Sarkanā piramīda

33 mēs iesaistāmies salsā

KĀRTERS

Tu esi šo to piemirsis, teica Hors.

Man acumirklī nav vaļas, es nodomāju pretī.

Tev varbūt šķitīs, ka burvju laivas vadīšana pa de­besīm ir visai vienkārša padarīšana. Man nebija Amosa animētā mēteļa, tāpēc es pats stāvēju tās pakaļgalā un stūrēju, un tas līdzinājās cementa maisīšanai. Neredzēju, kurp dodamies. Līgojāmies un zvārojāmies, kamēr Seidija mēģināja noturēt Ziu, lai tā nepārkristu pāri laivas malai.

Šodien ir mana dzimšanas diena, uzstāja Hors. No­vēli man daudz laimēsi

“Daudz laimes dzimšanas dienā!” es kliedzu. “Un tagad aizveries!”

“Kārter, ko tu kliedz?” iesaucās Seidija, ar vienu roku iegrābusies margās, ar otru turot Ziu, kad laiva sasvērās. “Tu esi izkūkojis prātiņu?”

“Nē, es runāju ar… eh, lai paliek!”

Paskatījos, kas darās mums aiz muguras. Kaut kas tuvojās — mirdzošs tēls, kas izgaismoja nakti. Gandrīz nekā no cilvēka, pilnīgi noteikti nepatikšanas. Es mēģi­nāju panākt, lai laiva traucas uz priekšu ātrāk.

Vai esi man kaut ko sagādājis? Hors interesējās.

Vai tu, lūdzams, varētu kā nekā palīdzēt? es prasīju. Tas, kas mums seko — vai tas ir tas, ko es domāju?

Ak. Hors izklausījās garlaikots. Tā ir Sehmeta. Ra Acs, ļaunuma iznīcinātāja, lielā medniece, liesmu dāma, un tā tālāk.

Lieliski, es nodomāju. Un viņa mums seko, jo…

Virslektoram ir tiesības reizi mūžā viņu izsaukt, Hors paskaidroja. Tā ir sena, sena dāvana — no tiem laikiem, kad Ra pirmo reizi apveltīja cilvēku ar maģiju.

Reizi mūžā, es nodomāju. Un Desžardēns izvēlējies šodienu?

Nekad nav bijis no pacietīgajiem.

Un man šķita, ka burvji dievus nevar ciest!

Tā arī ir, piekrita Hors. Lieks pierādījums tam, kāds viņš ir liekulis. Taču tevi nobeigt viņam ir svarīgāk. Un to es varu saprast.

Es vēlreiz atskatījos. Veidols noteikti bija vēl tuvāk — milzīga zeltīta sieviete sarkani mirdzošās bruņās, vienā rokā loks un pār plecu pārmestu bultu maku — viņa mums tuvojās kā raķete.

Kā lai mēs viņu pieveicam? es vaicāju.

Vispār — nav iespējams, atbildēja Hors. Viņa ir saules dusmu inkarnācija. Tais senajos laikos, kad Ra vēl darbo­jās, viņa bija vēl iespaidīgāka, tomēr… Viņa ir neapturama. Dzimusi slepkava. Kautuves mašīna…

“Labi, sapratu!” es kliedzu.

“Ko?” Seidija tik skaļi atvaicāja, ka Zia sagrīļojās.

“K-ko?” viņas acis pavērās.

“Neko,” es atkliedzu. “Mums seko slepkava. Dodies atpakaļ pie miera.”

Zia grīļīgi apsēdās. “Slepkava? Tu taču negribi teikt…”

“Kārter, griez pa labi!” kliedza Seidija.

Es paklausīju, un milzīga liesmojoša bulta lauvas augumā aizķēra bortu. Tā eksplodēja virs mums, aizde­dzinot stūresmājas jumtu.

Griezu lejup, brīvā kritienā, Sehmeta aizšāva garām, taču tad gaisā veica pirueti un metās mums pakaļ.

“Mēs degam,” Seidija bezpalīdzīgi norādīja.

“Zinu!” es atkliedzu.

Noskatīju, kas apakšā, taču neredzēju drošu vietu, kur nosēsties, — vieni vienīgi guļamrajoni un biroju ēku kvartāli.

“Mirstiet, Ra ienaidnieki!” kliedza Sehmeta. “Mirstiet mokās!”

Viņa ir gandrīz tikpat apnicīga kā tu, es teicu Horam.

Tas nav iespējams, atbildēja Hors. Es esmu vispārā­kais.

Es vēlreiz pagriezu laivu un izvairījos, bet Zia ieklie­dzās: “Tur!”

Viņa norādīja uz izgaismotu smago mašīnu rūpnīcu ar noliktavām un tvertnēm. Uz lielākās noliktavas sienas bija uzzīmēts milzīgs čili pipars, un prožektoru izgais­motā zīmē vēstīja: MAĢISKĀ SALSA INC.

“Beidziet,” teica Seidija. “Tā taču nav maģiska! Tas ir tikai nosaukums.”

“Nē,” uzstāja Zia. “Man ir ideja.”

“Tās septiņas lentes?” es minēju. “Tās, ko tu izman­toji pret Serketu?”

Zia papurināja galvu. “Tās drīkst izsaukt reizi gadā, taču man ir plāns…”

Garām pašāvās vēl viena mirdzoša bulta, nieka pāris centimetru no labā borta.

“Turieties!” es parāvu stūres ratu un apgāzu laivu ar kājām gaisā, tieši pirms bulta eksplodēja. Korpuss mūs pasargāja no uguns, taču nu dega viss laivas dibens, un mēs kritām.

Ar pēdējiem spēkiem es vadīju laivu uz noliktavas jumta pusi, un mēs iztriecāmies tam cauri, ietriecoties kaut kādā milzīgā kraukšķīgā kaudzē…

Izlēcis no laivas, apdullis atkritu sēdus. Par laimi, bijām ietriekušies visai mīkstā čupā. Diemžēl tā izrādī­jās sešus metrus augsta kaltētu čili piparu kaudze, un laiva tos bija aizdedzinājusi. Man sāka kost acīs, taču es apzinājos, ka nedrīkstu tās berzēt, jo rokas man bija klā­tas ar čili eļļu.

“Seidij?” es iekliedzos. “Zia?”

“Palīgā!” sauca Seidija. Viņa bija otrpus laivai un no degošās kaudzes centās izvilkt Ziu. Mums izdevās viņu atbrīvot un pa kaudzes sāniem nolaisties uz grīdas.

Noliktava bija rūpnieciska piparu žāvētava ar trīsdes­mit vai četrdesmit čili kalniem un koka žāvētājplauktu rindām. Mūsu laivas vraks izvirda piparotus dūmus, un pa caurumu, ko bijām izsituši jumtā, es redzēju pieze­mējamies liesmojošo Sehmetas tēlu.

Mēs skrējām, rakāmies cauri vēl vienai piparu kau­dzei. (Nē, es tajos neiekodos, Seidij — aizveries.) Paslēpā­mies aiz viena no plauktiem, kur pipari gaisu bija darījuši līdzīgu sālsskābei.

Sehmeta piezemējās, un noliktavas grīda nodrebēja. Tuvplānā viņa bija vēl baisāka. Āda vizēja kā izkusis zelts, krūšu bruņas un svārki šķita kā darināti no lavas. Mati līdzinājās biezām lauvas krēpēm. Acis bija kā ka­ķim, taču nespīgoja kā Bastetai, un tajās nebija ne miņas no laipnības vai humora. Sehmetas acis liesmoja tāpat kā viņas bultas, paredzētas tam, lai atrastu un iznīcinātu ienaidnieku. Viņas skaistums līdzinājās atombumbas sprādziena dailei.

“Saožu asinis!” viņa auroja. “Es barošos ar Ra ienaid­niekiem, līdz vēders būs pilns!”

“Cik šarmanti,” čukstēja Seidija. “Tātad, Zia… tavs plāns?”

Zia neizskatījās labi. Viņa drebēja un bija bāla, ne­bija viegli koncentrēties. “Kad Ra… kad viņš pirmo reizi izsauca Sehmetu, lai sodītu cilvēkus par sacelšanos pret viņu… viņa kļuva nevaldāma."

“Grūti iztēloties,” es nočukstēju, Sehmetai laužoties caur mūsu laivas degošo vraku.

“Viņa sāka nogalināt visus pēc kārtas,” Zia turpināja, “ne tikai ļaunos. Neviens cits dievs nespēja viņu apturēt. Viņa augu dienu slepkavoja, līdz pierijās asiņu pilna. Tad viņa meta mieru, lai to pašu atsāktu nākamajā dienā. Tāpēc cilvēki burvjiem lūdzās, lai tie sagudro kaut ko, »

un…

“Jums ir dūša slēpties?” Liesmām rūcot, Sehmetas bultas vienu pēc otras iznīcināja piparu kaudzes. “Es jūs dzīvus izcepšu!”

“Skrienam,” es izlēmu. “Parunāsim vēlāk.”

Mēs ar Seidiju par abiem vilkām Ziu līdzi. Paspējām tikt ārā no noliktavas — pēc mirkļa tā sagruva, gaisā uzšaujot piparoti karstu atomsēni.

Skrējām pāri autostāvvietas laukumam ar vidēja iz­mēra smagajām automašīnām un paslēpāmies aiz milzī­gas kravenes.

Es palūrēju, iedomājies ieraudzīt Sekmetu iznākam caur noliktavas liesmām. Taču viņa izlēca milzīgas lau­venes veidolā. Acis kvēloja, un virs galvas viņai spīgoja mazai saulītei līdzīgs uguns disks.

“Ra simbols,” čukstēja Zia.

Sehmeta ieaurojās: “Kur mani gardie kumosiņi?” Atpletusi rīkli, viņa pār stāvvietu aizpūta versmi. Kur elpa tika, izkusa asfalts, mašīnas pārvērtās smiltīs un autostāvvieta — tuksnesī.

“Kā viņai tas izdevās?” nošņācās Seidija.

“No viņas elpas rodas tuksneši,” atbildēja Zia. “Tā vēsta leģenda.”

“Arvien labāk.” Man kaklā bija iesprūdis baiļu ka­mols, taču es zināju, ka ilgāk slēpties nevaram. Es iz­saucu savu zobenu. “Es novērsīšu viņas uzmanību. Jūs abas skrieniet…”

“Nē,” uzstāja Zia. “Ir cits ceļš.” Viņa norādīja uz tvert­nēm stāvvietas otrā malā. Katra no tām bija trīs stāvu augstumā un metrus sešus diametrā, katrai uz sāna bija uzzīmēts milzīgs čili pipars.

“Degvielas tvertnes?” vaicāja Seidija.

“Nē,” es atbildēju. “Tai noteikti jābūt salsai, vai ne?”

Seidija uz mani truli blenza. “Vai tā nav kaut kāda mūzika?”

“Asā mērce,” es atbildēju. “To šeit ražo.”

Sehmetas elpa tuvojās, un trīs smagās mašīnas bla­kus pārvērtās smiltis. Mēs sprukām sāņus un aizlēcām aiz betona bloku sienas.

“Klausieties,” elsa Zia, galīgi nosvīdusi. “Kad cilvē­kiem nācās savaldīt Sehmetu, viņi sadabūja milzīgas alus cisternas un nokrāsoja tās sarkanas ar granātābolu sulu.”

“Jā, tagad es atceros,” es iejaucos. “Viņi Sehmetai iestāstīja, ka tās ir asinis, un viņa dzēra, līdz atslēdzās. Tad Ra varēja viņu saukt atpakaļ debesīs. Viņu pārtai­sīja par kaut ko mīlīgāku. Govju dievieti vai ko tādu.” “Par Hatoru,” teica Zia. “Tas ir otrs Sehmetas vei­dols. Personības otra šķautne.”

Seidija neticīgi nošūpoja galvu. “Tu gribi teikt, ka Sehmetai var izmaksāt pāris aliņu un viņa pārvērtīsies par govi?”

“Ne gluži,” atbildēja Zia. “Taču salsa ir sarkana, vai

ne?

Mēs lavierējām pa ražotnes teritoriju, kamēr Sehmeta kampās automašīnās, pārvērzdama autostāvvietu smilšu klājienā.

“Stulbs plāns,” kurnēja Seidija.

“Vienkārši uz pāris sekundēm novērs viņas uzma­nību,” es teicu. “Un nemirsti.”

“Njā, tas jau ir tas grūtākais, ne?”

“Viens…” es skaitīju. “Divi… trīs!”

Seidija uzšāvās gaisā un izmantoja savus mīļākos bu­ramvārdus: “Ha-di/”

Virs sehmetas galvas iegailējās hieroglifi

Virs Sehmetas galvas iegailējās hieroglifi.

Un viss eksplodēja. Automašīnas sašķīda mazos ga­baliņos. Gaiss virmoja no enerģijas. Zeme pacēlās, iz­veidojot piecpadsmit metru dziļu krāteri, kur lauvene iegāzās.

Tas bija diezgan iespaidīgi, taču man nebija laika jūsmot par Seidijas veikumu. Es pārvērtos piekūnā un devos uz salsas tvertnēm.

“RRRR!” Sehmeta izlēca no krātera un pūta savu tuksneša dvašu uz Seidiju, taču Seidija jau bija prom. Viņa līkumoja, slēpās aiz kravas mašīnām un bēgot iz­šāva pāris burvju virvju. Tās pērās gaisā un mēģināja apvīties ap lauvenes purnu. Protams, tas negāja cauri, taču lauveni nokaitināja ne pa jokam.

“Parādies!” Sehmeta auroja. “Es barošos ar tavu miesu!”

Kolīdz biju uz tvertnes, koncentrēju visus spēkus un no piekūna pārtapu karotāja veidolā. Mans mirdzošais veidols izrādījās tik smags, ka pēdas iegrima tvertnes vākā.

“Sehmeta!” es saucu.

Lauvene apcirtās un ierūcās, mēģinot saprast, no ku­ras puses skan mana balss.

“Esmu te augšā, mincīt!” es iesaucos.

Viņa pamanīja mani, un ausis atglaudās. “Hor?”

“Ja vien tu nepazīsti vēl kādu džeku ar piekūna galvu.”

Mulsi pamīņājusies, viņa ierēcās. “Kāpēc tu ar mani

runā tagad, kad esmu savā niknajā veidolā? Tu zini, ka es iznīcināšu visu, kas man ceļā, pat tevi!”

“Kas jādara — jādara,” es teicu. “Taču pirms tam tu varbūt gribēsi baroties ar savu ienaidnieku asinīm!” Ietriecu savu zobenu tvertnē, un no tās kā ūdens­kritums gāzās ārā salsa. Pārlēcu uz nākamo tvertni un atgriezu to vaļā. Vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, līdz sešu MAGIC SALSA tvertņu saturs šļācās pār autostāvvietu.

“Ha, ha!” Sehmetai tas patika. Iečāpojusi sarkanajā mērcē, viņa valstījās šļakstīdamās. “Asinis. Jaukās asinis!” Jā, lauvas laikam nav pārāk gudri dzīvnieki, vai arī tiem nav attīstītas garšas kārpiņas, jo Sehmeta nerimās, līdz vēders bija pilns un no mutes vārda tiešā nozīmē nāca dūmi.

“Pikanti,” viņa teica saminstinājusies un acis blisinā­dama. “Kož acīs. Kas tās par asinīm? Nūbiešu? Per-

• V

siesu?

“Halapenjo,” es atbildēju. “Uzdzer vēl. Paliks labāk.” Arī no ausīm viņai vēlās dūmi, un viņa centās dzert vēl. Acis lauvenei asaroja, tad viņa sagrīļojās.

“Es…” No mutes izvirda tvaiks. “Karsts… Karsta mute…” “Derētu piens,” es ieteicu. “Ja tu būtu govs.” “Lamatas,” ierūcās Sehmeta. “Tu… tu piemuļķoji…” Taču plakstiņi jau bija pārāk smagi. Apvēlusies viņa savilkās čokurā. Sarkanajām bruņām kūstot, mirdzošais veidols raustījās un dzisa, līdz acu priekšā gulēja mil­zīga guloša govs.

Es nolēcu no tvertnes un uzmanīgi apgāju gulošo dievieti. Viņa krāca kā govs, kas izklausījās pēc “Mūūūūz, mūūūūz.” Es viņai pie sejas novēcināju roku un, kolīdz biju pārliecināts, ka Sehmeta atslēgusies, pametu savu avatāru. No kādas kravenes aizmugures iznira Seidija un Zia.

“Nu ko,” teica Seidija, “atkal kas jauns.”

“Es vairs nekad neēdīšu salsu,” es noteicu.

“Jūs abi bijāt lieliski,” teica Zia. “Taču laiva ir sade­gusi. Kā mēs tiksim līdz Fēniksai?”

“Mēs?” jautāja Seidija. “Es neatceros, ka tu būtu ielūgta.”

Zia pietvīka sarkana kā salsa. “Jūs ko —joprojām do­mājat, ka ievilināju jūs lamatās?”

“Nezinu,” atteica Seidija. “Vai tā ir?”

Nespēju noticēt savām ausīm.

“Seidij.” Mana balss šķita draudīga pat pašam. “Liecies mierā. Zia izsauca to uguns zizli. Viņa ziedoja savas spē­jas, lai mūs glābtu. Un viņa mums pateica, kā pieveikt lauveni. Viņa ir mums nepieciešama.”

Seidija blenza uz mani, tad uz Ziu un atkal atpakaļ, droši vien apsvēra, ko var atļauties.

“Labi.” Viņa sakrustoja rokas un uzmeta lūpu. “Taču vispirms mums jāatrod Amoss.”

“Nē!” iesaucās Zia. “Ļoti slikta doma.”

“Ak tā, mēs varam uzticēties tev, nevis Amosam.”

Zia vilcinājās. Man radās sajūta, ka tieši to viņa gri­bēja teikt, taču viņa izvēlējās citu ceļu. “Amoss nevēlē­tos, ka jūs kavējaties. Viņš lika turpināt iesākto, vai ne? Ja viņš pēc Sehmetas ir izdzīvojis, viņš mūs pa ceļam at­radīs. Ja ne…”

Seidija sapīka. “Tad kā lai mēs tiekam līdz Fēniksai? Kājām?”

Noskatīju autostāvvietu, viena smagā mašīna vēl aiz­vien bija neskarta. “Varbūt ne.” Es novilku Amosa mē­teli. “Zia, Amoss prata atdzīvināt mēteli, lai tas stūrē laivu. Vai tu zini burvju vārdus?”

Viņa pamāja galvu. “Ar pareizajām sastāvdaļām tas ir pat gaužām vienkārši. Es varētu, ja būtu spēks.”

“Vari man iemācīt?”

Viņa saknieba lūpas. “Grūtākā daļa ir figūriņa. Pirmo reizi noburot drēbju gabalu, tev audumā jāsasit šabti un abi jāsariebj kopā. Vajag māla vai vaska figūriņu, kur jau mitinās gars.”

Mēs ar Seidiju saskatījušies reizē iesaucāmies: “Mīk­las puika!”