Sarkanā piramīda

26.Uz “Ēģiptes Karalienes” Klāja

kārters

Ja runājam par braucieniem uz Mirušo valstību, ku­ģis bija diezgan stilīgs. Tam bija vairāki klāji ar krāš­ņām, melni zaļām margām. Sānu lāpstiņu riteņi kūla upi putās, un pār lāpstiņu riteņu apvalkiem zeltotiem burtiem mirdzēja kuģa nosaukums — “Ēģiptes kara­liene”.

Pirmajā mirklī varēja nodomāt, ka kuģis ir tikai tū­ristu piesaistīšanai: viens no tiem peldošajiem kazino vai kruīza kuģis pensionāriem. Taču, rūpīgāk ieskatoties, kļuva pamanāmas dīvainas, sīkas detaļas. Kuģa nosau­kums zem angliskā nosaukuma bija rakstīts demotikā un ar hieroglifiem. No skursteņiem cēlās dzirkstījoši dūmi, it kā dzinējos dedzinātu zeltu. Ap klājiem lidinā­jās daudzkrāsainas ugunslodes. Bet kuģa priekšgalā divas uzkrāsotas acis kustējās un mirkšķināja, pētīda­mas, vai no upes nedraud briesmas.

“Savādi,” Seidija noteica.

Es pamāju ar galvu. “Esmu redzējis uz kuģiem uzkrā­sotas acis. Tā aizvien dara visā Vidusjūras reģionā, taču parasti tās nekustas.”

“Ko? Nē, ne jau stulbās acis. Tā kundzīte uz augšklāja. Vai tā nav…” Seidija plati pasmaidīja. “Basteta!” Pavisam noteikti mūsu mīļākais kaķis bija izliecies pa stūresmājas logu. Es jau gatavojos Bastetai māt, kad pamanīju stāvu viņai līdzās pie stūres. Tam bija cilvēka ķermenis, un viņš bija ģērbies baltā kuģa kapteiņa uni­formā. Taču galvas vietā no apkakles spraucās divasmeņu cirvis. Un es nerunāju par mazu malkas cirvīti. Es ru­nāju par kaujas cirvi: divi pusmēness formas dzelzs as­meņi, viens priekšā, kur vajadzētu būt sejai, bet otrs aizmugurē, malas bija notašķītas ar aizdomīgiem sakal­tušiem, sarkaniem traipiem.

Kuģis piestāja dokā. Apkārt sāka virpuļot ugunslodes: tās nolaida kāpnes, nosēja virves un pamatā darīja kuģa apkalpes darbus. Es nezinu, kā tās visu paveica bez rokām un neko nenosvilinot, taču tas nebija pats dīvai­nākais, ko šonedēļ biju redzējis.

Basteta iznāca no stūresmājas. Kad uzkāpām uz klāja, viņa apskāva mūs visus, pat Heopsu, kas centās atdarīt, meklēdams utis viņas sejā.

“Priecājos, ka izdzīvojāt!” Basteta teica. “Kā gāja?” Mēs izstāstījām visu lielos vilcienos, un viņai mati atkal saslējās stāvus. “Elviss? Pē\ Uz vecumu Tots kļuvis nežēlīgs. Nu ko, nevaru teikt, ka priecājos atkal būt uz šā kuģa. Es ciest nevaru ūdeni, bet pieļauju, ka…”

“Tu jau esi bijusi uz šā kuģa?” es jautāju.

Bastetas smaids notrīsēja. “Miljons jautājumu, kā parasti, bet vispirms paēdīsim. Kapteinis gaida.”

Es nedegu nepacietībā iepazīties ar milzu cirvi, nedz

arī man gribējās notiesāt kārtējās Bastetas cepta siera un Friskies vakariņas, bet devāmies viņai līdzi uz kuģa.

Ēdamzāle bija bagātīgi rotāta ēģiptiešu stilā. Sienas klāja krāsaini gleznojumi, kuros tēloti dievi. Griestus balstīja zeltītas kolonnas. Uz gara galda bija sarindoti visvisādi ēdieni: sviestmaizes, picas, hamburgeri, mek­sikāņu ēdiens — ko vien vēlies. Tas ar uzviju kompen­sēja izpalikušo Tota grilu. Uz kafijas galdiņa stāvēja le­dus kaste, zelta kausu rinda un limonādes automāts ar aptuveni divdesmit dažādām gāršām. Sarkankoka krēsli bija izgrebti kā paviāni, kas man pārāk atgādināja Greislendas džungļu istabu, taču Heopsam tie šķita pieņe­mami. Viņš uzņurdēja savam krēslam, lai parādītu, kurš te ir galvenais mērkaķis, tad apsēdās, paķēra no augļu groza avokado un sāka to mizot.

Otrpus istabai atvērās durvis, un iesoļoja cirvjagalva. Viņam nācās pieliekties, lai nesacirstu durvju rāmi.

“Keina kungs un kundze,” kapteinis teica klanīdamies. Balss bija trīsoša zunoņa, kas rezonēja pa priekšējo as­meni. Es reiz noskatījos video, kurā kāds čalis spēlēja mūziku, sizdams pa zāģi ar āmuru, un aptuveni tā ska­nēja kapteiņa balss. “Gods uzņemt jūs uz klāja.”

“Keina kundze,” Seidija atkārtoja. “Man patīk.”

“Mani sauc Asmens Asinstraips,” kapteinis teica. “Ko pavēlēsiet?”

Seidija piepacēla uzaci un paskatījās uz Bastetu. “Viņš klausa mūsu pavēlēm?”

“Saprāta robežās,” Basteta atbildēja. “Viņš ir pakļauts jūsu ģimenei. Jūsu tēvs…” viņa nokremšļojās. “Viņš un jūsu māte izsauca šo kuģi.”

Cirvja dēmons nosodoši nosanēja. “Jūs viņiem vēl neesat teikusi, dieviete?”

“Gan jau pateikšu,” Basteta atņurdēja.

“Ko pateiksi?” es jautāju.

“Vienkārši sīkumi,” viņa steigšus turpināja. “Kuģi var izsaukt vienu reizi gadā un tikai, ja tas ir ļoti nepiecie­šams. Jums tagad jādod kapteinim savas pavēles. Viņam vajadzīgi skaidri norādījumi, lai mēs varētu doties ceļā, hm, droši”

Es prātoju, kas nomāca Bastetu, bet cirvjagalva gai­dīja pavēles, un sausie asins traipi uz viņa asmeņiem vēs­tīja, ka labāk nelikt viņam gaidīt.

“Mums jānonāk Tiesas zālē,” es viņam teicu. “Ved mūs uz Mirušo valstību.”

Asmens Asinstraips domīgi zumēja. “Es to nokār­tošu, Keina kungs, bet paies kāds laiks.”

“Mums nav daudz laika.” Es pagriezos pret Seidiju. “Tagad ir… kurš? Divdesmit septītā vakars?”

Viņa piekrītoši pamāja. “Parīt saullēktā Sets pabeigs savu piramīdu un iznīcinās pasauli, ja mēs viņu neaptu­rēsim. Tāpēc — jā, kapteini Milzu Asmeni vai kā tevi tur sauc, es teiktu, ka mēs mazliet steidzamies.”

“Protams, mēs darīsim, ko varēsim,” Asmens Asins­traips atbildēja, balsij skanot nedaudz, hm, asi. “Apkalpe sagatavos jūsu kajītes. Vai pavakariņosiet, kamēr gaidāt?” Es paskatījos uz galdu, kas bija nokrauts ēdieniem, un sajutu, cik izsalcis esmu. Nebiju ēdis, kopš atstājām Vašingtona pieminekli. “Jā. Emm, paldies, Asmeni.” Kapteinis atkal paklanījās, kas lika viņam izskatīties pēc giljotīnas. Tad viņš atstāja mūs vakariņojam.

Vispirms es biju pārāk aizņemts ar ēšanu, lai runātu. Notiesāju rostbifa sviestmaizi, pāris gabalu ķiršu pīrāga ar saldējumu un izdzēru trīs glāzes ingvera limonādes, pirms beigu galā ievilku gaisu.

Seidija tik daudz neēda. Bet viņa jau bija paēdusi pus­dienas lidmašīnā. Viņa apmierinājās ar siera un gurķu sviestmaizi un vienu no tiem dīvainajiem britu dzērie­niem, kas viņai garšo — Ribena. Heopss rūpīgi atlasīja visu, kas beidzās ar -o: bez avokado arī mango un pomelo. Pa istabu pakalpīgi peldēja ugunslodes, piepildī­damas mūsu kausus un aizvākdamas traukus, kad bijām paēduši.

Pēc tik daudzām dienām, kas pavadītas, kā trakiem skrienot, lai izdzīvotu, bija jauki sēdēt pie vakariņu galda un atpūsties. Kapteiņa paziņojums, ka viņš nevarēšot mūs uzreiz nogādāt Mirušo valstībā, bija labākās ziņas, kādas dzirdētas pēdējā laikā.

“AghV' Heopss noslaucīja muti un paķēra vienu no ugunslodēm. Pataisījis no tās spožu basketbola bumbu, viņš nosprauslājās uz manu pusi.

Šoreiz es biju visai pārliecināts par to, ko viņš saka paviānu valodā. Tas nebija uzaicinājums. Tas nozīmēja ko apmēram tādu: “Tagad es uzspēlēšu basketbolu ar sevi. Es tevi neaicināšu, jo man no tava tizluma metas nelabi.” “Kāda runa, vecais,” es teicu, kaut arī man vaigi kaunā vai svila. “Izpriecājies!”

Heopss atkal nosprauslājās, tad aizjoza ar bumbu padusē. Es prātoju, vai viņš kaut kur uz klāja atradīs bas­ketbola laukumu.

Galda pašā galā Basteta atgrūda savu šķīvi malā. Viņa bija tik tikko pieskārusies savam tunča Friskies.

“Nejūties izsalkusi?” es jautāju.

“Hm? Ai… šķiet, ka ne.” Viņa vienaldzīgi pagrozīja savu kausu. Sejā bija iegūlusi, manuprāt, kaķiem nerak­sturīga izteiksme — vainas apziņa.

Mēs ar Seidiju saskatījāmies. Starp mums norisa īsa, mēma saruna, apmēram šāda.

Tu paprasi viņai.

Nē, tu.

Protams, Seidijai labāk padodas nikni skatieni, tādēļ es šo cīņu zaudēju.

“Basteta?” es ierunājos. “Ko kapteinis gribēja, lai tu mums pasaki?”

Viņa vilcinājās. “Ak, to? Neklausieties dēmonos. As­mens Asinstraips ar maģiju ir piespiests būt par kalpu, bet, ja reiz tiktu vaļā, viņš to cirvi pavērstu pret mums visiem, varat man ticēt.”

“Tu maini tematu,” es teicu.

Basteta dzenāja pirkstus pa galdu, zīmēdama hie­roglifus miklajā aplī, ko bija atstājis viņas kauss. “Tais­nību? Es neesmu bijusi uz klāja kopš nakts, kad nomira jūsu māte. Jūsu vecāki bija pietauvojuši kuģi Temzā. Pēc… negadījuma jūsu tēvs atveda mani uz šejieni. Šeit mēs noslēdzām mūsu vienošanos.”

Es sapratu, ka viņa domāja tieši šeit, pie šā galda. Mans tēvs bija sēdējis šeit izmisumā pēc mammas nā­ves, un nebija neviena, kas viņu mierinātu, izņemot dievieti kaķi, cirvja dēmonu un lidojošu uguntiņu baru.

Pustumsā es pētīju Bastetas seju. Domāju par zīmē­jumu, ko atradām Greislendā. Pat cilvēciskā veidolā Basteta tik ļoti atgādināja kaķi, ko kāds bija uzzīmējis pirms tūkstošiem gadu.

“Tas nebija tikai haosa briesmonis, vai ne?” es jau­tāju.

Basteta mani nopētīja. “Ko tu gribi teikt?”

“Tas, ar ko tu cīnījies, kad mūsu vecāki tevi izlaida no obeliska. Tas nebija tikai haosa briesmonis. Tu cīnījies ar Apopu.”

Visā zālē kalpojošās uguntiņas apdzisa. Viena no­meta šķīvi un nervozi plivinājās.

“Nesauc Čūsku vārdā,” Basteta brīdināja. “It īpaši, kad ceļojam naktī. Nakts ir viņas valstība.”

“Tad tā ir taisnība.” Seidija samulsusi pakratīja galvu. “Kādēļ tu neko neteici? Kādēļ tu mums meloji?”

Basteta nolaida acis. Pustumsā viņa izskatījās nogu­rusi un vārga. Seju rotāja vecas kauju rētas.

“Es biju Ra acs,” viņa klusi ierunājās. “Saules dieva cīnītāja, viņa gribas instruments. Vai jūs maz nojaušat, kas tas bija par godu?”

Viņa izstiepa pirkstus un pētīja tos. “Kad cilvēki ska­tās uz Ra karotāja kaķa bildēm, viņi iedomājas, ka tā ir Sehmeta — lauvene. Taisnība, viņa bija Ra pirmā cīnī­tāja. Taču viņa bija pārāk vardarbīga, pārāk nevaldāma. Beigu beigās Sehmetai lika atkāpties, un Ra izvēlējās mani — mazo Bastetu — par savu karotāju.”

“Kādēļ tu runā, it kā kaunētos?” Seidija jautāja. “Tu teici, ka tas bija gods.”

“Sākumā es biju lepna, Seidij. Es gadiem cīnījos ar

Čūsku. Kaķi un čūskas ir nāvīgi ienaidnieki. Es labi da­rīju savu darbu. Bet tad Ra devās uz debesim. Ar savu pēdējo burvestību viņš piesēja mani Čūskai. Viņš mūs abus nogrūda bezdibenī, kur man bija jāclnās ar Čūsku un jārūpējas, lai tā tur paliktu mūžīgi.”

Mani pārņēma atklāsme. “Tad jau tu nebiji nenozī­mīgs cietumnieks. Tu biji ieslodzīta ilgāk nekā citi dievi.”

Viņa aizvēra acis. “Es vēl atceros, kā Ra teica: “Mans uzticamais kaķi, šis ir tavs nozīmīgākais uzdevums.” Un es biju lepna to darīt… gadsimtiem. Tad tūkstošgadēm. Vai varat iedomāties, kā tas bija? Dunči pret ilkņiem, cirtieni un sitieni, nebeidzams karš tumsā. Gan mana naidnieka, gan mani dzīvības spēki arvien gāja ma­zumā, un es sāku aptvert, ka tāds bija Ra plāns. Mēs ar Čūsku plēstu viens otru, līdz nekas nepaliktu pāri, un pasaule būtu glābta. Tikai šādā gadījumā Ra varēja mie­rīgu prātu doties projām, zinādams, ka haoss nepār­māks Maatu. Es jau arī būtu pildījusi savu pienākumu. Man nebija izvēles. Līdz jūsu vecāki…”

“Pagādāja tev iespēju izbēgt,” es teicu. “Un tu to iz­mantoji.”

Basteta nelaimīga pacēla acis. “Esmu kaķu pavēlniece. Man ir daudz labu īpašību. Taču, godīgi runājot, Kārter… kaķi nav diez ko drošsirdīgi.”

“Bet Ap… tavs ienaidnieks?”

“Viņš palika iesprostots bezdibenī. Mēs ar jūsu tēvu bijām par to pārliecināti. Čūsku jau bija pamatīgi no­gurdinājusi mūžību ilgā ciņa ar mani, un, kad jūsu māte izmantoja savus dzīvības spēkus, lai aizslēgtu bezdibeni, nu… viņa raidīja spēcīgu burvestību. Čūska nekādi ne­varēja izlauzties caur tādu aizslēgu. Taču, gadiem ejot… mūs sāka mākt arvien lielākas bažas, ka šis cietums viņu nenoturēs. Ja tas kaut kā būtu spējis izbēgt un atgūt spē­kus, es nevaru iedomāties, kas notiktu. Un tā būtu mana vaina.”

Es mēģināju iztēloties čūsku Apopu — haosa radību, kas ir vēl ļaunāka par Setu. Es iztēlojos Bastetu ar viņas nažiem, kas mūžību cīnās ar to briesmoni. Varbūt bija lieki dusmoties uz Bastetu par to, ka viņa mums agrāk nav izstāstījusi taisnību. Tā vietā man bija viņas žēl. Viņa bija iegrūsta situācijā, kādā mēs bijām tagad — spiesta uzņemties darbu, kas viņai bija par grūtu.

“Kādēļ vecāki tevi atbrīvoja?” es jautāju. “Vai viņi teica?”

Viņa lēni pamāja ar galvu. “Es sāku zaudēt cīņā. Jūsu tēvs teica, ka jūsu māte esot paredzējusi… briesmu lie­tas, ja Čūska mani pieveiktu. Viņiem vajadzēja mani at­brīvot, dot man laiku atkopties. Viņi teica — tas esot pirmais solis atpakaļceļā pie dieviem. Es nesaku, ka sa­protu viņu plānu. Es priecājos pieņemt jūsu tēva piedā­vājumu. Iestāstīju sev, ka daru to, kas būtu pareizi dievu labā. Taču tik un tā biju gļēvule. Es neizpildīju savu pie­nākumu.”

“Tā nebija tava vaina,” es viņu mierināju. “No Ra pu­ses nebija godīgi no tevis prasīt ko tādu.”

“Kārteram taisnība,” piekrita Seidija. “Tas ir pārāk liels upuris, pat ja esi dieviete kaķis.”

“Tāda bija mana kunga griba,” Basteta iebilda. “Fa­raons var izrīkot savus pavalstniekus impērijas labā, pat likt tiem atdot dzīvību, un viņiem ir jāklausa. Hors to zina. Viņš ir bijis faraons vairākkārt.”

Viņa runā taisnību, teica Hors.

“Tad tavs valdnieks bija stulbenis,” es atbildēju.

Kuģis nodrebēja, it kā mēs būtu uzskrējuši uz sēkļa. “Uzmanies, Kārter,” Basteta brīdināja. “Maatas, radī­šanas kārtības, pamats ir uzticība likumīgam valdniekam. Ja to apšaubīsi, nonāksi haosa ietekmē.”

Es jutos iedzīts stūrī, gribējās sist un plēst. Gribēju nokliegties, ka kārtība nav diez ko labāka par haosu, ja tās dēļ jāmirst.

Tu uzvedies kā bērns, Hors bārās. Tu esi Maatas kalps. Šīs domas ir necienīgas.

Man acis iesmeldzās. “Tad varbūt es esmu necienīgs.” “Kārter?” ierunājās Seidija.

“Nekas,” es atbildēju. “Es dodos gulēt.”

Es izbrāzos no istabas. Viena no mirgojošajām gaismiņām devās man līdzi, vadīdama mani augšā uz ma­niem apartamentiem. Kajīte droši vien bija ļoti jauka. Es neskatījos. Vienkārši iekritu gultā un atslēdzos.

Man tiešām vajadzēja īpaši stipru burvju spilvenu, jo mans ba nekādi negribēja palikt mierā. (Un nē, Seidij, es neuzskatu, ka galvas ietīšana izolācijas lentē kaut cik līdzētu.)

Mans gars uzpeldēja tvaikoņa stūresmājā, taču pie stū­res nebija Asmens Asinstraips. Laivu vadīja jauns vīrie­tis ādas bruņās. Viņa acis bija iezīmētas ar ogli, bet galva noskūta, atstājot vien pītu bizīti. Čalis pavisam noteikti bija no trenētajiem — viņam bija atlēta muskuļi. Pie jos­tas karājās tāds pats zobens kā man.

“Upe ir nedroša,” viņš man teica pazīstamā balsī. “Stūrmanis nedrīkst novērst uzmanību. Viņam vienmēr jāraugās, vai neparādās sēklis vai slēpta sieksta. Tādēļ uz kuģiem tiek krāsotas manas acis, zini — lai pamanītu briesmas.”

«T T • » , • «r-p »

Hora acis, es teicu. Tu.

Piekūna dievs paskatījās uz mani, un es ieraudzīju, ka acis viņam ir divās dažādās krāsās: viena liesmaini dzeltena kā saule, otra atstarojoši sudrabaina kā mēness. Tās bija tik apstulbinošas, ka man nācās aizgriezties. Un aizgriezies es ieraudzīju, ka Hora ēna neatbilst viņa stā­vam. Pār stūresmāju stiepās milzīga piekūna siluets.

“Tu prāto, vai kārtība ir labāka par haosu,” viņš ieru­nājās. “Tu esi novērsis uzmanību no mūsu īstā ienaid­nieka — no Seta. Tev jāsaņem mācība.”

Es jau gatavojos teikt — nē, paldies, nevajag.

Taču mans ba tika nekavējoties aiztriekts projām. Pēkšņi es atrados lidmašīnā — lielā starptautiskā gaisa kuģī kā lidmašīnas, kādās mēs ar tēti bijām braukuši miljoniem reižu. Zia Rašida, Desžardēns un divi citi burvji bija saspiedušies vidējā rindā, kur viņus ieskāva ģimenes ar kliedzošiem bērniem. Šķiet, Ziai tas netrau­cēja. Viņa aizvērtām acīm bija mierīgi iegrimusi domās, bet Desžardēns un abi pārējie izskatījās tik nomocīti, ka man gandrīz gribējās smieties.

Lidmašīna kratījās uz priekšu un atpakaļ. Desžar­dēns izšļakstīja klēpī vīnu. Iedegās drošības jostu indi­kators, un komutatorā nosprakšķēja balss: “Runā kap­teinis. Šķiet, nolaižoties Dalasā, gaidāmas neliela turbu­lence, tādēļ lūgšu stjuartus…”

Būkš! Sprādziens satricināja logus: zibenim uzreiz sekoja pērkons.

Ziai acis atsprāga vaļā. “Sarkanais kungs.”

Lidmašīna nokrita vairākus desmit metrus zemāk, atskanēja pasažieru kliedzieni.

“Il commencer Troksni pārkliedza Desžardēns. “Ātri!” Lidmašīnai līgojoties, pasažieri spiegdami iekram­pējās sēdekļos. Desžardēns piecēlies atvēra bagāžas no­dalījumu.

“Kungs!” stjuarte kliedza. “Kungs, apsēdieties!” Desžardēns viņu ignorēja. Viņš paķēra četras pazīs­tamas somas — burvju piederumu komplektus — un pameta tos saviem kolēģiem.

Tad patiešām viss nogāja šķērsām. Salons pamatīgi noraustījās, un lidmašīna sasvērās uz sāniem. Pa labās puses logiem redzēju, ka lidmašīnas spārnu noplēš vējš, kura ātrums sasniedzis teju tūkstoš kilometru stundā.

Salonā iestājās haoss: visapkārt lidinājās dzērieni, grāmatas un kurpes, skābekļa maskas izkrita no pane­ļiem un karājās, cilvēki kliedza nāves bailēs.

“Aizsargājiet nevainīgos!” pavēlēja Desžardēns. Lidmašīna sāka kratīties, logos un sienās parādījās plaisas. Pasažieri apklusa — gaisa spiedienam krītoties, ieslīga bezsamaņā. Lidmašīnai sašķīstot gabalos, četri burvji pacēla savas nūjiņas.

Brīdi burvji peldēja mākoņu, fizelāžas, bagāžas un riņķojošu, sēdekļos piesprādzētu pasažieru virpulī. Tad ap tiem izpletās balta spozme, enerģijas burbulis, kas gausināja lidmašīnas lūšanu un lika gabaliem griezties ciešā orbītā. Desžardēns pastiepa roku, un viņam pretī kā drošības siksna pastiepās mākoņa mala — miglas šķiezna kokvilnas baltumā. Pārējie burvji darīja tāpat, un vētra pakļāvās viņu gribai. Burvjus aptina balti tvaiki, savijoties aptina tos un sāka veidot vairāk un vai­rāk pavedienu, kā piltuvveida mākoņi, kas uztvēra lid­mašīnas gabalus un sabīdīja tos atkal kopā.

Ziai garām krita bērns, bet viņa pavērsa savu zizli un nomurmināja buramvārdus. Meiteni aptvēra māko­nis un atgādāja atpakaļ. Visi četri burvji lika kopā lid­mašīnu, noslēgdami lūzuma vietas ar mākoņu pavedie­niem, līdz viss salons bija ieskauts vizoša tvaika kūniņā. Ārā trakoja vētra un dārdēja pērkons, bet pasažieri cieši gulēja savās sēdvietās.

“Zia!” Desžardēns kliedza. “Mēs tā ilgi nenoturēsi­mies.”

Zia pa eju paskrēja viņam garām uz pilotu kabīni. Lidmašīnas priekšgals sazin kā bija palicis neskarts. Durvis bija aizbultētas un aizslēgtas, bet Zias zizlis iemirdzējās, un durvis izkusa kā vasks. Iegājusi kabīnē, viņa atrada trīs pilotus bezsamaņā. Skats pa logu man uzdzina nelabumu. Caur mākoņu vērpetēm strauji, ļoti strauji tuvojās zeme.

Zia trieca nūjiņu pret vadības paneli. Caur displejiem izskrēja sarkana strāva. Ciparnīcas griezās, mēraparāti mirgoja, un altimetrs izlīdzinājās. Lidmašīnas priekšgals pacēlās, un ātrums samazinājās. Es noskatījos, kā Zia lika lidmašīnai planēt uz govju ganībām un to vieglītiņām nosēdināja. Tad acis novalbījās, un viņa sabruka.

Desžardēns viņu atrada un pacēla rokās. “Ātri,” viņš teica kolēģiem, “mirstīgie drīz modīsies.”

Viņi izvilka Ziu no pilotu kabīnes, un mans ba tika aizpūsts caur neskaidru tēlu jucekli.

Es atkal ieraudzīju Fēniksu, vai vismaz daļu pilsētas. Pār ieleju vēlās milzīga, sarkana smilšu vētra, aprīdama ēkas un kalnus. Asajā, karstajā vējā dzirdēju Setu smeja­mies — tīksmināmies par savu varu.

Tad es ieraudzīju Bruklinu: Amosa sagrauto namu pie Austrumu upes, un virs galvas trakoja ziemas vētra, vēji auroja un gāza pār pilsētu slapju sniegu un krusu.

Un tad ieraudzīju kādu svešu vietu: pa tuksneša kanjonu vijās upe. Debesis klāja piķa melni mākoņi, bet upes ūdens šķita vārāmies. Ūdenī kaut kas kustējās — kaut kas milzīgs, ļauns un spēcīgs. Es zināju, ka tas gaida mani.

Tas ir tikai sākums, Hors brīdināja. Sets iznīcinās visus, kas tev dārgi. Tici man — es zinu.

Upe pārvērtās garām niedrēm aizaugušā dumbrājā. Virs galvas liesmoja saule. Ūdenī slīdēja čūskas un kro­kodili. Ūdensmalā atradās salmu būda. Pie tās stāvēja sieviete un aptuveni desmit gadus vecs bērns un pētīja nobružātu sarkofāgu. Varēja redzēt, ka zārks reiz bijis mākslas darbs — ar dārgakmeņiem inkrustēts zelts, bet tagad tas bija iedragāts un notriepts melnām dūņām.

Sieviete pārlaida rokas pār zārka vāku.

“Beidzot.” Viņai bija manas mātes seja — zilas acis un karameļkrāsas mati, taču viņa izstaroja maģisku mir­dzumu, un es zināju, ka uzlūkoju dievieti Izīdu.

Viņa pagriezās pret puiku. “Mēs tik ilgi esam meklē­juši, mans dēls. Beidzot esam viņu atraduši. Es izman­tošu savas burvju spējas un atdzīvināšu viņu!”

“Tētis?” Puika platām acīm skatījās uz zārku. “Viņš tiešām ir tur, iekšā?”

“Jā, Hor. Un tagad…”

Pēkšņi viņu būda uzliesmoja. No liesmām iznira dievs Sets — varens, sarkanādains karotājs ar kvēlojoši melnām acīm. Galvā viņam bija Ēģiptes dubultais kro­nis, bet mugurā — faraona tērps. Rokā kūpēja dzelzs zizlis.

“Ak tad atradi zārku?” viņš ierunājās. “Malace!”

Izīda pastiepās pret debesīm. Viņa izsauca zibeni pret haosa dievu, bet Seta zizlis šautru uztvēra un atšāva at­pakaļ uzbrucējai. Elektriskie loki satricināja dievieti un nogāza viņu no kājām.

“Māt!” Puika izrāva dunci un metās virsū Setam. “Es tevi nogalināšu!”

Sets smieklos rēca. Viegli izvairījies, viņš notrieca puiku zemē.

“Tu esi brašulis, brāļadēls,” Sets atzina. “Taču tu ne­nodzīvosi pietiekami ilgi, lai mani izaicinātu. Kas attiecas uz tavu tēvu, tad nāksies no viņa atbrīvoties uz visiem laikiem.”

Sets trieca dzelzs zizli pret zārka vāku.

Izīda iekliedzās, zārkam sašķīstot kā ledum.

“Ievēlies kaut ko.” Sets pūta no visa spēka, zārka drum­slas uzlidoja gaisā un izkaisījās uz visām pusēm. “Na­baga Ozīriss — sabirzis gabalos, izkaisīts pār visu Ēģipti. Bet tu, māsa Izīda, bēdz! Tas tev vislabāk padodas!”

Sets metās uz priekšu. Izīda saķēra dēlu aiz rokas, viņi abi pārvērtās putnos un laidās, ko spēja.

Aina pagaisa, un es biju atpakaļ tvaikoņa stūresmājā. Kamēr traucāmies garām pilsētām un baržām, strauji ausa saule un Misisipi krasti saplūda gaismas un ēnu spēlē.

“Viņš iznīcināja manu tēvu,” Hors teica. “Viņš to pašu izdarīs ar tavējo.”

“Nē,” es atbildēju.

Hors ieurbās manī ar savām savādajām acīm — vienu liesmaini zeltainu, otru pilnmēness sudrabainu. “Māte un tante Neltīda gadiem meklēja zārka un tēva gabalus. Kad vienkopus savāca visus četrpadsmit, brā­lēns Anubiss palīdzēja sasiet tēvu kopā ar mūmiju ieti­namo audumu, taču ar mātes spēku tik un tā bija par maz, lai viņu pilnībā pieceltu no miroņiem. Ozīriss kļuva par nemirušu dievu, mana tēva pusdzīvu ēnu, kas var valdīt tikai Duātā. Taču šis zaudējums manī iesvēla dus­mas. Dusmas deva man spēku sakaut Setu un atņemt viņam troni. Tev jārīkojas tāpat.”

“Es negribu troni,” es atbildēju. “Es gribu tēti.”

“Nemāni sevi. Sets ar tevi vienkārši spēlējas. Viņš iedzīs tevi izmisumā, un tavas bēdas darīs tevi vāju.”

“Man jāglābj tētis!”

“Tas nav tavs uzdevums,” Hors noskaldīja. “Pasaule ir apdraudēta. Mosties!”

Seidija kratīja manu roku. Viņas ar Bastetu stāvēja pie manas gultas un izskatījās noraizējušās.

“Kas?” es jautāju.

“Mēs esam klāt,” Seidija satraukti teica. Viņa bija pārvilkusi tīras lina drēbes, šoreiz melnas, kas saskanēja ar šņorzābakiem. Bija pat pārkrāsojusi matus, un tagad šķipsnas bija zilas.

Piecēlies sēdus, es sapratu, ka pirmo reizi šās nedē­ļas laikā jūtos atpūties. Lai arī mana dvēsele bija ceļo­jusi, miesa tikmēr dabūja izgulēties. Pavēros pa kajītes logu. Laukā bija piķa melna tumsa.

“Cik ilgi es biju atslēdzies?” es prasīju.

“Mēs esam pieveikuši lielāko daļu Misisipi un iebrau­kuši Duātā,” Basteta atbildēja. “Tagad tuvojamies Pir­majam ūdenskritumam.”

“Pirmajam ūdenskritumam?” es pārvaicāju.

“Ieejai,” Basteta drūmi atbildēja, “Mirušo valstībā.”

sendija