tavs tēvs, ja? Stāsti taisnību.”

Anubiss skatījās pāri kapsētai. Džeza bēru mūzika aizskanēja franču kvartāla ielās.

“Jā,” viņš teica. “Tā vismaz vēsta leģenda. Es viņu nekad neesmu saticis. Kad biju zīdainis, mana māte Neftīda atdeva mani Ozīrisam.”

“Viņa… tevi atdeva?”

“Teica, ka nav vēlējusies, lai iepazīstu savu tēvu. Bet īstenībā, man šķiet, viņa nezināja, ko ar mani iesākt. Es nebiju tāds kā brālēns Hors. Nebiju nekāds cīnītājs. Es biju… citāds bērns.”

Viņš izklausījās tik sarūgtināts, un es nezināju, ko teikt. Es vēlējos izdibināt patiesību, taču parasti to neat­klāj, īpaši puiši. Ari es zināju, kā ir būt citādam bēr­nam — un justies tā, it kā vecāki būtu mani atdevuši projām.

“Varbūt mamma gribēja tevi pasargāt,” es teicu. “Ņe­mot vērā, ka tavs tēvs ir Ļaunuma valdnieks un tā.” “Iespējams,” viņš bezkaisligi noteica. “Ozlriss mani ņēma savā paspārnē. Viņš mani padarīja par Bēru aiz­bildni, par Nāves ceļu sargātāju. Tas ir labs darbs, bet… tu vaicāji, cik man gadu. Vispār es to nemaz nezinu. Mi­rušo valstībā gadus neskaita. Es vēl joprojām jūtos gana jauns, taču pasaule ap mani ir kļuvusi veca. Un Ozīriss tik ilgi jau ir prom… Citu tuvinieku man nav bijis.” Veroties Anubisā kapsētas pustumsā, es viņā saskatīju vientuļu pusaugu zēnu. Raudzīju sev atgādināt, ka viņš ir dievs, tūkstošiem gadu vecs, spējīgs valdīt dažādus spēkus, varenākus par maģisko tualetes papīru, taču man viņa bija žēl.

“Palīdzi mums izglābt manu tēti,” es teicu. “Mēs no­sūtīsim Setu atpakaļ uz Duātu, un Ozīriss būs brīvs. Visi būsim laimīgi.”

Anubiss atkal papurināja galvu. “Es tev jau teicu…” “Tavi svari ir salūzuši,” es aizrādīju. “Pieļauju, ka tie tādi ir tāpēc, ka Ozīrisa te nav. Kas notiek ar dvēselēm, kad tās ierodas pēc sprieduma?”

Es zināju, ka trāpīšu vārīgā vietā. Anubiss sakustē­jās. “Tas vairo haosu. Dvēseles apjūk. Dažas nespēj no­nākt pēcnāves dzīvē. Dažas spēj, bet tām jāatrod cits ceļš. Es mēģinu palīdzēt, bet… Tiesas zāli mēdz dēvēt arī par Maatas zāli. Tai pieklājas būt par kārtības cita­deli, drošu pamatu. Bez Ozīrisa tā jūk un brūk.”

“Tad ko tu vēl gaidi? Dod mums spalvu. Ja vien ne­bīsties, ka tēvs tevi sodīs.”

Viņa acīs kvēloja niknums. Uz brīdi man šķita, ka viņš plāno manas bēres, taču Anubiss tikai pikti noel­sās. “Es veicu ceremoniju, ko dēvē par mutes atvēršanu. Tā miruša cilvēka dvēselei liek nākt un runāt. Par godu tev, Seidija Keina, es iedibinātu jaunu ceremoniju: mu­tes aizvēršanu.”

“Ha, ha. Tad tu man dosi to spalvu vai ne?”

Viņš atvēra plaukstu. Uzšķīlās gaisma, un virs del­nas lidinājās mirdzoša spalva — līdzīga rakstāmspalvai. “Ozīrisa dēļ — taču man ir vairāki nosacījumi. Pirmais, ar to rīkoties drīkstēsi tikai tu.”

“Bet, protams. Tu taču nedomā, ka es ļaušu Kārteram…”

“Tev jāuzklausa mana māte Neftīda. Heopss teica, ka tu esot viņu meklējusi. Ja tev izdosies viņu atrast, tev viņā jāieklausās.”

“Mierīgi,” es noteicu, lai ari šis noteikums man lika justies neērti. Kādēļ Anubiss lūdz ko tādu?

“Un, pirms tu dodies ceļā,” Anubiss turpināja, “tev ar patiesības spalvu rokā man jāatbild uz trim jautājumiem, lai pierādītu, ka esi godīga.”

Man pēkšņi izkalta mute. “Hm… kādus jautājumus?” “Pēc maniem ieskatiem. Un atceries — visniecīgākie meli tevi iznīcinās.”

“Dod man to sasodīto spalvu.”

Kad viņš to man pasniedza, spalva stājās mirdzēt, taču tā bija silta un smagāka, nekā spalvai vajadzētu būt.

“Tā ir bennu astes spalva,” Anubiss paskaidroja, “tu to sauktu par fēniksu. Tā sver tieši tikpat, cik cilvēka dvēsele. Esi gatava?”

“Nē.” Tā noteikti bija taisnība, jo es nesadegu. “Vai šis skaitās viens no jautājumiem?”

Anubiss pasmaidīja, un man gandrīz sareiba galva. “Šķiet, ka jā. Tu kaulējies kā feniķiešu jūrnieks, Seidija Keina. Tātad, otrais jautājums: vai tu sava brāļa dēļ šķir­tos no dzīvības?”

“Jā,” es nevilcinoties atbildēju.

(Arī mani tas pārsteidza. Bet spalva rokā spieda mani būt patiesai. Taču laikam jau nedarīja mani gud­rāku.)

Anubiss pamāja ar galvu, nebūdams pārsteigts. “Pē­dējais jautājums: vai tu būtu gatava zaudēt savu tēvu, tādējādi glābjot pasauli?”

“Tas nav godīgs jautājums!”

“Atbildi godīgi.”

Kā gan es varēju uz ko tādu atbildēt? Tas nebija vienkāršs jā/nē.

Es, protams, zināju “pareizo” atbildi. Varonei taču jāspēj atteikties upurēt savu tēvu. Tad viņa drosmīgi do­das tālāk un izglābj gan savu tēvu, gan pasauli, vai ne? Bet ja nu patiešām glābt var tikai vienu vai otru? Pa­saule bija briesmīgi liela: ome un opis, Kārters, tēvocis Amoss, Basteta, Heopss, Liza un Emma, visi, ko pazīstu. Ko mans tētis teiktu, ja es izvēlētos viņu vienu?

“Ja… ja citādi nebūtu iespējams,” es teicu, “vispār ne­būtu iespējams… Ai, beidz. Tas ir stulbs jautājums.” Spalva iemirdzējās.

“Labi,” es kļuvu pieļāvīgāka. “Ja man vajadzētu, es domāju… es domāju, ka glābtu pasauli.”

Tūliņ uzbruka briesmīga vainas apziņa. Kas gan es biju par meitu? Es satvēru savu teta amuletu — vienīgo piemiņu no tēva. Dažs no jums padomās: tu taču savu tēvu tikpat kā nesatiki. Tu viņu nepazini. Kāpēc tev tā rūp?

Bet tas taču nepadarīja viņu par sliktāku tēvu, vai ne? Un nepadarīja mazāk briesmīgu domu, ka viņu zaudēšu. Un domu, ka viņu pievilšu, labprātīgi izvēlo­ties ļaut viņam mirt, tādējādi glābjot pasauli, — es biju briesmone.

Nespēju ielūkoties Anubisam acīs, taču, kad to izda­rīju, viņa skatiens bija atmaidzis.

“Es tev ticu, Seidij.”

“Ak, tiešām. Es turu sasodīto patiesības spalvu, un tu apgalvo, ka man tici. Paldies.”

“Patiesība ir skarba,” teica Anubiss. “Uz Tiesas zāli nepārtraukti nāk gari, un viņi nespēj atbrīvoties no sa­viem meliem. Viņi noliedz savu vainu, savas patiesās jū­tas, savas kļūdas… līdz brīdim, kad Ammits dvēseli norij uz mūžīgiem laikiem. Lai atzītu patiesību, nepieciešams spēks un drosme.”

“Jā. Es jūtos tik stipra un drosmīga. Paldies.”

Anubiss piecēlās. “Man jāiet. Tavs laiks pamazām iet uz beigām. Tikai nedaudz vairāk kā pēc divdesmit čet­rām stundām saule ausīs Seta dzimšanas dienā, viņš pa­beigs savu piramīdu — ja vien tu viņu neapturēsi. Var­būt nākamreiz, kad tiksimies…”

“Tu būsi tāds pats suņanagla?” es minēju.

Viņš man piekala silto, brūno acu skatienu. “Varbūt tu man iemācīsi mūsdienu aplidošanas rituālus.”

Es sēdēju apjukusi, līdz nomanīju smaida at­blāzmu — ar to pietika, lai es attaptos, ka tieku ķirci­nāta. Tad viņš pazuda.

“Ļoti smieklīgi!” es kliedzu. Svari un tronis izzuda. Auduma sols atšķetinājās, un es nogāzos kapsētas vidū. Man blakus uzradās Kārters un Heopss, taču es nemitē­jos kliegt uz to vietu, kur tikko bija stāvējis Anubiss, ap­saukājot viņu visādos vārdos.

“Kas te notiek?” vaicāja Kārters. “Kur mēs esam?” “Viņš ir briesmīgs!” es šķendējos. “Pašpārliecināts, sarkastisks, neiedomājami smuks, neciešams…”

“Aghl" sūdzējās Heopss.

“Jā,” piekrita Kārters. “Tu dabūji spalvu?”

Es izstiepu roku, tur tā bija — balta mirdzoša spalva, kas lidinājās virs delnas. Sakļāvu pirkstus, un tā pazuda. “Oho!” izsaucās Kārters. “Bet kā ar Anubisu? Kā tu…” “Uzmeklēsim Bastetu un dosimies prom no šejie­nes,” es pārtraucu. “Mums ir daudz darāmā.”

Un pirms viņš sāka uzdot citus jautājumus, es devos ārā no kapsētas, jo man nebija vēlēšanās plāt vaļā patie­sību.