20000 lje pa jūras dzelmi

XI SARAGGSAS JŪRA

«Nautila» virziens nemainījās. Pagaidām bij jāatmet visas cerības at­griezties Eiropas jūrās. Kapteinis Nemo ieturēja kursu tieši uz Āfrikas dienvidu ragu. Kurp gan viņš mūs veda? Es to neuzdrošinājos iedomāties.

Tajā dienā «Nautils» pārbrauca vienu no interesantākajām Atlantijas okeana daļām. Katram jau būs zināma lielā, siltā ūdens strāva, ko saucam par Golfa straumi. Novirzījusies garām Floridas pussalai, viņa plūst uz Spicbergenas salām. Bet, iekams tā iegriežas Meksikas līcī, ap 44° ziemeļu platuma straume sadalās divās attekās: galvenā plūst uz Īrijas un Norvēģi­jas krastiem, bet otrā, mazākā, pagriežas uz dienvidu augstie­nēm — Azoru salām un, no turienes apskalojusi Āfrikas krastus, loka līnijā nāk atpakaļ uz Antiļu salām.

Un šī otrā atteka, labāk sakot, izloka gredzens, ar savu silto ūdeņu versmi ierobežo to auksto, rāmo nekustīgā okeana daļu, ko sauc par Sara- gosas jūru, īstenu ezeru Atlantijas okeānā. Lielā okeana siltā straume tikai trijos gados tiek tam apkārt.

Pareizi sakot, Saragosas jūra apklāj itin visu nogrimušās Atlantidas- plašumu. Daudzi pētnieki pat domā, ka tajā sastopamie augi ir vēl šā nogrimušā kontinenta paliekas. Tomēr drīzāk ticams, ka visus šos augus, aļ­ģes tin fokusas Golfa straume atnesusi no Eiropas un Amerikas krastiem.

Tāds bij apvidus, kur «Nautils» patlaban bij iekļuvis. Tas bij īsts zem­ūdens zālājs, klāts ar aļģēm, fukusām un ogām pilnām brūnaļģēm — tik biezām, ka kuģis tikai ar pūlēm izlauzās cauri. Kapteinis Nemo, negribēdams sava kuģa skrūvi laist darbā šādā jūras augu mudžeklī, turējās dažus metrus zem ūdens līmeņa.

Saragosas nosaukums cēlies no spāniešu vārda «sargazzo», kas nozīmē jūras augus. Šie augi patiešām apklāj visu šo milzīgo jūras baseinu. Tāpēc arī zinātnieks Mori savā grāmatā «Zemeslodes fiziskā ģeogrāfijā» dod šādu paskaidrojumu par šo ūdens augu sakopojumu Atlantijas rāmajos ūdeņos.

«Mani novērojumi ir dibināti uz visiem pazīstamiem mēģinājumiem. Ja iemetīsim ar ūdeni pildītā traukā korķa gabaliņus vai kādus peldošus priekšmetus, tad tie saskaņā ar ūdens riņķveidīgo griešanos centīsies savie­noties ūdens centrā, proti, vismazāk kustīgā vietā. Šajā gadījumā mūs nodarbina Atlantijas okeāns, tas ir «trauks», Golfa straume — plūstošais, ūdens un Saragosas jūra — centrs, kurā notiek peldošo ķermeņu apvienoša­nās.»

Es pilnīgi piekritu Mori uzskatam un tagad varēju pārliecināties par šā uzskata pareizību tādos novados, kur eiropiešu kuģi nokļūst visai reti. Virs mums peldēja visdažādākie priekšmeti, aplipuši ar brūnajām aļģēm; tur bij Andu vai Klinšainajos kalnos nogāzti koku stumbri, ko Amazones vai Misisipi upes ieskalojušas okeānā; daudzas kuģu vraku paliekas, ķīļi, apšuves, kļuvuši tik smagi no daudzajiem gliemjiem, kas tos apklāja, ka vairs nevarēja turēties virs ūdens.

Visu 22. februara dienu mēs pavadījām Saragosas jūrā, kur zivis, kas labprāt pārtiek no jūras augiem un gliemjiem, atrod sev bagātīgu barību. Otra rītā okeāns atkal bij atguvis savu parasto izskatu.

No tā laika sākot, proti, no 23. februara līdz 12. martam, «Nautils» veselas divpadsmit dienas brauca zem okeana virspuses ar simts jūdžu āt­rumu divdesmit četrās stundās. Acīm redzot kapteinis Nemo gribēja realizēt savu zemūdens ceļojumu, un es nešaubījos, ka, apbraucis apkārt Horna ragam, atkal atgriezīsies Klusā okeana dienvidu ūdeņos.

Nedam Lendam tātad bij iemesls uztraukties. Sajās salu tukšajās jūrās viņam nebij nekādu izredžu uz bēgšanu. Nekādu izredžu pretoties kapteiņa Nemo lēmumam. Atlika tikai padoties, bet, ko nevarēja panākt ar varu vai viltu, es cerēju sasniegt, pārliecinādams kapteini. Vai kapteinis Nemo, pa­beidzis šo braucienu, mūs neatbrīvos pret zvērestu nekad neizpaust viņa esamības noslēpumu? Pret goda vārdu, ko mēs, protams, turētu, liet par šo delikāto jautājumu bij jārunā ar kapteini. Vai es šo jautājumu pratīšu pa­reizi nostādīt? Vai kapteinis jau pašā sākumā man nepateica, ka, lai sagla­bātu savas eksistences noslēpumu, viņš mūs uz visiem laikiem paturēs uz «Nautila»? Vai manu četru mēnešu klusēšanu viņš nevarēja iztulkot ka atzī­šanos, ka esmu mierā ar savu stāvokli? Ja es tagad sāktu runāt ar viņu par tādiem jautājumiem, vai tas nevarēja modināt aizdomas un tikai kaitēt mūsu kādreiz varbūt labvēlīgam izredzēm? Es apsvēru šos jautājumus un beigās pateicu to arī Konselam, bet tas bij tāpat neziņā kā es. Vispār, lai gan es nemēdzu padoties grūtsirdībai, tomēr sapratu, ka diendienā zuda izredzes nokļūt Eiropā, jo kapteinis Nemo brauca arvien tālāk uz Atlantijas okeana dienvidiem.

Deviņpadsmit dienās, par kurām es minēju jau iepriekš, nekas sevišķs mūsu ceļojumā negadījās. Kapteini es redzēju tikai reti. Viņš strādāja. Bibliotēkā es bieži atradu atvērtas grāmatas, it īpaši dabas zinātniskas. Savā apcerējumā par zemūdens noslēpumiem es atradu uz lapu malām viņa piezīmes, kuras dažkārt nesaskanēja ar manu teoriju un atziņām. Bet kap­teinis Nemo apmierinājās ar šīm piezīmēm un nestrīdējās ar mani. Dažreiz es dzirdēju viņa grūtsirdīgo spēli; tā bij dziļi izteiksmīga, bet viņš spēlēja tikai naktī, kad valdīja pilnīga tumsa un «Nautils» gulēja vientuļajā okeānā.

Šajā ceļojuma daļā dienās mēs pa lielākai tiesai braucām tikai virs jūras līmeņa. Jūra bij pilnīgi klaja. Retumis daži buru kuģi, vezdami Indijai kravu, aizbrauca Labās Cerības raga virzienā. Kādu dienu mūs vajāja vaļu mednieku kuģis, kas, bez šaubām, bij noturējis mūs par milzīgu un visai vērtīgu vali. Bet kapteinis Nemo negribēja ļaut saviem brašajiem jūrnie­kiem velti tērēt pūles un laiku un tāpēc izbeidza šīs medības, nonirdams zem līderis. Sis starpgadījums, likās, ļoti ieinteresēja Nedu Lendu. Man šķiet, es nemaldīšos, sacīdams, cik ļoti kanadictis nožēloja, ka šie zvejnieki ar savām harpūnām nespēja caururbt mūsu metāla vali.

Zivis, ko mēs ar Konselu šajā laikā novērojām, maz atšķīrās no cita pla­tuma apvidos redzētām. Te galvenā kārtā var minēt tās briesmīgās skrimšļa zivis, kuras sadalās trijās sugās un ne mazāk kā trīsdesmit divās pasugās: svītrainās haizivis, pieci metri garas, plakanām galvām, platākām par rumpi, icapaļām astes spurām un septiņām melnām gareniskām līdzteku svītrām pār muguru; tad pērļu haizivis pelnu pelēkā krāsā ar septiņiem žaunu caurumiem un vienu pašu spuru uz muguras gandrīz pašā ķermeņa vidū.

Redzējām arī tā sauktos jūras suņus, visrijīgākās jūras zivis.

Dienām ilgi mūs pavadīja elegantu un žirgtu delfinu bari. Peldēdami bariņos pa pieci seši, tie kā vilki laukā kopīgi vajā savu medījumu. Del­finu garums trīs metri, ķermenis augšpusē melns, apakšā sārts, sīkiem retiem punktiņiem izraibots.

Un beigās Konsels vēl paspēja klasificēt lielu daudzumu spārnoto zivju. Bij ārkārtīgi pievilcīgi novērot, kā delfini tās medīja, uzbrukdami ar apbrī­nojamu noteiktību. Lai viņas lidoja kur lidodamas, lai lieca kādus lokus liekdamas pat virs «Nautila», no delfinu atplestās rīkles izvairīties tām neiz­devās. Tās bij triglas — milanas spīdošām mutēm, naktī tās kā ugunīgas svītras paziba gaisā un tad, līdzīgi zvaigznēm, sabira melnajā ūdenī.

Līdz 13. martam mūsu ceļojums norisinājās šādos apstākļos. Šajā dienā «Nautils» nodarbojās ar jūras dziļuma izmērīšanu, kas mani sevišķi inte­resēja.

Mēs bijām nobraukuši aptuveni trīspadsmit tūkstoš ljē no ceļojuma sākuma Klusajā okeānā. Patlaban atradāmies starp 45° 37' dienvidu platumu un 37° 53' rietumu garumu. Te bij tas apvidus, kur «Herolda» kapteinis De- nems ar četrpadsmit tūkstoš metru garu zondi nebij varējis aizsniegt di­benu. Tāpat tas nebij izdevies arī amerikaņu fregates «Kongress» leitnantam Parkeram ar piecpadsmit tūkstoš metru garu zondi.

Kapteinis Nemo bij nolēmis ar savu «Nautilu» nolaisties vislielākajā dziļumā, lai pārbaudītu visus šos mērījumus. Es sagatavojos pierakstīt šo mērījumu rezultātus. Salona logu aizvirlņi bij vaļā, kuģis veica nepiecieša­mos priekšdarbus viszemāko ūdens slāņu aizsniegšanai.

Pats par sevi saprotams, ka tik dziļi nonirties nebij iespējams ar pie­pildītu rezervuāru palīdzību. Varbūt tie nemaz nespētu pietiekoši palielināt

16 — Žils Verns «Nautila» ūdens izspiedes svaru. Bez tam, lai atkal paceltos virspusē, ne­pieciešams atsvabināties no liekā ūdens, un sūkņi nebūtu pietiekoši stipri pārveikt ārējo spiedienu.

Kapteinis Nemo nolēma aizsniegt okeana dibenu pa pietiekoši slīpu diagonallīniju leņķī pret «Nautila» ūdenslīniju. Tad ar vislielāko ātrumu iedarbināja skrūvi, tās četri spārni ar neaprakstāmu spēku sāka kult ūdeni.

No šā varenā dzinējspēka «Nautila» korpuss drebēja kā skanīga stīga un vienmērīgi grima ūdenī. Mēs ar kapteini Nemo salonā vērojām mano­metru, kura adata strauji noliecās. Drīz vien jau bijām cauri zivju visvairāk apdzīvotai ūdens zonai. Dažas šo dzīvnieku sugas var dzīvot vienīgi jūras un upju virspusē, turpretim citas, gan mazākā daudzumā, mājo tikai lielā­kos dziļumos. Starp tām es novēroju lieksanšas, sevišķu jūras suņu pasugu ar sešām elpojamām atverēm, teleskopus ar milzīgām acīm, pelēkos malar- matus vai torasinus ar melnām krūšu spurām un bālgansārtām kaula krūšu bruņām un pēdīgi tā saucamos «grenadierus», kuri dzīvo tūkstoš divi simti metru lielā dziļumā un iztur simts divdesmit atmosfēru lielu spiedienu.

Es apvaicājos kapteinim Nemo, vai viņš novērojis zivis arī vēl lielākā dziļumā.

— Zivis gan reti, — viņš atbildēja. — Bet ko saka mūsdienu zinātne par šādiem jautājumiem?

— To, kapteiņa kungs, ka tuvāk okeana dibenam augu valsts izbeidzas drīzāk nekā dzīvnieku. Mums ir zināms, ka tur, kur vēl var sastapt dzīvnie­kus, ūdens auga vairs nav neviena. Zināms, ka austeres un citi gliemji dzīvo divi tūkstoši metru dziļumā un ka pazīstamais polārjūru pētnieks Meks Klintoks izvilcis dzīvu jūras zvaigzni no divi tūkstoši pieci simti metru liela dziļuma. Zināms, ka karaliskās flotes kuģa «Buldogs» ļaudis tādu pašu jūras zvaigzni izzvejojuši divi tūkstoši seši simti asu, tātad vairāk kā jūdzes dziļumā. Bet varbūt kapteinis Nemo kungs man pateiks to, kas zinātnei vēl nav pazīstams.

— Nē, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, — es nebūšu tik nepieklājīgs. Tomēr vaicāšu jums, kā jūs izskaidrojat dzīvnieku iespēju mitināties tik lielos dziļumos?

— To es izskaidroju ar diviem iemesliem, — es atteicu. — Vispirms ar to, ka nevienāda sāļuma un blīvuma radītās vertikālās straumes ūdenī saceļ kustību, ar kuru pietiek primitivo jūras liliju un jūras zirdziņu dzīvībai.

■— Tas pareizi, — kapteinis apstiprināja.

Un tālāk — skābeklis ir nepieciešams katras dzīvības uzturēšanai, bet mēs zinām, ka lielākā dziļumā šī viela nebūt nemazinās, bet gan vēl pieaug un ka apakšējo ūdens slāņu spiediens veicina tās koncentrāciju.

— Kā?! — kapteinis Nemo iesaucās mazliet pārsteigts. — Tad arī tas ir zināms! Jā, profesora kungs, labi, ka tas zināms, jo tā ir patiesība. Es vel varu norādīt, ka zivju peldpūslī ir vairāk slāpekļa nekā skābekļa, kad tas nozvejo ūdens virspusē, un vairāk skābekļa neka slāpekļa, ja tās izvelk no lielāka dziļuma. Tas pierāda jūsu atziņu pareizību. Bet nu turpināsim savus novērojumus.

Mani skatieni pavērsās uz manometru. Instruments rādīja seši tūkstoši metru lielu dziļumu. Jau veselu stundu mēs bijām nirušie's lejup. Savu slīpo plātņu virzīts, «Nautils» grima joprojām. Tuksnesīgais ūdens klajums bij tik brīnišķīgi caurspīdīgs un dzidrs, ka to aprakstīt nemaz nav iespējams. Pec stundas mēs bijām trīspadsmit tūkstoši metru, tas ir, trīs un ceturtdaļu jūdzes dziļi, bet dibens vēl vienmēr nebij saskatāms.

Taču četrpadsmit tūkstoši metru dziļumā es sāku saskatīt melnas klinšu virsotnes paceļamies ūdenī. Šīs kalnu virsotnes varēja būt Himalaju vai Monblana augstumā, pat vēl augstākas, un tāpēc bezdibeņu dziļums vel vienmēr nebij aprēķināms.

Lai gan spiediens bij milzīgs, «Nautils» joprojām grima dziļāk. Es jutu, ka tērauda plāksnes dreb skrūvju savienojuma vietās, sijas izliecās lokā, starpsienas kņirkstēja, likās, ka salona logi sašķiebtos no ūdens spiediena. Spēcīgi būvētais kuģis, bez šaubām, padotos ūdens svaram, ja tas, pēc kapteiņa vārdiem, nebūtu tik izturīgs kā masivs bluķis.

Šajās bezgala dziļajās klinšu spraugās es pamanīju vēl dažus gliemežus, serpulas un spinorbas, kā arī dažādas jūras zirdziņu pasugas.

Bet drīz izzuda arī šie pēdējie dzīvnieki, un triju jūdžu dziļumā «Nau­tils» pārbrauca zemūdens dzīvnieku valsts robežām, tāpat kā balons, gaisā paceldamies, paceļas pāri elpojamās atmosfēras slānim. Mēs bijām sasnie­guši sešpadsmit tūkstoši metru jeb četru ljē dziļumu, un «Nautila» sienām bij jāiztur tūkstoš seši simti atmosfēru spiediens vai tūkstoš seši simti kilo­gramu katram tā virsmas kvadrātcentimetram.

— Kas par piedzīvojumu! — es iesaucos. — Braukt pa šiem dziļumiem, kur cilvēks vēl nekad nav nolaidies! Redziet, kapteiņa kungs, šīs lieliskās klintis, zemeslodes pēdējo slāni, šīs tuksnešainās alas, kur nekāda dzīvība vairs nav iespējama! Kādi neredzēti apvidi, un cik žēl, ka no tiem saglabāsim tikai neskaidras atmiņas.

— Varbūt jums patiktu, — kapteinis Nem$ vaicāja, — paņemt līdzi vairāk kā tikai neskaidras atmiņas?

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Es gribu teikt, ka nekas nav vieglāk kā paņemt līdzi fotogrāfisku uzņēmumu no šiem zemūdens apgabaliem.

Man neatlika laika pat izbrīnās saucienam par šo jauno kapteiņa Nemo priekšlikumu; uz viņa pavēli salonā tika ienests fotoaparats. Salona logi bij plaši vaļā, elektriskas gaismas apspīdētais ūdens klajums bij pār­redzams pilnīgi skaidri. Nevienas ēnas, ne tā vismazākā traucējuma mūsu mākslīgai gaismai. Visspilgtākais saules spožums nebūtu izdevīgāks foto­grafēšanas darbam. Skrūves dzīts un virzītāju plātņu turēts, «Nautils» palika nekustīgi stāvam. Aparats tika pavērsts pret šo zemūdens apgabalu, un pēc dažiem acumirkļiem mums bij rokā lielisks uzņēmuma negatīvs.

Es esmu uzglabājis šo pozilivo pierādījumu. Tajā redzamas pirmatnējās, saules gaismas nekad neapspīdētās klintis, zemūdens graniti visdziļākajā zemeslodes iedobumā, dziļās alas, izdobtās grēdas, nepārspējami skaidrās veidojuma līnijas ar smailām melnām virsotnēm1 , it kā kāda flāmu māksli­nieka gleznotas. Tālāk kalnāju apvārsnis ar brīnišķīgiem viļņotiem izlokiem ainavas pakaļējā plānā. Es nespēju attēlot šīs gludās, spodrās, melnās klin­tis bez sūnām, bez mazākā plankumiņa, dīvaini veidotas un stingri novieto­tas uz smilkšu paklāja, kas laistījās elektrisko uguņu spožumā.

Bet, nobeidzis fotografēšanas darbu, kapteinis Nemo man teica:

— Laiks doties atpakaļ, profesora kungs. Nevar pārmērīgi izmantot šo situāciju, ne pakļaut «Nautilu» pārāk ilgi tādam spiedienam.

— Tad dosimies atpakaļ, — es teicu.

— Saturieties!

Es nepaguvu aptvert, kāpēc kapteinis Nemo mani tā brīdina, kad jau biju nosviests zemē uz grīdas.

Pēc kapteiņa signālā skrūve bij apstādināta, plātnes pagrieztas vertikāli, un «Nautils» kā balons klajā gaisā zibeņātri šāvās augšup. Ar skaļu šal- cienu tas šķēla ūdens masas. Nekādas detaļas tur vairs nebij saskatāmas. Četrās minūtēs tas noskrēja tās četras jūdzes, kas to šķīra no okeana virs­puses, un kā lidojoša zivs, izniris ārpusē, atkrita atpakaļ, uzšļakstīdams viļņus augstu jo augstu gaisā.