XIV MELNA UPE

Ūdeņiem klātais zemeslodes plašums, pēc aprēķiniem, aizņem trīs mil­joni astoņi simti trīsdesmit divi tūkstoši pieci simti piecdesmit astoņus kvadratmiriametrus. Visu ūdens masu rēķina uz divi miljardi divi simti piecdesmit miljoni kubikmetru, bumbas veidā šai masai būtu sešdesmit Ijē diametrā, bet svarā trīs kvintiljoni tonnu. Lai saprastu šos skaitļus, jāaiz­rāda, ka kvintiljons pret miljardu ir tas pats, kas miljards pret vienu, proti, kvintiljonā ir tikpat miljardu, cik miljardā vieninieku. Visa šķidrā masa ir apmēram tas ūdens daudzums, ko visas pasaules upes aizplūdinātu četr- desmittūkstoš gados.

Ģeoloģisko laikmetu gaitā uguns periodam sekoja ūdens periods. Tad okeāns apklāja visu zemeslodi. Bet silura laikmetā kalnu virsotnes pama­zām sāka parādīties virs ūdens, pacēlās salas, vietējos uzplūdos tās pazuda, bet pēc laika iznira atkal, savienojās savstarpēji, — tā radās kontinenti, un tā beigu beigās sauszeme pieņēma to ģeogrāfisko veidu, kādā mēs to patla­ban redzam. Cietā masa ir atkarojusi šķidrajai trīsdesmit septiņi miljoni seši simti piecdesmit septiņas kvadrātjūdzes, proti, divpadsmit tūkstoši deviņi simti sešpadsmit miljonu hektāru.

Pēc kontinentu apveida visi pasaules ūdeņi sadalās piecās lielās daļās: Ziemeļu Ledus okeāns, Dienvidu Ledus okeāns, Indijas okeāns, Atlantijas okeāns un Klusais okeāns.

Klusais okeāns atrodas starp abiem polarajiem lokiem, bet no rietumiem uz austrumiem, starp Āziju un Ameriku, tas stiepjas simts četrdesmit piecu grādu garumā. Tas ir rāmākais no visiem okeāniem; tā straumes ir platas un lēnas, paisumi un bēgumi mēreni, lieti pārbagāti. Tāds ir šis okeāns, kuru liktenis man bij lēmis šķērsot visdīvainākajos apstākļos.

— Profesora kungs, — kapteinis Nemo man sacīja, — ja jums patīk, mēs tūliņ varam noteikti aprēķināt mūsu tagadējo atrašanās vietu un apzī­mēt sava ceļojuma sākuma punktu. Patlaban bez ceturkšņa divpadsmit. Mēs tūliņ pacelsimies virs ūdens līmeņa.

Kapteinis trīs reizes paspieda elektriskā zvana pogu. Sūkņi sāka izspiest ūdeni no rezervuāriem; manometra adata rādīja mainīgos spiedienus «Nau­tila» pacelšanās gaitā, tad apstājās pavisam.

— Mēs esam pie mērķa, — kapteinis sacīja.

Es gāju uz kuģa vidustelpas kāpnēm, kuras sniedzās uz klāja. Devos augšup pa dzelzs kāpieniem un pa atvērtu lūku izgāju uz «Nautila» klāja. Tas pacēlās no ūdens tikai astoņdesmit centimetru. «Nautila» priekšējā un pa­kaļējā daļa bij it kā noasināta, un kuģis patiešām bij līdzīgs milzu cigaram. Es ievēroju, ka kuģa korpuss ar salaidenām tērauda plāksnēm bij mazliet līdzīgs lielajiem zvīņotiem sauszemes rāpuļu kustoņiem. Tagad es viegli sapratu, kāpēc kuģis, pat ar vislabākajiem tālskatiem aplūkots, vienmēr bij noturēts par milzeni jūras dzīvnieku.

Pašā klāja vidū laiva, novietota speciālā kuģa korpusa nišā, pacēlās kā neliels iedobums. Abos klāja galos bij redzami tādi kā vidēja augstuma būri ar slīpām sienām un bieziem lēcveidīgiem stikliem: viens kalpoja «Nau­tila» vadītājam stūrmanim, pa otru varenais elektriskais prožektors viņam apgaismoja ceļu.

Jūra bij krāšņa, debess skaidra, kuģis tikko manāmi šūpojās plašajos okeana viļņos. Viegls austrumu vējiņš grumboja jūras līmeni. No miglas brīvais apvārsnis izdevīgi pletās aplūkotāja acu priekšā, nekā mēs nevarē­jām saskatīt. Nevienas klints, nevienas salas. Ne zīmes no «Ābrama Lin- kolna», tikai bezgalīgs tukšs klajums visapkārt.

Kapteinis Nerno ar savu sekstantu izmērīja saules augstumu, pēc kura bij nosakāms šīs vietas platuma grāds. Viņš kādu brīdi pagaidīja, lai saule sevišķi spilgti iekvēlina apvāršņa loku. Pa vērojuma laiku neviens muskulis ueparaustījās, — marmora statujas rokā instruments nestāvētu mierīgāk.

— Dienas vidus, — viņš teica. — Profesora kungs, vai varu lūgt? …

Vēl beidzamo reizi es pārlaidu acis šiem dzeltenajiem Japanas tuvienes

ūdeņiem un atkal nokāpu lejā lielajā salonā.

Tur kapteinis atzīmēja vietu, ar chronometra palīdzību aprēķināja tās garuma grādu, pārbaudīdams to ar iepriekšējiem leņķa izmērījumiem. Tad viņš sacīja:

— Aronaksa kungs, mēs atrodamies uz 137° 15' rietumu garuma.

— Bet pēc kāda meridiānā? — es aši iejautājos, cerēdams no kapteiņa atbildes uzzināt tā tautību.

— Profesora kungs, — viņš atbildēja, — man ir dažādi chronometri, noskaņoti gan pēc Parizes, gan Grinvičas, gan Vašingtonas meridiāniem. Bet jums par godu es patlaban lietoju Parizes chronometru.

No šīs atbildes es tomēr nekā nevarēju izprast. Es tikai palocījos, bet kapteinis atsāka:

137° 15' uz rietumiem no Parizes meridiānā un uz 30° T ziemeļu pla­tuma, proti, apmcram trīs simti jūdžu no Japanas krastiem. Un tātad šo­dien — 8. novembra pusdienā sākas mūsu zinātniskais zemūdens brau­ciens.

— Ar dieva palīgu! — es atsaucos.

— Un tagad, profesora kungs, — kapteinis piemetināja, — es jūs at­laižu pie jūsu zinātniskā darba. Esmu norādījis ceļa virzienu uz austrumu- ziemeļu-austrumiem piecdesmit metru dziļumā. Te būs kartes ar svarīgāko vietu apzīmējumiem, pēc tām jūs varēsiet sekot ceļojumam. Salons paliek jūsu rīcībā, bet es lūgšu atļauju atstāt jūs vienu.

Kapteinis Nemo atsveicinājās un izgāja. Es paliku viens un nogrimu domās. Tās rosījās tikai ap «Nautila» īpašnieku. Vai es jel kādreiz uzzināšu, kādas tautības šis cilvēks, kurš teicās nepiederam ne pie vienas? Kāds cēlo­nis viņa naidam pret cilvēci, naidam, kas varbūt tīkoja briesmīgu atriebša­nos? Vai viņš bij neatzīts zinātnieks? Varbūt viens no tiem ģenijiem, kuri, pēc Konsela izteiciena, darījuši daudz ļauna? Kāds moderns Galilejs? To es vēl nevarēju pateikt. Es biju nokļuvis uz viņa kuģa nejauši, viņš uzņēma mani vēsi, tomēr viesmīlīgi, un mana dzīvība bij viņa rokās. Ne reizes viņš nebij satvēris manu pastiepto roku. Nereizes savu roku nebij sniedzis man.

Veselu stundu es paliku savu pārdomu varā, nopūlēdamies iespiesties šajā tik interesantajā noslēpumā. Bet tad mani skatieni uztvēra uz galda izklātu abu pusložu karti, un es piedūru pirkstu tai vietai, kur krustojās mūsu novērotais platuma un garuma grāds.

Jūrai ir savas upes, tāpat kā sauszemei. Tās ir sevišķas straumes, pazīsta­mas pēc to īpatnējā siltuma un ūdens krāsas. Visievērojamākā no tām ir pazīstama ar vārdu Golfstraume. Bet zinātne uz zemeslodes ir noteikusi un atzīmējusi piecu galveno straumju virzienu: vienu Atlantijas okeana ziemeļu, otro dienvidu daļā, trešo Klusā okeana ziemeļos, ceturto tā dienvi­dos, bet piekto Indijas okeana dienvidos. Iespējams, ka reiz bijusi vēl sestā straume Indijas okeana ziemeļos, jo Kaspijas jūra kopā ar Aralu un Āzijas lielajiem ezeriem tad bijis viens vienots ūdens plašums.

Kartē manā priekšā bij apzīmēta vieta, kur tecēja viena no šīm strau­mēm— Japanas Kurošivo jeb Melnā upe. Atdalījusies no Bengales strau­mes, kur to karsēja tropiskās saules taisni krītošie stari, tā pārstrāvo Mala- kas jūras līci, novirzās gar Āzijas krastu, Klusā okeana ziemeļu daļā pamet līkumu līdz Aleutu salām; allaž tā nes sev līdzi kamparkoka stumbrus un citus apskalojamo piekrastu augus un krasi atšķiras ar savu silto udeņu koši zilo krāsu. Pa šīs straumes virzienu bij apzīmēts arī «Nautila» ceļš.

Acīm es sekoju tam un jutos aizrauts un it kā pazudis Klusā okeana bezga­lībā, kad durvīs parādījās Neds Lends un Konsels.

Ieraudzījuši visus še savāktos brīnumus, mani brašie pavadoņi apstul­buši apstājās.

— Kur mēs esam? Kur mēs esam? — kanadietis iesaucās. — Vai patie­šām Kvebekas muzejā?

Ja profesora kungam nekas nav pretī, — Konsels piezīmēja, — tad drīzāk jau Someraras viesnīcā.

— Mani draugi, — es atsaucos, pamādams, lai viņi nāk iekšā, — jūs neesat ne Kanādā, ne Francijā, bet gluži vienkārši «Nautila» telpās un piec­desmit metru zem jūras līmeņa.

— Būs jau jātic, ja profesora kungs tā apgalvo, — Konsels attrauca. — Bet patiešām šis salons ir ierīkots tikai tāpēc, lai pārsteigtu pat tādu flāmu kā mani.

— Brīnies vien, draugs, un iegaumē labi, ka tādam klasifikatoram kā tu le būtu ko pastrādāt.

Man nemaz nevajadzēja skubināt Konselu. Brašais zēns, pār vitrinām noliecies, jau murmināja dabas zinātnieku valodā: vēderkāju klase, mo­lusku dzimta, ctjprae madagascariensis un tā joprojām.

Pa to laiku konehilioloģijā ne visai spējīgais Neds Lends izprašņāja mani par sarunu ar kapteini Nemo. Vai es esot izdibinājis, kas viņš tāds, no kurienes nāk un kurp dodas, uz kādiem bezdibeņiem viņš mūs ved? Un bez tam vēl tūkstoš jautājumu, uz kuriem atbildēt es nemaz nepaguvu.

Es viņam pastāstīju visu, ko zināju, vai, labāk sakot, to, ko nezināju, un no savas puses izvaicāju, ko viņš dzirdējis vai novērojis.

— Nekā es neesmu redzējis, nekā neesmu dzirdējis, — kanadietis at­teica. — Pat neviena no kuģa ļaudīm neesmu manījis. Vai galu galā arī tie nebūs elektriski?

— Elektriski!

— Patiešām! Te drīz var sākt ari tam ticēt. Bet jums, Aronaksa kungs, allaž savi ieskati — sakiet, cik vīru, pēc jūsu domām, varētu būt uz šā kuģa: desmit, divdesmit, piecdesmit, simts?

— To es jums nevaru pasacīt, meistar Lend. Bet vienu gan varu jums teikt: šimbrīžam atmetiet katru iedomu sacelties pret «Nautilu» vai mēģināt bēgt. Šis kuģis ir modernās rūpniecības augstākais sasniegums, un es nožē­lotu, ja man nebūtu laimējies to redzēt! Daudzi citi labprāt būtu mierā ar to likteni, kāds mums piešķirts, jau tāpēc vien, lai dabūtu redzēt visus tos brī­numus, kas mums paveras. Tatad palieciet miera un meģiniet ieverot visu, kas ap mums notiek.

— Ievērot!— harpunists izsaucās. — Bet ko te lai vēro? Te taču bez šā dzelzs cietuma vairāk nekas nav redzams! Kā akli mēs te ejam un tāpat arī braucam .. .

Nedam Lendarn tā runājot, piepeši iestājās absolūta tumsa. Spožie griesti apdzisa tik spēji, ka man acīs palika tāda pati sāpīga sajūta, kāda sama­nāma arī pretējā gadījumā — dziļas tumsas un visspilgtākās gaismas pēkšņā maiņā.

Mēs kļuvām kā mēmi un nedrīkstējām pakustēties neziņā, kāds patīkams vai nepatīkams pārsteigums mūs sagaida. Bet tad sadzirdām kādu skrapstoņu. Šķita, ka «Nautila» sienas sāk izplesties.

— Tas nu ir gala gals, — Neds Lends čukstēja.

— Hidromeduzu paraža! — Konsels purpināja.

Piepeši atkal abos telpas galos pa ovāliem caurumiem atspīda uguns. Mēs redzējām elektrisku lampu tāli apgaismotu jūru. Tikai divas kristālā rūtis atšķīra mūs r.o ūdens. Pirmajā mirklī es nodrebēju, iedomādamies, ka šī trauslā siena var ielūzt; bet vara balsti stiklu turēja stipri un piešķīra tam nepārvaramu pretsparu.

Jūra bij pārredzama jūdzi tālu visapkārt «Nautilam». Kas tas bij par skatu! Kāda spalva spētu to aprakstīt! Kas jaudātu attēlot gaismas staru krāšņo mirdzumu caurspīdīgajā ūdens jomā un tā pamazītēju apdzismi apgaismotā klajuma un melnā apvāršņa saplūsmes lokā!

Katram zināms, cik caurspīdīgs ir juras ūdens. Zināms, ka tas ir dzid­rāks par kalnavotu ūdeni. Izkusušās minerālu un augu vielas to padara tikai vēl dzidrāku. Dažās vietās, piemēram, ap Antiļu salām, Klusā okeana ūdens ir tik caurspīdīgs, ka simts četrdesmit piecu metru dziļumā skaidri saskatāms smilšainais dibens, bet saules stari tur iespiežas pat simts trīsdesmit metru dziļi. Tajā ūdens lokā, kur patlaban atradās «Nautils», elektriskie stari viļ­ņus vērta nebeidzamā vizmā. Tas vairs nebij tikai apgaismots ūdens, bet šķidras gaismas plūsma.

Ja atzīst Ēremberga hipotēzi, ka dzelmju ūdeņiem ir fosforisks mirdzums, tad jūra saviem iemītniekiem tiešām sniedz brīnišķīgu ainavu, es to patla­ban arī varēju apliecināt, vērodams šī spīduma tūkstošējādo zaigojumu. Abās pusēs man bij atvērts logs uz šiem neviena neizpētītiem bezdibe­ņiem. Salona tumsa vēl vairāk pastiprināja ārienes gaismu, un mēs skatījā­mies tā, it kā šis tīrais kristais būtu bezgalīga akvarija vitrina.

«Nautils» likās stāvam uz vietas. Bet tas tikai tāpēc, ka ārpusē nebij neviena pieturas punkta. Tomēr lāgu lāgiem kuģa tarana šķeltās ūdens svītras ārkārtīgi ātri noņirbēja gar mūsu acīm.

It kā apburti mēs ar elkoņiem bijām atinetušies pret šīm vitrinām, neviens no mums nebij pārtraucis izbrīnās klusumu. Tad Konsels ierunājās:

— Jūs vēlējāties redzēt, draugs Ned, — skatieties nu!

— Brīnišķi! brīnišķi! — kanadietis attrauca, gluži aizmirsis savas dus­mas un bēgšanas plānus un paļāvies nepārvaramai ziņkārei. — No nezin kāda tāluma varētu nākt šurp, lai redzētu tādas ainas!

— Ak! — es iesaucos. — Tagad es saprotu tā cilvēka dzīvi. Viņš ir at­radis pats savu pasauli, kura paglabājusi tam vispārsteidzošākos brīnu­mus!

Bet zivis? — ieminējās kanadietis. — Es te neredzu nevienas zivs.

— Kam jums zivis, draugs Ned? — Konsels atsaucās. — Jūs jau viņas tik un tā nepazīstat.

— Nepazīstu? — iekliedzās kanadietis. — Es — profesionāls zvejnieks!

Par šo jautājumu izcēlās strīds abu draugu starpā; abi viņi gan pazina

zivis, bet tikai katrs pavisam citādi.

Katram zināms, ka zivis pieskaitāmas ceturtai un līdz ar to pēdējai mu­gurkaulnieku klasei. Zivju zinātniskais raksturojums ir loti pareizs: «Mu­gurkaulnieki ar aukstām asinīm un divkāršu asinsriņķošanu, elpo ar žau­nām un dzīvo tikai ūdenī.» Zivis sadala divās atsevišķās grupās: kaula zivis, kurām mugurkauls sastāv no kaula skriemeļiem, un skrimšļa zivis, kurām mugurkauls ir no skrimšļa skriemeļiem.

Varbūt arī kanadietim nebij gluži svešs šis sadalījums, bet Konsels to, bez šaubām, zināja daudz labāk un tagad, sadraudzējies ar Nedu, nevarēja pielaist, ka būtu mazāk mācīts nekā tas. Viņš teica:

— Draugs Ned, jūs esat zivju nāvētājs, ļoti izveicīgs zvejnieks. Jūs esat sagūstījis daudz šo interesanto dzīvnieku. Bet deru, ka jūs nezināsiet, kādās grupās viņi sadalāmi.

— Kā tad es nezinu, — harpunists atsaucās nopietni. — Zivis sadala divās grupās — vienā tās, kuras var ēst, un otrā tās. kuras nevar ēst.

— Tas ir īsts gardēža sadalījums, — Konsels zobojās. — Bet pasakiet man, vai jūs zināt, kāda starpība starp kaula zivīm un skrimšļa zivīm?

— Tīri labi zinu, Konsel.

— Un abu šo lielo grupu sadalijumu kārtas?

— To varbūt gan ne tik labi, — kanadietis atbildēja.

— Nu labi, draugs Ned, tad klausieties un iegaumējiet. Kaula zivis sadalās sešās kārtās. Pirmā — cietspurainās ar pilnīgi kustīgu virsējo žokli un ķemmēm līdzīgām žaunām. Pie šīs kārtas pieder piecas dažādas dzimtas un līdz ar to trīs ceturtdaļas no visām pazīstamajām zivīm. Kā pār­stāvi var uzskatīt parasto asari.

— Tā ir diezgan garšīga zivs, — Neds Lends piezīmēja.

— Otrā, — Konsels turpināja, — vēderspurainās; tām vēdera spuras apakšā, aiz krūšu spurām, un nav savienotas ar pleciem. Šī kārta sadalās piecās dzimtās, kuras pa lielākai daļai mājo saldūdeņos. Pārstāvji — karpa un līdaka.

— Pē! — kanadietis nicinoši iesaucās. — Saldūdeņu zivis!

— Trešā, — Konsels teica, —mīkstspurainās, kam vēdera spuras zem krūšu spurām un pie tam tieši savienotas ar plecu kauliem. Šai kārtai ir trīs dzimtas. Pārstāvis — bute.

— Lieliska! Lieliska! — iejaucās harpunists, kas neatzina cita zivju sadalījuma kā tikai pēc noderības ēšanai.

— Ceturtā, — Konsels pārtrauca, nevērodams Neda atestaciju, — kail- vēderainās ar slaidu rumpi, bez vēdera spurām, biezu, parasti glumu ādu — visas vienas dzimtas. Pārstāvis — zutis.

— Nu tas nav nekas sevišķs, — Neds Lends piezīmēja.

— Piektā, — Konsels turpināja, — pušķžaunu zivis ar pilnīgi kustī­giem žokļiem; žaunas tām sastāv it kā no pāros savienotām, izlokus piestip­rinātām sarenītēm. Arī šai kārtai tikai viena pati dzimta. Pārstāvis — jūras zirdziņš.

— Neder ne velnam! — harpunists atkal iejaucās.

— Un pēdīgi sestā, — Konsels nobeidza, — kopžokļa zivis. Tām žokļu kauli stipri saauguši ar starpžokļiem, bet apakšžokļa izdobumu sevišķa šuve savieno ar galvaskausu, tāpēc žoklis ir nekustīgs. Šai kārtai trūkst īstu vēderspuru, un tajā skaitās divas dzimtas. Pārstāvji — adatvēderis un mēness zivs.

— Ar tiem tikai katlu var piegānīt! — kanadietis sprieda.

— Nu, vai sapratāt, draugs Ned? — mācītais Konsels vaicāja.

— Itin nekā, draugs Konsel, — harpunists attrauca. — Bet turpiniet vien, ļoti interesanti klausīties, kad jūs runājat.

— Zīmējoties uz skrimšļa zivīm, — Konsels turpināja, kā sācis, — jā­saka, ka tās sadalās tikai trijās kārtās.

— Jo labāk, — Neds ieminējās.

— Pirmā — apaļmutes, kurām žokļi izliekti kustīgā gredzenā, bet žau­nas veras daudzām spraugām. Šai kārtai ir tikai viena dzimta. Pārstāvis — nēģis.

— Ne šāds, ne tāds, — Neds Lends iebilda.

— Otrā — ar apaļmutēm līdzīgām žaunām, tikai apakšējais žoklis viņām kustīgs. Šī ir pati galvenā skrimšļa zivju kārta ar divām dzimtām. Pārstāvji — raja un haizivs.

— Ko? — Neds iekliedzās. — Rajas un haizivis vienā un tajā pašā kārtā! Klausieties, Konsel, raju labā es jūs lūdzu, nelieciet viņas abas vienā traukā!

— Trešā, — Konsels turpināja savu, — ir storveidīgās. Žaunas tām, kā parasts, atveras tikai ar vienu spraugu, kurai vēl pieaudzis aizsarga vāciņš. Šai kārtai pavisam četras dzimtas. Pārstāvis — store.

— Ai draugs Konsel! To labāko jūs esat pataupījis beigām. Mazākais tāds ir mans ieskats. — Un tas ir viss?

— Jā, brašo Ned, — Konsels atbildēja. — Bet iegaumējiet vēl to, ka tas, kas zina šo, nezina vēl nekā, jo dzimtas savukārt atkal sadalās ģintīs, apakšģintīs, sugās un pasugās. .

— Labi, labi, draugs Konsel, — harpunists atteica, noliekdamies pie loga rūts. — Palūkojiet, te jums būs visas tās «pasugas».

— Jā, patiešām, zivis! — Konsels iesaucās. — Tas izskatās gluži pēc akvarija!

— Nē, — es iebildu, — akvarijs ir tikai būris; tās zivis tur ir brīvas kā putni gaisā.

— Nu, draugs Konsel, nosauciet man viņas! Nosauciet man tās! Neds Lends mudināja.

— To es nespēju, — Konsels vairījās. — Tas ir tikai manam kungam pa spēkam!

Tiešām, labais zēns bij gan kaislīgs klasifikators, bet dabas zinātnieks turpretī pavisam ne, un es negalvoju, vai viņš varētu tunci atšķirt 110 pu- zana. Vārdu sakot, pilnīgs pretstats kanadietim, kas bez vilcināšanās no­sauca katru zivi.

— Mugurradzis, — es biju norādījis uz kadu zivi.

— Ķīnas jūras mugurradzis, — Neds Lends papildinaja.

— Balistu dzimtas, cietādaiņu ģints, stipržokļaino kārtas, - Konsels murmināja.

Bez šaubām, no Neda un Konsela — no viņiem abiem kopā — iznāktu viens labs dabas zinātnieks.

Kanādietis nebij vīlies. Vesels bars mugurradžu plakaniem rumpjiem, lāsumainu adu, ragu uz muguras, spurinādami četras rindas dzeloņu abās pusēs, ņirbēja ap «Nautilu». Tiešām, brīnišķs šo dzīvnieku ietērps — mugur­puse pelēks, ap vederu balts, krēslaino viļņu virpulī zibošiem plankumiem nosēts. Starp tiem neskaitāmu raju pulks plīvoja kā vējā izkārts galdauts, un es ar lielu prieku tur pamanīju arī Ķīnas juras raju ar dzeltenu rumpja virsda|u un sārtenu vēderu, ar trijām adatām virs acīm. Tā bij retas kartas zivs, gandrīz neticama Lasepeda laikā, kurš to bij redzējis tikai kadā japaņu zīmējumu krājuma.

Divas stundas no vietas vesela jūras iemītnieku armija pavadīja «Nautilu». Viņiem lā rotaļājoties un šaudoties, it kā sacenšotics straujumā, skaistumā un mirdzumā, es tur saskatīju zaļās lūpzivis, sarkanās mulles ar divām melnām svītrām, jūras grunduļus ar ieapaļu asti, baltu muguru un mēļiem plankumiem uz tās, Japanas skumbrijas, šīs jūras apbrīnojamās makreles ar zilu ķermeni un sudrabainu galvu; tad mirdzošas, debess ziluma zivis, kuru skaistumu grūti pat aprakstīt; svītrotās jūras karūsas gan dzel­tenām, gan zilam un melnām spurām un it kā lentu apvilktām astes malām, ko sešas «jostiņas» it kā iežņaudza korsetē; juras slokas — aulestonas, kuru sevišķi eksemplāri sasniedz viena metra garumu, Japanas salamandras, dzeloņainās murenas, sešas pēdas garas čūskas ar mazām, spridzīgām acīm un plati atplestām zobu pilnām mutēm.

Mūsu sajūsma un apbrīna pieauga arvien vairāk. Pārsteiguma izsaucieni nerima. Neds nosauca zivis, Konsels tās klasificēja, es jūsmoju par viņu žig-

lajam kustībām un skaistumu. Nekur citur es šīs zivis nebiju redzejis dzīvas un savvaļā.

Nesākšu uzskaitīt visas tās dzīvnieku sugas un pasugas, kuras noslīdēja gar mūsu apstulbušajām acīm, visus šos Japanas un Ķīnas jūru iemītnie­kus. Zivju te bij daudz vairāk nekā dažkārt putnu gaisā — bez šaubām, tās savaldzināja elektrisko uguņu žilbinošais spīdums.

Piepeši telpā kļuva gaišs. Dzelzs plāksnes atkal noslēdzās. Burvīgā aina apdzisa. Bet es vēl ilgi grimu sapņos, līdz kamēr paskatījos uz instrumentiem pie sienas. Kompass vienmēr vēl rādīja virzienu uz ziemeļaustrumiem, manometrs — piecu atsmoferu spiedienu un līdz ar to piecdesmit metru dziļumu, bet elektriskā laga — piecpadsmit jūdzes stundā.

Es gaidīju kapteini Nemo, taču viņš nenāca. Pulkstenis rādīja pieci pēc­pusdienā.

Neds Lends un Konsels bij atgriezušies savā kajitē. Arī es devos uz savu istabu. Pusdienas man tur bij jau priekšā. Bruņurupuča zupa no vislabāka­jiem šās sugas eksemplāriem ar baltu, mazliet šķiedrainu gaļu, lielisks cepetis no viņu atsevišķi pagatavotām aknām un, beidzot, ķēnišķīgā jūras eža filē, kas man likās labāks par laša gaļu.

Vakaru es pavadīju lasīdams, rakstīdams un pārdomādams. Miegs sāka mani mākt, es izstiepos jūras zāļu guļas vietā un iemigu cieši, kamēr «Nautils» turpināja savu ceļu pa straujo Melno upi.

Загрузка...