Sarkanā piramīda

22 Lerojs satiek nolemtības skapīti

kārters

Nekad vēl nebiju gājis caur drošības kontroli ar dzīvu plēsējputnu uz rokas. Es domāju, ka tas radīs aizkavēša­nos, taču tā vietā drošības kontroles darbinieki mūs no­virzīja uz īpašu rindu. Viņi pārbaudīja mūsu dokumen­tus. Basteta daudz smaidīja, flirtēja ar drošības kontroles darbiniekiem un teica, ka viņi droši vien nodarbojoties ar sportu, un viņi mūs izlaida cauri. Bastetas naži nenopīkstēja, tā ka tos viņa droši vien bija noglabājusi Duātā. Drošības kontroles darbinieki pat nemēģināja izlaist Seidiju caur rentgena iekārtu.

Es ņēmu atpakaļ savas kurpes, kad no otras drošības kontroles puses izdzirdēju kliedzienu.

Basteta nolamājās ēģiptiešu valodā. “Mēs kustamies pārāk lēni.”

Es atskatījos un ieraudzīju Seta zvēru skrienam pa termināli un grūžam pasažierus nost no ceļa. Viņa jocī­gās truša ausis grozījās uz visām pusēm. No liektā, zo­bainā snuķa pilēja putas, bet zarotā aste kūļājās apkārt, meklēdama, kam iedzelt.

“Alnis!” kāda dāma iekliedzās. “Traks alnis!”

Visi sāka kliegt un skriet, kur pagadās, bloķēdami Seta zvēram ceļu.

“Alnis?” es brīnījos.

Basteta paraustīja plecus. “Nevar paredzēt, ko mir­stīgie saskatīs. Tagad šī ideja izplatīsies ar suģestijas spēku.”

Tieši tā: Seta zvēram brienot caur rindām, vēl vai­rāki pasažieri sāka kliegt “Alnis!” un skraidīt apkārt, pinoties statņos. Drošības darbinieki metās uz priekšu, taču Seta zvērs tos pasvieda malā kā lupatu lelles.

“Nāc!” Basteta mudināja.

“Es nevaru pieļaut, ka viņš nodara pāri šiem cilvē­kiem.”

“Mēs nevaram to apturēt!”

Taču es nekustējos. Gribēju ticēt, ka Hors dod man drosmi vai ka dažas pēdējās dienas beidzot ir atmodinā­jušas kādu no vecākiem mantotu, snaudošu drošsirdī­bas gēnu. Taču šoreiz neviens man nelika ne par ko iestāties. Es gribēju to darīt.

Cilvēki bija briesmās mūsu dēļ. Man tas bija jānovērš. Es sajutu tādu pašu instinktu kā tad, kad Seidijai vaja­dzēja palīdzību, it kā būtu pienācis laiks man uzņemties vadību. Un jā, tas mani biedēja. Taču arī likās pareizi.

“Dodies uz izeju,” es teicu Bastetai. “Paņem Seidiju. Satiksimies tur.”

“Ko? Kārter…”

“Ej!” Es iztēlojos savu neredzamo skapīti: 13/32/33. Pastiepu roku, bet ne pēc tēta burvju lādītes. Es koncen­trējos uz to, ko biju pazaudējis Luksorā. Tam bija tur jābūt. Kādu bridi neko nevarēju sataustīt. Bet tad mana roka satvēra cietu ādas spalu, un es no nekurienes iz­vilku savu zobenu.

Basteta iepleta acis. “Iespaidīgi.”

“Kustieties,” es teicu. “Tagad mana kārta veikt diver­siju.”

“Tu saproti, ka tas tevi nogalinās.”

“Paldies par ticību. Tagad pazudi!”

Basteta metās prom, cik ātri vien spēja. Seidija vēci­nāja spārnus, lai nenokristu no viņas rokas.

Atskanēja šāviens. Es pagriezos un ieraudzīju, ka Seta zvērs ir uzskrējis policim, kurš tikko nesekmīgi iešāvis tam galvā. Nabaga policis aizlidoja atmuguriski un pār­vēlās pār metāla detektora vārtiem.

“Ei, alni!” es kliedzu.

Seta zvērs pievērsa savas liesmojošās acis man.

Malacis! Hors teica. Mirsim ar godu!

Aizveries, es nodomāju.

Atskatījos, lai pārliecinātos, ka Basteta un Seidija ir pazudušas no redzesloka. Tad tuvojos briesmonim.

“Ak tad tev nav vārda?” es jautāju. “Nevarēja izdomāt nevienu pietiekami pretīgu?”

Nezvērs ierēcās, kāpdams pār bezsamaņā gulošo policistu.

“Seta zvērs ir pārāk sarežģīti izrunājams,” es nolēmu. “Saukšu tevi par Leroju.”

Acīmredzot Lerojam šis vārds nepatika. Viņš metās uzbrukumā.

Es izvairījos no viņa nagiem un iejaucu viņam pa snuķi ar zobena sānu, taču tas viņu it nemaz neapdullināja. Atkāpies Lerojs atkal metās uzbrukumā, siekalo­damies un atiezdams ilkņus. Es cirtu viņam pa kaklu, taču Lerojs bija pārāk viltīgs. Pasviedies pa kreisi, viņš iecirta zobus manā brīvajā rokā. Nebūtu man improvi­zētā rokas sarga, es būtu palicis bez rokas, jo Leroja ilkņi izcirtās tam cauri. Roka aizsvilās asās sāpēs.

Es iekliedzos, un caur miesu izskrēja pirmatnējas al­kas pēc varas. Es jutu sevi pieceļamies no zemes un ap­kārt saveidojamies vanaga karotāja zelta auru. Seta zvēra žokļi tika atlauzti tik ātri, ka tas iekaucies palaida vaļā manu roku. Tagad mani ieskāva burvju bruņas, kas bija divkārt lielākas par manu augumu, un es triecu Leroju sienā.

Labi! Hors teica. Tagad aizsūti briesmoni uz pazemi!

Klusu, vecais! Es daru visu melno darbu.

Es miglaini atskārtu, ka drošībnieki mēģina pārgru­pēties, bļaudami savās rācijās un saukdami pēc palīdzī­bas. Ceļotāji aizvien klaigāja un skraidīja apkārt. Es dzirdēju mazu meitenīti saucam: “Cāļa kungs, sadod alnim!”

Vai zināt, cik grūti ir justies kā ekstrēmai kaujas ma­šīnai ar piekūna galvu, ja kāds tevi nosauc par “cāļa kungu”?

Es pacēlu zobenu, kas tagad atradās desmit pēdu gara enerģijas asmens vidū.

Lerojs nokratīja putekļus no savām konusveida au­sīm un atkal metās man virsū. Iespējams, mans bru­ņotais stāvs bija spēcīgs, taču tas bija arī neveikls un lēns; pārvietot to bija tāpat kā kustēties pa želeju. Izvai­rījies no zobena cirtiena, Lerojs ielēca man krūtīs, notriekdams mani zemē. Viņš bija daudz smagāks, nekā izskatījās. Aste un nagi bakstījās gar manām bruņām. Es saķēru viņa kaklu savās spīdošajās rokās un centos turēt viņa ilkņus prom no sejas, taču visur, kur nopilēja viņa siekalas, mans burvju vairogs nošņācis iztvaikoja. Es jutu, kā mana ievainotā roka sastingst.

Auroja signalizācija. Pie drošības kontroles punkta saradās vēl vairāk pasažieru, lai redzētu, kas notiek. Man vajadzēja to ātri pabeigt — pirms atslēdzos no sā­pēm vai vēl vairāki mirstīgie tika ievainoti.

Jutu spēkus zūdam, mans vairogs raustījās. Leroja ilkņi bija sprīža attālumā no manas sejas, bet Hors ne­sniedza nekādu iedrošinājumu.

Tad es iedomājos savu neredzamo skapīti Duātā. Es prātoju, vai tur varētu ielikt arī ko citu… ko lielu un ļaunu.

Es sažņaudzu rokas ap Leroja rīkli un iespiedu celi viņa krūšukurvī. Tad iztēlojos atveri Duātā — gaisā, tieši virs galvas: 13/32/33. Iztēlojos skapīša durvis, cik platas vien spēju.

Ar pēdējiem spēkiem grūdu Leroju tieši uz augšu. Viņš izlidoja cauri griestiem, pārsteigumā ieplestiem redzokļiem izslīdēja caur neredzamu spraugu un pa­zuda.

“Kur tas palika?” kāds iesaucās.

“Ei, puis,” kāds cits iesaucās. “Ar tevi viss kārtībā?”

Mans enerģijas vairogs bija izgaisis. Gribēju atslēg­ties, taču bija jādodas prom, pirms drošībnieki atgūstas no šoka un arestē mani par kaušanos ar alni. Piecēlies iesviedu zobenu griestos. Tas pazuda Duātā. Tad, cik labi varēju, aptinu ap asiņojošo roku saplēsto ādas ga­balu un skrēju uz izeju.

Es tiku līdz mūsu reisam tieši bridi, kad tika slēgtas durvis.

Acīmredzot runas par cāļa kunga starpgadījumu vēl nebija izplatījušās. Darbiniece pie izejas pamāja uz kon­troles punktu, paņemdama manu biļeti. “Kas tā par jezgu tur?”

“Alnis izkļuva cauri drošības kontrolei,” es teicu. “Tagad viss ir novērsts.” Pirms viņa paspēja uzdot jautā­jumus, es jozu uz lidmašīnu.

Sabruku savā krēslā otrpus ejai no Bastetas. Seidija aizvien klijas veidolā soļoja pa krēslu pie loga man līdzās.

Basteta atviegloti uzelpoja. “Kārter, tev izdevās! Bet tu esi ievainots. Kas notika?”

Es viņai pastāstīju.

Basteta iepleta acis. “Tu iebāzi Seta zvēru savā ska­pīti? Vai zini, cik daudz spēka tas prasa?”

“Jā,” es atbildēju. “Es tur biju.”

Stjuarte sāka lasīt informatīvos paziņojumus. Acīm­redzot drošības starpgadījums nebija ietekmējis mūsu reisu. Lidmašīna atstāja izeju laikus.

Es saliku aiz sāpēm, un tikai tad Basteta pamanīja, cik smagi man roka savainota. Viņas seja sadrūma.

“Sēdi mierīgs.” Viņa kaut ko nočukstēja ēģiptiešu va­lodā, un man plakstiņi pielija ar svinu.

“Lai ievainojums sadzītu, tev vajadzīgs miegs,” viņa teica.

“Bet, ja Lerojs atgriežas…”

“Kas?”

“Nekas.”

Basteta pētīja mani, it kā redzētu pirmo reizi. “Tas bija ārkārtīgi drosmīgi, Kārter. Stāties pretī Seta bries­monim. Tevī ir vairāk no sētas kaķa, nekā es domāju.” “Emm… paldies?”

Viņa pasmaidīja un pieskārās manai pierei. “Drīz bū­sim gaisā, manu kaķuk. Guli.”

īsti nevarēju iebilst. Mani pārņēma nogurums, un es aizvēru acis.

Protams, mana dvēsele nolēma doties ceļojumā.

Es biju ba veidolā un riņķoju virs Fēniksas. Bija brī­nišķīgs ziemas rīts. Zem spārniem jutu patīkami vēsu tuksneša gaisu. Dienas gaismā pilsēta izskatījās citāda: milzīgs tīkls ar bēšiem un zaļiem laukumiem, kuros iz­kaisītas palmas un peldbaseini. Šur tur kā mēness gabali pacēlās kaili kalni. Tieši zem manis bija pats ievēroja­mākais kalns — gara grēda ar divām ievērojamām vir­sotnēm. Kā to Seta rokaspuisis nosauca manā pirmajā dvēseles ceļojumā? Kamieļa muguras kalns.

Tā pakājē bija lēvenis greznu māju, bet virsotne slē­jās kaila. Kaut kas piesaistīja manu uzmanību: sprauga starp diviem lieliem laukakmeņiem un mirgojošs kar­stums, kas plūda no kalna dzīlēm: kaut kas, ko neviens cilvēks nemanītu.

Es sakļāvu spārnus un metos lejup, plaisā.

Versme pretim brāzās ar tādu spēku, ka nebija viegli tikt tai cauri. Apmēram piecpadsmit metru zemāk plaisa paplašinājās, un es attapos vietā, kādas vienkārši nevarēja būt.

Kalna vēders bija dobs. Alas vidū tika celta milzīga piramīda. Dārdēja cērtes. Dēmonu ordas cirta bluķos asinssarkanu kaļķakmeni un krāva tos alas vidū, kur vēl vairāki dēmonu bari ar virvēm un trapiem nogādāja blokus vietā tā, kā, pēc tēta vārdiem, tika būvētas Gīzas piramīdas. Bet, lai uzceltu katru Gīzas piramīdu, vaja­dzēja divdesmit gadus. Šī jau bija pa pusei gatava.

Piramīdā bija kaut kas savāds — ne tikai asinssarkanā krāsa. Kad skatījos uz to, sajutu pazīstamu kņudoņu, it kā visa celtne sanētu meldiņā… nē, balsī, ko gandrīz atpazinu.

Pamanīju mazāku tēlu, kas peldēja gaisā virs piramī­das. Tā bija niedru barža, kā tēvoča Amosa laiva. Laivā vīdēja divi stāvi. Viens bija garš dēmons ādas bruņās, bet otrs — izplūdis vīrs sarkanās armijas drēbēs.

Pielaidos tuvāk, cenzdamies turēties paēnā, jo ne­biju īsti drošs, ka tiešām esmu neredzams. Nosēdos masta galā. Tas bija sarežģīts manevrs, taču neviens no laivā stāvošajiem nepaskatījās uz augšu.

“Cik ilgi vēl?” jautāja vīrs sarkanajās drēbēs.

Tam bija Seta balss, taču viņš izskatījās pilnīgi citāds kā manā iepriekšējā vīzijā. Viņš nebija glums un melns, un viņš nebija aizsvilies, vienīgi biedējošais naida un jūsmas sajaukums acīs tas pats. Viņam bija liels, dūšīgs augums kā regbija aizsargam, tuklas plaukstas un rupja seja. īsie, sarainie mati un kazbārda bija tikpat sarkani kā armijas drēbes. Nekad agrāk nebiju redzējis tādas krā­sas aizsargtērpu. Varbūt viņš plānoja slēpties vulkānā.

Viņam līdzās dēmons noliecās un pakasījās. Tas bija jocīgais čalis ar gaiļa kājām, redzēts jau iepriekš, — augumā vairāk nekā divus metrus garš un izstīdzējis kā putnubiedēklis, ar putna nagiem pēdu vietā. Un šoreiz es diemžēl varēju saskatīt viņa seju. Tā gandrīz bija par daudz derdzīga, lai būtu aprakstāma. Zini tās anatomi­jas izstādes, kur tiek izrādīti līķi ar novilktu ādu? Iztēlo­jies kādu no šīm sejām dzīvu, tikai ar masīvām melnām acīm un ilkņiem.

“Izcils progress, saimniek!” dēmons solīja. “Šodien piesaistījām vēl simt dēmonu. Ja veiksies, būsim pabei­guši līdz ar saulrietu jūsu dzimšanas dienā!”

“Tas ir nepieņemami, Šausmu Seja,” Sets nosvērti atbildēja.

Kalps sarāvās. Pieļauju, ka viņa vārds bija Šausmu Seja. Es prātoju, cik ilgi viņa mamma lauzījusi galvu, līdz piemeklējusi šo vārdu. Bobs? Nē. Sems? Nē. Varbūt Šausmu Seja?

“B-bet, saimniek,” Seja stostījās. “Es domāju…” “Nedomā, dēmon. Mūsu ienaidnieki ir attapīgāki, nekā man likās. Viņi uz laiku izsituši no ierindas manu iecienītāko mīluli un tagad strauji tuvojas mums. Mums jāpabeidz pirms viņu ierašanās. Līdz ar saullēktu manā dzimšanas dienā, Šausmu Seja. Ne vēlāk. Tas būs manas jaunās impērijas sākums. Es izsūkšu visu dzīvību no šā kontinenta, bet šī piramīda sliesies kā manas varas ap­liecinājums — Ozīrisa pēdējais un mūžīgais kaps!”

Man sirds gandrīz apstājās. Es atkal paskatījos uz piramīdu un sapratu, kādēļ tā likās tik pazīstama. Tai piemita enerģija — mana tēva enerģija. Nevarēju iz­skaidrot — kā, taču es zināju, ka viņa sarkofāgs paslēpts kaut kur piramīdā.

Sets nežēlīgi pasmīnēja, it kā viņam vienlīdz patiktu gan tas, ja Seja viņam paklausītu, vai ja nāktos to saplo­sīt gabalos. “Vai saprati manu pavēli?”

“Jā, kungs!” Šausmu seja mīņājās uz savām putna kājām, it kā saņemdams dūšu. “Bet, vai drīkstu jautāt, kungs… kādēļ apstāties pie tā?”

Seta nāsis iepletās. “Vēl viens tāds teikums, un tu būsi pagalam, Šausmu Seja. Izvēlies savus vārdus rūP‘gi”

Dēmons aplaizīja zobus ar melno mēli. “Mans kungs, vai tikai viena dieva iznīcināšana ir jūsu varenības cie­nīga? Ja nu mēs varētu radīt vēl vairāk haosa enerģijas, lai barotu jūsu piramīdu visu laiku un padarītu jūs par visu pasauļu mūžīgo pavēlnieku?”

Seta acīs iezibējās alkatīgas uguntiņas. “Visu pasauļu pavēlnieks… tas skan jauki. Un kā tu to paveiktu, sīkais dēmon?”

“Ai, ne jau es, mans kungs. Es esmu sīks tārpiņš. Bet ja mēs sagūstītu pārējos: Neftīdu…”

Sets iespēra Sejai pa krūtīm, un dēmons kaukdams sabruka. “Es tev tiku aizliedzis izrunāt viņas vārdu.”

“Jā, saimniek,” Seja elsa. “Piedodiet, saimniek. Bet ja mēs sagūstītu viņu un pārējos… padomājiet, kādu spēku jūs iegūtu. Ar īsto plānu…”

Sets sāka māt ar galvu, apsvērdams ideju. “Domāju, pienācis laiks likt lietā Amosu Keinu.”

Es saspringu. Vai Amoss bija šeit?

“Spīdoši, saimniek. Spīdošs plāns.”

“Jā, man prieks, ka es par to iedomājos. Drīz, Šausmu Seja, pavisam drīz Hors, Izīda un mana nodevīgā sieva

klanīsies man pie kājām, un Amoss palīdzēs. Sarīkosim mazu, jauku ģimenes atkalapvienošanos.”

Sets paskatījās augšup, tieši uz mani, it kā visu laiku būtu zinājis, ka es tur esmu, un uzsmaidīja tā, it kā gri­bētu mani saraut gabalos. “Vai nav tiesa, puis?”

Es gribēju izplest spārnus un aizlidot. Man bija jāiz­kļūst no alas un jābrīdina Seidija, bet spārni neklausīja. Es sēdēju kā paralizēts, bet Sets pastiepās, lai mani sa­grābtu.