Sarkanā piramīda

24 Es uzsperu gaisā zilas zamša Kurpes

sendija

“Kur mēs esam?” es jautāju.

Stāvējām pamestā ielā pie lielas muižas vārtiem Šķiet, ka mēs vēl atradāmies Memfisā — vismaz koki laikapstākļi un pēcpusdienas saule bija tādi paši.

Muižas teritorija bija vismaz vairākus hektārus liela Baltajos metāla vārtos bija izkalti smalki ģitāristu siluet un notis. Aiz tiem piebraucamais ceļš aizvijās caur ko kiem līdz divstāvu namam ar baltu kolonnu portiku. “Ak, nē,” Kārters teica. “Es zinu šos vārtus.”

“Ko? Kā?”

“Tētis mani šeit reiz atveda. Lielā burvja kaps… Tot; ākstās.”

“Kārter, par ko tu runā? Vai te kāds ir aprakts?”

Viņš pamāja. “Šī ir Greislenda. Pasaulē slavenākā mū ziķa mājas.”

“Te dzīvoja Maikls Džeksons?”

“Nē, muļķīt,” Kārters teica. “Elviss Preslijs.” īsti nezināju — smieties vai lamāties. “Elviss Preslijs Tu domā to baltajos tērpos ar mākslīgajiem briljantiem

ar lieliem, spīdīgiem matiem? To Elvisu, kas ir vecmam­mas ierakstu kolekcijā?”

Kārters satraukti paskatījās apkārt. Viņš izvilka zo­benu, lai arī, šķiet, mēs bijām pilnīgi vieni. “Viņš šeit dzī­voja un nomira. Viņš ir aprakts aiz savrupnama.”

Es paskatījos uz māju. “Gribi man iestāstīt, ka Elviss bija burvis?”

“Nezinu.” Kārters satvēra ciešāk zobenu. “Tots kaut ko minēja par mūzikas maģiju. Taču kaut kas nav kārtībā. Kāpēc te esam tikai mēs? Šeit parasti ir bariem tūristu.” “Ziemassvētku brīvdienas?”

“Un kur apsardze?”

Es paraustīju plecus. “Varbūt te izdarīts tas pats, ko Zia paveica Luksorā. Varbūt Tots visus aizsūtījis prom.” “Varbūt.” Tomēr es jutu, ka Kārters aizvien ir nemie­rīgs. Viņš pagrūda vārtus, un tie viegli atvērās. “Nav labi,” viņš murmināja.

“Nē,” es piekritu. “Bet iesim viņu apciemot.”

Ejot pa piebraucamo ceļu, mani pārņēma sajūta, ka “Karaļa” mājas nebija diez ko iespaidīgas. Salīdzinot ar dažām bagāto un slaveno mājām, ko esmu redzējusi pa televizoru, Elvisa nams izskatījās drausmīgi mazs. Tas bija tikai divus stāvus augsts, ar baltu kolonnu portiku un ķieģeļu sienām. Gar kāpnēm tupēja nožēlojami ģipša lauvas. Varbūt Elvisa laikos dzīve bija vienkāršāka, vai arī viņš visu naudu iztērēja spīdīgiem tērpiem.

Mēs apstājāmies trepju pakājē.

“Tātad tētis tevi šurp atveda?” es jautāju.

“Jā.” Kārters pētīja lauvas, it kā gaidītu, ka tās uz­bruks. “Tētim galvenokārt patīk blūzs un džezs, bet viņš teica, ka Elviss bijis ievērojams, jo padarījis afroamerikāņu mūziku populāru starp baltajiem. Viņš palīdzēja iedibināt rokenrolu. Mēs ar tēti bijām Memfisā uz kaut kādu simpoziju vai ko tamlīdzīgu. Neatceros. Tētis uz­stāja, lai atnāku šurp.”

“Kā tev veicas.” Un jā, varbūt es sāku aptvert, ka Kārtera dzīve ar tēvu nav bijusi tikai glamūrs un brīv­dienas, taču es tik un tā biju nedaudz greizsirdīga. Ne jau tāpēc, ka gribētu redzēt Greislendu, galīgi ne, bet tē­tis nekad nebija uzstājis, lai es kaut kur dotos, vismaz ne līdz Britu muzeja apmeklējumam, kad viņš pazuda. Es pat nezināju, ka tētis ir Elvisa fans, kas bija visnotaļ šausminoši.

Mēs uzkāpām pa trepēm. Parādes durvis pašas at­sprāga vaļā.

“Man tas nepatīk,” teica Kārters.

Pagriezos, lai pamestu skatu atpakaļ, un man asinis sastinga dzīslās. Es saķēru brāļa roku. “Emm, Kārter, runājot par nepatīkamo…”

Pa piebraucamo ceļu tuvojās divi burvji, draudīgi vicinādami zižļus un nūjiņas.

“Iekšā,” Kārters teica. “Ātri!”

Man nebija daudz laika apbrīnot māju. Pa kreisi bija ēdamistaba, bet pa labi viesistaba/mūzikas istaba ar kla­vierēm un no vitrāžām veidotu, velvētu eju, ko rotāja pāvi. Visas mēbeles bija norobežotas ar virvēm. Mājā oda pēc veciem ļaudīm.

“Maģiska relikvija,” es teicu. “Kur?”

“Es nezinu,’’Kārters atcirta. “Ekskursijā nebija iekļau­tas maģiskas relikvijas!”

Es paskatījos pa logu. Mūsu ienaidnieki tuvojās. Priek­šējam čalim mugurā bija džinsi, melns krekls bez pie­durknēm, zābaki un saburzīta kovboja cepure. Viņš drīzāk atgādināja noziedznieku, nevis burvi. Viņa draugs bija līdzīgi tērpts, tikai daudz plecīgāks, ar tetovētām rokām, skūtu galvu un nekoptu bārdu. Kad viņi bija desmit metru attālumā, vīrs ar kovboja cepuri nolaida savu zizli, kas pārvērtās par šauteni.

“Nu, taču!” es saucu un iegrūdu Kārteru dzīvoja­majā istabā.

Šāviens sašķaidīja Elvisa parādes durvis, un man ausīs sāka zvanīt. Mēs pielēcām kājās un skrējām dziļāk mājā. Paskrējām garām vecmodīgai virtuvei, tad iespru­kām visdīvainākajā ūķī, kādu jebkad esmu redzējusi. Dibensiena no vīnstīgām apaugušiem ķieģeļiem, un gar to tecēja ūdenskritums. Tur bija zaļš paklājs (uz grīdas un griestiem), bet mēbeles rotāja pretīgi grebti kustoņi, ja tas nešķiet gana derdzīgi, istabā bija stratēģiski izvietoti ģipša pērtiķi un lauvu izbāzeņi. Lai arī mums draudēja briesmas, šī vieta bija tik baisa, ka man vajadzēja apstā­ties un visu apjūsmot.

“Ak, Kungs!” es izsaucos. “Vai tam Elvisam vispār nav bijis nekādas gaumes?”

“Džungļu istaba,” paskaidroja Kārters. “Viņš to šādi iekārtoja, lai kaitinātu tēvu.”

“Visu cieņu.”

Mājā atskanēja vēl viens šāviens.

“Pašķirsimies,” Kārters teica.

“Slikta doma!” Es dzirdēju burvjus tuvojamies caur istabām un šķaidām visu, kas gadās ceļā.

“Es novērsīšu viņu uzmanību,” Kārters teica. “Tu meklē. Trofeju telpa ir tur, galā.”

“Kārter!”

Bet tas muļķis aizskrēja mani aizsargāt. Ciest nevaru, kad viņš tā dara. Man vajadzēja sekot viņam vai skriet uz otru pusi, taču es stāvēju, bailēs kā sasalusi, savukārt viņš pagriezās ap stūri, zobenu pacēlis, viņa ķermenis sāka zeltaini spīdēt… un viss nogāja šķērsām.

Bam! Zaļš zibsnis lika Kārteram sabrukt uz ceļiem. Uz brīdi man šķita, ka viņam trāpījis šāviens, un man nācās apspiest kliedzienu. Taču Kārters uzreiz nokrita un sāka sarauties, drēbēm, zobenam un visam sakūstot sīkā sudrabzaļumā.

Ķirzaka, kas kādreiz bija mans brālis, skrēja uz manu pusi, uzrausās man pa kāju un ierāpās plaukstā, no ku­ras izmisīgi lūkojās manī.

Aiz stūra rupja balss sauca: “Sadalāmies un meklē­jam māsu. Viņai jābūt kaut kur tuvumā.”

“Ak, Kārter,” es klusi nočukstēju. “Tu tā atrausies par šo.” Es iebāzu viņu kabatā un skrēju.

Abi burvji turpināja savu ceļu caur Greislendu, dau­zīdami un šķaidīdami pa labi un pa kreisi, apgāzdami mēbeles un saspridzinādami priekšmetus gabalos. Acīm­redzot viņi nebija Elvisa fani.

Es palīdu zem virvēm, izlavījos pa gaiteni un atradu trofeju telpu. Pārsteidzoši — tā bija pilna trofeju. Sienas bija noklātas zelta ierakstiem. Četrās stikla vitrīnās spī­guļoja Elvisa briljantiem izšūtie kombinezoni. Telpā bija klusināts apgaismojums, droši vien lai kombinezoni neapžilbinātu apmeklētājus, un no skaļruņiem virs galvas

klusi skanēja mūzika: Elviss visus brīdināja neuzkāpt uz viņa zilajām zamša kurpēm.

Es nopētīju istabu, taču neieraudzīju neko maģisku. Kombinezoni? Tots taču nebūtu iedomājies, ka es kādu no tiem vilkšu mugurā! Zelta ieraksti? Burvīgi frisbiji, bet nē.

“Džerod!” man pa labi atskanēja balss. Pa gaiteni tu­vojās burvis. Es skrēju uz otru izeju, bet no tās puses atsaucās otra balss: “jā, esmu šeit.”

Es biju ielenkta.

“Kārter!” es čukstēju. “Lai nolādētas tavas ķirzakas smadzenes.”

Viņš nervozi spirinājās man kabatā, taču nekādi ne­spēja palīdzēt.

Es taustījos pa savu burvju piederumu somu un sa­tvēru nūjiņu. Mēģināt uzvilkt burvju apli? Nav laika, un es negribēju duelēties tuvcīņā ar diviem vecākiem burvjiem. Man bija jāpaliek kustībā. Es izvilku savu zizli un pārvērtu to pilna garuma nūjā. Es varēju to aizdedzi­nāt vai pārvērst lauvā, bet kāda no tā jēga? Man sāka trīcēt rokas. Es gribēju saritināties kamolā un paslēpties zem Elvisa zelta ierakstu kolekcijas.

Ļauj man pārņemt kontroli, Izīda teica. Es varu mūsu ienaidniekus satriekt pīšļos.

Nē, es atbildēju.

Tevis dēļ mūs abas nogalinās.

Es jutu viņu spiežamies pret manu gribu, cenšoties izlauzties. Es jutu, cik viņa dusmīga uz šiem burvjiem. Kā viņi uzdrošinās mūs izaicināt? Mēs varam viņus iznī­cināt ar vienu vārdu.

Nē, es atkal nodomāju. Tad es atcerējos Zias vārdus: izmanto visu, kas ir pie rokas. Istabā valdīja klusināts ap­gaismojums… un ja nu es to padarītu vēl tumšāku.

“Tumsa,” es čukstēju. Es sajutu kņudoņu vēderā, un gaismas sāka raustīties. Mūzika apklusa. Gaisma turpi­nāja dzist: pat saules gaisma pazuda no logiem, līdz visā istabā iestājās melna tumsa.

Kaut kur man pa kreisi saniknoti noelsās pirmais burvis. “Džerod!”

“Tas nebiju es, Vein!” Džerods atbildēja. “Tu vienmēr vaino mani!”

Veins kaut ko nomurmināja ēģiptiešu valodā, aiz­vien virzīdamies uz manu pusi. Man bija jānovērš viņa uzmanība.

Es aizvēru acis un iztēlojos savu apkārtni. Kaut arī bija piķa melna tumsa, es joprojām manīju, ka Džerods atrodas gaitenī pa kreisi un klumburo pa tumsu. Jutu, ka Veins atrodas sienas otrā pusē, pa labi, tikai dažu soļu attālumā no durvīm, un es varēju iztēloties četras stikla vitrīnas ar Elvisa kombinezoniem.

Viņi ārda jūsu māju, es domāju. Aizstāviet to!

Spēcīgāks rāviens manā kuņģī, it kā es celtu lielu smagumu, un vitrīnas atsprāga vaļā. Es dzirdēju iestīvinātu apģērbu nošvīkstam kā buras vējā, un pustumsā ma­nīju kustamies četrus bālus siluetus — katrs pāris devās uz savām durvīm.

Veins iekliedzās pirmais, kad tukšie Elvisa kombine­zoni uzbruka viņam. Viņa šautene tumsā iegailējās. Tad man pa kreisi pārsteigumā iebrēcās Džerods. Pamatīgs būkšķis lika secināt, ka viņš ir nogāzts gar zemi. No­lēmu doties Džeroda virzienā — labāk no līdzsvara iz­sists čalis, nekā tāds, kam rokā šaujamais. Izslīdēju pa durvīm un devos pa gaiteni prom, atstājot Džerodu aiz muguras spirināmies un saucam: “Lieniet nost! Lieniet nost!”

Piebeidz viņu, kamēr viņš ir gar zemi, Izīda mudi­nāja. Sasper viņu pelnos!

Daļa manis apzinājās, ka viņai ir taisnība: ja es at­stāšu Džerodu vienā gabalā, pēc brīža viņš būs augšā un dzīsies man pakaļ; bet nešķita pareizi darīt viņam pāri, it īpaši, kamēr viņu slānīja Elvisa kombinezoni. Es at­radu durvis un izbrāzos ārā, pēcpusdienas saulē.

Biju Greislendas pagalmā. Tuvumā burbuļoja liela strūklaka, ko ieskāva piemiņas plāksnes. Uz vienas plāk­snes stikla traukā dega svece, turklāt tā bija nokrauta puķēm. Atļāvos minēt, ka tai jābūt Elvisa plāksnei.

Burvja kaps.

Protams. Mēs meklējām mājā, bet maģiskajai relik­vijai jābūt viņa kapavietā. Taču kas tā īsti bija par relik­viju?

Pirms paspēju tikt līdz kapam, durvis atsprāga vaļā. Pa tām izstreipuļoja lielais plikpauris ar nekopto bārdu. Tam ap kaklu piedurknes bija apvijis sadriskāts Elvisa kombinezons, it kā jādams kukaragās.

“Paskat, paskat.” Burvis nosvieda kombinezonu. Balss liecināja, ka tas ir Džerods. “Mazs skuķis. Tu mums esi sagādājusi gana nepatikšanu, jaunkundzīt.”

Viņš nolaida savu zizli un raidīja zaļas gaismas šā­vienu. Es pacēlu savu nūjiņu un novirzīju enerģijas lā­diņu tieši uz augšu. Atskanēja pārsteigts urrū — baloža dūdošana —, un man pie kājām no debesīm nokrita jaunizcepta ķirzaka.

“Piedod,” es tai teicu.

Džerods norūkdamies nosvieda savu zizli. Acīmre­dzot viņa specialitāte bija ķirzakas, jo zizlis pārvērtās par Komodo varānu Londonas taksometra lielumā.

Briesmonis nedabiskā ātrumā metās man virsū. Tas atvēra žokļus un būtu pārkodis mani uz pusēm, bet es pa­spēju iegrūst tam rīklē savu zizli.

Džerods smējās. “Labs mēģinājums, meitenīt!”

Jutu varāna žokļus spiežam zizli. Vēl dažas sekun­des, līdz koks pārlūztu un es kļūtu par Komodo varāna uzkodu. Mazliet palīdzības, es lūdzu Izīdu. Uzmanīgi, jo uzmanīgi es pasmēlos viņas spēka. Darīt to, neļaujot viņai pārņemt kontroli, bija tas pats, kas braukt uz vēj­dēļa pa paisuma vilni, izmisīgi cenšoties saglabāt līdz­svaru. Es jutu sevī ritam piectūkstoš gadu pieredzi, zinā­šanas un spēku. Viņa piedāvāja man iespējas, un es izvēlējos vienkāršāko. Es raidīju maģiju pa zizli un jutu, kā tas manās rokās kļūst aizvien karstāks un balti kvēlo. Varāns šņāca un rīstījās, zizlim pagarinoties un liekot radījuma žokļiem plesties platāk un platāk, līdz — būkš! Varāns sašķīda skalos, un man visapkārt nobira Džeroda zižļa atlūzas.

Džerodam bija vien mirklis, lai nobrīnītos, jo tūliņ es pasviedu savu nūjiņu un viņam pamatīgi iebliezu pa pieri. Acis valbīdams, viņš sabruka uz ietves. Nūjiņa at­griezās man rokā.

Tās būtu bijušas burvīgas laimīgas beigas… tikai biju aizmirsusi par Veinu. Pa durvīm izklumburoja burvis ar

kovboja cepuri, kurš gandrīz paklupa pār savu draugu, taču atguvās ar gaismas ātrumu.

Viņš nokliedzās “Vējš!”, un nūjiņa no manām rokām ielidoja viņējās.

Veins ļauni pasmaidīja. “Tu braši cīnījies, mīļumiņ. Taču elementu maģija vienmēr ir visātrākā.”

Abu zižļu — viņa un manējā — galus viņš trieca pret ietvi. Pār zemi un ietvi noņirbēja vilnis, it kā zeme būtu kļuvusi šķidra, un es tiku notriekta no kājām, bet mana nūjiņa aizlidoja pa gaisu. Rāpos atpakaļ un dzirdēju Veinu skandējam, izsaucot uguni no zižļiem.

Virve, Izīda teica. Katram burvim ir virve.

Panikas dēļ mana galva bija pavisam tukša, taču mana roka instinktīvi satvēra burvju somu. Es izvilku mazu auklas gabalu. Tā ne tuvu nebija virve, taču atgā­dināja, ko Zia bija darījusi Ņujorkas muzejā. Es pametu auklu Veinam un izkliedzu Izīdas ieteiktu vārdu: “Tassl"

Gaisā, virs Veina galvas, iemirdzējās zelta hieroglifs.

Aukla kā nikna čūska pātagoja uz viņa pusi, pa ce­ļam kļūdama lielāka un biezāka. Veina acis iepletās. Viņš atkāpās un izšļāca liesmas no abiem zižļiem, taču virve bija ātrāka. Tā apvijās ap viņa potītēm un nogāza viņu uz sāniem, ietīdama visu viņa stāvu, līdz viņš no zoda līdz papēžiem bija ieslēgts auklas kokonā. Viņš spi­rinājās un klaigāja, un apsaukāja mani dažos visai ne­glaimojošos vārdos.

Es grīļīgi piecēlos. Džerods aizvien bija atslēdzies. Paņēmu savu zizli, kas bija nokritis līdzās Veinam. Viņš turpināja spirināties auklas valgos un lādēties ēģiptiešu valodā, kas skanēja dīvaini — ar Amerikas dienvidu ak­centu.

Piebeidz viņu, Izīda brīdināja. Viņš vēl spēj runāt. Viņš nerimsies, kamēr neiznīcinās tevi.

“Uguns!” Veins kliedza. “Ūdens! Siers!”

Pat siera komanda neizdevās. Es pieļāvu, ka dusmas izsita burvi no līdzsvara, neļaujot koncentrēties, taču zināju, ka viņš drīz atgūsies.

“Klusu,” es teicu.

Pēkšņi Veina balss apklusa. Viņš turpināja kliegt, taču pār lūpām nenāca ne skaņa.

“Es neesmu tavs ienaidnieks,” teicu viņam. “Bet es ne­varu ļaut, ka tu mani nogalini.”

Man kabatā kaut kas sakustējās, un es atcerējos par Kārteru. Izcēlu viņu ārā. Izskatījās, ka viņam nekas ne­kaiš, protams, izņemot to, ka viņš bija ķirzaka.

“Es pamēģināšu tevi atburt,” es viņam bildu. “Ce­rams, ka nepadarīšu visu vēl ļaunāku.”

Viņš klusi iepīkstējās, kas nepauda diez ko stipru paļaušanos.

Aizvēru acis un iztēlojos Kārteru tādu, kādam viņam jābūt: garš, četrpadsmitgadīgs puisis, slikti ģērbies, ļoti cilvēcisks, ļoti kaitinošs. Kārters manās rokās sāka kļūt smags. Es noliku viņu zemē un vēroju, kā ķirzaka kļūst par cilvēkveidīgu kukurzni. Kad biju aizskaitījusi līdz trīs, mans brālis gulēja uz vēdera, viņa zobens un soma atradās līdzās zālē.

Viņš izspļāva zāli no mutes. “Kā tev tas izdevās?”

“Es nezinu,” es atbildēju. “Vienkārši likās, ka ar tevi… kaut kas nav kārtībā.”

“Liels paldies.” Viņš piecēlās un pārbaudīja, vai visi pirksti ir vietā. Tad viņš ieraudzīja abus burvjus, un viņam atkārās žoklis. “Ko tu ar viņiem izdarīji?”

“Vienu sasēju. Otru atslēdzu. Maģija.”

“Nē, es domāju…” Viņš stomījās, meklēdams vārdus, tad padevās un vienkārši norādīja ar roku.

Es paskatījos uz burvjiem un iespiedzos. Veins ne­kustējās. Acis un mute viņam bija vaļā, bet viņš nemirk­šķināja un neelpoja. Džerods līdzās izskatījās tikpat sa­stindzis. Mums tā noraugoties, abiem mute sāka spīdēt, it kā viņi būtu norijuši sērkociņus. Divas mazas, dzelte­nas ugunslodes izlēca tiem no mutes un uzšāvās gaisā, pazuzdamas saulē.

“Kas — kas tas bija?” es jautāju. “Vai viņi ir miruši?” Kārters ziņkāri piegāja tiem klāt un pielika roku Veinam pie kakla. “Tā neliekas kā āda. Drīzāk akmens.” “Nē, viņi bija cilvēki! Es nepārvērtu viņus akme•» ņos!

Kārters pataustīja Džeroda pieri, kur bija trāpījusi mana nūjiņa. “Tā ir lauzta.”

“Ko?”

Kārters pacēla savu zobenu. Pirms paspēju ieklieg­ties, viņš trieca spalu pret Džeroda seju, un burvja galva sašķīda gabalos kā puķupods.

“Viņi ir no māla,” Kārters teica. “Viņi abi ir šabti” Viņš iespēra pa Veina roku, un es dzirdēju to zem auk­las sadrūpam.

“Bet viņi izteica buramvārdus,” es teicu. “Un sarunā­jās. Viņi bija īsti”

Mums noskatoties, šabti sabira pīšļos, atstādami aiz sevis vien manu auklas gabalu, divus zižļus un diezgan neglītas drēbes.

“Tots mūs pārbaudīja,” Kārters teica. “Bet tās ugunslodes…” Viņš sarauca uzacis, it kā censtos atcerēties kaut ko svarīgu.

“Droši vien maģija, kas viņus darbināja,” es bildu. “Aizlidoja atpakaļ pie saimnieka kā ieraksts par to, kas paveikts?”

Man tā šķita sakarīga teorija, taču Kārters šķita bries­mīgi satraukts. Viņš norādīja uz Greislendas saspridzi­nātajām pagalma durvīm. “Vai visa māja izskatās tā?” “Vēl sliktāk.” Es paskatījos uz Elvisa sabojāto kombi­nezonu zem Džeroda drēbēm un izmētātajiem briljantiņiem. Varbūt Elvisam trūka gaumes, taču man tik un tā bija žēl, ka esam sagandējuši Karaļa namu. Ja šī vieta tētim bija svarīga… Pēkšņi mani uzmundrināja kāda ideja. “Ko Amoss teica, kad viņš salaboja to tasīti?” Kārters sarauca uzacis. “Te runa par veselu māju, Seidij, nevis nieka tasīti.”

“Atcerējos,” es teicu. “Hi-nehm\”

Es pacēlu to un aizpūtu mājas virzienā. Visas Greis­lendas kontūras iemirdzējās. Durvju gabali ielidoja at-

Man plaukstā iemirdzējās zelta hieroglifs.

pakaļ vietā un paši salabojās. Elvisa apģērba skrandas pazuda.

“Oho,” Kārters izsaucās. “Domā, iekša arī ir salabota?”

“Es…” Man sametās raibs gar acīm un ceļi salīgojās. Es būtu atsitusi galvu pret ietvi, ja Kārters nebūtu mani noķēris.

“Viss kārtībā,” viņš teica. “Tu šodien izmantoji daudz maģijas, Seidij. Tas bija fantastiski.”

“Bet mēs vēl neesam atraduši to, pēc kā Tots mūs at­sūtīja.”

“Mjā,” Kārters novilka. “Varbūt esam.”

Viņš norādīja uz Elvisa kapu, un es to skaidri ierau­dzīju: piemiņa, ko atstājis kāds mīlošs fans. Tā bija kaklarota ar sudraba cilpas krustu, tieši tādu, kāds manā vecajā fotogrāfijā rotāja mammas tēkreklu.

“Anhs,” es teicu. “Ēģiptiešu mūžīgās dzīvošanas sim­bols.”

Kārters to pacēla. Ķēdei bija pievienots mazs papi­rusa rullis.

“Kas tas?” viņš nomurmināja un atritināja lapu. Viņš uz to tik cieši blenza, ka likās — izdedzinās tur caurumu.

“Kas?” es paskatījos pār viņa plecu.

Zīmējums izskatījās diezgan sens. Tajā bija redzams zeltplankumains kaķis, kas vienā ķepā tur dunci un nošņāpj čūskai galvu.

Apakšā kāds ar melnu flomāsteru bija uzrakstījis: tur­pini cīnīties!

“Tas ir vandalisms, vai ne?” es minēju. “Apķēpāt tādu senu zīmējumu. Diezgan dīvaina lieta, ko atstāt Elvisam.”

Šķita, ka Kārters nedzird. “Esmu šo attēlu jau agrāk redzējis. Tas ir daudzos kapos. Nesaprotu, kādēļ man nekad neienāca prātā…”

Es ciešāk ieskatījos attēlā. Kaut kas tajā šķita pazīs­tams.

“Tu zini, ko tas nozīmē?” es jautāju.

“Tas ir Ra kaķis, kas cīnās ar saules dieva niknāko ienaidnieku Apopu.”

“Čūsku,” es precizēju.

“Jā, Apops bija…”

“Haosa iemiesojums,” es sacīju, atcerēdamās Nutas stāstīto.

Kārters izskatījās patīkami pārsteigts, un tā tam arī bija jābūt. “Tieši tā. Apops bija vēl ļaunāks par Setu. Ēģiptieši domāja, ka pastardiena pienāks, kad Apops aprīs sauli un iznīcinās visu, kas radīts.”

“Bet… kaķis to nogalināja,” es cerīgi ieminējos.

“Kaķim Apopu nācās nogalināt atkal un atkal,” Kār­ters teica. “ Līdzīgi, kā Tota teiktajā par modeļu atkār­tošanu. Es… es vienreiz tētim pajautāju, vai kaķim ir vārds. Viņš teica, ka neviens īsti nezinot, bet vairums uzskatot, ka tā ir Sehmeta — niknā dieviete lauva. Viņu sauca par Ra aci, jo viņa paveica Ra netīro darbu. Viņš ieraudzīja naidnieku, viņa to nogalināja.”

“Labi. Un?”

“Un kaķis neizskatās pēc Sehmetas. Tas man tagad tikai ienāca prātā…”

Es beidzot to ieraudzīju, un man pār muguru pār­skrēja skudriņas. “Ra kaķis izskatās tieši kā Mafina. Tā ir Basteta.”

Tieši tobrīd zeme norībēja. Memoriāla strūklaka iemirdzējās, un atvērās tumša eja.

“Ejam,” es teicu. “Man ir daži jautājumi Totam. Un pēc tam es viņam sadošu pa knābi.”