Es diezgan asi sajutu, ka pieskaros cietzemei. Neds Lends ar kāju pamī- ņaja zemi, it kā gatavodamies paņemt to savā īpašumā. Pagājuši taču tikai divi mēneši, kopš tncs, pēc kapteiņa Nemo izteiciena, kļuvuši «Nautila» pasažieri, bet, patiesību sakot, — viņa cietumnieki.
Pēc dažām minūtēm mēs bijām jau šautenes šāviena attālu no krasta. Zeme gandrīz pilnīgi sastāvēja no korāļu kaļķa, bet dažu izsusējušu upju gultnēs bij redzamas granitakmeņu šķeltnes, kas norādīja, ka šī sala celu- sies jau pirmatnējā cietzemes laikmetā. Visu apvārsni aizēnoja brīnišķīgu niežu loks. Milzīgus kokus, pat ar divi simti pēdu gariem stumbriem, sapi- ņoja kopā liānu vīines, kuras vieglajā vējiņā līgojās kā īstens dzīvs šūpuļ- iikls. Tur bij cieši sapinušās mimozas, gumijas koki, kasuarinijas, teksu un liibiscu koki un palmas; zem to zaļajām velvēm milzeņu stumbru pakāje .uiga orchidejas, pākšaugi un papardes.
Bet kanadietis maz vēroja šo Jaungvinejas skaisto augu dažādību, derīgo viņš allaž stādīja augstāk par skaisto. Ieraudzījis kokosa palmu, viņš notrauca dažus augļus, pāršķēla čaulu, un mēs dzērām augļu pienu un ēdām kodolu ar tādu baudu, it kā spītētu «Nautila» režimam.
— Lielisks! — Neds Lends iesaucās.
— Patiešām labs! — Konsels piekrita.
— Es domāju, — kanadietis prātoja, — ka kapteinim Nemo nekas nebūs pretī, ja mēs kokosa riekstu krājumu aizvedam arī uz kuģa.
— Es arī domāju tāpat, — es atbildēju, — tikai neticu, vai viņš tos edīs.
— Jo ļaunāk priekš viņa! — Konsels piebilda.
— Un jo labāk priekš mums! — kanadietis atsaucās. — Mums paliks toties vairāk.
— Vienu vārdu, meistar Lend, — es ieminējos, kad harpunists grasījās apstrādāt otro palmu. — Kokosi ir laba lieta, bet, pirms ar tiem piepildām laivu, derētu pārlūkot, vai ceļā nav vēl citi tikpat noderīgi produkti. Svaigi sakņaugi būtu patīkama piedeva «Nautila» pusdienām.
— Profesora kungam taisnība, — Konsels piekrita. — Es ieteicu sadalīt laivā trīs vietas: vienu augļiem, otru sakņaugiem un trešo dzīvnieku medījumam, lai gan tos es vēl neesmu manījis.
— Konsel, — kanadietis atbildēja, — nevajag izsamist.
— Turpināsim savu ekskursiju, — es vedināju, — bet acis paturēsim vaļā. Lai gan sala liekas neapdzīvota, tomēr, kas zina, vai šeit neslēpjas kādi cilvēki, kuri medījuma ziņā mazāk izvēlīgi kā mēs.
— Ha! ha! — Neds Lends smējās, zīmīgi klabinādams zobus.
— Nu, nu, Ned! — Konsels iesaucās.
— Patiešām, — kanadietis attrauca, — es sāku saprast kanibalisma jaukumus.
— Ko jūs te pļāpājat, Ned? — Konsels errīgi atsaucās. — Jūs esat kani- bals! Turpmāk es kopā ar jums vienā kajite vairs nevarēšu būt drošs! Kādā rītā es tur varu pamosties, pusē apēsts.
— Draugs Konsel, es jūs mīlu ļoti, bet tomēr ne tik stipri, lai bez vajadzības apēstu.
— Tam es negribetu ticēt, — Konsels atbildēja. — Dosimies medībās! Mums katrā ziņā nepieciešams nošaut dažus kustoņus, lai apmierinātu šito kanibalu. Citādi profesora kungs kādā rītā atradīs tikai apskrubinā- tiis kauliņus, kas palikuši pāri no viņa sulaiņa.
Tā mēļodami, mēs bijām jau iegājuši meža velvju ēnā un divu stundu laikā izstaigājām to krustām šķērsām.
Barības augus meklējot, mums nejauši laimējās uziet vienu no svarīgākajiem tropisko joslu augiem, kādu līdz šim trūka uz mūsu kuģa.
Es še runāju par Gveboroaras salā bagātīgi sastopamo maizes koku. Galvenā kārtā šeit auga pasuga bez kauliņiem, ko malajiešu valodā sauc par «rimu».
No citiem šis koks atšķiras ar savu slaido, četrdesmit pēdas garo stumbru. Tā skaisti apaļais vainags ar lielām šķelsnainām lapām dabas zinātniekam tūliņ norādīja, ka tas ir «pērtiķu maizes koks», ko izdevīgi kultivē arī Maska- reiņu salās. No zaļās lapotnes raudzījās lieli — decimetru gari bumbveidīgi augļi ar sešstūrveidīgām šņīpām. Neatsverami noderīgs augs, ko daba dāvinājusi labības tukšajiem apvidiem un kas bez jebkādas kopšanas astoņus mēnešus gadā sniedz cilvēkam savus augļus.
Neds Lends labi pazina šos augļus. Savos neskaitāmos ceļojumos viņš tos jau bij ēdis un labi prata pagatavot no tiem barībai lietojamās daļas. Tagad, tos ieraudzījis, viņš juta lielu kāri un nespēja savaldīties.
— Profesora kungs, — viņš teica, — es nomiršu, ja nedabūšu nobaudīt maizes koka mīklu!
— Nobaudiet vien, draugs Ned, baudiet, cik jums tīk. Mēs jau esam šeit, lai taisītu izmēģinājumus. Izmēģināsim!
— Tas neprasīs daudz laika, — kanadietis piezīmēja.
Ar linzas palīdzību viņš aizdedzināja sausas malkas sārtu, un tas uzliesmoja žirgti. Pa to laiku mēs ar Konselu izmeklējām labākos maizes koka augļus. Daži starp tiem vēl nebij pilnīgi nogatavojušies, bieza miza apklāja to balto, tikko cīpslaino kodolu. Bet daudzi bij jau dzelteni un gaļīgi un, likās, gaidīja tikai novācēju.
Šajos augļos kauliņu nebij. Kādu duci no tiem Konsels aiznesa Nedam Lendam. Tas tos sagrieza biezās šķēlēs un salika uz kvēlošām oglēm. Tā rīkodamies, viņš sacīja:
— Jūs redzēsiet, profesora kungs, cik šī maize ir garšīga.
— It sevišķi, kad tik ilgu laiku bij jāiztiek bez tās.
— Tā vairs nav tikai maize, — kanadietis papildināja, — bet sevišķs smalks cepums. Vai jūs, profesora kungs, to nekad neesat ēdis?
— Nē, Ned.
Nu tad sagatavojieties nobaudīt kaut ko pavisam sevišķu. Lai es tad vairs neesmu harpunistu karalis, ja jūs nepalūgsiet vēl!
9 — Žils Vems
Pec kāda brīža ugunī novietotie augļi bij jau gluži apogļojušies. Vidū varēja redzēt maizes mīkstumam līdzīgu un pēc artišokiem smaržojošu mīklu.
Jāatzīstas, ka šī maize patiešām bij lieliska, un es to ēdu ar ārkārtīgu baudu.
— Par nelaimi, — es teicu, — šāda mīkla nav uzglabājama svaiga, un tāpēc man liekas gluži velti vest kādu krājumu uz kuģi.
— Ko jūs runājat, profesora kungs! — Neds Lends iesaucās. — Jūs runājat tikai kā dabas zinātnieks, kamēr es rīkojos kā maiznieks. Konsel, savāciet vēl šos augļus, atpakaļ nākdami, mēs tos paņemsim līdz.
—• Un kā jūs domājat tos konservēt? — es kanadietim vaicāju.
— No to mīkstuma es pagatavošu mīklas ieraugu, kas nebojājas un ko tāpēc var uzglabāt, cik ilgi vajadzīgs. Lietošanai es izcepšu to kuģa plītī, un, neskatoties uz diezgan sīvo skābumu, jūs teiksiet, ka tā tomēr ir visai garšīga.
— Tagad es redzu, meistar Ned, ka šai maizei netrūkst nevienas labas īpašības! …
— Tomēr, profesora kungs,— kanadietis atbildēja, — tai vēl jāpieliek daži augļi vai, mazākais, daži sakņaugi!
— Nu tad meklēsim tos augļus un sakņaugus.
— Kad maizes koka augļi bij savākti, mēs devāmies tālāk meklēt papildinājumus savai «sauszemes» pusdienai.
Mūsu meklējumi nebij velti, ap pusdienas laiku mēs bijām jau savākuši prāvu krājumu bananu. Šie smalkie tropisko apvidu augļi gatavojas cauru gadu; malajieši tos sauc par «pisangiem» un ēd tāpat neceptus. Līdz ar bananiem mēs vel salasījām garšīgās mangas un neredzēti lielus ananasus. Šis vākšanas darbs aizņēma lielo daļu mūsu laika, bet to mums tomēr nenācās nožēlot…
Konsels visu laiku vēroja Nedu. Harpunists soļoja pa priekšu un, pa mežu iedams, ar drošu roku rāva nost augļus, kuriem vajadzēja pildīt mūsu pārtikas krājumus.
— Nu beidzot taču mums vairs nekā netrūkst, draugs Ned, — Konsels ieminējās.
— Hm … — kanadietis noņurdēja.
— Ko? Vai jums vēl nepietiek?
— No visiem šiem augiem neiznāk nekāds ēdiens, — Neds atbildēja. — Tas ir deserts, ēdiena piedevas. Bet kur tad zupa? Kur cepetis?
— Patiešām, — es ieminējos, — Neds apsolīja mums kotletes, bet par tām gan stipri jāšaubās.
— Profesora kungs, — harpunists atteica, — medības ne tikai nav nobeigtas, — tās vēl nav sākušās. Pacietību! Gan jau mēs galu galā sastapsim kādu spārnoto vai četrkājaino dzīvnieku, ja ne šeit, tad droši vien kādā citā vietā …
— Un, ja ne šodien, tad rīt, — Konsels piemetināja, — jo pārāk tālu aiziet mēs nedrīkstam. Es pat ieteicu atgriezties pie laivas.
—- Ko? Jau tagad! — Neds iesaucās.
— Mums jau pirms nakts jābūt atpakaļ, — es atbalstīju Konselu.
— Bet cik tagad ir pulkstenis? — kanadietis jautāja.
— Mazākais divi pēc pusdienas, — Konsels atteica.
— Cik ātri laiks aizskrien uz cietzemes! — meistars Neds Lends iesaucās, skumji nopūzdamies.
— Uz priekšu! — Konsels skubināja.
Mēs gājām atpakaļ pa mežu, pa ceļam papildinādami savus krājumus ar «kāpostu» palmu lapām, pēc kurām bij jārāpjas pašās koku galotnēs, sīkām pupām, ko malajieši sauc par «abru», un ļoti delikātām ig-namēm.
Pārpārim apkrāvušies, mēs nonācām pie laivas. Neds Lends tomēr vēl nebij apmierināts. Taču liktenis viņam bij labvēlīgs. Laivā iekravādarnies, viņš ieraudzīja vairākas palmu pasugas, kuru koki bij divdesmit piecas līdz trīsdesmit pēdas augsti. Tikpat derīgi kā maizes koki, tie skaitāmi pie vis- vērtīgākiem Melanezijas produktiem.
Tās bij sago palmas. Sago palmas aug savvaļā un, tāpat kā zīda koki, vairojas no sēklām un atvasēm.
Neds Lends zināja, kā ar tām apieties. Cirvi paņēmis, viņš sāka spēcīgi cirst, un drīz vien divas vai trīs sago palmas gulēja zemē. Tās bij jau pietiekoši nobriedušas, par ko varēja spriest no baltu putekļu klātām lapām.
Es vēroju kanadieti vairāk kā dabas zinātnieks, mazāk kā izsalcis cilvēks. Viņš vispirms atšķēla katram stumbram vienu sloksni pirksta platumā, zem tās slēpās vesels tīkls neatraisāmā mezglā satinušos cīpslu ar tādiem lipīgiem miltiem. Šie milti bij sago, barojoša ēdamviela, no kuras galvenā kārtā pārtiek melaneziešu ciltis.
Neds Lends pagaidām sacirta šos stumbrus gabalos, it kā sagatavotu tos malkai, atstādams miltu ievākšanu vēlākam laikam. Milti pēc tam vēl bij sijājami, lai atšķirtu nost cīpslu palieku piemaisījumus, saulē izžāvējami un tad traukos sacietināmi.
Pēdīgi ap pieciem pēcpusdienā, laivu ar visām savām bagātībām piekrāvuši, mēs pametām krastu un pēc pusstundas bijām uz «Nautila». Neviens nerādījās mūs saņemt. Milzīgais tērauda plākšņu cilindrs likās pilnīgi pamests. Kad bijām novietojuši kravu, es devos savā istabā. Tur vakariņas man jau bij galdā. Paēdis likos gulēt.
Nākamajā rītā, 6. janvarī, uz kuģa neatgadījās nekas jauns. Iekštelpās nedzirdeja ne mazākā troksnīša, nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes. Laiva šūpojās «Nautilam» blakus, turpat, kur mēs to bijām pametuši. Tad mēs norunājām braukt vēlreiz uz Gveboroaras salu. Neds Lends cerēja, ka medību ziņā laimēsies labāk nekā vakar, un velējās aplūkot kādu citu meža daļu.
Ar saules lēktu mēs bijām ceļā. Viļņu tieši pret krastu nesta, laiva pēc īsa brīža bij jau pie salas.
Mēs izkāpām malā un, nodomājuši, ka vislabāk ir paļauties uz kanadieša instinktu, sekojām tam, lai gan viņa garajām kājām tikt līdzi bij visai grūti.
Neds Lends kāpa krastā vairāk uz rietumu pusi, tad, pārbridis braslā vairākas upes, aizsniedza augsto līdzenumu, kuru no visām pusēm ieslēdza brīnišķi meži. Daži zivju dzeņi laidelējās pa upmalēm, bet nelaidās tuvu. Pēc to uzmanības es spriedu, ka tie zina, kas sagaidāms no šādas sugas divkājiem, un tāpēc, ja sala arī nebij apdzīvota, tad tomēr cilvēcisku būtņu bieži apmeklēta.
Pārgājuši pāri diezgan plašam zālājam, mēs aizsniedzām nelielu mežiņu, kas likās visai pievilcīgs ar neskaitāmu putnu lidoņu un dziesmām.
— Te ir tikai putni, — Konsels teica.
— Bet arī ēdami, — harpunists atbildēja.
— Neviena, draugs Ned, — Konsels tiepās, — Es te redzu tikai parastos papagaiļus.
- Draugs Konsel, — Neds lepni atbildēja, — papagailis ir fazana vietā tiem, kam nav cita ko ēst.
— Un es vēl varu piebilst, — es ieteicos, — ka, labi pagatavots, šā putna cepetis nemaz nav peļams.
Patiešām, koku biezajā lapotnē neskaitāmi papagaiļi lēkāja no zara uz zaru, itin kā gaidīdami tikai rūpīgāku audzināšanu, lai sāktu runāt cilvēku mēlē. Patlaban viņi kvakstēja barā ar dažnedažādas krāsas papagaiļiem. Tur bij cienīgie kakadu, kuri likās pārdomājam kādu svarīgu filozofisku problēmu, purpursarkanie lori laidelējās kā vēja nestas etamina skaras, ararā laidās, spārniem spurkšķinādami, papuā greznojās vismaigākām debeszilas krāsas spalvām. Tur bij vēl daudz un dažādi spārnaini, dažādu krāsu spalvām, bet ne visai noderīgi ēšanai.
Trūka te tikai viena putna, kas dzīvo šajos apvidos un līdz šim vēl nekad nav atstājis Arru un Jaungvinejas salu robežas. Liktenis bij labvēlīgs, un mazliet vēlāk es dabūju apbrīnot šo putnu.
Izbridusi cauri nelielam, diezgan biezam smalksnājam, mēs nokļuvām krūmiem apaugušā klajumā. Te redzējām paceļamies gaisā krāšņus putnus, kuru garās spalvas tā iekārtotas, ka viņi var ērti lidot pret vēju. Tie saistīja mūsu uzmanību ar savu šūpojošos skrēju, ar graciozā lidojiena lokiem un zalgojošu krāsu tērpu. Man nenācās grūti tos uzzīmēt.
— Paradizes putni! — es iesaucos.
— Zvirbuļveidīgo kārtas, — Konsels paskaidroja.
— Irbju dzimtas? — Neds Lends vaicāja.
— Nedomāju vis, meistar Lend. Tomēr es ceru, ka ar jūsu palīdzību notversim šo krāšņāko tropisko putnu.
— Pamēģināšu, profesora kungs, lai gan vairāk esmu pieradis rīkoties ar harpunu nekā ar šauteni.
— Malajiešiem, kuri lielos apmēros pārdod šos putnus ķīniešiem, ir dažādi mums nelietojami veidi viņu sagūstīšanai. Tie izliek cilpas slaidu koku galotnēs — tur paradizes putni visvairāk apmetas — vai arī sagūsta viņus ar kāda lipīga šķidruma palīdzību, kas putniem laupa lidošanas spēju. Dažkārt tie nekautrējas pat saindēt ūdens avotus, pie kuriem putni laižas dzert. Mums atlika vienīgi mēģināt šaut uz viņiem, bet lielas cerības trāpīt nebij. Un, patiešām, mēs tikai velti iztērējām prāvu municijas krājumu.
Ap vienpadsmitiem mēs jau atradāmies viņpus salas centra kalnāju pirmās grēdas, bet vēl nekā nebijām nomedījuši. Mūs sāka mocīt izsalkums. Mednieki bij cerējuši pārtikt no sava pašu medījuma, bet jutās vīlušies. Par laimi Konsels pašam par lielu pārsteigumu ar vienu šāvienu trāpīja reizē divus putnus un nodrošināja mums pusdienas. Viņš nošāva vienu baltu balodi un vienu ūbeli. Mēs tūliņ ņēmāmies tos noplūkt un tad, iesmā uzdurtus, cepām sausu zaru ugunskurā. Kamēr putni cepās, Neds sagatavoja arī dažus maizes koka augļus. Tad abi putni tika apēsti līdz pēdējam kauliņam un lieliski uzslavēti. Tie smaržoja pēc muskatriekstiem, ko parasti lieto pārtikai, un pēc šīs smaržas varēja spriest, ka cepetis būs sevišķi izsmalcināts.
— Tas ir gluži kā ar trifeļiem nobaroti cāļi, — Konsels teica.
— Nu kā nu jums vēl tagad trūkst? — es vaicāju kanadietim.
— Četrkāju medījuma, Aronaksa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Visi šādi putneļi noder tikai uzkodai un ēstgribas iekairināšanai. Es nerimšos, iekams nebūšu nošāvis kādu kustoni, no kura var pagatavot kotletes.
— Tāpat es, Ned, — kamēr nebūšu notvēris paradizes putnu.
— Turpināsim medības, — Konsels piemetināja, — bet tikai uz jūras pusi. Mēs esam nokļuvuši pie pirmajām kalnu nogāzēm, un man šķiet, ka gudrāk atgriezties mežainos novados.
Tas bij prātīgs padoms, un mēs tam paklausījām. Pēc stundas gājiena aizsniedzām īstu sago koku mežu. Dažas nekaitīgas čūskas aizlocījās, mūsu kāju izbiedētas. Mums tuvojoties, paradizes putni aizlaidās projām, un es jau patiešām sāku zaudēt cerību kādu no tiem dabūt rokā. Bet tad Konsels, kas gāja pirmais, piepeši noliecās, līgsmi iekliedzās un atgriezies pasniedza man krāšņu paradizes putnu.
— Ā! bravo, Konsel! — es izsaucos.
— Profesora kungs ir pārāk laipns, — viņš atteica.
— Nebūt nē, mīļais. Tu esi izdarījis meistara ķērienu. Noķert vienu no šiem putniem dzīvu un pie tam ar plikām rokām!
— Ja profesora kungam patiktu aplūkot tuvāk, viņš redzētu, ka man tur nav liela nopelna.
— Kāpēc, Konsel?
— Tāpēc, ka šis putns ir piedzēries kā lūks.
— Piedzēries?
— Jā, profesora kungs. Noreibis no tiem muskatriekstiem, ko tas knābāja zem kāda muskatu koka, kad es to ķēru. Redziet nu, draugs Ned, redziet nu lielas negausības augļus.
— Velns lai parauj! — kanadietis norūca. — Es domāju, man nevarēs pārmest, ka es pa šiem diviem mēnešiem būtu izdzēris daudz džina.
Es pa to laiku vēroju apbrīnojamo putnu. Konsels nebij maldījies. Reibinošās sulas apdullināts, paradizes putns bij pilnīgi nevarīgs. Spārnos pacelties viņš vairs nespēja, tikai ar pūlēm vilkās kājām. Bet par to es neraizējos, ļāvu, lai viņš izguļ savu reibumu.
Sis putns piederēja pie skaistākās no tām astoņām pasugām, kuras dzīvo Jaungvinejā un kaimiņu salās. Šis paradizes putns — tā sauktais «lielais smaragds», ir visretāk sastopams. Garumā tam varēja būt trīs decimetri. Galva bij samērā maza, acis arī nelielas un tuvu knābim. Bet visā tā augumā bij saskatāms brīnišķīgs nokrāsu sakopojums: knābis dzeltens, kājas brūnas, nagi brūni, spārni riekstu krāsā ar iesārtiem galiem, galva un cekuliņš bāli dzelteni, kakls smaragda zaļš, krūtis un vēderiņš kastaņbrūni. Tā asti greznoja divas krāšņas, pūkainas, izliektas spalvas, apbrīnojami maigas, — tās papildināja putna jau tā brīnišķīgo skaistumu, tāpēc arī iedzimtie šo putnu nosaukuši par «saules putnu».
Es karsti vēlējos nogādāt pēc iespējas drīzāk šo reti sastopamās paradizes putnu sugas eksemplāru uz Parizi un uzdāvināt Botāniskajam dārzam, kuram dzīva tāda nebij neviena.
— Laikam gan tas ir rets radījums? — apvaicājās arī kanadietis tādā balsī kā jau mednieks, kas medījuma skaistumu vērtē ļoti zemu.
— Pavisam rets, krietnais biedri, un vēl retāk laimējas viņu sagūstīt dzīvu. Pat nogalināti šie putni noder kā ievērojams tirdzniecības priekšmets. Tāpēc arī iedzimtie iemanījušies viltot tos tāpat, kā vilto pērles un dimantus.
— Kā! — Konsels iesaucās. — Viņi taisa viltotus paradizes putnus?
— Jā, Konsel.
— Un profesora kungam ir zināms, kā iedzimtie to dara?
— Pilnīgi. Austrumu musona[9] laikā paradizes putni pazaudē astes krāšņās malējās spalvas, ko dabas zinātnieki sauc par «subatcaires» spalvām. Šīs spalvas tad nu putnu «viltus naudas taisītāji» uzlasa un veikli pielipina kādai nabaga papagaiļa mātītei, protams, vispirms izplūkuši viņas pašas rotu. Pēc tam viņi nokrāso šuvi, pašu putnu nolako un tad šo savas rūpniecības dīvaino produktu sūta uz muzejiem un Eiropas retumu cienītājiem.
— Labi! — Neds Lends piezīmēja. — Ja tas arī nav īsts putns, taču spalvas ir īstas. Un, tā kā tāds priekšmets nav domāts ēšanai, tad lielu nelaimi es tur neredzu.
Mana vēlēšanās ar šā paradizes putna ieguvumu gan bij apmierināta, bet kanadiešu mednieka vēl nebūt ne. Par laimi ap pulksten diviem Nedam Lendam laimējās nošaut lielu meža cūku, ko zoologi sauc par «bari-utan- gu». Dzīvnieks nāca, kā saukts, lai sniegtu mums īsta četrkāja gaļu, un tika ar pateicību saņemts. Neds Lends bij ārkārtīgi lepns uz savu meistara šāvienu — elektriskās lodes ķerta, meža cūka uz vietas bij beigta.
Kanadietis to nodīrāja, uzšķērdis rūpīgi iztīrīja un vakariņu mielastā paredzētām kotletēm nogrieza sevišķu gabalu. Tad medības sākās no jauna, un kā Neds Lends, tā Konsels parādīja savu izmaņu. Un, tiešām, pa krūmājiem ložņādami, abi draugi uzgāja pūli ķenguru, kas laidās bēgt, iecot at- sperdamies uz savām elastīgajām pakaļkājām. Tomēr tik ātri šie kustoņi nevarēja paskriet, lai elektriskā lode viņus nepanāktu.
— Ak profesora kungs! — Neds Lends iekliedzās īstā mednieka sajūsmā. •— Kas par lielisku medījumu, it sevišķi ja to izsautē. Kas par ieguvumu «Nautila» pārtikas krājumam! Divi! trīs! — veseli pieci! Un, ja es vēl iedomājos, kā mēs vieni paši notiesāsim visu šo gaļu, bet tie plānprātiņi tur uz kuģa nedabūs ne kripatiņas!
Man liekas, ja runas plūdi to neaizkavētu, tad kanadietis sajūsmas ekstāzē apšautu vai visu ķenguru baru. Bet viņam pietika ar kādu duci šo som- nesēju, kas pēc Konsela klasifikacijas pieskaitāmi somaino zīdītāju dzimtai. Šie ķenguri nebij lieli, tā bij ķenguru-zaķu apakšdzimta, kas parasti mājo kādā koka dobumā un lec ārkārtīgi ātri. Bet, lai arī paši mazi, gaļa tiem tomēr apbrīnojami garda.
Mēs bijām ļoti apmierināti ar savu medību panākumiem. Sajūsminātais Neds ieteica rīt atkal atgriezties šajā brīnišķīgajā salā, kur viņš bij gatavs iznīcināt visus ēšanai noderīgos četrkājus. Bet viņš nebij rēķinājies ar varbūtējiem atgadījumiem.
Ap sešiem vakarā bijām atkal krastmalā. Mūsu laiva stāvēja uz sēkļa parastajā vietā. Un divas jūdzes no krasta «Nautils» kā garens klints bluķis rēgojās virs ūdens.
Nevilcinādamies Neds Lends ķērās pie svarīgā vakariņu sagatavošanas darba. Viņš bij īsts meistars pavāra mākslā. Uz oglēm ceptās «bari-utanga» kotletes drīz vien tīkami piesmaržoja visu gaisu.
Tad es samanīju, ka sāku iet kanadieša pēdās. Arī es jūsmoju par ceptas cūkas gaļas gabalu! Lai piedod man, tāpat kā es piedevu meistaram Lendam, un to pašu motivu pēc.
Ēdiens tiešām bij lielisks. Divas ūbeles papildināja šo svētku mielastu. Sago mīkla, maizes koka maize, daži mango augļi, pusducis ananasu un norūgusi kokosa riekstu sula mūs padarīja pavisam Iīgsmus. Man pat šķiet, ka manu cienījamo biedru galvas nebij vairs gluži skaidras.
— Ja nu mēs šovakar neatgrieztos uz «Nautila». — ieminējās Konsels.
— Bet ja mēs pavisam neatgrieztos? — Neds Lends piebilda.
Šajā acumirklī kāds akmens nolidoja pie mūsu kājām un spēji pārtrauca harpunista priekšlikumu.