20000 lje pa jūras dzelmi

XV GADĪJUMS VAI NELAIME?

Otrā rītā, 22. martā, sākās sagatavošanās uz aizceļojumu. Krēslas pēdējā atblāzma apdzisa nakts tumsā. Aukstums manāmi pieņēmās. Zvaigžņu gru­pas spīdēja ārkārtīgi spilgti. Pašā zenitā bij redzams Dienvidu Krusts, an- tarktisko apvidu spožākā zvaigzne.

Termometrs rādīja divpadsmit grādus zem nulles, vējš asi knieba sejā. Ledus gabali brīvās jūras klajumā kļuva arvien biežāki. Viss ūdens likās pārsalstam. Neskaitāmi melni plankumi virs ūdens līmeņa liecināja, ka arī te rodas jauna ledus kārta. Acīm redzami sešos ziemas mēnešos šī polārjūrā ir pilnīgi nepieejama. Ko gan pa to laiku darīja vaļi? Bez šaubām, pa sabli- vētā ledus apakšu viņi traucās uzmeklēt citus, dzīvošanai labākus ūdeņus. Roņi un valzirgi, pieraduši pie skarbāka klimata, arī pa ziemu palika šajā aizsalušajā jūrā. Sie dzīvnieki ir iemanījušies izurbt caurumus ledus klājā un pastāvīgi paturēt tos vaļējus. Pa šiem caurumiem tad viņi arī ieelpo gaisu; kad aukstuma vajātie putni ir aizlaidušies uz ziemeļu pusi, šie zīdī­tāju kustoņi paliek vienīgie polārā kontinenta valdnieki.

Pa to laiku rezervuāri bij piepildīti, un «Nautils» lēnām nogrima dzīlē. Tūkstoš pēdu dziļumā kuģis apstājās. Tad tā skrūve atkal sāka spēcīgi kult ūdeni, un «Nautils» devās uz ziemeļiem ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Pret vakaru tas jau brauca pa apakšu cauri bezgalīgajam sablīvētā ledus kalnājam.

Aiz uzmanības salona logi palika aizvērti, jo «Nautils» viegli varēja uzdurties kādam nogrimušam ledus klucim. Tāpēc es to dienu pavadīju,, kārtodams savas piezīmes. Visas manas domas vēl kavējās dienvidpola atmiņās. Mēs šo nekad vēl neredzēto vietu bijām aizsnieguši bez sevišķām pūlēm un bez briesmām, it kā kādā dzelzceļa vagonā pa drošām sliedēm. Bet nu patiešām sākās atpakaļceļojums. Vai tajā vēl iedomājami līdzīgi pārsteigumi? Es par to biju gandrīz pārliecināts, jo zemūdens brīnumi nav izsmeļami! Piecarpus mēnešu laikā, kopš nejaušs gadījums mūs noveda uz šā kuģa, bijām nobraukuši četrpadsmit tūkstoš ljē, tātad vairāk nekā pa ekvatoru zemeslodei apkārt, un cik pievilcīgu vai šausmīgu atgadī­jumu bijām piedzīvojuši: medības Krespo salas mežos, Ceilonas pērļu zveju, uzskriešanu sēklī Toresa jūras šaurumā, korāļu kapsētu, Arabijas tuneli, Santorinas ugunis, Vigo jūras līča miljonus, Atlantidu un beigās dienvid­polu! Visu cauru nakti šīs atmiņas neļāva ne acumirkli aizmigt.

Ap trim rītā spēcīgs trieciens mani pamodināja. Paslējies sēdus, es tumsā klausījos, tad piepeši no savas guļas vietas tiku aizsviests istabas vidū. Acīm redzot «Nautils» no spēcīga trieciena bij spēji nosveries uz sāniem. Gar sie­nām turēdamies, es pa gaiteņiem aiztaustījos līdz apgaismotajam salonam. Tur visas mēbeles bij apgāztas. Par laimi tikai uzstātos rūpīgi piestiprinātās vitrīnas nebij apgāzušās. Aiz vertikālās pārvietošanās līnijas gleznas labajā pusē bij kā pielipušas sienai, kamēr kreisajā pusē tās ar ietvaru apakšējo daļu stāvēja kādu pēdu atkarus. Tātad «Nautils» gulēja nekustoši, sazvēlies uz labajiem sāniem.

Iekšpusē es sadzirdu soļu troksni un neskaidras balsis. Tomēr kapteinis Nemo nerādījās. Es patlaban grasījos atstāt salonu, kad ienāca Neds Lends ar Konselu.

— Kas noticis? — es tūliņ viņam vaicāju.

— Es nācu pavaicāt to profesora kungam, — Konsels atbildēja.

— Velns lai parauj! — kanadietis iesaucās. — Es zinu, kas tas ir! «Nau­tils» ir dabūjis triecienu un uzskrējis sēklī, es neticu, ka viņš šoreiz tiks nost kā tur, Toresa šaurumā.

— Bet vai kuģis vismaz pacēlies juras virspuse? — es jautāju.

— To mēs nezinām, — Konsels atbildēja.

— Par to viegli varam pārliecināties, — es piebildu. Es palūkojos mano­metrā. Par lielu pārsteigumu tas rādīja trīs simti sešdesmit metru lielu dziļumu.

— Ko tas gan īsti nozīmē? — es iesaucos.

— Par to jāapvaicājas kapteinim Nemo, — Konsels atteica.

— Bet kur lai viņu sastop? — Neds Lends iebilda.

— Sekojiet man, — es teicu saviem biedriem.

Mēs izgājām no salona. Bibliotēkas istabā nebij neviena. Man ienaca prātā, ka kapteinis Nemo bus stūrmaņa kabine. Visprātīgākais bij nogaidīt. Un tā mēs visi trīs atgriezāmies atpakaļ salona.

Es nekā neatbildēju uz kanadieša pukošanos. Tagad viņam bij labs iemesls visādiem pārmetumiem. Es ļāvu, lai viņš pēc patikas izgāž savas dusmas, un klusēju.

Tā mēs nosēdējām minūtes divdesmit, vērodami katru vismazāko trok­snīti «Nautila» telpās, kad ienāca kapteinis Nemo. Likās, ka viņš mūs ne­maz neredz. Viņa parasti tik aukstaja sejā bij redzams itin kā uztraukums. Klusēdams viņš aplūkoja kompasu un manometru, tad pusložu karte vilka pirkstu pār dienvidpola jūrām.

Es negribeju viņu traucēt. Tikai bridi vēlāk, kad viņš pagriezās pret mani, es viņu uzrunāju ar teikumu, ko viņš pats bij lietojis Toresa jūras šaurumā:

— Atgadījums, kapteiņa kungs?

— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Šoreiz nelaimes gadījums.

— Nopietns?

— Tas ari var būt.

— Vai mēs atrodamies lielās briesmās?

— Nē.

— «Nautils» ir uzskrējis sēklī?

— Jā.

— Un tas noticis? …

— Aiz dabas untuma un nevis aiz cilvēku nemākulības. Mēs kuģa va­dībā neesam pielaiduši nekādu kļūdu. Tomēr nebij iespējams aizkavēt līdz­svara tieksmes untumus. Cilvēku likumus mēs varam ignorēt, bet dabas likumi ir nepārvarami.

Tas bij gan savāds acumirklis, ko kapteinis Nemo izvēlējies saviem filo­zofiskajiem prātojumiem. Bet vispār no tiem es netiku nekādā skaidrībā.

— Vai es tomēr nevarētu dabūt zināt, — es teicu, — kāds iemesls šim atgadījumam?

— Milzīgs ledus blāķis, vesels kalns ir apvērsies, — viņš man atbildēja. — Kad ledus kalna apakšdaļu izkausē siltākas ūdens straumes vai kad ne­mitīgi triecieni to satricina, tā smaguma centrs pārvietojas uz augšu. Tad tas ar visu savu masu apsviežas apkārt un grimst dibenā. Tā noticis patlaban. Viens no tādiem kalniem nogrimdams ķēris «Nautilu» zemūdens dzīlē. Tas noslīdējis pa kuģa korpusa apakšu un ar neatvairāmu spēku pacēlis to ma­zāk blīvos ūdens slāņos, kur kuģis patlaban guļ uz sāniem.

— Bet vai tad, iztukšojot rezervuārus, nav iespējams «Nautilu» atkal dabūt līdzsvarā?

— Tas jau patlaban tiek darīts, profesora kungs. Paklausieties, un jūs dzirdēsiet, kā darbojas sūkņi. Palūkojiet manometra adatu. Tā rāda, ka «Nautils» pamazām ceļas, bet ledus kalns ceļas tam līdzi, un, kamēr kaut kas neparedzēts neapturēs ledus celšanos, mūsu stāvoklis nevar grozīties.

Patiešām, «Nautils» vēl vienmēr gulēja uz labajiem sāniem. Bez šau­bām, tas ieņems normālo stāvokli, kad ledus masa pati no sevis apstāsies. Bet kas patlaban var galvot, ka mēs netiekam virzīti pret augšējo sablīvē­jumu, ka netiekam šausmīgi saspiesti starp diviem milzīgiem ledus slāņiem?

Es pārdomāju šo mūsu kļūmīgo stāvokli. Kapteinis Nemo vienmēr vēl vēroja manometru. Pec ledus kalna nogrimšanas «Nautils» bij pacēlies apmēram par simts piecdesmit pēdām; tomēr tā slīpuma leņķis bij tāds pats kā sākumā. Piepeši mēs samanījām vieglu kustību kuģa korpusā. «Nautils» katrā ziņā bij kaut cik pacēlies virs apakšējā ledus slāņa. Gar salona sienām sakārtie priekšmeti sāka atgūt savu parasto stāvokli. Sienas atkal atslējās vertikāli. Neviens no mums nerunāja ne vārda. Pukstošām sirdīm mēs vērojām un sajūtām, ka pamazām atkal tiekam normālā stā­vokli. Grīda zem mūsu kājām atsvērās horizontāli. Tā pagāja minūtes desmit.

— Beidzot mēs atkal tiksim uz kājām! — es iesaucos.

— Jā, — kapteinis Nemo teica, griezdamies uz salona durvīm.

— Bet vai mēs varēsim arī braukt tālāk? — es vaicāju.

— Bez šaubām, — viņš atbildēja. — Kad rezervuāri būs iztukšoti, «Nautils» atkal pacelsies virs ūdens.

Kapteinis izgāja, un es tūliņ manīju, ka pēc viņa pavēles «Nautils» mitē­jās celties augšup. Patlaban kuģis būtu atdūries pret sablīvējuma apakš- slāņiem un tāpēc labāk brauca prom pa spraugu starp abām ledus sienām.

— Liekas, esam izsprukuši no briesmām, — Konsels sacīja.

— Jā, mūs gandrīz saspieda vai vismaz ieslodzīja starp divām ledus grēdām. Un tacl aiz gaisa trūkuma … Jā, mēs esam izsprukuši no bries­mām!

— Ja tikai viss jau galā! — Neds Lends nomurmināja.

Es negribēju bez vajadzības sākt strīdu ar kanadieti un tāpēc nekā neat­bildēju. Bez tam arī salona logu aizvirtņi patlaban atvērās, un āra gaisma plūda iekšā pa vaļējām1 rūtīm.

Mēs bijām pilnīgi klajā jūrā; bet desmit metru atstatu abās pusēs «Nautilam» slējās stāva ledus siena. Augšā un apakšā tāda pati siena. Augšā sablīvējums plētās kā bezgala plati griesti, apakšā apvērsies ledus kalns, pamazām celdamies, bij atspiedies abējos sānos. «Nautils» bij iespros­tots īstā, apmēram divdesmit metru platā ledus tunelī, piepildītā ar rāmu ūdeni. Te tas pēc patikas varēja braukāt uz priekšu vai atpakaļ un, dažus simts metrus dziļāk noniris, izkļūt pa sablīvētā ledus slāņa apakšu.

Lai gan griestu lampas bij izdzisušas, salons tomēr mirdzēja spilgtā gaismā. Tas bij ledus sienas spēcīgais atspulgs kuģa prožektora staros. Es nevaru attēlot elektriskās gaismas īpatnējo zaigojumu ikvienā dīvaini vei­dotajā milzīgajā ledus bluķī, katrā atsevišķā plāksnē un izlokā atkarībā no ledus kristālu strukturas. Tā bij it kā neizsmeļama dārgakmeņu raktuve, kur safiru zilais mirdzums rotaļīgi krustojās ar smaragda zaļo nospulgu. Šur un tur opālu maigās nokrāsas starp dzirkstošiem, acīs dzeļošiem dimantu zvirgzdiem. Prožektora uguns likās desmitkārt pastiprināta un laistījās cauri izdobtajiem staru metēju stikliem.

— Cik tas ir skaisti! Cik tas ir skaisti! — Konsels iesaucās.

— Jā! — es atbildēju. — Tā ir brīnišķa aina. Vai nav taisnība, Ned?

— Velns lai parauj, taisnība gan! — Neds Lends attrauca. — Es kļūstu traks tāpēc, ka man tas jāatzīst. Nekad nekas tamlīdzīgs nav pasaulē re­dzēts. Bet šis jaukais skats mums var maksāt dārgi. Vaļsirdīgi runājot, man liekas, ka mēs še skatām to, ko dievs ir noslēpis cilvēku acīm.

Nedam bij taisnība. Šīs ainas bij pārāk krāšņas. Pēkšņi Konsela klie­dziens piespieda mani pagriezties.

— Kas tev? — es prasīju.

— Lai profesora kungs aizver acis! Lai profesora kungs neskatās!

To teikdams, viņš ar plaukstu aizslēpa savas acis.

— Kas tev noticis, mīļais?

— Esmu apstulbināts, nekā vairs neredzu.

Mani skatieni neviļus vērsās logā, bet arī es nevarēju paciest spilgto gaismu, kas plūda pa to.

Es sapratu, kas noticis. «Nautils» bij sācis braukt visātrākā gaitā. Ledus sienu rāmais spīdums pārvērties liesmainās svītrās. Miljoni dimanta mirgu saplūdušas vienā zaigā. Spēcīgās skrūves dzīts, «Nautils» skrēja kā caur zibeņotu tīklu.

Salona logu aizvirtņi atkal noslēdzās. Mēs aizklājām acis ar plaukstām, taču gar acīm uzliesmoja mirdzoši, koncentriski apļi, it kā kad saule pārāk asi būtu iežilbinājusi redzokļus. Pagāja krietns brīdis, iekams mūsu redze atkal atskaidrojās.

Beidzot mūsu rokas noslīga lejup.

— Tiešām! — Konsels iesaucās. — Tam es nekad nebūtu ticējis.

— Es vēl tagad tam neticu, — kanadietis nomurmināja.

— Ja mēs atkal kādreiz atgriezīsimies uz sauszemes, — Konsels tei­ca, — šo krāšņo dabas brīnumu pārsātināti, cik niecīgi mums liksies visi kontinenti un cik nožēlojami cilvēku roku radītie darbi! Nē! Patiešām, ap­dzīvotā zeme vairs nav mūsu vērta!

Tādi vārdi rāmā flama mutē liecina par mūsu ārkārtīgo sajūsmu. Bet kanadietis arī te ielēja auksta ūdens šalti.

— Apdzīvotā zeme, — viņš teica, galvu pašūpodams, — palieciet vien mierā, Konsel, turp mēs vairs nekad neatgriezīsimies!

Bij tā ap pieciem no rīta. Mēs atkaļ samanījām triecienu «Nautila» priekšgalā. Es sapratu, ka tā durklis pāršķēlis kādu ledus kluci. Acīm redzot stūrmanis taisījis neveiklu pagriezienu, jo grūti bij braukt pa ledus gabalu pieblīvēto zemūdens tuneli. Tāpēc es nodomāju, ka kapteinis Nemo lūkos izvairīties no traucēkļiem un virzīs kuģi pa ūdens spraugas izlokiem. Vispār turpmākais ceļš mums nevarēja būt pilnīgi aizšķēršļols. Bet pretēji manam ieskatam «Nautils» sāka virzīties atpakaļ.

— Liekas, ka mēs braucam atpakaļ, — Konsels sacīja.

— Jā, — es atbildēju. — Laikam uz to pusi tunelim nav izejas.

— Tātad? …

— Tātad ļoti vienkārši, — es teicu. — Mēs griezīsimies atpakaļ pa veco ceļu un raudzīsim izkļūt laukā dienvidu pusē.

Es to teicu tādā balsī, itin kā pats par to būtu pilnīgi pārliecināts. «Nau­tils» arvien ātrāk brauca atpakaļējā virzienā.

— Te mēs aizkavēsimies, — Neds Lends ieminējās.

— Ko nozīmē dažas stundas ātrāk vai vēlāk, ja tikai beidzot izkļūstam laukā!

Kādu laiciņu es pastaigājos no salona uz bibliotēku. Mani biedri sēdēja klusēdami. Tad arī es atgulos uz dīvana un pilnīgi mechaniski sāku pāršķir­stīt kādu grāmatu.

Pcc kādas ceturtdaļstundas Konsels pienāca man klāt un teica:

— Vai tā ir interesanta grāmata, ko profesora kungs lasa?

— Ļoti interesanta, — es atbildēju.

— To es ticu. Tā jau ir profesora kunga paša sarakstīta grāmata!

— Mana paša?

Patiešām, tā bij mana paša grāmata par juras dzīļu noslēpumiem. Es aizvēru to un sāku atkal pastaigāties. Neds un Konsels piecēlās, lai ietu projām.

— Palieciet, draugi, — es teicu, viņus atturēdams. — Paliksim visi kopā, līdz izkļūsim no šīs spraugas.

— Kā profesora kungam tīk, — Konsels atteica.

Tā pagāja dažas stundas. Es bieži aplūkoju pie salona sienām uzkārtos instrumentus. Manometrs rādīja, ka «Nautils» peld trīs simti metru lielā dziļumā, kompass — ka tas nemitīgi vēršas pret dienvidiem, laga — ka brau­cam divdesmit jūdzes stundā, tas nozīmē, — ar vislielāko ātrumu, kāds vispār iespējams šādā šaurā spraugā. Bet kapteinis Nemo zināja, ka vilcināties nav iespējams un ka minūte te nozīmē vairāk nekā citkārt vesels gadu simtenis.

Astoņos divdesmit piecās minūtēs notika jauns trieciens. Es nobālu. Mani draugi spiedās tuvāk. Es biju satvēris Konsela roku. Mēs paskatī­jāmies viens otram acīs un skatieniem sapratāmies labāk nekā vārdiem.

Šajā acumirklī kapteinis ienāca salonā. Es steidzos viņam pretī.

— Vai ceļš uz dienvidiem ir aizsprostots? — es vaicāju.

— Jā, profesora kungs. Ledus kalns atkal ir apgāzies un aizšķeršļojis mums izeju.

— Mēs esam ieslodzīti?

— Jā.