20000 lje pa jūras dzelmi

VI GRIEĶIJAS ARCHIPELAGS

Otrā rītā, 12. februāri, ap saules lēktu «Nautils» pacēlās virs ūdens. Es tūliņ steidzos uz klāja. Trīs jūdzes pret dienvidiem bij redzams neskaidrs Peluzijas siluets. Straume mūs bij atnesusi no vienas jūras otrā. Šajā tu­nelī gan bij viegli nolaisties, bet, kā redzams, daudz grūtāk izcelties laukā.

Ap septiņiem Neds un Konsels iznāca pie manis. Abi nešķiramie draugi visu nakti bij mierīgi gulējuši, nepavisam neinteresēdamies par «Nautila» drosmi.

— Nu, zinātnieka kungs, — kanadietis apvaicājās mazliet zobgalīgi. — Kur tad nu jums ir tā Vidusjūra?

— Patlaban mēs braucam pa tās virspusi.

— Ko! — Konsels izsaucās. — Tātad nakti …

— Jā, šai pašā nakti dažās minūtēs mēs esam tikuši cauri šim necaur­ejamam zemes šaurumam.

— Es iam neticu! — kanadietis iesaucās.

- Velti neticet, meistar Lend, — es teicu. — Tas ir Ēģiptes krasts, kas izliecas pret dienvidiem.

— Stāstiet to citam, kanadietis tiepās.

— Bet, ja profesora kungs tā saka, — Konsels nāca man palīgā, — tad profesora kungam var gan ticēt.

— Un pie tam, Ned, kapteinis Nemo mani pagodināja, parādīdams tuneli. Es biju turpat līdzās viņam stūrmaņa kabinē, kad viņš vadīja «Nautilu» pa šauro spraugu.

— Jūs dzirdējāt, Ned? — Konsels sacīja.

— Un jūs, Ned, — es piebildu, — ar savām asajām acīm droši vien varat saredzēt Portsaidas dambjus iestiepjamies jūrā.

Kanadietis sāka uzmanīgi skatīties.

— Patiešām, profesora kungs! — viņš iesaucās. — Jums taisnība! Un jūsu kapteinis ir lielisks cilvēks. Jā, mēs esam Vidusjūrā. Labi. Tad parunā­sim mazliet par savām pašu sīkajām lietām, bet tikai tā, lai neviens mūs nenoklausās.

Es sapratu labi, kas kanādietim padomā. Man šķila tas prātīgākais paru­nāties arī, ja jau viņš to ta vēlējās. Visi trīs mēs nosēdāmies pie prožektora, kur vairāk bijām pasargāti no slapjajām viļņu šļakatām.

— Tagad, Ned, mēs klausāmies, — es teicu. — Ko jūs gribat pastāstīt?

— Ko es jums gribu pastāstīt, tas ir visai vienkārši, — kanadietis atbil­dēja. -Tagad mēs esam Eiropas tuvumā, mums jātiek prom no «Nautila», iekams kapteinis Nemo nav aizvizinājis mūs polārjūrā un 110 turienes atpakaļ Klusajā okeānā.

Atzīstos, ka tādas sarunas ar N'cdu Lendu man allaž bij nepatīkamas. Man nebij ne mazākās vēlēšanās liegt saviem biedriem atgūt brīvību, bet reize ar to pašam neparko negribējās atstāt kapteini Nemo. Pateicoties viņam, pateicoties ta kuģim, es katru dienu no jauna papildināju savas zinā­šanas par zemūdens valsti; savu grāmatu par jūras dzīļu noslēpumiem es varēju pārbaudīt pēc reāliem pieredzejumiem uz vietas. Vai vel kādreiz man gadīsies tāda izdevība novērot okeana dziļumu brīnumus? Protams, ne! Es nevarēju ne iedomāties pamest «Nautilu», iekams manu pētījumu loks nav noslēgts.

— Draugs Ned, — es teicu, - atbildiet man vaļsirdīgi. Vai jums te uz kuģa ir garlaicīgi? Vai nožēlojat, ka liktenis jūs nodevis kapteiņa Nemo rokās?

Kādu brīdi kanadietis neatbildēja. Tad sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Vaļsirdīgi sakot, es nenožēloju šo zemūdens ceļojumu. Es būšu ap­mierināts, ka esmu tajā piedalījies: bet, lai tajā būtu piedalījies, nepiecie­šams, lai viņš reiz arī beidzas. Tāds mans ieskats.

— Un reiz viņš arī beigsies, Ned.

— Kur un kad?

— Kur? To es nezinu. Kad? To nevaru pasacīt, vai vismaz, es domāju, viņš beigsies tad, kad jūra mums būs visu atklājusi. Visam, kas reiz iesācies, šajā pasaulē pienāk arī beigas.

— Es pilnīgi piekrītu profesora kungam, — Konsels teica. — Ļoti iespē­jams, ka, izvadījis pa visām pasaules jūrām, kapteinis mūs visus trīs izmetīs malā.

— Malā! — kanadietis iesaucās. — Izmetīs malā, jūs sakāt!

— Nepārspīlēsim, meistar Lend, — es viņu mierināju. — No kapteiņa mums nav jābaidās, bet arī Konsela ieskatam es nevaru piekrist. Mēs zinām «Nautila» noslēpumu, un es neticu, ka kapteinis, palaizdams mūs brīvībā, gribēs, ka šis noslēpums klīst pa pasauli.

— Nu, uz ko tad jūs vēl cerat? — Neds Lends vaicāja.

— Uz to, ka apstākļi tā sagadīsies, ka mēs varēsim vai mums pat vaja­dzēs tos izmantot — tikpat labi sešos mēnešos, kā šajā brīdī.

— Tiešām? — Neds Lends iesaucās. — Bet, kur tad mēs būsim pēc sešiem mēnešiem, — pasakiet, lūdzu, to man, profesora kungs.

— Varbūt šepat, varbūt Ķīnā. Jūs zināt, cik ātri brauc «Nautils». Viņš skrej pa jūru tāpat kā bezdelīga pa gaisu vai ātrvilciens pa cietzemes dzelz­ceļu. Viņš nebūt nebaidās bieži apkuģojarnās juras. Kas mums var pasacīt, vai kuģis neaizbrauc arī pie Francijas, Anglijas vai Amerikas krastiem, kur bēgšana būs tikpat izdevīga kā šeit.

— Aronaksa kungs, — kanadietis atbildēja, — jūsu argumenti balstās uz smilktīm. Jūs runājat par nākotni: mēs būsim tur, mēs būsim šeit! Es turpretī runāju par tagadni: mēs nu reiz esam šeit, un to mums vajag iz­mantot.

Neda Lenda loģika nebij apstrīdama, un es jutos pārspēts. Nezināju vairs, ar kādiem pierādījumiem lai vēl mēģinātu apstrīdēt viņu.

— Profesora kungs, — Neds atsāka no jauna, — pieņemsim neiespējamo, ka kapteinis Nemo mums šodien pat piesolītu brīvību. Ko jūs tad darītu?

— Nezinu, — es nomurmināju.

Un ja viņš vēl piebilstu, ka šīs dienas priekšlikumu nekad vairs neat­kārtos. Jus pieņemtu šo priekšlikumu?

Es viņam nekā neatbildēju.

— Un ko domā draugs Konsels? — Neds Lends jautāja.

— Draugam Konselam, — mierīgi atbildēja šis godīgais puisis, — drau­gam Konselam te nekas nav ko teikt. Viņam gar šo jautājumu nav absolūti nekādas daļas. Viņš ir neprecējies, tāpat kā viņa kungs, tāpat kā biedrs Neds. Ne sieva, ne bērni, ne vecāki viņu negaida malā. Viņš ir profesora kunga dienestā, viņš domā tāpat kā viņa kungs, runā tāpat kā tā kungs, un par lielu nožēlošanu ar viņu nevar rēķināties, lai dabutu balsu vairākumu. No svara te tikai divas personas: profesora kungs vienā un Neds Lends otrā pusē. To teicis, Konsels tikai noklausīsies tālāk un atzīmēs abu ieskatus.

Es nevarēju atturēt smaidu, dzirdēdams Konselu tik absolūti noliedzam •savu personību. Kanādietim galu galā vajadzēja būt apmierinātam, ka arī tas nav pret viņu.

— Tātad, profesora kungs,— Neds Lends teica, — tā kā Konsels neek­sistē, tad turpināsim sarunu divi vien. Es savu esmu teicis, jūs klausījāties. Ko jūs uz to varat atbildēt?

Vajadzēja tikt pie skaidra lēmuma, izlocīšanās man bij pretīga.

— Draugs Ned, — es teicu, — te būs mana atbilde. Jums ir vairāk taisnī­bas nekā man, mani argumenti jūsu iebildumus nespēj apgāzt. Uz kapteiņa Nemo piekāpšanos nav ko cerēt. Visvienkāršākā piesardzība viņam liedz palaist mūs brīvē. Bet tā pati vienkāršā piesardzība prasa no mums, lai izlietojam pirmo gadījumu tikt prom no «Nautila».

— Labi, Aronaksa kungs, tagad jūs runājat prātīgi.

— Tikai vēl vienu piezīmi, — es piebildu, — vienu pašu. Nepieciešams, lai šis gadījums patiešām būtu nopietns. Pirmajam mūsu mēģinājumam kairā ziņā jāizdodas, jo, ja tas neizdosies, otrreiz mēģināt mēs vairs nespe- sim un kapteinis Nemo to mums nepiedos.

— Viss tas pareizi, — kanadietis piezīmēja. — Bet jūsu sacītais zīmē­jas uz itin visiem bēgšanas mēģinājumiem, kuri notiktu vai nu divu gadu, vai divu dienu laikā. Tātad jautājums ir un paliek tāds: līdzko gadās laba izdevība, tā jāizmanto.

— Es piekrītu. Bet tagad sakiet man, Ned, kā jūs iedomājaties šo labo izdevību?

— Tā, ka kādā tumšā naktī «Nautils» piebrauks tuvu Eiropas krastam.

— Un jūs mēģinātu glābties peldus?

Jā — ja tikai mēs esam pietiekoši tuvu krastam un kuģis brauc virs ūdens. Bet, ja atrodamies jūrā un «Nautils» zem ūdens, tad citādi.

— Un tādā gadījumā?

Tādā gadījumā es lūkošu piesavināties laivu. Esmu novērojis, kā ar to rīkojas. Mēs iekāpsim viņā, atkabināsim skrūves un pacelsimies virs ūdens tā, ka pat stūrmanis kuģa priekšgalā nepamanīs mūsu bēgšanu.

— Labi, Ned, tātad uzmaniet šādu izdevību, bet tikai neaizmirstiet, ka neizdošanās gadījumā mēs esam pazuduši.

— Es to neaizmirsīšu, profesora kungs.

— Bet nu, Ned, vai gribat zināt manas domas par visiem šiem jūsu projektiem?

— Labprāt, Aronaksa kungs.

— Nu labi — es domāju, es nesaku — ceru, es domāju, ka tāds izde­vīgs brīdis mums nekad negadīsies.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka kapteinis Nemo nebūt nepaļaujas uz to, ka mēs uz visiem laikiem esam atmetuši cerību izkļūt brīvībā, viņš tāpēc uzmanīsies, it sevišķi Eiropas krastu tuvumā.

— Esmu vienis prātis ar profesora kungu, — Konsels ieminējās.

— To mēs vēl redzēsim, — Neds Lends atteica, ar noteiktu apņēmību papurinādams galvu.

- Un nu, Ned Lend, — es piemetināju, — paliksim pie tā. Vairs neviena vārda par visu to. Tajā brīdī, kad būsiet gatavi, ziņojiet, un mēs sekosim. Es pilnīgi paļaujos uz jums.

Ar to arī nobeidzās šī saruna, kurai vēlāk bij tik svarīgas sekas. Man jāatzīstas, ka kanadietim par lielām sirdssāpēm manas aizdomas izrādījās pareizas. Kapteinis Nemo vai nu neuzticējās mums, vai arī tikai centās izvairīties no daudzajiem dažādu valstu kuģiem, kuri krustām šķērsām brau­kāja pa Vidusjūru. To es nevaru pasacīt, bet viņš lielāko tiesu turējās zem ūdens un tālu no krasta. Vai nu «Nautils» ienira tā, ka tikai stūrmaņa ka­binē palika virs ūdens, vai atkal nolaidās ārkārtīgi dziļi, jo starp Grieķijas archipelagu un Mazaziju mēs divi tūkstoši metru dziļumā vēl nevarējām aizsniegt dibenu.

Es nebūtu uzzinājis Karpatosa salu Sporadu salu grupā, ja kapteinis, pirkstu uz kartes piedūris, nenoskandetu Vergilija pantu:

Est in Carpalhio Neptuni gurgite vates coeruleus Proteus . ..

Patiešām, Neptuna ganāmo pulku sargam vecajam Prolejam bij cie­nīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skarpanto un kas atrodas starp Rodosu un Kretu. Pa salona logu es, garām braucot, redzēju tikai tās gra- nitklinšu pakājes.

14. februārī es gribēju izlietot dažas stundas archipelaga zivju pētīju­miem, bet nezin aiz kāda iemesla salona logi palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas, bijušās Kretas salas virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacē­lusies pret turku jūgu. Bet es nezināju, kā šī sacelšanās beigsies, protams, arī kapteinis Nemo, kam nebij it nekādu sakaru ar cietzemi, man par to nekā nevarēs pastāstīt.

Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda neieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret sa­vām paražām pavēlēja atvērt salona logu aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novērodams zivis aiz stikla.

Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotels un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nilas tuvumā sālsūdeņos, viegli fos- forescējošās jūras karūsas, kuras ēģiptieši skaitīja par svētiem dzīvnie­kiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamo pār­plūdumu, kāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās cheilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.

Arī citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modināja dažādas senatnes atmiņas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var noturēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinādama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru. Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķīgās spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias nozīmē puķi, un tie­šām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu niansēm, sākot no bāli rozā līdz rubinsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām mugu­ras spurās. Acis es nevarēju atraut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.

Ūdenī parādījās cilvēks, nirējs ar ādas somu pie jostas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Spēcīgām rokām viņš irās pa viļņiem, reizēm pazuda, paceldamies elpu atvilkt virspusē, pēc tam tūliņ atkal atgriezās.

Es apgriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:

— Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!

Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.

Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stikliem piespiedis, viņš lūkojās uz mums.

Man par lielu pārsteigumu kapteinis Nemo deva tam kādu zīmi. Peldē­tājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mājienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs nerādījās.

— Neuztraucieties, — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Mata- pana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Cikladu salās viņš labi pazīstams. Ap­brīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams līdz pat Kretai.

— Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?

— Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?

To sacījis, kapteinis Nemo aizgāja pie kāda skapja līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju dzelzs stīpām apkaltu lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» iniciāļu un devizi Mobilis in tnobile.

Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra čemodanam līdzīgu skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metāla stieņiem.

Tie bij kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie milzīgas vērtības stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?

Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz malām pilnu. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta, tatad apmēram pieci miljoni franku.

Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar moder­nās grieķu valodas burtiem.

To padarījis, kapteinis Nemo paspieda kādu pogu, no kuras vads aiz- sniccās kuģa ļaužu kajitē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no sa­lona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs kāpnēm.

Šajā acumirklī kapteinis Nemo pievērsās man.

— Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.

— Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.

— Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.

Pēc tam kapteinis atstāja salonu.

Saprotams, ka es atgriezos savā kajitē ārkārtīgi ieinteresēts. Velti mē­ģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto lādi. Pec kuģa šūpošanās es sapratu, ka «Nautils» atstāj jūras dzīli un pace­ļas virspuse. Tad izdzirdu soļus uz kuģa klāja. Es sapratu, ka izceļ laivu un nolaiž jūrā. Tā atsitās pret kuģa sāniem, un pec tam viss apklusa.

Pēc divām stundām atkal atskanēja tas pats troksnis un šurpu turpu staigāšana. Augšā uzvilktā laiva tika novietota savā dobumā, un «Nautils» atkal iegrima ūdenī.

Tātad šie miljoni bij nosūtīti pēc apzīmētās adreses. Uz kādu sauszemes vietu? Kas bij kapteiņa Nemo sūtījuma saņēmējs?

Otrā rītā es pārstāstīju Konselam un kanadietim nakts piedzīvojumus, kuri manu ziņkāri bij uzbudinājuši visaugstākā mērā. Mani biedri nebij mazāk pārsteigti kā es.

— Bet kur viņš ņem šos miljonus? — Neds Lends jautāja.

Uz to atbildēt nebij iespējams. Brokasti paēdis, es atgriezos salonā un ķēros pie darba. Līdz pat pieciem vakarā es rediģēju savas atzīmes. Sajā acumirklī es varbūt aiz personīgās jūtoņas samanīju ārkārtīgu karstumu, tā ka man nācās novilkt savu uzvalku. Tā bij neizskaidrojama parādība, jo «Nautils» taču vairs neatradās tropiskajos apvidos, un pie tam jūras dzi­ļumā tas nevareja sajust nekādu temperatūras paaugstinājumu. Es palūko­jos manometrā, tas rādīja sešdesmit pēdu lielu dziļumu, atmosferiskais karstums nevarēja to aizsniegt.

Es turpināju savu darbu, bet arvien vēl pieaugošais karstums beidzot darīja to neiespejamu.

— Vai kuģi būtu izcēlies ugunsgrēks? — es sev jautāju.

Es gribēju doties laukā no salona, kad kapteinis Nemo nāca man pretī. Viņš piegāja pie termometra, aplūkoja to, tad pagriezās pret mani.

— Četrdesmit divi grādi, — viņš teica.

— Es to jau samanīju, kapteiņa kungs, un, ja karstums vēl pieņemsies, mēs nevarēsim to vairs izturēt.

— Ak profesora kungs, šis karstums pieņemas tikai tad, ja mēs paši to vēlamies.

— Jūs to varat iekārtot pēc savas gribas?

— Ne, bet es varu aizbraukt no ugunskura, no kurienes tas ceļas.

— Tātad tas nāk no ārienes?

— Bez šaubām. Mēs braucam pa verdoša ūdens straumi.

— Vai tas var būt! — es iesaucos.

— Paskatieties pats!

Logu aizvirtņi atvērās, es ieraudzīju, ka jūra visapkārt «Nautilam» gluži balta. Sera tvaiku strūklas vijas ūdens mutuļos, kuri virmoja ka verdoša kalla. Es pieliku roku loga stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.

Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.

Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, — kapteinis atbildēja,.

kanalā, kas atdala Nea-Kamennu no Palea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zemūdens izvirduma skatu.

Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidošanās jau beigusies.

— Vulkāniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi izveidojies, — kaptei­nis Nemo atbildēja, — un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora un Plinija ziņām, jau deviņdesmi­tā gadā pirms mūsu eras kāda jauna sala, dievišķā Teija, pacclusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos sešdesmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plulons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februārī pie Nea-Kamennas ar sēra tvaikiem izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu,, un tā paša mēneša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februārī, parādījās Afroesas saliņa, atstādama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu kanalu. Šo parādību laika es biju šaja jūrā un varētu novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tā sastāv no melnas un stik­lainas lavas ar laukakmeņa drumslu piemaisījumiem. Beidzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena saliņa, ko nosauca par Reku, un 110 ta laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.

Bet kanals, pa kuru mēs patlaban braucam? es vaicāju.

Tas ir še, — kaptenis Nemo atbildēja, norādīdams kādu vietu archi- pelaga kartē. — Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.

— Vai kādā dienā šā kanala gultne arī nepacelsies?

Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sen-Nikolā ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savieno­sies.

Es atkal piegāju pie loga. «Nautils» vairs nebrauca. Karstums bij kļu­vis neizturams. Pirmāk balta, jura nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisī­juma. Neraugoties uz herrnetiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās ne­panesama sera smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.

Es biju sviedriem noplūdis, slāpu nost, jutos kā karstā speltē. Patie­šām, kā speltē!

— Ilgāk vairs nav iespējams palikt šajā verdošajā ūdenī, — es teicu kapteinim Nemo.

— Jā, tas nebūtu prātīgi, — Nemo atbildēja vienaldzīgi.

Tad viņš deva pavēli. «Nautils» pagriezās sāņus un brauca prom no šās pekles, kurai nesodīts neviens nevar tuvoties. Ceturtdaļstundu vēlāk mēs virs ūdens ieelpojām svaigu gaisu.

Man ienāca prātā — ja Neds Lends būtu izvēlējies šo vietu mūsu bēg­šanai, dzīvi mēs neizkļūtu no šīs ugunsjūras.

Otrā dienā, 16. februārī, mēs atstājām apvidu starp Rodesu un Alek- sandriju, kur jūra vietām trīs tūkstoši metru dziļa, un «Nautils», pabrauk­dams garām Cerigo un apkārt Matapana ragam, aizbrauca prom no Grie­ķijas archipclaga.