20000 lje pa jūras dzelmi

VI AR PILNU TVAIKU

Pēc šā kliedziena visi metās pie vaļu mednieka: kapteinis, virsnieki, boc­manis, matroži, puikas, — pat mechaniķi pameta mašinas un kurinātāji krās­nis. Bij dota pavēle kuģi apturēt uz vietas, un fregate tikai aiz inerces vēl mazliet pagāja uz priekšu.

Mūs apņēma necaurredzama tumsa, un, lai gan kanadieša redzes spējas bija lieliskas, es tomēr vaicāju sev, kā viņš te varēja ieraudzīt un ko ierau­dzījis. Sirds man pukstēja tā, itin kā taisītos pārplīst.

Bet Neds Lends nebij kļūdījies, mēs visi saskatījām parādību, uz kuru viņš rādīja ar roku.

Divu kabeļtauvu atstatumā no «Ābrama Linkolna» labo sānu pusē jūra likās apgaismota no apakšas. Šī gaisma nekādi nevarēja būt parastā fos- foriskā parādība. Nezvērs gulēja dažas asis zem ūdens līmeņa un izplatīja to neizskaidrojamo, ārkārtīgi spilgto gaismu, par ko minēja daudzi kap­teiņi savos ziņojumos. Šo lielisko gaismas izstarošanu laikam gan radīja kāds ļoti spēcīgs avots. Gaismas plankums bij milzīgs, visai garena ovala veidā. Ovala vidū izstarojurns bij sevišķi spilgts, bet, jo tālāk no centra, jo blāvāks.

— Tas ir tikai milzīgs fosforisku dzīvnieku kopums, vairāk nekas, — viens no virsniekiem sacīja.

— Nē, — es atbildēju noteikti. — Salpas nekad nespēj attīstīt tik stipru spožumu. Tā ir tīri elektriska gaisma . .. Starp citu, skatieties, skatieties! Viņš sāk pārvietoties! Viņš kustas uz priekšu! Atpakaļ! Viņš tuvojas mums!

Kopīgs kliedziens noskanēja pa kuģa klāju.

— Mierā! — kapteinis Faraguts komandēja.— Stūri pret vēju! Padot atpakaļ!

Matroži metās pie stūres, mechaniķi pie mašinām. Uz kreiso pusi pa­griezies, «Ābrams Linkolns» apbrauca pusloku.

— Stūri taisni! Uz priekšu! — kapeinis Faraguts pavēlēja.

Pavēles tika izpildītas, un «Ābrams Linkolns» strauji devās prom no spīdošā loka.

Es biju kļūdījies. Kuģis mēģināja aizbraukt, bet pārdabiskais dzīvnieks tuvojas ar divkāršu ātrumu.

Mēs stāvējām mēmi un nekustīgi, vairāk no pārsteiguma kā no bailēm.

Dzīvnieks it kā rotaļādamies mums tuvojās. Viņš aplieca loku apkārt fre­gatei, kura brauca ar četrpadsmit mezglu ātrumu, un saviem elektriskajiem stariem applūdināja to kā ar mirdzošiem putekļiem. Tad atvirzījās divi trīs jūdzes attālu, atstādams aiz sevis fosforisku sliedi, kas bij līdzīga ātrvilciena lokomotives izmestiem tvaika mutuļiem. Un tad atkal no tumšā apvāršņa apmales, kur nezvērs bij atvirzījies, lai būtu atstatums ieskrieties, viņš piepeši no jauna ar šausmīgu ātrumu traucās uz «Ābramu Linkolnu», pēdu divdesmit atstatu negaidīti apstājās un pēkšņi izdzisa; briesmonis nebij ic- niris ūdenī, jo tā starojums tad izdzistu pamazām, bet tas notika piepeši, it kā viņa staru izverdējs avots pēkšņi iztukšotos. Tad viņš parādījās atkal kuģim otrā pusē — vai nu apmetis loku, vai izlīdis pa apakšu. Jebkuru acu­mirkli varēja notikt mums liktenīga sadursme.

Mani pārsteidza fregates manevrēšana. Tā bēga un nemaz netaisījās uzbrukt. Fregates uzdevums bij vajāt, bet tagad turpretī izrādījās, ka tā pati tiek vajāta. Es to aizrādīju kapteinim. Viņa parasti mierīgajā sejā bij re­dzams dziļākais pārsteigums.

— Aronaksa kungs, — viņš atbildēja, — es nezinu, ar kādu baismīgu dzīvnieku man darīšana, un tādā tumsā nevaru fregati paļaut briesmām. Starp citu, kā lai uzbrūk tam, ko nepazīsti, pret kuru nespēj aizsargāties? Nogaidīsim rīta ausmu, tad lomas mainīsies.

— Tagad jūs, kaptein, vairs nešaubāties par šā dzīvnieka sugu?

— Nē, profesor, kā liekas, tas ir milzīgs narvalis, bet tikai elektrisks.

— Varbūt, — es atteicu, — viņam, tāpat kā elektriskam zutim, nav iespē­jams tuvoties!

— Patiešām, — kapteinis atbildēja, — ja viņam vēl arī postošs spēks, tad tas ir visbīstamākais dzīvnieks pasaulē. Tāpēc man arī jāpiesargās.

Augu nakti uz kuģa visi bij kājās. Par gulēšanu neviens nedomāja. Izrā­dījās, ka «Ābrams Linkolns» ātrumā nevar mēroties ar narvali, tāpēc palē­nināja gaitu. Vienzobis no savas puses, it kā kariķēdams fregati, laiski šū­pojās viļņos un nemaz nedomāja atstāt kaujas lauku.

Tomēr ap pusnakti viņš pazuda vai, pareizāk sakot, izdzisa kā milzīgs jāņtārps. Vai viņš aizmuka? Mēs nedrīkstējām to vēlēties. Bet bez septiņām minūtēm vienos piepeši atskanēja apdullinošs svilpiens, itin kā ūdens stabs ar ārkārtīgu spēku sāktu šļākt gaisā. Kapteinis Faraguts, Neds Lends un es tajā brīdī atradāmies uz klāja; mēs visi trīs ar ārkārtīgu uzmanību lūko­jāmies melnajā nakts dzīlē.

— Ned Lend, — kapteinis vaicaja,— vai jums bieži gadījies dzirdēt vaļu saceltu troksni?

— Bieži, kaptein, bet vēl nekad es neesmu sastapis vali, kas, parādoties vien, ienestu man divus tūkstošus dolāru.

— Jā, jums ir tiesības uz balvu. Bet sakiet, vai šis troksnis ir līdzīgs tam, kas rodas, kad valis izšļāc ūdeni pa nāsīm?

— Ļoti līdzīgs, kaptein, tikai nesalīdzināmi stiprāks. Nav ne mazāko šaubu, ka mums darīšana ar vali. Ar jūsu atļauju, — Neds piebilda, — rīt ap saules lēktu parunāsim ar viņu pāris vārdu.

— Ja vien viņš vēlēsies jūs uzklausīt, Ned, — es nedroši ieminējos.

— Kad tikai man izdotos piekļūt viņam četru harpūnu garuma tuvu, — kanadietis iesmējās, — tad tam gribot negribot nāktos mani uzklausīt.

— Tādā gadījumā man būs jādod jūsu rīcībā laiviņa?

— Katrā ziņā.

— Un jāriskē ar manu cilvēku dzīvībām?

— Ar manu arī! — vaļu mednieks vienkārši atbildēja.

Divos no rīta piecas jūdzes no «Ābrama Linkolna» vēja pusē atkal parā­dījās gaismas loks, tikpat spilgts kā pirmāk. Par spīti attālumam skaidri bij dzirdami dzīvnieka drausmīgie astes kūlieni un pat aprautā elsošana. Likās, ka tajā brīdī, kad šis milzīgais narvalis paceļas virs ūdens ievilkt elpu, gaiss viņa plaušās tā sabiezē kā tvaiks divi tūkstoši zirgspēku maši- nas resnajos cilindros.

— Hm! —es nodomāju. — Tas nu gan ir valis, kam vienam pašam ve­sela kavalerijas pulka spēks!

Visi līdz pašam rītam palika savās vietās un gatavojās kaujai. Gar kuģa sāniem tika nostādīti dažādi vaļu zvejas rīki. Kapteiņa palīgs lika pielādēt vaļu medību lielgabalus, kuri harpunu aizmet jūdzi tālu, tāpat pielādēt ga­ras šautenes ar sprāgstošām lodēm, kas nāvīgi ievaino pašus stiprākos dzīvniekus. Neds Lends tikai uztrina savu harpunu, šo briesmīgo ieroci viņa rokās.

Sešos sāka aust gaisma, bet līdz ar pirmajiem saules stariem apdzisa narvaļa elektriskais spīdums. Septiņos bij jau pietiekoši gaišs, bet bieza migla aizklāja apvārsni, un pret to paši labākie tālskati izrādījās nespēcīgi. Tas sacēla vilšanās sajūtu un dusmas.

Es uzrāpos bezanmaslā. Daži virsnieki jau sēdēja mastu galos.

Ap astoņiem migla virs viļņiem lēnām izklīda un platām strēlēm pama­zām sāka celties gaisā. Apvārsnis pletās plašāks un reizē ar to kļuva arī skaidrāks. Piepeši, tāpat kā vakar, atskanēja Neda Lenda balss.

— Viņš guļ kreisajā pusē aiz kuģa pakaļējā gala! — vaļu mednieks kliedza.

Visu acis vērsās norādītajā virzienā.

Tur, pusotras jūdzes no fregates, garš, melns ķermenis gulēja metru virs jūras līmeņa. Viņa aste ātri kuļājās ūdenī, sagriezdama to mutulī. Nekad vel nebij piedzīvots, ka dzīvnieka aste ar tādu spēku var sakult ūdeni. Milzīga, žilbinoši balta svītra apzīmēja dzīvnieka ceļu un izliecās slaidā puslokā.

Fregate piebrauca valim tuvāk, un es viņu varēju labi aplūkot. «Šeno- nas» un «Helvecija» ziņojumos tā apmēri bij mazliet pārspīlēti. Pēc mana aprēķina viņa garums nepārsniedza divi simti piecdesmit pēdas. Resnumu bij grūti noteikt, bet tomēr man likās, ka visi tā samēri ir ārkārtīgi propor­cionāli.

Tieši tajā brīdī, kad es to aplūkoju, no viņa nāsīm izšāvās divi ūdens stabi un pacēlās četrdesmit metru augstu. Tagad man radās sajēga par viņa elpošanas veidu un es nospriedu, ka šis dzīvnieks katrā ziņā pieder mugur­kaulnieku zīdītāju klasei, zivsveidīgo grupai, vaļu kārtai, dzimtai… te man vēl trūka pietiekošas skaidrības. Vaļu kārta sadalās trijās dzimtās: vaļi, kašaloti un delfini; šiem pēdējiem pieskaitāmi arī narvali. Katra no šīm dzimtām vēl sadalās ģintīs, katra ģints sugās un katra suga pasugās. Es vēl nevarēju spriest par šā dzīvnieka dzimtu, sugu un pasugu, bet šo robu cerēju aizpildīt ar Neda Lenda un kapteiņa Faraguta palīdzību.

Kuģa ļaudis nepacietīgi gaidīja sava priekšnieka pavēles. Tas uzmanīgi vēroja dzīvnieku un beidzot lika atsaukt vecāko mechaniķi. Viņš tūlīt iera­dās.

— Vai katli kārtībā? — kapteinis jautāja.

— Pilnīgā, — mechaniķis atbildēja.

— Tad labi. Dodiet vislielāko tvaiku, un tad uz priekšu ar pilnu jaudu!

Trīskārtīgs urā apsveica šo pavēli. Cīņas mirklis bij klāt. Pēc īsa brīža

abi fregates skursteņi jau vēla laukā melnus dūmu vālus un klāju drebināja suta katlu guldzieni.

Varenā skrūve sāka strādāt, un «Ābrams Linkolns» devās dzīvniekam tieši virsū. Tas joprojām gulēja gluži mierīgi, un fregate piebrauca viņam puskabeļtauvu tuvu; kustonis, neienirdams ūdenī, sāka palēnām atvirzīties, allaž palikdams tajā pašā atstatumā no fregates.

Vajāšana ilga mazākais trīs ceturtdaļstundas, bet fregate ne par vienu asi nebij tikusi tuvāk. Acīm redzams, ka ar tādu ātrumu vien dzīvnieku ne­panāks.

Ārkārtīgi saniknots, kapteinis Faraguts plūkāja savu biezo skaisto bārdu.

— Ned Lend! —viņš sauca.

Kanadietis tūliņ bij klāt.

— Nu, Lenda kungs, — kapteinis vaicāja, — vai nebūtu laiks nolaist lai­vas?

— Ne, kaptein, — Neds Lends atbildēja, — šo nezvēru mēs nepanāksim, ja viņš pats negrib laist mūs klāt.

— Ko lai iesākam?

— Ja iespējams, pastipriniet tvaiku, kaptein. Es ar jūsu atļauju novie­tošos kuģa priekšējā galā, un, tiklīdz nokļūsim pietiekami tuvu, es metīšu harpunu.

— Labi, Ned! — kapteinis Faraguts atbildēja. — Mechaniķa kungs, pa­stipriniet tvaika spiedienu!

Neds Lends aizgāja atpakaļ savā vietā. Uguns krāsnīs tika vēl pastipri­nāta; skrūve sāka apgriezties četrdesmit trīs reizes minūtē; tvaiks pa vār- stulem plūda laukā. Izmeta lagu1 un pārliecinājās, ka fregate iet astoņpa­dsmit un pus jūdzes stundā.

Bet tūliņ izrādījās, ka arī tas nolādētais dzīvnieks tāpat iet astoņpadsmit un pus jūdzes stundā.

Veselu stundu fregate brauca ar tādu ātrumu un ne par asi netika tu­vāk! Tas bij apvainojoši vienam no labākajiem amerikaņu flotes kuģiem. Kuģa ļaudis ārkārtīgi uzbudinājās. Matroži lamāja nezvēru, bet tas viņus pat neievēroja. Kapteinis Faraguts vairs neplucināja, bet tieši kodīja savu bārdu.

Atkal pasauca mechaniķi.

— Vai augstāks tvaika spiediens vairs nav iespējams? — kapteinis vai­cāja.

— Nē, — mechaniķis atbildēja.

— Jūsu vārstuļu slodze pastiprināta?

— Līdz seši un pus atmosfēru spiedienam.

— Kāpiniet līdz desmit atmosfērām!

Tā bij tīri amerikaniska pavēle. Pat Misisipi skriešanās sacīkstēs neviens nebūtu iedrošinājies vairāk. — Zini ko, Konsel, — es teicu savam blakus stāvošam kalpotājam. — Mēs laikam gan drīz uzlidosim gaisā.

1 Ierīce kuģa ātruma mērīšanai. Red.

— Kā profesora kungam labpatiks, — Konsels atbildēja.

Jāatzīstas, ka man šī riskantā spēle sāka iepatikties.

Vārstules tika noslodzītas. Krāsnīs no jauna uzmestas ogles. Ventilatori svieda veselas gaisa straumes kurtuvēs. «Ābrama Linkolna» ātrums pie­auga. Masti drebēja līdz pašiem pamatiem, dūmu mutuļi tikko jaudāja iz­spraukties pa pārāk tievajiem skursteņiem.

Lagu izmeta vēlreiz.

— Nu, stūrman? — kapteinis jautāja.

— Deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes.

— Vēl pastipriniet ugunis krāsnīs!

Mechaniķis paklausīja. Manometrs radīja desmit atmosfēru spiedienu. Bet valis arī katrā ziņā bij «pastiprinājis spiedienu» un bez jebkādas pie­pūles tāpat brauca deviņpadsmit un trīs desmitdaļas jūdzes stundā.

Tā tik bij skriešanās! Es nevaru aprakstīt to uztraukumu, kas bij pārņē­mis visu manu būtni. Neds Lends stāvēja savā vietā ar harpunu rokā. Reižu reizēm dzīvnieks inus pielaida tuvāk.

— Noķersim! noķersim!—kanadietis kliedza.

Bet tai pašā mirklī, kad viņš jau taisījās mest harpunu, dzīvnieks at­tālinājās mazākais ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Un arī tas vēl nebij viss. Kad fregate brauca ar pilnu tvaiku, valis, it kā ņirgādamies par mums, apbrauca vēl mūsu kuģim apkārt. Uz klāja no visām pusēm atska­nēja nevaldāmu dusmu kliedzieni.

Pusdienas laikā mēs bijām tikpat tālu no nezvēra kā astoņos rītā. Kap­teinis Faraguts beidzot bij apņemies ķerties pie radikālākiem līdzekļiem.

— Šis dzīvnieks, — viņš teica, — peld ātrāk par «Ābramu Linkolnu». Labi! Palūkosim, vai viņš var izbēgt ari no mūsu koniskām lodēm. Bocman! Vīrus pie priekšējā lielgabala!

Lielgabalu, kas atradās uz kvātera, nekavējoties pielādēja un notēmēja. Norībēja šāviens, bet lode noskrēja dažas pēdas pāri valim, kas turējās pus- judzi attālu.

— Labāku tēmētāju!—kapteinis kliedza. — Un pieci simti dolāru tam,, kurš sašaus šo velnišķo kustoni!

Tūliņ iznāca vecs kanonieris ar sirmu bārdu, rāmu skatienu un mie­rīgu seju. Piegāja pie lielgabala un ilgi tēmēja. Atskanēja apdullinošs, kuģa ļaužu kliedzienu pavadīts šāviens.

Lode bij trāpījusi mērķi. Tā ķēra dzīvnieku, bet tomēr bez panākumiem, noslīdēja pār viņa izdobto virspusi un pāra verstu attālumā iekrita jūrā.

— Velns lai parauj! — ārkārtīgi saniknots, iekliedzās vecais kanonie- ris. — Tam nelietim ir sešcollīgas bruņas!

— Nolādēts! — atsaucās kapteinis Faraguts.

Vajāšana sākās no jauna. Kapteinis, pieliecies man tuvāk, teica:

— Es vajāšu, kamēr fregate uzlidos gaisā!

— Pareizi! —-es atbildēju.

Bij taču cerams, ka dzīvnieks nogurs, ka viņš būs jūtīgāks nekā tvaika mašinas. Bet iznāca pavisam otrādi. Pagāja stunda pēc stundas, nebij ma­nāmas ne mazākās pazīmes, ka viņš nogurtu.

«Ābramam Linkolnam» par godu tomēr jāatzīst, ka tas cīnījās ar neat­laidīgu izturību. Man šķiet, ka šajā kļūmīgajā 6. novembra dienā viņš no­brauca ne mazāk kā pieci simti septiņdesmit jūdzes. Bet tad atkal uznāca nakts un pārklāja tumsas segu saviļņotajam okeanam.

Tobrīd man likās, ka mūsu ekspedicija pabeigta un ka mēs nekad vairs neredzēsim noslēpumaino kustoni. Un tomēr es biju maldījies.

Desmitos un piecpadsmit minūtēs elektriskais spīdums, tikpat spilgts kā pagājušajā vakarā, atkal parādījās jūdzes trīs no fregates.

Tagad narvalis šķita nekustīgs. Varbūt, dienā noguris, viņš nu atdusē­jās, šūpodamies viļņos. Kapteinis Faraguts gribēja izlietot šo izdevīgo brīdi.

Viņš izdalīja vajadzīgās pavēles. Neattīstīdams visai lielu ātrumu, «Ābrams Linkolns» tuvojās sevišķi uzmanīgi, lai neuzmodinātu ienaidnieku. Bieži gadās sastapt jūrā cieši aizmigušus vaļus, kuriem tad viegli uzbrukt. Dažu labu no viņiem arī Neds tā bij nodūris. Kanadietis atkal nostājās kuģa priekšgalā.

Fregate brauca klusi, divu kabeļtauvu attālumā apstājās un tikai aiz iner­ces slīdēja uz priekšu. Uz klāja neviens pat elpu neiedrošinājās atvilkt. Vis­apkārt bij dziļš klusums. Mēs vairs nebijām simts pēdu no spīdošā ovala, kas kļuva arvien spilgtāks un žilbināja acis.

Pārliecies pāri kvātera margām, es ieraudzīju Nedu Lendu, kas ar vienu roku turēja harpūnas valgu, bet ar otru vicināja šausmīgo ieroci. Tikai div­desmit pēdu atstatums mūs vēl šķīra no nekustīgi guļošā dzīvnieka. Piepeši Neda Lenda roka spēji sakustējās un harpūna aizlidoja. Atskanēja spalgs troksnis, itin kā pret metālu atsistos lode.

Elektriskā gaisma pēkšņi apdzisa, divas milzīgas ūdens strūklas strauji pār- šļāca fregates klāju, cilvēkus notriekdamas zemē, visu sagraudamas savā ceļā.

Kuģis drausmīgi sagrīļojās, un, nepaguvis laikā saturēties, es pārslīdu pāri malai un iegāzos jūrā.