Sarkanā piramīda

27. Dēmons ar bezmaksas paraugiem

es? es gulēju kā nosista, kas, cerams neliecināja par to, kas sagaidāms nākotnē.

Nomanīju, ka Kārtera dvēsele klaiņojusi pa biedējo­šām vietām, taču viņš par to negribēja runāt.

“Vai satiki Ziu?” es jautāju. Viņš tā iztrūkās, ka do­māju — kaut nu sirds tūlīt neizlektu pa muti laukā. “Trāpīts,” es teicu.

Mēs sekojām Bastetai uz stūresmāju, kur Asmens Asinstraips pētīja karti, kamēr Heopss stāvēja — hm, mērkaķojās pie stūres.

“Paviāns pie stūres,” es norādīju. “Vai man būtu jāsa­traucas?”

“Lūdzu klusumu, Keina kundze,” Asmens Asinstraips pārlaida pirkstus pār papirusa karti. “Šis ir ļoti delikāts darbs. Divus grādus pa labi, Heops.”

“Agh\” Heopss atsaucās.

Debesis jau bija tumšas, bet, mums pukšķinot tālāk, pazuda arī zvaigznes. Upe vērtās asinssarkana. Apvārsni

aprija tumsa, bet upes krastos pilsētas ugunis sāka raus­tīties, līdz izdzisa pavisam.

Tagad mūsu vienīgā gaisma bija daudzkrāsainās kal­potājas uguntiņas un mirguļojošie dūmi, kas cēlās no skursteņiem un lēja pār mums visiem dīvainu, metā­lisku spīdumu.

“Jābūt tieši priekšā,” kapteinis paziņoja. Pustumsā viņa sarkanpleķainais cirvja asmens izskatījās baisāks nekā jebkad.

“Kas tā par karti?” es jautāju.

“Runa, izejot dienā,” viņš teica. “Neraizējies, tas ir pareizais eksemplārs.”

Es paskatījos uz Kārteru, gaidot skaidrojumu. “Vairums cilvēku to sauc par “Mirušo grāmatu”,” viņš man paskaidroja. “Bagātos ēģiptiešus vienmēr ap­glabāja kopā ar vienu eksemplāru, lai tiem būtu norādes ceļā pa Duātu uz Mirušo valstību. Tas ir tāds “Idiotu ceļvedis uz aizsauli”.”

Kapteinis pikti zumēja. “Es neesmu nekāds idiots, Keina kungs.”

“Nē, nē, es tikai domāju…” Kārtera balss nodrebēja. “Emm, kas tad tasi”

Priekšā no upes kā ilkņi pacēlās akmens klintis, kas vērta ūdeni verdošās krācēs.

“Pirmais ūdenskritums,” Asmens Asinstraips pazi­ņoja. “Turieties.”

Heopss grieza stūri pa kreisi, un tvaikonis paslīdēja uz sāniem, izspraukdamies starp divām akmens smai­lēm vien ar dažu centimetru atstarpi. Es neesmu baigā brēkātāja, bet jāatzīst, ka brēcu kā traka. (Un nemaz ne­skaties uz mani tā, Kārter. Tu daudz neatpaliki.)

Mēs pārslīdējām pār balta — jeb sarkana — ūdens strēli un novirzījāmies, lai izvairītos no klints, tik prāvas kā Pedingtonas stacija. Tvaikonis veica vēl divus pašnāv­nieciskus pagriezienus starp akmeņiem, 360 grādu ap­griezienu mutuļojošā virpulī, pārlaidās pār desmit metru augstu ūdenskritumu un piezemējās tik smagi, ka man ausīs nopaukšķēja kā šāviņš.

Turpinājām braukt pa straumi, it kā nekas nebūtu noticis, un aiz muguras noklusa krāču dunoņa.

“Man nepatīk ūdenskritumi,” es paziņoju. “Vai gai­dāmi vēl kādi?”

“Par laimi, ne tik lieli,” atbildēja Basteta, kam arī iz­skatījās apšķebinājusies dūša. “Mēs esam nonākuši…” “Mirušo valstībā,” Kārters pabeidza.

Viņš norādīja uz krastu, kas bija miglā tīts. Tumsā vīdēja savāda kustība: mirguļojošas rēgainas gaismas, milzīgas miglas sejas, lempīgas ēnas, kas, šķiet, nebija saistītas ne ar vienu priekšmetu. Gar upes krastiem pa dubļiem vilkās veci kauli, kas dažādos rakstos savieno­jās ar citiem kauliem.

“Atļaušos minēt, ka šī nav Misisipi,” es teicu.

“Nakts upe,” Asmens Asinstraips nozumzināja. “Tā ir visas upes un neviena — Misisipi, Nīlas, Temzas ēna. Šī plūst caur Duātu ar daudzām attekām un pietekām.” “Tas visu izskaidro,” es nomurmināju.

Ainas kļuva aizvien dīvainākas. Mēs redzējām rēgu ciematus no sendienām — mazus niedru būdu pudurus, savērptus no virmojošiem dūmiem. Redzējām plašus tempļus sabrūkam un atjaunojamies atkal un atkal, kā uz atkārtojumu iestatitā video. Un visur, mums slidot garām, spoki pagrieza pret mums sejas. Pastiepās dūmu rokas. Ēnas klusi sauca mūs, tad izmisumā aizgriezās, kad devāmies prom.

“Nomaldījušies un apjukušie,” Basteta skaidroja. “Gari, kuri nav spējuši atrast ceļu uz Tiesas zāli.”

“Kādēļ tie ir tik skumji?” es jautāju.

“Nu, viņi ir miruši,” Kārters minēja.

“Nē, ne jau tikai tas,” es teicu. “Viņi, šķiet… gaida kādu.”

“Ra,” Basteta atsaucās. “Tūkstošiem gadu Ra krāšņā laiva ik nakti mēroja šo ceļu, lai cīnītos ar Apopa spē­kiem.” Viņa tramīgi paskatījās apkārt, it kā atcerētos ve­cus slēpņus. “Tas bija bīstami: katru mīļu nakti cīņa par izdzīvošanu. Taču, slīdēdams garām, Ra Duātai atnesa saules gaismu un siltumu, un šie apmaldījušies gari priecājās, atcerēdamies dzīvo pasauli.”

“Bet tā ir tikai leģenda,” Kārters iebilda. “Zeme grie­žas ap Sauli. Saule nekad nenolaižas zem Zemes.”

“Vai tu neko neesi iemācījies par Ēģipti?” Basteta jautāja. “Pretrunīgi stāsti var būt vienlīdz patiesi. Saule ir uguns lode Visumā, jā. Taču tās attēlu, ko redzi šķēr­sojam debesis, dzīvinošo siltumu un gaismu, ko tā nes Zemei, — to iemiesoja Ra. Saule bija viņa tronis, viņa spēka avots, viņa gara būtība. Taču tagad Ra ir atvaļinā­jies debesīs. Viņš guļ, un Saule ir tikai saule. Ra laiva vairs nepeld caur Duātu. Viņš vairs neizgaismo tumsu, un visvairāk viņa trūkumu jūt mirušie.”

“Tiesa, kas tiesa,” piekrita Asmens Asinstraips, kaut gan neizklausījās diez ko saskumis. “Leģenda vēsta, ka pasaule beigs pastāvēt, kad Ra būs pārāk noguris, lai, būdams tik vārgs, turpinātu dzīvot. Apops apris sauli. Iestāsies tumsas laikmets. Haoss pārņems Maatu, un Čūska valdīs mūžīgi.”

Pa daļai spriedu, ka tas ir absurds. Planētas tā vien­kārši nepārstās griezties. Saule nepārstās aust.

No otras puses, te nu es biju — braucu laivā pa Mirušo valstību kopā ar dēmonu un dievieti. Ja ari Apops bija īsts, es negribēju viņu satikt.

Un, godīgi runājot, jutos vainīga. Ja Tots runāja tais­nību, visas tās slepenā vārda padarīšanas dēļ Izīda pa­nāca, lai Ra atvaļinās uz debesīm. Tas nozīmēja, ka kaut kādā smieklīgā, ārprātīgā veidā pasaules gals būtu mana vaina. Sasodīti tipiski. Es gribēju sev iekraut, lai norēķi­nātos ar Izīdu, taču mani māca aizdomas, ka varētu būt sāpīgi.

“Ra vajadzētu pamosties un saost sahlabu,” es teicu. “Viņam būtu jāatgriežas.”

Basteta jautri iesmējās. “Un pasaule atkal būtu kā jauna, Seidij. Kaut tā būtu…”

Heopss ieņurdējās un pamāja uz priekšu. Atdevis kapteinim stūri, viņš izskrēja no stūresmājas un devās lejup pa kāpnēm.

“Paviānam taisnība,” teica Asmens Asinstraips. “Jums jāiet uz priekšgalu. Drīz nāks pārbaudījums.”

“Kāds pārbaudījums?” es jautāju.

“Grūti pateikt,” Asmens Asinstraips atbildēja, un, šķiet, es viņa balsī samanīju pašapmierinātu tīksmi. “Vēlu veiksmi, Keina kundze.”

“Kāpēc es?” es noburkšķēju.

Mēs ar Bastetu un Kārteru stāvējām kuģa priekšgalā, vērodami no tumsas iznirstam upi. Zem mums tumsā vāri spīdēja uz kuģa uzkrāsotās acis, mezdamas gaismas starus pār sarkano ūdeni. Heopss bija uzrāpies saslieto kāpņu augšgalā, piegrūdis plaukstu virs acīm kā jūr­nieks mastā.

Taču no visas šās modrības nebija liela labuma. Tum­sas un miglas dēļ redzamība bija nulle. No nekurienes iznira milzīgas klintis, aplūzuši pīlāri un drūpošas fa­raonu statujas, Asmens Asinstraips rāva stūri, lai izvai­rītos no tiem, un mums nācās pieķerties margām. Palai­kam redzējām, kā ūdens virsmā iešķeļas garas, glumas aprises — kā taustekļi vai ienirušu kustoņu muguras. Tiešām nevēlējos zināt.

“Mirstīgo dvēseles vienmēr tiek pārbaudītas,” Basteta man stāstīja. “Tev jāpierāda, ka esi cienīga ienākt Mirušo valstībā.”

“'lād nu gan lielā balva!”

Nezinu, cik ilgi vēros tumsā, bet pēc krietna brīža tālumā kļuva samanāms sarkanīgs plankums, it kā de­besis kļūtu gaišākas.

“Vai man rādās, vai arī…?”

“Mūsu galamērķis,” Basteta atbildēja. “Savādi, pārbau­dījumam jau vajadzēja būt…”

Kuģis nodrebēja, un ūdens sāka vārīties. No upes pacēlās milzīgs stāvs. Saredzams tikai no jostasvietas līdz galvai, tas izslējās vairākus metrus augstāks par kuģi. Rumpis bija kā cilvēkam: kailas krūtis un spal­vaina, sarkanzila āda. Viņa vidukli apvija virve, pie ku­ras karājās ādas maisi, nocirstas dēmonu galvas un tam­līdzīgi, burvīgi nieciņi. Galva bija pa pusei kā lauvam, pa pusei kā cilvēkam — zelta acis un melnas, dredos sa­vītas pinkas. Asinīm notrieptā mute bija kā kaķim — ar sarainām ūsām un asiem ilkņiem. Viņš ierēcās, aizbiedē­dams Heopsu no trapa. Nabaga paviāns ar lielu lēcienu piezemējās Kārteram rokās, nogāzdams viņu gar zemi.

“Tev bija kaut kas jāsaka,” es klusi teicu Bastetai. “Tas ir tavs radinieks, es ceru?”

Basteta pakratīja galvu. “Te es jums nevaru palīdzēt, Seidij. Jūs esat mirstīgie. Jums jātiek galā ar uzdevumu.” “Liels paldies!”

“Mani sauc Šezmu!” teica asiņainais lauvcilvēks.

Man gribējās atsaukties: “Jā, kā gan citādi.” Bet no­lēmu turēt muti ciet.

Viņš pievērsa savas zeltainās acis Kārteram un pie­lieca galvu. Nāsis ietrīsējās. “Es saožu faraonu asinis. Gardumiņš… vai ari uzdrīkstēsies nosaukt mani vārdā?” “N-nosaukt vārdā?” Kārters stomījās. “Tavā slepe­najā vārdā, ja?”

Dēmons iesmējies pagrāba tuvīnu klints smaili, kas viņam dūrē sadrupa kā vecs apmetums.

Es izmisusi paskatījos uz Kārteru. “Tev kaut kur ne­mētājas viņa slepenais vārds?”

“Tas varētu būt Mirušo grāmatā,” Kārters atbildēja. “Es aizmirsu pārbaudīt.”

“Nu?” es jautāju.

“Nodarbini viņu ar kaut ko,” Kārters atbildēja un aiz­līda uz stūresmāju.

Nodarbināt dēmonu, es domāju. Nūja. Varbūt viņš gribētu uzspēlēt cūkas.

“Vai padodaties?” Šezmu iebaurojās.

“Nē!” es atkliedzu. “Nē, mēs nepadodamies. Mēs no­sauksim tevi vārdā. Tikai… Ārprāts, tu esi tik musku­ļots! Vai tu trenējies?”

Es paskatījos uz Bastetu, kas atzinīgi pamāja.

Šezmu lepnumā norūcās un sasprindzināja savas va­renās rokas. Vīrieši vienmēr uzķeras. Pat ja ir divdesmit metrus gari un ar lauvas galvu.

“Es esmu Šezmu!” viņš bauroja.

“Jā, tu to jau minēji,” es teicu. “Mani interesē, hm, kādus titulus tu pa šiem gadiem esi izpelnījies? Tāds kungs un šitāds kungs, ko?”

“Es esmu Ozīrisa ķēnišķīgais bende!” viņš ieaurojās, triekdams dūri ūdenī un sašūpodams mūsu kuģi. “Es esmu Asins un Vīna pavēlnieks!”

“Satriecoši,” es teicu, cenzdamās apspiest nelabumu. “Kā tieši asinis un vīns ir saistīti?”

“Grrr/” Pieliecies tuvāk, viņš atieza ilkņus, kas tuvumā nešķita daudz daiļāki. Krēpēs bija saķērušies pretīgi beigtu zivju gabali un upes dūņas. “Ozīrisa kungs man ļauj nocirst galvas ļaunajiem! Es saspiežu viņus savā vīna spiedē un gatavoju mirušajiem vīnu!”

Es liku aiz auss, ka nedrīkst dzert mirušo vīnu.

Tev labi sanāk. Mani satrūcināja Izīdas balss. Viņa tik ilgi bija klusējusi, ka gandrīz jau bija piemirsta. Pa­jautā viņam par citiem pienākumiem.

“Un kādi vēl tev ir pienākumi… ak, varenais vīna dēmon?”

“Es esmu…” Viņš sasprindzināja muskuļus, lai atstātu maksimālu iespaidu, “…smaržu pavēlnieks!”

Viņš man uzsmaidīja, acīmredzot iedomājies, ka tū­liņ pārbīšos.

“Ak tu mūžs!” es izsaucos. “Tas noteikti liek taviem ienaidniekiem trīcēt šausmās.”

“Ha, ha, ha! Jā! Vai gribi bezmaksas paraugu?” Viņš noņēma no jostas glumu ādas maisiņu un izvilka māla burciņu ar saldi smaržīgu dzeltenu pulveri. “Es to saucu par… Mūžību!”

“Burvīgi,” es rīstījos. Pametu skatu pār plecu, prā­todama, kur gan pazudis Kārters, bet no viņa nebija ne miņas.

Neļauj viņam apklust, Izīda mudināja.

“Un, emm… smaržas ietilpst tavos pienākumos, jo… pag’, es šito zinu, tu izspied tās no augiem, kā izspied vīnu…”

“Vai asinis!” Šezmu piebilda.

“Nu, bet protams,” es attraucu. “Asinis — tas jau pats par sevi saprotams.”

“Asinis!” viņš atkārtoja.

Heopss iekaucies ar ķepām aizspieda acis.

“Tātad tu kalpo Ozīrisam?” es jautāju dēmonam.

“Jā! Vai vismaz…” Viņš vilcinājās, šaubīgi rūkdams. “Kādreiz kalpoju. Ozīrisa tronis ir tukšs. Bet viņš atgrie­zīsies. Viņš noteikti atgriezīsies!”

“Protams,” es teicu. “Un tavi draugi tevi sauc par… Šeziju? Asintiņu?”

“Man nav draugu! Bet, ja man būtu draugi, viņi sauktu mani par Dvēseļu Kāvēju, No Skata Briesmīgo! Bet man nav draugu, tāpēc manam vārdam briesmas nedraud. Ha, ha, ha!”

Es paskatījos uz Bastetu, domādama, vai man tie­šām ir tā veicies, kā pati iedomājos. Basteta man uz­smaidīja.

Kārters nostreipuļoja pa kāpnēm ar Mirušo grāmatu rokā. “Atradu! Kaut kur tepat. Nevaru izlasīt šo daļu, bet…”

“Sauc mani vārdā vai nonāc manā māgā!” Šezmu bauroja.

“Es nosaukšu tevi vārdā!” es atkliedzu. “Šezmu, Dvē­seļu Kāvējs, No Skata Briesmīgais!”

“AAAAUUUUUU!” Viņš locījās sāpēs. “Kā nākas, ka visi zin?”

“Laid mūs garām!” es pavēlēju. “Ā, un vēl kas… mans brālis grib bezmaksas paraugu.”

Es tieši paguvu pakāpties malā, bet Kārters paguva samulst, pirms dēmons viņam uzpūta dzeltenus putek­ļus. Tad Šezmu nogrima viļņos.

“Kāds jauks puisis,” es teicu.

“Fui!" Kārters izspļāva smaržas. Viņš izskatījās kā panēta zivs. “Par ko tad tas?”

“Tu smaržo brīnišķīgi,” es viņu mierināju. “Kas tālāk?”

Jutos ļoti apmierināta ar sevi, līdz mūsu kuģis upē sagriezās. Pēkšņi sarkanīgais spīdums pie apvāršņa pār­tapa spožā gaismā. Stūresmājā kapteinis parāva trauk­smes zvanu.

Mūsu priekšā upe bija vienās liesmās, pa garojošām krācēm traukdamās uz vietu, kas atgādināja burbuļo­jošu vulkāna krāteri.

“Uguns ezers,” Basteta paskaidroja. “Te jau sāk pa­likt interesanti.”

sendija