Sarkanā piramīda

34 kājnieks mūs ved

KĀRTERS

No Duātas izsaucis tēva burvju darba somu, es no tās izrāvu mūsu mazo bezkājaino draugu. “Mīklas puika, mums jāaprunājas.”

Mīklas puika atvēra savas vaska acis. “Beidzot! Vai tu apjēdz, cik te ir smacīgi? Beidzot atcerējies, ka tev nepie­ciešamas manas izcilās zināšanas.”

“īstenībā mums vajag, lai tu pārtopi mētelī. Tikai uz kādu laiciņu.”

Mazā mutīte pavērās. “Vai es izskatos pēc drēbju ga­bala? Es esmu visu zināšanu pavēlnieks! Varenais… ”

Es iegrūdu viņu savā jakā, saņurcīju to un nometu uz trotuāra, uzkāpu virsū. “Zia, kādi ir buramvārdi?”

Viņa man pačukstēja vārdus, un es tos tūliņ noskai­tīju. Jaka acu priekšā pacēlās un lidinājās. Notraususi pu­tekļus, tā pati sev piekārtoja apkakli. Ja vien jakas spēj izskatīties sašutušas, šī tāda noteikti bija.

Seidija to aizdomīgi aplūkoja. “Vai tā spēs vadīt auto­mašīnu bez kājām, ar ko spiest pedāļus?”

“Tas nekas,” atsaucās Zia. “Laba, gara.”

Es atviegloti nopūtos. Jau paspēju iztēloties, ka nāk­sies atdzīvināt arī bikses. Tas gan būtu pārbaudījums. “Uz Fēniksu,” es pavēlēju jakai.

Jaka man parādīja rupju žestu — būtu bijis rupjš, ja vien jakai būtu rokas. Tad tas ielidinājās šofera vietā.

Kabīne bija lielāka, nekā pirmajā mirklī šķita. Aiz sēdekļa bija ar aizkaru atdalīta telpa, kurā atradās kār­tīga gulta, kur nekavējoties iekārtojās Seidija.

“Es ļaušu jums ar Ziu pabūt divatā,” viņa man teica. “Tikai jūs abi un tava jaka.”

Pirms paguvu viņu iepļaukāt, viņa jau bija aizlīdusi aiz aizkariem.

Jaka veda mūs rietumu virzienā pa 1-10 lielceļu, ka­mēr zvaigznes pamazām aizklāja melni mākoņi. Gaisā smaržoja pēc lietus.

Pēc laba laika Zia noklepojās. “Kārter, man ļoti žēl, ka… es gribēju teikt, kaut apstākļi būtu labāki.”

“Njā,” es noteicu. “Mājā tev droši vien būs nepatik­šanas.”

“Mani izraidīs,” viņa atteica. “Zizli pārlauzīs, manu vārdu izdzēsīs no grāmatām. Mani izsūtīs trimdā, ja vien nebūs izlēmuši nogalināt.”

Es aizdomājos par Zias mazo svētnīcu Pirmajā nomā — visi tie attēli ar viņas ciematu un ģimeni, ko viņa nemaz neatceras. Par izsūtīšanu trimdā viņa runāja ar tādu pašu seju kā toreiz: nevis nožēla vai skumjas, bet drīzāk apjukums, it kā viņa pati nesaprastu, kādēļ dum­pojas, vai ko īsti Pirmais noms viņai nozīmē. Reiz Zia teica, ka Iskanders esot viņas vienīgais tuvinieks. Nu viņai vairs nebija neviena.

“Tu varētu doties mums līdzi,” es teicu.

Viņa palūkojās uz mani. Mēs sēdējām diezgan tuvu viens otram, un es pat ļoti apzinājos, ka viņas plecs spie­žas pret manējo. Pat caur degušo piparu smārdu varēju sajust viņas ēģiptiešu smaržas. Matos bija ieķēries kal­tēts cili pipars, bet tas viņu darīja vēl jaukāku.

Seidija saka — man esot maitātas smadzenes. (Ja godīgi, Seidij, es tik ļoti neiejaucos, kad tu stāsti.)

Lai kā, Zias skatiens bija skumju pilns. “Kurp gan mēs dotos, Kārter? Pat ja jūs pieveiksiet Setu un izglāb­siet pasauli, ko gan jūs darīsiet? Māja jūs vajās. Dievi jūsu dzīvi darīs neciešamu.”

“Mēs kaut ko izdomāsim,” es solīju. “Esmu radis ceļot. Man padodas improvizēšana, un Seidija nav nemaz tik ļoti briesmīga.”

“Es to dzirdēju!” aizkaru viņā pusē atskanēja Seidijas apslāpētā balss.

“Un kopā ar tevi,” es turpināju, “nu, tu jau saproti, ar tavu maģiju, būtu daudz vieglāk.”

Zia saspieda manu plaukstu, un man notirpa visa roka. “Kārter, tu esi jauks. Taču tu mani nepazīsti. Patie­sībā. Man šķiet, tieši to Iskanders paredzēja.”

“Ko tu ar to gribi teikt?”

Zia atrāva roku, un tas man lika justies draņķīgi. “Kad mēs ar Desžardēnu pārradāmies no Britu muzeja, Iskanders ar mani aprunājās aci pret aci. Teica, ka man draudot briesmas. Teica, ka nogādāšot mani drošā vietā un…” Viņa sarauca pieri. “Dīvaini. Es neatceros.”

Man kļuva neomulīgi. “Pag, vai viņš tevi nogādāja drošā vietā?”

“Man… man tā šķiet.” Viņa pakratīja galvu. “Nē, acīmredzot nenogādāja vis. Es taču esmu šeit. Varbūt viņam pietrūka laika. Viņš nekavējoties nosūtīja mani uz Ņujorku uzmeklēt jūs.”

Ārpusē sāka smidzināt lietus. Jaka ieslēdza vējstikla tīrītājus.

Es nesapratu, ko Zia nupat bija pastāstījusi. Varbūt Iskanders juta, ka Desžardēns mainījies, tāpēc centās pa­sargāt savu mīļāko skolnieci. Taču visā stāstā mani uz­trauca kas cits — kaut kas, ko īsti nespēju nodefinēt.

Zia vērās lietū, it kā tur saskatītu ko sliktu.

“Mums vairs nav laika,” viņa beidzot izteica. “Viņš atgriežas.”

“Kas atgriežas?”

Zia uzmeta man žiglu skatu. “Tas, ko man vajadzēja tev pateikt — tas, ko jums vajag. Tas ir Seta slepenais vārds.”

Sākās negaiss. Nodārdēja pērkons, un mašīna vējā nodrebēja.

“P-pag,” es izstostīju. “Kā tu zini Seta vārdu? Kā tu zini, ka mums to vajag?”

“Jūs nozagāt Desžardēna grāmatu. Desžardēns mums par to pastāstīja. Viņš teica, ka tam nav nozīmes. Viņš teica, ka burvju vārdus jūs tāpat nevarēšot izmantot, jo jums nav Seta slepenā vārda, ko nevar dabūt zināt.”

“Tad kā tu to zini? Tots teica, ka to var uzzināt tikai no paša Seta, vai no cilvēka…” Aprāvos, jo prātā iešāvās drausmīga doma. “Vai arī no viņam vistuvāk stāvošās personas.”

Zia aizvēra acis kā sāpēs. “Kārter, es… es varu pa­skaidrot. Man ir tā balss, kas to saka…”

“Piektā dieviete,” es noteicu. “Neftīda. Ari tu biji Britu muzejā.”

Zia izskatījās apstulbusi. “Nē. Nevar būt.”

“Iskanders teica, ka tev draud briesmas. Viņš vēlējās tevi nogādāt drošā vietā. To viņš domāja. Tu esi die­vība.”

Viņa spītīgi nokratīja galvu. “Viņš mani neaizveda. Es esmu šeit. Ja manī mājotu dievs, pārējie Mājas burvji to jau sen būtu sapratuši. Viņi mani pārāk labi pazīst. Viņi būtu ievērojuši izmaiņas manā maģijā. Desžardēns būtu mani iznīcinājis.”

Spēcīgi argumenti — taču tad man prātā iešāvās vēl viena šausmīga doma. “Ja vien pār viņu nevalda Sets,” es teicu.

“Kārter, tu tiešām esi akls? Desžardēns nav Sets!”

“Jo tev šķiet, ka tas ir Amoss,” es atcirtu. “Amoss, kas riskēja ar dzīvību, lai mūs izglābtu, kas lika mums do­ties tālāk, negaidot viņu. Turklāt Setam cilvēka veidols nav nepieciešams. Viņš izmanto piramīdu.”

“Tu to zini, jo…?”

Es saminstinājos. “Amoss tā teica.”

“Tā mēs nekur netiksim,” teica Zia. “Es zinu Seta slepeno vārdu, un es to varu jums pateikt. Taču jums jā­apsola, ka neatklāsiet to Amosam.”

“Nu, beidz! Ja reiz tu zini to vārdu, kāpēc pati to ne­izmanto?”

Viņa papurināja galvu, izskatīdamās tik nikna, cik nikna laikam arī bija. “Nezinu, kāpēc… Es vienkārši zinu,

ka tā nav mana loma. Tam jābūt tev vai Seidijai — faraonu asinīm. Ja jūs ne…”

Automašīna pēkšņi samazināja ātrumu. Starmešu gaismā, aptuveni divdesmit metru priekšā, stāvēja vīrs zilā mētelī. Tas bija Amoss. Viņa drēbes bija vienās driskās, it kā cauršautas ar ložmetēju, taču citādi viņš izskatījās vesels. Vēl pirms mašīna bija pilnīgi apstāju­sies, es izlēcu no kabīnes un metos viņam pretī.

“Amos!” es saucu. “Kas notika?”

“Es novērsu Sehmetas uzmanību,” viņš teica, izbāžot pirkstu caur vienu no mēteļa caurumiem. “Uz aptuveni vienpadsmit sekundēm. Man prieks, ka jums viss kār­tībā.”

“Tur bija salsas ražotne,” es sāku stāstīt, taču Amoss pacēla roku.

“Pastāstīsi vēlāk,” viņš teica. “Šobrīd mums jāstei­dzas.”

Viņš norādīja uz ziemeļrietumiem, un es sapratu, ko viņš ar to gribēja teikt. Priekšā negaiss bija vēl spēcī­gāks. Daudz spēcīgāks. Melna siena gūlās pār naksnīgo debesi, kalniem, šoseju, it kā gribētu aprīt visu pasauli.

“Seta negaiss tuvojas,” Amoss noteica, acīm iemirdzo­ties. “Laižam?”