20000 lje pa jūras dzelmi

XIII DAŽI SKAITĻI

Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau sēdējām salonā uz dīvana un smēķējām cigāru. Kapteinis izplēta man priekšā kādu zīmējumu. Tas bij «Nautila» šķērsgriezuma plāns. Un tad viņš iesāka savu paskaidrojumu:

— Redziet, Aronaksa kungs, tādi ir tā kuģa būves samēri, uz kura pat­laban braucat. Viņa korpuss ir stipri slaids, galos konusveidīgi asināts cilindrs. Viņa forma ir līdzīga cigaram, arī Londonā jau būvē šāda veida kuģus. Šā cilindra garums no viena gala līdz otram ir tieši septiņdesmit metru, bet lielākais platums astoņi metri. Tā konstrukcijā garuma attiecības pret platumu nav desmit pret vienu, kā tas pieņemts jūsu ātrbraucēju kuģu būvēs, bet tā līnijas ir pietiekoši slaidas un izliekums mērens, lai izspiestais ūdens viegli noslīdētu garām un nekādi netraucētu kuģa gaitu.

Pēc šiem samēriem jūs viegli aprēķināsiet «Nautila» virspuses un apjoma lielumu. Viņa virspusei ir tūkstoš vienpadsmit kvadrātmetri un četrdesmit pieci centimetri, bet apjoms — tūkstoš pieci simti un divas desmitdaļas kubikmetra; tas nozīmē, ka, ūdenī pilnīgi iegrimis, viņš izspiež pieci simti kubikmetrus jeb tonnas ūdens.

Strādādams pie' šā zemūdens kuģa plāniem, es gribēju, lai līdzsvara stā- voklī tas ar deviņām desmitdaļām iegrimtu ūdenī un tikai viena desmitā pa­liktu laukā. Tad, saprotams, tam būtu arī jāizspiež tikai deviņas desmitdaļas sava apjoma, proti, tūkstoš trīs simti piecdesmit sešus kubikmetrus un četr­desmit astoņus centimetrus un arī pašam jāsver tikpat daudz tonnu. Kuģi būvējot, man vajadzēja paturēt aprēķinā šo svaru.

«Nautilam» ir divkāršs korpuss — iekšējais un ārējais, — tie savienoti ii T veida dzelzs stieņiem, tāpēc viņš ir ārkārtīgi izturīgs. Patiesībā, patei­coties šai šunveidīgajai būvei, tas iztur triecienu, it kā būtu masivs dzelzs klucis. Viņa sienas nemaz nevar ieliekties, tās turas pašas par sevi un nevis ar kniežu palīdzību. Rūpīgā materiala izvēle un pilnīgi viengabalainā kon- slrukcija to nodrošina pret jebkurām jūras bangām.

Abi korpusi pagatavoti no cieta tērauda plāksnēm, tā blīvums attieksmē pret ūdeni ir septiņas astoņas desmitdaļas. Iekšējais korpuss ir piecus centi­metrus biezs un sver trīs simti deviņdesmit četras un deviņdesmit sešas simt­daļas tonnas. Ārējais korpuss — piecdesmit centimetrus augstais un divdesmit piecus centimetrus platais un sešdesmit divas tonnas smagais ķīlis, mašinas, balasts, dažādi citi piederumi un ierīces, starpsienas un iekšējie balsti kopā sver deviņi simti sešdesmit un sešdesmit divas simtdaļas tonnas, bet kopā ar agrāk minētajām trīs simti deviņdesmit četrām un deviņdesmit sešām simt­daļām tonnas iznāk tūkstoš trīs simti piecdesmit un četrdesmit astoņas simt­daļas tonnas. Vai jums tas skaidrs?

— Pilnīgi, — es atbildēju.

— Tātad, — kapteinis atsāka, — tādos apstākļos «Nautils» ar vienu desmito daļu paliek virs ūdens. Bet, ja man būtu tā tilpuma desmitdaļas lieli rezervuāri, proti, ja tie uzņemtu simt piecdesmit un septiņdesmit divas simtdaļas tonnas lielu svaru un ja es tos piepildītu ar ūdeni, tad mans kuģis izspiestu tūkstoš pieci simti septiņas tonnas ūdens, tas ir, tikpat daudz, cik sver viņš pats, un pilnīgi iegrimtu ūdenī. Tā tas arī patiesībā notiek, pro­fesora kungs. Šādi rezervuāri ir ierīkoti «Nautila» iekšējo telpu apakšdaļā. Kad es atveru krānus, tie piepildās ar ūdeni un kuģis nogrimst līdz jūras līmenim.

— Labi, kapteiņa kungs, bet man liekas, ka nu tikai vēl sākas pats grūtā­kais jautājums. Es vēl saprotu, ka tā jūs varat nogremdēt kuģi līdz jūras līmenim. Bet vai zem šā līmeņa jūsu zemūdens kuģim nav jāiztur pretspie­diens no apakšas uz augšu, kura lielumu var rēķināt vienu atmosfēru uz kat­rām trīsdesmit pēdām ūdens jeb apmēram kilogramu uz katru kvadrātcenti­metru?

— Pilnīgi pareizi, profesora kungs.

— Un, tā kā jūs visu savu «Nautilu» nepiepildāt ar ūdeni, es nesaprotu, kā jūs varat nolaisties pavisam jūras dibenā?

— Profesora kungs, — kapteinis Nemo uz to atbildēja, — nevajag sa­jaukt statiku ar dinamiku, jo tad nokļūst dziļos maldos. Nemaz nevajag lielu pūļu, lai nolaistos okeana dibenā, jo katram ķermenim ir, tā sakot, tieksme šķelt pretestību. Vai jūs sekojat maniem apsvērumiem?

— Es klausos, kapteiņa kungs.

— Lai noteiktu, par cik jāpavairo «Nautila» svars, lai kuģis varētu iegrimt dzelmē, man jāpatur prātā tikai tas pakāpeniskais ūdens spiediena samazinājums, kāds rodas no augšējo slāņu spiediena dažādos dziļumos.

— Tas viegli saprotams, — es atbildēju.

— Jāņem vērā — lai gan ūdens ir saspiežams, taču šī ūdens īpašība stipri ierobežota. Un tiešām, pēc visjaunākiern pētījumiem, šo spiedienu rē­ķina četri simti trīsdesmit sešas desmitmiljonu daļas uz katru atmosfēru vai katrām trīsdesmit pēdām dziļuma. Tātad tūkstoš metru dziļumā jāņem vērā apjoma samazināšanās zem tūkstoš metru augsta ūdens staba vai simts atmosfēru spiediena. Šī samazināšanās tādā kārtā aprēķināma četri simti trīsdesmit sešās simttūkstošdaļās. Tātad man kuģa smagums — tūkstoš pieci simti septiņas un divas desmitdaļas tonnas — jāpavairo ar tūkstoš pieci simti trīspadsmit un septiņdesmit septiņām simtdaļām tonnas. Svars tātad pavairojams ne vairāk par sešām un piecdesmit septiņām simtdaļām tonnas.

— Tikai?

— Tikai, Aronaksa kungs, un šī aprēķina pareizību viegli var pārbaudīt. Man ir papildu rezervuāri ar simts tonnu lielu tilpumu. Es tātad varu no­laisties ievērojamā dziļumā. Ja nu es gribu pacelties virs līmeņa, man tikai jāizlaiž šis ūdens un pilnīgi jāiztukšo visi rezervuāri, lai «Nautils» ar vienu desmitdaļu sava apjoma paceltos virs jūras līmeņa.

Pret šiem skaitļu apstiprinātiem secinājumiem man nebij nekā ko iebilst.

— Es piekrītu jūsu aprēķiniem, kapteiņa kungs, — es teicu, — un būtu arī gluži aplam mēģināt tos apstrīdēt, jo katra diena apliecina to pareizību. Bet man tomēr radās vēl kāds grūti paveicams kavēklis.

— Kāds, profesora kungs?

— Tūkstoš metru dziļumā «Nautila» sienām taču jāiztur simts atmo­sfēru liels spiediens. Ja nu jūs gribat iztukšot savus papildu rezervuārus, lai samazinātu kuģa svaru un paceltos virspusē, tad jūsu sūkņiem jāpārvar šis simts atmosfēru spiediens, tas ir, simts kilogramu uz ikvienu kvadrātcenti­metru … Un tas prasīs tādu spēku …

— Kādu tikai elektrība man var dot, — kapteinis Nemo pārtrauca mani. — Es atkārtoju, profesora kungs, ka manu mašinu dinamiskā iespēja ir gandrīz vai neaprobežojama. «Nautila» sūkņiem ir milzīgs spēks, par to jūs paši \.-īrējāt pārliecināties, kad to ūdens strāvas kā spēcīga straume gāzās pret Ābramu Linkolnu». Tomēr savus papildu rezervuārus es lietoju tikai, lai .asniegtu vidējo — tūkstoš pieci simti līdz divi tūkstoši metru dzijumu. Es laupu savas mašinas. Ja man rodas iedoma apmeklēt okeana dzīles divas vai Iris ljēl zem okeana līmeņa, es lietoju citādus, mazliet sarežģītākus, tomēr tikpat drošus manevrus.

— Kādus, kapteiņa kungs?

— Tad man jums jāpastāsta, kādā kārtā «Nautils» vispār tiek vadīts.

— Es ļoti vēlētos to dzirdēt.

— Lai pagrieztu šo kuģi uz labo vai kreiso pusi, lai virzītu taisni uz priekšu, vārdu sakot, lai vadītu to horizontālā virzienā, es lietoju parastu stūri, piestiprinātu ķīļa galā pie resna baļķa. Šo stūri virza stūres rats un Jūres troses. Bet es varu «Nautilu» virzīt arī no augšas lejup un no lejas augšup, proti, vertikālā virzienā; šai vajadzībai es lietoju divas sānos pie­stiprinātas, kustināmas, dažādi izliecamas ieslīpas plātnes; tās var ieņemt jebkuru stāvokli, un tās iedarbina no iekšējām telpām stipri virzuļi. Ja plātnes nostādītas paralēli kuģim, tad tas iet horizontālā virzienā. Ja tās pagriež slīpi, kuģis, skrūves dzīts, saskaņā ar slīpnes leņķi vai nu grimst pa manis izvēlēto diagonales garumu, vai arī paceļas augšup, tāpat sekodams šai diagonalei. Bet, ja man iepatīkas pacelties augšup sevišķi ātri, es apturu skrūvi, un kuģis no ūdens spiediena pa vertikāli šaujas tikpat ātri, kā ūdeņ­raža piepildīts balons uzlido gaisā.

— Bravo, kapteini — es iesaucos. — Bet kā gan stūrmanis var ieturēt to ceļu pa ūdeņiem, ko jūs viņam norādāt?

— Stūrmanis atrodas stikla kabincs iedobumā «Nautila» korpusa augstā­kajā vietā. Šā iedobuma iluminatora stikli ļoti biezi un lēcveidīgi.

— Vai tie spēj izturēt tik lielu spiedienu?

— Pilnīgi. Pret triecienu vārīgajam kristalam un tomēr piemīt ievērojama pretestības spēja. Zvejas mēģinājumos ar elektrības palīdzību Ziemeļjūrā 1864. gadā šādas matērijas plāksnes bij tikai septiņus milimetrus biezas; izrādījās, ka tās iztur sešu atmosfēru spiedienu un pie tam laizdamas cauri spēcīgos siltos starus. Turpretī mani stikli ir divdesmit vienu centimetru biezi, tātad trīsdesmit reizes stiprāki par nupat minētajiem.

— Saprotu, kapteiņa kungs. Bet, galu galā, lai varētu redzēt, gaismai ne­pieciešams lauzt tumsas varu; es nevaru iedomāties, kā jūras bezdibeņa nakti…

1 Ljē=4 kilometri. Red.

— Stūrmanim aiz muguras ierīkots milzīgs elektrisks reflektors, kas apstaro jūru pusjūdzes tālumā.

— Ā! bravo, trīskārt bravo, kapteini Nu es saprotu to iedomātā vien- zobja fosforisko spīdumu, par kuru zinātnieki tik daudz lauzījuši galvas! Pie tās pašas reizes man jājautā, vai «Nautila» un «Skotijas» sadursme, kas, sacēla tik lielu uztraukumu, notika nejauši?

— Pilnīgi nejauši, profesora kungs. Trieciena brīdī es braucu tikai divus metrus zem ūdens līmeņa. Es tomēr tūliņ redzēju, ka tvaikoņa lauzumam nebūs nekādu bīstamu seku.

— It nekādu, kapteiņa kungs. Bet kas attiecas uz jūsu sastapšanos ar «Ābramu Linkolnu» …

— Profesora kungs, man ir žēl šā viena no labākajiem amerikaņu flotes kuģiem, bet tas uzbruka, un man taču bij jāaizstāvas! Es tomēr apmierinājos tikai ar to, ka padarīju fregati sev nekaitīgu, kurā katrā tuvākajā ostā tā savus bojājumus viegli varēs izlabot.

— Ak kaptein! — es iesaucos, īsti sajūsmināts. — Jūsu «Nautils» patie­šām ir brīnišķīgs kuģis!

— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja, patiesi aizkusti­nāts, — un es to mīlu kā kaulu no mana kaula! Jūsu kuģiem patvaļīgā okeānā draud briesmas no visām pusēm; ja jūras ūdeņos jūs vispirms it kā apņem bezdibenis, kā to teicis holandietis Jensens, tad uz «Nautila» cilvēka sirds paliek gluži mierīga, jo nav ko bīties. Nav jābaidās ielauzuma, jo kuģa divkāršais korpuss ir izturīgs kā masivs dzelzs klucis; nav nekādas takelažas, ko svārstīšanās un gāzelēšanās varētu sapostīt; nav buru, ko vējam saplosīt; nav katlu, ko apdraudētu tvaika eksplozija; nevar izcelties ugunsgrēks, jo šis kuģis nav būvēts no koka, bet no tērauda platēm; nav vajadzīgs ogļu, jo tā mechaniskais dzinējspēks ir elektrība; nav nekādu sa­dursmes briesmu, jo kuģis viens pats peld pa ūdens dziļumiem; arī vētru nav jābaidās, jo dažus metrus zem ūdens līmeņa tas atrodas absolūtā klu­sumā! Redziet, profesora kungs, tas ir kuģis vārda īstā nozīmē! Un, ja tais­nība, ka izgudrotājs uzticas savam kuģim vairāk nekā inženieris-konstruk- tors, bet konstruktors vairāk nekā kapteinis, tad jūs sapratīsiet, kādā mērā es paļaujos uz savu «Nautilu», jo es pats esmu reizē kapteinis, konstruktors un inženieris!

Kapteinis Nemo visu to teica ar aizraujošu daiļrunību. Dzirkstošās acis un kaisles pilnie žesti to bij gluži pārvērtuši. Jā, viņš mīlēja savu kuģi, kā tēvs mīlē bērnu!

Man uzmācās vēl viens, varbūt nekautrīgs jautājums, bet es nekādi ne­varēju noturēties.

— Tātad jūs esat inženieris, kaptein Nemo?

— Jā gan, profesora kungs, — viņš atbildēja. — Esmu studējis Lon­donā, Parizē, Ņujorkā — tajā laikā, kad es vēl skaitījos pie zemes apdzī­votājiem.

— Bet kā jūs tik slepeni varējāt uzbūvēt savu «Nautilu»?

— Ikvienu viņa sastāvdaļu, Aronaksa kungs, izgatavoja dažādās vietās uz zemeslodes, pie kam fabrikām tika norādīts izdomāts uzdevums. Kuģa ķīli man pagatavoja Krezo fabrikas Francijā, skrūves vārpstu — Pens un Ko Londonā, tērauda plates korpusam — Lerds Liverpūlē, skrūvi — Skots Glazgovā. Rezervuārus man gatavoja Kails un Ko Parizē, mašinas — Krups Vācijā, taranu — Mutala darbnīcas Zviedrijā, precizijas instrumentus — brāļi Harti Ņujorkā un tā joprojām. Katrs no maniem piegādātajiem sa­ņēma manus plānus, parakstītus ar citu vārdu.

— Bet visas šīs atsevišķi pagatavotās daļas jums taču nācās pārbaudīt un savienot.

— Profesora kungs, es savas darbnīcas biju uzcēlis kādā tuksnešainā salā, okeana vidū. Tur es un mani strādnieki, labāk sakot, manis izmācītie un vadītie krietnie biedri, paveicām mūsu «Nautila» būvi. Bet pēc pabeigtā darba uguns iznīcināja katru mūsu pēdu šajā salā — ja varējis, es to būtu pavisam uzspridzinājis gaisā.

— Tādā kārtā man atļauts domāt, ka izdevumi šā kuģa būvei ir milzīgi.

— Aronaksa kungs, dzelzs kuģa būve parasti izmaksā tūkstoš vienu simtu divdesmit piecus frankus par tonnu. «Nautila» tilpums ir tūkstoš pieci simti. Tātad tas maksā vienu miljonu vienu simtu astoņdesmit septiņi tūkstoši franku; ja tur pieskaita divus miljonus par dažādām ierīcēm, tad kopā sa­nāks četri vai pieci miljoni, ierēķinot šajā sumā arī manas mākslas un zinātniskās kolekcijas.

— Vēl beidzamo jautājumu, kaptein Nemo.

—• Lūdzu, profesora kungs.

— Jūs esat ļoti bagāts?

— Manām bagātībām nav robežu, profesora kungs, — bez vilcināšanās es varētu samaksāt visus divpadsmit miljardus Francijas valsts parādu.

Es uzmanīgi paskatījos cilvēkā, kas man visu to stāstīja. Vai viņš tikai neizsmēja manu lētticību? To man rādīs nākotne.