20000 lje pa jūras dzelmi

XIX VĀNI KORO

Ar šo šausmīgo skatu iesākās vesela virkne jūras katastrofu, kuras «Nautilam» bij jāpieredz. Iebraukuši visbiežāk kuģojamās jūrās, mes dzelmē redzējām trudošus kuģu korpusus, bet dziļāk, pašā dibena, lielga­balus, lodes, enkurus, ķēdes un vēl tūkstošiem citus dzelzs priekšmetus, kurus rūsa pamazām saēda.

Mēs vēl vienmēr dzīvojām «Nautilā» ieslodzīti un pilnīgi izolēti. 11. de­cembri mēs pabraucām garām Pomotu archipelagam, kas stiepjas pieci simts Ijē no austrumu-dic'nvidu-austrumiem līdz rietumu-ziemeļu-rietumiem starp 13°30' un 23°50' dienvidu platumu un 125°30' rietumu garumu no Disi līdz Lazareva salai. Šis archipelags aizņem trīs simti septiņdesmit kvadratljē lielu apgabalu ar sešdesmit salu grupām, no kurām var minēt Francijas okupēto Gambiju. Visas šīs ir tā sauktās korāļu salas. Korāļu lēnā, bet nemitīgā darbība salas paceļ arvien augstāk, un kādā dienā tās savienosies. Vēlāk šī apvienotā sala satieksies ar kaimiņu archipelagiem, un tad no Jaunzēlandes un Jaunkaledonijas līdz pat tagadējām Marķizu salām radīsies jauns kontinents.

Kādā dienā, kad es šo savu teoriju sāku izklāstīt kapteinim Nemo, viņš man vēsi atbildēja:

— Jaunu kontinentu mums nav vajadzīgs, bet gan jaunu cilvēku!

«Nautils» savā ceļojumā nejauši bij piebraucis Klermon-Tonnera salai, vienai no interesantākajām tajā grupā, ko 1822. gadā atklāja «Minervas» kapteinis Bels. Tur man bij izdevība novērot madreporu darbību, no ku­ram cēlušās visas šā okeana salas. Madreporas nevajag sajaukt ar korā­ļiem, tās sastāv no kaļķu pārklātiem audiem, un to dažādais izveids ir pa­mudinājis manu cienījamo skolotāju Miln-Edvardu iedalīt tās piecās gru­pās. Sīkie dzīvnieciņi, kuri veido polipus, miljardiem mājo savos apvalkos. No viņu kaļķa atdalījumiem rodas rifi, klintis, saliņas un salas. Vispirms tie izveido apaļu loku, kas ieslēdz lagunu jeb mazu ezeriņu, kuram tikai pa nelielām spraugām vēl sakars ar juru. Un tur viņas tad sāk būvēt zem­ūdens rifus, līdzīgus tiem, kas apjož Jaunkaledonijas krastus un vairākas Pomotu salas. Citos apvidos, kā, piemēram, pie Sabiedrības un Mauri- cija salām, madreporas uzceļ augstus, stāvus skarainus dambjus pat jūras visdziļākajā vietā.

Mēs braucām tikai dažas kabeļtauvas attālu no Klermon-Tonnera sa­lām, un man bij izdevība novērot šo mikroskopisko dzīvnieciņu milzu darbu. Visas šīs kraujas bij madreporu darbs, tās pazīstamas ar nosau­kumu milleporas, poritas, zvaigznītes un meandrinas. Mērīklis te rādija trīs simti metru lielu dziļumu, bet mūsu elektriskie reflektori spilgti ap­gaismoja visas šīs kaļķakmens sienas, kas mirdzēja un laistījās.

Reiz Konsels man apvaicājās, cik ilgā laikā šie dzīvnieciņi paspējuši uzcelt tādas milzīgas sienas. Viņš bij ārkārtīgi pārsteigts, kad es atbildēju, ka, pēc zinātņu vīru domām, tie paveic ne vairāk kā astotdaļcolla gadu simtenī.

Tātad, — viņš iesaucās, — lai šos mūrus uzceltu, viņiem vajag.. .

— Simts deviņdesmit divi tūkstoši gadu, mīļais Konsel, — es teicu.

— Bet tas vēl ir ārkārtīgi maz, salīdzinot ar to laiku, kāds bij vaja­dzīgs, lai no ūdens plūdu apslīcinātiem mežiem rastos akmeņogles un lai atdzistu sakaitētas bazalta klintis.

Tatad bij vajadzīgi veseli laikmeti, nevis dienas, nevis tas īsais laika sprīdis starp diviem saules lektiem.

Kad «Nautils» pacēlās virs ūdens līmeņa, es varēju aplūkot Klermon- Tonnera salas zemo un mežiem apaugušo līdzenumu. Acīm redzami viesuļi un vētras koraļklintis ir padarījušas auglīgas. No tuvākās cietzemes vējš pacēlis kādu graudu un atnesis un nometis kaļķainajā, zivju un jūras augu palieku pārklātā klajumā. Viļņu izskalots kokosa palmas rieksts tāpat va­rēja nokļūt šajā jaunajā sauszemes gabaliņā, uzdīgt un iesakņoties tur. Izaugdams koks aizturēja ūdens iztvaikojumus, un tā radās pirmās upes. Pamazām pievairojās veģetācijā. Ar vēja dzītiem koka stumbriem atceļoja arī dažādi zemāko sugu dzīvnieki, tārpi un insekti. Bruņurupuči te sāka det savas olas. Putni vija ligzdas jaunajos kokos. Tādā kārtā attīstījās augu un dzīvnieku pasaule, kamēr beidzot, zaļuma un audzelības savaldzi­nāts, ieradās arī cilvēks. Tā cēlušas šīs mikroskopisku dzīvnieciņu radītās salas.

Pret vakaru Klermon-Tonnera pazuda tālumā, bet «Nautils» manāmi mainīja virzienu. Aizsniedzis pret 135° garumu Mežaža tropu, tas pagrie­zās uz rietumu-ziemeļu-rietumu pusi un devās pāri visai tropiskai joslai. Lai gan vasaras saule izlēja pār mums visu savu karstumu, mes no tā ne visai cietām, jo trīsdesmit vai četrdesmit metru dziļi zem ūdens temperatūra nepacēlās pāri desmit vai divpadsmit grādiem.

15. decembrī mēs aizbraucām garām vilinošai Sabiedrības salu grupai un skaistajai Klusā okeana valdniecei Taiti. No rīta dažas jūdzes vēja puse es ieraudzīju šās salas kalnu virsotnes. Kuģa tīkli šajā apvidu bij sa­zvejojuši vislabākās zivis — makrelas, bonitas, albikoras — un dažas juras riisku pasugas, ko sauc par murenofijām.

«Nautils» bij jau nobraucis astoņi tūkstoši jūdžu. Braucot starp Tonga- l'abu archipelagu, kur bojā gājuši kuģi «Argo», «Prinča osta» un «Port- landes hercogs», un Jūras braucēju archipelagu, kur dabūja galu Laperuza draugs, kapteinis Delangls, laga rādīja deviņi tūkstoši septiņi simti div­desmit jūdzes. Pēc tam nobraucām gar Fidži archipelagu, kur mežoņi no­galināja «Uniona» matrožus un Nantes kuģa «Piemīlīgā Zozefine» kap­teini.

Šis archipelags atrodas starp 6° un 2° dienvidu platumu un 174° un 179° rietumu garumu un aizņem simts ljē no ziemeļiem uz dienvidiem mi astoņpadsmit ljē no austrumiem uz rietumiem. Tajā ir vairākas salas, saliņas un vienkāršas klintis, no kurām minamas Viti-Levu, Vanu-Levu un Kandibona.

So salu grupu atklāja Tasmanis 1643. gadā — tajā pašā gadā, kad To- ričeli izgudroja barometru un Ludviķis XIV uzkāpa troni. Es atstāju lasī­tajam izšķirt, kurš no šiem trim notikumiem cilvēcei ir svarīgākais. Pēc tam šejieni apmeklēja Kuks 1714. gadā, Dantrkasto 1793. gadā un, beidzot, Dimons Dirvils, kas 1827. gadā skaidrāk izpētīja visu sarežģītā arehipe- laga ģeogrāfiju. «Nautils» piebrauca Uaileja līcim, kapteiņa Diljona šaus­mīgo piedzīvojumu vietai. Kā zināms, šim kapteinim pirmajam izdevās no- kaidrot Laperuza bojā ejas noslēpumu.

Šajā jūras līci mēs zvejojām vairāk reižu un bagātīgi ieguvām lieliskas austeres. Ēdām tās bez žēlastības pec Senekas receptes, turpat pie galda attaisījuši vaļā. Šie moluski pieskaitāmi ostrea lamellosa sugai, kas se­višķi pazīstama Korsikas apvidos. Uaileja austeru sēklis katrā ziņā ir krietni liels, un, ja dažādi pretspēki to negrauztu, tās, bez šaubām, pilnīgi aizšķērsotu ieeju līcī, jo viens pats gliemezis rada līdz divi miljoni pēcnā- ceju.

Un, ja Nedam Lendam šajos apstākļos nenācās nožēlot savu ēdelību, tad tikai tāpēc, ka austeres nekad nesabojā vēderu. Bet patiesībā ari jāapēd ne mazāk kā sešpadsmit duču šo bezgalvaino gliemju, lai dabūtu tos trīs • uiiti piecpadsmit gramus barībvielas, kas nepieciešamas cilvēka dienas pār­tikai.

25. decembrī «Nautils» iebrauca Jaunhebridu archipelagā, ko Kviross atklāja 1606. gadā, Bugenvils izpētīja 1768. gadā un Kuks 1773. gadā no­sauca tagadējā vārdā. Šajā grupā galvenokārt skaitāmas deviņas lielas sa­las, kuras stiepjas simts divdesmit ljē garā virknē no ziemeļ-ziemeļ-rietu- miem uz dienvid-dienvid-austrumiem starp 15° un 2° dienvidu platumu un 164°—168° garumu. Mēs nobraucām tuvu gar Oru salu, kura man iztālēm šķita pēc zaļu koku pudura ar ļoti augstu kalnu šķautni. Tajā dienā bij ziemassvētki, un man likās, ka Neds Lends stipri skumst pēc protestantu iecienītām svinībām savas dzimtas vidu.

Kapteini Nemo es jau astoņas dienas nebiju redzējis, bet tad 27. decemb­ra rītā viņš piepeši ienāca lielajā salonā tā, it kā būtu šķīries pirms pie­cām minūtēm.

Es patlaban nopūlējos kartē sazīmēt «Nautila» ceļa virzienu. Kapteinis pienāca klāt, piedūra pirkstu kādam punktam kartē un pateica tikai vienu vārdu:

— Vanikoro.

Tā bij tā mazo saliņu grupa, pie kuras aizgāja bojā Laperuza kuģi. Es strauji piecēlos kājās.

— Vai «Nautils» dodas uz Vanikoro? — es vaicāju.

— Jā gan, profesora kungs, — kapteinis atbildēja.

— Un man būs izdevība aplūkot tās slavenās salas, kur nogrima «Bu- sola» un «Astrolabija»?

— Ja jus to vēlaties, profesora kungs.

— Kad mēs būsim pie Vanikoro?

— Mēs jau esam klāt, profesora kungs.

Sekodams kapteinim Nemo, es izgāju uz klāja un kārām acīm aplū­koju visu apvārsni.

Ziemeļaustrumos pacēlās divas vulkāniskās, nevienāda lieluma salas, četrdesmit jūdžu plata korāļu rifu gredzena ieslēgtas. Mēs patlaban bijām pie Vanikoro salas, kuru Dimons Dirvils savā laikā nosauca par «Meklē­tāja» salu, tieši pretī mazajai Vanu ostai starp 16°4' dienvidu platumu un 164° 32' garumu. Sala likās apaugusi ar zāli no liedaga līdz iekšienes aug­stienēm, kur Kapogo virsotne pacēlās četri simti sešdesmit sešu tuazu1 augstumā.

«Nautils» pa šauru spraugu izbrauca cauri ārējai klinšu joslai un tad iekļuva paisuma uzplūdinātā līcī, kur jūras dziļums bij trīsdesmit vai četr­desmit juras asis. Zaļojošu tropu augu ēnā es pamanīju kādu duci mežoņu, 1 Tuazs — franču mērs — apm. 1,5 metri. Red.

kuri likās ārkārtīgi pārsteigti par mūsu negaidīto ierašanos. Viņi droši vien šo gareno, melno ķermeni uzskatīja par kādu briesmīgu vali, pret kuru jāaizsargājas.

Bet tai pašā brīdī kapteinis Nemo apvaicajās, ko es zinot par Laperuza kuģu bojā eju.

— To pašu, ko zina visi, — es atbildēju.

— Bet varbūt jūs varat man pastāstīt, ko tad visi zina? — viņš jautāja mazliet ironiski.

— Labprāt.

Es viņam stāstīju visu, kas man bij zināms no Dimona Dirvila pēdējiem darbiem, kuru saturu lūkošu īsumā attēlot.

Laperuzu un viņa palīgu Delanglu Ludviķis XIV 1785. gadā aizsūtīja pasaules ceļojumā. Viņi izbrauca ar korvetēm «Busola» un «Astrolabija» un neatgriezās vairs.

1871. gadā franču valdība, norūpējusies par šo abu korvetu likteni, sarī­koja divus lielus kuģus «Meklētāju» un «Cerību». Tie izbrauca no Brestas 28. septembrī Brūni Dantrkasto vadībā. Divus mēnešus vēlāk pēc Bovena — «A1- bermala» kapteiņa ziņojuma kuģa paliekas bij manītas Jaungeorgijas krastu tuvumā. Bet Dantrkasto, nekā nezinādams par šīm, taisnību sakot, stipri apšaubāmām ziņām, devās tieši uz Admiralitātes salām, kuras kapteinis Honters bij norādījis kā Laperuza bojā ejas vietu.

Viņa meklējumi bij gluži veltīgi. «Meklētājs» un «Cerība», nemaz neap­stādamies, nobrauca garām Vanikoro. Viss šis brauciens bij ļoti nelaimīgs, jo kapteinis Dantrkasto, divi viņa palīgi un daudzi matroži te dabūja galu.

Kapteinis Diljons, piedzīvojis jūrnieks, labs Klusā okeana pazinējs, pir­mais sazīmēja nogrimušo kuģu vietu. 1824. gada 15. maijā viņa kuģis «Svē­tais Patriks» nobrauca garām Tikopijai, vienai no Jaunhebridu grupas sa­lām. Tur, laiviņā piebraucis, kāds iedzimtais viņam pārdeva sudraba zobena rokturi, kurā neskaidri bij samanāmi iegravēti burti. Šis iedzimtais vēl ap­galvoja, ka pirms sešiem gadiem, aizbraucis Vanikoro, viņš tur redzējis di­vus eiropiešus, kuri izglābušies no salas zemūdens rifu sadragātā kuģa.

Diljons tad noskārta, ka tie paši bij Laperuza kuģi, kuru pazušana savā laikā uztrauca visu pasauli. Viņš gribēja .piebraukt Vanikoro, kur, pēc me­žoņa nostāstiem, esot atrodamas kuģu paliekas, bet vētras un jūras strau­mes to aizkavēja.

Diljons atgriezās Kalkutā. Tur viņš ar savu atradumu ieinteresēja Āzi­jas Sabiedrību un Austrumindijas Kompāniju. Viņa rīcībā nodeva kuģi, kuru nosauca par «Meklētāju», un 1827. gada 23. janvarī franču pārstāvja pavadībā viņš devās ceļā.

Pēc vairākām pieturām Klusa okeānā «Meklētājs» 1827. gada 7. jūlijā izmeta enkuru pretim Vanikoro, tajā pašā Vanu ostā, kur patlaban bij iebraucis «Nautils».

Diljons tur atrada daudzas sadragātu kuģu paliekas — dzelzs instrumen­tus, enkurus, salauztas trises, akmeņmetēju mortiru, astoņpadsmit mārciņu smagu lielgabala lodi, astronomisku instrumentu drazas, kuģa augšdaļas gabalus un bronzas zvanu ar uzrakstu «Mani izlēja Bazens» un apt. 1785. gada Brestas fabrikas zīmi. Nu vairs nebij nekādu šaubu.

Ievācot sīkākas izziņas, Diljons palika katastrofas vietā līdz oktobrim. Pēc tam viņš atstāja Vanikoro, aizbrauca uz Jaunzēlandi un 1828. gada 7. aprilī izmeta enkuru Kalkutā. Pēc atgriešanās Francijā viņu laipni pie­ņēma Kārlis X.

Tai pašā laikā Dimons Dirvils, nekā nezinādams par Diljona meklēju- miem, brauca pavisam uz otru pusi meklēt katastrofas vietu. Pēc kāda vaļu mednieka nostāstiem, Luiziadas un Jaunkaledonijas mežoņiem esot Sv. Lud- viķa krusts un medaļas.

Un tā «Astrolabijas» kapteinis Dimons Dirvils izmeta enkuru pie Hober- Taunas divus mēnešus pēc tam, kad Diljons bij aizbraucis no Vanikoro. Te viņš dabūja zināt par Diljona atradumiem un arī par to, ka kāds Džems ITobss, «Uniona» kapteiņa palīgs no Kalkutas, izkāpis vienā no šejienes salām, kas atrodas uz 8° 18' dienvidu platuma un 156' 30' austrumu garuma, redzējis iedzimto rokās dzelzs stieņus un sarkanas drebes gabalus, ar ko iedzimtie greznojušies.

Dimons Dirvils, atrazdamies neziņā un neuzticēdamies visai apšaubā­miem avīžu rakstiem, nolēma braukt pa Diljona pēdām.

1828. gada 10. februārī «Astrolabija» apstājās pie Tikopijas, uzņēma tur par vadoni un tulku salā nometušos dezertieri un devās uz Vanikiro, 12. februārī nokļuva tur, 14. apbrauca tās rifus un tikai 20., visus šķēršļus pārvarējusi, izmeta enkuru Vanu ostā.

23. februārī vairāki «Astrolabijas» virsnieki apstaigāja salu un pārnesa dažas nenozīmīgas kuģa drazas. Iedzimtie, lietodami noliegšanas un izlo­cīšanās sistēmu, liedzās viņiem parādīt katastrofas vietu. No viņu aizdomī­gas izturēšanās bij noprotams, ka tie apgājušies slikti ar avarējušā kuģa ļaudīm un tagad domāja, ka Dimons Dirvils ieradies atriebties par Lape- ruzu un tā nelaimīgajiem pavadoņiem.

Dāvanas dabujuši un pārliecinājušies, ka nedraud nekāda izrēķināšanās, viņi 26. februārī aizvadīja kapteiņa palīgu Zakino bojā ejas vietā.

Triju četru jūras asu dziļumā tur starp Paku un Vanu rifiem gulēja en­kuri, liegabali, kaļķu nosēšņu pārklāti dzelzs un svina stieņi. «Astrolabijas» laiviņa un vaļu medībām domātā laiva nobrauca tajā vietā un ar lielām pūlēm izvilka astoņi simti mārciņas smagu enkuru, astoņas mārciņas smagu vienlaida lielgabalu, svina stieni un divus vara akmeņmetējus.

Iztaujādams iedzimtos, Dimons Dirvils uzzināja, ka pēc abu kuģu bojā ejas salas apkaimes rifos Laperuzs uzbūvējis no avarējušo kuģu drazām mazāku kuģi, devies ar to tālākā ceļā un atkal avarējis. Bet, kur īsti, to viņam neviens nevarēja pateikt. Tad «Astrolabijas» kapteinis kādā mangiferu birzē lika uzcelt pieminekli slavenajam jūras braucējam un viņa biedriem — vienkāršu četrstūru piramidi uz korāļu pamata. Tur nebij nekādu metala apkalu, kas varētu iekairināt iedzimtos.

Dimons Dirvils gribēja tūliņ doties tālāk, bet lielākā daļa viņa kuģa ļaužu bij saslimuši ar šajos apvidos tik parasto drudzi, un arī viņš pats jutās grūti slims. Tikai 17. martā bij iespējams aizbraukt.

Bet Francijas valdība, baidīdamās, ka Dimonam Dirvilam nebūs zināmi Diljona atradumi, pa to laiku bij izsūtījusi uz Vanikoro korveti «Ba- jonete» Legorana de Tromelina vadībā, kurš patlaban atradās Amerikas rietumu piekrastē. Divus mēnešus pēc «Astrolabijas» aizbraukšanas «Bajo- nete» piestāja pie Vanikoro, neatrada tur vairs nekādu zīmju no iepriekšē­jiem kuģiem, tomēr konstatēja, ka piemineklis palicis neskarts.

To visu es pastāstīju kapteinim Nemo.

- Tātad vēl nemaz nav zināms, kur nogrimis trešais — pie Vanikoro salas būvētais kuģis? — viņš vaicāja.

— Nē, nav zināms.

Kapteins Nemo neatbildēja nekā, tikai deva man zīmi sekot viņam lielajā salonā. «Nautils» atkal bij ieniris dažus metrus zetn ūdens līmeņa, un sienu lūkas atvērās.

Es steidzos pie loga un tur korāļu spraugās ieraudzīju neskaitāmus sifo- noforu, alcionariju, korofilgu, glifizidonu, pomferidu, diakopu un holocentru barus virpuļojam kopā ar dažādām zivju sugām, un zem visas šās drūzmas es redzēju dzelzs drazu paliekas, enkurus, lielgabalus, lodes, ceļamās ķēdes, vienu priekšvadni; visi šie priekšmeti bij apauguši ar zoofitiem.

Kamēr es aplūkoju visas šīs bēdīgās paliekas, kapteinis Nemo nopietni sacīja:

— Kapteinis Laperuzs ar saviem kuģiem «Busola» un «Astrolabijas izbrauca 1785. gada 7. decembrī. Vispirms viņš izkāpa malā Botani-Beijā, apmeklēja Sabiedrības salas un Jaunkaledoniju, tad devās uz Santa Krucu un apstājās pie Naomkas Havaju salu grupā. Pēc tam viņa kuģi piebrauca nepazīstamam Vanikoro salas rifam. «Busola» brauca pirmais un uzskrēja sēklī salas dienvidu pusē. «Astrolabija» steidzās viņiem palīgā un tāpat uz­skrēja sēklī. Pirmais kuģis turpat vai tai pašā brīdī tika sadragāts. Turpretim otrais, nosēdies uz sēkļa aizvēja pusē, vairāk dienu noturējās virs ūdens. Avarējušo kuģu ļaudis iedzimtie uzņēma diezgan labi. Tic nometās salā un no abu kuģu paliekām uzbūvēja nelielu kuģīti. Daži matroži labprātīgi palika Vanikoro salā. Pārējie, pa lielākai daļai slimi un vārgi, aizbrauca Laperuzam līdzi. Viņi devās uz Zalamana salām un visi aizgāja bojā šās grupas galve­nās salas apkaimē starp «Maldu» un «Mierinājuma» klinšu ragiem.

— Kā jūs visu to zināt? — es iesaucos.

— Redziet, to es atradu beidzamā katastrofas vietā.

Kapteinis Nemo parādīja man skārda kastīti ar franču ģerboni. Kastīte sāls ūdenī bij gluži saēsta. Viņš atvēra to, un es ieraudzīju nodzeltējušu, bet tomēr vēl labi salasāmu rokrakstu žūksni.

Tur bij jūrlietu ministra rīkojumi kapteinim Laperuzam ar Ludviķa XVI atzīmēm uz malām!

— Jūrniekam tā ir skaista nāve! — izsaucās kapteinis Nemo. — Korāļu kaps ir visklusākais, kādu vien var vēlēties. Kaut liktenis man un maniem biedriem arī novēlētu tādu pašu!