Sarkanā piramīda

38 ieradusies Māja

kārters

Tā bija cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Ikviena kustība bija perfekta. Ik sadursme bija tīrā izprieca, tā ka gribējās skaļi smieties. Sets izauga lielāks par mani, un viņa dzelzs zizlis bija kuģa masta izmērā. Viņa seja mainījās — cilvēka vaibstus caurauda mežo­nīgs Seta zvēra purns.

Mēs cirtām zobenu pret zizli, uzšķildami dzirksteles. Sets mani izsita no līdzsvara, un es ietriecos vienā no viņa dzīvnieku statujām, kas nogāzusies sabirza. Nostā­jies uz kājām, uzbruku un liku savam asmenim iekosties Seta plecu sargā. No brūces sūcoties melnām asinīm, viņš iegaudojās.

Viņš novēcināja zizli un, pirms tas mani ķēra, es pa­lēcu sāņus. Zizlis ietriecās grīdā. Tā mēs kādu laiku cīk­stējāmies, dragājot pīlārus un sienas, griesti gabaliem vien krita lejā, līdz es sadzirdēju Seidiju kliedzam, lai ieklausos.

Ar acs kaktiņu redzēju, ka viņa mēģina pasargāt Ziu un Amosu no bojāejas. Uz grīdas viņa bija uz ātru roku uzvilkusi aizsargapli, vairogs atraidīja krītošos gruvešus, taču es sapratu, kāpēc viņa raizējas: vēl mazliet, un

iebruktu visa troņa zāle, aprokot mūs visus. Diez vai Se­tam kas tāds rūpēja. Viņš noteikti tieši to cerēja panākt. Viņš gribēja mūs šeit aprakt.

Vajadzēja Setu izvilināt laukā. Ja es Seidijai dotu laiku, viņa varbūt varētu izdabūt tēta zārku no troņapakšas.

Tad es atcerējos Bastetas stāstu par cīņu ar Apopu: mūžīga divcīņa ar ienaidnieku.

Jā, piekrita Hors.

Es pacēlu dūri un uz ventilācijas lūku raidīju enerģi­jas lādiņu, kas to atspēra vaļā, tā ka telpā no jauna ieplūda sarkanā gaisma. Tad nosviedu zobenu un metos virsū Setam. Ar kailām rokām sagrābu viņa plecus, mē­ģinot likt lietā tuvcīņas paņēmienus. Viņš mēģināja tu­rēties pretim, taču tuvcīņā ar zizli neko nevarēja iesākt. Ierēcies viņš nosvieda ieroci, tad sakampa mani aiz ro­kām. Sets bija krietni spēcīgāks par mani, taču Hors zināja dažu labu gājienu. Izlocījies tiku Setam aiz mu­guras, paslidināju savu apakšdelmu zem viņa rokas un sagrābu viņa kaklu kā skrūvspīlēs. Mēs klupām uz priekšu, gandrīz pārkāpjot Seidijas aizsargapli.

Nu viņš mums ir rokā, es nodomāju. Ko nu?

Ironiskā kārtā tieši Amoss bija tas, kurš pagādāja at­bildi. Es atcerējos, kā viņš mani pārvērta negaisa mā­konī, manu “es” pārmācot ar gaisa gara spēku. Mūsu prāti brīdi cīnījās, taču viņš uztiepa savu gribu pilnīgā pārliecībā, iedomājoties mani kā negaisa mākoni, un tieši par to es kļuvu.

Tu esi nieka augļu sikspārnis, es teicu Setam.

Nē\ Viņa prāts kliedza pretim, taču es biju viņu pār­steidzis. Sajutu apjukumu un liku to lietā. Bija tik viegli iedomāties viņu kā sikspārni, jo biju redzējis, kā par tādu pārvēršas Amoss, kad bija Seta apsēsts. Iztēlojos, kā ienaidnieks saraujas mazāks, kā tam izaug ādaini spārni un ģīmis saraujas vēl neglītāks. Arī es satrūkos, pārtapis par piekūnu ar sikspārni nagos. Nedrīkstēja iz­niekot laiku; es devos uz ventilācijas eju, cīkstoties ar ienaidnieku, ar ko šahtā riņķojām, kozdamies un plēs­damies. Beidzot izsprukām laukā un sarkanās piramī­das pakājē atgriezāmies savos kareivju veidolos.

Es grīļīgi stāvēju nogāzē. Manam avatāram mirgoja ievainotā labā roka, un īstā roka asiņoja tieši turpat. Sets pietrausās kājās, no mutes notrausdams melnas asinis.

Viņš man uzņirdza, sejā ieplaiksnījās plēsoņa. “Hor, vari mirt ar apziņu, ka esi centies. Bet ir par vēlu. Skaties!”

Es pavēros uz alu, un man sirds ielēca rīklē. Dēmonu karapulkam bija uzradies jauns pretinieks. Ap piramīdu lielā aplī riņķoja burvji — dučiem burvju —, lauzda­mies tai tuvāk. Dzīvības māja noteikti bija apvienojusi visus dabūjamos spēkus, taču salīdzinājumā ar Seta leģioniem tas nebija nekas. Katrs burvis atradās aizsar­gājošā burbulī kā prožektora gaismas starā, virzoties uz priekšu caur ienaidniekiem, zizlim un šķēpam mirdzot. Starp dēmoniem plosījās zibens un viesuļvētra. Es ievē­roju, ka sapulcināti visa veida nezvēri — lauvas, čūskas, sfinksas un pat pa nīlzirgam, kas ienaidniekam uzbruka kā tanki. Šur tur gaisā uzšķīlās hieroglifi, izraisot sprā­dzienus un zemestrīces, kas iznīcināja Seta spēkus. Taču radās arvien jauni dēmoni, arvien ciešāk aplencot burvjus. Es redzēju, kā viens no burvjiem tika satriekts, viņa burbulis tika iznīcināts ar zaļas gaismas strēli, un viņu pašu samina ienaidnieku vilnis.

“Šīs ir Mājas beigas,” apmierināti noteica Sets. “Viņi negūs virsroku, kamēr vien turēsies mana piramīda.”

Šķita, ka burvji to zina. Tuvodamies viņi uz piramī­das pusi raidīja ugunīgas komētas un zibens strēles, taču ik eksplozija pret akmens sienām izčākstēja un sprā­dzienu ierija Seta sarkanais spēks.

Tad es pamanīju zeltaino virsotni. Četri čūskgalvaini dēmoni to bija satvēruši un lēni, taču neatlaidīgi stiepa to cauri kaujas laukam. Seta karakungs Šausmu Seja tiem izkliedza pavēles, sitot ar pātagu, lai tie ātrāk kustētos. Viņi spiedās uz priekšu, līdz sasniedza piramī­das pamatni, tad kāpa augšup.

Es metos turp, taču Sets nekavējoties nostājās man ceļā.

“Nedomāju vis, Hor,” viņš rēca. “Tu šo ballīti neiz­jauksi.”

Mēs abi izsaucām ieročus rokās un ar jaunu spēku sākām cīniņu, cērtot un vairoties. Es savu zobenu izliecu nāves arkas veidolā, bet Sets parāvās malā, un asmens trie­cās pret akmeni, izdzenot man caur ķermeni šoka vilni. Pirms es paguvu atgūties, Sets izrunāja vārdu: “Ha-vi]"

Cirtiens.

Hieroglifi man sejā eksplodēja ar tādu spēku, ka no­gāzos pie piramīdas pamatnes.

Kolīdz skatiens noskaidrojās, es dažus soļus no pira­mīdas virsotnes ieraudzīju Šausmu Seju un čūskgalvainos dēmonus, kas pa celtnes sāniem turpināja stiept augšup savu zeltīto kravu.

“Nē,” es nomurmināju. Centos piecelties, taču mans piekūna veidols negribēja klausīt.

Te pēkšņi nez no kurienes dēmonu vidū katapultējās burvis un sacēla vētru. Dēmoni pašķīda, izmeta virsotni no rokām, bet burvis trieca ar zizli, tādējādi apturot tās slīdēšanu. Šis burvis bija Desžardēns. Šķeltā bārda, man­tija un leopardādas apmetnis bija liesmās, acīs viņam kvēloja niknums. Viņš atspieda savu zizli pret virsotni, un tās zeltainā virsma iegailējās; pirms Desžardēns pa­guva to iznīcināt, viņam aiz muguras izslējās Sets, savu dzelzs zizli ievēzēdams kā beisbola nūju.

Desžardēns bezsamaņā vēlās lejup, līdz pat piramī­das pakājei, un pagaisa dēmonu gūzmā. Man salēcās sirds. Desžardēns man nekad nebija paticis, taču ne­viens nav pelnījis tādu likteni.

“Nepatīkami,” noteica Sets. “Taču jēgas nekādas. Tad tiktāl ir nolaidusies Dzīvības māja, Hor, ko?”

Es kāpu augšup pa nogāzi, un atkal mūsu ieroči sitās šķindēdami. Mēs turpinājām cīņu, pār kalnu austot rīta svīdai.

Hora izsmalcinātās maņas man teica, ka līdz saul­lēktam ir aptuveni divas minūtes vai pat mazāk.

Dzīslās man turpināja plūst Hora enerģija. Mans avatārs bija tikai nedaudz ievainots, uzbrukumi vēl ar­vien bija spēji un spēcīgi. Taču, lai uzveiktu Setu, ar to nebija gana, un Sets to zināja. Viņš nesteidzās. Ik minūti kaujas laukā krita kāds burvis, haosa uzvara tuvojās.

Pacietību, uzstāja Hors. Pirmo reizi ar viņu cīnījāmies septiņus gadus.

Bet es zināju, ka mums nav pat septiņu minūšu, kur nu vēl septiņi gadi. Vēlējos, kaut Seidija būtu šeit, taču varēju vien cerēt, ka viņa spējusi atbrīvot tēti un pasar­gāt Ziu un Amosu.

Šī doma novērsa uzmanību. Sets novēcināja zizli man pie kājām, un tā vietā, lai palēktos, es mēģināju atvairīt sitienu. Cirtiens atsitās pret manu labo potīti un izsita mani no līdzsvara — aizkūleņoju lejup pa piramīdas sānu.

Sets ņirdza. “Laimīgu taciņu!” Tad viņš paķēra vir­sotni.

Es piecēlos, ieaurojos, taču kājas bija kā ar svinu pie­lietas. Klunkurēju augšup pa slīpo skaldni, taču, pirms biju veicis pusi ceļa, Sets uzlika virsotni vietā, un celtne bija gatava. Piramīdas sāni iegailējās sarkani, un iedār­dējās it kā pasaulē lielākā basģitāra, kalns nodrebēja, un man notirpa visa miesa.

“Trīsdesmit sekundes līdz saullēktam!” Sets līksmi auroja. “Un šī zeme uz mūžīgiem laikiem būs mana. Hor, viens tu mani nevari apturēt — īpaši tuksnesī, mana spēka avotā!”

“Tev taisnība,” kaut kur tepat atsaucās kāda balss.

Atskatījies ieraudzīju no ventilācijas ejas izlidojam Seidiju — ieskautu daudzkrāsainā mirdzumā, rokā kvē­lojošs zizlis un šķēps.

“Hors nav viens,” viņa teica. “Un mēs necīnīsimies tuksnesī.”

Viņa trieca savu zizli piramīdā un izkliedza vārdu: tas bija pēdējais, ko es būtu domājis dzirdēt kā viņas kaujas saucienu.