Sarkanā piramīda

36 mūsu ģimene izkūp

sendija

Kādu kilometru no Kamieļas muguras kalna mēs no­kļuvām aplī, kur valdīja pilnīgs miers.

“Negaisa centrs,” minēja Kārters.

Tas bija baisi. Visapkārt kalnam riņķoja melni mā­koņi. No Kamieļa muguras virsotnes uz virpuļa sāniem kā riteņa spieķi dreifēja dūmu mutuļi, taču tieši virs mums debesis bija skaidras un zvaigžņotas, bet pama­zām bālēja. Nebija tālu līdz saullēktam.

Ielas bija tukšas. Ēkas un viesnīcas kalna pakājē bija tumšas, taču pats kalns gailēja. Vai esat kādreiz turējuši plaukstu virs kabatas baterijas (piedodiet, jūs, amerikāņi, to dēvējat par signāluguni) un vērojuši, kā āda iespīdas sarkana? Tieši tā izskatījās kalns: kaut kas ļoti spilgts un karsts centās izdedzināties cauri klintij.

“Ielās nav nekādas kustības,” teica Zia. “la mēs mē­ģinātu piebraukt pie kalna…”

“Mūs pamanītu,” es atbildēju.

“Kā ar burvju vārdiem?” Kārters palūkojās uz Ziu. “Nu, tiem., kurus tu izmantoji Pirmajā nomā.”

“Kādiem buramvārdiem?” es noprasīju.

Zia papurināja galvu. “Kārters domā neredzamības burvestību. Taču man nav maģijas. Ja nav visu nepiecie­šamo sastāvdaļu, nekas neiznāks.”

“Amos?” es iejautājos.

Viņš apdomājās. “Man žēl, bet laikam nekādas nere­dzamības… Taču man ir cita ideja.”

Man šķita, ka pārvērsties par putnu ir slikti, taču Amoss mūs pārvērta par negaisa mākoņiem.

Viņš gan iepriekš paskaidroja, ko grasās darīt, taču nervus tas nenomierināja.

“Pašā negaisa laikā neviens nepamanīs dažus liekus melnus mākoņu pikučus,” viņš pamatoja.

“Kaut kas neiedomājams,” teica Zia. “Tā ir negaisa maģija, haosa maģija. Mums nevajadzētu…”

Amoss pacēla zizli, un Zia saira.

“Nē!” iekliedzās Kārters, taču tad arī viņš pazuda, un vietā parādījās melns putekļu mākonis.

Amoss pagriezās pret mani.

“Ak, nē,” es iesaucos. “Paldies, bet…”

Puff. Es biju negaisa mākonis. Droši vien izklausās aizraujoši, taču mēģini iedomāties, kā būtu, ja tev pa­zustu rokas un kājas un pārvērstos vēja brāzmās. Iedo­mājies, ka ierastās miesas vietā ir putekļi un garaiņi, ka vēderā kņud, pat ja vēdera nemaz nav. Iedomājies, ka esi spiests sakopot visu spēkus, lai nepārvērstos tuk­šumā.

Es tik ļoti sadusmojos, ka manī uzplaiksnīja zibens.

“Neesi tāda,” Amoss mani norāja. “Tas ir tikai uz pā­ris minūtēm. Seko man.”

Viņš pārtapa tumšākā, draudīgākā negaisa padebesī un metās uz kalna pusi. Sekot viņam nebija viegli. Vis­pirms spēju tikai slīdēt. Ikviena vēja pūsma draudēja daļu manis aizraut projām. Es pamēģināju iegriezties virpulī un atklāju, ka tā varu saturēties vienlaidus. Vie­nubrīd iztēlojos, ka esmu pildīta ar hēliju, un pēkšņi šā­vos uz priekšu.

Nebija iespējas pārliecināties, vai Kārters un Zia seko, vai ne. Kad esi negaiss, tev nav cilvēka redzes. Es tikko spēju sajust, kas ir apkārt, un tas, ko “redzēju”, bija izkaisīts un samanāms kā sniegputenī, kā caur neskaidru TV attēlu.

Es devos uz kalnu, kas manu negaisa būtību vilināja kā valdzinoša bāka. Tas kvēloja karsts, saspringts un brāzmains — katrs tāds putekļu velnēns par ko tādu va­rēja vien sapņot.

Sekoju Amosam uz kalna kores pusi, taču, drusku par daudz drīz, pēkšņi atguvu cilvēka veidolu. Es kritu caur mākoņiem, pa ceļam notriekdama Kārteru.

“Au,” viņš nostenējās.

“Atvaino,” es teicu, lai gan galvenokārt koncentrējos uz to, lai neapvemtos. Kuņģī man joprojām griezās ne­gaiss.

Zia un Amoss bija turpat netālu, lūrēja pa spraugu starp diviem smilšakmens bluķiem. No kalna dzīlēm plūda sarkana gaisma, kas viņu sejas iekrāsoja velnišķīgas.

Zia mūs uzlūkoja. Pati izskatījās pēc tādas, kas neko labu nav ieraudzījusi. “Vēl tikai piramīdas spice.”

“Kas?” Es ieskatījos pa spraugu, un tas, ko redzēju, lika sareibt gandrīz tāpat, kad tu attopies pārvērsts ne­gaisa mākonī. Viss kalns bija dobs, gluži kā Kārters tika stāstījis. Alas grīda bija kādus sešsimt metrus lejāk. Visur liesmoja ugunis, iekrāsojot sienas asinssarkanas. Vidū slējās milzīga tumšsarkana piramīda, pie tās pakājes ba­riem vien mīcījās dēmoni, it kā gaidīdami, kad sāksies rokkoncerts. Daudz augstāk, iepretim mums, uz pira­mīdas pusi lēni un svinīgi slīdēja divas burvju baržas, ko vadīja dēmonu komandas. Starp liellaivām, virvēs iekārta, šūpojās vienīgā trūkstošā piramīdas daļa — zelta smaile.

“Viņi zin, ka ir uzvarējuši,” ierunājās Kārters. “Visu pataisa par izrādi.”

“Jā,” atteica Amoss.

“Nu, tad uzlaižam gaisā laivas, vai ko tādu!” es iero­sināju.

Amoss palūkojās uz mani. “Vai tiešām tāda ir tava stratēģija?”

Sajutos kā pēdējā stulbene. Veroties dēmonu armijā, uz milzīgo piramīdu… ko gan es biju iedomājusies? Es taču nespēju tam visam stāties pretim. Man, velis ar ārā, bija tikai divpadsmit gadu.

“Mums jāmēģina,” teica Kārters. “Tur iekšā ir tētis.”

Klusībā tūliņ rimos gausties. Ja reiz mums jāmirst, tad vismaz cenšoties izglābt tēti (ak, un piedevām arī Ziemeļameriku).

“Tieši tā,” es noteicu. “Mēs aizlidojam līdz laivām. Neļaujam tām uzlikt smaili…”

“Spici,” izlaboja Zia.

“Vai nav vienalga? Tad mēs ielidojam piramīdā un atrodam tēti.”

“Un ja Sets centīsies jūs apturēt?” vaicāja Amoss.

Es palūkojos uz Ziu, kas man mēmi lūdza vairs ne­bilst ne pušplēsta vārda.

“Sāksim ar svarīgāko,” es teicu. “Kā mēs nokļūsim līdz laivām?”

“Kā negaiss,” ieteica Amoss.

“Nē!” mēs vienbalsīgi iebildām.

“Es vairs nebūšu daļa no haosa maģijas,” uzstāja Zia. “Tas nav normāli.”

Amoss pamāja uz izrādi zemāk. “Saki man, ka šis ir normāli. Vai tev ir cits plāns?”

“Putni,” es teicu — pašai riebās, ka vispār par to iemi­nējos. “Es varētu kļūt par kliju, Kārters par piekūnu.” “Seidij,” brīdinoši ierunājās Kārters, “ja nu…”

“Man jāmēģina.” Es novērsos, pirms mans priekšli­kums tika noraidīts. “Zia, ir pagājušas gandrīz desmit stundas kopš tava uguns pīlāra, vai ne? Tev vēl aizvien nav maģijas?”

Zia izstiepa roku un koncentrējās. Vispirms nekas ne­notika. Tad ap viņas pirkstiem iemirdzējās sārta gaisma un uzradās joprojām kūpošs zizlis.

“īstajā brīdī,” noteica Kārters.

“Arī nelaikā,” piebilda Amoss. “Tas nozīmē, ka Desžardēnu vairs nevajā uguns pīlārs. Viņš drīz būs klāt, un esmu pārliecināts, ka ar papildspēkiem. Vēl vairāk naid­nieku.”

“Mana maģija vēl aizvien ir vāja,” brīdināja Zia. “Cīņā no manis lielas jēgas nebūs, taču es varētu mēģināt izsaukt braucamrīku.” Viņa izvilka to pašu maitu lijas karekli, ko bija izmantojusi Luksorā.

“Tas nozīmē, ka palieku es viens,” noteica Amoss. “Neuztraucieties. Satiksimies uz kreisās laivas. Vispirms sāksim ar to, pēc tam tiksim galā ar labējo. Un ticēsim, ka nāks pārsteigums.”

Man nebija omas ļaut Amosam visu izplānot mūsu vietā, taču viņa loģikā es nespēju saskatīt neko greizu. “Labi. Ar laivām nāksies tikt galā ātri, pēc tam jātiek iekšā pašā piramīdā. Varbūt mēs varam bloķēt ieeju.”

Kārters pamāja. “Gatavs.”

Sākotnēji šķita, ka viss notiek, kā plānots. Vienā mierā pārvērtos par kliju un, kolīdz piezemējos uz lai­vas priekšgala, kā par brīnumu uzreiz pārtapu atpakaļ cilvēkā. Vēl vairāk izbrīnīts bija dēmons man iepretim, kas tūliņ izšāva atspernaža asmeni.

Pirms viņš paspēja mani uzšķērst vai iebrēkties, es izsaucu vēju un dēmonu aizpūtu aiz borta. Uz priekšu metās divi viņa kolēģi, taču tiem aiz muguras uznira Kārters, pastiepis zobenu, un abus pārvērta smilšu kau­dzēs.

Par nelaimi, Zia bija mazāk maskējusies ne tik labi. Milzīga maitu lija ar nagos sakamptu meiteni nevar pa­likt neievērota. Viņai laižoties uz laivas pusi, dēmoni lejā klaigāja un rādīja ar pirkstiem. Daži meta šķēpus, taču netrāpīja.

Zias svinīgā vizīte novērsa divu pārējo mūsu laivas dēmonu uzmanību, un Amoss varēja netraucēti pieze­mēties viņiem aiz muguras. Viņš bija pieņēmis dižsikspārņa veidolu, kas manī uzjundīja nejaukas atmiņas;

taču tūliņ pārvērtās atpakaļ par cilvēku un ar visu svaru triecās pret dēmoniem, tā ka tie aizlidoja pa gaisu.

“Turieties!” viņš mums uzsauca. Zia nolaidās tieši laikā, lai sagrābtu stūri. Mēs ar Kārteru ieķērāmies lai­vas bortos. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas Amosam padomā, taču pēc pēdējā brauciena ar lidlaivu man bija vienalga. Amoss monotonā balsī sāka skaitīt buramvārdus, pastiepis zizli pret otru laivu, kurā dē­moni sāka klaigāt un rādīt uz mums ar pirkstiem.

Viens no viņiem bija garš un ļoti tievs, ar melnām acīm un pretīgu seju, kā muskulis, kam nodīrāta āda.

“Tas ir Seta karakungs,” brīdināja Kārters. “Šausmu Seja.”

“Tu!” dēmons iebļāvās. “Grābiet viņus ciet!”

Amoss noskaitīja buramvārdus līdz galam. “Dūmi,” viņš noteica.

Otra laiva acumirklī izkūpēja pelēkā miglā. Dēmoni aurodami krita. Zelta smaile ar joni gāzās lejup, līdz vir­ves nostirkšķēja un gandrīz apgāza mūsu laivu. Sašķie­bušies sāņus, mēs sākām slīgt lejup.

“Kārter, pārcērt virves!” es kliedzu.

Viņš tās pārcirta ar zobenu, laiva atguva līdzsvaru un vienā rāvienā pašāvās pāris metru uz augšu, tā ka kuņģis sagriezās.

Spice ar blīkšķi atsitās pret alas grīdu. Radās iespaids, ka lielā skaitā esam saražojuši pievilcīgus dēmonu plā­ceņus.

“Tiktāl viss labi,” noteica Kārters, taču viņš, kā vien­mēr, ierunājās par ātru.

Zia norādīja lejup. “Skatieties.”

Visi spārnotie dēmoni — tādu nebija daudz, tomēr kopskaitā savi četrdesmit vai piecdesmit, — šāvās mums virsū kā saniknotu lapseņu spiets.

“Lidojiet uz piramīdu,” teica Amoss. “Es novērsīšu dēmonu uzmanību.”

Ieeja piramīdā — parasti vārti starp divām kolon­nām celtnes pakājē — nebija pārāk tālu. To apsargāja daži dēmoni, taču lielākā daļa Seta karaspēka, klieg­dami un akmeņus mezdami (tie gan krita atpakaļ uz pašiem, taču neviens nav teicis, ka dēmoni ir gudri), bija devušies uz mūsu laivu.

“Viņu ir tik daudz,” es iebildu. “Amos, viņi tevi no­beigs.”

“Neuztraucies par mani,” viņš nelokāmi noteica. “Kad būsiet iekšā, izeju aizberiet.”

Viņš pārgrūda mani pār bortu, tā ka atlika vien pār­tapt klijā. Kārters piekūna veidolā jau meta apļus virs ieejas, un aiz muguras dzirdēju Zias milzu maitu lijas spārnu vēdas.

Dzirdēju Amosu kliedzam: “Par Bruklinu!”

Tas bija dīvains kaujas sauciens. Es atskatījos, un laiva uzliesmoja. Tā sāka slīdēt prom no piramīdas un uz monstru karapulka pusi. No laivas uz visām pusēm šāvās ugunslodes. Nebija vaļas apbrīnot Amosa maģiju vai uztraukties par viņa likteni. Viņš ar savu piroteh­niku novērsa ļoti daudzu dēmonu uzmanību, taču daži mūs tomēr pamanīja.

Mēs ar Kārteru tikko bijām nolaidušies pie ieejas pi­ramīdā un atguvuši cilvēku veidolu. Zia, ievēlusies bla­kus, pārvērta savu liju atkal par amuletu. Dēmoni bija tikai dažus soļus aiz muguras — dučiem masīvu stāvu, citam galva kā vabolei, citam kā pūķim, citam kā Švei­ces armijas saliekamais nazis.

Kārters paslēja roku. Uzradās mirdzoša milzu dūre un darīja tāpat — pastūmās garām mums ar Ziu un aiz­cirta durvis. Kārters koncentrējoties aizvēra acis, un virs durvīm kā ģerbonis iespīgojās zelta simbols: Hora acs. Dēmoniem sitoties ar veseriem, cenšoties iekļūt iekšā, zīme vāri iekvēlojās.

“Tas viņus neaizkavēs uz ilgu laiku,” brīdināja Kārters.

Visu cieņu, taču es, saprotams, to noklusēju. Skato­ties uz nobruņotajām durvīm, es spēju domāt tikai un vienīgi par Amosu, kas bija tur, ārā, degošā laivā, ļauno spēku ielenkumā.

“Amoss zināja, kas viņu sagaida,” mierināja Kārters, lai gan pats neizklausījās diez ko drošs. “Būs labi.”

“Nāciet,” steidzināja Zia. “Nav īstais brīdis, lai kavē­tos pārdomās.”

Tunelis bija šaurs, sarkans un mikls, tāpēc jutos, kā līzdama pa neizmērojami liela briesmoņa artēriju. Le­jup gājām ķēdītē, jo eja kļuva par kādiem četrdesmit grādiem slīpāka — sanāktu foršs ūdens slidkalniņš, kā­jāmgājējiem gan ne sevišķi piemērots. Sienas rotāja smalki grebumi, kā lielāko daļu ēģiptiešu sienu, ko bija nācies redzēt, taču Kārteram tās acīmredzami nepatika. Viņš ik pa laikam apstājās, tās drūmi uzlūkodams.

“Kas ir?” pēc kādas piektās vai sestās reizes es uzstā­jīgi pavaicāju.

“Tie nav parasti kapeņu zīmējumi,” viņš atbildēja. “Nekādu attēlu no pēcnāves dzīves, nekādu dievu at­tēlu.”

Zia piekrītoši pamāja. “Šī piramīda nav kapenes. Tā ir platforma, ķermenis, kas glabā Seta varu. Šie zīmē­jumi te ir tāpēc, lai vairotu haosu un liktu tam valdīt mūžīgi.”

Turpmāk pievērsu vairāk uzmanības zīmējumiem un sapratu, ko Zia bija domājusi. Attēlos bija briesmoņi, kara ainas, pilsētas, kā Parīze un Londona, vienās lies­mās, pilnkrāsu Seta attēli un Seta dzīvnieciski nevaldā­mais karaspēks — šaušalīgas ainas, kuras neviens ēģip­tietis nekad nebūtu licis uz sienām. Jo tālāk mēs gājām, jo dīvaināki un dzīvīgāki kļuva attēli, jo šķebīgāk kļuva ap dūšu.

Beidzot nonācām piramīdas centrā.

Kur parastā piramīdā būtu atradies kapa kambaris, Sets sev bija ierīkojis troņa zāli. Tā bija tenisa korta iz­mērā, taču stūros grīda krita uz leju tranšejā, līdzīgā aizsarggrāvim. Dziļi, dziļi lejā burbuļoja sarkans šķid­rums. Asinis? Lava? Sastāvējies kečups? Neviena no šīm versijām nešķita īstā.

Izskatījās, ka tranšeju ir viegli pārlēkt, taču es nemaz nesteidzu to darīt, jo telpas grīda bija noklāta sarkaniem hieroglifiem — visi Isfetas, haosa, spēkus atmodinošie buramvārdi. Citādi, šķita, izejas nav. Gar katru sienu stiepās Seta dzīvnieka statujas no obsidiāna, sejas ar pērļu zobiem un smaragda acīm vērās pretim.

Taču briesmīgākais bija pats tronis. Tas bija šaus­mīgs, kroplīgs veidojums, līdzīgs sarkanam stalagmī­tam, kas gadsimtu laikā par roku galam izveidojies no pilošām nogulsnēm. Un uzcelts pār zelta zārku — Tēta zārku — kas rēgojās troņa pakājē, redzams tikai tik daudz, lai kalpotu par ko līdzīgu kāju soliņam.

“Kā lai mēs viņu izdabūjam laukā?” es trīsošā balsī vaicāju.

Man blakus Kārters ievilka elpu: “Amos?”

Paskatījos līdz ar viņu — uz liesmaini sarkano atveri griestu viducī. Tur šūpojās kāju pāris. Tad krita Amoss, mēteli pavēris kā izpletni, un piezemējās. Viņa drēbes vēl aizvien kūpēja, mati bija pilni putekļu. Viņš pastiepa savu zizli pret griestiem un izteica pavēli. Sprauga, pa kuru viņš tikko bija ielaidies, nodrebēja, sacēlās putekļu mākonis, norībēja akmeņu lavīnas, un pēkšņi nodzisa gaisma.

Notraucis putekļus no drēbēm, Amoss mums uzsmai­dīja. “Tam kādu laiku vajadzētu viņus aizkavēt.”

“Kā tu to paveici?” es vaicāju.

Viņš pamāja, lai sekojam.

Kārters bez vilcināšanās pārlēca tranšejai. Man tā doma nepatika, taču es nemūžam nepieļautu, ka viņš nez kurp dodas bez manis, tāpēc arī es to pārlēcu. Uz­reiz dūša sašķebinājās vēl vairāk, it kā istaba grieztos, izsitot maņas no līdzsvara.

Zia piebiedrojās pēdējā, uzmanīgi vērojot Amosu.

“Tev nevajadzēja palikt dzīvam,” viņa noteica.

Amos norīstījās. “Jā, to es jau esmu dzirdējis. Tagad ķersimies pie lietas.”

“Jā.” Es blenzu uz troni. “Kā lai mēs to zārku dabū­jam ārā?”

“Pārcirtīsim?” Kārters izvilka zobenu, taču Amoss pastiepa roku.

“Nē, bērni. Ne jau par to es gribēju runāt. Esmu pa­nācis, ka neviens mūs netraucēs. Nu pienācis laiks ap­runāties.”

Man pa muguru pārskrēja saltas tirpas. “Aprunāties?”

Pēkšņi Amoss saļima uz ceļiem un sāka raustīties krampjos. Es skrēju klāt, taču viņš mani uzlūkoja sāpēs pārvērstu seju. Acis viņam gailēja sarkanas.

“ Bēdziet]” viņš ieaurojās.

Amoss saļima, un no viņa cēlās sarkana suta.

“Mums jābēg!” Zia sagrāba mani aiz rokas. “Tūdaļ pat!”

Taču es kā sasalusi noskatījos, kā no bezsamaņā kri­tušā Amosa ceļas sarkans tvaiks un plūst uz troņa pusi, palēnām saveidojoties par sēdošu vīru — sarkans ka­ravīrs ugunīgās bruņās, ar dzelzs zizli rokā un suņa purnu.

“Ak, mīlīši!” Sets smējās. “Šķiet, nu Zia var saukt: vai es neteicu?”