Sarkanā piramīda

13 Es stājos pretī tītaram

kārters

Mana kārta.

Pirmkārt, Seidijas “kucēna” komentārs bija nevietā. Es nebiju sajūsmā par Ziu. Man vienkārši diezgan reti gadījies sastapt kādu, kas prot sviest uguns bumbas un cīnīties ar dieviem. (Izbeidz mēdīties, Seidij. Tu izska­ties pēc Heopsa.)

Tātad mēs ielēcām smilšu tunelī.

Tur bija tumšs. Es šāvos uz priekšu, un vēderā kutēja kā brīvajā kritienā. Visapkārt gaudoja karsts vējš, un āda man kaisa.

Tad es nokritu uz aukstas flīžu grīdas, un Seidija ar Ziu uzkrita man virsū.

“Au!” es ievaidējos.

Pirmais, ko es pamanīju, bija plānā smilšu kārtiņa, ar ko biju viscaur noklāts kā ar pūdercukuru. Tad acis aprada ar spilgto gaismu. Mēs bijām lielā ēkā, kas izska­tījās pēc iepirkšanās centra, un apkārt ņudzēja pūlis.

Nē… tas nebija iepirkšanās centrs. Tā bija lidostas iz­lidošanas zona ar daudziem veikaliem, logiem un mir­dzošām metāla kolonnām. Ārā bija tumšs, tāpēc nopratu,

ka esam nonākuši citā laika joslā. Skaļruņos skanēja pa­ziņojumi — izklausījās pēc arābu valodas.

Seidija izspļāva smiltis no mutes. “Fui!”

“Nāciet,” Zia teica. “Mēs nevaram te palikt.”

Es piecēlos. Garām plūda cilvēku straumes — dažs tērpies kā rietumnieks, citi talāros un galvas lakatos. Teciņiem aizmetās ģimene, kas strīdējās vācu valodā, un gandrīz pārbrauca man pāri ar saviem čemodāniem.

Tad es pagriezos un ieraudzīju kaut ko pazīstamu. Izlidošanas zāles vidū stāvēja liela seno ēģiptiešu laivas replika, veidota no mirdzošām smaržu un rotaslietu vit­rīnām.

“Mēs esam Kairas lidostā,” es teicu.

“Jā,” Zia teica. “Tagad ejam!”

“Kāpēc tāda steiga? Vai Serketa… vai viņa var mums sekot caur tiem smilšu vārtiem?”

Zia pakratīja galvu. “Kad tiek radīti vārti, izmanto­tais artefakts pārkarst. Divpadsmit stundu jāatdziest, pirms to var atkal izmantot. Bet mums ir jāuztraucas par lidostas apsardzi. Ja nevēlaties satikt ēģiptiešu poli­cistus, jums tūlīt jānāk man līdzi.”

Viņa sagrāba mūs aiz rokas un veda cauri pūlim. Mēs droši vien izskatījāmies pēc ubagiem — tik vecmo­dīgās drēbēs un no galvas līdz kājām novārtījušies ar smiltīm. Cilvēki meta līkumu, bet neviens nemēģināja mūs apturēt.

“Kāpēc mēs esam šeit?” Seidija jautāja.

“Lai apraudzītu Heliopoles drupas,” Zia teica. “Lidostā?” Seidija nerimās.

Prātā atausa kaut kas, ko tētis bija stāstījis pirms daudziem gadiem, un man notirpa pakausis.

“Seidij, drupas ir zem mums.” Es paskatījos uz Ziu. “Tā ir, vai ne?”

Viņa pamāja. “Senā pilsēta tika izlaupīta pirms dau­dziem gadsimtiem. Daži no tās pieminekļiem tika aiz­vesti projām — kā abas Kleopatras adatas, piemēram. Gandrīz visi tās tempļi tika nojaukti un materiāli iz­mantoti citu ēku celtniecībai. Kas bija palicis pāri, pa­zuda Kairas priekšpilsētās. Lielākā daļa pilsētas atrodas zem šīs lidostas.”

“Un kā tas mums var palīdzēt?” Seidija jautāja.

Zia atvēra dienesta ieejas durvis. Aiz tām bija apko­pējas noliktava. Zia nomurmināja pavēli — sahad —, telpa sagrīļojās, un mums priekšā parādījās kāpnes, kas veda lejup.

“Ne visa Heliopole guļ drupās,” Zia teica. “Turieties man blakus. Un neko neaiztieciet.”

Kāpnes bija savus septiņus miljonus kilometru ga­ras, jo kāpām mēs veselu mūžību. Un eja bija būvēta kaut kādiem sīkcilvēkiem. Gandrīz visu ceļu nācās liek­ties ragā vai mesties rāpus, un ar visu to es vismaz des­mitreiz atsitu galvu pret griestiem. Vienīgā gaisma nāca no ugunsbumbas, ko Zia turēja plaukstā, un tā meta dejojošas ēnas uz sienas.

Tamlīdzīgas vietas man nebija nekas svešs — tādas pašas bija ejas piramīdās un kapenēs, kur tētis nodarbo­jās ar pētījumiem —, bet man tās nekad nebija patiku­šas. Šķita, ka miljoniem tonnu akmens virs galvas iz­spiež visu gaisu no plaušām.

Beidzot tikām līdz lejai. Tunelis vērtās plašāks, un Zia pēkšņi apstājās. Kad acis aprada pie jauno apgais­mojumu, es sapratu — kāpēc. Mēs stāvējām bezdibeņa malā.

Milzīgajam tukšumam pāris stiepās viens koka dēlis. Dēļa otrā galā bija redzami divi granīta kareivji ar ša­kāļu galvām, un tie stāvēja pie durvīm, kam priekšā bija aizkrustoti šķēpi.

Seidija nopūtās. “Lūdzu, vairs nekādu burvju sta-

L. * »

tuju.

“Nejoko,” Zia brīdināja. “Šī ir ieeja, kas ved uz Pirmo nomu, Dzīvības mājas senāko daļu, visu burvju centru. Mans uzdevums bija jūs šeit nogādāt, bet es nevaru jums palīdzēt pāriet pāri šai aizai. Katram burvim pa­šam ir jāspēj atvērt šīs durvis, un katram lūdzējam jā­veic cits uzdevums.”

Viņa paskatījās uz Seidiju tā, it kā kaut ko no viņas gaidītu, un tas mani kaitināja. Vispirms Basteta un ta­gad Zia — abas izturējās tā, it kā Seidijai piemistu kaut kādas superspējas. Labi, jā, viņai izdevās uzspridzināt bibliotēkas durvis, bet kāpēc neviens neskatījās uz mani, it kā es nespētu paveikt kaut ko lielisku?

Turklāt es joprojām dusmojos uz Seidiju par viņas komentāriem Ņujorkas muzejā — ka man tik ļoti esot paveicies, ka varēju ceļot kopā ar tēti. Viņai nebija ne jausmas, cik bieži es gribēju sūdzēties par nepārtraukto ceļošanu, cik bieži vēlējos, kaut nebūtu jākāpj lidmašīnā un es varētu būt normāls bērns, kas iet skolā un tiekas ar draugiem. Bet sūdzēties nedrīkstēju. Tev vienmēr jā­izskatās nevainojami, tētis man bija teicis. Un nebija runa par apģērbu vien. Viņš domāja attieksmi. Pēc mam­mas nāves es biju viss, kas viņam bija atlicis. Tētim vaja­dzēja, lai es esmu stiprs. Pārsvarā man nebija iebildumu. Es mīlēju tēti. Bet tas ne vienmēr bija viegli.

Seidija to nesaprata. Viņai bija paveicies. Un tagad izskatījās, ka viņa skaitās tā īpašā. Tas nebija taisnīgi.

Tas es galvā izdzirdēju tēta balsi: “Taisnīgums no­zīmē, ka visi saņem to, kas viņiem nepieciešams. Un vienīgais ceļš, kā tikt pie tā, kas tev nepieciešams, ir pa­šam to sarūpēt. Vai saproti?”

Es nezinu, kas man uznāca, bet es satvēru savu zo­benu un soļoju pāri aizai. Kājas it kā sakustējās pašas no sevis, pat negaidīdamas, ko izlems smadzenes. Kaut kas manī teica: ļoti slikta doma. Bet kaut kas arī atsaucās: nekā, mums nav bail. Un tā balss neizklausījās pēc ma­nējās. “Kārter,” Seidija izsaucās.

Es turpināju iet uz priekšu. Centos neskatīties uz bez­galīgo tukšumu zem kājām, bet pat doma par bezdibeni uzdzina reiboni. Uz šaurās laipas jutos kā viena no tām zvalstīgajām rotaļlietām, kam iekšā magnēts.

Kad biju tuvāk aizas otrai pusei, durvis iespīdējās kā sarkanas gaismas aizkars.

Ievilku elpu. Varbūt tā sarkanā gaisma ir portāls, tā­pat kā tas smilšu tunelis. Ja es izskriešu cauri pietiekami ātri…

Tad no durvīm izšāvās pirmais duncis.

Mans zobens nokustējās, pirms es pats to apjautu. Duncim pienācās iedurties man krūtīs, bet man kaut kā izdevās to atsist ar zobenu, un duncis aizlidoja bez­dibenī. No durvīm izlidoja vēl divi dunči. Man nekad nav bijusi laba reakcija, bet tagad tā pēkšņi uzlabojās. No viena dunča izvairījos un otru atsitu ar zobena līko asmeni tā, ka tas aizlidoja atpakaļ uz durvīm. Sasodīts, kā man tas izdevās?

Ticis līdz dēļa otram galam, iecirtu zobenu durvju sarkanajā gaismā, kas nomirgojusi apdzisa. Es gaidīju, ka abas karavīru statujas atdzīvosies, bet nekas nenotika. Vienīgā skaņa bija šķindoņa, ar kādu krītošais duncis sitās pret bezdibeņa klintīm. Durvis atkal iemirdzējās. Sarkanā gaisma pārveidojās dīvainā tēlā: pusotru metru garā putnā ar cilvēka galvu. Es pacēlu zobenu, bet Zia iesaucās: “Kārter, nē!”

Dīvainais putns salocīja spārnus. Viņš piemiedza pētīgās acis, apvilktas ar melnu acu zīmuli. Galvā viņam bija uzvilkta melna parūka, un seju klāja grumbas. Pie zoda bija pielīmēta viena no tām faraonu mākslīgajām sapītajām bārdām, kas izskatījās kā otrādi apgriezta zirg­aste. Viņš neizskatījās ļauns, ja neskaita sarkano blāzmu, kas mirgoja visapkārt, un to, ka zemāk par kaklu viņš bija pasaulē lielākais tītars.

Tad mani piemeklēja biedējoša atklāsme: šis bija putns ar cilvēka galvu — tonakt Amosa mājā, kad mana dvēsele pameta ķermeni un aizlidoja uz Fēniksu, es biju iztēlojies tieši tādu pašu tēlu. Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, bet sametās bail.

Putnam līdzīgais radījums pakašāja akmens grīdu un negaidot pasmaidīja.

“Pari, niswa nafeer',' viņš man teica, vai vismaz tā tas izklausījās.

Zia noelsās. Abas ar Seidiju nobālušas stāvēja man aiz muguras. Laikam jau viņām bija izdevies pārnākt pāri aizai, pirms es ko manīju.

Beidzot izskatījās, ka Ziai izdevies savaldīties. Viņa paklanījās pret putnam līdzīgo radījumu. Seidija darīja tāpat.

Radījums man piemiedza ar aci, it kā mēs tikko būtu izspēlējuši krietnu joku. Tad viņš izgaisa. Sarkanā gaisma nodzisa. Statujas salieca rokas un noņēma dur­vīm priekšā sakrustotos šķēpus.

“Tas bija viss?” es jautāju. “Ko tas tītars teica?”

Zia paskatījās uz mani gandrīz ar izbailēm. “Tas ne­bija tītars, Kārter. Tas bija ba?

Biju dzirdējis to vārdu, bet nespēju atcerēties, ko tas nozīmē. “Kārtējais šausmonis?”

“Cilvēka dvēsele,” Zia teica. “Šajā gadījumā — mirušā gars. Senlaiku burvis, kas atgriezies, lai kalpotu par sargu. Viņi ir atbildīgi par Dzīvības mājas ieeju.”

Viņa skatījās man sejā kā noklātā ar briesmīgām pumpām.

“Kas ir?” es jautāju. “Kāpēc tu uz mani tā skaties?” “Nekas,” viņa atbildēja. “Mums jāsteidzas.”

Viņa paspraucās man garām uz aizas malas un pa­zuda tunelī.

Arī Seidija uz mani dīvaini skatījās.

“Labs ir,” es teicu. “Ko tas putnu vīrs teica? Tu viņu saprati?”

Viņa pamāja. “Viņš tevi sajauca ar kādu citu. Droši vien slikti redz.”

“Kāpēc tā?”

“Tāpēc, ka viņš teica: ej uz priekšu, krietnais vald­niek.”

Iekritu tādā kā nemaņā. Izgājuši cauri tunelim, no­nācām plašā apakšzemes pilsētā ar zālēm un kambariem, bet es atceros tikai daļu no visa.

Griesti bija vismaz astoņus, deviņus metrus augsti, tāpēc nebija sajūta, ka mēs būtu zem zemes. Visos kam­baros slējās milzīgas akmens kolonnas, kādas bija redzē­tas ēģiptiešu drupās, bet šīs bija lieliskā stāvoklī, nokrā­sotas tā, ka līdzinājās palmām. Kolonnu augšgalā slējās zaļas akmens lapas, tāpēc sajūta bija kā mežā. Vara trau­kos dega ugunis. Neizskatījās, ka liesmas dūmotu, un gaiss smaržoja ļoti jauki, kā tirgus garšvielu nodaļā — pēc kanēļa, krustnagliņām, muskatriekstiem un vēl kaut kā nezināma. Pilsēta smaržoja pēc Zias. Es sapratu, ka šeit bija viņas mājas.

Mēs redzējām vēl kādus cilvēkus, pārsvarā vecākus vīriešus un sievietes. Dažiem mugurā bija lina drēbes, citi valkāja mūsdienīgus apģērbus. Viens vīrs uzvalkā pagāja mums garām, it kā ierastā garā pie saites vez­dams leopardu. Cits izkliedza pavēles nelielai slotu, lu­patu un spaiņu armijai, kas tīrīja pilsētu.

“Kā tai multenē,” Seidija teica. “Kur Mikipele grib taisīt burvju trikus, bet slota tikai lidinās apkārt un iz­laista ūdeni.”

“Burvja māceklis,” Zia teica. “Vai tu zināji, ka tā multene sakņojas ēģiptiešu mītā?”

Seidija tikai blenza. Es zināju, kā viņa jūtas. To visu nemaz nebija iespējams aptvert.

Izgājām cauri zālei, pilnai ar statujām, kam šakāļa galva, un es varu apzvērēt, ka viņu acis mūs vēroja. Pēc pāris minūtēm Zia mūs veda cauri āra tirgum —ja vis­pār var teikt, ka kaut kas ir “ārā”, ja tas atrodas zem ze­mes —, tur bija dučiem stendu, kuros nopērkamas tādas dīvainas preces kā bumerangu burvju nūjiņas, māla lel­les, papagaiļi, kobras, papirusa ruļļi un simtiem dažādu, spožu amuletu.

Pēc tam mēs gājām pa akmens tiltu, kas veda pāri tumšai, zivju pilnai upei. Domāju, ka tie ir asari, līdz pamanīju asos zobus.

“Vai tās ir piranjas?” es jautāju.

“Tīģerzivis no Nīlas,” Zia teica. “Līdzīgas piranjām, tikai šīs izaug pat sešpadsmit kilogramu smagas.”

Pēc tam es daudz uzmanīgāk skatījos, kur lieku kāju.

Mēs nogriezāmies ap stūri un pagājām garām grez­nai mājai, kas bija celta no melna akmens. Sienās bija iekalti sēdošu faraonu attēli, un durvju stenderes rotāja vijīgas čūskas.

“Kas ir tur?” Seidija jautāja.

Mēs palūrējām iekšā un redzējām rindās sasēdušos bērnus — tur bija vismaz divdesmit bērnu vecumā no sešiem līdz desmit gadiem, un visi sēdēja sakrustotām kājām uz spilveniem. Visi bija pārliekušies pāri metāla bļodām, uzmanīgi vērās kaut kādā šķidrumā un pie se­vis murmināja. Vispirms nospriedu, ka tā ir klase, bet nekur nemanīja skolotāju, un telpa bija izgaismota tikai ar pāris svecēm. Spriežot pēc tā, cik daudz vietu bija brīvas, telpa bija paredzēta vismaz divtik lielam skaitam bērnu.

“Mūsu jaunuzņemtie,” Zia vēstīja, “mācās sazināties. Pirmajai nomai jāuztur kontakti ar brāļiem visā pasaulē.

Mēs izmantojam savus jaunākos… kā saziņas speciā­listus.”

“Tad jums tādas vietas kā šī ir visā pasaulē?”

“Lielākā daja no tām ir daudz mazākas, bet jā.”

Es atcerējos, ko Amoss mums stāstīja par nomām. “Ēģipte ir Pirmā noma. Ņujorka ir Divdesmit pirmā. Kas ir pēdējā, trīssimt sešdesmitā?”

“Antarktīda,” Zia teica. “Izsūtījuma vieta. Tur nav nekā, izņemot pāris saīgušu burvju un burvju ping­vīnu.”

“Burvju pingvīnu?”

“Labāk neprasi.”

Seidija pamāja uz bērniem, kas sēdēja telpā. “Kā viņi to dara? Redz ūdenī bildes?”

“Tā ir eļļa,” Zia sacīja. “Bet principā — jā.”

“Viņu ir tik maz,” Seidija teica. “Vai tie ir vienīgie jaunuzņemtie visā pilsētā?”

“Visā pasaulē,” Zia viņu izlaboja. “Bija vairāk, pirms…” Viņa aprāvās.

“Pirms kā?” es jautāju.

“Nekā,” Zia dusmīgi atcirta. “Jaunuzņemtie ir atbil­dīgi par sazināšanos, jo jauniem prātiem ir visvērīgākā uztvere. Burvji parasti sāk apmācības ne vēlāk kā des­mit gadu vecumā… ar dažiem bīstamiem izņēmumiem.” “Tu domā mūs,” es teicu.

Zia uzmeta man bažīgu skatienu, un es zināju, ka viņai no prāta neiziet, kā tas putns mani nosauca: labais valdnieks. Tas viss šķita tikpat nereāls kā mūsu uzvārds Faraonu asiņu sarakstā. Kā es varēju būt kaut kādu senu valdnieku radinieks? Un pat ja tā, es pavisam noteikti nebiju valdnieks. Man nebija savas valsts. Man vairs ne­bija pat vienīgās ceļasomas.

“Viņi jūs gaida,” Zia bilda. “Nāciet.”

Ceļš izrādījās tik tāls, ka sāka smelgt kājas.

Beidzot mēs nonācām krustcelēs. Pa labi slējās mil­zīgas bronzas durvis, kurām abās pusēs dega milzīgi ugunskuri; pa kreisi gulēja sešus metrus augsta sfinksa. Tai starp ķepām bija durvis, bet noputējušas un klātas zirnekļu tīkliem.

“Izskatās pēc Gīzas sfinksas,” es minēju.

“Tas tāpēc, ka mēs esam tieši zem īstās sfinksas,” Zia teica. “Tas tunelis ved augšā, tieši uz sfinksu. Vai vismaz tā bija, pirms tunelis tika aizsprostots.”

“Bet…” Es aši galvā šo to sarēķināju. “Līdz sfinksai no Kairas lidostas ir kilometru trīsdesmit.”

“Apmēram.”

“Nevar būt, ka mēs tik tālu esam atnākuši.”

Zia pasmaidīja, un bija grūti nepamanīt, cik viņai skaistas acis. “Maģiskās vietās attālumi mainās, Kārter. Tu noteikti to būsi pamanījis.”

Seidija nokremšķinājās. “Tad kāpēc tas tunelis ir ciet?”

“Arheologiem sfinksa pārāk patika,” Zia atbildēja. “Viņi visu laiku rakņājās visapkārt. Visbeidzot astoņ­desmitajos gados uzgāja zem sfinksas tuneļa sākumu.” “Tētis man par to stāstīja!” es izsaucos. “Bet viņš teica, ka tas tunelis nekur neved.”

“Tā ir, jo mēs to tā izveidojām. Mēs nevarējām ļaut arheologiem apjaust, cik daudz viņi nav atklājuši. Ēģip­tes vadošais arheologs nesen paziņoja, ka, viņaprāt,

šobrīd esot atklāti tikai apmēram trīsdesmit procenti no Ēģiptes sendrupām. Īstenībā atklāta vien desmitā daļa un ne jau pats interesantākais.”

“Un kā ar Tutanhamona kapenēm?” es iebildu.

“Tā bērna karaļa?” Zia novaikstījās. “Garlaicīgi. Būtu tu redzējis kādas no labajām kapenēm!”

Jutos mazliet sarūgtināts. Tētis manu vārdu bija iz­vēlējies par godu Hovardam Kārteram — Tutanhamona kapeņu atklājējam, un es vienmēr biju juties personīgi ar tām saistīts. Ja tās nebija “labas” kapenes, diez kuras tad bija?

Zia pagriezās pret bronzas durvīm.

“Šī ir Laikmetu zāle.” Viņa uzlika plaukstu uz zīmoga ar Dzīvības mājas simbolu.

Hieroglifi iemirdzējās, un durvis atvērās.

Zia mūs uzlūkojā dziļā nopietnībā. “Tūlīt jūs tiksie­ties ar Virslektoru. Ja negribat, lai jūs pārvērš par kukai­ņiem, uzvedieties labi.”