Nezinu, cik ilgi mēs gulējām, bet laikam gan daudzas stundas, jo jutāmies pilnīgi atspirguši no sava noguruma. Es atmodos pirmais. Mani biedri vel nebij pakustējušies, bet gluži kā miruši gulēja kaktā izstiepusies.
Ar pūlēm pacēlies no diezgan cietās guļas vietas, es jutu, ka galva man skaidra un prāts možs. Tad es ņēmos pamatīgi aplūkot mūsu kajiti. Tajā nekas nebij mainījies. Cietums joprojām palika cietums un ieslodzītie — cietumnieki. Tikai kalpotājs, mums guļot, bij novācis galdu. Bet nekas nerādīja, ka mūsu stāvoklis drīzumā varētu mainīties, un es sev nopietni vaicāju — vai patiešām mums nolemts uz visiem laikiem palikt šajā būrī?
Tāda izredze mani nomāca jo vairāk tāpēc, ka smadzenes bij brīvas no vakarnakts apsēšņiem, bet krūtis jutu savādi sažņaugtas. Elpot nācās grūti. Tur bij vainīgs sasmakušais gaiss. Lai gan telpa bij diezgan prāva, tomēr mēs acīm redzami bijām patērējuši lielāko daļu skābekļa. Patiešām, katrs cilvēks stundas laikā izlieto tik daudz skābekļa, cik tā atrodas simts litros gaisa, un šis gaiss, piesātināts ar apmēram tikpat daudz izelpotās ogļskābes, kļūst pavisam nelietojams.
Bij nepieciešams atjaunot gaisu mūsu cietumā un, bez šaubām, arī visās pārējās zemūdens kuģa telpas.
Te man uzmācās viens jautājums. Kā šādā gadījumā rīkojas kuģa kapteinis? Vai viņš to izdara ķīmiskā ceļā, ar siltuma palīdzību piegādādams skābekli no chlorskābā kalija un iznīcinādams ogļskābi ar kodīgo kāliju? Bet tādā kārtā viņam nepieciešams zināms sakars ar cietzemi, lai no turienes iegūtu šai operacijai nepieciešamās vielas. Vai varbūt viņš vienkārši zem liela spiediena uzkrāja gaisu rezervuāros un no turienes to pēc vajadzības izlietoja saviem ļaudīm? Varbūt. Bet var arī būt, ka viņš lietoja ērtāku, ekonomiskāku un, taisnību sakot, arī ticamāku līdzekli, likdams kuģim kā vaļveidīgam dzīvniekam pacelties virs ūdens un atjaunot gaisa krājumu divdesmit četru stundu vajadzībai. Lai nu kāda būtu viņa metode, bet man likās nepieciešams to bez vilcināšanās laist darbā.
Man nācās elpot arvien ātrāk un ātrāk, lai iesūktu to pašu mazumiņu skābekļa, kas vēl palicis šajā kajitē. Bet tad piepeši mani atsvaidzināja tīra, sāļainiem iztvaikojumiem smaržojoša gaisa strāva. Tas bij dzīvinošais joda piesātinātais gaiss! Plaši atvēru muti, plaušas kāri iesūca svaigo gaisa strāvu. Tai pašā mirklī es manīju kuģi it kā sagrīļojamies, it kā viegli, bet jūtami pašūpojamies. Kuģis, šis dzelzs plākšņu briesmonis, acīm redzami pacēlās okeana virspusē, lai līdzīgi valim atvilktu elpu. Tagad man bij pilnīgi skaidrs kuģa ventilācijas veids.
Pilnu krūti ieelpodams tīro gaisu, es acīm meklēju to spraugu, to «gaisa vadu», kas mums pieplūdināja šo glābēju strāvu. Man arī izdevās to saskatīt. Virs durvīm bij atvērts ventilatora caurums, un pa to ieplūda svaigā strāva, atjaunodama izsīkušo kajites gaisu.
Tikko es biju galā ar savu novērojumu, kad Neds un Konsels gandrīz.
reizē pamodās no atsvaidzinošās pūsmas iespaida. Viņi izberzēja acis, izstaipīja rokas un acumirklī bij kājās.
— Vai kungs labi izgulējās? — Konsels ar savu parasto pieklājību vaicāja.
— Ļoti labi, mīļais, — es atbildēju. — Un jūs, meistar Ned Lend?
— Pilnīgi, profesora kungs. Nezinu, vai nemaldos, bet man liekas, it kā es ieelpotu jūras gaisu.
Jūrnieks tur nevarēja maldīties, es pastāstīju kanadietim, kas bij noticis, kamēr viņš gulēja.
— Labi! — viņš noteica. — Tagad pilnīgi saprotami tie svilpieni, kurus mēs dzirdējām, kad šķietamais narvalis atradās «Ābrama Linkolna» tuvumā.
— Jā, meistar Lend, tā ir viņa elpošana!
— Tikai, Aronaksa kungs, man nav nekādas jēgas, cik tagad varētu būt pulkstenis un vai nav jau pusdienas laiks?
— Pusdienas laiks, mans cienījamais harpunist? Sakiet labāk — brokastlaiks, jo mēs esam gulējuši kopš vakardienas rīta.
— Tātad izrādās, — Konsels iebilda, — ka esam nogulējuši divdesmit četras stundas no vietas.
— Tā man šķiet, — es atteicu.
— Es nestrīdēšos ar jums, — Neds Lends sacīja. — Bet vienalga, pusdienas vai brokastis, tikai apkalpotājam butu laiks atkal ierasties un atnest mums vai nu brokastis, vai pusdienu.
— Brokastis un pusdienu, — Konsels pārlaboja.
— Pareizi, — kanadietis piekrita. — Mums ir tiesības uz diviem ēdieniem, un es no savas puses centīšos parādīt pienācīgu godu abiem.
— Nu, pagaidīsim, Ned, — es teicu. — Pēc visām zīmēm spriežot, šiem svešajiem nav nodoma mērdēt mūs badā, jo pretējā gadījumā vakardienas mielasts būtu nevietā.
— Ja tikai mūs pašus negrib uzbarot cepetim! — Neds attrauca.
— Es tam nepiekrītu, — es atsaucos. — Mēs nebūt neesam krituši kani- balu nagos.
— Vienai reizei nav nekādas nozīmes, — kanadietis nopietni atbildēja. — Kā lai zina, vai šiem cilvēkiem sen jau nav apsīkuši svaigas gaļas krājumi, un tādā gadījumā trīs tik labi noauguši un pilnīgi veselīgi cilvēki kā profesora kungs, viņa sulainis un es .. .
— Atmetiet tādas iedomas, Lend, — es pārtraucu harpunistu, — un vispār sargieties sanīsties ar musu saimniekiem, jo tas mūsu stāvoklim var nakt likai par ļaunu.
— Lai nu šā vai tā, — harpunists atcirta, — tomēr man velnišķi gribas •ēst, bet brokastis un pusdienas vēl nerādās.
— Meistar Lend, — es pastāvēju uz savu, — lūkojiet piemēroties šejienes iekārtai. Man šķiet, mūsu vēderi aizsteigušies priekšā pavāra pulkstenim.
— Tad saskaņosim tos ar pavāra pulksteni, — Konsels mierīgi piezīmēja.
— Es jūs pazīstu, draugs Konsel, — kanadietis errīgi attrauca. — Jūs saudzējiet savu žulti un nervus! Vienmēr tikai rāmi. Jūs būtu ar mieru arī neēdis sacīt paldies un drīzāk nomirt badā nekā sūdzēties!
— Bet kāds labums sūdzēties? — Konsels vaicāja.
— Tāds, ka tomēr dabū atvieglot sirdi! Arī tas jau ko nozīmē. Un, ja šie pirāti — es viņus godinu par pirātiem aiz pieklājības un negribēdams strīdēties ar profesora kungu, kas nevēlas, ka viņus sauc par kanibaliem, — ja šie pirāti iedomājas, ka es te sēdēšu un slāpšu nost šajā būrī, kur viņi ieslo- dzījuši mani, un tie nedabūs dzirdēt, ar kādiem lāstiem es viņus pamielošu, tad viņi maldās! Vai jūs domājat, ka viņi mūs vel ilgi turēs šajā dzelzs kastē?
— Patiesību sakot, es zinu tikpat maz kā jūs, draugs Lend.
— Nu, bet kā jums šķiet?
— Man liekas, ka aiz nejauša gadījuma mēs esam atklājuši lielu noslēpumu. Un, ja šī kuģa ļaudīm no svara paglabāt šo noslēpumu un ja šī interese viņiem vairāk vērta nekā triju cilvēku dzīvības, tad mūsu eksistence ir stipri apdraudēta. Pretējā gadījumā šis nezvērs, gluži tāpat kā viņš mūs norija, mūs atkal izmetīs pasaulē, ko apdzīvo tādi paši cilvēki kā mēs.
— Kaut viņš tikai nepiedalītu mūs saviem pārējiem kalpotājiem, bet atstātu tāpat, — Konsels noteica.
— Līdz tam laikam, — Neds Lends papildināja, — kamēr kāda fregate, ātrāka un stiprāka par «Ābramu Linkolnu», nesagūstīs šo slepkavu perēkli un visu bandu kopā ar mums nepavilks pie sava lielā masta pēdējo reizi ieelpot svaigu gaisu.
— Labi teikts, meistar Lend, — es piebildu. — Bet, cik man zināms, līdz šim viņi vēl nav nākuši pie mums ar tādiem priekšlikumiem. Tāpēc velti gudrot, ko mes darītu tādā gadījumā. Es atkārtoju: nogaidīsim, apsvērsim visus apstākļus, bet nesāksim nekā, jo nekas jau arī nav darāms.
Gluži olrādi, profesora kungs! — harpunists tiepās. — Ja negribam ļaut, lai mūs nobendē, mums katrā ziņā kas jādara.
— Nu, bet kas tad, meistar Lend?
— Mēģināt izglābties.
— Grūti jau nākas izbēgt no sauszemes cietuma, bet izglābties no zem- udens cietuma man liekas pavisam neiespējams.
— Nu, Ned, — Konsels jautāja, — ko jūs varat atbildēt profesora kungam? Es negribu ticēt, ka amerikanietim jebkādā gadījumā pietrūktu padoma!
Redzami apjucis, harpunists klusēja. Izbēgt tādos apstākļos, kādos atradāmies, bij pilnīgi neiedomājams. Bet kanadietis ir pa pusei francūzis, un Neds Lends to labi pierādīja ar savu atbildi.
— Tātad, Aronaksa kungs, — viņš atsāka pēc brīža pārdomām, — jūs nevarat vis iedomāties, kas jādara cilvēkam, kurš nespēj izbēgt no sava cietuma?
— Nē, mans draugs.
— Bet tas taču ir visai vienkārši. Viņam jāierīkojas pēc iespējas ērtāk turpat.
— Patiešām! •— Konsels iesaucās. — Labāk tad palikt kuģī nekā atrasties zem tā vai virs tā.
— Bet tikai pēc tam, kad izmests laukā cietuma priekšnieks, sargi un slēdzēji, — Neds Lends piebilda.
— Kā, Ned? Jūs nopietni domājat sagrābt šo kuģi?
— Ļoti nopietni, — kanadietis atteica.
— Tas nav iespējams!
— Kāpēc gan ne, kungs? Jāpalaižas tikai uz izdevīgu gadījumu, un tad es neredzu, kas mūs varētu aizkavēt veikt savu nodomu. Viņu šajā mašinā nebūs vairāk par divdesmit cilvēkiem, un tie, es domāju, nespēs vis atsist divus frančus un vienu kanadieti.
Labāk jau bij harpunista projektus pielaist nekā strīdēties ar to. Un tāpēc es tikai iebildu:
— Nogaidīsim to gadījumu, meistar Lend, un tad jau redzēsim. Bet līdz tam, es lūdzu, savaldiet savu nepacietību. Te jārīkojas tikai ar viltību, un ar savu pārsteidzību jūs nekā nevarat līdzēt. Apsolieties, ka, pārāk neskaiz- damies, padosieties mūsu liktenim.
— To es jums apsolos, profesora kungs, — Neds atteica ne visai pārliecinoša balsī. — Neviens lamu vārds nenāks pār manam lūpām, neviens rupjš žests nenodos mani, lai arī mūsu ēdināšana nenotiktu vēlamā kārtībā.
— Neaizmirstiet savu solījumu, — es piezīmēju kanadietim.
Ar to mūsu diskusija tika nobeigta, un mēs katrs par sevi nodevāmies savām domām. Atzīstos, ka par spīti visiem kanadieša apgalvojumiem es šajā ziņā neloloju nekādas cerības. Es neticēju tādiem izdevīgiem gadījumiem, par ko Neds Lends bij runājis. Tik izveicīgi vadītam zemūdens kuģim bij vajadzīgs liels skaits ļaužu, un cīņas gadījumā mēs varējām būt vājākā puse. Bet vispirms tad jābūt brīviem, un mēs taču nebijām tādi. Es pat neredzēju nekāda ceļa, kā izkļūt no šīs hermetiski noslēgtās dzelzs kajites. Jau tāpēc vien, ka šim dīvainajam kapteinim neapšaubāmi glabājams kāds noslēpums, viņš neļaus mums brīvi staigāt pa klāju. Un tad — vai viņš varmācīgā kārtā lūkos atsvabināties no mums vai arī kādu dienu izmetīs kādā neapdzīvotā zemes stūrī? Tas nebij uzminams. Visas šīs hipotēzēs bij pieņemamas, un tikai tāds harpunists varēja cerēt atgūt brīvību.
Es nomanīju — jo Neds Lends vairāk domāja, jo piktāks viņš kļuva. Bij dzirdams, ka arvien skaļāki lāsti lauzās pār viņa lūpām un tā žesti atkal sāka palikt draudoši. Viņš pietrūkās kājās, skraidīja kā satraukts zvērs pa krātu, spārdīja sienu ar kāju un dauzīja ar dūri. Bet laiks aizritēja, izsalkums atkal lika sevi smagi just, apkalpotājs nerādījās. Ja viņiem bij labi nodomi ar mums, tad pārāk ilgi tie aizmirsa, ko esam pārdzīvojuši slīkstot.
Sava tukšā, veselīgā vēdera krampju mocīts, Neds Lends uzbudinājās arvien vairāk un vairāk. Par spīti viņa dotajam vārdam es sāku baidīties eksploziju, ja viņam tagad gadītos sastapt kādu no kuģa ļaudīm.
Divu stundu laikā kanadieša dusmas vēl pieauga. Viņš sauca, viņš kliedza, bet velti. Dzelzs plākšņu durvis bij kurlas. Es nedzirdēju ne to vismazāko troksnīti šā kuģa iekšienē, tas likās pilnīgi izmiris. Viņš stāvēja uz vietas, citādi es būtu manījis, kā dreb kuģa korpuss, skrūvēm griežoties. Bez šaubām, ūdens bezdibeņos nogrimis, tas vairs nepiederēja zemei. Šausmas pārņēma šajā drūmajā klusumā
Es nedrīkstēju domāt par to, cik ilgi mums nāksies palikt karcerī, vientuļi ieslodzītiem. Cerības, kas bij pamodušās, satiekoties ar kapteini, pamazām izgaisa. Šī cilvēka laipnais skatiens, viņa augstsirdīgā seja un cēlā izturēšanās, — viss tas man zuda no atmiņas. Es iedomājos šo noslēpumaino personu tādu, kādai tai nenovēršami jābūt, — cietsirdīgu un nežēlīgu. Es jutu, ka šis cilvēks dzīvo ārpus cilvēces, nav pieejams nekādai līdzcietī- 1>ai, nepielūdzams cilvēku ienaidnieks; pret cilvēkiem, šķiet, viņš jūt nesamierināmu naidu.
Bet vai šis cilvēks patiešām grib, lai mēs aizejam bojā, šajā šaurajā cietumā ieslodzīti, pakļauti visiem bada trakuma radītiem briesmīgajiem vilinājumiem? Šī šausmīgā doma uzmācās ar neatvairāmu spēku, iedomas varā es itin kā slīgu drausmīgā nebūtībā. Konsels palika mierīgs. Neds Lends rēca.
Šajā acumirklī ārā atskanēja troksnis. Soļi dunēja uz metala platēm. Aizšaujamie tika atvilkti, atkal parādījās kalpotājs.
Iekams es paspēju aizkavēt, kanadietis pielēca nelaimīgajam klāt, nogāza to zemē un sagrāba aiz rīkles. Kalpotājs likās noslāpstam šajos briesmīgajos skāvienos.
Konsels piesteidzās un mēģināja atraut harpunista rokas no gandrīz noslāpētā upura, es traucos viņam palīdzēt, bet piepeši mani pienagloja uz vietas vārdi, izteikti franču valodā:
— Palieciet mierā, meistar Lend, un arī jus, profesor, uzklausiet mani.