Sarkanā piramīda

16 Kā Zia palika bez uzacīm

Pamodos no ledainas ūdens šalts sejā.

“Seidij, celies,” Zia mudināja.

“Ak, Dievs!” es iesaucos. “Vai tiešām citādi neva­rēja?”

“Nē,” bilda Zia.

Gribējās viņu nožņaugt, taču par nelaimi biju cauri slapja, trīcēju pie visām miesām un apjukusi. Cik ilgi biju gulējusi? Likās, tikai dažas minūtes, taču guļamtelpa bija tukša. Visas gultas saklātas. Meitenes droši vien jau devušās uz rīta nodarbībām.

Zia pasvieda man dvieli un tīras linu drēbes. “Satik­simies ar Kārteru mazgājamajā telpā.”

“Es jau tikko nomazgājos, tā ka lielais paldies, bet man vajag kārtīgas brokastis.”

“Mazgāšanās sagatavo tevi maģijai.” Zia uzkāra plecā burvju piederumu somu un atlocīja garu, melnu nūju, ko bija vicinājusi Ņujorkā. “Ja paliksi dzīva, varbūt da­būsi arī brokastis.”

Man bija apnicis klausīties par to, ka es varētu dabūt galu, tomēr apģērbos un devos viņai nopakaļ, laukā.

Pēc kārtējā nebeidzamu tuneļu labirinta mēs iznācām istabā, kur dārdēja ūdenskritums. Istabai nebija griestu, vien šahta virs galvas, kas, šķiet, bezgalīgi stiepās uz augšu. No tumsas gāzās ūdens strūkla, kas apšļāca tā putnagalvas dieva piecus metrus augsto statuju. Kā viņu tur sauca — Tops? Nē, Tots. Ūdens krita pār viņa galvu, satecēja plaukstās un izšļācās baseinā.

Kārters stāvēja pie strūklakas. Viņš bija ģērbies lina drēbēs, pār plecu pārlicis tēta darba somu, bet uz mu­guras piesprādzējis zobenu. Mati savēlušies, it kā viņš būtu slikti gulējis. Viņu vismaz neviens nebija aplējis ar ledainu ūdeni. Ieraugot viņu, mani pārņēma savāds at­vieglojums. Iedomājos, ko vakar sacīja Iskanders: brālim vajadzēs tava padoma.

“Kas ir?” Kārters noprasīja. “Tu uz mani dīvaini blenz.”

“Nekas,” es attraucu. “Kā gulēji?”

“Slikti. Es… es tev vēlāk pastāstīšu.”

Vai man tikai tā likās, vai arī viņš Ziai veltīja drūmu skatienu? Hmm, kādas nedienas mīlas frontē starp mis Burvīgo un brāli? Domās piefiksēju, ka vajadzēs viņu iz­prašņāt, kad atkal būsim vieni.

Zia piegāja pie tuvējā skapja. Viņa izņēma divas māla krūzes, iemērca tās strūklakā, tad pasniedza mums. “Dzeriet.”

Es paskatījos uz Kārteru. “Tikai pēc tevis.”

“Tas ir tikai ūdens,” Zia mani drošināja, “taču attīrī­jies saskarsmē ar Totu. Palīdzēs koncentrēties.”

Es nesapratu, kā statuja varētu attīrīt ūdeni. Tad es atcerējos Iskandera vārdus — ka dievi varot iemiesoties it visā.

Es padzēros un uzreiz jutos iemalkojusi kārtīgu krūzi omes stiprās tējas. Galvā virmoja domas. Redze saasinājās. Es sajutos tik hiperaktīva, ka gandrīz aiz­mirsu par košļājamo gumiju — gandrīz.

Kārters iemalkoja no krūzes. “Oho!”

“Tagad tetovējumi,” Zia paziņoja.

“Ideāli!” es iesaucos.

“Uz mēles,” viņa piebilda.

“Kā, lūdzu?”

Zia izbāza mēli. Pašā vidū zils hieroglifs.

“Ā i Āta,” viņa centās izteikt ar izkārtu mēli. Taču tad apjauta savu kļūdu un ierāva mēli atpakaļ. “Tā ir Maata “kārtības un harmonijas” simbols. Tas jums palīdzēs skaidri izrunāt burvju vārdus. Viena kļūda, sakot bur­vestību…”

“Ļauj minēt,” es pārtraucu. “Mēs būsim pagalam.”

No savas kunstkameras Zia izvilka smalku otiņu un trauciņu ar zilu krāsu. “Tas nesāp un nav uz mūžu.”

“Kā garšo?” Kārters prasīja.

Zia pasmaidīja. “Izbāz mēli.”

Atbilde uz Kārtera jautājumu bija tāda, ka tetovē­jums garšoja pēc svilstošām auto riepām.

“Pē” es izspļāvu strūklakā zilu “kārtības un harmo­nijas” picku. “Lai paliek tās brokastis. Apetīte pagalam.”

Zia izvilka no skapja ādas somu. “Kārteram atļauts paturēt jūsu tēva burvju rīkus, turklāt viņš dabūs jaunu zizli un nūjiņu. Vispār nūjiņa ir aizsardzībai, bet zizlis uzbrukumam, kaut gan, Karter, varbūt tev labpatiks iz­mantot savu kopēšu.”

“Kopēšur

“Līko zobenu,” Zia atbildēja. “Tas ir faraonu sardzes iecienīts ierocis. To var izmantot cīņas maģijā. Bet Seidijai gan vajadzēs pilnu komplektu.”

“Un kāpēc tad viņš dabūja tēta komplektu?” es pro­testēju.

“Viņš ir vecākais,” viņa atbildēja, it kā tas visu iz­skaidrotu. Tipiski.

Zia pasvieda man ādas somu. Tur bija ziloņkaula nūjiņa, zizlis, kas acīmredzot pārveidojās par cīņas nūju, papīrs, tintes komplekts, auklas gabals un brīnišķīgs vaska pikucis. Es vai plīsu no sajūsmas.

“Un kur tad mazais vaska vīrelis?” es jautāju. “Es gribu Mīklas čali.”

“Ja tu runā par statueti, tā tev pašai jāizgatavo. Ja tev piemitīs prasmes, tu iemācīsies visu paveikt saviem spē­kiem. Vēlāk noteiksim jūsu specializāciju.”

“Specializāciju?” Kārters jautāja. “Tāpat kā Nektanebo, kurš specializējās figūriņās?”

Zia pamāja. “Nektanebo bija ārkārtīgi apdāvināts figūriņu mags. Viņš spēja izgatavot šabti, kas bija tik dzīvīgs, ka to varēja noturēt par cilvēku. Neviens nav bijis izcilāks figūriņu… ja nu vienīgi Iskanders. Taču ir daudzas citas jomas: dziednieks, amuletu izgatavotājs, dzīvnieku vārdotājs, elementālists, cīņas burvis, nekromants.”

“Zintnieks?” es jautāju.

Zia uz mani ziņkāri paskatījās, “jā, kaut gan tas ir visai liels retums. Kādēļ tu…”

Es nokremšļojos. “Kā tad lai mēs zinām savu specia­lizāciju?”

“Tas drīz taps skaidrs,” Zia solīja, “taču labs burvis zina mazliet no visa, tādēļ sāksim ar pašiem pamatiem. Iesim uz bibliotēku.”

Pirmā noma bibliotēka bija tāda pati kā Amosam, taču simtreiz lielāka: ar apaļām telpām, kur, šķiet, kā medus kārēs rindojās nebeidzami plaukti, kas atgādi­nāja pasaulē lielāko bišu stropu. Māla šabti statujas te uzradās, te nozuda, atnesdamas ruļļu kārbas, un pa­gaisa, taču nevienu citu cilvēku mēs neredzējām.

Zia pieveda mūs pie koka galda un izklāja garu, baltu papirusa rulli. Viņa paņēma irbuli un iemērca to tintē.

“Ēģiptiešu vārds šešs nozīmē skrīveris vai rakstnieks, taču tas var būt arī burvis. Tas tādēļ, ka maģija pašos pamatos vārdus vērš par īstenību. Jūs radīsiet papirusa rulli. Izmantojot savu maģiju, jūs uz papīra uzrakstīta­jiem vārdiem piešķirsiet spēku. Izrunāti šie vārdi atbrī­vos maģiju.”

Viņa pasniedza Kārteram irbuli.

“Es nesaprotu,” viņš iebilda.

“Vienkāršu vārdu,” viņa mudināja. “Tas var būt jebkas.”

“Angliski?”

Zia novaikstījās. “Ja nu citādi nevar. Visas valodas darbojas, taču vislabāk — hieroglifi. Tie ir radīšanas, maģijas un Maatas valoda. Tikai esi uzmanīgs.”

Pirms viņa paspēja izskaidrot, Kārters uzzīmēja vien­kāršu putna hieroglifu.

Bilde sakustējās, atlupa no papirusa un aizlidoja. Promceļā tā notašķīja Kārtera galvu ar hieroglifiskiem izkārnījumiem. Nespēju valdīt smieklus, skatoties uz Kārtera sejas izteiksmi.

“Iesācēja kļūda,” Zia nosacīja, nozibinājusi acis, lai ciešu klusu. “Ja izmanto simbolu, ar ko apzīmē kaul ko dzīvu, labāk to uzrakstīt tikai daļēji: atstāt bez spārna vai kājām. Citādāk tava maģija var to atdzīvināt.”

“Un likt uzkakāt radītājam,” Kārters nopūtās, noslau­cīdams matus ar papirusa strēmeli. “Tāpēc tēta vaska statuetei, Mīklas'čalim, nav kāju, vai ne?”

“Princips tas pats,” apstiprināja Zia. “Pamēģini vēl-

»

reiz.

Kārters paskatījās uz Zias zizli, kas bija klāts hie­roglifiem. Viņš izvēlējās vispamanāmāko un pārzīmēja to uz papirusa — uguns simbolu.

Vai, vai, es nodomāju. Taču vārds neatdzīvojās, kas gan būtu bijis visai aizraujoši. Tas vienkārši izšķīda.

“Turpini,” Zia mudināja.

“Kāpēc es esmu tik noguris?” Kārters brīnījās.

Viņš tiešām izskatījās nomocījies. Seju klāja sviedri.

“Tu raidi burvestību no iekšienes,” Zia paskaidroja. “Man uguns padodas viegli. Taču tev tā varbūt nav pati dabiskākā burvestība. Pamēģini ko citu. Uzbur… uzbur zobenu.”

Zia parādīja viņam, kā izveidot hieroglifu, un Kārters uzrakstīja to uz papirusa. Nekas nenotika.

“Izrunā to,” Zia sacīja.

“Zobens,” Kārters teica. Vārds iemirdzējās un iz­gaisa, bet uz papirusa gulēja sviesta nazis.

Es iesmējos. “Baigi!”

Izskatījās, it kā Kārters grasītos ģībt, taču izmocīja smaidu. Pacēlis nazi, viņš draudēja man ar to iebakstīt.

“Ļoti labi pirmajai reizei,” uzslavēja Zia. “Atceries — tu neradi nazi pats. Tu to atsauc no Maatas “visuma ra­došā spēka”. Hieroglifi ir mūsu šifrs. Tādēļ tos sauc par Dievišķajiem vārdiem. Jo spēcīgāks burvis, jo vieglāk viņam valdīt pār valodu.”

Es aizturēju elpu. “Tie hieroglifi, kas peld Laikmetu zālē. Izskatījās, ka tie pulcējas ap Iskanderu. Vai viņš tos atsauc?”

“Ne gluži,” Zia atbildēja. “Viņa klātbūtne ir tik spē­cīga, ka visuma valoda top redzama. Neatkarīgi no spe­cializācijas, katra burvja lielākā cerība ir kļūt par Die­višķo vārdu runātāju — zināt radīšanas valodu tik labi, ka iespējams modelēt īstenību, runājot vien un neiz­mantojot rulli.”

“Kad saki drumslās,” es prātoju, “un liec durvīm uz­sprāgt.”

Zia uzmeta drūmu skatienu. “Jā, taču, lai to izdarītu, būtu gadiem jātrenējas.”

“Tiešām? Bet…”

Ar acs kaktiņu pamanīju Kārteru kratām galvu un klusi brīdinām mani valdīt mēli.

“Hmm.” es murmināju. “Gan jau kādudien iemācīšos.” Zia sarauca pieri. “Vispirms apgūsti rulli.”

Man viņas attieksme sāka krist uz nerviem, tāpēc paķēru irbuli un angliski uzrakstīju uguns.

Zia paliecās uz priekšu un sarauca pieri. “Diez vai vajag…”

Vārdi vēl bija uz mēles, kad viņai sejā iešāvās uguns stabs. Es iekliedzos, domādama, ka esmu pastrādājusi ko šausmīgu, bet, kad liesma apdzisa, Zia bija turpat, galīgi apjukusi, apsvilušām uzacīm un kvēpošām cirtām.

“Ak, kungs,” es iesaucos. “Piedod, piedod. Vai man tagad jāmirst?”

Zia manī blenza labu brīdi.

“Tagad,” viņa paziņoja, “jūs, manuprāt, esat gatavi duelim.”

Mēs izmantojām citu burvju eju, ko Zia uzbūra tieši bibliotēkas sienā. Iekāpām virpuļojošu smilšu aplī un, klāti putekļiem un smilšu graudiem, uzradāmies otrā pusē — iepretim kaut kādām drupām. Spilgtā saules gaisma pamatīgi žilbināja.

“Ciest nevaru portālus,” Kārters murmināja, purinā­dams no matiem smiltis.

Tad viņš paskatījās apkārt un iepleta acis. “Mēs esam Luksorā. Tas ir simtiem kilometru uz dienvidiem no Kairas.”

Es nopūtos. “Un tu vēl brīnies pēc tam, kad teleportējies no Ņujorkas?”

Viņš bija pārāk aizņemts, pētot mūsu atrašanās vietu, lai atbildētu.

Es pieļauju, ka drupām nebija ne vainas, kaut gan, manuprāt, ja esi redzējis vienu kaudzi Ēģiptes gruvešu, esi redzējis tos visus. Mēs stāvējām platā alejā, ko no sā­niem ieskāva zvēri ar cilvēku galvām, lielākoties gan pusbrukuši. Aiz muguras ceļa gals pagaisa tālē, taču mums priekšā tas beidzās pie tempļa, kas bija daudz lie­lāks nekā Ņujorkas muzejā.

Sienas slējās vismaz sešu stāvu augstumā. Abpus ieejai sardzē stāvēja lieli akmens faraoni, bet kreisajā pusē slējās obelisks. Izskatījās, ka savulaik tāds bijis ari labajā pusē, taču tagad tā vairs nebija.

“Par Luksoru to sauc mūsdienās,” Zia teica. “Reiz tā bija Tēbu pilsēta. Šis bija viens no Ēģiptē nozīmīgāka­jiem tempļiem. Te vingrināties vislabāk.”

“Jo viss jau tāpat sagrauts?” es pajautāju.

Zia sarauca uzacis un veltīja man vienu no saviem slavenajiem drūmajiem skatieniem. “Nē, Seidij, tāpēc, ka tā aizvien ir pilna maģijas, un tāpēc, ka jūsu dzimtai te bija svētvieta.”

“Mūsu dzimtai?” jautāja Kārters.

Zia kā parasti neko nepaskaidroja. Viņa tikai pa­māja, lai sekojam.

“Man nepatīk tās riebīgās sfinksas,” es murmināju, ejot pa ceļu.

“Tās riebīgās sfinksas ir likuma un kārtības radības,” Zia teica, “Ēģiptes aizstāves. Viņas ir mūsu pusē.”

“Ja tu tā saki.”

Kad gājām garām obeliskam, Kārters man iegrūda sānos elkoni. “Zini, trūkstošais ir Parīzē.”

Es nobolīju acis. “Paldies, mister Vikipēdija. Es do­māju, ka tie ir Ņujorkā un Londonā.”

“Tas ir cits pāris,” Kārters atbildēja, it kā mani tas interesētu. “Otrs Luksoras obelisks ir Parīzē.”

“Kaut es būtu Parīzē,” es teicu. “Simtkārt labāk nekā te.”

Mēs iegājām putekļainā pagalmā, ko ieskāva drūpoši pīlāri un apskādētas statujas. Taču tik un tā bija skaidrs, ka reiz šī vieta ir bijusi visai iespaidīga.

“Kur ir cilvēki?” es jautāju. “Ir dienas vidus ziemas brīvdienu laikā. Vai te nevajadzētu būt bariem tūristu?”

Zia riebumā novaikstījās. “Parasti jā, taču es pamu­dināju viņus dažas stundas šeit nerādīties.”

“Kā?”

“Ar vienkāršo ļautiņu prātiem ir viegli manipulēt.” Viņa palūkojās tieši uz mani, un es atcerējos, kā viņa piespieda mani runāt Ņujorkas muzejā. Jā, pilnīgi uz­prasījās, lai nosvilina arī to, kas no uzacīm atlicis.

“Tagad pievēršamies duelim.” Viņa atsauca savu zizli un smiltīs uzzīmēja divus apļus aptuveni desmit metru attālumā. Vienā no tiem viņa lika nostāties man, otrā — Kārteram.

“Man būs divkauja ar viņu7 .” es jautāju.

Doma šķita stulba. Kārters bija parādījis, ka spēj labi ja uzburt sviesta nažus un kaku putnus. Nūjā, vēl tā reize uz tilta pār bezdibeni, kad viņš atsita dunčus, bet tik un tā — ja nu es viņu savainoju? Kārters mācēja krietni krist uz nerviem, bet es nevēlējos netīšām iz­saukt to glifu, ko izgatavoju Amosa namā, un saspridzi­nāt viņu gabalu gabalos.

Iespējams, Kārters domāja to pašu, jo sasvīda. “Ja nu mēs izdarām kaut ko nepareizi?” viņš jautāja.

“Es uzraudzīšu dueli,” Zia apsolīja. “Mēs sāksim pa­mazām. Burvis, kurš pirmais izstumj otru no apļa, uzvar.

“Bet mēs neesam trenējušies!” es iebildu.

“Cilvēks mācās darot,” Zia atbildēja. “Seidij, tu neesi skolā. Maģiju nevar apgūt, sēžot pie galda un pierakstot. Maģiju var iemācīties, tikai to izmantojot.”

“Bet…”

“Atsauciet, kādus spēkus vien spējat,” Zia sacīja. “Iz­mantojiet visu, kas jums pieejams. Aiziet!”

Es šaubīgi paskatījos uz Kārteru. Izmantot visu, kas man ir? Es atvēru ādas somu un ieskatījos, kas tur iekšā. Vaska pikucis? Diez vai. Es izņēmu nūjiņu un zizli. Ziz­lis uzreiz atlocījās, līdz man rokās bija divus metrus gara, balta cīņas nūja.

Kārters izvilka zobenu. Es gan nevarēju iedomāties, ko viņš ar to grasās darīt. Būtu visai pagrūti man trāpīt no desmit metru attāluma.

Gribēju, lai visam drīzāk pienāk gals, tāpēc pacēlu savu nūju tā, kā biju redzējusi Ziu darām. Iedomājos vārdu uguns.

Nūjas galā iesprakšķējās maza liesmiņa. Es pavēlēju tai kļūt lielākai. Liesma uzreiz kļuva spožāka, taču man gar acīm sametās raibs. Liesma apslāpa. Es nokritu ce­ļos, it kā noskrējusi maratonu.

“Ar tevi viss kārtībā?” sauca Kārters.

“Nē,” es sūdzējos.

“Ja viņa pati sevi atslēdz, vai es esmu uzvarējis?” viņš jautāja.

“Aizveries!” es uzsaucu.

“Seidij, piesargies,” Zia teica. “Tu izmantoji savas re­zerves, nevis nūju. Tā maģija viens un divi izsīks.”

Es trīcēdama piecēlos. “Paskaidrosi?”

“Burvis sāk dueli, pilns maģijas. Līdzīgi kā cilvēks, kurš jūt sātu pēc kārtīgas maltītes…”

“Ko es tā arī neesmu dabūjusi,” es atcerējos.

“Katru reizi, kad liec lietā maģiju,” Zia turpināja, “tu iztērē enerģiju. Tu vari paņemt enerģiju no sevis, taču tev jāapzinās savas iespējas. Citādi sevi pārmocīsi vai, vēl ļaunāk…”

Es norīstījusies paskatījos uz savu kūpošo nūju. “Cik ļauni?”

“Tu varētu burtiski sadegt.”

Es vilcinājos, domādama, kā formulēt savu nākamo jautājumu, neatklājot pārāk daudz. “Bet es esmu izman­tojusi maģiju arī agrāk. Dažkārt tā mani neiztukšo. Kā-

-5»

pec?

Zia noņēma no kakla amuletu. Viņa pasvieda to gaisā, un tas mirklī pārvērtās milzīgā maitu lijā. Lielais melnais putns planēja pār drupām. Tiklīdz tas bija prom no redzesloka, Zia pastiepa roku, un amulets uzradās viņas plaukstā.

“Maģiju var paņemt no daudziem avotiem,” viņa teica. “To var glabāt ruļļos, nūjiņās, zižļos. īpaši spēcīgi ir amuleti. Maģiju var paņemt arī tieši no Maatas, iz­mantojot Dievišķos vārdus, taču tas ir sarežģīti. Vai arī,” viņa cieši ieskatījās man acīs, “to var izsaukt no die­viem.”

“Kāpēc tu skaties uz mani?” es noprasīju. “Es nekādus dievus nesaucu. Šķiet, ka tie vienkārši atrod mani!”

Viņa aplika savu kaklarotu, taču neko neteica.

“Pagaidi,” Kārters ierunājās. “Tu apgalvoji, ka šī vieta mūsu dzimtai bijusi svēta.”

“Tā bija,” Zia apstiprināja.

“Bet vai tad te…” Kārters sarauca pieri. “Vai te neno­tika faraonu gadskārtējie svētki vai kas tamlīdzīgs?” “Taisnība,” viņa atsaucās. “Faraons devās procesijā no Kārnākās uz Luksoru. Viņš iegāja templī un saplūda ar dieviem. Dažkārt tā bija tikai ceremonija. Bet dažkārt tādi vareni faraoni kā Ramzess…” Zia pamāja uz vienu no pusbrukušajām statujām.

“Viņos patiešām iemiesojās dievi,” es pārtraucu, at­cerēdamās, ko bija teicis Iskanders.

Zia samiedza acis. “Un tomēr jūs apgalvojat, ka neko nezināt par savas ģimenes pagātni.”

“Mirklīti,” Kārters iebilda. “Tu gribi teikt, ka mēs esam rados ar…”

“Dievi rūpīgi izvēlas cilvēkus, kuros iemiesoties,” Zia teica. “Viņi vienmēr dod priekšroku faraonu asinīm. Ja burvī rit divu karalisko ģimeņu asinis…”

Fs pārmiju skatienus ar Kārteru. Atminējos, ko bija teikusi Basteta: “Jūsu ģimene ir dzimusi maģijai.” Bet Amoss mums bija pastāstījis, ka mūsu ģimenei gan pa mātes, gan pa tēva līniju bijušas sarežģītas attiecības ar dieviem un ka mēs ar Kārteru esot visvarenākie bērni, kādi dzimuši pēdējos gadsimtos. Mani pārņēma slikta nojausma kā kņudinoša sega, kas kož ādā.

“Mūsu vecāki pārstāvēja dažādas karaliskās dzim­tas,” es teicu. “Tētis… viņš droši vien ir Narmera, pirmā faraona, pēctecis. Es taču teicu, ka viņš izskatījās kā tajā bildē!”

“Tas nav iespējams,” Kārters teica. “Tas notika pirms pieciem tūkstošiem gadu.” Taču bija redzams, ka galvā viņam joņo domas. “Tad Fausti…” Viņš pagriezās pret Ziu. “Ramzess Lielais uzcēla šo pagalmu. Tu gribi teikt, ka mammas ģimene ir viņa pēcteči?”

Zia nopūtās. “Tikai nesakiet, ka vecāki to no jums slēpa. Kādēļ tad, jūsuprāt, jūs mums esat tik bīstami?” “Tu domā, ka mūsos iemiesojušies dievi,” es teicu, galīgi apstulbusi. “Par to tu uztraucies. Tikai tāpēc, ka mūsu vecvecvecvecvec…. vecvecāki kaut ko sastrādā­juši? Tas ir galīgi garām.”

“Tad pierādiet!” Zia sacīja. “Duelējieties un parā­diet, cik jūsu maģija ir vāja!”

Viņa pagrieza mums muguru, it kā mēs būtu galīgas niecības.

Mani pēkšņi pārņēma nevaldāmas dusmas. Es biju piedzīvojusi divas ļaunākās dienas savā mūžā. Zaudē­jusi tēvu, mājas un kaķi, piedzīvojusi briesmoņu uzbru­kumu un tikusi aplieta ar ledainu ūdeni. Un tagad šī ra­gana man uzgriež muguru. Viņa negribēja mūs mācīt. Viņa gribēja redzēt, cik bīstami mēs esam.

Nu, labi.

“Seidij?” Kārters sauca. Droši vien man no sejas no­lasīja, ka esmu aizsvilusies.

Es koncentrējos uz nūju. Tad varbūt iztikšu bez uguns. Kaķiem es vienmēr esmu patikusi. Varbūt…

Es metu nūju tieši uz Ziu. Tā nokrita pie viņas papē­žiem un uzreiz pārvērtās rēcošā lauvenē. Zia pārsteigta apcirtās, bet tad viss nogāja šķērsām.

Lauva pagriezās un metās virsū Kārteram, it kā zinātu, ka jācīnās ar viņu.

Man bija mirklis, lai padomātu: ko es esmu izdarī­jusi?

Tad kaķis metās uzbrukumā… un Kārtera tēls no­raustījās. Viņš izslējās, ietērpies zeltainas hologrammas čaulā, līdzīgā tai, ko bija izmantojusi Basteta, tikai viņa milzu tēls bija karotājs ar piekūna galvu. Kārters no­vicināja zobenu, un piekūna karotājs darīja tāpat, sacirzdams lauvu ar mirdzošu enerģijas zobenu. Kaķis iz­kūpēja gaisā, bet zemē nokrita mana nūja, glīti pāršķelta uz pusēm.

Kārtera avatārs nomirgojis pagaisa. Viņš sabruka kņūpus un nosmaidīja. “Forši.”

Pat neizskatījās paguris. Nopriecājusies, ka neesmu viņu piebeigusi, es apjautu, ka arī pati nejutos nogurusi. Man bija pat vairāk enerģijas.

Es izaicinoši paskatījos uz Ziu. “Nu? Jau labāk, vai

?»

Viņas seja bija nobālusi. “Piekūns. Viņš — viņš iz­sauca…”

Pirms viņa spēja pabeigt, uz akmeņiem nodārdēja soļi. Pagalmā ieskrēja jauns, satraukts jaunuzņemtais. Pār noputējušo seju ritēja asaras. Viņš kaut ko nobēra Ziai arābu valodā. Noklausījusies viņa ziņojumu, Zia smagi atsēdās smiltīs un drebēdama paslēpa seju plauk­stās.

Izkāpuši no dueļa apļiem, mēs ar Kārteru skrējām viņai klāt.

“Zia?” Kārters jautāja. “Kas noticis?”

Viņa dziļi ieelpoja, mēģinādama saņemt sevi rokās. Kad viņa paskatījās augšup, viņas acis bija sarkanas.

Viņa kaut ko pateica adeptam, kurš pamājis aizskrēja pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies.

“Ziņas no Pirmā noma,” viņa teica trīcēdama. “Iskanders…” Balss viņai aizlūza.

It kā milzīga dūre iebelzās pakrūtē. Prātā uzšķīlās Iskandera savādie vārdi vakarnakt: šķiet, arī es beidzot varu doties pie miera. “Viņš ir miris, vai ne? To viņš bija domājis.”

Zia raudzījās mani. “Tas ir kā — “to viņš bija do-

»o»

mājis ?

“Es…” Grasījos izstāstīt, ka vakar runāju ar Iskanderu. Taču tad sapratu, ka varbūt labāk to nepieminēt. “Neko. Kā tas noticis?”

“Miegā,” Zia atbildēja. “Viņš… viņš, protams, sirga gadiem. Taču tik un tā…”

“Būs labi,” Kārters mierināja. “Es zinu, ka viņš tev daudz nozīmēja.”

Viņa noslaucīja asaras un grīļodamās piecēlās. “Jūs nesaprotat. Nākamais rindā ir Desžardēns. Tiklīdz viņu pasludinās par Virslektoru, viņš liks jūs sodīt ar nāvi.” “Bet mēs neko neesam nodarījuši!” es teicu.

Zias acis liesmoja dusmās. “Jūs aizvien nesaprotat, cik bīstami esat? Jūsos ir iemiesojušies dievi.”

“Smieklīgi,” es iebildu, taču uzmācās nelāga no­jausma. Ja nu tiešām taisnība… nē, nevar būt! Turklāt kā pat tāds nieka vecs āmurgalva kā Desžardēns varētu so­dīt ar nāvi bērnus par to, ko viņi pat neapzinās?

“Viņš man pavēlēs jūs atvest,” Zia brīdināja, “un man būs jāklausa.”

“Tu nevari!” Kārters iesaucās. “Tu redzēji, kas notika muzejā. Mēs neesam problēma. Problēma ir Sets. Un, ja Desžardēns to neuztver nopietni… tad varbūt arī viņš ir daļa problēmas.”

Zia satvēra savu nūju. Es biju pārliecināta, ka viņa mūs uzceps ar kādu ugunslodi, taču Zia vilcinājās.

“Zia,” es nolēmu riskēt. “Mēs ar Iskanderu vakar ru­nājām. Viņš pieķēra mani ložņājam pa Laikmetu zāli.” Viņa iepleta acis. Es sapratu, ka manā rīcībā ir vien sekundes, kamēr izbrīns nav pārvērties dusmās.

“Viņš teica, ka tu esi viņa labākā skolniece,” es atce­rējos. “Viņš teica, ka tu esi vieda. Viņš arī teica, ka mums ar Kārteru priekšā stāv grūts ceļš un ka tu zināšot, kā mums palīdzēt, kad pienāks laiks.”

Viņas nūja kūpēja. Acis sprikstēja kā stikls, kas tūlīt sprāgs.

“Desžardēns mūs nogalinās,” es neatlaidos. “Vai, ta­vuprāt, Iskanders runāja par to?”

Es skaitīju līdz pieci, seši, septiņi. Tieši taci, kad biju droša, ka viņa mūs uzspers gaisā, viņa nolaida nūju. “Iz­mantojiet obelisku.”

“Ko?” es prasīju.

“Obelisku pie ieejas, muļķe! Jums ir piecas minūtes, varbūt pat mazāk, pirms Desžardēns atsūtīs pavēli par jūsu nāvessodu. Bēdziet un iznīciniet Setu. Dēmonu dienas sāksies līdz ar saulrietu. Visi portāli pārstās dar­boties. Līdz tam jums jānokļūst pēc iespējas tuvāk Se­tam.”

“Pagaidi,” es teicu. “Iedomājos, ka nāksi mums līdzi un palīdzēsi! Mēs pat nezinām, kā izmantot obelisku, kur nu vēl iznīcināt Setu!”

“Es nevaru nodot Māju,” viņa atbildēja. “Tagad jums ir četras minūtes, ja nespēsiet iedarbināt obelisku — mirsiet.”

Ar to man pietika. Es sāku vilkt Kārteru prom, bet Zia uzsauca: “Seidij?”

Kad atskatījos, Zias acis bija rūgtuma pilnas. “Desžardēns man liks jūs notvert,” viņa brīdināja. “Vai saproti?”

Diemžēl es sapratu. Kad tiksimies nākamreiz, mēs būsim ienaidnieki.

Paķērusi Kārteru aiz rokas, metos skriešus.