20000 lje pa jūras dzelmi

XII KAŠALOTI UN VAĻI

Nakti no 13. uz 14. martu «Nautils» no jauna pavērsās pret dienvidiem. Man šķita, ka no Horna raga viņš griezīsies uz rietumiem, lai atkal dotos Klusajā okeānā un nobeigtu tur savu pasaules apceļojumu. Tomēr tas neno­tika, kuģis turpināja joprojām savu ceļu pret dienvidiem. Uz kurieni tas īsti devās? Uz dienvidpolu? Tas būtu neprātīgi. Man sāka likties, ka kap­teiņa pārgalvība pilnīgi attaisno Neda Lenda bažas.

Jau ilgāku laiku kanadietis man nekā vairs nestāstīja par saviem bēgša­nas plāniem. Viņš bij kļuvis atturīgāks un klusāks. Es redzēju, ka šis ilgais ceļojums stipri nospiež viņu. Nomanīju, ka dusmas viņā auga ar katru dienu. Kapteini sastopot, acis tam tumši aizliesmojās; es biju pastāvīgās rūpēs, ka viņš ar savu nevaldāmo dabu neizdara ko pārsteidzīgu.

14. martā viņš ar Konselu ienāca manā kajitē. Es apvaicājos, ko viņi vēlas.

— Kaut ko pavaicāt, — kanadietis atbildēja.

— Runājiet, Ned.

— Kā jūs domājat, cik ļaužu ir uz «Nautila»?

— To es nevaru pateikt, draugs.

— Man šķiet, ka kuģa vadīšanai daudz cilvēku nav vajadzīgs.

— Patiešām, — es atbildēju, — ar tik teicamām mašinām te jau pie­tiktu cilvēku desmit.

— Labi, — kanadietis noteica. — Kāpēc lai to būtu vairāk?

— Kāpēc? — es atkārtoju.

Es cieši paskatījos Nedā Lendā, kura nodomi nemaz nebij grūti uzmi­nami.

— Tāpēc, ja ticu savai nojautai un kapteini Nemo esmu pareizi sapratis, «Nautils» nav tikai vienkāršs kuģis, bet arī patvēruma vieta tiem, kuri, tā­pat kā viņu kapteinis, sarāvuši visus sakarus ar zemi.

— Var jau būt, — Konsels iebilda, — bet galu galā «Nautilā» var tomēr ietilpt tikai zināms skaits cilvēku, un vai profesora kungs nevarētu uzzināt viņu vislielāko daudzumu?

— Kādā veidā, Konsel?

— Ar aprēķinu. Profesora kungam ir zināms kuģa tilpuma lielums un arī tā gaisa daudzums. Ievērojot gaisa normu, kas katram cilvēkam nepie­ciešama elpošanai, un to, ka «Nautilam» ik pa divdesmit četrām stundām jāpaceļas virs ūdens …

Konsels aprāva savu teikumu, bet es noģidu it labi, kas viņam padomā.

— Es tevi saprotu, — es teicu, — bet šim viegli iespējamam aprēķinam tomēr nevarēs lāgā ticēt.

— Tas nav no svara, — Neds Lends ietiepīgi uzsvēra

— Aprēķins būs šāds, — es teicu. —• Viens cilvēks patērē stundā tik daudz skābekļa, cik tā ir simts litros gaisa, jeb divdesmit četrās stundās tik daudz, cik skābekļa ir divi tūkstoši četri simti litros. Tātad jāuzzina, cik reiz divi tūkstoši četri simti litru ietilpst «Nautilā».

— Pilnīgi pareizi, — Konsels piebilda.

— Ja «Nautila» tilpums ir pusotra tūkstoša tonnu, bet katrā tonnā tūk­stoš litru, tad «Nautilā» ietilpst pavisam viens miljons pieci simti tūkstoši litru gaisa, un ja tos izdalām uz divi tūkstoši četri simti …

Es steigā parēķināju ar zīmuli.

— … tad iznāk seši simti divdesmit pieci. Tas nozīmē, ka gaisa, kas ietilpst «Nautilā», pilnīgi pietiek seši simti divdesmit pieciem cilvēkiem divdesmit četru stundu laikā.

— Seši simti divdesmit pieciem! — Neds atkārtoja.

— Bet ticiet man, — es vēl piebildu, — ka mēs, pasažieri, kopā ar matro­žiem un virsniekiem nebūsim vairāk kā tikai desmitā daļa no šā skaita.

— Trijiem cilvēkiem tas tomēr par daudz! — Konsels nomurmināja.

— Tātad, mīļais Ned, varu jums tikai ieteikt paciesties.

— Un ne tikai paciesties, — Konsels piebilda, — bet pat padoties.

Konsels bij pateicis pareizo vārdu.

— Tomēr galu galā, — es turpināju, — kapteinis Nemo nevar mūžam braukt tikai uz dienvidiem! Viņam būs jāapstājas vismaz pie ledus kalniem un no turienes jāgriežas atpakaļ civilizētās pasaules jūrās. Tad arī būs īstais laiks atkal padomāt par Neda Lenda projektiem.

Kanadietis pārbrauca ar plaukstu pār seju, pašūpoja galvu un, nekā vai­rāk neteicis, aizgāja.

— Lai profesora kungs atļauj man pateikt, ko esmu novērojis, — Konsels ierunājās. — Nabaga Neds nemitīgi domā par to, kas nav iespējams. Vien­mēr viņam prātā bijušie laiki. Viņš ilgojas pēc visa tā, kas mums še liegts. Vecās atmiņas nomāc to un uzbudina. To jau var arī saprast. Ko tad viņš še lai dara? Itin nekā. Viņš nav zinātnieks kā profesora kungs, jūras brīnumi viņu nesaista tā kā mūs. Viņš būtu gatavs riskēt ar visu, lai tikai varētu nokļūt kādā savas dzimtās pilsētas krodziņā!

Viegli saprotams, ka, brīvas un aktivas dzīves pieradušam, kanadietim bezdarbs un vientulība uz kuģa likās nepanesami. Reti te gadījās tādi noti­kumi, kas viņu varēja valdzināt. Tomēr tajā dienā kāds notikums viņā mo­dināja skaisto harpunista dienu atmiņas.

Ap pulksten vienpadsmitiem rītā «Nautils», braukādams virs ūdens, ie­kļuva vaļu barā. Šī satikšanās mani nemaz nepārsteidza, jo es jau zināju, ka neatlaidīgi vajātie vaļi meklē patvērumu augsto platuma grādu ūdeņos.

Valim ir visai liela nozīme jūrnieku dzīvē un ģeogrāfiskajos atradumos. Vaļi, aizvilinādami vispirms baskus, tad asturiešus, vēlāk angļus un holan­diešus, tos norūdījuši pret okeānā draudošām briesmām un aizveduši arvien tālāk un tālāk no vienas okeana malas līdz otrai.

Jūra bij gluži rāma, mēs sēdējām uz «Nautila» klāja; šajos apvidos pat­laban valdīja oktobris ar jaukām rudens dienām. Kanādietis nebij maldījies, sazīmēdams kādu vali apvārsnī pret austrumu pusi. Uzmanīgi lūkodamies, viņš bij saskatījis kādu melnu muguru paceļamies no ūdens un atkal ienir­stam piecas jūdzes attālu no «Nautila».

— Ak! — Neds Lends iesaucās. — Ja es patlaban būtu uz vaļu mednieku kuģa — kādu prieku man sagādātu šī satikšanās! Tas ir ļoti liels dzīvnieks. Paraugieties, ar kādu spēku tā nāsis šļāc augšup gaisa un garaiņu strūklas! Velns lai parauj! Kāpēc es esmu piekalts pie šā dzelzs gabala!

— Kā Ned? — es ievaicājos. — Vai tad jūs vēl neesat atmetis savas vecās zvejnieka paražas?

— Vai jūs domājat, profesora kungs, ka vaļu mednieks kādreiz var aiz­mirst savu amatu? Vai iespējams aizmirst tādu medību pārdzīvojumus?

— Vai šajās jūrās jūs nekad neesat medījis, Ned?

— Nekad, profesora kungs. Tikai ziemeļu jūrās un tur visvairāk Be- ringa un Devisa šaurumos.

— Tātad dienvidu jūru vaļi jums nav pazīstami. Līdz šim jūs esat medījis tikai baltvaļus, bet tie neuzdrošinās doties ekvatora joslas siltajos ūdeņos.

— Ak profesora kungs, ko jūs man stāstāt! — kanadietis atsaucās diez­gan neticīgi.

— Stāstu patiesību.

— Ko niekus! Kad es jums saku, es pats sešdesmit piektajā gadā, tas ir, pirms divarpus gadiem, pie Grenlandes nomedīju vali, kuram sānos rēgo­jās Beringa jūras zvejnieka harpūna. Sakiet man, kā Amerikas rietumos ievainotu vali būtu iespējams nomedit Amerikas austrumos, ja tas, vai nu no Horna, vai Labās Cerības raga dodoties, nebūtu pārpeldējis ekvatora ūdeņus.

— Es domāju tāpat kā draugs Neds, — Konsels iebilda, — un gaidu, ko profesora kungs uz to atbildēs.

— Profesora kungs jums, mīļie draugi, atbildēs, ka vaļi lokalizējas un zināmas sugas apdzīvo zināmas jūras, kuras tas nekad neatstāj. Un, ja kāds no šiem dzīvniekiem no Beringa jūras varējis nokļūt Devisa šaurumā, tad tikai tāpēc, ka ir kāda izeja no vienas jūras otrā — vai nu gar Amerikas, vai Āzijas krastiem.

— Jūs gribat, lai jums ticu? — kanadietis jautāja, vienu aci piemiedzis.

— Profesora kungam jātic, — Konsels teica.

— Tātad, — kanadietis atsāka, — ja es šajās jūrās neesmu medījis, tad man arī to vaļi būtu nepazīstami?

—• Es jums jau teicu, Ned.

— Jo vairāk iemesla ar tiem iepazīties, — Konsels piebilda.

— Redziet! Redziet! — kanadietis uztraukts iesaucās. — Viņš tuvojas mums! Viņš nāk tieši šurp! Viņš par mani ņirgājas! Viņš zina, ka es neko nevaru pret to iesākt.

Neds piecirta kāju. Viņa roka trīsēja, vēcinādama iedomātu harpunu.

— Vai šie vaļi ir tikpat lieli kā ziemeļu jūrās? — viņš vaicāja.

— Gandrīz tikpat, Ned.

— Esmu redzējis lielus vaļus, profesora kungs, vaļus, kuri bij līdz simts pēdu gari. Man ir gadījies dzirdēt, ka pie Aleutu salām esot pat simts piec­desmit pēdu gari.

— Tas nu gan liekas pārspīlēts, — es atteicu. — Šie dzīvnieki pieder pie vaļu sugas, viņiem ir muguras spuras, un, tāpat kā kašaloti, tie ir mazāki nekā īstie vaļi.

— Ak! — kanadietis atkal iesaucās, acis no okeana nenovērsis. — Viņš tuvojas! Drīz viņš būs «Nautilam» pavisam klāt.

Neds Lends vairs nedzirdēja. Viņš pat neklausījās. Valis nāca arvien tuvāk. Kanādietis to ar acīm vai apēda.

— Ak! — viņš iekliedzās. — Tur nav viens vien valis, tur ir desmit, div­desmit — vesels bars! Un nekā nevar iesākt! Jāsēd saistītām rokām un kā­jām!

— Bet, draugs Ned, — Konsels ieminējās, — kāpēc gan nepalūgi kaptei­nim Nemo atļauju viņus pamedīt? …

Konsels vēl nebij pabeidzis savu teikumu, kad Neds Lends jau traucās pa lūku lejup un aizskrēja uzmeklēt kapteini. Pēc dažiem acumirkļiem abi iznāca uz klāja.

Kapteinis Nemo lūkojās vaļos, kuri rotaļājās ūdenī apmēram'jūdzi attālu no «Nautila».

— Tie ir dienvidjūru vaļi, — viņš teica. — Vesela bagātība kādai mednieku flotei.

— Kā būtu kapteiņa kungs, — Neds Lends jautāja, — vai jūs neatļautu man drusku pamedīt, ja ne vairāk, tad kaut lai neaizmirstu veco harpunista amatu?

— Kāpēc? — kapteinis Nemo atbildēja. — Medīt vienīgi tādēļ, lai nonā­vētu? Mums uz kuģa vaļu tauki nemaz nav vajadzīgi.

— Tomēr Sarkanajā jūrā, — kanadietis tielējās, — jūs atļāvāt mums nomedīt dugongu.

— Toreiz mēs tur ieguvām svaigu gaļu maniem kuģa ļaudīm. Te būtu medības tikai tādēļ, lai nogalinātu. Es zinu, ka cilvēkam uz to tiesības, bet neatzīstu tādu mežonīgu laika kavēkli. Nonāvēdami dienvidu vali… vai balt- vali, labsirdīgu un nekaitīgu dzīvnieku, jūsu amata biedri, meistar Lend,. dara sliktu darbu. Tā viņi jau pavisam iznīdējuši visu dzīvo radību Bafina jūras līcī un nu grib iznīdēt veselu derīgu dzīvnieku sugu. Lieciet jel mierā šos nelaimīgos vaļus. Tiem jau arī bez jums diezgan dabisko ienaidnieku — kašalotu, zobenzivju un zāģa zivju.

Es atļauju jums pašiem iedomāties, kādu seju rādīja kanadietis šās morāles lekcijas laikā. Dot šādus padomus zvejniekam nozīmē velti vārdus tērēt. Neds Lends skatījās kapteinī Nemo un acīm redzami nesaprata, ko tas īsti grib teikt. Tomēr kapteinim bij taisnība: zvejnieku mežonības un neap­domības pēc ar laiku okeānā būs iznīdēts pēdējais valis.

Neds Lends caur zobiem svilpoja savu «Yankee doodle»,1 sabāza rokas kabatās un pagrieza mums muguru.

Kapteinis, visu laiku vērojis vaļus, pievērsās man.

— Man iemesls sacīt, ka vaļiem arī bez cilvēka ir diezgan daudz citu dabisku ienaidnieku. Šiem pašiem drīz vien nāksies sastapties ar stipru ienaidnieku. Vai jūs redzat, Aronaksa kungs, tos melnos kustīgos punktus septiņu jūdžu tālumā vēja pusē?

— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju.

1 Patriotiska dziesmiņa, radusies tajā laikā, kad notika ciņa par Amerikas, atbrīvošanos no Anglijas. Red.

— Tie ir kašaloti, briesmīgi kustoņi, kurus es reizēm esmu sastapis lielos baros — ap divi trīs simti. Zvejnieki rīkojas pareizi, iznīcinādami šos nežē­līgos un kaitīgos dzīvniekus.

Dzirdot šos vārdus, kanadietis žigli apgriezās.

— Tātad,kapteiņa kungs, — es teicu, — vēl ir laikspašu vaļu interesēs …

— Nav nekādas vajadzības doties briesmās, profesora kungs. «Nautils» pats izgaiņās kašalotu baru. Viņam ir tērauda durklis, pēc manām domām, tas droši vien meistara Lenda harpūnas vērts.

Kanadietis nekautrējās paraustīt plecus. Uzbrukt kašalotiem ar kuģa durkli! Kur gan tas dzirdēts?

— Pagaidiet, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo sacīja. — Es jums pa­rādīšu tādas medības, kādas droši vien vēl neesat redzējis. Nekādu žēlastību šiem asinskāriem kustoņiem! Tiem ir tikai rīkles un zobi!

Rīkles un zobi! Labāku raksturojumu nevar iedomāties šiem lielgalvai- najiem kašalotiem, kuru garums reizēm pārsniedz divdesmit piecus metrus. Galva šim vaļveida kustonim ir trešdaļas rumpja garumā. Valim ir tikai ragvielas bārda pie augšējā žokļa, kamēr kašalots daudz labāk apbruņots, tam mutē divdesmit pieci divdesmit centimetrus gari, apaļi, galos noasināti divas mārciņas smagi zobi. Milzīgās galvas augšējā daļā un skrimšļu sa- šķērsotos iedobumos atrodas trīs vai četri simti kilogramu vērtīgas eļļas, ko sauc par «cetaceum».

Nezvēru bars nāca arvien tuvāk. Vaļus pamanījuši, tie sagatavojās uz­brukumam. Jau iepiekš bij paredzama kašalotu uzvara — ne vien tāpēc, ka tiem uzbrukumam labāki līdzekļi kā rāmajiem vaļiem, bet arī tāpēc, ka viņi var ilgāk uzturēties zem ūdens, neiznirstot augšā ieelpot gaisu.

Bij pats beidzamais laiks steigties vaļiem palīgā. «Nautils» ienira ūdenī. Konsels, Neds Leds un es novietojāmies pie salona logiem. Kapteinis Nemo nostājās pie stūrmaņa, lai vadītu savu kuģi kā īstu iznīcināšanas mašinu. Es tūliņ samanīju skrūves spēcīgo darbību, un mēs lielā ātrumā devāmies uz priekšu.

Kad «Nautils» piebrauca, cīņa starp vaļiem un kašalotiem bij jau sāku­sies. Kuģis turējās tādā virzienā, lai sašķeltu kašalotu baru. Sākumā tie neko neuztraucās par jauno nezvēru, kas iejaucās cīņā. Bet drīz vien tiem bij jādomā, kā izvairīties no tā cirtieniem.

Kas tā bij par cīņu! Pat Neds Lends sajūsmā sasita rokas. «Nautils» viss bij pārvērties briesmīgā harpūnā, ko svieda kapteiņa roka. Kuģis triecās šiem gaļas klučiem virsū un šķēla tos citu pēc cita, pamezdams aiz sevis sašķaidītos nezvēru ķermeņus. Briesmīgos astu triecienus pret sāniem tas nejuta, vēl mazāk tiešos uzbrukumus. Vienu kašalotu nobeidzis, tas traucās pret otru, griezās riņķī, lai neļautu savam upurim izbēgt, savam vadītājam paklausīgs skrēja uz priekšu un atpakaļ, ienira dzelmē, kad kašalots iepel­dēja dziļāk, dzinās tam pakaļ ūdens virspusē, triecās tam virsū gan taisni, gan sāniski, pārgrieza vai sašķaidīja to un visos virzienos un visādā ātrumā durstīja ar savu drausmīgo durkli.

Kas tas bij par slaktiņu! Kas par troksni ūdens virspusē! Kā svilpa un stenēja šie pārbiedētie kustoņi! Sos citkārt tik rāmos ūdeņus viņu astes sakūla veselos viļņu vālos.

Veselu stundu ilga šis homeriskais slaktiņš, kur kašalotiem nebij glā­biņa. Vairākkārt, sapulcējušies pa desmitiem un dučiem, tie mēģināja sa­šķaidīt «Nautilu» ar savu smagumu. Pa salona logiem bij redzamas viņu milzīgās, zobu pilnās rīkles un drausmīgās acis. Neds Lends vairs nevarēja savaldīties, viņš draudēja tiem un lādējās. Bij dzirdams, ka tie pieķērās mūsu kuģim kā suņi, kas uzbrūk meža cūkai. Bet «Nautils», spēcīgās skrū­ves trenkts, viņus izklaidēja, notrieca dzelmē vai izmeta augšup ūdens virs­pusē, nejuzdams ne viņu triecienus, ne milzīgo svaru.

Beidzot sablīvētā kašalotu masa bij izkliedēta, ūdens atkal norima. Es jutu, ka mēs paceļamies virs ūdens līmeņa. Lūka tika atvērta, un mēs stei­dzāmies uz klāja.

Viss ūdens bij noklāts sašķaidītiem ķermeņiem. Visšausmīgākā eksplozija ar tādu spēku nebūtu saplosījusi, sadragājusi un saskaldījusi šīs milzīgās gaļas masas. Mēs braucām starp šiem lielajiem ķermeņiem ar zilganām mugurām un balsnējiem, briesmīgi caurdurtajiem vēderiem. Daži izbiedēti, bēgoši kašaloti vēl bij redzami pie apvāršņa. Ūdens vairāk jūdžu visap­kārt bij gluži sarkans, un «Nautils» brauca pa asins jūru.

Kapteinis Nemo iznāca pie mums.

— Nu, meistar Lend?

— Ko lai saku, kapteiņa kungs, — kanadietis nomierinājies atbildēja. — Tas patiešām ir drausmīgs skats. Bet es neesmu miesnieks, es esmu med­nieks; tas te bij tikai slaktiņš.

— Kaitīgu kustoņu slaktiņš, — kapteinis atbildēja, — un «Nautils» nebūt nav miesnieka duncis.

— Man tomēr labāk patīk mana harpūna, — kanadietis atteica.

— Katram savs ierocis, — kapteinis piezīmēja, cieši pavērdamies Nedā Lendā.

Es baidījos, ka kanadietis aiz sapīkuma neizdara kādu pārsteidzību, kurai varētu būt ļaunas sekas. Bet dusmas viņam aizmirsās, ieraugot kādu vali, kuram «Nautils» patlaban piebrauca klāt.

Dzīvnieks nebij paguvis izbēgt kašalota zobiem. Es pazinu dienvidjūru vali ar plakanu galvu un gluži melnu. Nabaga kustonis ar pārkostu vēderu gulēja uz sāniem un bij beigts. Viņa sakropļoto spuru galā bij pieķēries kāds mazulis, kuru valim nebij laimējies izglābt no nāves. No mātītes vaļējās mu­tes ūdens burbuļodams plūda kā strautiņš pa ragvielas bārdu.

Kapteinis Nemo virzīja «Nautilu» cieši klāt nobeigtajam dzīvniekam. Ar izbrīnu es redzēju, ka divi kuģa matroži uzkāpa uz vaļa sāniem un izspieda no viņa zīdekļiem visu pienu, kas tur bij iekšā, — pavisam divas vai trīs mucas.

Kapteinis pasniedza man tasi šā vēl gluži siltā piena. Es nevarēju attu­rēties, neizrādījis riebumu pret tādu dziru. Viņš apgalvoja, ka piens esot garšīgs un ne ar ko neatšķiroties no govs piena.

Es nobaudīju un piekritu kapteiņa atziņai. Tas tātad bij ļoti noderīgs papildinājums mūsu pārtikas krājumiem, jo tā sviests vai siers varēs sniegt patīkamu pārmaiņu mūsu ikdienas ēdienos.

Tajā dienā es nomanīju, ka Neda Lenda attieksmes pret kapteini kļūst arvien ļaunākas un ļaunākas, tāpēc apņēmos vērīgi uzmanīt kanadieša nodomus un izturēšanos.