Sarkanā piramīda

41 Mēs pārtraucam ierakstu, pagaidām

kārters

Nespēju noticēt tam, ka Seidija man atvēl pēdējo vārdu. Droši vien tas, ko esam piedzīvojuši kopā, viņai kaut ko mācījis. Au, viņa mani tikko iedunkāja. Nekas.

Lai kā, man prieks, ka viņa izstāstīja tos gala notiku­mus. Man šķiet, ka viņa to saprot labāk, nekā es. Un visa tā jezga ap to, ka Zia nav Zia un tētis netika izglābts… ar to bija ļoti grūti tikt galā.

Ja kāds jutās vēl sliktāk par mani, tas bija Amoss. Man bija atlicis pietiekami maģijas, lai pārvērstu sevi piekūnā un Amosu par kārnīti (ko, mani steidzināja!), bet, kad bijām tikuši pāris kilometru projām no Nacio­nālā parka, viņš lūkoja pārvērsties atpakaļ. Mēs ar Seidiju bijām spiesti nolaisties pie dzelzceļa stacijas, kur Amoss pārvērtās atpakaļ cilvēkā un savilkās trīcošā ka­molā. Mēģinājām ar viņu runāt, taču viņš nespēja vār­dus salikt kopā.

Beidzot mēs viņu iedabūjām stacijā. Kamēr mēs ar Seidiju sildījāmies un skatījāmies ziņas, viņš uz soliņa gulēja.

Saskaņā ar 5. kanālu, visa Vašingtonas pilsēta bija bloķēta. Bija ziņojumi par sprādzieniem un dīvainām gaisinām pie Vašingtona obeliska, taču kameras bija spējušas uzfilmēt vienīgi izkusuša sniega kvadrātu, kas videomateriālu padarīja gaužām garlaicīgu. Tika piesais­tīti eksperti, kas minēja terorismu, taču tāpat bija skaidrs, ka nav nodarīts nekāds kaitējums — tik vien kā pāris biedējošu gaismu. Pēc kāda brīža mediji sāka pie­saukt negantu vētru vai šajos platuma grādos retu dabas parādību — ziemeļblāzmu. Pēc stundas varas iestādes blokādi atsauca.

Kaut Basteta būtu bijusi ar mums, jo Amoss ne tuvu nebija tādā formā, lai mūs pieskatītu; taču mums izde­vās iegādāties biļetes līdz Ņujorkai “slimajam” tēvocim un sev pašiem.

Pa ceļam es gulēju, cieši satvēris Hora amuletu.

Bruklinā atgriezāmies ap saulrieta laiku.

Nams, protams, bija izdedzis, bet mums nebija, kur citur doties. Es zināju, ka esam rīkojušies pareizi, kad, iestūmuši Amosu pa durvīm, padzirdējām pazīstamo “Agh! Agh!”

“Heops!” iekliedzās Seidija.

Paviāns viņu cieši apskāva un tad uzrāpās uz ple­ciem. Viņš šķirstīja matus, meklējot kādu gardu pagā­dātu vabolīti. Tad viņš nolēcis paķēra pa pusei sapla­kušu basketbola bumbu un man uzrūca, norādot uz pagaidu grozu, ko pats pataisījis no apdegušiem dēļu ga­liem un veļas groza. Es aptvēru, ka tas ir piedošanas žests. Viņš piedeva man, ka man galīgi nepadodas viņa mī­ļākā spēle, un piedāvāja mācībstundas. Paveroties ap­kārt, es konstatēju, ka viņš ar saviem paviāna spēkiem centies te visu sakopt. Heopss bija notrausis putekļus no vienīgā nesadegušā dīvāna, sametis kamīnā Cheerios kas­tes un pat nolicis bļodu ar svaigu ūdeni aizmigušajai Mafinai. Dzīvojamās istabas tīrākajā daļā Heopss bija no­krāvis trīs atsevišķas spilvenu un segu kaudzes — mūsu guļvietas.

Man kaklā sakāpa kamols. Redzot tādu gādību, ne­varēju iedomāties vēl labāku pārnākšanu mājās.

“Heops,” es teicu, “tu gan esi viens traki foršs pa­viāns.”

“Agh\” viņš atbildēja, norādot uz basketbola bumbu.

“Tu vēlies mani mācīt?” es vaicāju. “ Jā, esmu to pel­nījis. Bet dod mums laiku…”

Smaids man uz lūpām pagaisa, kad ieraudzīju Amosu.

Viņš bija aizšļūcis līdz sagrautajai Tota statujai. Dieva ibisa galva iedragāta gulēja pie tēla kājām. Rokas bija nolūzušas, viņa plāksne un rakstāmirbulis mētājās uz grīdas. Amoss blenza uz bezgalvaino dievu — burvju aizstāvi — un es nojautu, ko viņš domā. Slikta zīme.

“Viss ir kārtībā,” es viņam teicu. “Mēs visu izlabosim.”

Ja arī Amoss mani dzirdēja, viņš nereaģēja, aizšļūca atpakaļ līdz dīvānam, nokrita sēdus un saķēra galvu rokās.

Seidija mani satraukti uzlūkoja. Tad viņa paskatījās uz nomelnējušajām sienām, saplaisājušajiem griestiem un apdegušajām mēbeļu atliekām.

“Nu ko,” viņa centās izklausīties jautra. “Kā būtu, ja ar Heopsu basketbolu uzrautu es, bet tu tīrītu māju?”

Ar visu maģiju vajadzēja vairākas nedēļas, lai sa­vestu māju kārtībā. Lai padarītu to apdzīvojamu. Bez Izīdas un Hora palīdzības gāja grūti, taču tikām galā. Bija nepieciešama daudz stiprāka koncentrēšanās un daudz vairāk laika. Ik vakaru gulēt devos ar sajūtu, ka esmu nostrādājis divpadsmit stundu smagā darbā; taču mēs salabojām sienas un griestus, izvācām gruvešus, un visai drīz māja vairs neoda pēc dūmiem. Mēs pat pagu­vām salabot terasi un baseinu. Izvedām Amosu laukā, lai noskatās, kā mēs palaižam ūdenī krokodila vaska figūru un kā atdzīvojas Maķedonijas Filips.

To redzot, Amoss gandrīz pasmaidīja. Tad viņš iegrima krēslā uz terases un vientulīgi noraudzījās Manhetenas debesīs.

Es sāku šaubīties, vai viņš vispār atgūsies. Tēvocis bija zaudējis pārāk daudz svara. Seja izskatījās izvārgusi. Lielākoties viņš klīda apkārt rītasvārkos un nesukāja matus.

“Viņu bija apsēdis Sets,” kādurīt man pastāstīja Seidija, kad biju atzinies, ka esmu noraizējies. “Vai tu vis­pār aptver, cik tas ir graujoši? Tika salauzta viņa griba. Viņš šaubās par sevi un… Nu, tas noteikti prasīs ilgu laiku…”

Mēs centāmies iegrimt darbā. Salabojām Tota sta­tuju un bibliotēkā salabojām salauzto šabti. Man labāk padevās parasti darbi — pārbīdīt akmens bluķus vai sa­likt vietās griestu sijas. Seidijai labāk padevās tie smal­kie — hieroglifu atjaunošana uz durvīm. Reiz viņa mani patiešām pārsteidza — iztēlojās savu guļamistabu tādu, kāda tā bija, un izteica vienošanas buramvārdus hi-nehm\

No gruvešiem kopā saplūda mēbeļu daļas un bum!: viss bija salabots. Protams, pēc tam Seidija uz divpadsmit stundām atslēdzās, bet vienalga… tas bija forši. Lēni, bet pārliecinoši ēka sāka izskatīties pēc mājām.

Naktī es gulēju, uzlicis galvu uz noburtā pagalvja, kas lielākoties liedza manam ba klimst apkārt; dažkārt man rādījās dīvainas vīzijas — sarkanā piramīda, čūska debesīs, vai tēva seja, kad viņš bija iesprostots Seta zārkā. Reiz man šķita, ka es dzirdu Zias balsi, kas no tā­lienes centās man kaut ko pateikt, taču nespēju izšķirt vārdus.

Mēs ar Seidiju savus amuletus turējām ieslēgtus bib­liotēkā. Ik rītu es aizlavījos un pārbaudīju, vai tie tur vēl ir. Tie vienmēr mirdzēja, bija silti, un es tiku kārdi­nāts — ļoti kārdināts — uzlikt Hora aci. Taču zināju, ka nedrīkst. Spēks bija pārāk pieradinošs, pārāk bīstams. Reiz, ekstrēmos apstākļos, es biju nonācis līdzsvarā ar Horu, taču es zinu, ka pārāk aizrautos, ja mēģinātu vēl­reiz. Man vispirms bija jāmācās, jākļūst par spēcīgāku burvi, līdz man tiek piešķirts tik daudz spēka.

Kādudien ap vakariņu laiku mums uzradās viesis.

Amoss, kā ierasts, bija agri devies pie miera. Heopss ar Mafinu klēpī skatījās sporta kanālu. Mēs ar Seidiju piekusuši sēdējām uz terases grīdas un vērojām upi. Pa baseinu klusi peldēja Maķedonijas Filips. Ja neņem vērā nakts trokšņus, visapkārt bija kluss.

Nezinu, kā tas notika, taču vienu brīdi mēs sēdējām divatā, taču jau nākamajā pie terases margām stāvēja kāds puisis. Viņš bija slaids un garš, ar izpūrušiem matiem un bālu ādu, tērpies melnā kā tāds mācītājs vai kas tam­līdzīgs. Viņam varēja dot gadus sešpadsmit, un kaut arī nekad nebiju viņu redzējis, man uzmācās dīvaina sajūta, ka viņu pazīstu.

Seidija tik strauji pielēca kājās, ka izšļakstīja šķelto zirņu zupu — kas jau bļodā izskatās diezgan atbaidoši, bet izlieta pa galdu?! Fui!

“Anubis!” viņa nomurmināja.

Anubiss? Man šķita, ka viņa joko, jo šis puisis abso­lūti neizskatījās pēc tā siekalainā šakāļgalvainā dieva, ko biju redzējis Mirušo valstībā. Viņš panāca uz priekšu, un mana roka stiepās pēc zižļa.

“Seidij,” viņš ierunājās. “Kārter. Vai jūs, lūdzu, varētu nākt man līdzi?”

“Protams,” tādā kā aiztrūkušā balsī atsaucās Seidija.

“Pagaidi,” teicu es. “Kurp mēs dosimies?”

Anubiss norādīja sev aiz muguras, un gaisā parādī­jās durvis — melns taisnstūris. “Kāds grib jūs satikt.”

Tiesas zāle bija piedzīvojusi remontu. Telpā vēl aiz­vien slējās zelta svari, bet nu jau salaboti. Visās četrās pusēs tumsā joprojām stiepās melnie pīlāri. Taču nu es varēju saredzēt kopskatu — savādo hologrāfisko īstās pa­saules attēlu — un tā vairs nebija kapsēta, kā tika stāstī­jusi Seidija. Tā bija balta dzīvojamā istaba ar augstiem griestiem un lieliem logiem. Divviru durvis veda uz terasi ar skatu uz okeānu.

Es zaudēju valodu. Uzmetu skatu Seidijai, un, sprie­žot pēc viņas sejas, arī viņa pazina to vietu: mūsu mā­jas Losandželosā, kalnos, kur pavērās skats uz Kluso okeānu, — pēdējā vieta, kur visi dzīvojām kopā kā ģimene.

“Tiesas zāle nojauš,” atskanēja pazīstama balss. “Tā atsaucas uz spēcīgām atmiņām.”

Tikai tad es pamanīju, ka tronis vairs nav tukšs. Tur, ar Ammitu Rijēju pie kājām, sēdēja mūsu tēvs.

Es jau gandrīz metos klāt, taču kaut kas mani attu­rēja. Viņš ļoti izskatījās pēc sevis — garais brūnais mē­telis, saņurcītais uzvalks un putekļainie zābaki, svaigi skūta galva un apcirpta bārda. Acis viņam mirdzēja tieši tāpat kā tad, kad viņš ar mani lepojās.

Taču viņa veidols mirdzēja savādā gaismā. Tāpat kā pati telpa, un tikai tad es atskārtu, ka viņš eksistē divās pasaulēs. Es ļoti koncentrējos, un manam skatam atklā­jās Duātas dziļākais līmenis.

Tētis vēl aizvien bija turpat, taču garāks un spēcīgāks, tērpies Ēģiptes faraona apmetnī un dārgās rotās. Āda viņam bija tumši zila kā okeāna dzelme.

Anubiss aizgājis nostājās viņam blakus, taču mēs ar Seidiju bijām nedaudz piesardzīgi.

“Nu taču, nāciet,” teica tētis. “Es nekodīšu.”

Mums nākot tuvāk, Ammits ierūcās, taču tētis viņu apsauca, noglāstījis nezvēra krokodila galvu. “Tie ir mani bērni, Anunit. Uzvedies rātni.”

“T-tēti?” es izstomīju.

Es vēlos izmantot brīdi un paskaidrot: lai arī kopš cīņas ar Setu ir pagājušas jau vairākas nedēļas, lai arī es visu laiku biju aizņemts, remontējot māju, es ne minūti nebiju pārstājis domāt par tēti. Ikreiz, kad bibliotēkā redzēju bildi, atcerējos visus tos stāstus, ko viņš man bija stāstījis. Visas drēbes man bija saliktas ceļojumu somā, kas glabājās manas istabas skapī, jo es nespēju paciest domu, ka mūsu kopīgie ceļojumi beigušies. Man viņa tik ļoti pietrūka, ka dažkārt, kad pagriezos, lai viņam kaut ko pateiktu, es ikreiz no jauna atskārtu, ka viņa vairs nav. Ar visu to un par spīti nevaldāmajām emocijām, pār lūpām spēju izdabūt vienīgi vārdus: “Tu esi zils.”

Tēta smiekli bija tik parasti, tik pazīstami, ka sasprin­gums atslāba. Tie atbalsojās zālē, un pat Anubiss izmo­cīja smaidu.

“Pieskaņots interjeram,” teica tētis. “Man ļoti žēl, ka nevarēju jūs atvest uz šejieni jau agrāk, taču gāja…” viņš pavērās uz Anubisu, meklēdams īsto vārdu.

“Sarežģīti,” Anubiss teica priekšā.

“Sarežģīti. Es gribēju jums abiem pateikt, cik ļoti ar jums lepojos, cik daudz dievi ir jums parādā…”

“Pagaidi,” ierunājās Seidija. Viņa taisnā ceļā devās uz troni. Ammits viņai uzrūca, taču Seidija atrūca viņam atpakaļ, tādējādi samulsinot un apklusinot briesmoni.

“Kas tu esi?” viņa uzstāja. “Tētis? Ozīriss? Vai tu vis­pār esi dzīvs?”

Tētis palūkojās uz Anubisu. “Ko es tev stāstīju? Es taču teicu, ka viņa ir negantāka par Ammitu.”

“Nemaz nebija jāsaka,” Anubiss rādīja drūmu ģīmi. “Esmu iepazinis šo aso mēli.”

Seidija izskatījās nikna. “Atvainojiet?”

“Atbildot uz tavu jautājumu,” ierunājās tētis, “es esmu abi — Ozīriss un Džūliuss Keins. Es esmu dzīvs un miris, lai ari precīzāks būtu termins “otrreiz pārstrā­dāts”. Ozīriss ir mirušo dievs un jaunas dzīvības dievs. Lai viņš atgrieztos tronī…”

“Tev bija jāmirst,” es teicu. “Tu zināji, kur iesaisties. Tu apzināti iemitināji sevī Ozīrisu, jo zināji, ka mirsi.” Es dusmās trīcēju. Man nebija ne jausmas, ka tik asi uz to reaģēšu, taču nespēju noticēt tam, ko bija izdarījis mans tētis. “Tad šo tu domāji ar vārdiem “visu vērst uz labu”?”

Tēta sejas izteiksme nemainījās. Viņš joprojām manī noraudzījās ar lepnumu un neviltotu prieku, it kā viņu priecētu it viss, ko daru, — pat ja kliedzu. Tas lika vai zemes spert gaisā.

“Man tevis pietrūka, Kārter,” viņš teica. “Es tev pat izstāstīt nespēju, cik ļoti. Taču tā bija pareizā izvēle. Mūsu visu izvēle. Ja tu mani augšpasaulē būtu izglābis, mēs visu būtu zaudējuši. Pirmo reizi tūkstoš gados mums ir izdevība atdzimt, un, pateicoties jums, mums ir izde­vība savaldīt haosu.”

“Bija jābūt citam ceļam,” es teicu. “Tu būtu varējis cīnīties kā mirstīgais, bez… bez…”

“Kārter, kamēr Ozīriss bija dzīvs, viņš bija izcils valdnieks. Taču, kad nomira…”

“Viņš kļuva tūkstoškārt spēcīgāks,” es teicu, atcero­ties stāstu, ko tētis bija stāstījis.

Tētis pamāja. “Duāta ir reālās pasaules pamats. Ja šeit ir haoss, tas atbalsojas arī augšpasaulē. Ozlrisa at­griešanās tronī bija pirmais solis, tūkstoškārt svarīgāks nekā jebkas, ko es būtu varējis izdarīt augšpasaulē, — izņemot to, ka biju jums tētis. Un es vēl aizvien esmu jums tēvs.”

Man sūrstēja acis. Laikam sapratu, ko viņš teica, taču man tas nepatika. Seidija izskatījās vēl niknāka par mani, taču viņa spīvi blenza uz Anubisu.

“Asa mēle?” viņa uzstājīgi pavaicāja.

Tētis noklepojās. “Bērni, kā nojaušat, manai izvēlei bija vēl kāds iemesls.” Viņš pastiepa roku, un blakus no­stājās sieviete melnā kleitā. Viņai bija zeltīti mati, gud­ras zilas acis un pazīstama seja. Viņa izskatījās pēc Seidijas.

“Mamma,” es izdvesu.

Viņa izbrīnā lūkojās uz mani un Seidiju, it kā mēs būtu spoki. “Džūliuss mani brīdināja, ka esat izauguši, taču es nespēju noticēt savām acīm. Kārter, varu sade­rēt, ka tu jau skujies…”

“Mammu.”

“ …un tiecies ar meitenēm…”

“Mammu!” Vai arī tev nācies ievērot, ka vecākiem piemīt spēja trīs sekundēs no visbrīnišķīgākajiem cilvē­kiem pasaulē pārvērsties par pilnīgu katastrofu?

Viņa uzsmaidīja, un manī vienlaikus uzbangoja div­desmit dažādas emocijas. Es gadiem biju sapņojis, ka esmu atkal kopā ar saviem vecākiem mūsu mājās Losandželosā. Taču ne jau šādi: ka māja ir tikai iztēlē un mamma ir gars, un tētis… otrreiz pārstrādāts. Bija sa­jūta, ka zeme zem kājām šūpojas un sabirst smiltīs.

“Kārter, mēs nevaram atgriezties,” teica mamma, kā spēdama lasīt domas. “Taču nekas nav zudis, pat nāvē. Vai tu atceries nezūdamības likumu?”

Bija pagājuši jau seši gadi, kopš mēs kopā sēdējām dzīvojamā istabā — šajā dzīvojamā istabā, un viņa man priekšā lasīja fizikas likumus, kā lielākā daļa vecāku lasa vakara pasaciņas. Taču es vēl aizvien atcerējos. “Ener­ģija un matērija nezūd un nerodas no jauna.”

“Tā pārvēršas,” turpināja mamma. “Un dažkārt uz labu.”

Viņa satvēra tēta roku, un man bija jāpiekrīt — lai arī zili un spokaini, viņi izskatījās laimīgi.

“Mammu,” Seidija norīstījās. Beidzot viņa bija no­vērsusies no Anubisa. “Vai tu tiešām… vai tas bija…”

“Jā, manu drosmīgo meitēn. Manas domas sajaucās ar tavām. Es ar tevi ļoti lepojos. Un, pateicoties Izīdai, man šķiet, ka es tevi pazīstu.” Viņa sazvērnieciski pieliecās tuvāk. “Man arī garšo šokolādes konfektes, lai gan jūsu ome neatzina saldumu glabāšanu mājās.”

Seidija atviegloti pasmaidīja. “Es zinu! Viņa ir necie­šama!”

Man šķita, ka viņas stundām turpinās tā pļāpāt, taču tad Tiesas zāle nodrebēja. Tētis palūkojās pulkstenī, kas man lika aizdomāties par to, diez kāda Mirušo valstībā ir laika zona.

“Mums pamazām jābeidz,” viņš teica. “Jūs gaida pā­rējie.”

“Pārējie?” es vaicāju.

“Dāvana, pirms aizejat.” Tētis pamāja mammai.

Viņa panāca uz priekšu un pasniedza man plaukstas izmēra paciņu, ietītu melnā audumā. Seidija man stei­dzās palīdzēt to atvērt, un iekšā bija jauns amulets — tas izskatījās kā kolonna vai koks, vai…

“Vai tā ir mugura?” klaji noprasīja Seidija.

“To dēvē par džedu,” atbildēja tētis. “Mans sim­bols — Ozlrisa mugura.”

“Fui,” nomurmināja Seidija.

Mamma iesmējās. “Tiešām nedaudz fui, taču, ja go­dīgi, tas ir spēcīgs simbols. Tas apzīmē stabilitāti, spēku…”

“Mugurkauls?” es vaicāju.

“Vārda tiešā nozīmē.” Mamma uz mani atzinīgi pa­raudzījās, un atkal uzbrāzās tās sirreālās šūpas. Es ne­spēju noticēt, ka te stāvu un sarunājos ar saviem kaut kādā mērā mirušiem vecākiem.

Mamma ielika amuletu man rokās. Viņas pieskāriens bija silts kā dzīvam cilvēkam. “Džeds apzīmē arī Ozīrisa spēku — dzīvības atdzimšanu no pelniem. Tieši tas būs vajadzīgs, kad jūs citos uzbangosiet faraonu asinis un atjaunosiet Dzīvības māju.”

“Mājai tas nepatiks,” iespraucās Seidija.

“Jā,” mamma līksmi piekrita. “Viņiem tiešām nepa­tiks.”

Tiesas zāle no jauna nodrebēja.

“Ir laiks,” teica tētis. “Bērni, mēs drīz atkal tiksimies. Taču līdz tam — saudzējiet sevi.”

“Piesargieties no ienaidniekiem,” piemetināja mamma.

“Un pasakiet Amosam…” tēta balss ieskanējās do­mīga. “Atgādiniet manam brālim, ka ēģiptieši tic saul-

rieta spēkam. Viņi tic, ka ik jauns rīts ir ne vien jaunas dienas, bet ari jaunas pasaules sākums.”

Pirms es paspēju saprast, ko tas nozīmē, Tiesas zāle izzuda, un mēs ar Anubisu stāvējām tumsas valstībā.

“Es parādīšu ceļu,” teica Anubiss. “Tas ir mans pie­nākums.”

Pagājām tumsā līdz vietai, kas neatšķīrās no citām. Taču, kad viņš pastiepa rokas, atvērās durvis. Ailā spoža spīdēja dienasgaisma.

Anubiss man pieklājīgi paklanījās. Tad viņš draiski pavērās Seidijai acīs. “Bija… uzmundrinoši.”

Seidija nosarka un aizskarta paslēja pret viņu pirk­stu. “Vēl nekas nav beidzies, kundziņ. Es paļaujos, ka tu pieskatīsi manus vecākus. Un, kad nākamreiz būšu Mirušo valstībā, mēs abi vēl parunāsim.”

Viņa mutes kaktiņos bija jaušams smaids. “Es gai­dīšu.”

Pa durvīm mēs iegājām dievu pilī.

Tā izskatījās tieši tāda, kādu Seidija pili bija redzē­jusi savās vīzijās: augstas akmens kolonnas, degošu ogļu pannas, pulēta marmora grīda, un telpas vidū tronis zeltā un sarkanā. Ap mums bija sapulcējušies visi dievi. Dažs bija tikai gaismas un uguns atblāzmas. Dažs — ēnu tēls, kas šaudījās, no dzīvnieka veidola pārtapdams par cilvēku un atkal otrādi. Dažus es atpazinu: Tots ņirbēja kā puisis izpūrušiem matiem, laboratorijas uzsvārcī, pirms pārvērtās zaļā gāzes mākonī; Hatora, dieviete ar govs galvu, neizpratnē palūkojās uz mani, it kā neatce­rētos neko no tā burvju salsas incidenta. Es meklēju Bastetu, taču man apstājās sirds. Viņas pūlī nebija. Vis­pār lielāko daļu dievu es nepazinu.

“Ko gan mēs esam aizsākuši?” murmināja Seidija.

Es sapratu, ko viņa domāja. Troņa zāle bija simtiem dievu pilna — lieli un mazi — visi šaudījās pa telpu, pārtapdami jaunos tēlos, stipri un mirdzoši. Vesela pār­dabiska armija… un visi cieši vērās uz mums.

Laimīgā kārtā pie troņa stāvēja divi seni draugi. Hors bija pilnā kaujas ietērpā, pie sāniem līkais zobens hepešs. Ar ogli apvilktās acis — viena zelta, otra sudraba — bija tik caururbjošas kā vēl nekad. Līdzās stāvēja Izīda mir­dzoši baltā kleitā, ar gaismas spārniem.

“Esiet sveicināti,” teica Hors.

“Hm, sveiks,” es atsaucos.

“Viņš nu gan prot izteikties,” nomurmināja Izīda, tā ka Seidija nospurcās.

Hors norādīja uz troni. “Es zinu tavas domas, Kārter, tāpēc laikam zinu, ko tu grasies teikt. Taču man tev vēl­reiz jāuzdod šis jautājums. Vai tu man piebiedrosies? Mēs kopā varētu valdīt pār zemi un debesīm. Maatai nepie­ciešams valdnieks.”

“Jā, ir dzirdēts.”

“Ar tevi kā saimnieku es būtu vēl spēcīgāks. Tu esi gu­vis tikai nelielu ieskatu visā, ko spēj kaujas maģija. Mēs kopā veiktu lielas lietas, un tas ir tavs liktenis — vadīt Dzīvības māju. Tu būtu divu troņu karalis.”

Es palūkojos uz Seidiju, bet viņa tikai paraustīja ple­cus. “Neskaties uz mani. Mani šī doma biedē.”

Hors veltīja viņai drūmu skatienu, taču, taisnību sa­kot, biju ar Seidiju vienisprātis. Visi tie dievi, kas gaidīja vadoni, visi tie burvji, kas mūs ienīda, — vai ceļi ļima no domas, ka ar tiem visiem nāktos tikt galā.

“Varbūt kādreiz,” es teicu. “Daudz vēlāk.”

Hors nopūtās. “Pat pēc pieciem tūkstošiem gadu es joprojām nespēju saprast mirstīgos. Bet — labi.”

Pakāpies pie troņa, viņš ar skatu nomērīja visus sa­nākušos dievus.

“Es, Hors, Ozīrisa dēls, pieprasu debesu troni, kas man pienākas no dzimšanas!” viņš sauca. “Kas reiz bijis mans, atkal būs mans. Vai ir kāds, kurš uzdrošināsies stāties man pretī?”

Dievi mirgoja un kvēloja. Dažs blenza drūmi. Viens nomurmināja vārdu, kas izklausījās kā “siers,” taču var­būt tikai norēgojās. Pustumsā ieņurdējās Sobeks vai kāds cits krokodilu dievs. Taču neviens nemeta izaicinājumu.

Hors apsēdās tronī. Izīda viņam padeva gana spieķi un spriguli — faraonu scepterus. Viņš tos sakrustoja pie krūtīm, un visi dievi viņam paklanījās.

Kad visi atkal izslējās, Izīda pienāca pie mums. “Kārter un Seidija Keini, jūs esat daudz paveikuši Maatas atjaunošanas labā. Dieviem jāsakopo spēki, un jūs mums esat sagādājuši papildu laiku, lai arī mēs nezinām, cik daudz. Apops nebūs mūžam ieslēgts.”

“Es lēšu, vēl pārsimt gadu,” noteica Seidija.

Izīda pasmaidīja. “Lai cik būtu, šodien jūs esat va­roņi. Dievi ir jūsu parādnieki, un mēs savus parādus uztveram nopietni.”

Hors piecēlās no troņa. Piemiedzis man aci, viņš mūsu priekšā noslīga ceļos. Citi dievi pamīņājās, bet se­koja viņa paraugam. Pat ugunīgie dievi savas liesmas apslāpēja blāvākas.

Es droši vien izskatījos diezgan apstulbis, jo kad

Hors atkal piecēlās, viņš smējās. “Tu izskaties kā toreiz, kad Zia tev pateica…”

“Jā, vai to mēs varētu izlaist?” es nobēru. Tam, ka tu ielaid galvā dievu, ir savas ēnas puses.

“Ejiet ar mieru, Kārter un Seidija Keini,” teica Hors. “No rīta redzēsiet mūsu velti.”

“Dāvanu?” es nervozi pavaicāju — ja būs vēl viens burvju amulets, es sākšu svīst aukstus sviedrus.

“Tad jau redzēsiet,” apsolīja Izida. “Mēs jūs vērosim un gaidīsim.”

“Tieši tas mani biedē,” atbildēja Seidija.

Izida pamāja ar roku, un pēkšņi mēs atkal bijām uz savas terases, it kā nekas nebūtu noticis.

Seidija sapņaini pagriezās pret mani. “Uzmundrinoši.” Es pastiepu roku. Džeda amulets kvēloja un bija silts. “Vai tev ir kāda nojausma, ko tas dara?”

Viņa samirkšķināja acis. “Hm? Ak, man vienalga. Kāds tev šķita Anubiss?”

“Kāds… kā puisis. Un?”

“Izskatīgs puisis vai nosiekalojies suņgalvains puisis?” “Man šķiet… nu, ne jau suņgalvis.”

“Es zināju!” Seidija man iebikstīja kā uzvarējusi de­rībās. “Izskatīgs. Es zināju!”

Un ar muļķīgu smaidu viņa pagriezās un iebrāzās atpakaļ mājā.

Mana māsa — esmu jau teicis — ir nedaudz dīvaina.

Nākamajā dienā saņēmām dievu dāvanu. Pamodušies atklājām, ka māja ir pilnībā saremon­tēta, visos sīkumos. Viss, ko vēl nebijām pabeiguši — kas būtu prasījis vēl vienu mēnesi, — bija izdarīts.

Pirmais, ko ieraudzīju, bija jaunas drēbes man skapī, un pēc neilgas vilcināšanās es tās uzvilku. Kāpdams uz apakšstāvu, noskatījos, kā Heopss un Seidija dejo pa iz­remontēto zāli. Heopsam mugurā bija jauns Lakers džem­peris un ķepās jauna bumba. Burvju slotas čakli rosījās slaucīdamas. Seidija paskatījās uz mani un smaidīja — un tad viņas seja šokā pārvērtās.

“Kārter, kas — kas tev mugurā?”

Es nokāpu pa trepēm, un samulsu vēl vairāk. Skapī šorīt bija, no kā izvēlēties, ne lina paltraks vien. Bija arī izmazgātas vecās drēbes — pogājams krekls, iestērķelētas haki bikses un kurpes. Taču bija arī trešā kārta, ko izraudzījos: Reebok botas, zili džinsi, tēkrekls un džem­peris ar kapuci.

“Tas viss ir, hm, no kokvilnas,” es teicu. “Ar maģiju sa­der. Tētis noteikti domātu, ka es izskatos pēc gangstera…” Domāju, ka Seidija noteikti ķircināsies, un centos aizsteigties viņai priekšā, bet māsa tikai rūpīgi nopētīja manu apģērbu.

Tad viņa līksmi iesmējās. “Lieliski, Kārter. Tu izska­ties pēc normāla tīņa. Un tētis domātu…” viņa pārvilka man pār acīm kapuci. “Tētis domātu, ka tu izskaties pēc nevainojama burvja, jo tu tāds esi. Tagad ejam. Mūs gaida brokastis.”

Bijām tikko sākuši brokastot, kad iznāca Amoss, un viņa apģērba izvēle bija vēl pārsteidzošāka par manējo. Jauns šokolādes krāsas uzvalks ar pieskaņotu mēteli un platmali. Kurpes mirdzēja un laistījās, brilles nospodri­nātas, matos svaigi iepītas dzintara krelles. Mēs abi ar Seidiju blenzām uz viņu.

“Kas ir?” viņš apvaicājās.

“Nekas,” mēs reizē atbildējām. Seidija paskatījās uz mani, mēmi noplātīja muti: “mīlīt!”, tad atkal pievērsās cīsiņiem un olām. Es uzklupu pankūkām. Baseinā prie­cīgs šļakstinājās Filips.

Amoss piebiedrojās mums pie galda. Viņš sasita knipi, un krūze pati no sevis piepildījās ar kafiju. Es iepletu acis. Pirmoreiz kopš Dēmonu dienām viņš lika lietā maģiju.

“Es domāju uz kādu laiku aizbraukt,” viņš paziņoja. “Uz Pirmo nomu.”

Mēs ar Seidiju saskatījāmies.

“Tu esi pārliecināts, ka tā ir laba doma?” es vaicāju.

Amoss strēba kafiju. Viņš vērās pāri Austrumu upei, it kā spētu saredzēt lidz pat Vašingtonai Kolumbijas ap­gabalā. “Tur ir vislabākie burvju dziednieki. Viņi neat­raidītu lūdzēju pēc palīdzības — pat mani. Es domāju… Es domāju, ka man jāmēģina.”

Balss viņam bija vārga, kuru katru brīdi draudēja iz­dzist. Taču tā bija garākā runa pēdējo nedēļu laikā.

“Manuprāt, tas ir brīnišķīgi,” teica Seidija. “Mēs te visu pieskatīsim, vai ne, Kārter?”

“Jā,” es teicu. “Protams.”

“Es būšu projām ilgāku laiku,” Amoss turpināja. “Jū­tieties kā mājās. Tās ir jūsu mājas.” Viņš vilcinājās, it kā rūpīgi izvēlētos nākamos vārdus. “Un es domāju, ka jums vajadzētu uzsākt rekrutēšanu. Pasaulē ir daudz bērnu ar faraonu asinīm. Lielākā daļa pat neapzinās, kas viņi ir. Tas, ko jūs abi teicāt Vašingtonā — par dievu ceļa atklā­šanu no jauna —, var gadīties, ka tā ir mūsu vienīgā iespēja.”

Seidija piecēlās un noskūpstīja Amosu uz pieres. “At­stāj to mūsu ziņā, tēvoc. Man ir plāns.”

“Tā,” es teicu. “Izklausās pēc sliktām ziņām.”

Amoss izmocīja smaidu. Viņš paspieda Seidijas roku, tad piecēlās un, dodoties iekšā, sabužināja man matus.

Es iegrūdu mutē nākamo pankūkas kumosu un mē­ģināju saprast, kāpēc tik brīnišķīgā rītā jūtos skumjš un tāds kā nepilnvērtīgs. Jo vairāk šis un tas pēkšņi nokār­tojās, jo vairāk sāpēja viss, kā pietrūka.

Seidija knibinājās ap olu kulteni. “Man šķiet, ka pra­sīt vairāk ir egoistiski.”

Es palūkojos uz viņu un sapratu, ka domājam par vienu un to pašu. Kad dievi runāja par dāvanu… Nu, var uz kaut ko cerēt, bet, kā Seidija teica, tu nedrīksti būt alkatīgs.

“Mums būs grūti ceļot, ja reiz jādodas rekrutēšanas tūrē,” es piesardzīgi ierunājos. “Divi nepilngadīgie bez uzraudzības.”

Seidija noklanīja galvu. “Bez Amosa. Bez atbildīga pieaugušā. Diez vai Heopss skaitās.”

No durvju puses atskanēja balss: “Izklausās, ka te kāds piedāvā darbu.”

Atskatījos, un no pleciem tūliņ novēlās vai piecsimt kilo smaga sēru nasta. Pret durvīm atspiedusies, tur stāvēja tumšmataina sieviete leoparda raksta kombine­zonā, ar zeltainām acīm un diviem lieliem nažiem rokās. “Basteta!” iekliedzās Seidija.

Kaķu dieviete mums jautri uzsmaidīja, it kā viņai prātā būtu tūkstošiem blēņu. “Kāds izsaucis pavadoni?” Pāris dienu vēlāk Seidijai bija gara jo gara telefon­saruna ar omi un opi Faustiem Londonā. Ar mani viņi

nevēlējās runāt, tāpēc es pat neieklausījos. Pēcāk Seidija nokāpa zālē ar atsvešinātu skatu. Sabijos — ļoti sabi­jos —, ka viņa skumst pēc Londonas.

“Nu?” es nepacietīgi vaicāju.

“Teicu, ka ar mums viss ir kārtībā,” viņa teica. “Viņi pastāstīja, ka policija ir pārtraukusi uzmākties saistībā ar sprādzienu Britu muzejā. Acīmredzot Rozetas akmens neskarts atgriezies vietā.”

“Kā pēc burvja mājiena,” es piebildu.

Seidija pavīpsnāja. “Policija nospriedusi, ka tā bijusi gāzes eksplozija, negadījums. Tētis vairs nav aizdomās tu­ramais, arī mēs ne. Viņi teica, ka varu atgriezties Londonā. Pēc dažām nedējām sākies pavasara semestris. Manas draudzenes Liza un Emma esot par mani apvaicājušās.” Klusumā bija dzirdami vien uguns sprakšķi pavardā. Pēkšņi zāle šķita lielāka, tukšāka.

Visbeidzot es ievaicājos: “Ko tu viņiem atbildēji?” Seidija parāva uz augšu uzaci. “Ak Dievs, tu gan brī­žiem esi neapķērīgs. Un kā tu domā?”

“Ai.” Mēle šķita kā smilšpapīrs. “Laikam jau būs labi satikt draugus un atgriezties vecajā istabā, un…”

Seidija mani iedunkāja. “Kārter! Es teicu, ka nevaru doties mājās, jo es jau esmu mājās. Mana vieta ir šeit. Pa­teicoties Duātai, es jebkurā laikā varu satikt savus drau­gus. Un tu taču bez manis būtu pagalam.”

Es laikam smaidīju kā tāds muļķītis, jo Seidija man lika novākt dumjo smaidu no sejas, taču pati izklausījās apmierināta. Man šķiet, viņa saprata, ka beidzot ir izda­rījusi ko tiešām labu. Es tiešām bez viņas būtu pagalam. (Un jā, Seidij, es arī nespēju noticēt, ka tikko tā pateicu.)

Kolīdz šķita, ka dzīve iegājusi atpakaļ parastās sliedēs, mēs ar Seidiju sākām savu jauno misiju. Mūsu galamēr­ķis bija skola, ko Seidija bija noredzējusi sapnī. Es neat­klāšu, kas tā par skolu, taču Basteta mēroja garu ceļu, lai mūs turp nogādātu. Šo ierakstu mēs veicām pa ceļam. Vairākas reizes haoss centās mūs apturēt. Vairākas reizes mums ausīs nāca baumas, ka ienaidnieki uzsākuši citu fa­raonu pēcnācēju medības, mēģinot izjaukt mūsu plānus.

Pie skolas nonācām dienu pirms pavasara semestra sākuma. Gaiteņi bija tukši, tāpēc iekļūt iekšā bija viegli. Mēs ar Seidiju nejauši izvēlējāmies skapīti, un viņa lika man uzlikt kombināciju. Es izsaucu maģiju un saliku ciparus: 13/32/33. Nūjā, kāpēc gan bojāt labu formulu?

Seidija izrunāja burvju vārdus, un skapis iekvēlojās. Tad viņa tur ielika paciņu un aizvēra durvis.

“Vai tu esi pārliecināta?” es vaicāju.

Viņa pamāja ar galvu. “Skapis pa daļai ir Duātā. Tas glabās amuletu, līdz atnāks īstais cilvēks.”

“Bet ja nu džeds nonāk neīstās rokās…”

“Tā nenotiks,” viņa solīja. “Faraonu asinis ir spēcī­gas. Amuletu atradīs pareizie bērni. Ja viņi sapratīs, kā to izmantot, modīsies viņu spējas. Mums jāpaļaujas, ka dievi viņus aizvadīs līdz Bruklinai.”

“Mēs taču nezinām, kā viņus apmācīt,” es iebildu. “Pēdējo divu tūkstošu gadu laikā neviens nav mācījies dievu ceļu.”

“Gan mēs ko izdomāsim,” atbildēja Seidija. “Mums tas jādara.”

“Ja vien Apops mūs nenoķers pirmais,” es teicu. “Vai

Desžardēns un Dzīvības māja. Un ja Sets nelauzīs savu solījumu Vai arī tūkstoš citu lietu var noiet greizi.”

“Jā,” smaidot teica Seidija. “Būs jautri, ne?”

Mēs aizvērām skapīti un devāmies projām.

Tagad esam atgriezušies Divdesmit pirmajā nomā — Bruklinā.

Šo ierakstu mēs izsūtīsim dažiem rūpīgi izraudzī­tiem cilvēkiem un, iespējams, to publiskos. Seidija tic liktenim. Ja šis stāsts nonāk tavās rokās, tam noteikti ir kāds iemesls. Meklē džedu. Tavu spēju modināšana ne­prasīs pārāk daudz laika. Pēc tam tev nāksies iemācīties savas spējas izmantot un neiet bojā.

Kā jau sākumā teicu: stāsts vēl nemaz nav beidzies. Vecāki solīja, ka vēl tiksimies, tāpēc es zinu, ka mums atkal būs jāatgriežas Mirušo valstībā, kas ļoti priecē Seidiju, kamēr vien tur atrodas Anubiss.

Kaut kur ārā ir arī Zia — īstā Zia. Esmu nolēmis viņu uzmeklēt.

Taču svarīgākais, ka mostas haoss. Apops pulcē spē­kus. Kas nozīmē, ka arī mums — dieviem un cilvēkiem — ir jāsakopo spēki, kā vecajos laikos. Tikai tā iespējams no­vērst pasaules bojāeju.

Keinu ģimenei ir daudz darāmā. Un arī tev.

Iespējams, tu vēlēsies sekot Hora vai Izīdas ceļam, vai Totam un Anubisam, vai Bastetai. Es nezinu. Taču, lai ko tu izlemtu, Dzīvības mājai nepieciešamas jaunas asinis, citādi tā nenoturēsies.

Tie esam mēs — Seidija un Kārters Keini.

Atbrauciet uz Bruklinu. Mēs gaidīsim.