20000 lje pa jūras dzelmi

X ZEMŪDENS OGĻRAKTUVES

20. februara rītā es pamodos īsti vēlu. Nakts gājiena nogurums bij no­turējis mani gultā līdz pat vienpadsmitiem. Es apģērbos ātri. Man gribējās uzzināt «Nautila» tagadējo virzienu. Instrumenti rādīja, ka kuģis vēl jopro­jām brauc pret dienvidiem divdesmit jūdžu stundā un simts metru lielā dziļumā.

Ienāca Konsels. Es pārstāstīju viņam mūsu nakts piedzīvojumus. Tā kā logi bij vaļā, viņš pats varēja aplūkot kādu daļu no šā nogrimušā konti­nenta.

Patiešām, «Nautils» brauca tikai desmit metru augstu pār Atlantidas zemi. Viņš laidās kā vēja nests balons pār sauszemes zālājiem; bet parei­zāk būs sacīt, ka mēs šeit, salonā, bijām gluži kā pasažieri ātrvilciena va­gonā. Vispirms gar mūsu acīm aizslīda fantastiski izrobotas klintis; no augu valsts minerālu valstī pārveidojušies koki nekustīgiem, tumšiem si­luetiem rēgojās jūras dzīlē. Tur bij arī ascidejām, anemonēm un garām spu­rainām aļģēm apaugušas akmens grēdas un fantastiski izveidoti lavas bluķi, kādreizējās briesmīgās vulkāniskās katastrofas liecinieki.

Kamēr gar mūsu acīm slida šīs elektriskās gaismas apspīdētās ainas, es izstāstīju Konselam atlantu vēsturi, kura no tīras izdomas viedokļa iedves­mojusi Beliju[11] uzrakstīt tik daudzas skaistas lappuses. Stāstīju viņam par varoņu laikmeta tautām un viņu kariem. Izstāstīju Atlantidas jautājumu lā, lai par to nebutu vairs ne mazāko šaubu. Bel Konsels bij izklaidīgs un klausījās manī neuzmanīgi; es drīz vien tiku skaidrībā, kāds iemesls viņa v ienaldzībai pret šo jautājumu.

Patiešām, viņa uzmanību galvenā kārtā sa'istīja daudzās pa logu redza­mās zivis; un, kad Konsels nogrima savā klasifikacijas bezdibeni, tad viņš aizmirsa pārējo pasauli. Šajā gadījumā man atlika tikai sekot viņa parau­gam, lai kopīgi nodotos mūsu iebtioloģiskajiern pētījumiem.

Vispār Atlantijas okeana zivis neko daudz neatšķīrās no tām, kuras bijām līdz šim novērojuši. Te bij milzīgas, pieci metri garas, ārkārtīgu muskuļu spēku apveltītas rajas, kuras tāpēc varēja izlēkt augstu virs ūdens līmeņa; dažādu sugu haizivis, starp tam piecpadsmit pēdu garās zilās haizivis ar asiem zobiem trijstūru rindā, tik caurspīdīgas, ka ūdenī gandrīz nav pama­nāmas; tumšbrūnās sagres, prizmveidīgās centrinas ar kārpainu ādu, stores, pusotras pēdas garas, radniecīgas Vidusjūrā redzētām, dzeltenbrūnās signo- tas ar mazām pelēkām spurām, bez zobiem un mēles, viņas likās kā tievas un vijīgas čūskas.

No kaula zivīm Konsels atzīmēja makairas melnīgsnejā krāsā, trīs metri garas, ar asu durkli virsējā žoklī, spilgtās krāsās, Aristoteļa laikos tās sauca par «juras drakoniem», rokām viņas ķert ir bīstami, jo muguras spuras tām ar asām adatām galos; korifenas ar bruņu, zili svītrotu muguru un zeltotu svītriņu apkārt; skaistās doradas, apaļām ripām līdzīgās mēness zivis blāvi zilā krāsā — no augšas saules apspīdētas, tās izskatās kā zeltoti lāsumi ūdenī; un pēdīgi zobenzivis, astoņi metri garas, dzīvo tikai bariem — spu­ras tām dzeltenas un sirpveidīgas, bruņotas ar seši pēdas garu šķēpu. Tie ir ļoti pārdroši dzīvnieki, drīzāk zāļēdāji nekā zivis.

Tomēr, arī šīs dažādās dzīvnieku sugas pētīdams, es neizlaidu no acīm plašos Atlantidas klajumus. Lāgiem jūras dibena untumainie nelīdzenumi piespieda «Nautilu» samazināt ātrumu, un tad tas kā valis veikli izlocījās pa šaurajām spraugām un ap pauguriem. Kad labirints kļuva necaurbrau- cains, kuģis kā balons pacēlās augšup un, kļūmainai vietai pāri ticis, tur­pināja ceļu parastā ātrumā un dažus metrus virs jūras dibena. Tas bij apbrī­nojami krāšņs brauciens, līdzīgs gaisa kuģa lidošanai, tikai ar to starpību, ka «Nautils» pasivi klausīja stūrmaņa rokai.

Ap četriem pēcpusdienā pārakmeņotiem zariem sajauktu biezu dūņu kārtu pārklātais jūras dibens pamazām sāka mainīties; tas kļuva akmeņai nāks, konglomerātiem1 — bazalta, lavas un sera gabaliem nosēts. Man šķita, ka drīz līdzenuma vietā sāksies kalnāju apgabals, un nebiju maldījies.

Pēc «Nautila» gaitas, dažādiem līkumojumiem apvāršņa dienvidu pusē es ieraudzīju paceļamies augstu sienu, kura likās aizšķēršļojam jebkuru izeju. Sienas virsmala droši vien pacēlās virs ūdens līmeņa. Tas bij vai nu kāds kontinents, vai, mazākais, kāda no Kanariju vai Zaļā raga salām. Varbūt ar nodomu vieta karte nebij apzīmēta, un es nezināju, kur mēs atrodamies. Katrā gadījumā šī siena man likās liecinām, ka esam garām Atlantidai, no kuras gan bijām dabūjuši redzēt tikai mazu daļu.

Nakts nekavēja manus novērojumus. Konsels bij aizgājis uz savu kajiti. «Nautils» samazināja ātrumu, reizēm viegli pieskārās neskaidri sa­skatāmam jūras dibenam, it kā gribēdams tur apstāties, reizēm atkal pacē­lās virs ūdens. Cauri ūdens kristalam es saskatīju dažus zvaigznājus pie debesīm, bet it sevišķi skaidri piecas vai sešas zodiaka zvaigznes, kuras seko Orionam.

Es paliku ilgi pie loga, jūsmodams par jūras un debess krāšņumiem,, bet tad logi aizvērās. «Nautils» tajā acumirklī bij aizsniedzis klints sienas, stāvāko nogāzi. Kā īsti viņš te manevrēja, to es nespēju saprast. Es iegāju savā kajitē. «Nautils» vairs nekustējās. Es iemigu ar ciešu apņemšanos pa mosties pēc dažām stundām.

Tomēr otrā rītā pulkstenis jau bij astoņi, kad iegāju salonā. Es palū­kojos manometrā. Tas norādīja, ka «Nautils» peld virs ūdens. Es dzirdēju arī soļus uz klāja.

Tomēr ne mazākā šūpošanās neliecināja, ka jūra augšā viļņotos. Es uzkāpu līdz lūkai, tā bij vaļā. Bet dienas gaismas vietā, ko biju cerējis, mani tur apņēma dziļa tumsa. Kur mēs atradāmies? Jeb vai es biju maldījies? Varbūt vēl ir nakts? Nē! Neviena zvaigzne nespīdēja pie debesīm, un naktī arī nekad nav tik absolūta tumsa.

Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kādu balsi:

— Vai tas esat jūs, profesora kungs?

— Skat, kapteinis Nemo! — es atsaucos. — Kur mēs īsti atrodamies?

— Apakšzemē, profesora kungs.

— Apakšzemē! — es iesaucos. — Un «Nautils» tomēr vēl brauc?

— Tas brauc vienmēr.

— Es vairs nekā nesaprotu.

— Uzgaidiet acumirkli! Tūliņ iedegsies prožektors, un, ja jums patīk gūt par visu skaidrību, tad būsiet apmierināts.

Es izgāju uz klāja un gaidīju. Tumsa bij tik bieza, ka pat kapteini Nemo es nevarēju saskatīt. Tomēr, paskatījies augšā, tieši virs galvas es manīju it ka nenoteiktu gaismu paplaiksnāmies, tā kā atgaismu caur apaļu cau­rumu. Tajā acumirklī aizdegās prožektors, un tā nu spilgtajā spožumā št neskaidrā gaisma izdzisa.

Tikai pēc brīža es spēju atvērt elektrības apžilbinātās acis. «Nautils» stāvēja uz vietas. Tas šūpojās līdzās it kā augstam, ostmalai līdzīgam krastam. Jūra, kurā kuģis patlaban atradās, bij tikai augstu mūru ieslēgts ezers, tā diametrs bij aptuveni divas jūdzes, tātad aploce sešas jūdzes. Tā līmenim vajadzēja būt vienādā augstumā ar jūras virspusi, — to rādīja ari manometrs, jo šis ezers katrā ziņā saskārās ar okeānu. Pret pakāji slīpās augstās sienas augšup izliecās velvē, izveidodamas it kā milzīgu apgāztu piltuvi pieci vai seši simti metru augstumā. Pašā augšā atvērās neliels apaļš caurums, pa kuru es arī biju redzējis to blāvo spīdumu, laikam no dienas, gaismas tur augšā.

Iekams sāku aplūkot šīs milzīgās alas iekšieni, iekams noskaidroju, vai tas ir dabas vai cilvēku roku darbs, es piegāju pie kapteiņa Nemo.

— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.

— Kāda izdzisuša vulkānā centrā, — kapteinis atbildēja, — vulkānā, kura iekšieni jūra pēc zemes satricinājuma pieplūdinājusi ar ūdeni. Kamēr jūs, profesora kungs, gulējāt, «Nautils» iebrauca šajā lagūnā pa dabisku kanalu, kas atrodas desmit metru zem ūdens līmeņa. Še ir «Nautila» pastā­vīgā osta, droša, ērta, nevienam cilvēkam nezināma, visu jūras vēju aiz­sargāta! Uzrādiet man jūsu kontinentos vai kādas salas krastos tādu vietu, kas tā aizsargātu kuģi pret visām vētras briesmām!

— Patiešām, kaptein Nemo, — es teicu, — šeit jūs esat pilnīgā drošībā.. Kas gan varētu iedomāties jūs meklēt vulkānā dzīlēs? Bet tā virsotnē, man šķiet, es pamanīju atveri.

— Jā, tas ir vulkānā krāteris, savā laikā lavas, garaiņu un liesmu pilns, bet tagad pa to ieplūst tas svaigais gaiss, ko mēs te patlaban ieelpojam.

— Bet kas tas īsti ir par vulkānu?

— Tas pieskaitāms tām daudzajām saliņām, ar kurām šī jūra gluži piesēta. Parastajiem kuģiem tā ir vienkārša klints, mums — ārkārtīgi plaša ala. Es to atradu nejauši, bet šoreiz nejaušība man visai noderēja.

— Bet vai nevar nolaisties lejup pa atveri, kas agrāk bijusi vulkānā krāteris?

— Nē, profesora kungs. Simts pēdu augstumā šī kalna pakāje ir pie­ejama, bet augstāk sienas sasliecas velvē un pa tās izlokiem nav iespējams izspiesties cauri.

— Es redzu, kapteiņa kungs, ka daba jums kalpo vienmēr un visur. Šajā •ezerā jūs esat pilnīgā drošībā, un neviens cits, izņemot jūs, nevar te iekļūt. Bet kādēļ jums vajadzīgs šis patvērums? «Nautils» iztiek tāpat bez ostas.

— Jā gan, profesora kungs, bet tam vajadzīga elektrība dzinējspēkam un elektrības ražošanai nepieciešamie elementi: nātrijs elementu piepildīša­nai, ogles nātrijā pagatavošanai un raktuve, kur dabūt šīs ogles. Šeit jūra pārklāj veselus ģeoloģiskos laikos apslīcinātus mežus; pārakmeņojušies un oglē pārvērtušies, tie man noder kā neizsmeļamas raktuves.

— Jusu kuģa ļaudis, kapteiņa kungs, tātad nodarbojas šeit par ogļ­račiem?

— Jā. Manas raktuves atrodas zem ūdens, tāpat ka Ņukastles ogļrak- tuves. Skafandrās ieģērbušies, kapļiem un lāpstām apbruņojušies, mani vīri izrok ogles, kuras man nav jāizprasa ne no vienām sauszemes raktuvēm. Kad es sadedzinu šīs ogles, lai iegūtu no tām nātriju, dūmi, pa krāteri gaisa izplūzdami, piešķir kalnam vēl aktiva vulkānā izskatu.

— Un mēs dabūsim redzēt jūsu ļaudis darbā?

— Nē, mazākais šoreiz vēl ne, tāpēc ka es steidzos paveikt savu zem­ūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es tikai paņemšu nātriju no tiem krājumiem, kuri man še glabājas. Tam mums nepieciešama viena diena, ne vairāk, pec tam mes atkal turpināsim savu ceļojumu. Bet, ja jūs gribat pabraukāties pa šo lagunu un labi apskatīt to, izlietojiet šo dienu, Aronaksa kungs.

Es pateicos kapteinim un gāju uzmeklēt biedrus, kuri vēl nebij iznākuši no savas kajites. Es uzaicināju viņus pavadīt mani, iepriekš nepateicis, kur mēs patlaban atrodamies.

Tie abi iznaca uz k lāja. Konselam, kas vispār ne par ko nebrīnījās, likās gluži dabiski, ka, vakar aizmidzis zem ūdens, šorīt uzmostas zem kalna. Neda Lenda vienīgā interese bij tikai izlūkot, vai šai alai nav kāda izeja.

Paēduši brokastis, mēs izkāpām stāvajā krastā.

— Taču vēl vienreiz esam uz cietas zemes, — Konsels teica.

— Es to nesaucu par zemi, — kanadietis atbildēja. — Un pie tam mēs neesam «uz», bet gan «zem».

Starp sienas pakāji un ūdeni bij smilkšains krasts, platākajā vietā pieci simti pēdu plats. Pa šo liedagu ērti varēja apiet apkārt visam ezeram. Bet augsto sienu pakājes zeme bij stipri gruvešaina; gleznainā nekārtībā tur bij izmētāti vulkānisko izvirdumu bluķi un milzīgi pumeka akmens gabali. Visa šī izklaidus masa. vulkānā kvēlē pārklātā ar emalju, laistījās kuģa elektriskā prožektora spīdumā. Vizlas putekļi, ko sacēla mūsu kājas, ņirbēja kā dzirksteļu mākonis.

Jo vairāk attālinājāmies no viļņu izvagotā krasta, jo stāvāka kļuva zeme, un mēs drīz vien aizsniedzām slaidu, izrobotu nogāzi, īstas kāpnes, pa kurām tikai lēnām varēja tikt uz augšu. Bet tur bij jāiet visai uzmanīgi pa šīm gluži vaļīgajām drupatām, kājas slīdēja pa lauka špata un kvarca kristālu veidotiem stiklainiem iežiem.

Šā milzīgā dobuma vulkāniskā daba bij redzama ik uz soļa. Es uz to aizrādīju arī saviem biedriem.

— Iedomājieties tikai, — es viņiem teicu, — kad šī milzīgā piltuve bij verdošas lavas pilna un šī balti kvēlošā šķidruma līmenis sniecās līdz atverei kalna virsotnē — kā izkausēts metāls krāsnī.

— Es to iedomājos gluži skaidri, — Konsels atteica. — Bet sakiet, pro­fesora kungs, — kāpēc lielais kausētājs pametis savu darbu un kā tas noti­cis, ka krāsns pieplūduši ar rāmu ezera ūdeni?

— Ļoti var būt, Konsel, tāpēc, ka kāds zemūdens satricinājums radījis to plaisu, kuru «Nautils» lieto kā iebraucamo ceļu. Pa to Atlantijas ūdeņi ieplūduši kalna iekšienē. Tā būs bijusi drausmīga divu elementu cīņa, kura nobeidzās ar Neptuna uzvaru. Bet no tā laika ir pagājuši daudzi gadu sim­teņi, un piepludinātais vulkāns pārvērties par rāmu alu.

—• Lieliski,— Neds Lends ieminējās. — Es pieņemu šo izskaidrojumu. Tikai ļoti žēl, ka tā plaisa, par ko profesora kungs stāstīja, mūsu interešu labā nav virs ūdens līmeņa, bet zem tā.

— Bet, mīļais draugs, — Konsels iebilda, — ja šī plaisa nebūtu zem ūdens, tad jau «Nautils» nevaretu pa to šeit iekļūt.

— Un es vēl varu piebilst, — ja ūdens nebūtu ieplūdis kalna apakšā, vulkāns paliktu vulkāns. Tātad jūsu žēlošanās ir gluži lieka.

Mēs turpinājām kāpt augšup. Pakāpes kļuva arvien šaurākas un stāvā­kas. Bieži gadījās dziļas bedres, kurām bij jāmet apkārt līkums. Dažreiz, lai tiklu garām klinšu bluķiem, mēs rāpāmies uz ceļiem un lidam uz vēdera. Bet, pateicoties Konsela izveicībai un Neda Lenda spēkam, mēs paveicam visus kavēkļus.

Apmēram trīsdesmit metru augstumā vietas nodaba pārvērtās, bet ieša­nai piemērotāka tomēr nekļuva. Konglomerātus un iežus nomainīja melnais bazalts. Te tas bij noklājies gluds kā palags ar sastingušu burbuļu pumpām, te atkal sarindojies pareizu prizmu kolonādēs, kuras atbalstīja milzīgas velves spraišļus un tādējādi izveidoja apbrīnojamu arehitektonisku cellni.

Starp bazalta kolonām vijās slaidas, sastingušas, bitumena svītrām šķērso­tas lavas strūklas, bet vietām atkal plati sēra paklāji. Pa kratera atveri spilgtāk ieplūdusi gaisma blāvi apspīda visus šos vulkāniskos, uz visiem laikiem kalna dziļumos apglabātos izvirdumus.

Divi simti piecdesmit pēdu augstumā mūsu gājienu apturēja nepārspē­jams kavēklis. Iekšējā siena sāka liekties velvē, un kāpšanas vietā bij jāsoļo, ezeram apkārt. Uz šīs pēdējās nogāzes augu valsts jau sāka cīnīties ar minerālu valsti. Daži krūmi un pat kociņi sliecās laukā no sienas iedobu­miem. Es šeit ievēroju kādu die'vkrēsliņu ceru, no kura tecēja kodīga sula. Heliotropi, kas neattaisnoja savu nosaukumu[12], jo saules stari tiem nepie- kļūst, skumji bij nokāruši bālgano un tikko smaržojošo ziedu ķekariņus. Šur un tur krizantēmas bikli pacēla savus ziedus gar panīkušu aloju pakājēiru Bet sacietējušās lavas spraugās es pamanīju arī dažas pat šeit viegli smar­žojošas vijolītes un ar lielu patiku ieelpoju to smaržu. Smarža ir puķu dvēsele, bet jūras puķēm, šiem krāšņajiem ūdens augiem, dvēseles nav?

Mēs piegājām spēcīgu pūķa koku grupai, kad Neds Lends piepeši iesau­cās:

— Ak profesora kungs! Te ir bišu strops!

— Bišu strops? — es atsaucos un neticīgi atmetu ar roku.

— Jā gan, bišu strops, — kanadietis apgalvoja, — un bites skraida tur apkārt.

Es piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka jātic vien ir. Kādā pūķu koka zara caurumā bij iemitinājušies vairāki tūkstoši šo kukainīšu, kuru Kanariju salās diezgan daudz un kuru ražojums ir tik ļoti iecienīts.

Saprotama lieta, ka kanadietim tūliņ bij padomā ievākt sev arī medus krā ­jumu, un no manas puses būtu bijis nelaipni viņam to liegt. Ar sēru samai­sīta sauja sausu lapu aizdegās no viņa šķiltavas dzirkstelītes, un viņš sāka apdūmot bites. Dūkšana pamazām apklusa, un, stropu iztukšodami, mēs ievācām krietni daudz smaržojošā medus. Neds Lends to rūpīgi novietoja savā somā.

— Es šo medu sajaukšu ar maizes koka mīklu, — viņš teica, — un tad pasniegšu jums lieliskas kūkas.

— Pie joda! — Konsels iesaucās. — Tā jau būs īstā piparkūka!

— Nu labi, piparkūka, — es piemetināju, — bet nu turpināsim mūsu ceļojumu.

No dažiem mūsu ejamā celiņa līkumiem ezers bij pārskatāms visā pla­šumā. Kuģa prožektors apgaismoja visu ūdens līmeni, ko netraucēja ne viļņi, ne brāzmas. «Nautils» stāvēja pilnīgi nekustīgi. Uz tā klāja un stāvajā krastā rosījās cilvēki — melnas kustīgas ēnas šajā gaišajā plankumā.

Tajā brīdī mēs gājām apkārt pirmās pakāpes robainai klinšu kraujai, kura balstīja velvi. Tur es pamanīju, ka bites nav vienīgie' šā vulkānā iedzī­votāji. Laupītāju putni krēslā laidelējās šurp un turp vai arī aizlaidās no savām klinšu virsotnēs ietaisītām ligzdām. Tur bij zvirbuļu vanagi baltiem vēderiem un klaigulīgie dzeltenie vanagi. Pa nogāzēm ātri skraidelēja gar- kājotās skaistās un treknās sīgas. Atļauju lasītājam pašam iedomāties, kāda kāre iedegās kanadieša acīs, ieraugot šo garšīgo medījumu, un kā viņš no­žēloja, ka nav paņēmis līdzi šauteni. Viņš lūkoja lodi atvietot ar akmeni, un pēc vairākiem1 neizdevīgiem mēģinājumiem beidzot tam laimējās ievainot vienu no šīm lieliskajām sīgām. Es teikšu tīro patiesību, ja apgalvošu, ka viņš divdesmit reižu riskēja ar savu dzīvību, kamēr dabūja sīgu rokā, bet galu galā putns tika pievienots medus šūnām viņa somā.

Nu mums tomēr bij jādodas lejā, jo zobainā grēda palika nepārejama. Virs mūsu galvām krāteris rēgojās kā plats akas caurums. No šās vietas labi varēja saskatīt debesis; es redzēju rietumu vēja dzītus mākoņus, kuru miglotās skaras nosliecās līdz pat kalna virsotnei. Tas bij pierādījums, ka mākoņi slīdēja zemu, jo vulkāns tikai astoņi simti pēdu pacēlās pār okeana luneni.

Pusstundu pēc kanadieša pēdējām medībām mēs atkal bijām krasta zemākajā joslā. Te kā biezs paklājs auga jūras dilles, mazs čemurains nīgs, visai tīkams ēdiena aizdars. Konsels saplūca sev vairākus saišķus. Kas atlieca uz faunu, tad tūkstošiem te ņudzēja dažādu vēžveidīgu pasugu: omāri, vēži vientuļnieki, palemoni, zirnekļi un neskaitāmi gliemeži.

Šeit mēs uzgājām krāšņu alu. Visi trīs mēs ar patiku izlaidāmies smilktīs. Uguns bij nospodrinājusi alas emaljētās un spīdošās, viscaur viz­las putekļiem nobārstītās sienas. Neds Lends tās aptaustīja, izmēģinādams to biezumu. Es nevarēju atturēt smaidu. Saruna atkal vērsās uz to pašu nemitīgo bēgšanas jautājumu; es atzinu par iespējamu, neaizsteidzoties notikumiem priekšā, dot viņam cerību: kapteinis Nemo brauca uz dienvidiem tikai tādēļ, lai atjaunotu savu nātrijā krājumu. Es domāju, ka tagad viņš fuvosies Eiropas un Amerikas krastiem, bet tur jau kanadietis visvairāk varēja cerēt uz bēgšanas mēģinājuma labu izdošanos.

Kādu stundu mēs palikām šajā burvīgajā alā. Sākumā žirgtā valoda uz beigām kļuva arvien gausāka. Tāds kā snaudiens sāka mūs pārmākt. Un, tā kā man nebij nekāda iemesla tam pretoties, tad ari aizmigu cietā miegā.

Tad mani piepeši iztrauca Konsela balss:

— Ātrāk! ātrāk! — krietnais puisis kliedza.

— Kas noticis? — es vaicāju, pa pusei paceldamies.

— Mūs applūdina ūdens!

Es apgriezos. Ūdens ar straumi šļāca mūsu alā, un, tā kā moluski mēs nebijām, patiešām vajadzēja domāt par glābšanos.

Pcc dažiem acumirkļiem mēs jau bijām drošībā tās pašas alas virsotnē.

— Kas te atkal notiek? — Konsels vaicaja. — Atkal kāds jauns dabas brīnums?

— Nē, mīļais draugs, — es paskaidroju, — tas vienkārši ir paisums, jūras paisums, kas gribēja mūs pārsteigt tāpat kā Valtera Skota varoni! Tur, ārpusē, okeana ūdens ceļas, un pēc vispārējā dabas līdzsvara likuma jāceļas arī ezera līmenim. Labi, ka tikām cauri tikai ar vieglu peldi. Iesim nu uz «Nautilu» pārģērbties.

Pēc trim stundas ceturkšņiem mēs bijām nobeiguši savu apļa ceļojumu un atgriezāmies uz kuģa. «Nautila» ļaudis patlaban beidza iekraut nātriju, un mēs kuru katru brīdi varējām atkal doties ceļā.

Tomēr kapteinis Nemo nedeva nekāda rīkojuma. Vai viņš gribēja nogaidīt nakti, lai slepeni izbrauktu pa savu zemūdens ceļu? Varbūt.

Lai nu kā, bet otrā rītā «Nautils», atstājis savu ostu, atkal brauca pa klaju jūru, dažu metru dziļumā zem Atlantijas okeana līmeņa.