20000 lje pa jūras dzelmi

XX TORLSA JŪRAS ŠAURUMS

Naktī no 27. uz 28. decembri «Nautils» atstāja Vanikoro apvidu un ārkār­tīgi ātri devas projām dienvidrietumu virzienā. Trijās dienās viņš nobrauca septiņi simti piecdesmit ljē lielu atstatumu starp Laperuzu salu grupu un Jaungvinejas dienvidaustrumu krastu.

1868. gada 1. janvara rītā Konsels iznaca pie manis uz klāja.

— Vai profesora kungs atļaus, — brašais puisis teica, — novēlēt viņam laimīgu jaungadu?

— Protams, Konsel! Tikai gluži tāpat, it kā es patlaban būtu Parizē,

savā Botāniskā dārza kabinetā. Pieņemu tavu apsveikumu un pateicos. Es gan gribētu vaicāt, ko tu saproti ar vārdiem «laimīgu jaungadu» tajos ap­stākļos, kādos mēs atrodamies? Vai tu šo laimi saskati mūsu gūstniecības nobeigumā vai šā dīvainā ceļojuma turpinājumā?

— Patiešām, — Konsels atbildēja, — es nezinu, ko profesora kungam sacīt.

Tie'sa, ka mēs šeit pieredzam brīnišķas lietas un ka divu mēnešu laikā par garlaicību sūdzēties mums nav bijis iemesla. Bet pēdējais brīnums vien­mēr vispārsteidzošākais, un, ja tā turpināsies, es nezinu, kā tas viss beig­sies! Man šķiet, ka tāda izdevība mums nekad vairs negadīsies.

— Nekad, Konsel.

— Turklāt kapteinis Nemo pilnīgi attaisno savu latiņu vārdu. Viņš mūs nemaz neapgrūtina, liekas, ka viņa pavisam nebūtu pasaulē.

— Pilnīgi pareizi, Konsel.

— Tāpēc domāju, ka profesora kungam nebūs nepatīkami, ja teikšu, ka šis gads būs laimīgs tad, ja varēsim dabūt redzēt itin visu . ..

— Itin visu redzēt, Konsel! Tas gan laikam būs pārāk ilgi. Un ko domā Neds Lends?

— Neds Lends domā gluži pretēji, — Konsels atteica. — Viņam ir pro­zaisks saprāts un valdonīgs vēders. Viņam apnicis ik dienas aplūkot zivis un ēst tās. Kā īsts anglo-saksis viņš nevar iztikt bez vīna, maizes un gaļas; Neds Lends pieradis pie bifšteka un nebaidās mērenas degvīna vai džina devas.

— Par sevi es varu teikt, Konsel, ka šajā ziņā nemaz nejūtos slikti un esmu gluži labi pielāgojies šā kuģa režimarn.

Es arī, — Konsels atbildēja. — Tāpēc tikpat cieši esmu noņēmies pa­likt kā meistars Lends bēgt. Tātad, ja šis jaunais gads nebūs laimīgs man, tad tāds būs Nedam Lendam, — un otrādi. Tādā kārtā viens no mums katrā ziņā būs apmierināts. Un es beidzot profesora kungam novēlu tieši to, ko pro­fesora kungs vēlas.

— Paldies, Konsel. Tikai par dāvanām gan ieminies kādreiz vēlāk, bet šimbrīžam apmierinies ar sirsnīgu rokas spiedienu. Patlaban man vairāk nav iespējams.

— Profesora kungs vēl nekad nav bijis tik devīgs. — Konsels atteica.

Pēc tam krietnais puisis aizgāja.

2. janvarī mēs jau bijām nobraukuši vienpadsmit tūkstoši trīs simti četr­desmit jūdzes jeb pieci tūkstoši divi simti piecdesmit ljē pēc izbraukšanas no Japanas juras. «Nautila» priekšā tagad bij bīstamais Korāļu juras apvidus iepretim Australijas ziemeļaustrumu krastiem. Mūsu kuģis dažu jūdžu atsta­tumā nobrauca garām nodevīgajam sēklim, uz kura Kuka kuģi 1770. gada 10. jūnijā tikko neaizgāja bojā. Kuka kuģis uzdūrās kādai klintij un neno­grima tikai tāpēc, ka korāļu gabals, kas to ielauza, bij atlupis un palicis tur­pat caurumā.

Es ļoti vēlējos aplūkot šo trīs simti sešdesmit ljē garo zemūdens rifu, pret kuru nemitīgi putās sakultā jūra lauzās ar šausmīgu spēku un pērkona dārdu. Bet tajā brīdī «Nautils» ar slīpo stūres pagriezienu mūs aizrāva lielā dziļumā, un man nelaimējās aplūkot šīs augstās korāļu sienas. Bij jāapmieri­nās ar dažādām mūsu tīklu izzvejotām zivju pasugām. Starp tām kāda skumbriju pasuga tunču lielumā, ar šķērssvītrām gar zilganajiem sāniem, kuras nozūd, tiklīdz zivs nobeidzas. Šīs zivis bariem sekoja kuģim un piega- dāja mums lielisku pārtiku. Tīklos gadījās arī jūras karūsas, ne garākas par pieciem centimetriem, tās garšoja kā doradas; bij arī lidojošās zivis, īstas juras bezdelīgas, kas tumšās naktīs ar savu fosfora spīdumu apgaismo ūdeni un gaisu. Starp moluskiem un zoofitiem es tīkla cilpā atradu ieķērušās arī alcionarijas, «āmuriņus», kadranus, ceritas, hialas. No augiem te bij sasto­pamas krāšņas peldošas aļģes, laminarijas un markrocistas ar gļotainām porām; es ievācu arī brīnišķīgo nemastoma geliniaroide, kura jāpieskaita vislielāķiem muzeju retumiem.

Pēc četru dienu brauciena pa Korāļu jūru 4. janvarī mēs ieraudzījām Jaungvinejas krastus. Kapteinis Nemo pastāstīja, ka viņš esot nodomājis pa Toresa jūras šaurumu iekļūt Indijas okeānā. Tas arī bij viss, ko es dabūju zināt. Nedarn bij liels prieks, jo mēs tuvojāmies Eiropas jūrām.

Toresa šaurumu uzskata par tikpat bīstamu kā Korāļu jūru, jo tajā atro­das daudz rifu un gar tā krastmalām dzīvo mežonīg^Lp papuasu ciltis. Šis šaurums atdala Austrāliju no Jaungvinejas.

Jaungvineja ir četri simti ljē gara un simts trīsdesmit ljē plata, bet tās virspusi rēķina uz četrdesmit tūkstošiem ģeogrāfisku ljē. Tā atrodas starp 0°19' un I0C 2' dienvidu platumu un 128°23' un 146°15' garumu. Ap pus­dienas laiku, kad kapteiņa palīgs mērīja saules augstumu, es saskatīju sa­las līdzenumam pāri paceļamies Arfalksa kalnāju, kas slējās līdzeni un no­beidzās ar smailām virsotnēm.

Šo jūras šaurumu atklāja portugālis Francisko Serrano 1511. gadā, pēc tam to apmeklējuši daudzi pasaules apbraucēji: Don Hoze de Menezes 1526. g., Grijalva 1527., spāniešu ģenerālis Aivars de Savedra 1528. g.,

Juigo Ortezs 1545., holandietis Sautens 1616., Nikolā Sruiks 1753. gada; Tasmanis, Darrnjē, Fiinels, Karterē, Edvards, Bugenvils, Kuks, Foresls, Mak-Kliers un Dantrkasto 1792., Diprejs 1823. un Dimons Dirvils 1827; gadā. «Te visu Melanezijas melnādainu šūpulis,» — bij teicis Rienci, un tāpēc es nebrīnītos, ja šajā ceļojumā gadījums man atļautu iepazīties ar bīstamajiem andamaniešicm.

Tātad «Nautils» bij nokļuvis pie viena no visbīstamākajiem jūras šau­rumiem, kurā paši drosmīgākie jūrnieki tikko uzdrošinās iebraukt, pie šauruma, pa kuru izbrauca Luijs Pacs de Toress, atgriezdamies no ceļojuma pa dienvidjūrām Melanezijā, un kur Dimona Dirvila korvetes 1840. gadā uzskrēja sēklī, pie kam tikko neaizgāja bojā ar visu kravu un ļaudīm. Pat «Nautilam», tik drošam pret visām jūras briesmām, nācās iepazīt korāļu rifus.

Toresa šaurums ir aptuveni trīsdesmit četras ljē plats, bet piesēts ne­skaitāmām salām, saliņām, rifiem un klintīm, tāpēc gandrīz nav iespējams izbraukt tam cauri. To ievērojot, arī kapteinis Nemo visai rūpīgi gatavojās šim braucienam. Viļņu virspusē šūpodamies, «Nautils» palēnām slīda uz priekšu.

Izlietodami gadījumu, mēs ar abiem saviem biedriem bijām novietoju­šies uz allaž tukšā klaja. Mums priekšā bij stūrmaņa kabine, un, ja nemal­dos, arī pats kapteinis Nemo atradās tur un personīgi vadīja «Nautilu».

Man priekšā bij vislabākās jūras šauruma kartes, kuras zīmējuši inže- nieris-hidrografs Vengandons Dimulens un mičmanis Kupvans-Dibua, taga­dējais admiralis, majora Dimona Dirvila pēdējā pasaules apceļojuma dalīb­nieks. Līdz ar kapteiņa Kinga zīmētām tās bij vissīkākās kartes, pēc kurām orientēties šīs šaurās spraugas jūklī, un es tās pētīju ar vislielāko uzmanību.

Jūra nikni mutuļoja ap «Nautilu». No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietu­miem straume skrēja ar divarpus jūdzes lielu ātrumu, viļņi plīsa pret korāļu rifiem, kas nemitīgi rēgojās virs ūdens.

— Kas par negantu jūru! — Neds Lends teica.

— Patiešām nejauka, — es atsaucos, — un nepiemērota pat tādam kuģim kā «Nautils».

Jādomā, ka šis nolādētais kapteinis labi zina savu ceļu, — kanadietis piemetināja. — Es redzu korāļu šķautnes, kurām pieduroties vien kuģis sadruptu gabalu gabalos!

Stāvoklis tiešām bij bīstams, bet tomēr «Nautils» it kā ar burvības izmaņu slīdēja pa šo drausmīgo klinšu spraugām. Viņš nebūt neturējās pa

Dimona Dirvila «Astrolabijas» un «Centības» avarijas ceļu, bet virzījās vairāk pret ziemeļiem, nobrauca ap Mereja salu un atgriezās dienvidrietu­mos pret Kumberlenda spraugu. Man jau šķita, ka tas dosies tieši uz šau­rumu, bet tad kuģis spēji pavērsās atpakaļ uz ziemeļrietumiem, izsilda pa neskaitāmu nepazīstamu salu un saliņu spraugām un izbrauca pretim Taunda salai un Bīstamajam kanalam.

Es atkal jautāju sev, vai kapteinis Nemo, būdams pārdrošs līdz neprā­tam, tiešām dosies tajā spraugā, kur Dimona Dirvila korvetes uzskrēja sēklī, kad kuģis otrreiz mainīja virzienu, pavērsās tieši pret rietumiem un brauca uz Gveboroaras salu.

Bij ap trijiem pēcpusdienā. Viļņi bij aprimušies un jūras paisums sa­sniedzis gandrīz visaugstāko pakāpi. «Nautils» tuvojās šai salai, kuru ar tās pandanām apaugušo krastmalu es vēl tagad tikpat kā redzu. Mēs no tās bijām ap divi jūdzes attālu. Piepeši spējš trieciens nogāza mani zemē. «Nau­tils» bij atdūries pret kādu zemūdens klinti un palika stāvam, mazliet uz kreiso pusi sašķiebies.

Atkal kājās piecelies, es uz klāja ieraudzīju kapteini Nemo ar tā palīgu. Viņi aplūkoja kuģa stāvokli un pārmija pāris vārdu savā nesaprotamajā va­lodā.

Tāds nu bij stāvoklis. Divi jūdzes attālu pāri kuģa labajiem sāniem bij redzama Gveboroaras sala, izstiepusies pret ziemeļiem un rietumiem kā milzeņa roka. Dienvidu un austrumu pusē jau parādījās vairākas bēguma atsegtas korāļu šķautnes. Mēs bijām pilnīgi uz sēkļa jūrā, kur paisumi nav lieli un tāpēc izredzes «Nautila» pacelšanai visai mazas. Stipri būvētais kuģa korpuss gan nemaz nebij iedragāts. Bet, ja arī tam nebij ne lauzuma, ne sūces, tad tomēr kapteiņa Nemo zemūdens kuģim draudēja liktenis uz visiem laikiem palikt pienaglotam uz šās klints.

Kamēr man tādas domas jaucās pa galvu, kapteinis Nemo, allaž no­svērts, nerādījās ne uztraukts, ne saniknots.

— Nelaimes gadījums? — es iejautājos.

— Nē, tikai gadījums, — viņš atbildēja.

Bet gadījums, — es piebildu, — kura pēc jums varbūt būs jāpaliek par ienīstās zemes iemītnieku.

Kapteinis Nemo ar savādu skatienu pavērās manī, tad atraidoši pakratīja galvu. Viņš man lika saprast pietiekoši skaidri, ka nekas to nepiespiedīs spert kāju uz cietzemes. Pec acumirkļa viņš teica:

— Un vispār, Aronaksa kungs, «Nautils» nemaz nav apdraudēts. Vēl viņš jūs aizvizinās visbrīnišķīgākajos okeana apvidos. Musu ceļojums likko sācies, un es nevēlos tik drīz atteikties no jūsu pa vadonības goda.

— Tomēr, kaptein Nemo, — es atbildēju, nereaģēdams uz zobgalību viņa pēdējā teikumā, — «Nautils» uzskrēja sēklī klajā jūrā, bet paisums Klusa okeānā parasti nav diez cik liels. Un, ja nu jūs negribēsiet izmest visu ba­lastu — man tas liekas pavisam neiespējams, — tad nesaprotu, kā jūs kuģi dabūsiet nost no klints.

— Jums taisnība, profesora kungs, ka paisums Klusā okeānā nav liels, — kapteinis Nemo man atbildēja, — bet Toresa šaurumā starpība starp uzplūda un atpluda līmeņiem tomēr ir pusotra metra. Šodien mums ir 4. jan- varis, tātad pēc piecām dienām būs pilns mēness. Man būtu liels brīnums, ja šis patīkamais pilnais spīdeklis ūdens līmeni nepaceltu pietiekoši augstu un tā neizdarītu man pakalpojumu, kādu es tikai no viņa vienīgā varu pie­ņemt.

To teicis, kapteinis Nemo sekoja savam palīgam un devās pa kāpnēm «Nautila» telpa. Kuģis joprojām palika nekustoši stāvam, itin kā korāļu polipi būtu to jau iemūrējuši savā nesadragājamā cementā.

— Nu, profesora kungs? — Neds Lends apvaicājās, pēc kapteiņa aizie­šanas uzkāpis pie manis.

— Labi, draugs Ned, mēs vienkārši nogaidīsim 9. janvara paisumu, jo izrādās, ka mēness bus tik laipns nocelt mūs no sēkļa.

— Tik vienkārši?

— Tik vienkārši.

Un kapteinis nemaz nedomā izmest attālāk enkurus, laist darbā mašinas un ar ķēžu palīdzību lūkot nokļūt no klints?

— Kāpēc, ja pietiek ar paisumu? — Konsels vientiesīgi piezīmēja.

Kanadietis paskatījās Konselā un paraustīja plecus. Vecs jūrnieks tādu

metodi nevarēja atzīt.

— Profesora kungs, — viņš teica, — varat man ticēt, ka šī dzelzs mu- čele vairāk nebrauks ne pa ūdens virsu, ne zem ūdens. Tas der vairs tikai nojaukšanai. Man šķiet, ka patlaban pienācis laiks izbeigt mūsu savienību ar kapteini Nemo.

— Draugs Ned, — es atbildēju, — es nebūt vel neatmetu visas cerības kā jūs par «Nautila» iespējām; pēc četrām dienām mēs dabūsim redzēt, ko nozīmē Klusā okeana paisums. Pie tam jūsu bēgšanas priekšlikums bulu pieņemams kaut kur Anglijas vai Provansas krastu tuvumā. Jaungvinejas apvidos tas pavisam kas cits, un šim pēdējam līdzeklim laika būs allaž pietiekoši, ja «Nautils» tiešām paliks uz sēkļa, ko es ieskatu par visai nepa­tīkamu gadījumu.

- Bet tad tomēr vismaz noderētu palūkot šo zemi? — Neds Lends tielējās. — Tur ir sala. Uz šās salas aug koki. Zem šiem kokiem droši vien sauszemes dzīvnieki, kas noder kotletēm un bifštekam, ko es tagad labprāt nobaudītu.

— Šajā ziņā draugam Nedam taisnība, — iejaucās Konsels, — un es pievienojos viņa domam. Vai profesora kungs nevarētu pierunāt kapteini Nemo izcelt mūs malā, ja ne vairāk, tad lai mēs pavisam neaizmirstu soļot pa mūsu planētas cietākajām vietām?

— Palūgt varu, — es atteicu, — bet viņš droši vien nepiekritīs.

— Ja profesora kungs pamēģinātu, — Konsels neatlaidās. — Vismaz dabūtu zināt, cik daudz mēs varam rēķināties ar kapteiņa laipnību.

Par lielu pārsteigumu kapteinis atļāva, ko es viņam lūdzu. Viņš to darīja ļoti laipni un labvēlīgi, neprasījis no manis pat solījumu griezties atpa­kaļ. Bet gājiens pa Jaungvinejas salām ir briesmu pilns, es nevarēju Nedam Lendam ieteikt izkāpt malā. Labāk tad palikt par cietumnieku uz «Nautila» nekā krist Papuasijas iedzimtajiem nagos.

Laiva bij apsolīta mūsu rīcībai rīt no rīta. Es nemēģināju uzzināt, vai kapteinis Nemo pats arī piebiedrosies mums. Man bij prātā, ka pat neviens 110 kuģa ļaudīm mūs nepavadīs, bet Nedam Lendam vienam pašam būs jā­liek galā ar šo braucienu. Tomēr zeme nebij daudz tālāk par divām jūdzēm, un kanadietim tā bij vienkārši rotaļa izvadīt vieglo laivu pa lielajiem ku­ģiem tik bīstamām rifu spraugām.

5. janvara rītā laivu izcēla no tās nišas un pāri klājam nolaida jūrā. Divu cilvēku pietika šim darbam. Airi jau bij duļļos, mums atlika tikai sēsties savās vietās.

Ap astoņiem mēs, elektriskām šautenēm un cirvjiem apbruņojušies, aiz­braucām no «Nautila». Jūra bij diezgan rāma. No zemes pūta lēns vējiņš. Konsels un es airējām dūšīgi, kamēr Neds Lends stūrēja laivu pa šaurajām spraugām, rifiem un akmeņiem. Laiva bij viegli vadāma un ātri slīdēja uz priekšu.

Neds Lends nevarēja apvaldīt savu prieku. Tas bij cietumam izbēdzis arestants, kuram prātā nenāca vairs griezties atpakaļ.

— Gaļu! — viņš izsaucās. — Mēs atkal dabūsim ēst gaļu, un kādu vēl! īstu meža medījumu gaļu! Protams, bez maizes. Es nesaku, ka zivis sliktas, bet nevar taču no tām vien pārtikt. Svaiga, uz karstām oglēm cepta medījuma gaļa mums būs tik patīkama pārmaiņa.

Gardēdis! — Konsels atsaucās. — No viņa pļāpām man siekalas sa­tek mute.

Vel būtu jāzina, — es teicu, — vai šajos mežos vispār sastopams medījums vai ari tas nav tādu apmēru, ka pats mednieks tam viegli var kļut par laupījumu.

Ak ko, Aronaksa kungs! — kanadietis atsaucās, pie tam paspīda cirvja asmenim līdzīgie zobi. — Ja cita četrkāja tajā salā nebūs, es ēdīšu tīģeri — tīģera filē.

Draugs Neds ir bīstams, — Konsels piezīmēja.

Lai nu kā, — Neds Lends atsaucās, — vai nu tas ir četrkājis bez spalvām, vai spalvains divkājis — pirmais šāviens piekrīt man.

Nu, — es atteicu, — meistars Lends atkal ar savām pārmērībām.

Nebaidieties nekā, Aronaksa kungs, — kanadietis atsaucās, — airc- Iiet droši! Nepaies ne divdesmit piecas minūtes, un es jums pasniegšu paša pagatavotu ēdienu.

Pusdeviņos «Nautila» laiva, laimīgi tikusi pāri Gveboroaras salas korāļu gredzenam, viegli izbrauca un apstājās smilkšu sēklī.