20000 lje pa jūras dzelmi

VII ČETRDESMIT ASTOŅĀS STUNDĀS PĀRI VIDUSJŪRAI

Vidusjūru varētu saukt arī par zilo; ebreju «lielā jūra», grieķu «jūra», romiešu «mare nostrum»; tās krasti apauguši ar apelsinu kokiem, alojām, kaktusiem, jūras priedēm un smaržojošām mirtēm, pati jūra augstu kalnu grēdu ieslēgta; tās gaiss ir tīrs un dzidrs, — bet ar savām pazemes ugu­nīm tā ir kā nebeidzams kaujas lauks, kur Neptuns un Plutons vēl vienmēr cīnās par pasaules valdību. Pēc Mišlē izteiciena, Vidusjūrā un tās krast­malā cilvēks elpo vislabāko gaisu pasaulē.

Bet, lai cik tā skaista, es tikai pavirši paguvu pavērot šo divi miljoni kvadrātkilometru plašo ūdens klajumu. Arī personīgi apvaicāties kapteinim Nemo man neizdevās, jo pa šā ārkārtīgi ātrā brauciena laiku šis noslēpumai­nais cilvēks ne reizes nerādījās. Es rēķinu, ka apmēram seši simti jūdžu šajā ceļa gabalā «Nautils» nobrauca zem ūdens un visu ceļojumu paveica divreiz divdesmit četrās stundās. 16. februārī aizbraukuši no Grieķijas krastiem, 18., saulei lecot, mēs jau bijām cauri Gibraltara šaurumam.

Man bij skaidrs, ka šī Vidusjūra, viņa nīstamo zemju apjozta, kapteinim Nerno nebij pa prātam. Šejienes vēji un viļņi modināja viņā par daudz atmiņu, varbūt pat nožēlu. Te viņam1 trūka tās brīvības un neatkarības kā okeānos, viņa «Nautils» starp Eiropas un Āfrikas krastiem jutās kā šaurā spraugā.

Mēs braucām ar divdesmit piecu jūdžu vai četrdesmit astoņu kilometru ātrumu stundā. Velti aizrādīt, ka Nedam Lendam par lielu nožēlošanu bij jāatsakās no sava bēgšanas mēģinājuma. Viņš nevarēja atskrūvēt laivu, kad kuģis šāvās uz priekšu ar divpadsmit trīspadsmit metru lielu ātrumu se­kundē. Tas būtu tikpat neprātīgi kā lēkt laukā no tādā pašā ātrumā skre­joša dzelzceļa vilciena. Turklāt mūsu kuģis fikai naktīs pacēlās virs ūdens, lai uz brīdi ieņemtu svaigu gaisu, un virzienu vēroja vienīgi pēc kompasa un lagas.

Vidusjūru es dabūju novērot tikai tik daudz, cik ātrvilciena pasažieris pa vagona logu uztver apkārtnes ainavas, proti, tikai tālāko apvārsni, ka­mēr tuvākais kā zibens pavīda garām. Tomēr mēs ar Konselu paguvām novē­rot dažas Vidusjūras zivis, kuras ar savām varenajām spurām pāra mirkļus turējās «Nautilam» līdzi. Mēs vērojām pie salona vaļējiem logiem, un manas toreizējās atzīmes dod man iespēju nedaudzos vilcienos raksturot šīs jūras ichtioloģiju.

Elektrisko uguņu apspīdētā jūras klaja locījās dažas nēģu pasugas, kuras atrodamas visās jūrās, — šeit tie bij metru gari. Piecu pēdu garas ra­jas baltiem vēderiem un plankumainām pelnu krāsas mugurām plīvoja kā straumes nesti lakati. Citu pasugu rajas šāvās tik ātri, ka es nedabūju pārliecināties, vai viņas attaisno savu grieķu doto «ērgļu» nosaukumu vai drīzāk mūslaiku zvejnieku palamas «žurkas», «krupji» un «sikspārņi». Div­padsmit pēdu garās, ūdenslīdējiem īpaši bīstamās haizivis sacentās savā starpā skriešanā. Ar ārkārtīgu osmes spēju apveltītās astoņas pēdas ga­rās jūras lapsas paslīda garām kā zilganas ēnas. Līdz trīspadsmit deci­metru garās jūras karūsu dzimtas dorādas šūpojās savos sudrabzilajos uz­valkos ar svītrām gar apmalām, kas spilgti izcēlās pret viņu tumšajām spurām; ap acīm šīm Venerai novēlētām zivīm zeltītas skropstas. Krāš­ņas, deviņi līdz desmit metru garas stores, ātrskrējēji dzīvnieki, ar spēcī­gām astēm sita pret mūsu logiem, rādīdamas savas zilganās muguras ar sīkiem brūniem plankumiem; tās mazliet līdzinās haizivīm, tikai nav tik stipras un mājo itin visās jūrās; pavasaros viņas mēdz aizpeldēt visu lielo upju ietekās. No visiem Vidusjūras iemītniekiem, kurus es vislabāk dabūju novērot, kad «Nautils» palēnināja gaitu, bij sešdesmit trešai ģintij pieskai­tāmās kaula zivis. Tā saucamie tunči ar zilganmelnu muguru, sudrabotu vē­deru un zeltstarotām muguras spurām. Stāsta, ka tie sekojot kuģim, lai tā ēnā patvertos no tropiskās saules svelmes, un it kā šo nostāstu attaisno­dami, viņi sekoja arī «Nautilam», kā savā laikā bij sekojuši Laperuza korvetēm. Vairāk stundu no vietas viņi sacentās ātrumā ar mūsu kuģi. Es ne­varēju vien nobrīnīties par šiem patiešām it kā skriešanās sacensībai ra­dītiem dzīvniekiem ar mazu galvu, gludu, vārpstveidīgu, līdz trim metriem garu ķermeni; viņu krūšu spuras ir sevišķi stipras, bet astes spuras šķeltas. Viņi skrien trijstūra leņķim līdzīgā barā kā putni, ar kuriem var mēroties ātrumā, tāpēc arī sentautas apgalvo, ka viņiem neesot sveša stratēģija un ģeometrija.

Minēšu pēc atmiņas tikai tās Vidusjūras zivis, ko mēs ar Konselu pa­virši saskatījām. Tās bija bālganās lodeszivis, kas pazibēja kā visžiglākie tvaikoņi; jūras zuši, trīs līdz četrus metrus garas čūskas — zivis, ro­tātas ar zaļām, zilām un dzeltenām krāsām; trīs pēdas garās merlanas, kuru aknas sevišķi iecienītas; triglas, ko dzejnieki nosaukuši par liru zivīm, bet jūrnieki par zivīm svilpotājām, — to purni greznoti ar divām trīsstūra svītrām un zobi it kā izveido senā Homēra liru; juras bezdelīgas, kas peld tik žigli, ka pilnīgi atbilst savam nosaukumam; holocentras sarkanām gal­vām un šķiedrainām muguras spurām; lapreņģes, izraibinātas melniem, pelēkiem, brūniem, ziliem, dzelteniem un zaļiem plankumiem, — šīs zivis visai jutīgas pret sudrabainām zvaniņu skaņām; lieliskās ātes, šos jūras fazanus, dzeltenīgām rombveida astēm ar brūniem raibumiem, — šīs zivs augšējā, kreisajā pusē ir it kā brūngani dzeltens marmors; visbeidzot brī­nišķīgās sarkanās mulles, šos īstenos okeana paradizes putnus.

No zīdītāju dzīvniekiem, Adriatijas jūrai garām braucot, man gadījās pamanīt divus vai trīs kašalotus ar muguras spurām, dažus Vidusjūras delfinus ar sīki svītrotu galvas priekšpusi, tāpat kādus desmit roņus ar bal­tiem vēderiem un melnu spalvu; tos sauc par «mūkiem», un patiešām viņi ar savu trīs metrus garo augumu ļoti atgādina dominikaniešus.

Konsels no savas puses apgalvoja redzējis ap sešas pēdas platu bruņu rupuci ar trijiem garumā izdobtiem pauguriem pār muguru.

No zoofitiem es dažus mirkļus varēju apbrīnot loga ārpusei pielipušu oranždzeltenu galeolariju; tā bij tieva slaida stīga ar šķeltnēm; tās brīniš­ķās bārkstis un smalkie tīmekļi varēja sacensties ar slavenajām Flandrijas mežģinēm. Par nožēlošanu es nevarēju notvert šo retās sugas eksemplāru un, bez šaubām, neredzētu vairs nevienu Vidusjūras zoofitu, ja 16. februara vakarā «Nautils» piepeši nepalēninātu gaitu. Lūk, kā tas viss notika.

Mēs patlaban braucām starp Sicilijas un Tunisas krastu. Mesinas jūras šaurumā jūras dibens spēji ceļas augšup. Tur atrodas īsta zemūdens klints, virs kuras ūdens tikai septiņpadsmit metru dziļš, kamēr vienā un otrā pusē ir simts septiņdesmit metru liels dziļums. «Nautilam» negribot bij jābrauc uzmanīgi, lai neuzdurtos šai zemūdens barjerai.

Es parādīju Konselam uz kartes šā garā rifa atrašanās vietu.

— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels prātoja, — bet tas ir gluži kā zemes šaurums, kas savieno Eiropu ar Āfriku.

— Jā, mīļais, — es atbildēju. — Tas pilnīgi aizslēdz Libijas jūras līci, un Smita pētījumi ir pierādījuši, ka šīs divas zemes daļas starp Bona un Eurinas ragu reiz bijušas apvienotas vienā.

— Tam es gribu ticēt, — Konsels teica.

— Vēl gribu piebilst, — es turpināju, — ka tāda pati barjera atrodas starp Gibraltaru un Seutu, un ģeoloģiskajos laikmetos tā pilnīgi noslēdza Vidusjūru.

Konsels atkal pievērsās logam, lai pētītu zemūdens .klinti, gar kuru «Nautils» brauca mēreni ātri.

Tur, vulkāniskās klints dibenā, mēs redzējām bagātīgu dzīvu augu pa­klāju: sūkļus, holoturijas, caurspīdīgas viegli fosforescējošās cipidijas ar sar­kanām svītriņām; berojas, kuras vienkāršu ļaužu valodā sauc par «jūras gurķiem» un kas plaiksnās visās septiņās spektra krāsās; metru garās ce­ļojošās amatulas, no kūrām ūdens izskatās sarkans; kokveidīgās eiralijas, brīnišķi skaistās pavonijas ar slaidu rumpi, neskaitāmus ēdamos jūras ežus un zaļās aktinijas ar pelēku rumpi un brūnu diskveidīgu muti, ko no visām pusēm apņem olivzaļi taustekļi.

Konsels bij sevišķi nodevies molusku un posmkāju novērojumiem, un, kaut arī viņa saraksts ir ne visai precizs, es tomēr dažus gribu šeit minēt, lai neapvainotu šo lāga puisi.

Molusku nodalījumā viņš min daudzus ķemmveida pectunculu dzim­tas gliemjus, kā spondilas, trīsstūrainās donacijas un hialas ar dzeltenām spurām un caurspīdīgiem vākiem, zaļganiem punktiem izraibinātās «olas», tā sauktos jūras zaķus, gaļīgās acerijas, īpašos Vidusjūras «saulsargus», jūras austiņas, kuru gliemežnīcu perlamutrs visai iecienīts, viļņainās peton- klijas, anomijas, kuras Langedokas iedzīvotāji, stāsta, cienot vairāk nekā austeres, klovijas, ko tik ļoti cienī marseļieši, divkāršās preirijas, baltas un treknas, dažus klamus, kas met ikrus Ziemeļafrikas krastmalā un kurus Ņujorkā vērtē visai augstu, žaunainās jūras «ķemmītes» dažādās krāsās, savos apvalkos noslēpušās litodoncijas, kas stipri garšo pēc pipariem, viļ­ņainās venikardas, kuru gliemežnīcu augšdaļa izveido bumbu, bet malas izliektas, cintijas, izraibinātas ar purpurkrāsas tuberkulām, karniarijas, augšgalā uzliektas un līdzīgas vieglām gondolām, vainagotās ferolijas, at- lantas ar spiralveida gliemežnīcām, baltraibotās, it kā bārkstainu mantiju apsegušās tetijas, kavolinas, kas rāpjas atmuguriski, aurikulas, starp citu, neaizmirstulīšu aurikulas ar ovālām gliemežnīcām, skaleras, litorinas, jan- turas, cinerarijas, petrikolas, lamelarijas, kabušonas, pandoras u. c.

Kas attiecas uz posmkājiem, tad Konselam pilnīgi taisnība, ja viņš tos sadala sešās klases, no kurām trīs mājo jūrās. Tie ir vēžveidīgie, jūras zirnekļi un posmainie tārpi.

Vēžveidīgie savukārt sadalās deviņās kārtās, un pirmajā ieskaitāmi desmitkāji, proti, dzīvnieki, kuru galva un rumpis lielāko daļu slēpti īpašā dobumā, šā dzīvnieka mutes aparats apbruņots ar vairākiem taustekļiem, vi­ņam ir arī seši vai pieci pāri kustīgu kājiņu. Konsels bij sekojis mūsu sko­lotāja Miln-Edvarda metodei, kurš desmitkājus iedala trijās grupās: īs- astainos, garastainos un bezastainos. Starp garastainajiein Konsels min amatijas, kuru piere bruņota ar diviem lieliem attāliem puniem, skor- pijus, lambrijus — rnasena, lambrijus — spinimanus, laikam gan ūdens uz­mestus šajās augstajās vietas, jo parasti tie mājo ļoti lielos dziļumos, ksan- tes, pilumnes, romboidus, graudainās kalapjenas, bezzobainās koristes, eba- lijas, cimopolijas, pienainās doripas utt. Starp garastainajiem, kas sada­līti piecās dzimtās, viņš min langustus, kuru gaļu visai cienī dzīvnieku mā­tītes; tālāk jūras sienāžus, garneles un visāda veida ēdamos vēžus, bet viņš ne vārda nemin par bruņu vēžu dzimtu, pie kuriem pieskaita omārus, jo langusti ir vienīgie Vidusjūras omāri.

Te arī nobeidzās Konsela darbs. Viņam pietrūka laika atzīmēt vēl citu rāpuļu dzimtas. «Nautils» pāri Libijas šauruma sēklim bij nokļuvis dziļākā ūdenī un turpināja ceļu savā parastajā ātrumā. Tad vairs nebij runa par moluskiem, posmkājiem vai zoofitiem. Tikai retumis kāda zivs kā ēna noslī­dēja garām.

Naktī no 16. uz 17. februāri mēs iebraucām Vidusjūras otrajā daļā, kur lielākais dziļums ir trīs tūkstoši metru. «Nautils» ar savu saliekto sānu plātņu palīdzību ienira gandrīz līdz pašam dibenam.

Tur gan nebij nekādu dabas krāšņumu, bet pašas ūdens masas atklāja man satricinošas un drausmīgas ainas. Patiešām, mēs patlaban braucām pa nelaimju tik bieži piemeklēto Vidusjuras daļu. Cik kuģu nebij aizgājuši bojā ceļā starp Alžiras un Provansas krastiem!

Un tā šajā ātrajā braucienā pa lieliem dziļumiem es redzēju daudzus sadragātus kuģus juras dibenā, dažus jau korāļiem apaugušus, citus vēl tikai rūsas kārtas pārklātus. Enkurus, lielgabalus, lielgabalu lodes, dzelzs apkalumus, nolauztus skrūvju spārnus, mašinu daļas, saplēstus cilindrus, katlus bez dibena; pa starpām veseli kuģu vraki stāvus vai apgāzti peldēja pa straumi.

No šiem kuģiem citi bij nogrimuši saduroties, citi uzskrējuši uz granita klints. Daži bij nogāzti dibenā taisni, ar tāpat augšup stāvošiem mastiem. Šķita, it kā tie stāvētu milzīgā atklātā reidā un tikai gaidītu izbraukšanas brīdi. Kad «Nautils» brauca tiem cauri un apspīda tos ar savām elektriska­jām ugunīm, likās, ka šie kuģi gatavi sveicināt to flagām un apmainīties signāliem! Bet nē—tikai nāve un klusums valdīja šajā katastrofu laukā.

Es vēroju — jo tuvāk Gibraltara šaurumam1 , jo vairāk šo drūmo drazu gu­lēja jūras dibenā. Jo tuvāk nāk Āfrikas un Eiropas krasti, jo biežāk notiek kuģu katastrofas. Es tur saskatīju daudzus dzelzs korpusus, fantastiskas tvaikoņu paliekas — citas guļus, citas stāvus, šausmīgiem kustoņiem līdzī­gas. It sevišķi baismīgs izskatījās viens kuģis ar izlauztiem sāniem, sa­liektu skrūvi, ar riteņiem, no kuriem tikai apkalas vien palikušas pāri, ar atrautu, vēl tikai ķēdes saturētu stūri un jūras sāļu saēstu pakaļējo daļu. Cik daudz cilvēku dzīvību līdz ar to aizgājušas bojā! Cik upuru aprakts jū­ras dzīlē! Vai izglābies jel viens matrozis, lai nestu ziņu par šo drausmīgo katastrofu, jeb vai jūra līdz pat šim glabā drūmo noslēpumu?

Bet «Nautils» vienaldzīgs un steidzīgs pilnā jaudā traucās garām šīm drupām. 18. februārī ap trijiem rītā tas jau bij pie Gibraltara jūras šauruma ieejas.

Tajā ir divas straumes: augšējā, kopš seniem laikiem pazīstama, kura Atlantijas okeana ūdeņus novada Vidusjūrā, un apakšējā pretstraume, ku­ras esamība jaunākā laikā teoretiski pierādīta. Patiešām, no okeana ūdens un visu upju nemitīgā pieplūda Vidusjūras līmenim ar katru gadu vaja­dzētu celties, jo ar iztvaikojumiein vien tas nevarētu noturēties līdzsvarā. Bet, tā kā patiesībā tas nenotiek, tad, dabiski, bij jāatzīst, ka ir vēl otra, apakšējā straume, kurā Vidusjūras ūdens pārpilnumu pa Gibraltara šau­rumu novada atpakaļ Atlantijas okeānā.

Tas ir pierādīts fakts. «Nautils», protams, izlietoja šo otro straumi. Ku­ģis šāvās ātri pa šauro spraugu. Acumirklī es paspēju aplūkot Herkulesa tempļa brīnišķīgās drupas — pēc Plinija un Aviena ziņām, templis nogri­mis līdz ar zemo saliņu, uz kuras atradies, — tad mēs tam bijām jau ga­rām un braucām pa Atlantijas okeana ūdeņiem.