Sarkanā piramīda

19 Pikniks debesīs

sendija

(Labi, Kārter. Atdod man mikrofonu.)

Tātad. Vienreiz brīvdienās esmu bijusi Luvrā, bet tad mani nevajāja neganti augļu sikspārņi. Es būtu pārbiju­sies līdz nāvei, ja vien pirmām kārtām nedusmotos uz Kārteru. Nespēju noticēt, cik vienaldzīgi viņš uztvēra manu palikšanu putna ādā. Godīgi sakot, es domāju, ka uz visiem laikiem palikšu par kliju un smakšu tai šaurajā, spalvotajā cietumā. Bet viņam pietika nekaunības ņir­gāties par mani!

Nosolījos atriebties, taču acumirkli bija jādomā par to, kā palikt dzīvai.

Mēs skrējām aukstajā lietū. Domāju vien par to, kaut uz slapjās ietves nepaslīdētu kāja. Pametu skatu atpakaļ un ieraudzīju, ka mums pakaļ dzenas divi stāvi — vīrieši ar skūtām galvām un kazbārdām, tērpti melnos lietus­mēteļos. It kā parasti mirstīgie, tikai rokās mirdzoši zižļi. Slikta zīme.

Sikspārņi mums burtiski mina uz papēžiem. Viens iekoda man kājā. Otrs pinās man matos. Darīju, ko varēju,

lai neapstātos. Vēderā aizvien šķebināja tas mazais rie­beklis, ko biju apēdusi kā klija, un, nē, tā nebija mana ideja. Visīstākais pašaizsardzības instinkts!

“Seidij,” Basteta sauca, mums skrienot. “Tev būs tikai dažas sekundes, lai atvērtu portālu.”

“Kur tas ir?” es kliedzu.

Mēs pa Rivoli ielu iebrāzāmies plašā laukumā, ko ieskāva Luvras spārni. Basteta devās tieši uz krēslā spī­došo piramīdu pie ieejas.

“Tu joko,” es teicu. “Tā nav īsta piramīda.”

“Protams, ka ir,” Basteta atbildēja. “Spēku piramīdai piešķir tās forma. Tā ir rampa uz debesīm.”

Tagad sikspārņi ņudzēja visapkārt. Tie koda rokās un lidinājās ap kājām. To pulkam pieaugot, kļuva grūtāk re­dzēt un kustēties.

Kārters tvēra pēc zobena, taču tad acīmredzot atce­rējās, ka tā vairs tur nav. Zobens bija palicis Luksorā. Viņš lādējās un rakņājās pa somu.

“Nebremzējiet,” Basteta brīdināja.

Kārters izvilka savu nūjiņu. Galīgi nikns viņš ar to svieda sikspārnim. Es domāju, ka tas ir bezjēdzīgs žests, taču nūjiņa iemirdzējās baltkvēlē un pamatīgi iebelza sikspārnim pa galvu, notriecot to zemē. Nūjiņa rikošetā atlēca sikspārņu barā, notriekdama sešus, septiņus, asto­ņus mazos mošķus, pirms atgriezās Kārteram rokā. “Nav slikti,” es teicu. “Tā turpini!”

Piramīda jau bija klāt. Par laimi, laukums bija tukšs. Man galīgi negribējās, lai manu kaunpilno nāvi no augļu sikspārņu rokas kāds ievieto Youtube.

“Viena minūte līdz saulrietam,” Basteta brīdināja. “Pēdējais brīdis atvērt portālu.”

Izšāvusi nažus, viņa sāka kapāt sikspārņus, mēģinā­dama tos turēt no manis pa gabalu. Kārtera nūjiņa me­žonīgi lidinājās, triekdama sikspārņus pa labi un pa kreisi. Es pagriezos pret piramīdu un mēģināju domāt par portālu tā, kā darīju Luksorā, taču bija teju neiespē­jami koncentrēties.

Kurp tu gribi doties? Izīda iejautājās man prātā.

Ak Dievs, vienalga! Uz Ameriku!

Es aptvēru, ka raudu. Man tas nepatika, taču uz­bruka šoks un bailes. Kurp es gribēju doties? Protams, uz mājām! Atpakaļ uz dzīvokli Londonā, atpakaļ uz savu istabu, pie vecvecākiem, skolasbiedriem un vecās dzīves. Taču es nevarēju. Man bija jādomā par tēvu un mūsu misiju. Mums bija jānokļūst pie Seta.

Amerika, es domāju. Tagad!

Laikam mans emociju izvirdums izrādījās iedarbīgs. Piramīda nodrebēja. Stikla sienas iemirdzējās, un celt­nes virsotne sāka spīdēt.

Parādījās virpulis. Vienīgā nelaime: tas planēja tieši virs piramīdas virsotnes.

“Rāpies,” Basteta pavēlēja. Viņai viegli teikt — viņa bija kaķis.

“Mala ir pārāk stāva,” Kārters protestēja.

Viņš bija labi pastrādājis ar sikspārņiem. Apdulluši sikspārņi čupām vien grēdojās uz ietves, taču ap mums aizvien vēl lidinājās gana daudz, kozdami ik kailas ādas pleķī, turklāt tuvojās burvji.

“Es jūs atstāšu,” Basteta teica.

“Kā, lūdzu?” Kārters iebilda, taču Basteta sagrāba viņu aiz apkakles un biksēm un pasvieda uz augšu.

Kārters ļoti neveikli aiztenterēja līdz virsotnei un ieslīdēja tieši portālā.

“Tagad tu, Seidij,” Basteta teica. “Aiziet!”

Pirms es spēju spert soli, vīrieša balss sauca: “Stāt!” Es muļķīgi sastingu. Balss skanēja tik pavēloši, ka bija grūti neklausīt.

Abi burvji tuvojās. Garākais runāja nevainojamā angļu valodā: “Padodieties, mis Keina, un atdodiet saim­nieka īpašumu.”

“Seidij, neklausies,” Basteta brīdināja. “Nāc šurp.” “Kaķu dieviete jūs māna,” burvis teica. “Viņa pameta savu posteni. Viņa mūs visus pakļāva briesmām. Viņa iegrūdīs jūs postā.”

Es jutu, ka viņš nemelo. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par saviem vārdiem.

Es pagriezos pret Bastetu. Viņa stāvēja pārvērstu seju. Izskatījās sāpināta, apbēdināta.

“Ko viņš ar to domā?” es jautāju. “Ko tu esi nodarijusi?

“Mums jāiet,” viņa brīdināja. “Vai arī viņi mūs noga­linās.”

Es paskatījos uz portālu. Kārters jau bija projām. Tas visu izšķīra. Es netaisījos viņu pazaudēt. Lai kā viņš krita uz nerviem, nekā cita man nebija. (Diezgan nomācoši, vai ne?)

“Pasvied mani,” es teicu.

Basteta satvēra mani. “Uz tikšanos Amerikā!” Tad viņa uzmeta mani piramīdā.

Es dzirdēju burvi aurojam: “Padodieties!” Un sprā­dziens sadragāja stiklu turpat pie auss. Tad es ielēcu smilšu virpuli.

Atjēdzos mazā, iztapsētā istabā ar pelēkām sienām un metāla logu rāmjiem. Pirmajā mirklī izskatījās pēc smalkas saldētavas. Grīļīgi apsēdos un pamanīju, ka esmu izmirkusi aukstos sviedros.

“Uff? es novilku. “Kur mēs esam?”

Pie loga stāvēja Kārters un Basteta. Laikam jau labu laiku pie samaņas, jo abi bija sakopušies.

“Nāc, tev jāredz,” Kārters teica.

Es līgodamās piecēlos kājās un gandrīz atkal apgā­zos, kad ieraudzīju, cik augstu atrodamies.

Zem mums pletās visa pilsēta, tas ir, zemu zem mums, vairāk nekā simt metrus lejā. Gandrīz likās, ka aizvien esam Parīzē, jo pa kreisi aizvijās upe un zeme bija pārsvarā līdzena. Zem ziemīgām debesīm gar par­kiem un apļveida krustojumiem slējās baltas ēkas. Taču gaisma nebija pareizā. Šeit aizvien bija pēcpusdiena, tā­tad būsim devušies uz rietumiem. Un, kamēr mans skats slīdēja uz gara kvadrātveida zāliena otru galu, es pieķēru sevi blenžam uz savrupmāju, kas izskatījās sa­vādi pazīstama.

“Vai tas ir… Baltais nams?”

Kārters pamāja. “Tu mūs aizvedi uz Ameriku. Uz Va­šingtonu, Kolumbijas apgabalu.”

“Bet mēs esam mākoņos!”

Basteta ieķiķinājās. “Tu neprecizēji pilsētu Amerikā, vai ne?”

“Nu… nē.”

“Tāpēc atvērās ASV standarta portāls — lielākais Ēģiptes spēka avots Ziemeļamerikā.”

Es blenzu uz viņu, neko nesaprazdama.

“Lielākais obelisks, kāds jebkad uzcelts,” viņa teica. “Vašingtona piemineklis.”

Man atkal uznāca reibonis, un es atkāpos no loga. Kārters satvēra mani aiz pleca un palīdzēja apsēsties.

“Tev jāatpūšas,” viņš teica. “Tu biji atslēgusies… cik ilgi, Basteta?”

“Divas ar pusi stundas,” viņa atbildēja. “Man žēl, Seidij. Vairāku portālu atvēršana vienā dienā ir smags darbs, pat, ja palīdz Izīda.”

Kārters sarauca uzacis. “Bet vajadzēs vēl, vai ne? Šeit vēl saule nav rietējusi. Mēs vēl varam izmantot portālus. Atvērsim vienu un dosimies uz Arizonu. Tur ir Sets.” Basteta saknieba lūpas. “Seidija nevar atvērt vēl vienu portālu. Tas draud ar pārslodzi. Man nepiemīt šā­das dotības. Bet tu, Kārter… nu tev ir citi talanti. Neap­vainojies.”

“Ai, nē,” viņš burkšķēja. “Varu derēt, ka pasauksi mani nākamreiz, kad vajadzēs apsist pāris augļu sikspārņu.” “Turklāt,” Basteta sacīja, “pēc izmantošanas portā­lam ir vajadzīgs atdzišanas laiks. Neviens nevarēs iz­mantot Vašingtona pieminekli…”

“Turpmākās divpadsmit stundas,” Kārters lādējās. “Piemirsās.”

Basteta pamāja. “Bet tad jau būs sākušās Dēmonu dienas.”

“Tātad mums līdz Arizonai jātiek pa citu ceļu,” Kār­ters teica.

Pieļauju, viņš pat nedomāja likt man justies vainīgai, taču tieši tā es jutos. Netiku visu līdz galam pārdomā­jusi, un tagad mēs bijām iestrēguši Vašingtonā.

Ar acs kaktiņu pašķielēju uz Bastetu. Uz mēles bija jautājums par to, ko gribēja teikt tie, pie Luvras, sakot, ka viņa mūs iznīcinās, taču bija bail. Es gribēju ticēt, ka viņa ir mūsu pusē. Varbūt, ja došu iespēju, viņa pati pa­stāstīs.

“Vismaz tie burvji nevar mums sekot,” es izmetu.

Basteta vilcinājās. “Caur portālu ne, taču Amerikā ir citi burvji. Un vēl ļaunāk… Seta rokaspuiši.”

Man sirds salēcās, jau Dzīvības māja bija gana baiga, bet, kad atcerējos Setu un ko viņa rokaspuiši bija pa­strādājuši Amosa namā…

“Kas ir tajā Tota buramvārdu grāmatā?” es jautāju. “Vai vismaz esam noskaidrojuši, kā uzveikt Setu?”

Kārters norādīja uz istabas stūri. Uz Bastetas lietus­mēteļa bija izklāta tēta burvju rīku lāde un zilā grāmata, ko nozagām Desžardēnam.

“Varbūt tu kaut ko sapratīsi,” Kārters teica. “Mēs ar Bastetu nevarējām to salasīt, pat Mīklas puikam nebija ne jausmas.”

Es paņēmu grāmatu, kas īstenībā bija sadaļās salo­cīts rullis. Papiruss bija tik trausls, ka baidījos tam pie­skarties. Lapa no vienas vietas bija nosēta ar hierogli­fiem un attēliem, taču es tos nespēju atšifrēt. Šķita, it kā mana lasītprasme būtu izslēgta.

Izīda? Es iejautājos. Drusku palīdzēsi?

Viņas balss klusēja. Varbūt es viņu esmu nomocī­jusi. Vai arī viņa uz mani dusmojās, ka neļāvu pārņemt savu ķermeni tā, kā Hors bija licis darīt Kārteram. Zinu — egoistiski no manas puses.

Es vīlusies aizvēru grāmatu. “Viss darbs vējā.”

“Kuš, kuš,” Basteta mierināja. “Nav tik traki.”

“Vai ne,” es attraucu. “Mēs esam iestrēguši Vašingto­nas apgabalā. Mums ir divas dienas, lai nokļūtu Arizonā un apturētu dievu, kuru mēs nezinām, kā apturēt. Bet, ja mēs to neizdarīsim, nekad vairs neieraudzīsim tēti vai Amosu, un pasaule var aiziet bojā.”

“Tā tik uz priekšu!” Basteta moži teica. “Bet tagad — pikniks.”

Viņa uzsita knipi. Gaiss novirmoja, un uz paklāja parādījās divas Friskies bundžas un divas piena pudeles.

“Hmm,” Kārters novilka. “Vai tu vari uzburt kādu cil­vēku ēdienu?”

Gaiss atkal novirmoja. Parādījās šķīvis ar ceptām siermaizēm, čipsi un kolas sešpaka.

“Ņamm,” es teicu.

Kārters kaut ko nomurmināja zem deguna. Es pie­ļauju, ka cepts siers nebija starp favorītiem, taču viņš pa­ņēma sviestmaizi.

“Mums drīz jādodas prom,” viņš teica ēzdams. “Nu… tūristu dēļ un vispār.”

Basteta papurināja galvu. “Vašingtona pieminekli slēdz sešos. Tūristi ir projām. Varam arī pārlaist nakti. Ja jāceļo Dēmonu dienās, labāk to darīt dienas gaismā.” Laikam visi bijām pārguruši, jo neviens neierunājās, līdz bijām paēduši. Es apēdu trīs sviestmaizes un iz­dzēru divas kolas. Bastetas dēļ visa telpa smirdēja pēc zivju Friskies, turklāt pēc tam viņa sāka laizīt roku, it kā gatavotos nomazgāties pa kaķu modei.

“Varbūt nevajag?” es ieteicos. “Krīt uz nerviem.”

“Ai,” viņa pasmaidīja. “Atvaino.”

Es aizvēru acis un atspiedos pret sienu. Bija labi at­pūsties, taču es aptvēru, ka telpā nemaz nav kluss. Šķita, ka visa celtne klusi san, tā ka galva un zobi trīcēja līdzi. Es atvēru acis un apsēdos. Es to jutu.

“Kas tas ir?” es jautāju. “Vējš?”

“Burvju enerģija,” Basteta atbildēja. “Es jau teicu, ka šis ir ļoti spēcīgs piemineklis.”

“Bet tas taču ir jauns. Tāpat kā Luvras piramīda. Kā­pēc tas ir maģisks?”

“Senie ēģiptieši bija izcili celtnieki, Seidij. Viņi izvē­lējās formas — obeliskus un piramīdas —, kam piemita simboliska maģija. Obelisks attēlo akmenī pārvērstu sau­les staru — dzīvību devēju staru no sākotnējā dievu valdnieka Ra. Nav svarīgi, kad būve ir uzcelta — tā tik un tā ir ēģiptiešu. Tāpēc visus obeliskus var izmantot, lai atvērtu vārtus uz Duātu vai atsvabinātu tos, kam spēks…”

“Vai iesprostotu,” es teicu, “kā tevi Kleopatras adatā.” Viņas seja satumsa. “Faktiski es nebiju ieslodzīta obe­liskā. Mans cietums bija maģiski radīts bezdibenis Duātā, bet obelisks bija durvis, ko jūsu vecāki izmantoja, lai mani izlaistu. Bet— jā. Visi Ēģiptes simboli ir punkti, kuros koncentrēts maģisks spēks. Tā ka obelisku var droši izmantot, lai ieslodzītu dievus.”

Man mieru nelika kāda doma, taču es nespēju to īsti ietvert vārdos. Kaut kas saistīts ar mammu, Kleopatras adatu un tēva pēdējo solījumu Britu muzejā — es vēr­sīšu visu par labu.

Tad es atminējos Luvru un burvja izteikto piezīmi. Basteta šobrīd izskatījās tik nikna, ka man gandrīz bija bail jautāt, taču tikai tā es varēju saņemt atbildi. “Burvis teica, ka tu pameti savu posteni. Ko viņš ar to domāja?”

Kārters sarauca pieri. “Kad tad?”

Es pastāstīju, kas notika pēc tam, kad Basteta viņu iesvieda portālā.

Basteta sakrāva tukšās Friskies bundžas kaudzē. Ne­izskatījās, ka viņai gribētos atbildēt.

“Kad atrados ieslodzījumā,” viņa beidzot ierunājās, “Es… es nebiju viena. Es biju ieslodzīta kopā ar… haosa radību.”

“Vai tas ir slikti?” es jautāju.

Spriežot pēc Bastetas sejas, atbilde bija apstiprinoša. “Burvji tā bieži dara: iesprosto dievu kopā ar briesmoni, lai mums nebūtu laika mēģināt bēgt. Es miljardiem gadu cīnījos ar šo briesmoni. Kad jūsu vecāki mani at­brīvoja…”

“Ari briesmonis izspruka?”

Basteta vilcinājās mazliet ilgāk, nekā man gribētos.

“Nē. Mans ienaidnieks nevarēja izbēgt.” Viņa dziļi ieelpoja. “Jūsu mātes pēdējā burvestība noslēdza vārtus. Ienaidnieks vēl bija iekšā. Bet to arī burvis bija domājis. Viņaprāt, mans postenis bija mūžīga cīņa ar šo bries­moni.”

Tas skanēja patiesi: it kā viņa dalītos sāpīgās atmi­ņās, taču neizskaidroja burvja stāsta otro daļu. Viņa mūs visus pakļāva briesmām. Es centos saņemt dūšu, lai pa­jautātu, kas tas bija par briesmoni, kad Basteta piecēlās.

“Es došos izlūkos,” viņa strupi noteica. “Būšu atpa­kaļ.”

Mēs klausījāmies, kā viņas soļi atbalsojas kāpnēs.

“Viņa kaut ko slēpj,” Kārters teica.

“Pats to izdomāji, ko?” es pajautāju.

Viņš aizgriezās, un es uzreiz nokaunējos.

“Piedod,” es teicu. “Vienkārši… ko mēs iesāksim?”

“Glābsim tēti. Ko citu mēs varam darīt?” Viņš pa­ņēma nūjiņu un virpināja to pirkstos. “Vai tu domā, ka viņš tiešām plānoja… nu, saproti, atvest atpakaļ mammu?”

Es gribēju teikt jā. Vairāk par visu pasaulē. Es gri­bēju ticēt, ka tas ir iespējams. Taču pieķēru pati sevi no­liedzoši kratām galvu. Kaut kas te nešķita pareizi. “Iskanders man kaut ko pastāstīja par mammu,” es teicu. “Viņa bija zintniece. Viņa varēja paredzēt nākotni. Viņš teica, ka mamma likusi pārdomāt dažas iesīkstējušas idejas.”

Tā bija mana pirmā izdevība pastāstīt Kārteram par sarunu ar veco burvi, tādēļ es visu sīki paskaidroju.

Kārters savilka uzacis. “Tavuprāt, tam ir kāds sakars ar to, kādēļ mamma nomira. Viņa kaut ko ieraudzīja nā­kotnē?”

“Es nezinu.” Lūkoju atcerēties laiku, kad man bija seši gadi, taču atmiņa diemžēl miglojās. “Kad viņi mūs pēdējo reizi aizveda uz Angliju, vai tev nešķita, ka viņi steidzas — it kā būtu kārtojams kas ļoti svarīgs?”

“Noteikti.”

“Vai, tavuprāt, Bastetas atbrīvošana būtu ļoti sva­rīga? Es viņu, protams, mīlu, bet vai viņa ir tik svarīga, ka būtu jāmirst7 ."

Kārters vilcinājās. “Droši vien ne.”

“Nu, lūk. Manuprāt, tētim un mammai padomā bija kas svarīgāks, kaut kas, ko viņi nenoveda līdz galam. Varbūt tāpēc tētis devās uz Britu muzeju — pabeigt iesākto, lai kas tas arī būtu. Vērst visu par labu. Un kādēļ neviens mums nepastāstīja, ka mūsu ciltskoks stiepjas vai miljardu gadu senatnē līdz kaut kādiem dievus iemieso­jošiem faraoniem? Kāpēc tētis nepastāstīja?”

Kārters ilgi klusēja.

“Varbūt tētis mūs sargāja,” viņš teica. “Dzīvības māja mūsu ģimenei neuzticas, it īpaši pēc tā, ko sastrādājuši tētis un mamma. Amoss teica, ka tikām audzināti atse­višķi ar nolūku, lai mēs, tā teikt, neprovocētu viens otra burvju spējas.”

“Sasodīti stulbs iemesls, lai mūs šķirtu,” es nomur­mināju.

Kārters uz mani savādi paskatījās, un es sapratu, ka sacītais var izklausīties pēc komplimenta.

“Es tikai gribēju teikt, ka viņiem vajadzēja būt godī­giem,” es steigšus turpināju. “Ne jau ka es gribētu pava­dīt vairāk laika ar savu apnicīgo brāli.”

Viņš nopietni pamāja ar galvu. “Protams.”

Mēs sēdējām un klausījāmies obeliska burvju sa­noņā. Pūlējos atcerēties pēdējo reizi, kad mēs ar Kārteru būtu vienkārši sarunājušies.

“Vai tavs, hmm…” es papliķēju pa galvu. “Tavs draugs ir noderīgs?”

“Ne pārāk,” viņš atzina. “Tavējais?”

Es pakratīju galvu. “Kārter, tu baidies?”

“Drusku.” Viņš bakstīja ar nūjiņu paklāju. “Nē, ļoti.” Paskatījos uz mūsu zagto zilo grāmatu. Tās lapas bija pilnas brīnišķīgu noslēpumu, kurus es nevarēju izlasīt. “Ja nu mums neizdodas?”

“Es nezinu,” viņš teica. “Tā grāmata par siera stihijas piejaucēšanu būtu lietderīgāka.”

“Vai par augļu sikspārņu izsaukšanu.”

“Lūdzu, vairs nekādu augļu sikspārņu.”

Gurdi sasmaidījāmies, un tas bija diezgan patīkami. Taču neko nemainīja. Mēs aizvien bijām pamatīgās ne­patikšanās, bez skaidra plāna, kā no tām izkļūt.

“Varbūt paguli?” viņš ierosināja. “Tu šodien notērēji daudz enerģijas. Es pastāvēšu sardzē, kamēr Basteta at­griežas.”

Viņš tiešām izklausījās noraizējies par mani. Cik mīlīgi.

Es negribēju gulēt. Negribēju neko palaist garām. Taču plakstiņi vai krita ciet.

“Nu, labi,” es piekritu, “tad ar labu nakti un uz blusu jakti.”

Apgūlos, taču manai dvēselei — manam ba — bija citi plāni.