Sarkanā piramīda

30 Basteta tur solījumu

KĀRTERS

Pēc vairākām stundām pamodos uz treilera dīvāna — Basteta raustīja mani aiz rokas.

“Mēs esam klāt,” viņa paziņoja.

Man nebija ne mazākās nojausmas, cik ilgi esmu no­gulējis. Vienmuļā ainava un totālā garlaicība bija likušas atslēgties, un man uzmācās murgi par maziem burvišiem, kas lidinājās matos, mēģinot man noskūt galvu. Kaut kad pa vidu bija arī murgs par Amosu, taču tas bija neskaidrs. Vēl aizvien nevarēju saprast, kāpēc Zia viņu pieminēja.

Izmirkšķinājis miegu no acīm, konstatēju, ka mana galva ir Heopsam klēpi. Paviāns meklēja ko ēdamu ma­nos matos.

“Vecīt!” Es piecēlos sēdus. “Tas gan nav forši.”

“Bet viņš tev tik smuku frizūru saveidojis,” Seidija uzjautrinājās.

“Agh-agh\” Heopss piekrītoši dudināja.

Basteta atvēra treilera durvis. “Nāciet nu,” viņa teica. “Tagad labāk kājām.”

Kad nokļuvu līdz durvīm, mani gandrīz ķēra in-

farkts. Mēs bijām apstājušies uz tik šaura kalnu ceļa, ka pietika ne gluži pareizi nokustēties, lai mūsu treileris nogāztos aizā.

Vienu īsu mirkli šķita, ka mēs esam Fēniksā, jo ainava bija ļoti līdzīga. Pie apvāršņa sarka saulriets. Abās pusēs stiepās robainas kalnu grēdas, un tuksnesis pa vidu šķita bezgalīgs. Ielejā pa kreisi dusēja bezkrā­saina pilsēta — ne zāles, ne koku, tikai smilts, grants un ēkas. Pilsēta bija daudz mazāka par Fēniksu. Milzu upe dienvidos mirguļoja. Apmetusi līkumu kalnu pakājē, upe aizvijās tālāk uz ziemeļiem.

“Mēs esam uz Mēness,” murmināja Seidija.

“Ј/ Paso, Teksasa,” izlaboja Basteta. “Un tā ir Riogrande.” Viņa dziļi ievilka nāsīs vēso, sauso gaisu. “Tuks­neša upes civilizācija. Vispār gandrīz kā Ēģiptē. Emm, ja neņemam vērā faktu, ka tepat netālu ir Meksika. Man šķiet, šī ir vispiemērotākā vieta Neftīdas izsaukšanai.” “Tu tiešām domā, ka viņa mums izpaudīs Seta sle­peno vārdu?” vaicāja Seidija.

Basteta apdomājās. “Neftīda ir neparedzama, taču viņa arī pirms tam stājusies pretī vīram. Atliek cerēt.”

Neizklausījās daudzsološi. Es nolūkojos uz attālo upi. “Kāpēc tu apstājies kalnos, nevis tuvāk?”

Basteta paraustīja plecus, it kā pati nemaz nebūtu to piefiksējusi. “Kaķiem patīk būt pēc iespējas augstāk. Ja nu nākas kādam uzklupt.”

“Lieliski,” es teicu. “Esam gatavi tam, ka varētu nāk­ties uzklupt.”

“Nav nemaz tik traki,” Basteta taisnojās. “Mums tikai pāris kilometru pa smiltīm, caur kaktusiem un garām klaburčūskām jāpakāpj lejā, izvairoties no robežsargiem, cilvēktirgoņiem, burvjiem un dēmoniem, un jāizsauc Neftīda.”

Seidija nosvilpās. “Nu ko, nevaru vien sagaidīt.”

“Agh,” bēdīgs piekrita Heopss. Viņš paostīja gaisu un ieņurdējās.

“Saož nepatikšanas,” Basteta tulkoja. “Nebūs labi.”

“Pat es to spēju saost,” es noburkšķēju, un mēs seko­jām Bastetai lejup pa nogāzi.

Jā, noteica Hors. Šo vietu es atceros.

El Paso, es teicu. Varbūt te meklēji meksikāņu ēdmaņu.

Es loti labi atceros, viņš uzstāja. Purvu, tuksnesi.

Apstājos un pavēros apkārt. Pēkšņi arī es atcerējos šo vietu. Apmēram piecdesmit metru no mums upe iz­plājās purvainā palejā — lēni plūstošu pieteku tīkls, kas tuksnesī veidoja ieplaku. Gar krastiem auga gara purva zāle. Tur noteikti vajadzēja būt robežsardzei — taču starpvalstu robeža un tā, taču es nevienu nespēju sa­skatīt.

Biju šeit viesojies ba veidolā. Galvā pavīdēja attēls ar būdu tepat purvā, kur no Seta slēpās jaunā Izīda un Hors. Un es jutu, ka upes lejtecē zem ūdens nogaidoši kustējās kaut kas tumšs.

Kad Basteta bija tikai pāris soļu attālumā no krasta, es satvēru viņas roku. “Turies pa gabalu no ūdens.”

Viņa sarauca pieri. “Kārter, es esmu kaķene. Es netai­sos peldēt. Ja vēlies izsaukt upes dievieti, tas jādara upes krastā.”

No viņas mutes tas izklausījās loģiski, un es sajutos kā muļķis, taču nespēju rimties. Brieda nelaime.

Kas tas ir? es vaicāju Horam. Kas tagad būs?

Taču mans līdzdievs bija nedabīgi kluss, it kā gaidot. Seidija tumšbrūnajā ūdenī iemeta akmeni. Tas no­grima ar skaļu plunkšķi.

“Man šķiet gana droši,” viņa teica, un devās tuvāk krastam.

Heopss tūliņ sekoja. Piečāpojis pie ūdens, viņš to ap­ostīja un ierūcās.

“Redzi?” es teicu. “Pat Heopsam tas nepatīk.”

“Tās noteikti ir senču atmiņas,” teica Basteta. “Ēģiptē upi uzskatīja par bīstamu vietu. Tur gan čūskas, gan nīl­zirgi, gan citas problēmas.”

“Nīlzirgi?”

“Nemaz nesmejies,” Basteta brīdināja. “Nīlzirgi var būt nāvējoši.”

“Vai tie uzbruka Horam?” es jautāju. “Es domāju, ta­jos senajos laikos, kad Sets viņu meklēja?”

“Šo stāstu es neesmu dzirdējusi,” teica Basteta. “Pa­rasti dzird, ka Sets vispirms licis lietā skorpionus. Pēc tam — krokodilus.”

“Krokodilus,” es noteicu, un jutu pār muguru pār­skrienam trīsas.

Vai tiešām? Es vaicāju Horam. Taču viņš jau atkal cieta klusu. “Basteta, vai Riograndē mīt krokodili?” “Šaubos.” Viņa notupās pie ūdens. “Tagad, Seidij, vai tu varētu būt tā, kas godina?”

“Kā?”

“Vienkārši lūdz Neftīdu, lai parādās. Viņa bija Izīdas māsa. Ja viņa ir Ieaut kur šaipus Duātas, balsij vajadzētu aizskanēt.”

Seidija izskatījās šaubu mākta, taču notupās blakus Bastetai un aizskāra ūdens virsmu. Viņas pirkstgali iekus­tināja apļus, kas izskatījās brīnum lieli, spēka apļi aizvilnīja pār visu upi.

“Sveika, Neftīda!” viņa teica. “Vai tu te esi?”

Upes lejtecē es saklausīju plunkšķi, pagriezos un ieraudzīju imigrantu ģimeni, kas šķērsoja straumi. Biju dzirdējis nostāstus par tūkstošiem cilvēku, kas ik gadu nelegāli šķērso Meksikas robežu labākas dzīves un darba meklējumos, taču, redzēdams tādus acu priekšā, jutos šokēts — nervoza sieviete un vīrietis ar mazu mei­teni. Viņi bija noskrandušās drēbēs un izskatījās naba­dzīgāki par pašu nabadzīgāko Ēģiptes zemnieku, ko man jelkad nācies redzēt. Brīdi uz viņiem blenzu, taču viņi neizskatījās pēc pārdabiskiem naidniekiem. Vīrietis uz mani pameta piesardzīgu skatu, un mēmi vienojāmies: mums abiem pietika problēmu, lai mēs nestātos viens otram ceļā.

Tikmēr Basteta un Seidija koncentrējās uz ūdeni, vēroja Seidijas pirkstu galu veidotos apļus.

Basteta pielieca galvu, modri ieklausīdamās. “Ko viņa saka?”

“Es nevaru saprast,” čukstēja Seidija. “Ļoti klusi.”

“Jūs tiešām kaut ko saklausāt?” es vaicāju.

“Kuš,” abas reizē noteica.

“Sprostā…” teica Seidija. “Nē, bija kaut kāds parei­zāks vārds…”

“Pasargāta,” ieminējās Basteta. “Viņa ir “pasargāta” kaut kur tālu prom. Saimnieks miegā?”

Man nebija ne mazākās nojausmas, par ko viņas runā. Es nedzirdēju itin neko.

Heopss, paraustījis mani aiz rokas, norādīja uz upes lejteci. “Agh\”

Imigrantu ģimene bija pazudusi. Šķita neiespējami, ka viņi spējuši upi šķērsot tik ātri. Pārskatīju abus upes krastus — ne miņas —, taču vietā, kur viņi nule stāvēja, ūdens spēcīgi viļņojās, it kā to kāds maisītu ar milzīgu karoti. Man aizžņaudzās rīkle.

“Emm, Basteta…”

“Kārter, mēs ļoti vāji dzirdam Neftīdas balsi,” viņa teica. “Lūdzu.”

Es sakodu zobus. “Labi. Mēs ar Heopsu ejam šo to pārbaudīt.”

“Kuššš!” nošņācās Seidija.

Es pamāju Heopsam, un mēs devāmies lejup pa krastu. Heopss slapstījās man aiz stilbiem un rūca uz upi.

Es atskatījos, taču ar Bastetu un Seidiju viss bija kār­tībā. Abas joprojām blenza upē, it kā tur rādītu kādu aizraujošu interneta video.

Beidzot mēs nonācām līdz vietai, kur biju manījis ģimeni, taču ūdens bija rimts. Heops sita pret zemi un nostājās uz rokām, kas nozīmēja — viņš vai nu breikoja vai bija tiešām satraucies.

“Kas ir?” es vaicāju, sirdij auļojot.

“Agh, agh, agh!” viņš gaudās. Tā noteikti bija vesela lekcija paviānu valodā, taču man nebija nojausmas, ko viņš saka.

“Nu ko, es neredzu citu iespēju,” es teicu. “Ja to ģimeni ievilka atvarā vai kaut kā tā… man viņi jāatrod. Es metīšos ūdenī.”

“Agh!" viņš atkāpās no ūdens.

“Heops, ar šiem cilvēkiem kopā bija maza meitene. Es nevaru tā vienkārši doties projām, ja viņiem nepie­ciešama palīdzība. Paliec tepat un piesedz mani.”

Kad es ielēcu upē, Heopss ierūcās un ieplāja sev pa galvu kā protestēdams. Ūdens bija vēsāks un straujāks, nekā biju domājis. Koncentrējos, no Duātas izsaucu savu zobenu un zizli. Varbūt tās bija tikai iedomas, taču man šķita, ka tas upei liek tecēt straujāk.

Biju ticis līdz vidum, kad Heopss aprauti ierējās. Viņš lēkāja pa upes krastu, norādot uz netālo niedru kušķi.

Ģimene bija ierāpusies tā vidū, bailēs trīcot, plaši ieplestām acīm. Pirmā doma, kas iešāvās man galvā: kā­dēļ viņi slēpjas no manis?

“Es nedarīšu jums pāri,” es apsolīju. Viņi truli blenza uz mani, un mani pārņēma vēlme prast runāt spāņu va­lodā.

Tad ūdens ap mani sakūlās un es sapratu, ka viņi bīstas ne jau no manis. Nākamā doma, kas iešāvās prātā: vecīt, idiots'.

Hors iekliedzās: leci

Es izlēcu no ūdens kā tiktu izšauts no lielgabala — savus sešus, septiņus metrus. Nav šaubu, ka saviem spē­kiem es to nevarētu izdarīt, taču labi vien bija, jo zem manis upē uznira briesmonis.

Pirmais, ko es ieraudzīju, bija simtiem zobu — sārts peldpūslis, trīsreiz lielāks par mani. Kaut kā man izde­vās piezemēties uz kājām seklumā. Es atrados aci pret aci ar krokodilu, kas izmēros pielīdzināms mūsu treilerim, — un tā bija vien virsūdens daļa. Pelēcīgi zaļā āda bija noklāta biezām plātnēm kā ar masku bruņām, un acis rūgušpiena krāsā.

Ģimene kliedza un rāpās augšup pa krastu. Tas pie­saistīja krokodila uzmanību. Viņš instinktīvi pagriezās pret skaļāku, interesantāku medījumu. Man krokodili vienmēr šķituši gausi, taču, kad viņš metās uz imigran­tiem, sapratu, ka tik žigls kustonis vēl nav redzēts.

Izmanto mirkli, mudināja Hors. Tiec tam aiz mugu­ras un satriec.

Taču es iebrēcos: “Seidij, Basteta, palīgā!” un sviedu zizli.

Kleina roka. Zizlis iekrita upē tieši krokodilam priekšā, tad atleca no ūdens kā akmens, ietrāpīja krokodilam starp acīm un atšāvās pie manis atpakaļ.

Diez vai nodarīju gauži, tomēr krokodils aizkaitināts pievērsās man.

Var tam sist arī ar nūju, ieteica Hors.

Es ar kliedzienu metos uz priekšu, tā piesaistot kro­kodila uzmanību. Ar acs kaktiņu manīju, ka ģimene rāp­jas arvien tālāk no nelaimes. Heopss kā sargs, vicinā­dams rokas un riedams, joza nopakaļ. Es nezinu, vai viņi bēga no krokodila vai trakā mērkaķa, man tas bija vienalga, lai tikai skrien.

Nevarēju saskatīt, kas notiek ar Bastetu un Seidiju. Aiz muguras dzirdēju bļaustīšanos un plunkšķus, taču, pirms atskatījos, krokodils brāzās uzbrukumā.

Es, novēcinājis zobenu, palēcu pa kreisi. Asmens at­leca no krokodila ādas. Monstrs sitās sāņus, un purns būtu man sašķaidījis galvu, bet es instinktīvi pacēlu zizli, un krokodils atsitās pret spēcīgu sienu, it kā mani sargātu neredzams enerģijas burbulis.

Centos izsaukt kareivi piekūnu, taču kā lai koncen­trējas brīdī, kad sešas tonnas smags rāpulis cenšas tevi pārkost uz pusēm?

Tas es dzirdēju Bastetu iekliedzamies: “NĒ!”, un pat neskatoties uzreiz zināju, ka ar Seidiju kaut kas noticis.

Izmisums un dusmas manus nervus vērta tērauda stieplēs. Pastiepu zizli, un enerģijas siena izliecās, kro­kodilu izgrūžot no upes ar tādu sparu, ka tas piezemējās Meksikas krastā. Kamēr tas, zaudējis līdzsvaru, kūļājās ar ķepām gaisā, es, pacēlis zobenu, piezagos klāt un ietriecu asmeni monstra vēderā. Atstāju to tur, kamēr nezvērs visgarām notrīsēja, un es atjēdzos, ka stāvu mil­zīgā piemirkušu smilšu kaudzē.

Atskatījies ieraudzīju, ka Basteta cīnās ar tikpat lielu krokodilu. Krokodils metās uz priekšu, Basteta pakrita apakšā, viņam gar rīkli vicinot nažus. Krokodils izzuda upē, izkūpēdams par smilšu kaudzi, taču savu darbu bija paguvis nostrādāt: Seidija gulēja krastā, saļimusi ļenganā čupiņā.

Kad tiku klāt, Heopss un Basteta jau līkņāja viņai ap­kārt. No Seidijas skalpa lāsoja asinis. Viņas seja bija ne­dabīgi dzeltena.

“Kas bija?” es vaicāju.

“Tas uzradās vienā rāvienā,” izmisusi novilka Basteta. “Aste ietrāpīja Seidijai un aizlidināja viņu pa gaisu. Nebija ne mazāko izredžu. Vai viņa…?”

Uzlicis plaukstu Seidijai uz pieres, Heopss nopukstējās.

Basteta atviegloti nopūtās. “Heopss teic, ka viņa iz­dzīvos, taču vajag viņu dabūt projām no šejienes. Tie krokodili varētu būt…”

Viņa noklusa. Upes viduci ūdens vārījās. No tā cēlās tēls, kas bija tik briesmīgs, ka es sapratu — ar mums ir cauri.

“Varētu būt tas” drūmi teica Basteta.

Iesākumam, tas džeks bija metrus sešus garš — un ar to es te nedomāju mirdzošu avatāru. Šis bija no mie­sas un asins. Krūškurvis un rokas bija kā cilvēkam, bet āda gaiši zaļa, un viduklis ietīts zaļos bruņu svārkos kā rāpuļa ādā. Viņam bija krokodila galva ar masīvu muti, pilnu šķībiem zobiem, un acis, kas mirdzēja kā zaļas gļotas (jā, es zinu — tiešām pievilcīgi). Melnie mati šķipsnās krita pār pleciem, un pieri rotāja buļļa ragi. Ja tas nešķiet gana dīvaini — viņš baismīgi svīda — eļļaini sviedri straumēm vien plūda upē.

Viņš pacēla savu zizli — zaļoksnēja koka izmēros, tādu kā telefona stabs.

Basteta iekliedzās: “Mūc!”, pagrūda mani malā, un tur, kur pirms brīža biju stāvējis es, jau rēgojās piecpa­dsmit metru plats, zemē izrauts grāvis.

Viņš ieaurojās: “Hor!”

Pēdējais, ko gribēju, bija atsaukties, šeit\ Taču man galvā steidzīgi ierunājās Hors: Turies kā vīrs. Sobeks saprot tikai speķu. Neļaujies, lai viņš tev tiek klāt, citādi ieraus dzelmē un noslīcinās.

Es noriju bailes un iekliedzos: “Sobek! Tu, hmm, vār­guli! Kā, pie velna, jūties?”

Sobeks atņirdza zobus. Varbūt tas viņa izpratnē bija draudzīgs smaids. Bet visticamāk jau ne.

“Šis veidols tev nepiestāv, piekūnu dievs,” viņš teica. “Es tevi pārraušu uz pusēm.”

Basteta blakus no piedurknēm izšāva nažus. “Nelaid viņu klāt,” viņa brīdināja.

“Zinu,” es atbildēju. Manīju, ka Heopss turpat pa labi palēnām velk kalnā Seidiju. Vajadzēja novērst zaļā džeka uzmanību vismaz līdz brīdim, kad tie abi būs dro­šībā. “Sobek… šķiet, krokodilu dievs! Liec mūs mierā, vai arī mēs tevi iznīcināsim!”

Labi, teica Hors. “Iznīcināt” ir labi.

Sobeks ierēcās smieklos. “Hor, tava humora izjūta uzlabojusies! Jūs ar to kaķeni domājat mani iznīcināt?” Viņš pievērsa rūgušpiena acis Bastetai. “Kas tevi attriecis uz manu karaļvalsti, kaķu dieviete? Man šķita, ka tev ūdens nepatīk.”

Līdz ar pēdējo vārdu viņš paslēja zizli un izšļāca zaļa ūdens šalti. Basteta bija pārāk veikla. Viņa palēcās un sava avatāra pilnā veidolā — milzīgs, mirdzošs kareivis ar kaķa galvu — nostājās Sobekam aiz muguras. “Node­vējs!” kliedza Basteta. “Kāpēc tu esi haosa pusē? Tev ir pienākums pret valdnieku!”

“Kādu valdnieku?” auroja Sobeks. “Ra? Ra ir prom. Ozīriss, tas nīkulis, jau atkal ir miris. Un šis puišelis nav spējīgs atjaunot impēriju. Bija laiks, kad es Horu atbalstiju, jā. Taču šajā veidolā viņam nav spēka. Viņam nav sekotāju. Sets piedāvā varu. Sets piedāvā svaigu gaļu. Man šķiet, ka es sākšu ar dieviņu miesu!”

Pagriezies pret mani, viņš novēcināja zizli. Es izvai­rījos no trieciena, taču Sobeka brīvā roka pastiepusies sagrāba mani aiz vidukļa. Es vienkārši nebiju gana ātrs. Basteta saspringa, gatavojās mesties virsū ienaidniekam, taču pirms tam Sobeks, nosviedis zizli, sakampa mani abās masīvajās rokās un ievilka ūdenī. Attapos, ka slīk­stu aukstā, zaļā tumsībā. Nevarēju neko redzēt, ne pael­pot. Grimu dzelmē, un Sobeka rokas spieda man gaisu ārā no plaušām.

Tagad vai nekad! teica Hors. Ļauj man pārņemt va­dību.

Nē, es atbildēju. Ļauj man pirms tam nomirt.

Dīvaini, bet šī doma mani nomierināja. Ja es jau būtu miris, man nebūtu jābaidās. Jo es taču varētu no­mirt cīnoties.

Koncentrēju savu enerģiju un jutu caur miesu plūs­tam spēku. Izstaipīju rokas un jutu Sobeka tvērienu at­slābstam. Izsaucu kareivja vanaga avatāru, un tūliņ tiku ieskauts zeltainā tēlā, kas augumā varēja mēroties ar Sobeku. Tumsā saskatīju viņa gļotainās acis izbrīnā ieple­šamies.

Izlauzies no viņa skavām, triecu ar galvu, izsitot pā­ris krokodila zobu. Tad izšāvos no ūdens un piezemējos blakus Bastetai, kas bija tik pārsteigta, ka mani gandrīz sacirta gabalos.

“Lai slavēts Ra!” viņa izsaucās.

“Jā, esmu dzīvs.”

“Es gandrīz ielēcu ūdeni tev pakaļ. Man riebjas ūdens!”

Tad, dusmās aurodams, no ūdens izšāvās Sobeks. No vienas nāss stiepās zaļas asins stīga.

“Tu nevari mani satriekt!” Viņš pastiepa rokas, kas mirka sviedros. “Es esmu ūdeņu pavēlnieks! No maniem sviedriem tek pasaules upes.”

Fui. Apņēmos vairs nekad nepeldēties upēs. Atskatī­jos, kur Fīeopss un Seidija, taču viņu nebija. Cerams, Heopss bija nogādājis Seidiju drošā vietā vai vismaz at­radis drošu slēptuvi.

Sobeks uzbruka, līdzi paķerot upi. Pretī triecās milzu vilnis, nogāžot mani no kājām, taču Basteta palēcās un pilnā avatāra veidolā uzlēca Sobekam uz muguras. Pēc visa spriežot, tas viņam bija nieks. Viņš velti kampās, raudzīdams Bastetu noraut nost. Viņa atkal un atkal cirta viņam rokā, mugurā un sprandā, taču Sobeka zaļā āda acumirklī salāpījās.

Es pieslējos kājās — ja esi avatāra veidolā, tas līdzi­nās centieniem piecelties, ja pie krūtīm piesiets matra­cis. Sobeks beidzot bija saķēris Bastetu un nosviedis viņu. Viņa piezemējās uz kājām it kā vesela, taču zilā aura mirgoja. Viņa zaudēja spēkus.

Mēs ar krokodilu dievu spēlējām cīkstēšanos — dū­rāmies un cirtāmies — taču jo vairāk savainots, jo dus­mīgāks un stiprāks viņš kļuva.

“Kalpi!” viņš kliedza. “Šurp!”

Tas nebija uz labu. Vēl viens milzīgu krokodilu uz­brukums, un ar mums būs cauri.

Kāpēc mums nav kalpu? es pasūdzējos Horam, taču atbildes nebija. Es jutu, cik grūti viņam straumēt savu spēku caur mani, lai uzturētu mūsu cīņas maģiju.

Sobeka dūre ietriecās Bastetā, un viņa atkal uzlidoja gaisā. Šoreiz piezemējoties, viņas avatārs vairs nemir­dzēja.

Es uzbruku, mēģinot pievērst Sobeka uzmanību. Tas diemžēl nostrādāja. Sobeks pagriezies apšļāca mani ar ūdeni. Kamēr biju akls, viņš man iebelza tik spēji, ka es pārlidoju pāri upei un iekūleņoju niedrēs.

Mans avatārs sabruka. Grīļīgi pieslējies sēdus, bla­kus pamanīju Heopsu un Seidiju, Seidija vēl aizvien bija bezsamaņā un asiņoja, Heopss izmisis kaut ko burbulēja paviānu mēlē un glāstīja viņas pieri.

Sobeks ņirgdams izkāpa no ūdens. Tālu upes lejtecē es pamanīju tuvojamies divas ūdenī ievilktas līnijas upē — Sobeka papildspēkus.

Basteta no upes kliedza: “Kārter, pasteidzies! Dabū Seidiju prom no šejienes!”

Viņas saspringtā seja nobālēja, un vēlreiz parādījās kaķa kareivja avatārs. Tas bija vājš, gandrīz nenozīmīgs.

“Nevajag!” es kliedzu. “Tu mirsi.”

Centos izsaukt piekūnu kareivi, taču no pārpūles iekšā viss svila. Es biju bezspēcīgs, un Hora gars snauda, pilnīgi iztukšots.

“Skrien!” Basteta kliedza. “Un pasaki tēvam, ka esmu turējusi savu solījumu.”

“NĒ!”

Viņa uzlēca Sobekam čuprā. Abi cīnījās — Basteta dusmās cirta viņam sejā, kamēr Sobeks sāpēs kauca. Abi dievi ievēlās ūdenī un nogrima dzelmē.

Es skrēju uz krastu. Upe mutuļoja vienās putās. Tad nāca sprādziens, Riogrande visā garumā iespīgojās zaļa, un no upes kā izmešu tiesa izšāvās maza, melni zeltaina radība. Tā iekrita zālē man pie kājām — izmircis, pusmiris kaķis bez samaņas.

“Basteta?” es uzmanīgi pacēlu kaķi. Tam bija Bastetas kaklasiksna, taču dievietes talismans acu priekšā pārvērtās putekļos. Tā vairs nebija Basteta. Tikai Mafina.

Asaras svila acīs. Sobeks bija sakauts, nosūtīts atpa­kaļ uz Duātu vai nez kurp, taču abas upē sabudinātās līnijas vēl aizvien tuvojās, un nu tās bija gana tuvu, lai varētu saskatīt monstru zaļās muguras un mazās acis.

Piekļāvis kaķi pie krūtīm, es pagriezos pret Heopsu. “Nāciet, mums jā…”

Sastingu, jo aiz Heopsa un manas māsas bija nostājies vēl viens krokodils, kas blenza uz mani, — pilnīgi balts.

Ar mums ir cauri, es nodomāju. Un tad pēkšņi, Pag… balts krokodils?

Atplestu rīkli tas metās uz priekšu — tieši man pāri. Atskatījos tieši laikā, lai redzētu, kā tas ietriecas divos citos krokodilos — zaļajos milzeņos, kas bija nosprie­duši mani nogalēt.

“Filips?” es izbrīnā iesaucos, vērojot krokodilu cīņu.

“Jā,” atsaucās vīrieša balss.

Vēlreiz atskatījies, ieraudzīju kaut ko neticamu. Seidijai līdzās bija notupies tēvocis Amoss un ar sarauktu pieri apraudzīja galvas vainu. Viņš pameta uz mani stei­dzīgu skatu. “Filips parūpēsies par Sobeka pakalpiņiem, taču tas nebūs uz ilgu laiku. Sekojiet man, jo mums ir nelielas izredzes palikt dzīviem.”