20000 lje pa jūras dzelmi

VIII VIGO JURAS LĪCIS

Atlantijas okeāns! Neapredzams ūdens klajums, divdesmit pieci miljoni kvadrātjūdžu apmētā, deviņi tūkstoši jūdžu garumā un divi tūkstoši septiņi simti jūdžu caurmēra platumā, Ievērojama jūra, senatnē tiklab kā nepazī­ta, atskaitot kartagiešus, šos antikās pasaules holandiešus, kuri savos tirdzniecības ceļojumos apbrauca Eiropas un Āfrikas rietumu krastus. Gran­diozais plašums, ko nemitīgi šķērso visu tautu kuģi ar visdažādākiem ka­rogiem, ieslēgts starp diviem jūrniekiem tik bīstamiem punktiem — Horna ragu un Vētras ragu.

Trīsarpus mēnešos nobraucis gandrīz desmittūkstoš Ijē, tas ir, vairāk kā vienu no lielākajiem zemeslodes lokiem, «Nautils» ar savu durkli tagad šķēla Atlantijas okeana ūdeņus. Kurp mēs devāmies tagad, un kas mūs gaida nākotnē?

Gibraltara šarumam cauri izbraucis, «Nautils» devās plašajā jūras klajā. Kuģis bij izniris virspusē, un tāpēc mūsu parastās ikdienas pastai­gas pa klāju sākās no jauna.

Neda Lenda un Konsela pavadībā es tūliņ devos augšā. Jūdžu divpa­dsmit attālu neskaidri bij saredzams Sv. Vikentija rags Spānijas pussalas galējā dienvidrietumu stūrī. Pūta diezgan spēcīgs dienvidu vējš. Jūra bij stipri nemierīga, bangaina, «Nautils» spēcīgi šūpojās. Gandrīz neiespējami bij noturēties uz klāja, pār kuru ik mirkli šļācās lieli viļņi. Tāpēc mēs no­kāpām lejā, tikai brīdi paelpojuši svaigu gaisu.

Es iegāju atpakaļ savā kajitē. Konsels devās uz savu, bet kanadietis rūpju pilnu seju sekoja man. Ātrajā braucienā pa Vidusjūru viņš nebij pa­spējis paveikt savu nodomu un nevarēja apspiest vilšanās sajūtu.

Kad kajites durvis bij aizvērušās, viņš apsēdās un, ne vārda neteikdams, skatījās manī.

— Draugs Ned, — es teicu, — es jūs saprotu, bet jums nevajag sev nekā pārmest. Ārprāts būtu domāt par bēgšanu tādos apstākļos, kādos at- rādāmies «Nautila» pēdējā braucienā!

Neds Lends nekā neatbildēja. Viņa sakniebtās lūpas un sarauktās uzacis liecināja, ka šī pati iedoma viņu vēl vienmēr turēja savā varā.

•— Nogaidīsim, — es teicu, — padoties izmisumam vēl nav nekāda iemesla. Mēs brauksim gar Portugāles krastiem. Tālu nav arī Anglija un Francija, kur viegli atradīsim patvērumu. Ja «Nautils», izbraucis cauri Gibraltara šaurumam, būtu novērsies uz dienvidiem un aizvedis mūs tādos apvidos, kur cietzemes nemaz vairs nav, tad arī es dalītos jūsu uztraukumā. Bet nu mēs zinām, ka kapteinis Nemo nevairās civilizētās pasaules jūru, un es ceru, ka pēc dažām dienām varēsiet mēģināt rīkoties bez pārāk liela riska.

Neds Lends vēl ciešāk paskatījās manī; beidzot viņa lūpas pavērās.

— Tas notiks šovakar, — viņš teica.

Es spēji apgriezos. Atzīstos, ka tādu paziņojumu nepavisam nebiju gai­dījis. Es gribēju atbildēt kanadietim, bet vārdi nenāca pār lūpām.

— Mēs norunājām nogaidīt izdevīgu gadījumu, — Neds Lends atsāka. — Tāds gadījums tagad ir. Šovakar mēs būsim tikai dažas jūdzes atstatu no Spānijas krastiem. Naktis tagad tumšas. Vējš no jūras. Jūs devāt man vārdu, Aronaksa kungs, un es paļaujos uz jums.

Kad es vēl arvien klusēju, kanadietis piecēlās un pienāca man klāt.

-— Šovakar pulksten deviņos, — viņš teica. — Konselam es jau pasacīju. Ap to laiku kapteinis Nemo būs ieslēdzies savā istabā, varbūt pat jau noli­cies gulēt. Ne mechaniķi, ne kuģa ļaudis mūs nevar redzēt. Mēs ar Konselu dosimies pa vidus kāpnēm. Jūs, Aronaksa kungs, paliksiet bibliotēkā, tur­pat pāra soļus aiz mums un gaidīsiet' signālu. Airi, masti un bura ir turpat laivā. Pat mazliet pārtikas esmu paspējis tur novietot. Man ir angļu atslēga, ar ko atskrūvēsim uzgriežņus, kas laivu tur pie «Nautila» korpusa. Tātad viss ir sagatavots, šovakar!

— Jūra ir nemierīga, — es iebildu.

— Tas taisnība, — Neds Lends atbildēja, — bet jāriskē taču! Brīvība ir tik daudz vērta, lai par to arī kaut ko samaksātu. Laiva ir stipri būvēta, un pāris jūdžu ar ceļa vēju ir tīrā nieka lieta. Kas tad zina, vai rīt mēs nebū­sim jau simts jūdžu klajā jūrā? Ja laimējas, ap desmitiem vai vienpadsmi­tiem mēs kaut kur izcelsimies malā vai arī būsim beigti. Tātad — ar dieva palīgu šovakar!

To teicis, kanadietis aizgāja, atstādams mani gluži apstulbušu. Es biju cerējis — ja pienāks izdevīgs brīdis, es vēl paspēšu apdomāt un pastrīdēties. Mans stūrgalvīgais biedrs pat to man neatļāva. Ko arī es pēc visa tā viņam lai vēl sacītu? Nedam Lendam bij simtreiz taisnība. Te bij gandrīz neapstrī­dami izdevīgs gadījums, un viņš izmantoja to. Vai es varēju atteikties no dotā vārda un tīri personīgo interešu labā uzņemties atbildību par savu biedru nākotni? Vai rīt kapteinis Nemo nevarēja atkal aizvest mūs tālu prom no jebkuras cietzemes?

Šajā acumirkli pastiprs svilpiens vēstīja man, ka rezervuāri pieplūst ar ūdeni un «Nautils» nogrimst Atlantijas dziļumā.

Es paliku savā istabā. Gribēju izvairīties no kapteiņa un noslēpt viņa acīm savu uztraukumu. Tā pagāja skumja diena ilgās atgūt brīvību un no­žēlā, ka jāatstāj šis brīnišķais «Nautils» un jāpamet nepabeigti mani jūras dzelmju pētījumi! Jāpamet šis okeāns, «mana Atlantija», kā es to pa jokam saucu, jāpamet neizlūkoti tā lielākie dziļumi ar noslēpumiem, kurus man tik bagātīgi atklāja Indijas okeāns un Klusais okeāns! Mans romāns ar pirmo sējumu izslīda man no rokām, manas fantazijas pavediens pārtrūka pašā interesantākajā vietā! Tā aizritēja stundas prelišķās domās un jūtu sa­viļņojumos; te es redzēju sevi ar biedriem drošībā uz sauszemes, te atkal pret katru loģiku vēlējos, lai kāds neparedzēts apstāklis aizkavē Neda Lenda nodoma paveikšanu. Divas reizes es iegāju salonā. Es gribēju aplūkot kom­pasu; pārliecināties, vai «Nautils» mūs ved krastam tuvāk vai tālāk jūrā. Nē — kuģis vienmēr vēl turējās Portugāles ūdeņos. Tas brauca taisni pret ziemeļiem gar cietzemes krastu.

Tātad bij jāpadodas liktenim un jātaisās uz bēgšanu. Mana bagaža nebij smaga. Tikai ceļojuma piezīmes, vairāk nekas. Es jautāju sev, ko gan domās kapteinis Nemo par mūsu bēgšanu, kādu nemieru un varbūt pat cie­šanas tā viņam sagādās; un ko viņš darīs vienā vai otrā gadījumā — kad bēgšana izdosies vai kad ta neizdosies. Bez šaubām, man nebij iemesla žēloties par viņu — pavisam otrādi. Viņš man bij parādījis to vislielāko viesmīlību. Bet tomēr man nevarētu pārmest nepateicību, ja es to pametīšu. Mus nesaistīja nekāds zvērests. Viņš palaidās tikai uz nepārvcicamietn apstākļiem, kas mūs uz visiem laikiem saistītu pie viņa, nevis uz mūsu so­lījumu. Bet šis tieši pateiktais nodoms paturēt mūs par mūžīgiem gūstek­ņiem uz kuģa attaisnoja mūsu bēgšanas mēģinājumu.

Es nebiju redzējis kapteini kopš mūsu tikšanās pie Santorinas salas. Vai pirms bēgšanas gadījums mani savedīs kopā ar viņu? Es to reizē vēlē­jos un arī baidījos. Es klausījos, vai nedzirdēšu viņu staigājam pa savu is­tabu līdzās manējai. Ne mazākā troksnīša nevarēju sadzirdēt. Istaba laikam bij pavisam tukša.

Un tad man radās jautājums — vai šis noslēpumainais cilvēks maz ir uz kuģa? Kopš tās nakts, kad laiva atstāja «Nautilu», lai izpildītu noslēpu­maino uzdevumu, mans ieskats par kapteini bij mazliet mainījies. Man šķita, ka par spīti viņa apgalvojumam kapteinim Nemo tomēr vēl ir zināmi sakari ar cietzemi. Vai tiešām viņš nekad neatstāja «Nautilu»? Veselām

nedēļām es viņu nebiju sastapis. Ko gan viņš darīja pa to laiku? Es viņu uzskatīju par cilvēku ienaidnieku, bet varbūt viņam bij savi uzdevumi, par kuriem es līdz šim nekā nezināju?

Tādas un vēl tūkstoš citas domas nomāca mani. Mūsu dīvainajos ap­stākļos visādiem minējumiem nebij robežu. Mani bij pārņēmis neizturams nemiers. Sī gaidu pilnā diena man likās bezgalīga. Manā nepacietībā stun­das šķita aizritam pārāk gausi. Pusdienas pa paradumam bij noliktas manā kajitē. Savu rūpju aizņemts, es edu maz. Septiņos es piecēlos no galda. Aprēķināju, ka simts divdesmit minūtes vēl palika līdz tam acumirk­lim, kad es pievienošos Nedam Lendam. Mans uztraukums pieņēmās div­kāršā mērā. Pulss sita strauji. Es nespēju palikt mierā. Es staigāju šurp un turp, mēģinādams tā remdināt savu uztraukumu. Mazāk mani nomocīja doma, ka bēgšanā varam dabūt galu; bet sirds man trīsēja, iedomājoties, ka tiekam pārsteigti, iekams esam paspējuši atstāt «Nautilu» un novesti sanik­notā vai, vēl ļaunāk, manas atkrišanas saskumdinātā kapteiņa Nemo priekšā.

Man gribējās vēl pēdējo reizi aplūkot salonu. Es iegriezos gaitenī un no turienes muzejā, kur biju pavadījis tik daudz neaizmirstamu un lietde­rīgu stundu. Aplūkoju visas tās bagātības un visus dārgumus kā cilvēks, ko sagaida mūžīga trimda un kas vairs neatgriezīsies. Uz visiem laikiem man nu jāpamet šie dabas brīnumi un mākslas darbi, starp kuriem mana dzīve bij ritējusi jau tik daudz dienu. Es vēlējos pa logu nogremdēt acis Atlan­tijas okeana ūdeņos; bet aizviras bij hermētiski noslēgtas, dzelzs aizkars šķīra mani no jūras, kuru es vēl nepavisam nebiju paguvis iepazīt.

Tā pa salonu staigādams, es nejauši biju nonācis pie durvīm sienā, pa kurām varēja iekļūt kapteiņa istabā. Par lielu izbrīnu šīs durvis izrādījās pusviru. Negribot es atkāpos. Ja kapteinis Nemo bij istabā, viņš varēja ie­raudzīt mani. Tomēr, ne mazākā trokšņa nesadzirdis, es atkal piegāju tu­vāk. Istaba bij tukša. Es atvēru durvis vaļā un paspēru dažus soļus. Istaba bij tāpat kā agrāk vienkārša un atgādināja mūka mājokli. Tajā acumirklī manu uzmanību saistīja daži pie sienas pakārti oforti, kurus es agrāk ne­biju pamanījis. Tās bij to lielo vīru portreju kopijas, kuri visu savu mūžu ziedojuši cēlai cilvēcības idejai. Tur bija Kostjuško, kurš krita ar saucienu «Finis Poloniae!»; Bocariss —• mūsdienu Grieķijas Leonids; O'Konels —• cī­nītājs par Īrijas patstāvību; Amerikas Savienoto Valstu nodibinātājs Va- šingtons; no vergu turētāju lodes kritušais Linkolns un, beidzot, baigs zīmējums — pie karātavām uzvilktais moceklis Džons Brauns, kas cīnījās par melnās rases atbrīvošanu un ko spilgti attēlojis Viktors Igo.

Kādas saites gan saistīja šo varoņu un kapteiņa Nemo dvēseles? Vai no šiem portretiem beidzot nebij iespējams izdibināt viņa dzīves noslē­pumu? Vai viņš bij cīnītājs par apspiestu tautu tiesībām, verdzināto rasu atbrīvotājs? Vai viņam bij kāda līdzdalība šā gadu simteņa pēdējos politis­kajos un socialajos notikumos? Vai viņš bij nožēlojamā un tomēr mū­žam slavenā amerikaņu pilsoņu kara dalībnieks — šā kara starp ziemeļu un dienvidu štatiem?

Piepeši pulkstenis nosita astoņi. Pirmais veserīša sitiens pret skanošo atsperi iztrauca mani no dziļajām pārdomām. Es notrīsēju tā, it kā kāda neredzama acs būtu ieskatījusies manās noslēptākajās domās, un steidzos laukā no istabas. Tad mani skatieni apstājās pie kompasa. Mēs arvien vēl braucām uz ziemeļiem. Laga rādīja vidējo ātrumu, manometrs apmēram sešdesmit pēdas lielu dziļumu. Apstākļi tātad likās kanadietim labvēlīgi.

Es atgriezos savā istabā. Apģērbos silti: uzvilku jūras zābakus un ar roņādu oderētus bisolita svārkus un uzliku ūdrādas cepuri galvā. Es biju ga­tavs. Es gaidīju. Tikai skrūves apgriezieni vienīgie traucēja dziļo klusumu uz kuģa. Es klausījos visai uzmanīgi. Vai kāds spējš sauciens nevēstīs man, ka Neds Lends pārsteigts savā bēgšanas mēģinājumā? Neizturams nemiers bij pārņēmis mani. Es velti pūlējos atgūt savu aukstasinību.

Dažas minūtes pirms deviņiem es piespiedu ausi pie kapteiņa durvīm. Ne tās vismazākās skaņas! Es izgāju no kajites un iegriezos salonā; tas bij puskrēslā, bet tāpat tukšs.

Es atvēru durvis uz bibliotēku. Tā pati krēsla un tas pats tukšums. Tad es izgāju un nostājos pie vidus kāpņu telpas. Es gaidīju Neda Lenda sig­nālu.

Šajā acumirklī skrūves apgriezieni kļuva manāmi lēnāki, līdz apstājās pavisam. Kādēļ uzreiz šī pārmaiņa «Nautila» gaitā? Es nezināju pateikt, vai šī apstāšanās sekmē vai aizkavē Neda Lenda bēgšanu.

Klusumu traucēja tikai manas sirds skaļie puksti.

Piepeši viegls grūdiens satricināja kuģi. Es sapratu, ka «Nautils» no­sēžas jūras dibenā. Mans nemiers pieauga divkārši. Kanadieša signāls ne­atskanēja. Man iegribējās uzmeklēt Nedu Lendu un raudzīt atrunāt to no viņa mēģinājuma. Noģidu, ka mūsu ceļojums vairs nenotiek parastajos ap­stākļos.

Piepeši lielā salona durvis atvērās un tajās parādījās kapteinis Nemo. Viņš ieraudzīja mani un ierunājās bez kāda ievada.

— Skat, profesora kungs! — viņš teica laipnā balsi. — Es meklēju jus. Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?

Ja viņš man vaicātu, vai es zinu savas paša valsts vēsturi, tad tomēr tādos apstākjos, kā patlaban atrados — apmāktu prātu un apjukušu galvu, — nespētu atbildēt ne vārda.

— Jūs taču dzirdējāt manu jautājumu, — kapteinis Nemo atsāka. — Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?

— Ļoti vāji, — es atteicu.

— Ak šie zinātnieki, viņi nezina, — kapteinis teica. — Bet sēstieties taču, — viņš piebilda, — es jums pastāstīšu pievilcīgu epizodi no šīs vēstu­res.

Kapteinis izstiepās uz dīvana. Es pakrēslā mechaniski novietojos viņam līdzās.

— Profesora kungs, — viņš sacīja, — uzklausiet labi. Šis stāsts zināmā mērā interesēs jūs tāpēc, ka apgaismo kādu jautājumu, kuru jūs pats, bez šaubām, nevarat atrisināt.

— Klausos, kapteiņa kungs, — es atteicu, nesaprazdams, kas manam stāstītājam nodomā, un jautādams sev, vai šis notikums tikai nestāv sa­karā ar mūsu bēgšanas plāniem.

— Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsāka, — ja jūs atļaujat, iesāk­sim ar 1702. gadu. Jums būs zināms, ka jūsu karalis Ludviķis XIV bij pār­liecināts, ka pietiek viena viņa mājiena, lai Pirenejus ietriektu zemē, un tā­pēc iedomājās spāniešiem uzspiest savu dēla dēlu, Anžujas hercogu. Šim hercogam, kurš kā Filips V valdīja diezgan nelaimīgi, nācās cīnīties arī pret spēcīgo ārējo ienaidnieku. Patiešām, gadu pirms tam Holande, Austrija un Anglija Ilagā bij noslēgušas savstarpējas savienības līgumu ar nolūku Fi­lipam V noraut kroni un uzlikt to galvā kādam erchercogam, kuru tās jau iepriekš bij nokrustījušas pār Kārli III. Spānijai nu bij jācīnās pret šo savie­nību. Bet viņai nebij ne karaspēka, ne kuģu. Taču naudas tai bij papilnam, ja tikai tās galioniem ar Amerikas zelta un sudraba kravu laimētos iekļūt Spānijas ostās. Tātad 1702. gada beigās tā gaidīja pienākam kuģus ar dārgu kravu, kurus pavadīja divdesmit trīs kuģu liela franču flote admiraļa Sato- Reno vadībā, tāpēc ka apvienoto ienaidnieku kuģi jau braukāja pa Atlanti­jas okeānu.

Šiem kuģiem vajadzējis pienākt Kadisā, bet admiralis, dabūjis zināt, ka tajos apvidos redzēta angļu flote, nodomājis aizsniegt kādu Francijas ostu.

Spāniešu kuģu komandieri protestējuši pret tādu nodomu. Tie prasījuši, l;ii noved viņus Spānijas ostā, bet, ja Kadisā nav iespējams, tad uz Vigo, kas atrodas pie Spānijas ziemeļrietumu krasta un nav vēl bloķēta.

Admirālis Šato-Reno, diemžēl, piekāpies šādai prasībai, un galioni ie­griezušies Vigo jūras līcī.

Par nelaimi šim līcim ir gluži atklāts un neapsargājams reids. Bij jā­steidzas izkraut galionus pirms sabiedroto flotes ierašanās; laika tam arī bulu j)ieticis, ja to netraucētu piepeši iedegusies nožēlojama sāncensība.

— Vai jūs saprotat labi notikumu sakarīgu risinājumu? — kapteinis Nemo jautāja.

— Pilnīgi, — es atbildēju, vēl vienmēr nesaprazdams, ar kādu nolūku kapteinis Nemo man stāsta šo vēsturisko stāstu.

— Es turpināšu. Redziet, kā tas notika. Kadisas tirgotājiem bij privilē­ģija saņemt itin visas preces, kas nāk no Rietumindijas. Tāpēc zelta stieņu izkraušana Vigo ostā bij pretrunā ar viņu tiesībām. Viņi steidzās uz Mad- ridi žēloties; gļēvais Filips V arī piekāpās, izkraušanas darbi tika apturēti un kuģi sekvestrēti Vigo reidā tik ilgi, kamēr ienaidnieki būs projām un flote varēs doties uz Kadisu.

Bet pa šā strīdiņa laiku — 1702. gada 22. oktobrī angļu flote piepeši iebrauca Vigo jūras līcī. Par spīti ienaidnieka pārspēkam admiralis Sato- Reno cīnījās varonīgi; bet, redzēdams, ka kuģiem ar zelta kravu jākrīt ienaidnieka rokās, viņš aizdedzināja un nogremdēja tos ar visu neapvērtē- jami dārgo kravu.

Kapteinis Nemo apklusa. Atzīstos, ka tomēr nesapratu vēl, kāda daļa man pie šā notikuma.

—■ Nu, un tad? — es vaicāju.

— Un tad — mēs patlaban esam Vigo jūras līcī, Aronaksa kungs,— kapteinis Nemo atbildēja, — un jums tikai atliek noiet aplūkot šo jauno brī­numu.

Kapteinis piecēlās un aicināja mani tam sekot. Man bij laiks saņem­ties. Es paklausīju. Salons bij tumšs, bet logos atspīda spilgti apgaismotie ūdeņi. Es skatījos.

Pusjūdzi tālu visapkārt «Nautilam» ūdens likās elektriskās gaismas pie­sūcināts. «Nautila» matroži skafandrās ložņāja pa samelnējušām kuģu drupām un vēla laukā pussapuvušas mucas un sadauzītas kastes. No šīm kastēm un mucām bira laukā zelta un sudraba stieņi, lija veselas piastru un dārgakmeņu straumes, pārklādamas smilkti visapkārt. Apkrāvušies ar šo dārgo laupījumu, matroži nāca uz «Nautilu», bet tur, nastas nometuši, griezās atkal atpakaļ nebeidzamā sudraba un zelta zvejā.

Tagad es sapratu. Te bij 1702. gada 22. oktobra kaujas lauks. Te no­grimuši galioni ar Spānijas valdībai nodomāto kravu. Šurp kapteinis Nemo atbrauca laiku pa laikam pēc vajadzības papildināt dārgumu krā­jumus, ko es biju redzējis uz «Nautila».' Tikai viņš, tikai viņš vienīgais •dabūja izlietot Amerikas dārgos metālus. Viņš vienīgais un bez dalībnie­kiem bij šo dārgumu mantotājs.

— Vai jūs, profesora kungs, varējāt iedomāties, — viņš smaidīdams jau­tāja,— ka jūra slēpj šādas bagātības?

— Es zināju, — es atbildēju, — ka pēc aprēķiniem jūras ūdeņi satur sevī ap divi miljoni tonnu sudraba.

— Bez šaubām; bet izdevumi, šo sudrabu iegūstot, pārsniedz paša sud­raba vērtību. Turpretī šeit rnan tikai jāsavāc tas, ko cilvēki pazaudējuši, un ne tikai šajā Vigo līcī vien, bet vēl tūkstoš citās manā zemūdens kartē ap­zīmētās kuģu bojā ejas vietās. Tagad jūs saprotat, ka esmu miljardiem ba­gāts?

— Saprotu, kapteiņa kungs. Tomēr, atļaujiet man aizrādīt, ka, izman­todami tieši Vigo jūras līci, jūs esat aizsteidzies priekšā kādai cita sāncenša sabiedrībai.

— Kādai?

— Sabiedrībai, kura saņēmusi no Spānijas valdības tiesību meklēt un izcelt nogrimušos zelta galionus. Akcionārus pievelk cerība uz milzīgu ie­guvumu, jo nogrimušās bagātības vērtē uz pieci simti miljoniem.

— Pieci simti miljoni!—kapteinis Nemo atbildēja. — Kādreiz tie bij, bet tagad vairs nav.

— Patiešām, — es teicu, — un tāpēc labs padoms šiem nabaga akcio­nāriem būtu īsts žēlsirdības darbs. Bet, kas zina, vai viņi to maz ar patei­cību saņems? Spēlmaņi galvenā kārtā nenožēlo vis zaudēto naudu, bet savas zaudētās cerības. Viņu man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstošu trūkumcie­tēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svētību, kamēr tagad tie paliek bez jebkādas nozīmes.

Es vēl nebiju pabeidzis izteikt savu nožēlu, kad jau samanīju, ka esmu aizskāris kapteini Nemo.

— Bez nozīmes! — viņš atsaucās, mazliet uztraukts. — Jūs domājat, ka šīs bagātības pazudušas, ja tās nāk manās rokās? Jums šķiet, ka es šos dārgumus ievācu pats sev? Kas jums saka, ka es tos neizlietoju labam mērķim? Vai jūs domājat, es nezinu, ka pasaulē ir daudz cietēju un veselas apspiestas rases, daudz nelaimīgo, kuriem jāpalīdz, un upuri, kuri prasa atriebību? Vai jūs nesaprotat?…

Kapteinis Nemo aprāva šo teikumu, acīm redzami nožēlodams, ka jau par daudz izpaudis. Bet pārējo es varēju uzminēt pats. Lai kādi iemesli spieduši viņu meklēt neatkarību jūras dziļumos, tomēr allaž joprojām un par visām lietām viņš bij palicis cilvēks. Viņa sirds joprojām trīsēja par cilvēces ciešanām, un viņa bezgalīgā līdzcietība aptvēra kā veselas apspies­tas rases, tā atsevišķus cilvēkus.

Tagad es sapratu arī, kam bij nodomāti kapteiņa Nemo miljoni, ko viņš aizveda tajā dienā, kad «Nautils» atradās tuvu Kretas salai, kur bij uzlies­mojusi sacelšanās.