Sarkanā piramīda

35 vīri prasa virzienu (un citas apokalipses zīmes)

sendija

Vairs neatceros, kā pārcietu Kartera un Zias žēlabas, taču man mašīnas pakaļgalā izdevās pat aizmigt. Pat pēc tam, kad bija norimis prieks par atkalredzēšanos ar Amosu, es iegrimu miegā, tiklīdz atsākām braukt. Lai­kam jau ir tā, ka labs ha-di cilvēku pamatīgi nokausē.

Mans ba šo mirkli izmantoja saviem ceļojumiem. Vai būs reiz izdevība mierīgi atpūsties?

Es atkal biju Londonā, Temzas krastā, pie Kleopatras adatas. Diena bija pelēka, vēsa un rimta, pat bēguma pameslu smaka lika sailgoties pēc mājām.

Blakus stāvēja Izīda — mākoņbaltā kleitā, tumšajos matos iepīti dimanti. Viņas daudzkrāsainie spārni vēci­nājās kā ziemeļblāzma.

“Tavi vecāki bija uz pareizā ceļa,” viņa teica. “Basteta izrādījās par vāju.”

“Viņa bija mana draudzene,” es atbildēju.

“Jā. Laba un uzticama kalpone. Taču haosu nav iespē­jams uz visiem laikiem apturēt. Tas pa sīkākajām plai-

sām ielaužas civilizācijā, noārda visas robežas. To nav iespējams turēt līdzsvarā. Tāda tam ir daba.”

Blāvi iespīgojies, obelisks nodārdēja.

“Šodien tas ir Amerikas kontinents,” Izida apcerēja. “Ja dievi neapvienosies un neliks spēkus kopā, haoss iznicinās visu pasauli.”

“Mēs darām, ko varam,” es uzstāju. “Mēs uzveiksim Setu.”

Izīda mani skumji uzlūkoja. “Tu zini, ka ne jau to es gribēju teikt. Ar Setu viss tikai sāksies.”

Aina pārgrozījās, un nu es raudzījos uz Londonas drupām. Biju redzējusi dažus briesmīgus Otrā Pasaules kara attēlus, taču salīdzinājumā ar šo tas nebija nekas. Pilsēta bija nolīdzināta līdz ar zemi: kilometriem tālu plājās vien akmeņi un putekļi, Temzā grēdojās atlūzas. Tikai obelisks stāvēja, kā stāvējis. Kad es uz to palūko­jos, piemineklis nokrakšķējis sāka atvērties — četras skaldnes katra uz savu pusi, kā plaukstošs zieds.

“Nerādi man to,” es lūdzos.

“Tā drīz būs,” teica Izīda, “kā paredzēja tava māte. Taču, ja tu nespēj noskatīties…”

Aina nomainījās vēlreiz. Mēs stāvējām kādas pils troņa zālē — to es jau biju redzējusi, tur Sets apbedīja Ozīrisu. Pulcējās dievi, tie materializējās kā uguns strē­les, šaudoties pa troņa zāli, apvijās ap pīlāriem un pie­ņēma cilvēka veidolu. Viens pārtapa Totā ar laboratorijas uzsvārci, brillēm un izpūrušiem matiem. Cits pārtapa Horā, lepnajā kareivī ar sudraba un zelta acīm. Sobeks, krokodilu dievs, satvēra savu ūdeņaino zizli un uzšņāca man. Aiz kādas kolonnas skrēja skorpionu bars, kurš kolonnas otrā pusē pārtapa Serketā — zirnekļveidīgā die­vietē ar brūno apmetni. Pēkšņi man sirds salēcās, jo tumsā aiz troņa es pamanīju stāvam jaunekli melnā: Anubisu, kura tumšās acis vērās manī ar nožēlu.

Viņš norādīja uz troni, un es ievēroju, ka tas ir tukšs. Pilij trūka sirds. Telpa bija auksta un tumša, bija grūti noticēt, ka šeit reiz svinēti svētki.

Izīda pagriezās pret mani. “Mums nepieciešams va­donis. Horam jākļūst par faraonu. Viņam jāapvieno dievi un Dzīvības māja. Citas iespējas nav.”

“Tu taču nedomā Kārteru? Manu haotisko brāli? Par faraonu? Tu joko?”

“Mums abām viņam jāpalīdz.”

Šī doma bija tik jokaina, ka es būtu sasmējusies balsī, ja vien uz mani drūmi neraudzītos visi dievi.

“Palīdzēt viņam?” es vaicāju. “Kāpēc gan viņš neva­rētu palīdzēt man kļūt par faraonu?”

“Jā, ir bijušas arī spēcīgas valdnieces,” piekrita Izīda. “Hatšepsuta ilgus gadus valdīja labi. Nofretetes vara bija līdzvērtīga viņas vīra varai. Taču tev ir cits ceļš ejams, Seidij. Tava daļa nav sēdēšana tronī. Un tu to zini.” Palūkojos uz troni un sapratu, ka Izīdai ir taisnība. Doma, ka es tur varētu sēdēt ar kroni galvā, cenzdamās savaldīt tik daudzus nepakļāvīgus dievus, man nešķita pievilcīga. Bet vienalga… Kārters?

“Tu esi spēcīga, Seidij,” teica Izīda. “Man šķiet, tu pat neapzinies, cik spēcīga esi. Drīz mēs abas iziesim pār­baudījumu. Mums izdosies, ja būsi tikpat drosmīga un ticēsi.”

“Drosme un ticība,” es attraucu, “nav manas stiprākās puses.”

“Tuvojas īstais brīdis,” atsaucās Izīda. “Mēs paļauja­mies uz tevi.”

Dievi sapulcējās visapkārt cerīgām sejām. Viņi nāca virsū, spiedās klāt tik cieši, ka man bija grūti elpot, raustīja mani aiz rokām, purināja…

Es pamodos no tā, ka Zia bakstīja man pa plecu. “Seidij, esam apstājušies.”

Es instinktīvi pastiepos pēc zižļa. “Ko? Kur?”

Zia atvilka guļamtelpas aizkarus un pārliecās pār mani kā plēsoņa. “Amoss un Kārters ir degvielas uzpil­des stacijā. Tev jābūt gatavai ceļam.”

“Kādēļ?” Piecēlos sēdus un pavēros ārā pa vēj­stiklu — tur trakoja negaiss. “Ak…”

Debess bija melna, tāpēc bija neiespējami noteikt, vai ir diena vai nakts. Caur vēja un smilšu vētru sare­dzēju, ka esam piestājuši pie izgaismota benzīntanka.

“Mēs esam Fēniksā,” teica Zia, “taču pilsētā viss ir slēgts. Cilvēki evakuējas.”

“Laiks?”

“Puspieci no rīta,” atbildēja Zia. “Maģija nedarbojas. Jo vairāk pietuvojamies kalniem, jo ļaunāk. Un mašīnai vairs nedarbojas GPS sistēma. Amoss un Kārters iegāja pavaicāt ceļu.”

Neizklausījās daudzsološi. Ja divi vīriešu dzimuma burvji bija tik izmisuši, ka piestājuši, lai kādam apvaicā­tos, kurp braukt, mēs bijām milzu ķezā.

Smagās automašīnas kabīne šūpojās vēja auros. Pēc visa, ko bijām pārcietuši, pati sev šķitu dumja, ka baidī­jos no negaisa, taču pārrāpos krēslā, lai varētu sēdēt bla­kus Ziai un nebūtu viena pati.

“Cik ilgi viņi tur jau ir?” es vaicāju.

“Ne pārāk,” Zia atbildēja. “Pirms viņi atgriežas, es vēlos ar tevi aprunāties.”

Es pabrīnījos. “Par Kārteru? Nu ko, ja nezini, vai tu viņam patīc, par norādi var kalpot viņa stostīšanās.”

Zia sarauca pieri. “Nē, es ne…”

“Vēlies zināt, vai es iebilstu? Ļoti taktiski. Man jā­saka, sākotnēji es šaubījos, jo tu draudēji mūs nogalināt un tā, bet tad es izlēmu, ka neesi nemaz tik slikta un Kārters ir kā traks pēc tevis, tāpēc…”

“Runa nav par Kārteru.”

Es saraucu degunu. “Ak vai. Apsoli, ka aizmirsīsi, ko teicu.”

“Es gribu runāt par Setu.”

“Ak Dievs,” es nopūtos. “Ne jau atkal. Vēl aizvien turi aizdomās Amosu?”

“Tu esi akla, ja nespēj to saskatīt,” uzstāja Zia. “Sets dievina krāpšanos un lamatas. Tieši tā viņam labpatīk citus iedzīt kapā.”

Pa daļai es apzinājos, ka viņai varētu būt taisnība. Tu droši vien domāsi, ka esmu stulba, ja neklausos, ko viņa saka. Bet vai tev kādreiz ir nācies sēdēt blakus kādam, kurš runā sliktu par cilvēku, kas tev tuvs? Pat ja tas nav pats mīļākais radagabals, instinkts liek viņu aizstāvēt — vismaz man tā ir, varbūt tāpēc, ka man principā vairs nebija ģimenes. “Klau, Zia, es nespēju noticēt, ka Amoss varētu…”

“Amoss nevarētu,” piekrita Zia. “Taču Sets spēj pa­kļaut prātu un kontrolēt ķermeni. Es neesmu apsēstību speciāliste, taču antīkajā pasaulē tā bija visai izplatīta problēma. Grūtības sagādā pat maznozīmīgāku dēmonu izdzīšana. Bet dievu…”

“Viņš nav apsēsts. Viņš nav” es sāpēs saviebos. Cauri plaukstai izšāvās asas sāpes — vietā, kur pēdējo reizi tu­rēju patiesības spalvu. Es taču nemeloju! Es taču ticēju, ka Amoss nav vainīgs., vai tad ne?

Zia pētīja manu seju. “Tev vajag, lai ar Amosu viss ir kārtībā. Viņš ir tavs tēvocis. Tu jau tā esi zaudējusi pārāk daudz ģimenes locekļu. Es saprotu.”

Es vēlējos atcirst, ka viņa neko nesaprot, taču Zias tonis lika domāt, ka viņa ir sērojusi — iespējams, pat vairāk par mani.

“Mums nav izvēles,” es teicu. “Līdz saullēktam ir kādas trīs stundas? Amoss zina labāko ceļu uz kalniem. Lama­tas vai ne, mums jādodas turp un jāmēģina apturēt Setu.” Es spēju iztēloties, kā viņas prātā šaudās domas, meklējot veidu, jebkādu veidu, kā mani pārliecināt.

“Labi,” visbeidzot viņa teica. “Es vēlējos Kārteram ko teikt, taču man tā arī negadījās izdevība. Es izstāstīšu tev. Pēdējais, kas nepieciešams, lai tiktu galā ar Setu…” “Tu taču nezini viņa slepeno vārdu.”

Zia lūkojās man acīs. Varbūt tas bija patiesības spal­vas dēļ, taču es nojautu, ka viņa neblefo. Viņa tiešām zināja Seta vārdu. Vai arī ticēja, ka zina.

Ja godīgi, es šo to biju dzirdējusi no viņas sarunas ar Kārteru, kamēr gulēju. Nebija padomā noklausīties, taču nevarēju nedzirdēt. Es pavēros Ziā un centos noticēt, ka

viņā bija Neftīda, taču tas nešķita loģiski. Es biju runā­jusi ar Neftīdu. Viņa man pastāstīja, ka ir tālu projām, kādā gulošā saimniekā. Un Zia bija man acu priekšā.

“Tas nostrādās,” uzstāja Zia. “Taču es nedrīkstu to darīt. Tai jābūt tev”

“Kāpēc gan tu pati nevari to izmantot?” es uzstāju. “Jo esi iztērējusi visu savu maģiju?”

Viņa izlikās nedzirdam. “Apsoli, ka izmantosi to tagad, pret Amosu, pirms esam sasnieguši kalnus. Tā, iespējams, ir tava vienīgā iespēja.”

“Un ja nu tu maldies, mēs būsim iztērējuši savu vie­nīgo iespēju. Grāmata pazudīs, kolīdz ir izmantota, vai ne?

Zia nelabprāt pamāja. “Reiz izlasīta, grāmata izzudīs un parādīsies kādā citā pasaules nostūrī. Taču, ja tu vēl vilcināsies, ar mums ir cauri. Kolīdz Sets būs tevi ievili­nājis savā teritorijā, tev nebūs spēka stāties viņam pretī. Seidij, lūdzu…”

“Pasaki man vārdu,” es teicu. “Es apsolu to izmantot īstajā brīdī.”

“īstais brīdis ir tagad”

Es vilcinājos cerībā, ka Izīda pateiks ko viedu, taču dieviete klusēja. Es nezināju, vai klausīt. Iespējams, viss izvērstos citādi, ja es piekristu Zias plānam. Taču, pirms izšķīros, atvērās mašīnas durvis un kopā ar smilšu brāzmu iekāpa Kārters un Amoss.

“Esam tuvu” Amoss smaidīja, it kā būtu atnesis labu ziņu. “Ļoti, ļoti tuvu.”