20000 lje pa jūras dzelmi

IX NOGRIMUSĪ ZEME

Otrā rītā, 19. februārī, es ieraudzīju kanadieti ienākam manā kajitē. Es viņu jau gaidīju. Viņš man likās visai vīlies.

— Nu, profesora kungs, — viņš ierunājās.

— Ko lai dara, Ned. Gadījuma pēc mēs tomēr vēl esam šepat.

— Jā! Šim nolādētajam kapteinim bij ienācis prātā apturēt tieši tajā acumirklī, kad mēs patlaban gājām uz viņa laivu.

— Tā ir, Ned. Viņam bij jāiet pie sava baņķiera.

— Pie baņķiera?

— Labāk sakot, uz savu banku. Ar to es domāju okeānu, kur šīs bagātī­bas ir daudz lielākā drošībā nekā valsts glabātavās.

Es pastāstīju kanadietim vakarvakara piedzīvojumus tajā slepenajā cerībā, ka viņš atmetīs savus bēgšanas nodomus. Bet mana stāsta panākums bij tikai tas, ka Neds stipri nožēloja, kāpēc viņam nebijusi iespēja pašam uz savu roku pasirot pa Vigo jūras līča kaujas lauku.

— Galu galā, — viņš teica, — vēl tomēr viss nav zaudēts! Tas bij tikai pirmais neizdevies harpūnas sviediens! Ar otro veiksies labāk, varbūt jau šovakar pat mēģināsim to…

— Kādā virzienā patlaban brauc «Nautils»? — es vaicāju.

— Nezinu, — Neds atbildēja.

— Nu labi, ap pusdienas laiku zināsim, kur atrodamies.

Kanādietis atgriezās pie Konsela. Apģērbies es devos uz salonu. Kom­pass nevēstīja nekā iepriecinoša. «Nautils» brauca dienvid-dienvidrietumu virzienā. Mēs bijām pagriezuši muguru Eiropai.

Ar zināmu nepacietību es gaidīju, kad vieta tika atzīmēta uz kartes. Ap pusdivpadsmitiem rezervuāri tika iztukšoti, mūsu kuģis pacēlās ūdens virs­pusē. Es steidzos augšā uz klāja. Neds Lends tur jau bij priekšā.

Cietzeme it nekur nebij redzama. Visapkārt tikai bezgalīgs jūras plašums. Pie apvāršņa redzami daži burinieki, bez šaubām, tie, kuri nobrauca līdz Sanrokai, lai tur nogaidītu labvēlīgu ceļa vēju un apbrauktu apkārt Labās Cerības ragam. Laiks bij apmācies. Acīm redzami gaidāms vējš.

Neds saniknots acīm urbās miglainajā apvārsnī. Vēl vienmēr viņš ce­rēja, ka aiz šās miglas slēpjas ilgotā zeme.

Ap pusdienas laiku uz acumirkli paspīda saule. Kapteiņa palīgs izlie­toja gadījumu izmērīt tās augstumu. Tā kā jūra sāka viļņoties arvien vai­rāk, mēs nokāpām lejā un lūkas tika noslēgtas.

Stundu vēlāk, karti aplūkodams, es redzēju, ka «Nautila» atrašanās vieta apzīmēta starp 16°17' garumu un 33°22' platumu simts piecdesmit ljē no tuvākā krasta. Nu vairs nebij ko domāt par bēgšanu, un es atļauju lasītā­jam pašam iedomāties, kādas bij kanadieša dusmas, kad es viņam to pa­teicu.

Pats es gan nejutos pārāk apbēdināts. Jutos pat it kā no nospiedošas nastas atvieglots un samērā mierīgi varēju atsākt savu parasto darbu.

Vakarā ap pulksten 11 mani gluži negaidīti apmeklēja kapteinis Nemo. Ļoti laipni viņš apvaicājās, vai es nejūtoties noguris no pagājušās nakts negulēšanas. Protams, es atbildēju, ka ne.

— Tad es jūs, Aronaksa kungs, uzaicināšu piedalīties nelielā ekskur­sijā.

— Lūdzu, kapteiņa kungs.

— Līdz šim jūs jūras dibenu esat redzējis tikai dienā un saules gaismā. Vai nevēlaties aplūkot to arī nakts tumsā?

— Ar lielāko prieku.

— Es jau iepriekš brīdinu, ka šis gājiens būs nogurdinošs. Jāstaigā būs daudz un jākāpj kalnā. Ceļi tur nav diezin cik labā kārtībā.

— Tas, ko jūs sakāt, kapteiņa kungs, vēl vairāk kairina manu ziņkāri. Esmu gatavs sekot jums.

— Tad nāciet, profesora kungs. Iesim apģērbt skafandras.

Ģērbtuvē nonācis, es redzēju, ka ne mani biedri, ne kāds no kuģa ļau­dīm šajā ekskursijā nepiedalīsies. Kapteinis Nemo pat neuzaicināja mani saukt līdzi Nedu vai Konselu.

Dažās minūtēs mēs jau bijām saģērbušies. Mugurā mums piesēja ar gaisu bagātīgi pildītos aparatus, bet elektriskās laternas nebij sagatavotas. Es par to ieminejos kapteinim.

— Tās mums nebūs vajadzīgas, — viņš atbildēja.

Man šķita, ka neesmu pareizi saklausījis, Bet nepaguvu to pateikt, jo kapteiņa galva jau bij pazudusi metala ķiverē. Arī es pasteidzos uzmeklēt savu, tad samanīju, ka man rokā iespiež ar dzelzi apkaltu nūju, un dažas minūtes vēlāk pēc parastās procedūras mēs spērām kāju uz Atlantijas di­bena trīs simti metru dziļumā.

Tuvojās pusnakts. Ūdens bij gluži melns, bet kapteinis Nemo parādīja man kādu sarkanēju plankumu, kaut ko prāvai ugunij līdzīgu, apmēram di­vas verstis attālu no «Nautila». Kas tā bij par uguni, kāds kurināmais dega tajā, kā un kāpēc tā dega šeit ūdenī, to es nevarēju pasacīt. Bet ceļu tā mums apgaismoja, lai gan diezgan pavāji, un es drīz pieradu pie šās īpat­nējās krēslas un sapratu, ka šādos apstākļos Rumkorfa aparati mums tie­šām nekā nepalīdzētu.

Mēs ar kapteini Nemo gājām blakus taisni uz signaluguns pusi. Līdze­nais dibens pamazām sliecās augšup. Uz nūjām atspiezdamies, mēs gājām lieliem soļiem; tomēr tikai lēnām tikām uz priekšu, jo kājas bieži iegrima ar aļģēm sajauktās un ar plakaniem akmeņiem piebārstītās dūņās.

Iedams es sadzirdu it kā sprakstēšanu virs galvas. Lāgiem tā pieņēmās divkārši, un tad tur skanēja nepārtraukta paukšķēšana. Es drīz nojaudu tās cēloni. Tas bij lietus, kas spēcīgi kapāja jūras līmeni. Instinktivi man ie­nāca prātā, ka lietus mani taču var samērcēt! Ūdens dziļumā lietus var mani samērcēt! Es nevarēju atturēt smieklus par šo ērmīgo iedomu. Bet tomēr jāsaka, ka biezajā skafandras apģērbā mitrumu nepavisam nejūt, gaiss liekas tikai mazliet blīvāks kā uz sauszemes, tas arī viss.

Pēc pusstundas gājiena jūras dibens kļuva klinšains. Medūzas, mik­roskopiski vēzīši un penatulas ar savu viegli fosforescējošo spīdumu maz­liet apgaismoja mums ceļu. Tajā pagadījās akmeņu šķeltnes, kas bij apli­pušas ar miljoniem zoofilu un apaugušas ar aļģēm. Kāja man bieži paslī­dēja uz šī ūdens augu glumā paklāja, un bez savas nūjas es vairāk reižu būtu pakritis. Atgriezies es allaž vēl redzēju «Nautila» prožektora bālgano spīdumu, lai gan attālinādamies tas pamazām kļuva blāvāks.

Akmeņu šķeltnes, par kurām es runāju, okeana dibenā bij nogulušās kārtīgi sarindotos slāņos, kuru cēloņus es nesapratu. Es redzēju milzīgus iedobumus aizstiepjamies un pazūdam tumsā tik tālu, ka to plašums nebij aprēķināms. Arī vel citu kādu parādību es nevarēju izskaidrot. Man šķita, ka smagās kurpes reizēm uzmin tādai kā kaulu kaudzei, kura salūza ar sa­vādu sausu troksni. Kas gan tas bij par plašu klajumu, kuram es gāju pāri? Man gribējās izvaicāt kapteini, taču zīmju valoda, kurā viņš zemūdens ce­ļojumos sarunājās ar saviem biedriem, man šimbrīžam vēl bij nesaprotama.

Bet mūsu ceļa rādītāja sarkanā gaisma palika arvien spožāka un sāka apgaismot apvārsni. Šis zemūdens ugunskurs mani ieinteresēja arvien vairāk un vairāk. Vai tas tur bij kāds elektrības izstarojums? Vai es tuvojos kādai sauszemes zinātniekiem vēl nezināmai dabas parādībai? Un tad man galva paausa doma — vai varbūt cilvēka roka ierīkojusi šo ugunskuru? Varbūt tā uzkur šo sārtu? Varbūt es še jūras dibenā sastapšu kapteiņa Nemo bied­rus, kuri dzīvo to pašu dīvaino dzīvi kā viņš un kurus apmeklēt mēs patla­ban ejam? Varbūt tur ir vesela kolonija izstumto, zemes ļaunuma apnikušo, kas meklē neatkarību okeana visdziļākajās dzīlēs? Tādas neprātīgas un ne­iespējamas domas jaucās man pa galvu; un šādā satraukumā, ko modināja manu acu priekšā allaž slīdošās brīnišķīgās ainas, es nebrīnītos, atradis šīs juras dibenā vienu no tām zemūdens pilsētām, par kādām sapņoja kapteinis Nemo!

Mūsu ceļš kļuva vienmēr gaišāks un gaišāks. Baltā gaisma spīdēja no kāda apmēram astoņi simti pēdu augsta kalngala. Taču tas, ko es redzēju, bij tikai vienkāršs atspīdums ūdens slāņu kristālos. Pats gaismas avots at­radās viņpus kalna, kurā mēs kāpām.

Kapteinis Nemo nemaldīdamies gāja pa šīm klinšu aizām, kas izvagoja Atlantijas okeana dibenu. Redzams, viņam labi pazīstams šis drūmais ceļš. Bez šaubām, viņš daudzreiz gājis pa to, bez šaubām, viņš neapmaldīsies. Es sekoju viņam ar nesatricināmu paļāvību. Man viņš likās kā viens no jū­ras ģēnijiem, un, kad viņš tā gāja man pa priekšu, es apbrīnodams lūko­jos tā staltajā augumā, kas melni slējās pret gaišo apvārsni.

Bij ap vieniem pēc pusnakts. Mēs bijām nonākuši pie pirmajām kalnu nogāzēm. Bet, lai tur uzkāptu, vispirms pa šaurām ejām bij jātiek cauri biezam mežam.

Jā! mirušu koku mežam bez lapām, bez sulas, ūdens pārakmeņotam me­žam, kurā vietvietām slējās augšup milzu priedes. Tā bij itin kā stāvoša ogļraktuve, zemē nogrimušo koku sakņu balstīta, bet koku zari, kā no plāna, melna papīra izgriezti, spilgti atēnojās caurspīdīgajā ūdens jumā. Iedo­mājieties nokaltušu mežu kaut kur kādā Harca kalna nogāzē! Ejas bij aiz­augušas aļģēm, pa kurām ņudzēja neskaitāmi vēžveidīgi dzīvnieciņi. Es gāju, uz klintīm rāpdamies, kāpdams pāri nogāztiem stumbriem, saraus­tīdams jūras lianas, kas stiepās no viena koka uz otru, izdzenādams zi­vis, kuras laidās no zara uz zaru. Šīs ainas savaldzināts, es nejutu ne ma­zākā noguruma. Sekoju savam vadonim, kurš arī nepazina piekusuma.

Kas tas bij par skatu! Kā to lai attēlo! Kā lai atglezno klintis un kokus, šajā zemūdens pasaulē, apakšā melnus un baismīgus, augšā ūdens at­spulgā sevišķi spilgtās dažādās sarkanas krāsas noskaņās? Mēs rāpāmies uz klintīm, kuras pēc tam aiz mums lieliem bluķiem gāzās lejup, dārdēda­mas kā lavinas. Labajā un kreisajā pusē pletās brīvi, šķietami cilvēku rokas darināti klajumi, un man likās, ka nupat nupat manā priekšā parādīsies kāds no šīs zemūdens pasaules apdzīvotājiem.

Bet kapteinis Nemo bez apstājas kāpa arvien augstāk kalnā. Es negri­bēju palikt viņam iepakaļ. Drosmīgs turējos līdzi. Nūja man bij ārkārtīgi noderīgs atspaids. Te pietika viena nepareiza soļa, lai no šaurās, klints mala iegrauztās takas nogāztos bezdibenī; bet tā es gāju droši, nestomīdamies un bez reiboņa. Te es lēcu pār kādu plaisu, no kuras sauszemes šļūdoņa ledū izbailēs būtu rāvies atpakaļ, te atkal rāpos pa bezdibenim pārmestu līganu koka stumbru, neskatīdamies, kur speru kāju, vērodams tikai mežo­nīgās apkārtnes brīnišķīgās ainas. Milzīgas klinšu kolonas stāvēja, šķībi no­svērušās no saviem nepareizi apcirstajiem pamatiem un likās apgāžam pa­rastos līdzsvara likumus. No to akmens ceļgalu spraugām koki spraucās augšup kā ūdens strūklas no drausmīga spiediena un savukārt atbalstīja tās tāpat, kā paši bij balstāmi. Dabiski torņi, platas nokaras, noslīgušas tādā leņķī, kādu nepielaiž cietzemes gravitacijas likumi. Es pats šo savādo,, ar ūdens blīvumu izskaidrojamo ačgārnību sajutu tikai tad, kad, neskatoties uz visu smago apģērbu, vara galvu un metala kurpēm, ar stirnas vai kalnu kazas vieglumu uzrāpos visstāvākajā klints kraujā.

Divas stundas pēc tam, kad atstājām «Nautilu», mēs bijām izkļuvuši cauri koku apvidum, simts pēdu pār mūsu galvām izslējās augšup kalna smailā virsotne, kura meta tumšu ēnu pār pretējo spilgti apgaismoto no­gāzi. Šur un tur, draudoši izlīkumots, rēgojās kāds pārakmeņojies krūms. Zivis, mūsu kāju izbiedētas, pacēlās bariem no garās zāles gluži kā putni. Klinšu masa bij sašķelsnīta nepārejamām plaisām, dziļām alām, neizmēro­jamiem caurumiem, kuru dibenā es dzirdēju rosāmies kaut ko noslēpu­maini drausmīgu. Sirds man apstājās pukstēt, kad es pamanīju milzīgu taustekli ceļam pārstieptu vai atkal kad milzīga ķetna ar troksni papletās kāda dobuma tumsā. Tūkstoš spožu punktu spīdēja klinšu ēnā. Tās bij milzīgu, savos mājokļos noslēpušos vēžveidīgu dzīvnieku acis; lielie juras vēži stā­vēja izstiepušies kā āvu metēji un kustināja savas klabošās dzelzs knaib­les; lielie krabji gulēja kā uz lafetēm mērķim nostādīti lielgabali, bet šaus­mīgie astoņkāji bij sapinuši savus taustekļus it kā dzīvā čūsku žogā.

Kas tā bij par neaptveramu pasauli, kādu es līdz šim nebiju varējis ne iedomāties? Kādai šķirai gan pieskaitāmi šie posmkāji, kuriem klints no­derīga itin kā par otrām bruņām? Kur gan daba uzgājusi viņu būtnes no­slēpumu, un cik gadu simteņus tie jau dzīvoja te, pašās dziļākajās okeana dzīlēs?

Bet es nevarēju apstāties. Kapteinis Nemo, šos dzīvniekus sen iepazi­nis, nepievērsa viņiem ne mazākās uzmanības. Mēs bijām nonākuši uz pir­mās virsmas, kur mani gaidīja jauni pārsteigumi. Te atradās gleznainas drupas, kas nepārprotami liecināja par cilvēka, nevis radītāja roku darbu. Milzīgas akmeņu grēdas, kur nepārprotami varēja atšķirt piļu un tempļu izblīdušus apveidus, apaugušus ar ziedveidīgu zoofitu slāņiem, grēdas, ko staipckļu vietā juras augi pārklāja kā bieza dzīva seģene.

Bet kas tā varēja būt par dabas stichiju izpostītu zemeslodes daļu? Kas šīs klintis un akmeņus te sakrāvis kā aizvēsturisko laiku upuru altariem? Kur īsti es atrados, kurp mani aizvedusi kapteiņa Nemo fantazija?

Man tā gribējās viņu izvaicāt! Nevarēdams to, es apstājos un saķēru tā roku. Bet viņš pakratīja galvu un norādīja man uz pašu kalna virsotni, it kā sacīdams:

— Nāc! nāc tālāk! vēl tālāk!

Pēdējo reizi spēkus saņēmis, es sekoju viņam un pēc pāra minūtēm biju virsotnē, kura par metriem desmit pārsniedza apkārtējo klinšu druzmu.

Es atskatījos uz nogāzi, pa kuru tikko bijām rāpušies. Kalns tikai kādas septiņi vai astoņi simti pēdas pacēlās pāri līdzenumam; bet otrā pusē tas slējās divreiz augstāk par Atlantijas okeana dibenu šajā vietā. Mani ska­tieni klīda tālāk un aptvēra plašu, spoži apgaismotu apgabalu. Šis kalns bij vulkāns. Piecdesmit pēdu lejāk par kalna virsotni akmeņu un izdedžu lietū plats krāteris izvirda lavu, kura guldzieniem izplūda pa ūdeni. No šejienes vulkāns kā mūžīga lāpa apgaismoja lejas līdzenumu līdz apvāršņa pēdējam lokam.

Es teicu, ka zemūdens krāteris izvirda lavu, bet nevis liesmas. Liesmai nepieciešams skābeklis, tāpēc iā nevar attīstīties zem ūdens. Bet lavas strau­mes var sakaist un nokaitēties kvēlaini baltas, uzvaroši cīnīties pret ūdeni un saduroties pārvērst to tvaika. Spēcīga straume aiznesa visus šos tvaikus, liet lavas straumes riolcceja līdz pašai kalna pakajei, tapai ka Vezuva izvir­dumi lidz Torre del Greco.

Manu acu priekšā bij sagruvuši, izpostīta, nogrimusi pilsēta norau­tiem jumtiem, sadrupušiem tempļiem, ielauztām velvēm, zeme nogāztām kolonām, kuras vel liecināja par Toskanas arehitekturas stipro celtņu pazī­mēm. Tālāk bij grandioza ūdensvada paliekas; tad atkal dūņām apnesta akropole ar Partenona vieglajām līnijām; tur atkal krastmalas izbūvju dru­pas, it ka kāda antika osta, kas nozuduša okeana krastā kādreiz kalpojusi tirdzniecības kuģiem un kara trircinam; vēl tālāk garas rindas sabrukušu rnnrii, platas, tukšas ielas vārdu sakot, vesela ūdens aprakta Pompeja, ko kapteinis Nemo atdzīvinājis manu acu priekšā.

Kur es esmu? Kur es esmu? Par katru cenu es gribēju to izdibināt, es gribēju runāt, gribēju noraut vara ķiveri, kas slēpa manu galvu.

Bet kapteinis Nemo pienāca klāt un mani apturēja. Tad, paņēmis krī- tainu akmens gabalu un piegājis pie melnas bazalta klints, uzrakstīja vienu pašu vārdu:

Atlantida.

Kā zibens izšāvās man caur smadzenēm! Atlantida, senatnes Teo- pompa Meropirla, Platona Atlantida, Origena, Porfira, Jamblika, d'Anvila, Mall-Brina un I Iurnbolta noliegtais kontinents, par kura bojāeju zinām tikai no senam Poseidonija, Plinija, Amjena, Marselina, Tertuliana, Engela, Serera, Turnefora, Davezaka un Bifona teikām! Tagad tā bij manu acu priekšā ar visam neapstrīdamām katastrofas liecībām. Tātad ta bij šī nogrimusī zeme, kas atradās ārpus Eiropas, Āzijas un Lībijas, aiz llerkulesa stabiem, va­reno atlantu zeme, ar kuriem senie grieķi veda savus pirmos karus!

Vēsturnieks, kas aprakstījis viņējo varoņu laiku lielos darbus, ir pats Platons. Viņa uzrakstītais Timaja. un Kritona dialogs radies, tā sakot, dzejnieka un likumdevēja Solona ietekmē.

Kādu dienu Solons sarunājies ar dažiem gudriem vecajiem Saisas pil­sētā, kurai, pēc svētajā mūrī iegrieztā uzraksta, jau toreiz bijis astoņi simti gadu. Kāds no šiem vecajiem pastāstījis par kādu citu pilsētu, kura esot par tūkstoš gadiem vecāka. Sī visvecākā ateniešu pilsēta pastāvējusi de­viņus gadu simteņus, iekams to iekarojuši un pa pusei izpostījuši atlanti. Šie atlanti — viņš stāstījis — apdzīvojuši milzīgu kontinentu, lielāku nekā

Āfrika un Āzija, kopā ņemtas; tas sniedzies no divpadsmitā līdz četrdes­mitajam ziemeļu platuma gradam. Pat Ēģiptē viņiem bijušas kolonijas. Arī Grieķiju tie gribējuši iekarot, bet tur atdūrušies pret heleņu nesalau­žamo pretestību un bijuši spiesti atkāpties. Tā pagājuši gadu simteņi. Uz­nākusi katastrofa, zemestrīces un ūdens plūdi. Vienā dienā un naktī Atlan- tida nogrimusi, tikai lās kalnu augstākās virsotnes, kā Madeiras, Azoru, Ka- narijas un Zaļā raga salas, redzamas vēl šodien.

Tādas vēsturiskas atmiņas manī pamodināja kapteiņa Nemo uzraksts. Dīvains liktenis bij atvedis mani šurp, lai es savu kāju spertu uz viena no šā nogrimušā kontinenta kalniem! Es aptaustīju šīs tūkstoš gadu simteņu vecās ģeoloģisko periodu celtņu drupas! Es gāju pa to pašu vietu, kur gā­juši pirmā cilvēka laikabiedri! Savām metala kurpēm es saminu teiksmaino laiku dzīvnieku skeletus, kurus tagad pārakmeņotie koki kādreiz uzņēma savā pavēnī!

Ak, kāpēc man nebij pietiekoši laika! Man tiktos nokāpt pa šā kalna stāvo sienu lejā, no vienas malas fīdz otrai pārstaigāt šo kontinentu, kas, bez šaubām, kādreiz savienoja Āfriku un Ameriku. Var jau būt, ka kādu dienu jauns vulkānisks spēks šīs nogremdētās drupas atkal izceļ virs jū­ras līmeņa! Šajā okcana daļā mums zināmi daudzi vulkāni, un daudzi kuģi, braukdami pāri šīm nemierīgajām vietām, sajutuši apakšzemes grūdienus. Daži jūrnieki dzirdējuši dobju rūkoņu, kas liecina par satracinātu elementu cīņām, citi atkal savākuši ūdens virspusē izmestus vulkāniskus pelnus. Viss šis apgabals līdz pašam ekvatoram vēl ir vulkānisku spēku varā. Un, kas /,ina, vai Kac Ireiz tāla nākotne vulkāniskie noslāņojumi, biežo izvirdumu lavas kārtu segti, atkal reiz neizslej savas uguni virdošās virsotnes virs Atlantijas okeana līmeņa!

Kamēr es tā stāvēju, domās nogrimis, un pūlējos iespiest atmiņā visas Šīs lieliskās ainavas sīkumus, kapteinis Nemo, pret apsūnojušu akmens slābu atspiedies, stāvēja nekustīgi, it kā pārakmeņojies, ekstāzē aizmirsies. Vai viņš domāja par pazudušām paaudzēm un tur meklēja atbildi cilvēces būtības noslēpumam? Vai šis dīvainais, tagadējās dzīves noliedzējs cil­vēks nāca šurp nolaisties vēsturisku atmiņu dzīlēs un atjaust reiz bijušo antiko pasauli? Ko es nedotu, lai varētu uzzināt viņa domas, dalīties tajās 1111 mēģināt tās izprast!

Mēs palikām te veselu stundu, vērodami plašo, lavas apspīdēto klajumu, kas lāgiem atspuldza žilbinošā spožumā. Zemes iekšienes verdošie mutuļi sīki trīsināja kalna virsotnes čaulu. Ūdens skaudri pārvadīta, dobja rūkoņa majestātiskā varenībā vēlās augšup. Šajā acumirklī mēness iespīda cauri udons masām un ar dažiem bāliem stariem aizsniedza šo plūdos nogrimušo zemi. Tas nebij nekāds spožums, bet tā iespaids tomēr šķita neaprakstāms. Kapteinis piecēlās un pārlaida vēl pēdējo reizi acis pār šo bezgalīgo kla­jumu. Tad viņš pamāja man ar roku tam sekot.

Mēs ātri kāpām lejup no kalna. Kad bijām cauri pārogļotajam mežam, es tūliņ ieraudzīju «Nautila» prožektoru kā zvaigzni spīdam tālumā. Kaptei­nis soļoja tieši turp; mēs atgriezāmies uz kuģa tajā brīdī, kad ausmas pirmā atspīda sāka balsnīt okeana līmenī.