20000 lje pa jūras dzelmi

XI «NAUTILS»

Kapteinis Nemo piecēlās. Es sekoju viņam. Atvērās otras durvis istabas dibenā, un es iegāju tikpat lielā telpā kā tā, ko biju pametis.

Tā bij bibliotēkas istaba. Augstos, vara inkrustacijām greznotos palisan- dra koka plauktos bij sakrautas vienādi iesietas grāmatas. Plaukti izliecās līdzi telpas apveidiem, bet spraugās bij ievietoti brūnu ādu apsisti ērti dī­vāni. Tuvāk pievirzāmi un tālāk atbīdāmi galdiņi grāmatu novietošanai vi­sur bij pie rokas. Pašā vidū bij liels galds, apkrauts žurnāliem, starp ku­riem daudzi jau stipri veci. Visu šo saskanīgo iekārtu apgaismoja četras blā­vas elektriskās lampas, līdz pusei nogremdētas griestu greznojumos. Ar neviltotu sajūsmu es aplūkoju visu šo mākslinieciski iekārtoto telpu un ne­gribēju ticēt pats savām acīm.

Kapteini Nemo, — es teicu namatēvam, kas bij atlaidies uz dīvana,. - es šeit redzu bibliotēku, ar kādu varētu lepoties jebkura cietzemes pils, un esmu patiešām pārsteigts, ka jūs ar to nolaižaties pat visdziļākajās jū­ras dzīlēs.

— Bet kur tad jūs atradīsiet lielāku vientulību un mieru, profesora kungs? — kapteinis Nemo man atbildēja. — Vai jūsu Muzeja kabinets jums sniedz lielākas ērtības?

Nebūt ne, kapteiņa kungs. Pēc tā, ko šeit esmu redzējis, tas man šķiet pavisam nabadzīgs. Jums būs savi seši vai septiņi tūkstoši sējumu. . .

— Divpadsmit tūkstoši, Aronaksa kungs. Tas ir vēl vienīgais pavediens, kas mani saista pie zemes. Pasaule man ir zudusi ar to acumirkli, kad «Nau- tils» pirmo reizi nolaidās zem ūdens. Tajā dienā es nopirku pēdējos grāmatu sējumus, pēdējās brošūras un pēdējās avīzes, — gribu pieņemt, ka kopš tā laika cilvēce nav nekā vairāk ne domājusi, ne rakstījusi. Šīs grāmatas, pro­fesora kungs, ir jūsu rīcībā, jūs varat lietot tās pēc patikas.

Es pateicos kapteinim Nemo un sāku aplūkot bibliotēkas plauktus. Tur pārpilnam bij raksti visādās valodās par zinātni, morāli un literaturu, ti­kai par politisko ekonomiju es tur neatradu neviena darba, tie likās pilnīgi atmesti uz šā kuģa. Interesanti atzīmēt, ka visas grāmatas bij sakārto­tas neatkarīgi no valodas, kādā tās rakstītas, acīm redzami «Nautila» kap­teinis tās brīvi lasīja, vienalga, kāda grāmata pagadījās pa rokai.

Starp šīm grāmatām es atradu senatnes un jaunlaiku lielāko rakstnieku darbus, visu to ievērojamāko, ko cilvēka gars atstājis vēsturē, dzejā, romānā un zinātnē, sākot no Homēra līdz Viktoram Igo, no Ksenofona līdz Mišlē, no Rablē līdz Žorzai Sandai. Tomēr zinātne šajā bibliotēkā bij pārsvarā. Grāmatas par mechaniku, balistiku, hidrogrāfiju, meteoroloģiju, ģeogrāfiju un ģeoloģiju atradās līdzās dabas zinātņu vēsturei, un no tā es sapratu, kas «Nautila» kapteini interesē visvairāk. Es tur redzēju labi sakārtotus visus Humbolta un Arago darbus, Fuko, tālāk Anrī Senklera Deviļa, Šaslē, Milna Edvarda, Katrefaža, Tindala, Earadeja, Bertelo, abata Seki, Peter- maņa, kapteiņa Mori, Agasī u. c. darbus. Zinātņu akadēmijas atskatus, da­žādu ģeogrāfisku biedrību pārskatus utt. un bez tam vēl divus sējumus, ku­riem man laikam gan jāpateicas par kapteiņa Nemo viesmīlību. 2ozefa Bert- rana grāmata «Astronomijas nodibinātāji» šķita liecinām, ka «Nautils» nav sācis savas gaitas pirms 1865. gada, jo šī grāmata iznāca minētajā gadā. Tātad kapteiņa Nemo zemūdens kuģis te braukāja visilgākais gadus trīs. Tomēr es cerēju, .ka jaunākie raksti man dos iespēju šo datu uzzināt noteik­tāk, bet tam man laika bij diezgan, un pagaidām es negribēju atlikt brīnišķā «Nautila» tālāko apskati.

— Kapteiņa kungs, — es teicu, — pateicos par jūsu bibliotēkas nodo­šanu manā rīcībā. Redzu, ka tur ir visi zinātnes dārgumi, un labprāt tos izmantošu.

— Šī telpa nav tikai bibliotēka vien, — kapteinis Nemo sacīja, — bet arī smēķējamā istaba.

— Smēķējamā istaba! — es iesaucos. — Vai tad uz šā kuģa smeķe arī?

— Bez šaubām!

— Tad jau man jātic, ka jums vēl kādi sakari ar Havanu.

— Ar to man nav nekādu sakaru, — kapteinis atteica. — Tomēr pamēģi­niet šo cigāru, Aronaksa kungs; lai gan tas nav Havanas, esmu pārlie­cināts, jūs būsiet apmierināts ar to, ja esat lietpratējs.

Es paņēmu piedāvāto parasta izskata cigāru, bet tas likās tīts no zelta lapiņām Aizpīpēju pie mazas lampiņas, kas stāvēja uz elegantas bronzas pakājes, un ievilku pirmos dumus ar tādu baudu kā īsts smēķētājs, kas divas dienas nav dabūjis nekā aizkūpināt.

— Tas garšo lieliski, — es teicu, — bet tabakas tas nu gan nav.

— Nē, — kapteinis atbildēja, — šī tabaka nav ne Havanas, ne Austrumu. Tas ir kāds nikotina bagāts jūras augs, kuru man diezgan grūti nākas ievākt. Vai jūs savus sauszemes cigārus uzskatāt par labākiem?

— No šā brīža tie man liekas sliktāki, kapteiņa kungs.

— Smēķējiet, lūdzu, un neprātojiet, kā šie cigāri pagatavoti. Nekāda valsts iestāde tos nav kontrolējusi, bet man liekas, ka tāpēc tie nebūs slik­tāki.

— Nē, pavisam otrādi.

Tad kapteinis Nemo atvēra kādas durvis tieši pretim tām, pa kurām es biju ienācis bibliotēkā, un mēs iekļuvām ārkārtīgi lielā, spilgti apgaismotā telpā.

Tā bij plaša istaba noapaļotiem stūriem, apmēram desmit metru gara, seši plata un pieci augsta. Spīdošie, vieglām arabeskām greznotie griesti meta maigu, bet tomēr pietiekoši dzidru gaismu pār visiem šajā muzejā sa­kopotajiem priekšmetiem. Tas patiešām bij muzejs, kur lietpratēja roka ar īstu māksliniecisku gaumi sakopojusi visas dabas un mākslas bagātības.

Ap trīsdesmit lielāko meistaru gleznas vienādos rāmjos greznoja sie­nas, kas bij apsistas ar stingriem zīmējumiem rotātiem audumiem. Starp gleznām karājās dārgi, mirdzoši ieroči. Es tūliņ saskatīju visdārgākās glez­nas, kuras biju jau apbrīnojis Eiropas privatajās kolekcijās un gleznu izstā­dēs. No veco meistaru gleznām šeit bij Rafaela «Madonna», Leonardo da Vin- či «Svētā jaunava», Korredžio «Nimfa», Ticiana «Sieviete», Veroneza «Pie­lūgšana», Muriljo «Debesbraukšana», kāda Holbeina portreja, Velaskeza «Mūks», Ribeira «Moceklis», Rubensa «Ražas novākšanas svētki», Teniera flāmu ainavas, trīs nelielas Zerara Dou, Metsi un Pola Potera žanra gleznas, divas Zeriko un Pridona ainavas un vairāki Bakuzena un Vernē jūras skati. Starp moderno māksli­nieku darbiem es ievēroju Delakruā, Engra, Dekampa, Troijona, Mesonjē un citu gleznas un vairākas brīnišķas marmora un bronzas antiko skulp- turu reprodukcijas, kas, novietotas uz augstiem postamentiem, greznoja šā krāšņā muzeja stūrus. Patiešām, mani sāka pārņemt tā izbrīna un pārstei­gums, par ko «Nautila» kapteinis jau bij ieminējies.

— Profesora kungs, — šis dīvainais cilvēks iebilda, — jūs atvainosiet to vienkāršību, ar kādu es jūs šeit ievadu, un arī to nekārtību, ko redzat.

— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es nezinu, kas jūs īsti esat, bet redzu, ka man darīšana ar mākslinieku!

— Tikai ar mākslas cienītāju, profesora kungs! Kādreiz man patika sa­vākt un kopot šos skaistos cilvēka rokas darinājumus. Es biju kaislīgs mek­lētājs, nenogurdināms vācējs un tāpēc arī esmu sakopojis tik daudz vērtīgu mākslas darbu. Tā ir pēdējā piemiņa no zemes, kura man mirusi. Pēc manas sajūtas, jūsu modernie rakstnieki arī jau pieder senatnei; viņu mūžs ir divi vai trīs tūkstoši gadu, un manā atmiņā viņi visi sajūk kopā. Ģēniji neno­veco.

— Bet šie muziķi, — es teicu, norādīdams uz Vebera, Rosini, Mocarta, Bethovena, Haidna, Meijerbera, Herolta, Vāgnerā, Guno un daudzu citu partitūrām, kuras atradās uz lielām pianino-ērģelēm, kas aizņēma veselu istabas sienu.

— Šie muziķi, — kapteinis Nemo atbildēja, — ir Orfeja laika biedri, jo chronoloģiskā starpība izdziest mirušo atmiņā, un es, profesora kungs, esmu miris, gluži tāpat kā tie jūsu bijušie paziņas, kuri patlaban atrodas sešas pēdas apakš zemes.

Kapteinis Nemo apklusa, it kā nogrimdams dziļās atmiņās. Stipri sa­traukts es lūkojos viņā, klusēdams mēģinot uzminēt to, kas atspoguļojās tā sejā. Ar elkoni atspiedies pret dārgu mozaikas galdu, viņš mani vairs ne­redzēja, šķita pilnīgi aizmirsis.

Es netraucēju viņa pārdomas, bet turpināju aplūkot visu, kas šajā brī­nišķīgajā istabā vēl bij sakopots.

Līdzās mākslas priekšmetiem te bij arī bagāta retu dabas produktu ko­lekcija. Galvenām kārtām kapteiņa Nemo paša savākto augu, gliemežu un tamlīdzīgu okeana iemītnieku izlase. Telpas vidū, elektriskas gaismas ap­mirdzēta, šļāca ūdens strūkla un izlija atpakaļ baseinā, kas bij darināts no milzīgas gliemežnīcas — tridaknas. Šim skaisti izrotātam moluska ap­valkam bij mazākais savi seši metri, tātad tas apmērā pārsniedza pat tās krāšņās tridaknas, ko Venecijas republika savā laikā dāvināja Fransuā I un no kurām Parizes Sv. Silpicija baznīcai pagatavoti divi milzīgi kvēpināmie trauki.

Apkārt širn baseinam skaistās, vara skrūvēm piestiprinātās vitrinās bij sakārtoti un novietoti jūras retumi, kādus jebkad redzējusi dabas zināt­nieka acs. Viegli iedomāties, ar kādu speciālista līksmi es tos aplūkoju.

Zoofitu nodalījumā bij redzami divu šādu grupu interesantākie pārstāvji: polipi un adatādainie. Pirmajā grupā bij redzamas tubiporas, vēdekļveidī­gās gorgonijas, maigie Sirijas sūkļi, Molukas salu korāļi, jūras spalvas, Norvēģijas jūras brīnišķīgie augi, dažādas ombelilerijas, alcionarijas, vesela madreporu sērija, kuras mans skolotājs Miln-Edvards tik gudri sadalījis nodalījumos un kuru vidū es ievēroju brīnišķīgās flabelinas, Burboņu salas okulinas, Antiļu salu «Neptuna ratus», visdažādākās korāļu sugas un vis­beidzot dīvainos polipus, kuru savienojums veido veselas salas, kas kādā jaukā dienā kļūs par kontinentiem. Adatādainos, ko klāja bruņas, šeit pār­stāvēja dažādas jūras zvaigznes, pantakrinas, komatulas, asterofonas, jū­ras eži, holoturijas utt. Tā bij vesela šās grupas individu kolekcija.

Mazliet nervozāks konchiliologs[7] nudien apmulstu pie vitrinām, kurās bij izstādīti neskaitāmi molusku paraugi. Es tur saskatīju nesamaksājami vēr­tīgas kolekcijas, kuru sīkākam aprakstam man tomēr pietrūkst laika. Pēc at­miņas pieminēšu tikai krāšņo «karaļmēteli» no Indijas okeana; tā simet­riskie baltie plankumi spilgti atplaiksnījās uz sarkanbrūnā fona. Karalisko, adatām apaugušo, spilgti krāsaino spondili, reti sastopamu Eiropas muze­jos, kuras vērtība pēc manas saprašanas sniedzas līdz divdesmit tūkstošiem franku. «Āmuriņu» no Jaunholandes ūdeņiem, kurš arī visai reti sastopams. Senegales sirdsveidīgos eksotiskos dzīvniekus, baltās, trauslās divvāku glie­menes, kuras vislēnākā vēja pūsma var iznīcināt kā ziepju burbuli, Javas daudzējādās «laistītājas», lapu pārakmeņojumiem izrotātas, dabas zināt­nieku augsti vērtējamās kaļķakmeņa caurules, veselu rindu pumpaiņu, gan Amerikas piekrastēs zvejotu dzeltenzaļganu, gan tumši brūnu no Austrāli­jas apvidiem, gan atrastu Meksikas jūras līcī, ievērojamu ar zvīņveidīgiem apvalkiem, un atkal dienvidjūrās mājojošos un it sevišķi reti sastopamos Jaunzēlandes apkaimes «piešus». Tālāk vēl varu minēt brīnišķās, sērotās tellinas, ārkārtīgi vērtīgas citeras un venusas, Trankbara apvidus režģai- nās kadranas, rnarmorētus «zābaciņus» ar plaiksnojošām perlamutra zvī­ņām, Ķīnas jūras zaļos papagailīšus, tikpat kā nepazīstamo koenduli su­gas konusu un dažādo pasugu porcelanveidīgas gliemenes, kuras Indijā un Āfrikā tiek lietotas mūsu rnetala naudas vietā. Un tad Austrumindijas vēr­tīgo gliemezi «jūras lepnumu», litorinas, dofinilas, turitelas, jantinas, ovi- las, volitas, olivas, mitras, arfas, ķiveres, purpurgliemjus, lūpaiņus, trito­nus, ceritas, vārpstas, strombus, pteroceras, patellas, hialas, kleodoras un visas pārējās ārkārtīgi trauslās gliemežu sugas, ko zinātne nosauc vis­glaimīgākajiem vārdiem.

Atsevišķā nodalījumā virknēs vijās visskaistākās, elektriskās ugunīs mirdzošās pērles: rožainas, Sarkanajā jūrā izzvejotas, zaļas, dzeltenas, zi­las, melnas — visbrīnišķīgākās visu jūru pērles, starp tām arī dažu Ziemeļ­jūru ēdamo gliemju, vārdu sakot, visretākie eksemplāri. Dažas no šīm pēr­lēm bij lielākas par baloža olu un dārgākas par to, ko ceļotājs Tavernjē pārdeva Persijas šacham, bet skaistuma ziņā pārspēja pat imama Maskata pērli, ko es uzskatīju par visskaistāko pasaulē.

Vispār šīs kolekcijas vērtība nemaz nebij aprēķināma. Kapteinim Nemo vajadzēja izdot miljonus, lai iegūtu šādu krājumu, un es sāku domāt, no kurienes viņam rodas nauda, lai apmierinātu savas kolekcionārā iegribas, bet tajā acumirklī viņš man sacīja:

— Jūs aplūkojat manas gliemežnīcas, profesora kungs. Patiešām, tās var interesēt dabas zinātnieku, bet man personīgi tām vēl kāda cita, valdzi- nošāka nozīme. Es tās esmu izzvejojis pats ar savu roku, un nav nevienas jū­ras, kuru es nebūtu pārmeklējis.

— Es saprotu, kapteiņa kungs, saprotu, kāds prieks atrasties starp šā­dām bagātībām. Jūs esat no tiem, kuri paša spēkiem ieguvuši savus dārgu­mus. Nevienam Eiropas muzejam nav tādas jūras retumu kolekcijas. Bet, ja nu es izšķiežu savas uzslavas tai, kas tad man vēl atliks kuģim, kurš to nes? Es nebūt negribu ielauzties jūsu noslēpumos. Un tomēr man jāatzīs­tas, ka «Nautils» ar savu dzinējspēku, ar mašinām, kas to virza, ar visām tā ierīcēm visaugstākā mērā kairina manu ziņkāri. Es redzu pie šīs telpas sienām sakārtus pilnīgi nepazīstamus instrumentus. Vai drīkstu vaicāt? .. .

— Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — es jau jums teicu, ka uz šā kuģa esat pilnīgi brīvs, neviena «Nautila» nodaļa jums nav aiz­liegta. Ja gribat, varat aplūkot to sīki jo sīki, un man būs patīkami jūs pa­vadīt.

— Nezinu, kā jums pateikties, kapteiņa kungs, bet es nevēlos jūsu laip­nību velti izlietot. Es tikai gribētu zināt, kādiem nolūkiem domāti šie fizi­kas instrumenti.

— Profesora kungs, gluži tādi paši instrumenti atrodas manā istabā — un tur es gribu jums pastāstīt par to lietošanas veidu. Bet vispirms nāciet aplūkot kajiti, kura jums ierīkota. Jums taču jāzina, kādos apstākļos dzīvo­siet uz «Nautila».

Pa vienām no visos ieapaļajos stūros ierīkotām durvīm es kopā ar kapteini Nemo izgāju šaurā kuģa gaitenī. Kapteinis mani aizvadīja kuģa priekšējā galā, un tur es neatradu vis kajiti, bet eleganti iekārtotu istabu ar gultu, tualetes galdu un citām mēbelēm.

Man tikai atlika pateikties namatēvam.

— Jūsu istaba ir līdzās manējai, — viņš teica, kādas durvis atvērdams, — bet no manas istabas nokļūst tieši tajā, kuru nupat atstājām.

Es iegāju kapteiņa istabā. Tā bij ārkārtīgi vienkārši ierīkota un gan­drīz atgādināja mūka celli. Tur bij vienīgi dzelzs gultiņa, rakstāmgalds un nedaudzi tualetes piederumi. Telpa bij tikai pa pusei apgaismota. Nekāda greznuma nemanīja, te atradās pats nepieciešamākais.

Kapteinis Nemo norādīja man kādu sēdekli.

— Sēstieties, lūdzu, — viņš teica.

Es apsēdos, un kapteinis iesāka stāstīt.