Sarkanā piramīda

17 Nelāgs brauciens uz Parīzi

kārters

Labi, pirms stāstu par dēmoniskajiem augļu sikspār­ņiem, man nedaudz jāatskatās pagātnē.

Naktī pirms bēgšanas no Luksoras es diez ko daudz negulēju: vispirms tādēļ, ka piedzīvoju astrālo ceļojumu, bet otrkārt tāpēc, ka saskrējos ar Ziu. (Seidij, beidz smīkņāt. Tā nebija patīkama saskriešanās.)

Kad pienāca noteiktais gulētiešanas laiks, es mēģi­nāju iemigt. Goda vārds. Es pat izmantoju to muļķīgo burvju pagalvi, kas bija iedots spilvena vietā, taču tas nelīdzēja. Tiklīdz man izdevās aizvērt acis, mans ba no­lēma doties mazā ceļojumā.

Tāpat kā iepriekš es jutu, ka planēju, atstājis savas miesas, pieņēmis spārnotu apveidu. Taču tad Duātas straume mežonīgā ātrumā aizrāva mani projām. Kad aina acu priekšā kaut cik noskaidrojās, attapos tumšā alā. Tēvocis Amoss lavījās tai cauri, iztaustīdams ceļu ar zižļa mestu šauru zilas gaismas strēli. Es gribēju viņu uzrunāt, taču balss neklausīja. Nezinu, kā viņš varēja mani nepamanīt, jo es planēju dažu pēdu attālumā kā spožs cālis, taču laikam jau biju viņam neredzams.

Viņš spēra soli uz priekšu, un pēkšņi zem kājām uz­liesmoja sarkans hieroglifs. Amoss iekliedzās, taču mute sastinga puspavērta. Gaismas spirāles apvijās viņam ap kājām kā vīteņi. Necik ilgi, sarkanās stīgas bija viņu pa­visam apvijušas, Amoss stāvēja pārakmeņojies un, acis nemirkšķinot, skatījās tieši uz priekšu.

Es mēģināju lidot klāt, taču es biju iestrēdzis uz vie­tas un bezpalīdzīgi planēju, tā ka atlika vien noskatīties.

Alā atbalsojās smiekli. No tumsas bariem vien izvirda mūdži: krupji, dēmoni ar dzīvnieku galvām un pat vēl dīvaināki briesmoņi, pa pusei ieslēpušies tumsā. Es sapratu, ka tie ir gulējuši slēpnī, gaidīdami Amosu. Priekšgalā uznira kvēlojošs siluets — Sets, taču viņa ap­rises tagad bija daudz skaidrākas, un šoreiz tas nebija cilvēks. Viņa ķermenis bija izdēdējis, gļotains un melns, bet galva kā mežonīgam zvēram.

“Bon soir, Amos,” Sets sveicināja. “Cik jauki, ka va­rēji ierasties. Ies jautri!”

Pietrūkos sēdus, atkal savā ķermenī, un sirds man sitās.

Amoss ir sagūstīts. Es biju par to pārliecināts. Un vēl ļaunāk… Sets kaut kā bija zinājis, ka Amoss nāks. Es at­cerējos, ka Basteta kaut ko bilda par serpopardiem, kas ielauzās Amosa mājā. Viņa teica, ka nocietinājumi ir sabotēti un ka tikai Mājas burvis būtu varējis to paveikt. Sāka mosties briesmīgas aizdomas.

Es ilgi raudzījos tumsā, klausīdamies, kā sīkucis man līdzās miegā murmina buramvārdus. Kad nevarēju vairs ilgāk izturēt, es ar prāta spēku atvēru durvis, tāpat kā tiku darījis Amosa savrupmājā, un izlavījos laukā.

Klaiņoju pa tukšo tirgus laukumu, domādams par tēti un Amosu. Atkal un atkal prātā pārliku visu, kas noti­cis, mēģinādams saprast, ko būtu pienācies darīt citādi, lai viņus glābtu. Un tad es ieraudzīju Ziu.

Viņa skrēja pār pagalmu kā vajāta, taču manu uz­manību īpaši piesaistīja mirdzoši melnais mākonis ap viņu — it kā viņu kāds būtu ietinis mirguļojošā tumsā. Pieskrējusi pie aklas sienas, viņa novēcināja roku. Pēkšņi uzradās durvis. Satraukti atskatījusies, Zia ienira iekšā.

Es, protams, sekoju.

Klusām lavījos uz durvīm. Dzirdēju Zias balsi, taču nevarēju saprast, ko viņa saka. Tad durvis sāka sacietēt un pārvērsties atpakaļ par mūri, tāpēc izšķīros. Spruku iekšā.

Iekšā Zia bija viena, ar muguru pret mani, nometu­sies ceļos akmens altāra priekšā, un kaut ko klusi skan­dēja. Sienas bija rotātas ar senās Ēģiptes zīmējumiem un mūslaiku fotogrāfijām.

Ziu vairs neietina mirdzošā ēna, taču notika kas vēl dīvaināks. Es biju grasījies Ziai pastāstīt par savu murgu, taču tas man galīgi izkrita no prāta, kad ieraudzīju, ko viņa dara. Viņa salika plaukstas tā, it kā turētu putnu, un parādījās spīdoši zila lode apmēram golfa bumbiņas lielumā. Aizvien skandēdama, viņa pacēla rokas. Lode uzšāvās gaisā un pazuda griestos.

Sestais prāts man teica, ka manām acīm nekas tāds nebija domāts.

Es prātoju, kā izlavīties no telpas. Viena problēma — durvis bija pazudušas. Citas izejas nebija. Tas bija tikai laika jautājums, līdz — ui!

Varbūt es sacēlu troksni. Varbūt bija pieslēgušās viņas burves maņas. Taču, pirms es paspēju reaģēt, Zia izvilka savu nūjiņu un pagriezās pret mani, liesmām mirguļo­jot pa bumeranga malu.

“Čau,” es satraukts teicu.

Dusmas viņas sejā nomainīja pārsteigums, tad vaigs atkal savilkās nikns. “Kārter, ko tu šeit dari?”

“Vienkārši pastaigājos. Es ieraudzīju tevi pagalmā, tāpēc…”

“Tas ir kā — ieraudzīji?”

“Nu… tu skrēji, un ap tevi bija tie melnie, mirdzošie putekļi un…”

“Tu redzēji to? Neiespējami.”

“Kā tā? Kas tas bija?”

Viņa nometa nūjiņu, un uguns noplaka. “Man nepa­tīk, ja mani izseko, Kārter.”

“Piedod. Domāju, ka tev ir nepatikšanas.”

Viņa pavēra muti, taču acīmredzami pārdomāja. “Nepatikšanas… mjā, var teikt.”

Viņa smagi apsēdās un nopūtās. Sveču gaismā viņas dzintara acis izskatījās tumšas un skumjas.

Zia skatījās uz fotogrāfijām aiz altāra, un nu es sa­pratu, ka dažās no tām ir redzama viņa. Tur bija maza meitene, kas basām kājām stāv kleķa mājas priekšā, aiz­vainoti šķielēdama uz kameru, it kā negribētu bildēties. Tai līdzās lielākā attēlā bija redzams vesels ciemats Nīlas krastā — tāda vieta, kurp tētis dažkārt mēdza mani vest, kur pēdējo divu tūkstošu gadu laikā nekas daudz nebija mainījies. Ciematnieku pūlis smaidīja un māja kamerai, it kā kaut ko svinētu, un mazā Zia sēdēja kādam vīram uz pleciem — droši vien viņas tēvs. Citā bildē bija visa ģimene: Zia sadevusies rokās ar māti un tēvu. Varēja būt parasta fellahu ģimene jebkur Ēģiptē, taču viņas tētim bija īpaši laipnas, mirdzošas acis. Man šķita, ka viņam droši vien piemitusi laba humora izjūta. Zias mammas seja bija atsegta, un viņa smējās, it kā virs tikko būtu iz­spēris garšīgu joku.

“Tavējie izskatās forši,” es teicu. “Vai tās ir tavas mā­jas?”

Zia atkal gandrīz saskaitās, tomēr savaldījās. Vai ari vienkārši bija pagurusi. “Tās bija manas mājas. Ciemata vairs nav.”

Es gaidīju, nebūdams pārliecināts, vai drīkst prasīt. Mēs pārmijām skatienus, un es nopratu, ka viņa izsver, cik daudz man stāstīt.

“Mans tēvs bija zemkopis,” viņa teica, “bet strādāja arī pie arheologiem. Brīvajā laikā viņš meklēja tuksnesi artefaktus un jaunas izrakumu vietas.”

Es pamāju. Tas nebija nekas neparasts. Ēģiptieši gad­simtiem šādi piepelnījušies.

“Kādu vakaru, kad man bija astoņi gadi, tēvs atrada statuju,” viņa stāstīja. “Nelielu, taču ļoti retu: no sarkana akmens izgrebtu briesmoņa statuju. Tā gulēja, aprakta bedrē kopā ar daudzām citām statujām, kas visas bija saplēstas. Taču šī kaut kā bija palikusi vienā gabalā. Viņš to pārnesa mājās. Viņš nezināja… Viņš nesaprata, ka burvji iesloga briesmoņus un garus šādās statujās un saplēš, lai iznīcinātu viņus. Tēvs pārnesa nesaplēsto sta­tuju uz mūsu ciematu, un… un nejauši izlaida…”

Zias balss drebēja. Viņa raudzījās bildē, kur viņas tēvs smaidīja, turēdams meitas roku.

“Zia, man žēl.”

Viņa sarauca pieri. “Mani atrada Iskanders. Viņš un citi burvji briesmoni iznicināja… taču bija par vēlu. Viņi atrada mani saritinājušos pavardā zem niedrēm, kur māte bija mani paslēpusi. Es vienīgā izdzīvoju.”

Es mēģināju iedomāties, kā Zia izskatījās, kad Iskanders viņu atrada: maza meitenīte, kas zaudējusi visu, ciemats vienās drupās. Bija grūti viņu šādi iztēloties.

“Tātad šī telpa ir tavas ģimenes svētnīca,” es minēju. “Tu nāc šurp viņus pieminēt.”

Zia truli paskatījās manī. “Tur jau tā nelaime, Kārter. Es neatceros. Iskanders man stāsta par pagātni. Viņš man iedeva šīs bildes, paskaidroja, kas noticis. Bet… es vispār neko neatceros.”

Es jau gatavojos teikt: “Bet tev bija tikai astoņi gadi.” Bet tad aptvēru, ka man bija tikpat, kad nomira mamma, kad mūs ar Seidiju izšķīra. Es to visu tik skaidri atcerējos. Es aizvien redzēju mūsu māju Losandželosā un kā naktī no pagalma verandas pār okeānu mirdzēja zvaigznes. Tētis mēdza mums stāstīt aizraujošas teiksmas par zvaig­znājiem. Pēc tam katru vakaru pirms gulētiešanas mēs ar Seidiju saritinājāmies uz dīvāna kopā ar mammu un cīnījāmies par viņas uzmanību, un viņa mums teica, lai neticam nekam, ko tētis melš. Viņa zinātniski izskaid­roja, kā zvaigznes radušās, viņa runāja par fiziku un ķī­miju, it kā mēs būtu viņas koledžas studenti. Atceroties to visu, es prātoju, vai viņa necentās mūs brīdināt, sak, neticiet tiem dieviem un mītiem. Tie ir pārāk bīstami.

Prātā stāvēja mūsu pēdējais kopīgais ģimenes brau­ciens uz Londonu un cik satraukti lidmašīnā šķita mamma un tētis. Es atcerējos, kā tētis atgriezās vecvecāku dzī­voklī pēc tam, kad mamma bija pagalam, un stāstīja, ka noticis nelaimes gadījums. Uzreiz zināju, ka ir traki, jo es nekad nebiju redzējis tētim raudam.

Sīkās nianses, kas pagaisa no atmiņas, darīja mani traku, piemēram, mammas smarža vai viņas balss skaņa. Jo vecāks kļuvu, jo ciešāk es turējos pie šīm nian­sēm. Es nespēju iedomāties, ka varētu visu aizmirst. Kā gan Zia to varēja izturēt?

“Varbūt…” es centos atrast īstos vārdus. “Varbūt tu vienkārši…”

Viņa pacēla roku. “Kārter, tici man. Esmu mēģinā­jusi atcerēties. Nav jēgas. Iskanders ir vienīgā ģimene, kāda man jebkad bijusi.”

“Un draugi?”

Zia lūkojās manī tā, it kā es būtu pateicis kādu sveš­vārdu. Es apjēdzu, ka Pirmajā nomā neesmu redzējis nevienu, kas būtu aptuveni mūsu vecumā. Visi bija vai nu daudz jaunāki, vai vecāki.

“Man nav laika draugiem,” viņa atbildēja. “Turklāt, kad jaunuzņemtajiem paliek trīspadsmit, viņus norīko uz citiem nomiem visā pasaulē. Es esmu vienīgā, kas palikusi šeit. Man patīk vientulība. Ir labi.”

Man uz kakla mati sacēlās stāvus. Es nez cik reižu esmu teicis gandrīz to pašu, kad cilvēki man jautājuši, kā ir mācīties mājās kopā ar tēti. Vai man nepietrūkst draugu? Vai es negribētu normālu dzīvi? “Man patīk vientulība. Ir labi.”

Es centos iedomāties Ziu, kas mācās parastā skolā, iegaumē skapīša atslēgas kombināciju, tusējas kafejnīcā. Es nespēju to iztēloties. Iedomājos, ka viņa būtu tikpat apjukusi, cik es.

“Zini ko?” es teicu. “Pēc pārbaudījumiem, pēc Dē­monu dienām, kad viss norims…”

“Nekas nenorims.”

“…es aizvedīšu tevi uz tirdzniecības centru.”

Viņa samirkšķināja acis. “Uz tirdzniecības centru? Kādēļ?”

“Patusēties,” es teicu. “Nopirksim hamburgerus, no­skatīsimies filmu.”

Zia vilcinājās. “Vai tas ir tas, ko jūs saucat par ran­diņu?”

Laikam jau izskatījos kā galīgais āpsis, jo Zia pat pa­smaidīja. “Tu izskaties pēc govs, kas dabūjusi ar lāpstu.” “Es nedomāju… es vienkārši…”

Viņa smējās, un pēkšņi bija vieglāk iztēloties viņu kā parastu vidusskolnieci.

“Es gaidīšu to tirdzniecības centra pasākumu, Kārter,” viņa teica. “Tu esi vai nu ļoti interesants… vai gaužām bīstams.”

“Lai būtu interesants.”

Viņa pamāja ar roku, un uzradās durvis. “Tagad ej. Un uzmanies. Nākamreiz, kad lavīsies man pakaļ, tev var arī nepaveikties.”

Pie durvīm es pagriezos. “Zia, kas bija tie melnie, spīdīgie putekļi?”

Viņas smaids nozuda. “Neredzamības burvestība.

Tikai ļoti spēcīgi burvji spēj redzēt tai cauri. Tev nebūtu jāredz.”

Viņa raudzījās manī, gaidot atbildi, bet man nebija, ko teikt.

“Varbūt tai… beidzies derīguma termiņš vai tamlī­dzīgi,” es izmocīju. “Un vai drīkstu jautāt, kas tā par zilu lodi?”

Viņa sarauca pieri. “Kas tāds?”

“Tas, ko tu palaidi vaļā un kas uzlidoja griestos.”

Viņa izskatījās samulsusi. “Es… es nezinu, ko tu ar to domā. Varbūt sveču gaismā norēgojās.”

Neveikls klusuma brīdis. Vai nu viņa mānījās, vai arī es juku prātā, vai… es nezināju, kas vēl. Atskārtu, ka ne­esmu izstāstījis par vīziju, kur bija Amoss un Sets, taču jutu, ka vienai naktij jau esmu pietiekami pārbaudījis viņas pacietību.

“Labi,” es teicu. “Ar labu nakti.”

Es devos atpakaļ uz guļamzāli, bet atkal ilgi nespēju iemigt.

Un tagad atpakaļ pie Luksoras. Varbūt tagad jūs sa­pratīsiet, kādēļ nevēlējos atstāt Ziu un kādēļ neticēju, ka Zia mums tiešām varētu nodarīt pāri.

Taču es zināju, ka viņa nemelo par Desžardēnu. Tas čalis pārvērtīs mūs vīngliemežos, aci nepamirkšķinājis. Turklāt tas, ka manā sapnī Sets runāja franciski — “Bon soir, Amos.” Vai tā bija tikai sagadīšanās… vai arī notika kaut kas daudz ļaunāks?

Lai kā, kad Seidija parāva mani aiz rokas, es skrēju līdzi.

Izjozām no tempļa un šāvāmies uz obelisku. Taču lo­ģiski — negāja tik viegli. Mēs esam Keinu ģimene. Ne­kad nekas nav vienkārši.

Tiklīdz bijām sasnieguši obelisku, sadzirdēju nošķindam burvju portālu. Uz ceļa aptuveni simt metru attālumā no virpuļojoša smilšu staba izkāpa plikpau­raini burvji baltos talāros.

“Pasteidzies,” es mudināju Seidiju. Es paķēru zizlinūju no somas un pasviedu to viņai. “Tavējo pārlauzu. Es iztikšu ar zobenu.”

“Bet es pati nezinu, ko es daru!” viņa iebilda, pētī­dama obeliska pamatni, it kā cerētu atrast slepenu slēdzi.

Burvis, nostājies uz kājām, izspļāva smiltis no mu­tes. Tad viņš pamanīja mūs. “Stāt!”

“Kā tad,” es murmināju. “Ceri vien.”

“Parīze.” Seidija pagriezās pret mani. “Tu teici, ka otrs obelisks ir Parīzē, vai ne?”

“Jā. Hmm, negribu tevi steidzināt, bet…”

Burvis pacēla zizli un sāka skandēt buramvārdus.

Es taustījos pēc zobena spala. Kājas šķita kļūstam svina smagas. Es prātoju, vai varētu atkārtot to triku ar piekūna kareivi. Bija krūti, bet tikai duelī. Un tas pār­baudījums uz tilta pār bezdibeni, kad atvairīju dun­čus — nelikās, ka tas biju es. Līdz šim ikreiz, kad izvilku zobenu, kāds nāca palīgā: līdzās bija Zia vai Basteta. Nekad nejutos viens un pamests. Šoreiz biju viens pats. Es būtu muļķis, ja domātu, ka varu atvairīt īstu burvi. Es nebiju karotājs. Visu, ko zināju par zobeniem, biju apguvis, lasot grāmatas: stāstu par Aleksandru Lielo, “Trīs musketierus”. It kā tas ko līdzētu! Seidija bija aiz­ņemta ar obelisku, un man bija jātiek galā pašam.

Nē, tu neesi viens, manī ierunājās kāda balss.

Forši, es nodomāju. Esmu viens pats un jūku prātā.

No alejas otra gala burvis sauca: “Kalpo Dzīvības mājai!”

Taču man likās, ka viņš nerunā ar mani.

Gaiss starp mums ievirmojās. No divkāršajām sfinksu rindām plūda karstuma viļņi, radot iespaidu, ka tās sa­kustas. Bet tad es sapratu, ka tās tiešām kustējās. Visas kā viena vidū sašķēlās, un no akmens pacēlās rēgainas parādības kā siseņi, kas izlaužas no čaulām. Ne visi ne­šķīsteņi bija labā formā. Salauzto statuju rēgiem trūka galvas vai pēdu. Dažs kliboja uz trim kājām. Taču vis­maz ducis kaujas sfinksu bija ideālā stāvoklī, un tās visas nāca mums virsū. Katra bija dobermaņa lielumā, uzbūrusies no pienbaltiem dūmiem un karstiem garai­ņiem. Še tev sfinksas, kas ir mūsu pusē.

“Ātri!” es brīdināju Seidiju.

“Parīze!” viņa sauca un pacēla zizli un nūjiņu. “Es tūlīt gribu doties turp. Divas biļetes. Pirmā klase būtu patīkami!”

Sfinksas tuvojās. Pati pirmā metās man virsū, un tīrā laime, ka man izdevās to pāršķelt uz pusēm. Bries­monis izkūpēja gaisā, bet atstāja aiz sevis tik spēcīgu karstuma vilni, ka man šķita — seja tūlīt izkusīs.

Pretim skrēja vēl divas rēgainas sfinksas. Bet vēl ducis bija vien dažus soļus iepakaļ. Jutu kaklā sitamies pulsu.

Pēkšņi zeme salīgojās. Debesis aptumšojās, un Sei­dija iesaucās: “Urrā!”

Obelisks violeti spīdēja sprakšķēdams. Seidija pie­skārās akmenim un iespiedzās. Iesūkta iekšā, viņa pa­zuda.

“Seidij!” es saucu.

Kamēr biju novērsies, man virsū uzlikās divas sfink­sas, nogāzdamas mani gar zemi. Zobens aizvēlās. Krūšu kurvis nokrakšķēja un iesmeldzās. No neradījumiem plūstošais karstums bija neizturams. Sajūta bija tāda, it kā es būtu saspiests zem karstas cepeškrāsns.

Es pastiepu pirkstus uz obelisku. Pietrūka nieka sprīža. Dzirdēju tuvojamies pārējās sfinksas un burvi skandējam: “Turiet viņu! Turiet viņu!”

Pēdējiem spēkiem pastiepos pret obelisku, ik šūna manā ķermenī kliedza no sāpēm. Pirksti pieskārās pa­matnei, un viss satumsa.

Pēkšņi es gulēju uz auksta, slapja akmens. Atrados milzīga laukuma vidū. Gāza lietus, un drēgnais gaiss vēstīja, ka vairs neatrodos Ēģiptē. Kaut kur tuvumā sa­traukti klaigāja Seidija.

Sliktās ziņas: es biju atvedis līdzi abas sfinksas. Viena nolēca no manis un metās pakaļ Seidijai. Otra aizvien tupēja man uz krūtīm un nikni blenza, lietus dēļ tai no muguras cēlās tvaiki, bet baltās, dūmainās acis atradās turpat man degungalā.

Mēģināju atcerēties, kā ēģiptiešu valodā saucas uguns. Varbūt, ja es spētu aizdedzināt briesmoni… taču biju kritis panikā. Dzirdēju sprādzienu pa labi — tur, kurp bija skrējusi Seidija. Es cerēju, ka viņa ir tikusi prom, taču neko nevarēja zināt.

Sfinksa atvēra muti un atieza kūpošus ilkņus, kam

pienācās turēties pa gabalu no senās Ēģiptes valdnieka. Tā jau gatavojās nokost man seju, kad aiz muguras iz­nira tumšs tēls un iekliedzās: “Mange des mujfinsr

Šņākt!

Sfinksa izkūpēja.

Es mēģināju piecelties, bet nespēju. Seidija pieklupa klāt. “Kārter! Ak Dievs, vesels?”

Es sablisinājos pret to otro, to, kas bija mani izglā­busi: garš, slaiks stāvs melnā lietusmēteli ar kapuci. Ko viņa tur kliedza? Ēdiet kēksiņus? Kas tas par kaujas sau­cienu?

Viņa nosvieda lietusmēteli, un, ilkņus atiezusi, man uzsmaidīja sieviete leopardādas vingrošanas kostīmā, ar dzeltenām acīm, kas dega kā spuldzes.

“Būsit noilgojušies?” ieprasījās Basteta.