20000 lje pa jūras dzelmi

XXII KAPTEIŅA NEMO PĒDĒJIE VĀRDI

Pēc šā drausmīgā skata logu aizvirtņi tika noslēgti, bet ugunis salonā neiededzināja. Tumsa un klusums valdīja «Nautila» iekšienē. Ārkārtīgā ātrumā viņš brauca prom no šīs posta un izmisuma vietas simt pēdu zem jūras līmeņa. Uz kurieni viņš tagad devās? Uz ziemeļiem vai dienvidiem? Kurp bēdza šis cilvēks pēc tāda šausmīga atriebības darba?

21 — Žils Vems

Es biju iegājis atpakaļ savā kajitē, kur Neds ar Konselu klusi sēdēja. Kapteinis Nemo man iedvesa nepārvaramas šausmas. Lai kādas ciešanas viņam sagādājuši cilvēki, tomēr tā sodīt tos viņam nebij tiesības. Mani viņš bij padarījis ja nu arī ne par līdzdalībnieku, tad tomēr par savas atriebības liecinieku! Tas bij par daudz!

Ap vienpadsmitiem elektriskā gaisma atspīda atkal, un es iegāju salonā. Tas bij tukšs. Es aplūkoju dažādos instrumentus. «Nautils» bēga pret zie­meļiem ar divdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā gan pa ūdens virspusi, gan atkal trīsdesmit pēdas zem līmeņa.

Pēc kartes es pārliecinājos, ka mēs braucam garām Lamanša šauruma ieejai un ar ārkārtīgu ātrumu dodamies uz ziemeļu jūrām.

Līdz vakaram mēs bijām nobraukuši divi simti jūdzes Atlantijas okeānā. Iestājās tumsa, un jūra līdz mēness lēktam ietinās krēslā.

Es iegāju savā kajitē. Aizmigt nevarēju. Kā lietuvēns mocīja mani. Šausmīgā postījuma aina atkal un atkal atausa manā atmiņā.

Varbūt es maldos, bet domāju, ka šis dēkainais «Nautila» brauciens ilga piecpadsmit vai divdesmit dienas, un nevaru pateikt, cik ilgi tas vēl būtu turpinājies, ja nenotiktu katastrofa, kas pārtrauca mūsu braucienu. Kap­teinis Nemo vairs nerādījās, tāpat ari viņa palīgs. Neviens no kuģa ļaudīm pat ne mirkli nebij redzams. «Nautils» gandrīz visu laiku turējās zem ūdens. Kad tas pacēlās virs līmeņa ieņemt svaigu gaisu, viņa lūkas auto­mātiski atvērās un noslēdzās. Viņa gaita kartē vairs netika atzīmēta. Man nebij ne jausmas, kur īsti mēs atrodamies.

Es piezīmēšu vēl, ka nerādījās arī nomocītais un katru cerību zaudē­jušais kanadietis. Konsels nevarēja izdabūt no viņa ne vārda un baidījās, ka izmisumā un briesmīgās ilgās pēc dzimtenes viņš nepadara sev galu. Tāpēc uzraudzīja to ar vislielāko pašaizliedzību.

Katram saprotams, ka tādos apstākļos ilgi nebij izturams.

Dienu es jums nevaru pateikt, tikai kādu rītu, gaismai austot, es biju iesnaudies smagā un neveselīgā miegā. Pamodies es ieraudzīju Nedu Lendu pār mani noliekušos un izdzirdu viņa kluso balsi:

— Mēs bēgsim!

Es piecēlos sēdus.

— Kad mēs bēgsim? — es vaicāju.

— Nākamā naktī. «Nautils» liekas pamests pilnīgi bez uzraudzības. Varu teikt—stulbums ir apmācis visus kuģa ļaudis. Vai jūs esat gatavs, profesora kungs?

— Jā. Kur mēs atrodamies?

— Kādas zemes tuvumā, ko es šorīt redzēju paceļamies no miglas div­desmit jūdzes pret austrumiem.

— Kas tā ir par zemi?

— To es nezinu, bet, lai kas tā būtu, patvērumu mēs tur atradīsim.

— Jā, Ned! Šonakt mēģināsim izbēgt, un lai jūra arī mūs aprītu.

— Vējš ir liels un jūra viļņaina; bet es nebaidos divdesmit jūdzes no­braukt šajā vieglajā «Nautila» laiviņā. Es esmu tur jau novietojis drusku pārtikas un dažas pudeles ūdens.

— Es jums sekošu.

— Bet, ja mani pārsteigs, es aizstāvēšos, es labāk ļaušos nogalināties.

— Mēs mirsim1 visi kopā, draugs Ned.

Es biju gatavs uz visu. Kanādietis izgāja laukā. Es devos uz klāja, kur tikai ar pūlēm spēju noturēties kājās, tik spēcīgi bij viļņi. Debess bij drau­doša. Bet, ja te kaut kur biezajā miglā atrodas zeme, tad jābēg. Mēs ne­drīkstējām zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu.

Es atgriezos salonā, reizē baidīdamies un arī vēlēdamies sastapt kap­teini Nemo, reizē gribēdams un arī negribēdams viņu redzēt. Ko es viņam teikšu? Vai es spēšu noslēpt šausmas, ko viņš man iedveš? Nē! Labāk jau nesastapties ar viņu vaigu vaigā! Labāk pavisam aizmirst! Un tomēr . ..

Cik gara likās šī diena, pēdējā, ko es pavadīju uz «Nautila»! Es biju viens pats. Neds Lends un Konsels izvairījās sarunāties ar mani, lai neras­tos aizdomas.

Ap sešiem es sēdos paēst, bet man pavisam nebij ēstgribas. Ar visu rie­bumu tomēr piespiedos kaut cik iebaudīt, lai nenovājinātu savus spēkus.

Pusseptiņos Neds Lends ienāca manā kajitē un teica:

— Līdz bēgšanas brīdim mēs vairs neredzēsimies. Ap desmitiem mēness vēl nebūs uzlēcis. Mēs izlietosim tumsu. Nāciet tikai uz laivu. Mēs ar Kon- selu jūs tur jau gaidīsim.

Kanadietis izgāja, pat manas atbildes nenogaidījis.

Es gribēju uzzināt «Nautila» virzienu un devos salonā. Piecdesmit metru dziļumā mēs ar šausmīgu ātrumu braucām pret ziemeļaustrumiem.

Pārlaidu pēdējo skatienu visiem šiem dabas brīnumiem, šajā muzejā uzkrātajiem mākslas darbiem, visām šīm nepārspējamām kolekcijām, ku­rām kādu dienu jānogrimst jūras dibenā līdz ar viņu savācēju. Es traucos uzņemt savā atmiņā to visdziļāko iespaidu. Tā es tur paliku kādu stundu, griestu gaismas appludināts un pārlūkodams visus šos vitrinās mirdzošos dārgumus. Pēc tam atgriezos savā kajitē.

Tur apģērbu siltas jūras drēbes. Savācu visas savas piezīmes un rūpīgi noglabāju pie miesas. Sirds man sita spēcīgi, es nespēju apvaldīt to. Bez šaubām, savas skumjas un uztraukumu kapteinim Nemo noslēpt man ne­būtu izdevies.

Ko gan viņš darīja šajā acumirklī? Es piegāju pie viņa kajites un klau­sījos, izdzirdu soļu troksni. Kapteinis Nemo bij tur. Viņš nebij vēl gājis gulēt. Pie katras viņa kustības man likās, ka viņš ienāks šeit un vaicās, kāpēc es gribu bēgt. Mani pārmāca bailes. Iedoma tās vēl pastiprināja. Beigās es vairs nevarēju izturēt un jautāju sev, vai nebūtu labāk ie­iet kapteiņa istabā, nostāties viņam priekšā, ar skatienu un žestiem viņu izaicināt.

Tā bij neprātīga iedoma. Laime, ka es apspiedu to un izstiepos gultā, lai apvaldītu savu saviļņojumu. Mani nervi mazliet nomierinājās, bet uz­budinātās smadzenes nerima darboties, acu priekšā aizslīdēja mana dzīve šeit uz «Nautila», visi pēc «Ābrama Linkolna» atstāšanas piedzīvotie lai­mīgie un nelaimīgie atgadījumi. Zemūdens medības, Toresa jūras šaurums, Papuasijas mežoņi, uzskriešana sēklī, korāļu kapsēta, Suecas tunelis, San- iorinas sala, Kretas ūdensnirējs, Vigo līcis, Atlantida, pērleņu sēklis, dien­vidpols, iesprostojums ledus slānī, cīņa ar astoņkājiem, Golfa straumes vētra, «Atriebējs» un, beidzot, ar visiem ļaudīm nogremdētā kuģa draus­mīgais skats! . .. Visi šie notikumi noslīdēja man gar acīm kā gaismas •caurstrāvota mainīga panorama, un kapteiņa Nemo augums pacēlās tajā milzeņa lielumā. Viņa būtne manā iztēlē izveidojās pārcilvēciskos apmē­ros. Tā nebij man radnieciska būtne, tas bij ūdens cilvēks, jūras ģēnijs.

Pulkstenis bij jau pusdesmit. Abām rokām es aizspiedu ausis, lai ne­dzirdētu dimdošos sirdspukstus. Arī acis es aizvēru. Nekā es vairs negri­bēju domāt. Vēl vesela pusstunda gaidu! Pusstunda lietuvēna žņaugu, no kuriem varēja palikt traks!

Šajā acumirklī es izdzirdu klusas ērģeļu skaņas, skumju, nesaprotamas dziesmas pavadītu melodiju, gluži kā kad tur raudātu dvēsele, kas tiecas saraut pēdējos sakarus ar šīs pasaules dzīvi. Es klausījos ar visiem saviem jutekļiem reizē un aizturēju elpu, tāpat kā kapteinis Nemo, nogrimis muzi­kālā ekstāzē, kura to aizrāva pāri zemes robežām.

Tad man galvā piepeši iešāvās kāda briesmīga doma. Kapteinis Nemo bij iznācis no savas istabas. Viņš atradās salonā, kur man jāiet cauri, lai nokļūtu laivā. Tur es sastapšu viņu beidzamo reizi. Viņš ieraudzīs mani, varbūt uzrunās! Viena viņa žesta pietika iznīcināt mani, viena vārda — piekalt mani pie šā kuģa!

Pulkstenis bij jau desmit. Laiks atstāt istabu un pievienoties maniem draugiem.

Vilcināties nebij iespējams, lai arī kapteinis Nemo pavērstos pret mani. Uzmanīgi es vēru savas kajites durvis, un tomēr man likās, ka tās atdarās ar lielu troksni. Var jau būt, ka šis troksnis atskanēja tikai manā iedomā.

Taustīdamies es devos pa «Nautila» tumšajām ejām, ik mirkli apstā­damies, lai apslāpētu skaļos sirdspukstus.

Tā aizkļuvu pie salona stūra durvīm. Klusītiņām atvēru tās. Salonā valdīja dziļa tumsa. Ērģeles dūca tikko sadzirdami. Kapteinis Nemo bij tur. Mani viņš neredzēja. Man šķita, arī spilgtā gaismā viņš nepamanītu mani, tik dziļi bij nogrimis savā ekstāzē.

Es gāju pa paklāju, sargādamies vismazākā troksnīša, lai viņš nepama­nītu manu klātbūtni. Piecas minūtes pagāja, kamēr es nokļuvu līdz dibendur- vīm, kuras veda uz bibliotēku.

Patlaban es taisījos vērt tās vaļā, kad kapteiņa Nemo nopūta it kā pie­nagloja mani uz vietas. Es nomanīju, ka viņš pieceļas kājās. Es pat saska­tīju viņa augumu, jo no bibliotēkas istabas mazliet gaismas iespīda arī še. Rokas sakrustojis, viņš nāca uz manu pusi, klusu kā ēna slīdēdams istabai pāri. Aiz aizspiestām raudām cilājās tā krūtis. Es izdzirdu viņu čukstam dažus vārdus, viņa pēdējos vārdus, ko uztvērušas manas ausis:

— Visuvarenais dievs! diezgan! diezgan!

Vai arī šo cilvēku sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi? . .

Kā bez prāta es melos bibliotēkas istaba. Uzskrēju pa galvenajām kāp­nēm un tad pa augšējo eju nonācu pie laivas. Pa vaļējo lūku nokļuvu laivā, kur priekšā jau bij abi mani biedri.

— Bēgsim! Bēgsim! — es saucu.

— Tūliņ! — kanadietis atbildēja.

Atvere «Nautila» dzelzs korpusā bij noslēdzama un pieskrūvējama ar angļu atslēgu, ko kanadietis jau priekšlaikus bij apgādājies. Laivas ieeja tāpat aizdarāma. Kanādietis sāka atgriezt skrūves, kuras mūs vel saistīja pie zemūdens kuģa. Piepeši kuģa iekšienē atskanēja troksnis. Divi cilvēki runāja uztrauktā balsī. Kas tas varēja būt? Vai mūsu bēgšana bij pama­nīta? Es sajutu, ka Neds Lends iespiež man rokā dunci.

— Jā, — es čukstēju, — mes pratīsim mirt!

Kanadietis bij darbu pārtraucis. Bet no viena vārda, divdesmit reižu atkārtota briesmīga vārda es sapratu uztraukuma cēloni uz «Nautila». Kuģa ļaudis neuzbudinājās par mums.

— Malstrems! Malstrems! — viņi kliedza.

Malstrems! Vai vel briesmīgāks vārds briesmīgākos apstākļos varēja kādreiz atskanēt mūsu ausīs? Tātad mēs bijām Norvēģijas visbīstamākā piekrastes joslā. «Nautils» bij ierauts šajā virpulī tieši taja acumirklī, kad mūsu laiva taisījās atrauties no tā sienas.

Kā zināms, paisuma laikā starp Fereru un Lofotu salām iesprostotais ūdens ar nepārvaramu spēku sāk griezties virpulī. Izceļas tāds ūdens vie­sulis, no kura neviens kuģis nevar izkļūt laukā. No visām apvāršņa pusēm milzīgi viļņi gāžas šurp. Tā rodas mutulis, ko pareizi sauc par «okeana nabu» un kura pievilkšanas spēks aptver piecdesmit kilometru lielu apjo­mu. Šeit ne vien kuģi ierauti dzelmē, bet arī vaļi un no ziemeļjūrām ieklīdu- šie baltie lāči.

Te nu kapteinis Nemo negribēdams, varbūt arī gribēdams, bij ievadījis savu «Nautilu». Tas griezās riņķī pa spirālveidīgu līniju, kuras gredzeni saraucās arvien šaurāki un šaurāki. Kuģim pieskrūvētā laiva tāpat griezās līdzi milzīgā ātrumā. Es sajutu smagu reibumu galvā, kāds ceļas no pārāk ilgas griešanās riņķī. Mēs izjutām ārkārtīgas izbailes un šausmas, asins­riņķošana apstājās, nervu darbība bij paralizēta, plūda auksti nāves sviedri! Kāds baigs troksnis ap mūsu plāno laiviņu! IJn rūkoņa, kas atbalsojās daudzu jūdžu tālumā! Dārdoņa, kad viļņi plīsa pret smailajām zemūdens

klintīm, kad šķēlēs pats cietākais akmens un resni baļķi, pēc norvēģu iztei­ciena, lūza kā salmiņi!

Cik šausmīgs stāvoklis! Mūs mētāja no vienas puses uz otru. «Nautils» cīnījās kā dzīva būtne. Tā tērauda muskuļi krakstēja. Reizēm kuģis izslē­jās taisni un mēs līdz ar to!

— Mums jāturas stingri un jāpiegriež skrūves atkal cieši! — Neds Lends teica. Pie «Nautila» piestiprinājušies, mēs varam vēl izglābties! . . .

Viņš nedabūja pabeigt. Atskanēja spēcīgs brīkšķis. Skrūves pārlūza, un laiva, savam iedobumam' atrauta, kā lingas sviests akmens aizlidoja virpuļa dzīlēs.

Galva man atsitās pret laivas dzelzs malu, un es zaudēju samaņu.